ŅUJORKA

Lokharta privātā lidmašīna nolaidās Kenedija lidostā, kur vi­ņu jau gaidīja Rolls-Royce, kas pa samērā tukšajām ielām abus no­gādāja pilsētas centrā pusstundu pirms noteiktā laika. Lokharts lūdza šoferi apstāties nelielā kvartālā, ko dēvēja par Rokfellera laukumu un kas atradās starp Rokfellera centra ēkām un slidota­vu. Sēdēdams ērtajā aizmugures sēdeklī, viņš ieskatījās Valentī­nai acīs un saņēma tās roku.

- Vai esi pārliecināta, ka nevēlies man ko teikt?

Jautājums izteica daudz vairāk, nekā varēja domāt. Lokharts nebija stāstījis Valentīnai, ka pirms nedēļas, kad viņa vēl stradāja

Ēģiptē, tanī piezvanīja draugs no Vatikāna, pavēstīdams, ka ietek­mīgās aprindās masas Valentīnas apņēmīgā darbošanās viešot bažas. Lokharta draugs lūdza noskaidrot, ko viņa izdibinājusi, un atrunāt viņu no turpmākiem pētījumiem.

Lokharts juta pārāk lielu cieņu pret Valentīnas darbu, lai ne­vilcinādamies paustu Vatikāna neapmierinātību. Vatikāns gan māsai Valentīnai neko īpašu nenozīmēja, toties viņam piemita spē­cīgs pašsaglabāšanās instinkts, kas nu viesa viņā nemieru arī tad, ja nepatikšanas draudēja Veļai. Vatikana interese par viņas dar­bību neko labu nesolīja. Un zvanīts nebija aiz gara laika. Kāds patiešām raizējās, turklāt šis jautājums bija apspriests. Taču ietek­mēt Veļu viņš nevēlējās. Gan viņa izstāstīs, kas notiek, uzstājībai nebūs jēgas.

Valentīna nervozi pasmaidīja un papurināja galvu.

- Nē, patiešām nē. Patlaban daudz kas nodarbina manu prā­tu. Kallists guļ uz nāves gultas. Un tev, mans dārgais, jālemj, kas būs nākamais pāvests… maitasputni jau pulcējas.

- Vai es tev izskatos pēc maitasputna?

- Nepavisam. Tu, kā parasti, esi tas, kurš maitasputnus iznīcina.

- Tu labi zini, ka pāvesta vēlēšanās man nebūs balsstiesību.

- Neliekuļo nu! Vai tad Time tevi nedēvē par kardinālu bez sar­kanās cepurītes? - Kad Lokharts caur pieri uz Valentīnu palūko­jās, viņa pasmaidīja. - Tev ir daudz kas vairāk par balsi. Tu no­sauci pēdējā pāvesta vārdu…

- Ar tava tēva atbalstu, māsa. - Lokharts iesmējās. - Un mūsu izvēle varēja būt sliktāka…

- Diez vai, - viņa novilka.

- Es mīlu tevi, māsa.

- Tavas pozīcijas ir stabilas, un tu vari nosaukt nākamo pā­vestu. Skatīsimies uz visu reāli. Es… arī tevi mīlu. Lai gan vīrietis gados, tu esi uz goda.

- Nez vai tev ir liela pieredze, lai izdarītu šādus secinājumus, - viņš noteica.

- Nav. Par to vari būt drošs.

Viņš saņēma Valentīnas roku.

- Veļa, man gribētos, lai tu man uzticies. Tavs noslēpums… tas beidz mani vai nost. Tevi nevar ne pazīt. Tu esi novājējusi, pārgu­ruši un nomākta…

-Tu esi tik velnišķīgi daiļrunīgs…

- Tu ļoti labi zini, ko gribu teikt. Nepārdzīvo tik ļoti, aprunā­jies ar Benu… Tev jātiek vaļā no šā krusta.

- Kērtis, nomierinies! Labi? Es nevēlos izskatīties pēc muļķes, ja izrādīsies, ka fantāzija izspēlējusi ar mani joku. Pagaidīsim līdz

rītam. Varbūt es tev visu izstāstīšu. - Valentīna paspieda viņam roku. - Tagad dodies uz tikšanos ar Endiju. - Viņa paliecās uz priekšu un uzspieda Lokhartam uz vaiga vieglu skupstu, juzda­ma tā roku sev uz matiem. Viņa lūpas skāra Valentīnas ausi.

Lokharts izkāpa no automobiļa uz ietves un pavadīja viņu ar skatienu. Valentīna pamāja viņam ar roku, tad tonētais stikls uz­slīdēja augšup, un taksometrs, kura nākamā pietura bija Prinsto- na, attālinājās.

Lielāko sava mūža daļu pavadījis varas gaiteņos, viņš nereti parastu apmierinājumu un piesardzīgu biedriskumu uzskatīja par laimi. Tikai kopā ar māsu Valentīnu viņš bija atminējis lielo mīk­lu un uzzinājis istas laimes noslēpumu. Lokhartā modās pārlie­cībā, ka viņi būs kopā uz visiem laikiem.

Domīgi noskaņots, viņš raudzījās lejup uz slidotajiem, kas lī­ganām kustībām traucās pa ledu. Valentīna viņā patiešām sēja nemieru. Viņa bija veikusi pētījumus Romā, Parīzē, pat tālajā Alek- sandrijā, Ēģiptē. Lokharts zināja, ka viņa strādājusi arī slepena­jos arhīvos. Un piepeši - tas sasodītais zvans no Romas.

Stāvēdams pie margām, no kurienes slidotava bija labi pārre­dzama, Lokharts pasmaidīja, ieraudzījis starp bērniem graciozi slidojam priesteri cienījamos gados. Viņš ar apbrīnu nolūkojās, kā garīdznieks ar melnu, plandošu lietusmēteli mugurā pieliecās un palīdzēja piecelties nokritušai meitenei. Nez vai kādreiz viņš bija redzējis tik skaidru un rāmu seju kā šim vīram.

Attapies Lokharts iemeta skatienu Patek Philippe zelta rokas- pulkstenī. Četrdesmit piecus gadus vecais monsinjors Hefernans, kas viņu gaidīja, bija cilvēks, kurš pretendēja uz sarkanās cepurī­tes īpašnieka godu turpmākos piecus, desmit gadus. Hefernans, kardināla Klammera labā roka, bija ieguvis lielu varu vienā no Baznīcas bagātākajām eparhijām. Viņš bija pazīstams nevis ar sa­vu cienīgumu vai pompozitāti, bet gan ar darbiem. Turklāt viņš bija punktuāls un tādu pašu precizitāti gaidīja no citiem.

Bija laiks iet.

Baznicas īpašumi jau no deviņpadsmitā gadsimta beigām pletās kvartālu uz austrumiem no Svētā Patrika katedrales. Kad šeit uzbūvēja pieticīgo Svētā Jāņa baznīcu, pārējo zemi pārdeva, un tai līdzās izauga slavenie Vilārda nami, ko viens otrs vēro­tājs salīdzināja ar Mediči dzimtas mājokļiem Florencē. Pārāk dārgas, lai pēc Otrā pasaules kara paliktu privātās rokās, šīs lie­liskās ēkas, elegantas un tukšas, ilgi stāvēja pamestas, skumji atgādinādamas aizgājušos laikus un gaidīdamas nākamos iemīt­niekus.

Tūkstoš deviņi simti četrdesmit astotajā gadā kardināls Frān- siss Spelmens, Ņujorkas arhibīskaps, kurš no savas rezidences Svētā Patrika katedrālē šos namus Medisona avēnijas otra pusē pastāvīgi redzēja, nolēma tos atpirkt. Jau drīz lepnajās ēkās ie­kārtojās Baznīca ar savam daudzajām oficiālajām iestādēm. Me­disona avēnijas četrsimt piecdesmit pirmā nama Zelta zāle kļuva par eparhijas konferenču vietu. Pieņemšanas zāle, kuras durvis veras uz Medisona avēnijas pusi, partapa arhibīskapijas tribunā­la apspriežu telpā. Ēdamzāli pārveidoja par tribunāla sēžu zāli, bet bibliotēku pārvērta kancelejā, lzplezdamās pa garajiem gaite­ņiem un marmora kāpnēm, Baznīca sagraba aizvien jaunas tel­pas savām neskaitāmajam vajadzībām…

Taču laiki mainījās. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos ga­dos nekustamo ipašumu bums beidzās, un izrādījās, ka Baznīca nespēj visus Vilārda namus uzturēt. Tie atkal stāvēja tukši ar sep­tiņsimt tūkstošus dolāru lielu ikgadēju nodokļu slogu.

Situāciju glāba Harijs Helmslijs, kas piedāvājās nomāt Vilār­da namus un tiem apkārtējos baznīcas īpašumus, lai tur ierīkotu viesnīcu. Arhibīskapija palīdzēja Helmslijam nokārtot formalitā­tes, un galu galā nami bija saglābti, zeme palika Baznīcas īpašu­mā, un Helmslijs ieguva ilgtermiņa nomas līgumu. Viesnīcu viņš uzbūvēja namiem visapkārt.

Un, gluži kā troņmantnieks, to nosauca par "Helmslija pili".

Kērtiss Lokharts, paiedams zem deviņpadsmitā gadsimta bron­zas un stikla markīzes, iegāja šajā pili. Viņš devās cauri klusajai, ar valriekstu apdarinātajai un spoguļiem rotātajai uzņemšanas telpai un strauji nogriezās pa labi uz liftiem.

Endijs Hefernans tikšanās vajadzībām parasti rezervēja trīs­stāvu dzīvokli pašā augšā. Politiskajās aprindās, kurās monsin- jors Hefernans apgrozījās, Kērtiss Lokharts bija viens no viņa trumpjiem, un monsinjors vēlējās saglabāt maksimālu slepenību. Runa bija par lielu naudas summu, tāpēc par to nedrīkstēja pa­klīst ne visniecīgākās baumas. Spēles likme bija nākamā pāvesta izvēle. Ja abi tiktos, teiksim, Svēta Patrika katedrālē ielas otrā pu­sē, runas neizbēgami sāktos. Vara, greznība, laicīgums un slepe­nība bija galvenie komponenti, kas monsinjora Hefernana dzīvei piešķīra jēgu.

Lokharts zināja, ka Endija iecienītie cigāri Dunhill Monle Cruz 200 un konjaks Remy Martin jau gaida. Monsinjors Hefernans draugiem mēdza teikt, ka jābauda visi prieki, kādus dzīve sniedz, un, jo vairāk tā sniedz, jo labāk.

Lokharts izkāpa no lifta piecdesmit ceturtajā stāvā un soļoja pa biezo paklāju uz Medisona avēnijai paralēlā gaiteņa galu.

Nekas nenorādīja, ka ai/, kādām durvīm varētu būt kas neparasts. Viņš nospieda zvana pogu un gaidīja.

- Nāc iekšā, Kērtis, manu zēn, - no neliela namruņa atskanēja balss.

Pēc krietnā monsinjora balss bija noprotams, ka viņš ieturējis lenču, izdzerdams prāvu glāzi martīni.

Kaut arī Lokharts bija radis pie greznības, šeit redzamais vien­mēr viņu pārsteidza. Viņš stāvēja pie izliektām kāpnēm ar izsmal­cinātiem griezumiem rotātām margām. Plašā telpa bija divus stā­vus augsta ar stiklu visapkart un i/.ometriskai kartei līdzīgo Manhetenu lejā.

Lokharts ar skatienu pakavējās pie Empire State Bitilding de­besskrāpja, Chrysler Builditig dekoratīvā stila smailes, Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņu skaidrā modernisma… Tālāk līcī slējās Brīvības statuja, bija redzama Steitonailenda, Džersi krasta līnija… Radio City mūzikas halle, Rokfellera centrs, spoži apgais­motā slidotava… un gandrīz tieši zem viņa Svētā Patrika katedrā­les divas smailes, kas majestātiski stiepās debesīs Piektajā avē­nijā.

Viņš jutās tā, it kā stāvētu uz mākoņa. Lēni iedams pa kāp­nēm, ko sedza biezs paklājs, un turēdamies pie greznajām mar­gām, viņš nespēja novērsties no ainas, kas pavērās lejup. Lokharts jutās kā bērns, kam priekšā noliktas pārdrošākajos sapņos iztēlo­tas rotaļlietas.

- Man jāaiziet uz tualeti, - no neredzamu durvju otras puses atskanēja Hefernana balss. - Vienu mirkli.

Lokharts, gandrīz vai piespiedis degunu pie stikla, vēroja Svētā Patrika katedrāli. Diez vai monumenta celtnieki spēja iztēloties dievišķīgo ainu, kas pavērās no šā skatpunkta. Šķita, ka viņa acu priekšā atdzīvojies kāds burvju projekts, radīdams trešās dimen­sijas ilūziju.

- Lai Dievs svēti mūsu mazo mitekli.

Smagnējā gaita pie viņa pienāca monsinjors Hefernans, liela auguma vīrs ar plāniem rudiem matiem un klauna degunu. Viņš bija nosaujojies tik sarkans, ka lobījās āda. I lefernanam mugu­rā bija melns krekls ar garīdznieka stāvo apkaklīti, kājās melnas bikses un melnas mokasīntipa kurpes ar pušķīšiem. Aiz cigāra dūmu mutuļiem mirkšķinājās ūdeņaini zilas acis. Monsinjors bi­ja uzkarpijies augšup no trūcīgas īru ģimenes, kas dzīvoja Bos- tonas dienvidos. Nu viņš baudīja lielu ietekmi un, nostiprinā­dams draudzību ar amerikāni, no kura bija atkarīga iecelšana augstos amatos, šo ietekmi arvien palielināja. Vienam otru i/mantot bija ērti, un monsinjors bija pārliecināts, ka tā ir viena no labākajam draudzības definīcijām, Fndijs Hefernans bija laimīgs cilvēks.

- Tu izskaties parak sportisks un šķists. Bagātam cilvēkam tas nepiedien. Paņem cigāru. - Viņš norādīja uz kārbu, kas atradās uz nokrauta galda, kura pāris collu biezā stikla virsma turējās uz diviem pāriem krustenisku balstu.

- Gandrīz salauzi man roku, - Lokharts sasveicinoties notei­ca. Ar speciālu cigāru sērkociņu aizsmēķēdams Montē Cruz cigāru, viņš ievilka nāsis tā aromātu. - Kur tu iedzīvojies tādā vārīta omā­ra izskatā?

- Floridā. Tikai vakar atgriezos no labdarības golfa spēles. Lie­liski pavadīta nedēļa. - Hefernans piegāja pie galda, uz kura stā­vēja vairākas mapes, bloknots, tālrunis, cigāri, smags pelnutrauks, un atslīga uz krēsla. Lokharts arī apsēdās un pāri stikla virsmai lūkojās uz monsinjoru, kas turpināja: - Tur bija lieliska kompāni­ja. Džekija Glisone, Džonijs un Toms, un Džeks. Floridā dzivo daudz varenu draugu, kas Baznīcas labā darīs jebko. Tas viss vai­nagojās ar dāsniem ziedojumiem mūsu Dievmātes bērnu patver­smei. Un golfs! Tu neticēsi, bet es aizsitu garām bedrītei tikai par trim collām! Lai jods mani parauj, bet tā bija! To vajadzēja parā­dīt televīzijā - mazliet uz augšu un trīs nieka collas pa kreisi! Kaut kas līdzīgs notika Murfīldā Skotijā… Ak šīs laimīgās dienas, tik neiedomājami tālu no Bostonas! Ko vēl cilvēks var vēlēties, Kēr- tis? Priecājies, priecājies, mēs ilgi būsim miruši…

- Un tevi gaida mūžīga dzīve, kur dziedās neredzams koris un spārnus vēdīs eņģeļi…

- Lai tādas muļķības paliek mūķenēm! Tver iespējas! - Hefer­nans iesmējās.

- Vai nevēlies tvert iespējas un desmit miljonus zaļo? - Lok­harts smaidīdams noprasīja un izpūta dumu gredzenu. Tik liela summa vienīgi paris reižu bija uzpeldējusi abu sarunās, un He- fernana reakcija sagādāja Lokhartam gandarījumu.

- Desmit miljoni zaļo… - Hefernana smiekli aprāvās. Tik ie­spaidīgs darījums iedvesa cieņu pat arhibīskapa kardināla Klammera labajai rokai. Lokharts gribēja zināt, kas īsti nodarbi­na šā vira prātu, kad viņš ar Džoniju Milleru spriež par golfa bedrītēm un tik gardi smejas. Kādam varēja rasties priekšstats, ka Hefernanam trūkst modrības, taču tas būtu maldīgs priekš­stats. - Desmit miljoni, - Hefernans, izbaudīdams šo vārdu ska­ņu, klusi atkārtoja, tad pacēla acu priekšā plaukstas un salika visu desmit pirkstu galus kopā. - Vai tu domā, ka desmit miljo­ni visu izšķirtu?

- Vienmēr iespējams nākt klajā ar lielāku summu. Dziļajās kabatās rezerve atradīsies.

- Hju Driskila kabatās varbūt?

Lokharts paraustīja plecus.

- Tu, Endij, vari izdarit tādus pieņēmumus, kādus vien vēlies. Vai tev patiešām tas jāzina? Vai patiešām tu vēlies to zināt? Par to es šaubos.

- Lai nu tā būtu. Tu liec galdā naudu, bet es gādāju, lai tā no­nāk īstajās rokās. - Hefernans nopūtās kā cilvēks, kurš apzinās, ka viņš ir turīgs, jautrs īrs. - Klammers gluži vienkārši beidz ma­ni nost, Kērtis. Ar savu ietiepību, neiejaukšanos…

- Amerikāņu kardināli nav tādi kā citi. Viņi domā, ka viņu bal­sis ir svētas. Manuprāt, viņš nepieskarsies nevienai naudaszīmei, izlikdamies, ka neko par tādām lietām nezina. Viņš baidās no ku­kuļiem…

- Dāvanām, dāvanām! - Hefernans saviebās. - Vārdi, kas sā­kas ar K, nedrīkst nākt pār musu lūpām. Desmit miljoni. Ko mēs, tu un es, par šo naudu dabūsim? Citiem vārdiem - vai tas ir izde- vigi ebrejiem?

- Ko dabūsim? Amerikāņu atbalstu, drošu kā klints. Tu save- dīsi viņus kopā ar Fandžio, ar tiem kardinaliem, kurus Kallists uzskata par mūsu parādniekiem… un iznākumā mēs nosauksim nākamo pāvestu. Baznīcai jāturas uz pareizā ceļa, un mēs par to gādāsim. - Uz brīdi Lokhartam prātā uzplaiksnīja māsas Valentī­nas vārdi, ka viņas atklājumi var ietekmēt nākamā pāvesta izvēli…

- Vai neviens nemetis plinti krūmos?

- Kādēļ lai mestu? Džekam ir septiņdesmit seši gadi. Viņš ne­dzīvos mūžīgi, turklāt… Pēc tam tu valkāsi sarkano cepurīti, un kādu laiku par pāvestu būs dižens cilvēks. Mūsu vecā Baznīca iesoļos divdesmit pirmajā gadsimtā un dosies vienīgajā pareizajā virzienā, kurā jāiet, ja grib izdzīvot. Sākas jauna pasaule, Endij, un Baznīca nedrīkst zaudēt pamatu zem kājām. Nav nekā vien­kāršāka.

- Man jāteic, ka tu visu tomēr vienkāršo. Bet nauda… vai tas būs droši?

- Varbūtības es nekad nepieļauju, Endij.

- Labi. Tas jāapslaka. - Monsinjors Hefernans pasniedzās pēc Remy Martin pudeles, kas atradās uz paplātes blakus divām skais­tām Bakaras kristāla glāzēm. Tās piepildījis, vienu viņš padeva Kērtisam Lokhartam, izteikdams tostu: - Lai nauda kalpotu cil­denam mērķim!

Abi viri kavējās pie lielās stikla sienas, uz lieliskā Manhete- nas fona iemalkodami dzērienu un stāvēdami itin kā tādā cilvē­ka rokām darināta kalna virsotnē, ko Lokharts kopā ar uzticamo monsinjoru būtu iekarojis.

- Uz vecā, krietnā Svētā Džeka veselību, - Lokharts klusi no­teica.

- Par nākotni, - monsinjors piebilda gluži kā atbalss.

Veco priesteri pirmais pamanīja Hefernans. Nočāpstinājis lū­pas, viņš pacēla skatienu un to ieraudzīja. Kamēr abi priecājās par skatu un viens otru apsveica, tas nedzirdamiem soļiem bija ienācis iekšā. Monsinjors Hefernans jautājoši pielieca galvu, un viņa sarkanajā sejā atplauka laipns smaids.

-Jā, tēvs… Kā varu palīdzēt?

Tad arī Lokharts pagriezās pret priesteri. Tas bija Rokfellera centrā redzētais slidotājs. Atcerēdamies viņa jauko rīcību slidota­vā, Lokharts pasmaidīja. Nākamajā mirklī viņš pamanīja, ka cim­dotā roka ceļas augšup. Kaut kas nebija kārtībā…

Spēki viņu pameta, un ķermeni pārņēma savāds, nepārvarams stingums. īsajā mirkli Lokharts mēģināja aptvert, kas notiek. Šim priesterim nebija šeit jābūt. Viņš nenāca no varas gaiteņiem, pa kuriem bija radis staigāt Kērtiss Lokharts. Rokā viņam bija pis­tole.

Atskanēja dīvaina, klusināta skaņa, it kā slapjā mērķī trāpītu bulta.

endiju hefernanu lode atsvieda pret lielo stiklu. Pret āra gais­mu iezīmējās siluets izplestām rokām, it kā viņš gaidītu rokās ie­dzenam naglas. Skaņa atkārtojās, un iesauļotā seja izšķīda. Lok­harts joprojām stāvēja kā zemē iemiets, un viņa prātā virpuļoja domas. Viņš nespēja ne pakustēties, ne bēgt, ne mesties šāvējam virsū, un pa to laiku sen pazīstamie vaibsti pārvērtās asiņu un kaulu jūklī. Sarkanām lāsēm nošļakstītajā stikla sienā bija izsists dūres lieluma caurums, no kura uz visām pusēm tīkloja sīkas plaisas.

Lokharts nekustīgi raudzījās uz mirušo draugu un glumajām asiņu pēdām, kas izraibināja stiklu. Kā apdullis taustīdamies gar galda malu, viņš lēni kā sapnī virzījās uz monsinjora Hefernana līķa pusi, īsti neapjēgdams, ko dara. Telpā viss šķita dūmakains un nereāls, it kā viņš censtos ieskatīties tāla tuneļa galā, kas pa­mazām gaist.

Priesteris lēni pavērsa ieroci pret viņu.

- Dieva griba, - atskanēja kluss čuksts, un Lokharts mēģināja saprast šos vārdus. - Dieva griba, - vecais priesteris nočukstēja vēlreiz.

Lokharts ielūkojās pistoles stobrā un pavērās priesterim acīs. Nez kāpēc viņš ieraudzīja mazu meiteni krokotā peldkostīmā. Tā dejoja un smējās, visādi izrādīdamās ūdens smidzinātāja maigās strūklas varavīksnē. Spīdēja saule, un meitene lēkaja pa tikko no­pļauto zālīti, kas lipa viņai pie kāju pirkstiem.

Lokharts izdzirdēja savu balsi, bet nespēja saprast, ko pats sa­ka. Varbūt viņš sauca mazo meiteni vārdā, sauca, iekams nav par vēlu, mēģinādams nokļūt pie viņas atpakaļ pagātnē, laika tikla drošībā…

Priesteris gaidīja, savilcis laipnu sejas izteiksmi, it kā dotu Lok­hartam šo iespēju…

Tad viņš nospieda mēlīti.

Kērtiss Lokharts, smakdams savās asinīs, kas pildīja plaušas, atsitās ar galvu pret stiklu. Vīzija kļuva neskaidra, it kā strauji tuvotos nakts un draiskulīgais bērns vairs nebūtu labi saskatāms. Lejā, tādā kā miglā tītu, viņš joprojām redzēja Svētā Patrika ka­tedrāli. Torņi, gluži ka rādītājpirksti, šķita rādām uz viņu.

Sev blakus Lokharts ieraudzīja melnās biksēs tērptu kaju un juta, ka pakausim piespiežas kaut kas truls.

Viņš cieši aizmiedza acis, vēlēdamies no jauna ieraudzīt ne­bēdnīgi kustīgo augumu, taču velti. Kērtiss Lokharts pēdējo reizi paskatijas uz Svētā Patrika katedrāles smailēm.

Загрузка...