Assasini

TREŠĀ NODAĻA

DRISKILS

Es stāvēju dubļaina, izdangāta lauku ceļa galā un klausījos, kā suņi rej uz mēnesi, kas brīžiem iznira 110 skrejošo mākoņu apakšas. Nomāto Citroen biju novietojis ceļmalā, kā lika Danns. Viņš piezvanīja neilgi pēc tam, kad biju atgriezies viesnīcā.

- Kā es, pie velna, zināšu, ka tieši tas dubļainais ceļš ir istais? - es noprasīju, pūlēdamies savaldīties. Pēdējās pāris stundas man nebija vieglas.

- Vai ar jums viss ir kārtībā? Jūs izklausāties nervozs…

- Vēlāk izstāstīšu. Jus neticēsiet.

- Labi. Jums jānomierinās. Vai masa Elizabete ir kopa ar jums?

- Ne gluži. Izstāstiet man vēlreiz par to dubļaino ceļu!

- Apstādiniet mašīnu, - Danns teica, - izkāpiet un aizturiet elpu. Dzirdēsiet rejam suņus. Ja nedzirdēsiet, neesat īstajā vieta. Un uzvelciet garos zābakus, mans draugs.

Suņi šeit patiešām rēja. Es devos atpakaļ pie mazās mašīnas, kurā klusi, vērodama miglu, kas biezēja virs laukiem, sēdēja Eliza­bete. No brīža, kad ieraudzīju viņu viesnīcas vestibilā, mēs tikpat kā nesarunājāmies, jo nebija ko teikt. Man pieklātos atvainoties, un tas vēl nebija noticis. Es zināju, ka man bija taisnība, kad iz­teicu visus tos asos vārdus par Baznīcu un viņas prioritātēm, par to, cik sāpigi man tas ir. Tajā pašā laikā nespēju atzīt faktu, ka viņa ir ne vien mūķene, bet arī dzīvs cilvēks, kurš man uzticējās.

Man gribējās izstāstīt viņai, ko biju piedzīvojis pilsētā, Par Sa- merheisu, par vireli ar rētaino kaklu. Par Horstmanu, kas pielavī­jās man klāt un uzlika roku uz pleca…

Horstmans.

Kad sapratu, ka viņš ir prom, meklēt viņu bija par vēlu. Es iz­skrēju uz laukuma baznīcas priekšā, bet no viņa nebija ne miņas. Nebija ne miņas ari no Samerheisa un viņa pavadoņa.

Reizēm šķita, ka tas viss bijis sapnis. Taču es zināju, ka ne­kāds sapnis tas nav. Tas notika ar mani īstenībā, nomodā. Es pa­tiešām redzēju Samerheisu, un Horstmans man pielavījās klat un uzlika roku uz pleca. Es vēlējos Elizabetei to izstāstīt, bet nespēju.

Vispirms man vajadzēja pašam apjēgt, kas noticis pēdējās di­vās stundās.

Es joprojām biju dzīvs.

Lai gan baznīcā mēs bijām tikai divi un nekas netraucēja no­galināt mani. Iaču es vēl arvien biju dzīvs un nemācēju to izskaid­rot. Skatuve, kur norisinājās darbība, bija līķu pārpilna. Taču ma­nējā starp tiem nebija.

Ko Elizabete par to teiktu? Varbūt viņai visu izstāstīt? Nē, vēl bija par agru.

Tā nu es stāvēju dubļos - protams, nekādu garo zābaku man nebija - un skatījos dūmakainajā krēslā. Mēs atradāmies trīsdes­mit vienu kilometru prom no Aviņonas. Atkal sāka līt. Kājas stiga dubļos, taču, lai aprunātos ar Ambrozu Kalderu, es dotos pa vēl sliktāku ceļu.

Telefona saruna tēvs Danns bija pastāstījis vēl šo to un atgā­dinājis, ka Keslers vēlas, lai viņu sauc jaunajā vārdā, par Ambro- zu Kalderu. Lai gan pēdējos gados viņam nebija klājies viegli, viņš joprojām turoties labi, esot aktivs un mundrs. Pirms vairākiem ga­diem nodibinājis aģentu tiklu un tiem maksājot no savulaik C1P atvērtajiem slepenajiem kontiem. Aģentus, gluži kā elektroniskas zondes, viņš sūtot uz. Eiropas bīstamākajiem nostūriem. Pārlieci­nāts, ka agrākie darba devēji, vajātāji un potenciālie ienaidnieki nojauš, ka viņš kaut ko gatavo. Taču neviens nezināja, ko isti. Ši neziņa biedēja, tāpēc daudzi klusi sēdēja savās alās, neuzdroši­nādamies līst ārā. Laiku pa laikam pie viņa ierodoties noslēpu­maini emisāri - no Lengli vai Vatikāna, teiksim, - un risinot ar viņu bridinošas sarunas, lai viņš piesargās, citādi būs slikti. Ta­ču gan Kalders, gan viņa viesi lieliski zināja, ka viņš ir pilnīgā drošībā. Viņu pamācīja, konsultējās ar viņu, bet viņa eksistences fakts bija vislielākais noslēpums. Kaldera drošības garants esot viedoklis, ka viņš ir pārāk bīstams, lai viņu nogalinātu. Ambrozs Kalders ar nāvējošu prettriecienu spētu iznīcināt pat no kapa. Var­būt Elizabetei patiešām ir taisnība par viņa trešo identitāti. Var­būt viņš ir Erchercogs?

Neviens nezināja, ko īsti Kalders noslēpis seifā Cīrihē, un ne­viens negribēja riskēt, viņu nogalinādams, lai to uzzinātu. Tāpēc šis cilvēks bija viens no tiem, kas uz mūsu planētas varēja justies īpaši droši. Viņam bija jānomirst dabiska nāvē sava gultā ar iemī­ļoto suni pie kājām, kamēr pārējie suņi aiz skumjām gaudo uz mēnesi. Lai šādu nāvi Kalderam nodrošinātu, vairāki lielākie pa­saules izlūkdienesti bija gatavi līst vai no ādas ārā.

Nogalināt viņu varēja tikai kāds jukušais vai renegāts. Tātad kāpēc viņš bija Veļas sarakstā?

Piegājis pie automašīnas, es pabungoju pa vējstiklu.

- Iesim! Si ir ista vieta.

Ambrozs Kalders bija kalsns virs ar dzīslainām rokām un tik­pat dzīslainu kaklu, smailu zodu, divas dienas veciem sirmiem bārdas rugājiem un biezām, spurainām uzacīm, kas zemu slīga pār acu dobumiem. Šim vīram bija tāda cilvēka seja, kurš gandrīz visu laiku pavada ārā, un to patiešām prasīja spēles un noņem­šanās ar suņiem. Vēja aprauto ādu, kas cieši apņēma vaigu kau­lus, izraibināja sīks pārplīsušu asinsvadiņu tīklojums. Suns, kas bija mājā iekšā, neizpratnē vērās uz saimnieku, it kā gaidīdams pavēli, vai uz iebrukušajiem svešiniekiem jārūc vai jārej. Ja suņi ārā nerietu un naktīs negaudotu, nevienam prātā neienāktu, ka šajā nomale ir māja, kur dzivo cilvēks. Kalders dzēra sļivovicu gluži ka ūdeni, it kā gribētu remdēt kādas sāpes.

- Tātad, - viņš sacīja, - jūs esat ieradušies pie manis, cerēda­mi noskaidrot, vai es zinu, kas nogalina jusu katoļus.

- Mes vēlamies uzzināt ko vairāk, - Elizabete piezīmēja.

- Jā, jā! - Viņš pavēcināja roku, it kā atgaiņātu odu. - Jūs gri­bat zināt, kāpēc to dara. Un gribat zināt, kas ir Simons. Tēvs Danns to jau izskaidroja. Esat gan jūs, man jāteic, ziņkārīgi ļaudis! Turklāt pašpaļāvīgi! Kāpēc man tas būtu jums jāstāsta? Kur jūsu elektrodi un skrūvspīles locītavu izlaušanai? Labi, es jokoju. Var gadīties, ka kaut ko jums arī izstāstīšu. Un iemesls tam būs pavi­sam vienkāršs - ne no viena cita visā pasaulē jūs to neuzzināsiet. Turklāt esmu jau vecs un kļuvis sentimentāls. Man žēl bērnu, kas lien pieaugušo spēlēs un gust zilumus. Vai saprotat? Es palīdzē­šu jums tāpēc, ka dodu priekšroku atklātai, godīgai cīņai. Un īste- nībā mani interesē arī, cik lielu jezgu jūs sacelsiet, baznīca ar savu iedomību mani uzjautrina… Tāpēc iemetīšu jūs, mazos kaķēnus, sprostā pie lauvām. Vai kļūsiet nezvēriem par maltīti? Vai arī tā nobiedēsiet lauvas ar to līkajiem, asiņainajiem nagiem, ka tie atkāpsies… Piedodiet, es to saku tāpat vien, daiļrunībai. Un, iekams pateicaties, izvērtējiet, vai jums tas der. - Viņš pacēla roku un noklikšķināja pirkstus. Nez no kurienes uzradies sulainis acu­mirklī ielika tajos gandrīz vai beisbola nūjas lieluma cigāru. Kal­ders uz īkšķa naga uzrāva sērkociņu, noraudzījās, kā tas uzlies­mo, aizsmēķēja un izpūta dūmus. - Atbildes uz jūsu jautājumiem nav vienkāršas, - viņš teica. - Tomēr vienkāršākas nekā tad, ja būtu darīšana ar veco labo Maskavas izlūkdienestu. Tie viri vien­mēr visu sabojā, lai gan sak labi… toties beidz primitīvi, tā ka labāk vispār nebūtu ķērušies klāt. Jāuzmanās no angļiem - tie ir gudri un radoši, ļoti lietpratīgi. Otri labākie meļi pasaulē. Gulēt, Foster! - viņš nokomandēja suni. - Labs suns, labs. Nosaucu par godu Dalesam. Uzticīgs suns. Taču pat viltigie, gudrie briti ar savu sav­dabīgo, manuprāt, pretīgo, humora izjūtu nav salīdzināmi ar baz­nīcu, ar Vatikanu… Tur patiešām pulcējas meļi un intriganti, īsti profesionāļi. Un visa viņu pasaule ir kāršu namiņš, ko stiprāks vēja pūtiens var aiznest pa gaisu… taču ar savu gribu viņi pama­nās saglabāt savu valstību, piešķirt tai nozimīgumu un svaru. Lie­lāka ilūzija pasaulē… Visvarenākās impērijas salīdzinājumā ar

Baznīcu ir nevarīgi bērni. Tāda nekaunība ir apbrīnas vērta. Visi, kas rada šo lielo ilūziju, galu gala pastrādā cūcibu. Man jāatvai­nojas jaukajam mājdzīvniekam… - Viņa sejā pavīdēja smaids, taču jautrības tajā nebija. - Jūs esat paveikuši pamatīgu mājasdarbu. Izlasīti Toričelli dokumenti, ko glabā viņa garā vājais brāļadēls - patiesībā es domāju, ka tads cilvēks apkauno labu gaumi un ir nošaujams… Iztaujāts vecais Paternosters, dižens cilvēks… brālis Leo… Un jūs, māsa, kas tik cītīgi un ilgi strādājāt slepenajos arhī­vos… apbrīnojami! Ak Dievs, kā viņi ienist sievietes! Un vēl d'Am­brici memuāri, kas piepeši nonākuši tēva Danna rokās, - to patie­šām var uzskatīt par pierādījumu tam, ka augstāka vara liek jums turpināt šo cildeno darbu. Jūs esat izdarījuši ļoti daudz un tieši tāpēc šonakt, pēc tēva Danna lūguma, esat šeit. lis iedzeru par jums! Par jums trim…

- Paklausieties, - es viņu pārtraucu. - Esmu šeit savas māsas dēļ. Baznīca man neko nenozīmē. Baznīca nogalināja manu mā­su, lai gan viņa uzticīgi tai kalpoja. Es devos meklēt nelieti, kas nospieda mēlīti, bet nokļuvu tādā purvā, kur māsas nāve gluži vienkārši nogrima dubļu jūrā starp citām nāvēm… es apgriezu ot­rādi tikai vienu akmeni, uz kura Baznīca turas, un zem tā atklā­jās tāda draņķiba, ka pārņēma nelabums… Esmu līdz ausīm šajos mēslos, bet es nospļaujos uz d'Ambrici, Toričelli, nacistiem un pā­rējiem… Man vajadzīgs cilvēks, kas nogalināja manu masu! Viņu sauc Horstmans, un es… es… - Pametis augšup rokas, es piecēlos. Suns, acīmredzot nolēmis, ka man nav ne vainas, lai gan esmu satraucies, pienāca klāt 1111 iegrūda miklo, vēso purnu man plauk­stā. - Kā labi iet, Foster? - es nomurmināju.

Ambrozs Kalders vēroja mani caur dūmu mutuļiem. Lai gan piesaistīts vecmodīgam braucamkrēslam ar pītu atzveltni un pla­tiem paročiem, viņš bija ģērbies smokingā. Invalīdu ratiņus stū­ma jauns cilvēks, ari smokingā, pēc izskata speciālais aģents. Tik­līdz Kaldera cigārs sāka kūpēt, jaunais cilvēks aizgāja.

- Es jūs saprotu, mister Driskil, un tādā situācijā justos tāpat, lāču skatieties acis dzīves īstenībai. Sākdams meklēt māsas slep­kavu, jūs pakļāvāt sevi pārbaudījumiem. Jūs teicat, ka apgriezāt otrādi akmeni. Ka esat lidz ausim mēslos. Tā ir. Jūs izlaidāt no pudeles džinu. Ja tas ticis ārā, atpakaļ to dabūt nav iespējams. Kad būsiet izrādes tai mēslu kaudzei cauri, varbūt sākotnējais mērķis būs sasniegts… kas zina? - Kalders iedzēra sļivovicu. - Atpakaļceļa vairs nav. Jūs balansējat uz virves virs bezdibeņa, mister Driskil. Domāju, ka jūs to saprotat. Galvenais ir taja bezdi­beni neiegāzties.

- Tieši tāpēc esmu šeit.

Kalders iesmējās, pagriezās pret tevu Dannu un sāka runāt par Otro pasaules karu. Šķita, ka viņš manu un Elizabetes klātbūtni aizmirsis.

Māja bija ļoti liela un plaša, vairākiem stāviem, piekrauta se­natnīgam lietām, un to ieskāva priedes. Es mēģināju iedomāties, kāda tā izskatas dienas gaisma. Centrālapkure nespēja piesildīt plašo telpu, tāpēc iespaidīgajā kamīnā rūca liesmas, un drīz vien drebuļi, kas mani kratīja, pārgāja. Uz galda stāvēja kārba ar Davi- doff cigāriem, putekļiem klāta konjaka pudele, kristāla glāzes ar masīvu kāju un lieli kristāla pelnutrauki. Kalders noknieba vie­nam cigāram galu un piebidīja man tuvāk pelnutrauku.

t Lūdzu, - viņš teica. - Esmu izdarījis visu, tikai ne aizsmēķē­jis. Tagad parunāsim par mūsu draugu Simonu Verginiju.

Telpā atskanēja pirmās romantiskās Kabaļevska Čella koncer­ta notis.

Vispirms Elizabete izstāstīja, kā atradusi Veļas mapi ar piecu slepkavības upuru vārdiem. Kalders, kūpinādams cigāru, uzma­nīgi klausījās. No jauna ielējis glāzē sļivovicu, viņš apslapinaja lūpas.

- Klods Žilbērs, - Elizabete sauca vārdus, - Sebastjans Aroijo, Hanss Ludvigs Millers, Praiss Beidels-Faulers un Džefrijs Strei- čens. Visi nogalināti pēdējo divu gadu laikā. Visi pārliecināti ka­toļi, cienījami ļaudis. Visi kara laikā vai pēc kara uzturējušies Pa­rīzē… Kas viņus saista? Kāpēc viņus nogalināja? Un kāpēc tieši tagad?

- Pirmām kārtām šajā sarakstā viens ar pārējiem nav saistīts - vismaz ne tā kā pārējie savā starpā. Beidelu-Fauleru nogalināja viņa darba dēļ, jo viņš pētīja, kā jau jūs atklājāt, algoto slepkavu vēsturi. Viņš par tiem zināja ļoti daudz, tāpēc tika nolemts nāvei. - Kaldera tonis bija kļuvis lietišķs, bez zobgalības. - Pārējie četri… baidos, ka par viņiem jums ir nepilnīgs priekšstats. Jā, viņi bija saistīti, taču pavisam citādi, nekā jūs iedomājaties. Jā, viņi bija katoļi, taču ļoti atšķirīgi katoļi. Magnāts un biznesmenis no Mad- rides, burātājs, bagātnieks, savs cilvēks baznicā - tas bija Aroijo. Vai jūs zināt, ka viņam bija ļoti tuvas attiecības ar ģenerālisimusu

Fransisko Franko? Aroijo bija ģenerālisimusa padomnieks dau­dzās jomas.

Millers bija vācietis. Zinātnieks. Kara laikā kalpoja reiham ab- vērā. Es pazinu šo cilvēku samērā labi. Viņš bija no bīstamajiem - partijas virs. Kādu laiku klīda runas, ka piedalījies sazvērestībā pret Hitleru. Tomēr viņš izvairījās no pakarināšanas uz gaļas aķa, jo aizbēga. Pārlaidis karu, atgriezās un turpināja zinātnieka kar­jeru. Ilerr Doktor Professor. ļā, protams, katolis. Interesantākais ta­jā sazvērestībā pret Hitleru bija tas, ka Millers bija "kurmis". Vai šis termins jums zināms? Nē? Iefiltrēts aģents! Gestapo viņu iefil­trēja starp īstajiem sazvērniekiem. Millers bija divu kungu kalps - stradāja abvērā un piedalījās gestapo operācijās. Viņš, protams, sazvērniekus nodeva, tāds bija viņa darbs, un saņēma par to me­daļu. Kadu brīdi viņa dosjē bija pie manis. Es zināju par operāci­ju. Jā, viņš bija Parīzē okupācijas laikā.

Nākamais… tēvs Žilbērs, mācītājs bretaņa. Uzticamā draudze pēc sabiedroto karaspēka izcelšanās Normandijā viņu gandrīz no­galināja. Par nelaimi, viņš nebija cīnītājs. Mīlnieks, kurš deva priekšroku laika pavadīšanai ar glītiem zēniem un sadarbībai ar tiem, kam teikšana. Kad vācieši, savākuši savu mantību, aizbēga, viens no Žilbēra franču draudziņiem viņa kara laika darbības pa­kļāva šaubām, bretoņi, saukādami viņu par kolaboracionistu, draudēja atdot zivīm par barību. Vairāki fermeri viņu saķēra, 110- zieda ar darvu un izvārtīja vistu spalvās. Aizmucis uz Romu, viņš tur veselu gadu atguvās, bet pēc tam atrada daudz drošāku no­darbošanos - sēdās rakstīt memuārus. Izdeva košus sējumiņus, tādas kā pamācības, kā lauku mācītāja dienasgrāmatu… pilnīgus melus un izdomājumus, toties labi nopelnīja. Daļu naudas Žil­bērs nosūtīja saviem aizstāvjiem, leģionam Condor, Die Spinne, ve­cajiem nacistiem.

Džefrijs Streičens, M/-5 cilvēks. Sers Džefrijs. Cienīgs, no turī­gas ģimenes, samēra jauns sakravāja mantas un nozuda ģimenes pili Skotijā. Par pēdejiem trīsdesmit viņa dzīves gadiem zināms maz. Kāpēc tik pēkšņi atvaļinājies, esmu dzirdējis jautājam. Acīm­redzot bija sarežģījumi, ko vajadzēja paslaucit zem nodeldētas grīdsegas. Streičens atradās Berlīnē jau pirms kara. Atgriezies Anglijā, viņš kļuva par premjerministra Čemberlena padomnie­ku, pavadīja viņu arī uz Minheni… Par nelaimi, Streičens bija trešā reiha aģents, ļoti tuvs gan Dēnicam, gan Kanārisam. Kopā ar Gēringu mēdza doties meža cūku medibās. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajā gadā angļi uzzināja patiesību, nedaudz iz­mantoja viņu savās intereses, bet pēc tam klusi, bez skandāla at­vaļināja. Toreiz viņus daudz vairāk satrauca sarkanie spiegi, ne­vis veci nacistu dīvaiņi.

Cigāra pelnu stabiņš jau sasniedza gandrīz divas collas, un Kalders uz to lūkojās ar tādu mīlestību, it kā viņam būtu žēl pel­nus nokratīt, beidzot, pieskāries ar cigāru kristāla pelnutrauka malai, viņš vēroja, kā tie nobirst.

- Nu, - viņš sacīja, - vai jums rodas apjausma, kas un kā? Mē­ģiniet saprast, cik sarežģītā pasaulē mums jādzīvo. Jā, visi šie cil­vēki bija katoļi, un četrdesmitajos viņi gan uzradās Parīzē, gan nozuda no pilsētas… viņi bija konfliktu plosītas pasaules daļa. Vai viņi zināja par assassini? Varbūt. Daži noteikti zināja. Taču ne jau tāpēc kāds viņus iekļāva to cilvēku sarakstā, kuri jāiznīcina. Kadam vajadzēja viņus apklusināt uz visiem laikiem.

šaja mikla, mani draugi, galvenais ir tas, ka viņi bija nacisti. Tāpēc viņiem bija jāmirst. Viņi bija katoļi, kas strādāja nacistiem. Es jau nu to skaidri zinu. Vai saprotat? Protams, saprotat. To, ka tajā laikā starp baznīcu un reihu bija cieša saikne, jūs uzzinājāt gan 110 Lebeka meitas, gan Toričelli dokumentiem. Jūsu informā­ciju varu tikai papildināt. Šie četri vīri zināja par šo saistību, zi­nāja par savstarpējo šantāžu, ko minēja mis Lebeka… tāpēc viņiem bija jāmirst.

Es klausījos Kalderā un jutu, ka nespēju visu dzirdēto aptvert. Nogalinātie cilvēki, kuri bija minēti Veļas sarakstā, piepeši no cie­tējiem un nevainīgiem upuriem pārvērtās ciniskos neliešos, kas neko citu kā nāvi nebija pelnījuši. Viņi uznira no pagātnes, lai jaunu faktu gaismā atklātu mums savu īsto seju. Kāds sargā savu pagātni, man ienāca prātā. Izdzēš cilvēku dzīvības, lai saglabātu noslēpumā savu īsto pagātni. Pārraksta biogrāfiju.

- Jūs taču negribat sacīt, ka Kērtiss Lokharts arī bija nacists, - Elizabete ieminējās.

- Protams, ne, māsa. Lokharts bija sarežģīts cilvēks, pēc dabas spēlmanis. Vairāk par visu necieta, ja gadījās zaudēt, tāpēc rei­zēm lika uz aplamo zirdziņu. Manuprāt, Lokharta nāves iemesls ir skaidrāks par skaidru. - Kalders aizbāza pirkstu aiz baltās, cie­tinātās apkaklītes un pavilka to vaļīgāk. Pagales kamīnā sprak­šķēdamas dega, izplatīdamas karstumu. - Viņam bija pārāk tuvas attiecības ar māsu Valentīnu. Viņai bija jāmirst, jo pārāk daudz zināja. Viņam bija jāmirst, jo māsa Valentīna varēja būt daudz ko izstāstījusi… tā paša iemesla pēc droši vien uzbruka ari Driski­lam. Un jums, māsa Elizabete, lielais kritiens bija paredzēts tāpēc, ka ari esat uzzinājusi pārāk daudz un nekas neliecina par jūsu nākšanu pie prāta. - Kalders bija piesārtiš vai nu no sļivovicas, vai karstuma, un bija redzams, ka viņš izbauda šo sarunu. Ik pa bridim viņš zīmīgi piemiedza tēvam Dannam ar aci, un tas pacie- tigi smaidīja viņam pretim.

- Pievērsīsimies vēlreiz Veļas sarakstam, - es sacīju. - Kāpēc tajā sestais minēts jūsu vārds? Proti, agrākais vārds. Jūs vienīgo nav piemeklējis pārējo liktenis. Paldies Dievam, joprojām esat dzīvs.

Arā sāka riet suņi. Cēlās vējš.

Kalders piebrauca ar ratiņiem pie loga, pavilka aizkaru sānis un lūkojās tumsā.

- Dažreiz suņi kļūst nervozi, - viņš noteica.

Es nespēju izmest no prāta vienu domu.

Kāds sargā savu pagātni… Izdzēš cilvēku dzīvības, lai saglabātu no­slēpumā sai'u īsto pagātni… Kads…

Kāds, kurš vēlas kļūt par pāvestu.

Ienāca Kaldera sulainis. Viņš sabikstīja kamīnā ogles, uzlika uz tām vēl šķilas un apmeta saimniekam ap pleciem šalli.

- Asinis vairs neriņķo tik labi kā agrāk, - Kalders noņurdēja un pavērsās pret kalpotāju. - Ej paskaties, ko suņi tik nemierīgi. Lai Kāris apstaigā teritoriju. Par ļaunu nenāks.

- Es gribētu jautāt jums vēl ko, - es ieminējos, - par Simonu Verginiju, Pija sazvērestību… un kas bija tas cilvēks, kuram vaja­dzēja braukt ar vilcienu…

- Un kāpēc nakti rēja suns, ko? Jūs man atgādināt Serloku Holmsu, mister Driskil.

- Un kas bija Erchercogs?

- Jūtos kā viesmīlis, kas pieņem pasūtījumu. Taču, - viņš pa­cēla kaulaino roku, noraidīdams manu atvainošanos, - kāda jo­da pēc mēs galu galā šeit esam? Protams, lai pakavētos vecajos labajos laikos… Kas gan man vēl cits atlicis? Tie patiešām nebija slikti laiki, varat man ticēt. Ar ko lai sāku? Izstāstīšu jums visu, ko zinu… Vai ne, tēvs? - Viņš jautājoši paskatījās uz Dannu, kas pamaja ar galvu.

- Viss sākās ar Simonu Verginiju, - es teicu.

- Ar viņu visticamāk arī beigsies, vai ne? Labi… Ambroza Kaldera pratināšana turpinās. - Piepeši viņš uzblieza ar dūri pa galdu. - Achtungl* - viņš uzkliedza, pirmo reizi izklausīdamies pēc vacieša. Iepriekš nekādu akcentu viņa valodā nebiju saklau­sījis, varbūt vienīgi ko eiropeisku, nenosakāmu. - Mums ir daudz, līdzekļu, kā piespiest jūs runāt… - Kalders sacīja lauzītā valodā ar stipru vācu akcentu un sāka smieties. - Tā vecās amerikāņu filmās runā vācieši. - Viņš nopūtās. - Es biju viens no šiem vācie­šiem. Ak, cik sen tas bija… Tātad par Simonu Verginiju…

Nespēdams pretoties kārdinājumam, tēvs Danns paņēma vie­nu Davidoff cigāru. Elizabete, aptvērusi ceļgalus ar rokam, sēdēja pie uguns, ne mirkli nenovērsdama savu zaļo acu ciešo skatienu - gluži kā lāzeru, kas redz tev cauri, - no Kaldera sejas.

- Jūs, protams, zināt, ka Simons ieradās Parīzē ar pāvesta Pija uzdevumu… izveidot algotu slepkavu grupu. Toreiz tas bija daudz vieglāk izdarāms nekā miera laikā. Pija "sazvērestībai" bija viens mērķis - izmantot algotus slepkavas Baznīcas slepenās politikas īstenošanai. Simons Verginijs darbojās bīskapa Toričelli paspār­nē, izmantodams viņa sakarus ar okupācijas varas iestādēm. Es to zināju, jo strādāju izlūkošanā, vācu pusē, protams. Mēs zinā­jām arī, ka viņš sadarbojas ar Pretošanās kustības dalībniekiem. Pijs gribēja, lai Baznica saņem savu daļu laupījuma, īpaši viņu interesēja mākslas darbi, kā arī zelts un dārglietas. Taču gleznas bija galvenais. Doma, ka Gērings un Pijs sakaujas, teiksim, Tjepo- lo dēļ, mani vienmēr uzjautrinājusi. Cilvēku alkatībai nav robe­žu. Viņi audeklu pārplēstu uz pusēm, bet otram neatdotu. Galu galā Simonām ar nacistiem radās domstarpības. Mēs to zinājām, es zināju. Ja runājam atklāti, man jau pašā sākumā šķita, ka vi­ņam visa tā ņemšanās ar laupījumu bija pretīga. Nejau tādēļ viņš bija ieradies Parīzē, lai darītu vāciešiem viņu netīro darbu. Pijs bija pieļāvis kļūdu. Vecais maita bieži vis nekļūdījās, bet ši kļūda Baznīcai vēl ilgi atspēlējas. Viņš nebija izraudzījies īsto cilvēku.

- Nu, toreiz acīmredzot ne viss bija tik vienkārši, - Elizabete iestarpināja.

- Ja, vienkārši nebija. - Kalders pamāja ar galvu. - Laupīša­nas, slepkavības, šis neskaidrās nacistu un baznīcas attiecības… ideāla savstarpējas šantāžas gaisotne. Tik ideāla, ka tas viss tur­pinājās ilgus gadus, jo daļa spēlētāju izdzīvoja un atradās savās

* Uzmanību! (Tulk. no vācu ml.)

vietās. Daži no viņiem joprojām ir amatos, un Simons viņus visus pazīst…

- Tātad Simons ir dzīvs? - Danns nokrekšķinājies sacīja.

Kalders pasmaidīja.

- Simons toreiz pazina visus, vai ne? Toričelli, Lebeku, Rihte­ru, brāli Leo, Augustu Horstmanu un daudzus citus. Simons pa­zina visus, taču tikai daži izredzētie zināja, ka viņš ir leģendā­rais Simons. Pat d'Ambrici skandināja, ka tas neesot viens cilvēks, bet vairāki.

Līs iebāzu roku žaketes iekškabatā, izvilku aploksni un noliku uz galda.

- jūs esat atnesis rekvizitu! - Kalders iesaucās. - Lieliski, mis­ter Driskil. Kādreiz pats piedalījos amatierteātra izrādes. Sen tas bija, pirms dienesta armijā. Vienmēr esmu teicis, ka aktieris bez rekvizīta nav nekāds aktieris. Vai aploksnē kaut kas ir?

Es atvēru aploksni, izvilku veco fotogrāfiju, ar kuru biju sācis savu izmeklēšanu, izgludināju un pastūmu par galdu Kalderam. Viņš ar skatienu ieurbās apbružātajā uzņēmumā.

- Mana māsa zināja, ka viņai draud briesmas, - es sacīju.

- Šis ir vienīgais pavediens, ko viņa man atstājusi.

- Un nekas vairāk?

- Tikai šis.

- Viņa paļāvās uz jums, mister Driskil.

- Gluži vienkārši māsa mani labi pazina. Viņa zināja, ka es ļoti mīlu viņu. Zināja, ka nepadošos, pat ja jutīšos sakauts. Un ka ši fotogrāfija uzvedis mani uz pēdām.

- Un pārējais bija atkarīgs no jums, - Kalders noburkšķēja un pacēla no galda uzņēmumu.

- Toričelli, Rihters, Lebeks un d'Ambrici, - es noskaitīju kā lūg­šanu. - Visu laiku lauzu galvu, kas viņus fotografējis. Simons, vai ne?

Kaldera biezās, spurainās uzacis uzraucās augšup, un ska­tiens pievērsās man. Viņš piepeši sāka aizgūtnēm smieties, un sir­snīgajos smieklos beidzot varēja sakļausit jautrību. Es neizpratnē palūkojos uz tēvu Dannu. Tas paraustīja plecus.

- Ne, nē, - Kalders, atvilkdams elpu, sacīja. Viņam asaroja acis.

- Nē, mister Driskil, uzņemos atbildību jums paziņot, ka Simons Verginijs šo fotogrāfiju nevarēja uzņemt.

- Kas šeit tik smieklīgs?

Kalders papurināja galvu.

- D'Ambrici aprakstīja Simona gaitas savos memuāros, ko pēc tam atstāja Amerikā. Vai tā bija? Bija. Taču īsto Simona vārdu ne­nosauca. Horstmans nogalināja brāli Leo, pirms tas paguva jums pateikt, kas ir Simons… No tā var secināt, ka Simons vēlas sagla­bāt anonimitāti. - Kalders plati smaidīja. - Vai jūs patiešām nezi­nāt, kas ir Simons?

- Kā gan es to varētu zināt? - es izgrūdu. - Kas viņš ir?

- D'Ambrici, protams! Simons ir mūsu dārgais Svētais Džeks! Vecais, viltīgais maitasgabals! Tas taču ir acīmredzams! D'Am­brici vēlas kļūt par pāvestu… viņš bija Simons… bija slepkava… sadarbojās ar nacistiem… un nekas no tā visa nedrīkst nākt atklā­tībā, tāpēc jākļūst par slepkavu atkal, citādi pāvesta troni viņam neredzēt kā savas ausis! Viņš ir slepkava! - Kalders nopūtās, un invalidu ratiņi zem viņa svara nokrakstēja. - Jūs teicāt, māsa, ka Vatikāna izmeklēšana nekust no vietas. Citādi nemaz nevar būt! D'Ambrici visiem skandina, ka assassini nav nekas vairāk par se­nu leģendu un Simons Verginijs ir mīts. Varbūt patiešam viņu vērts uzskatīt par mitu? Simons, tas pats d'Ambrici, izmeklē lietu, kur galvenais vainīgais ir viņš pats! Īstenībā viņa uzdevums ir pavi­sam cits - padarīt ainu neskaidru un nojaukt pēdas. Pāvests mirst. Vai viņš spēj parraudzīt izmeklēšanu? D'Ambrici ir brīvas rokas. Kad mērķis būs sasniegts, katoļus vairs neviens nenogalinās. Horstmanu no jauna aizsūtīs gulēt. Padomājiet - kad sākās mā­sas Valentīnas sarakstā minēto cilvēku slepkavošana? Kad d'Am­brici uzzināja par pāvesta slimību! Tad arī sāka darboties iznīci­nāšanas mašīna. Atļaujiet dot jums padomu - ja uzskatāt lūgšanas par efektīvām, lūdzieties, lai jums izdodas no šīs jezgas iziet sveikiem un veseliem! Cits nekas neatliek.

- Erchercogs, - es teicu. Manas domas juka, it kā es būtu pie­dzēries, taču vajadzēja noskaidrot visu līdz galam.

- Ak jā, Erchercogs. Te nu jūs mani notvērāt. Man bija svarīgi iemesli ar šo cilvēku iepazīties, bet zināju par viņu tikai pec no­stāstiem. Nekad neesmu viņu redzējis, runājis ar viņu esmu vie­nu reizi sabombardētā baznīcā Berlīnes nomalē. Nezinu, kā viņš tur nokļuva un kā tika prom. Viņš gribēja satikt mani un iztaujāt. Šim cilvēkam patika dramatiskas situācijās. Viņš gaidīja mani vie­ta, kur mācītājs parasti uzklausīja grēksūdzes. Es iegāju baznīcā un nekur viņu neredzēju. Laiks bija pretīgs, lietains un auksts, jumts sabombardēts, un visapkārt deguma smaka… Erchercogs. Kas viņam bija kopigs ar Toričelli, kāpēc aiz viņa vārda ir izsau­kuma zīme, kā viņš saistīts ar Lebeku un pārējiem, man nav ne jausmas. Kas zina? Cilvēks, kuru apvija visbiezākā slepenības migla… daudz biezāka par to, kas ietina mani. Cilvēks, kurš visu dzīvi vada slepenībā.

Kā Drū Samerheiss… kā Keslers pats. Tā vismaz nuin par viņu sacī­ja tēvs Danns Parīzē.

Saruna turpinājās ilgi, taču galu galā viss sāka iegūt skaidrā­kas aprises.

- Un visbeidzot - pēdējais, - tēvs Danns sacīja. - Varbūt tam nav nozīmes, bet neziņa kaitina… Kas bija tas vīrs vilcienā, kuru Simons grasījās nogalināt? Es lasīju d'Ambrici memuāros par Si­monu, bet tagad jūs sakāt, ka d'Ambrici un Simons ir viens un tas pats cilvēks. Varbūt tomēr nav…

- Viņi ir viens cilvēks, - Kalders klusi atbildēja.

- Un kas bija lielais vīrs, ko gaidīja braucam vilciena?

Kalders paraustīja kalsnos plecus.

- Varbūt kāds reiha dižvīrs. Gērings vai Himlers. Varu tikai minēt. Vai svarīgs kolaboracionists… nē, es tomēr sliecos domāt, ka viņi gaidīja kādu augsta ranga nacistu. Taču par to es neņe­mos spriest. Tā nebija mana joma. Kāda gan tam nozīme?

- Tēvs Lebeks uzskatīja viņu par pietiekami svarīgu, lai izšķir­tos par nodevību, - es sacīju. - Vai jūs zināt, kur bija Erchercoga mītne?

- Londonā. Pēc tam Parīzē.

- Tas cilvēks, kuru Vatikāns atsūtīja uz Parīzi sameklēt Simo­nu… - Elizabete domīgi iesāka, - un kurš veica izmeklēšanu, lai pierādītu, ka Simons atteicies pildīt Vatikāna pavēles… Kolekcio­nārs. Vai zināt, kas viņš bija? Manuprāt, viņš ari bija nozīmīga persona, kas daudzos jautājumos varētu viest skaidrību. Turklāt Pijs viņam uzticējās.

- Jā, viņš droši vien daudz zina, - Kalders atbildēja. - Taču taja laika man pašam dzīve ārkārtīgi sarežģījās. Gēlena organi­zācija izšķīda, karš gāja uz beigām. Es centos palikt dzivs, un or­ganizēt drošu informācijas nodošanu amerikāņiem nebija joka lie­ta. Es meklēju Erchercogu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo vēlējos pārmīt ar viņu vardu, vēlējos pāriet pie amerikāņiem, taču viņš aizklīda te uz Londonu, te Parīzi, te Šveici… man toreiz ne­klājās viegli. Un lielu uzmanību tam, ko Parīzē dara katoļu rene- gāti, es nepievērsu. Man nav ne jausmas, kas ir Kolekcionārs. Vati­kānam bija ne mazums augstākās klases speciālistu… iespējams, viņš bija viens no lietpratīgākajiem… Visticamāk viņa vairs nav starp dzīvajiem. Tāpat arī Erchercogs… Droši zināms ir tikai tas, ka dzīvs ir Simons. - Kalders piepeši pacēla galvu, it kā butu ko atskārtis. - Ja Erchercogs ir dzīvs, varbūt tieši viņš ir Simona iece­res kļūt par pāvestu stiprais balsts! Vai arī no otras puses… Ja Erchercogs zina par Simonu visu patiesību, viņam jāmirst nāka­majam. Varbūt kaut kur noslēpies gaida… - Ši doma nez kāpēc Kalderam izraisīja smaidu.

Visi trīs mēs atgriezāmies Aviņonā. Kamēr nokļuvām viesnīcā, bija četri no nta. Ielas bija tukšas, tikai sētnieki uzslaucīja nakts līk­smotāju atstātās drazas. Māsa Elizabete bija neierasti klusa. Viņa izskatījās ļoti nomāktā, acīmredzot viņu ārkārtīgi satrieca negaidī­ti sliktie jaunumi par d'Ambrici. Iespējams, viņa ilgojās vientulība pārvērtēt savu attieksmi pret šo cilvēku un Baznīcu kopumā.

Tēvs Danns pajautāja, vai nevēlos viņam piebiedroties un maz­liet iedzert mazliet pirms gulētiešanas. Viņš izvilka no žaketes kabatas plakanu sudraba pudeli un pamāja ar galvu uz viesnī­cas vestibila stūri. Galda lampa meta vāju dzintarainu gaismu, bet pa logu bija redzams, ka ārā uz ielas stūra vējā šūpojās later­na. Danns, iedzēris malku, pasniedza blašķi man. Rīkli apsvili­nāja brendijs, un man uzreiz kļuva vieglāk.

Es izstāstīju Dannam, ka pūlī redzēju Samerheisu. Šī ziņa viņu pārsteidza.

- Ko jūs zināt par šo cilvēku, Ben?

- Visai daudz. Zinu, teiksim, ka viņam ir caururbjošs skatiens. Kāpēc tā jautājat?

-Tāpat vien. . Manuprāt, viņš daudz neatšķiras no Lokharta, tikai vecāks. - Tad viņš tīši nevērīgi piebilda: - Interesanti, ko viņš darīja kara laikā?

- Kura kara? Pilsoņu? Vai spāņu amerikāņu?

- Jā, mans dēls, viņš ir vecs. - Danna sārtajā sejā bija lasāma iecietība. - Jūsu asprātības droši vien dara brīnumus ar kautrī­gām mūķenēm, bet vecu, pieredzējušu garīdznieku tās atstāj vien­aldzīgu.

- Kādēļ lai mēs, Ārtij, nesameklētu pieredzējušu vecu garīdz­nieku un viņam to nepajautātu? Pēdējā laikā, ziniet, prāts uz jokiem nenesas.

- Kauna lieta, mans draugs. Kādu dienu tas jālabo. Protams, es runāju par Hitlera karu.

-Ja atmiņa neviļ, Drū Samerheiss bija viens no Mežonīgā Bil- la Donovana tempļa bruņiniekiem. Katolis, mācījies Jeilas univer­sitātē, ieguvis īsti piemērotu izglītību Stratēģiskās izlūkošanas biroja darbiniekam. Samerheisam vairāk padevās operāciju plā­nošana, nevis aģenta darbs. Ziniet, es īsti labi nepārzinu šo pos­mu viņa karjerā, un viņa dzīve allaž bijusi ļoti noslēpumaina, no tās redzama kāda simtā daļa. Kara laikā viņš bija Londonā. Tēvs vienu otru reizi par viņu ieminējās… viņš vadīja SIb viru pārsvie- šanu okupētajā Eiropā, visbiežāk Vācijā. Viņš bija mana tēva boss, to es zinu. Iespējams, tieši Samerheiss manu tēvu savervēja. - Es bridi klusēju un tad turpināju: - Viņš pazina Piju un droši vien pazina bīskapu Toričelli. Viņš bija šajā spēlē kopš Bordžu laika, Artij, un, Dievs mans liecinieks, joprojām tajā ir. Un jūs sasodīti labi zināt viņa segvārdu…

- Erchercogs, - tēvs Danns teica.

- Vienīgais kandidāts uz šo vārdu, - es sacīju. - Ja vien Kes­lers mums nemeloja… Ja vien Keslers pats nav Erchercogs, kurš sēž savā braucamkrēslā tikla vidū un auž…

- Tad ko Samerheisss vakar darīja Aviņonā?

- Grūts jautājums, vai ne? Samerheiss, protams, šķiet piemē­rotāks Erchercogs… Taču es neizstāstīju visu, kas pēc tam ar inani notika.

- Jūs mani pārsteidzat, - tēvs Danns novilka.

- Vakar vakarā mēs ar māsu Elizabeti sastrīdējāmies, mūsu do­mas dalījās…

- Es manīju, ka tajā frontē valda vēsums.

- Kad ieraudzīju burzmā Samerheisu kopā ar savu cilvēku, biju viens. Viņi mani pamanīja, un tajā pašā mirkli es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, ka man japazūd pēc iespējas ātrāk. Es metos prom, un Samerheisa pavadonis, neliela auguma vīrelis ar rētu uz kakla un spalvu pie cepures man sekoja, taču drīz pazaudēja. Toties mani atrada kāds cits! It kā būtu zinājis, kur esmu, it ka nekad nebūtu izlaidis mani no redzesloka, it kā būtu mani gaidi- jis!

- Kā viņu sauc, Ben?

- Horstmans! 1 lorstmans bija šeit, Aviņonā!

- Domājat, ka viņš bija kopā ar Samerheisu?

- Kas to lai zina? Neko nesaprotu!

- Ak, Svētā Marija! Un tālāk? Kā jūs tikāt prom?

- Horstmans lika man doties mājas. Kā redzat, viņš mani nenogalināja, bet gluži vai lūdzās, lai dodos mājās. Kā jums tas patīk?

- Pieņemsim, ka Erchercogs ir Samerheiss un Simons ir d'Am­brici, - Danns skaļi prātoja. - Abi šie cilvēki ciena jūsu tēvu, jusu ģimeni un jus. Ja viņi patiešām ir visu šo notikumu vaininieki, Horstmans darbojas viņu uzdevumā. Tāds varētu būt šā brīdinā­jumā izskaidrojums. Viņi vēlas, lai jūs nejauktos, kur nevajag…

- Tātad viņi nogalināja manu māsu, - es teicu.

Danns lēni palocīja galvu.

-Jā, iespējams, tieši viņi nogalināja jūsu māsu. Nogalināja, lai pasargātu sevi. Tagad viņiem ir iemesls saudzēt jūs… lai izpirktu vainu. Jūsu tevs pēc kara, kad valdīja vislielākā neiecietība, pa­glāba d'Ambrici, atvezdams viņu uz Ameriku, bet Samerheiss bi­ja jūsu tēva aizbildnis ceļā uz varu. Tikai Dievs zina, kādus Sa­merheisa uzdevumus jūsu tēvs pildīja kara laikā, tāpēc Samerheiss, iespējams, ir viņa parādnieks… Tātad, ja patiešām vi­ņi nogalināja jūsu māsu, Hjū Driskila meitu, - vai varat iedomā­ties, cik grūti viņiem bija pieņemt šādu lēmumu? Viņi negrib at­ņemt Hjū Driskilam ari dēlu.

Es nebiju lūdzis Dievu divdesmit piecus gadus. Šajā bridi lūg­šana pati pārspruka pār lūpām.

- Dievs, dod man spēku, - es saciju, - un es nogalināšu viņus visus…

No rīta mēs Aviņonu pametām.

Iris pārbiedēti svētceļnieki devās uz Romu.