Assasini

PIRMĀ NODALA

DRISKILS

Es biju pārāk noguris, lai prātotu, kādā lidmašīnā lai kāpju. Galvenais, lai tā nogādā mani Parīzē. Atgriešanās reālajā pasau­lē pēc tā, ko biju atklājis tuksnesī, nozīmēja ko vairāk par pārvie­tošanos no vienas vietas uz otru. Viss bija kļuvis citāds - gan ga­rīgā, gan morālā, gan filozofiskā ziņā. Šķita, ka prātā kāds darbojas ar svirslēdzi, piespiezdams smadzeņu ritenišus un skrūvītes griezties pavisam citā virzienā. Taču skaidrības joprojām nebija nekādas.

Tas viss man atgādināja neauglīgus mēģinājumus iegūt pun­ktu, metot bumbu no jarda līnijas. Šie centieni ārkārtīgi nogurdi­na, un galu galā tev zūd parlieciba, ka reiz spēsi to izdarīt un šis punkts rezultātu tablo parādīsies. Es tikos uz bridi ar Gabriēlu Lebeku, izstāstīju, kas noticis ar viņas tēvu, un viņa piezvanīja varas iestādēm. Gabriēla saprata, ka man jādodas prom. Es jutos neveikli, tādā brīdi atstādams viņu vienu, bet man nebija izvēles. Viņa mierināja mani, teikdama, ka ar galerijas vadīšanu tiks galā, ka viņai esot draugi, kuri palīdzēs. Par laimi, Gabriēla nebija no tām sievietēm, ar kurām jāizskaidrojas tris dienas.

Es mēģināju sazvanīties ar Klausu Rihteru, bet viņa sekretāre atbildēja, ka viņš devies uz Eiropu iepirkšanās tūrē. Viņa marš­ruts esot neparedzams, tāpēc sazvanīt viņu neesot iespējams, taču es varot atstāt ziņu, jo viņš tai zvanot gandrīz katru dienu. Taču ziņa, ko es varētu atstat Rihteram, nebija nododama ar sekretāres starpniecību. Sasodīts, ko es vispār lai viņam ziņoju… Varbūt man vajadzētu pajautāt, kāpēc viņš man meloja un kā bija saistīts ar Baznīcu pirms četrdesmit gadiem, uz ko es saņemtu iepriekš pa­redzamu atbildi. Nedrīkstēju aizmirst, ka esmu jurists. Nekad ne­uzdod jautājumu, uz kuru iepriekš zini atbildi. Pirmais noteikums šajā profesijā.

Pirmo lidojuma stundu es gulēju kā nosists, bet tad satraukts uztrūkos, juzdams vajadzību sakārtot domas, sistematizēt gan ie­gūto informāciju, gan savus apsvērumus. Pēdējā laikā bija noticis ļoti daudz kas, un es nebiju tam sagatavots. Jurista darbā biju ra­dis pierakstīt simtiem lappušu, jo ikviens advokāts zina, ka prātā visu paturēt nav iespējams, bet aprakstīt visu šo… man nolaidās rokas. Lieta, kas man bija trāpījusies, kā izrādījās, bija sarežģītā­ka par visām iepriekšējām. Tomēr es izvilku bloknotu un ķēros pie darba. Man taču, velns parāvis, jāzina, ko es, nokļuvis Parīzē, iesākšu!

Mana māsa devās no Parīzes uz Aleksandriju, lai sameklētu Klausu Rihteru… varbūt arī Etjēnu Lebeku. Man nebija skaidrs, kurā brīdi viņa tikusi uz pēdām Lebekam. Rihtera vārds acīmre­dzot bija uziets bīskapa Toričelli papīros Parīzē. Rihters… Es iz­tēlojos viņu sēžam pie rakstāmgalda un vērojam, kā no vienas smilšu pulksteņa kolbas otrā birst Āfrikas tuksneša smiltis, ne­ļaudamas viņam aizmirst kritušos. Rihters man sacīja, ka pazi­nis Toričelli, ka okupācijas karaspēka uzdevumā kārtojis ar Baz­nīcu dažādus jautājumus un raudzījies, lai Parīzes baznīcās neieperinātos Pretošanās kustibas kaujinieki. Rihters teica arī, ka nepazīst d'Ambrici, taču fotogrāfijā viņi bija blakus, tātad Rihters meloja. Un, protams, noklusēja, ka bija starpnieks nacistu un Baz­nīcas darījumos ar izlaupītajām mākslas vērtībām. Ka tas bija sav­starpēji izdevīgs process, kas abām pusēm deva iespēju ne vien tikt pie bagātības, bet arī vienai otru šantažēt. Mēs neko neteik­sim par jums, ja klusēsiet par mums. Un acīmredzot melnais biz­ness joprojām turpinās. Bijušie nacisti atrod veidus, ka pārdot sa­laupītos dārgumus Romas Baznīcai… Tik vienkārši. Neticami, bet vienkārši. Iespējams, bizness ieguvis šantāžas apveidus, ja neie­vēro sīku formalitāti, zagto mākslas darbu noietu. Tik un tā viss būtu pārāk vienkārši. Ar četrdesmit gadus vecu noslēpumu atklā­šanu vien bija par maz, vajadzēja uzzināt, kas notiek šodien. Ie­spējams, kāds midzenis sarosījies Kallista pēcteča tuvo vēlēšanu gaidās. Iespējams, pašreizējie un senie notikumi ir cieši saistīti… jauki, advokāta kungs. Bet kā lai to noskaidro?

Manas domas pievērsās brāļiem Lebekiem. Es zināju, ka vie­nu Lebeku nogalināja kara laikā Parīzē nelielā baznīcas kapsētā, kur viņam pārlauza sprandu. Pavisam īsu brīdi man bija lemts pazīt otru Lebeku, un šis otrs Lebeks runāja par kādu Simonu, no kura pats ārkārtīgi baidījās un kurš, viņaprāt, esot atsūtījis mani - mani - no Romas, lai viņu nogalinātu… "Lai nogalinātu mūs visus," viņš teica. Kas ir šis Simons? Kādus "visus" es it kā grasī­jos novākt? Rihteru un Etjēnu Lebeku? Es nesapratu. Ko Lebeks vēl man teica? Ak jā, mana vienīgā aizsardzība esot mana nezi­ņa. Man jānoslēpjoties savā neziņā, un tad es varbūt palikšot dzīvs…

Simona vārds vēlreiz uzpeldēja noslēpumainajā uzvārdu vai segvārdu sarakstā, ko mēs ar Gabriēlu atradām viņas tēva die­nasgrāmatā. Simons. Gregorijs. Pauls. Kristoss. Erchercogs!

Vai kādreiz es uzzināšu, kas viņi ir? Un ko nozīmē mīklainā, kaitinošā izsaukuma zīme? Kāpēc tā pielikta aiz tā dīvainā vār­da? Vai tie būtu attēlā redzamo cilvēku segvārdi? Plus viens?

Jau kuro reizi es ielūkojos uzņēmumā…

Biskaps Toričelli ģērbies ielas apģērbā, Klauss Rihters vērmah­ta formas tērpā, ar vaļēju apkaklīti. D'Ambrici, tēvs Gijs Lebeks. Un vēl viens cilvēks, kurš fotografējis. Ar ko, pie joda, šajā saietā viņi nodarbojušies? Vai Rihters pauda bažas, ka Baznīcas iekšie­nē darbojas Pretošanās kustības dalībnieki? Kliedēt vāciešu aiz­domas, protams, bija Toričelli uzdevums. Vai tāpēc viņi sapulcē­jušies? Bet varbūt iemesls bija salaupīto mākslas dārgumu sadale? Darījumos ar tiem, iespējams, bija iejaukti Gija Lebeka tēvs un brā­lis, varbūt ari pats priesteris. Bet ko starp šiem tipiem meklē d'Am­brici? Un kas un kāpēc kapsētā nogalināja tēvu Lebeku?

Jautājumi dzina mani izmisumā.

Ko biju uzzinājis, apmeklēdams klosteri?

Pirmām kārtām manis dēļ bija miris cilvēks. Es negribēju viņa nāvi.

Biju uzzinājis, kāds ir vārds sirmajam priesterim ar nazi. Augusts.

Vēl biju uzzinājis, ka pavēles viņš saņem no Romas.

Par to pat domāt bija baisi. Uz ādas acumirkli uzmetās zos­āda.

Augusts. Atsūtīts no Romas. Lai nogalinātu.

Kas viņš tāds ir?

Un, Dieva dēļ, - kas viņu sūta?

Pēc vairākām stundām, nosvīdis slapjš, es pamodos no nemie­rīga miega. Acis asaroja, mute bija izkaltusi, un kakls sūrstēja. Iegājis šaurajā lidmašīnas tualetes kabīnē, ieskatījos spogulī. Šķita, ka mans pārkarsušais dehidratējies ķermenis ož. Biju pārāk daudz dzēris un ēdis ko tādu, no kā ikdienā atsakos. Lai gan ēst negribējās, es ēdu, lai īsinātu laiku. Iznākums bija slikts miegs ar visādiem pretīgiem sapņiem, no kuriem viens bija īpaši nejauks. No šā sapņa es netiku vaļā jau ilgi, un šoreiz tajā bija jauns, bries­mīgs pavērsiens. Man rādījās Etjēns Lebeks. Sapni viņš sēdēja, atslējies pret savas mazās lidmašīnas priekšgalu, un kukaiņi tekalēja iekšā un ārā pa lodes caurumu viņa pierē un mēmo, pa­vērto muti. Viņš bija uzpūties gluži kā ar gaisu pārāk stipri pie­pūsta lelle, kas kuru katru bridi var pārplist, bet ne jau tas mani uztrauca. Mani miegā satrieca dīvaini nošķiebtā galva, salipušie mati un asinīm pielietās acis, ar kurām viņš uz mani skatījās, it kā gribētu ko sacit, bet nevarētu, jo bija miris. Šajā sapni viņš man atgādināja to, kuru pulējos izmest no prāta jau daudzus gadus, kuru centos savos sapņos neielaist.

Viņš man atgādināja māti.

Nakts bija viena no tam, kad viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Tomēr ar katru bridi kļuva arvien ļaunāk. Tas bija ilgā, nogurdinošā lidojuma, šaubu, visu to jautājumu, no kuriem du­nēja galva, un baisā sapņa nopelns. Turklāt mana bagāžā bija ie­rocis, kas nemitīgi urdīja prātu. Lieliskā jaunā pasaule, tevi mit tik nožēlojams radījums!

Kad māte mūsu Parka avēnijas dzīvoklī pārkrita pār margam, kritiena troksni es izdzirdēju sava istabā. Mēs mitinājāmies trīs­stāvu dzīvoklī, tripleksā, kā tagad tādus sauc, un tajā bija vairāk nekā divdesmit istabu. Visi vienā balsi teica, ka balkonu un kāp­ņu laukumu griezumiem rotātās margas esot pārāk zemas, pie- bilzdami, ka tās ir bīstamas un staigāšana gar tām labi nebeig­sies. Tā nu es savā istabā pa radio klausījos Ņujorkas Ciants futbola spēles reportāžu, un tas nozīmēja, ka ir svētdiena. Tēvs bija kaut kur aizbraucis, Vela ciemojās pie draudzenes, kalpotāji izmantoja brīvdienu, un mājās bijām tikai mēs ar māti.

Hs saklausīju savādu skaņu - ne īsti saucienu, ne kliedzienu, kam sekoja būkšķis un plīstoša stikla troksnis. Tajā bridī mātes galva bija atsitusies pret priekštelpas parketa grīdu. Priekštelpas? Nē, tā bija īsta zāle, kas man reizēm atgādināja mitoloģisku pili. To rotāja pāris iespaidīgu gleznu, no kurām viens bija Sārdženta darbs, vairāki lieli augi vēderainos podos, nesaprotamas izcel­smes persiešu paklājs un pāris krūšutēlu. Un māte nokrita uz ves­tibila grīdas starp visām šīm lietām, izlidodama caur sastāvēju­šos gaisu, kas glabāja tūkstošiem izsmēķētu cigāru dūmu smārdu, un triekdamās pret parketu kā akmens. Viņa tur gulēja, tērpusies vienā no savām puscaurspidigajām, gaisīgajām rītakleitām, un blakus viņai bija sašķīdusi grezna martmi glāze… Viņa bija žņau- gusi to roka, it kā pat domu nepieļautu par augstvērtīgā dzēriena izliešanu tikai tāpēc vien, ka nolēmusi izdarīt pašnāvību. Cik ilgi vien spēja, viņa žņaudza glāzi rokā, līdz beidzot palaida to vaļā, un kristāla šķembas piebārstīja inkrustēto parketu.

Mēs ne uz mirkli neatzinām, ka māte mirusi pēc savas gribas. Tas bija nelaimes gadījums… nolāpītās zemās margas! Džins. Ver­muts. Nelaimīga apstākļu sakritība. Par pašnāvību neviens neie- minejās ne ar pušplēstu vārdu. Ak Dievs, nē! Tikai ne Driskili. Taču es zināju. Es zināju.

Viņa nokrita uz. parketa, neizlaizdama no rokas skaistu Baka- ras kristāla glāzi. It kā nekad nevarētu zināt, kad sagribēsies ie­dzert, nobaudīt pēdējo malku. Es izbrāzos no savas istabas, no­skrēju lejā pa kāpnēm un ieraudzīju viņu pussēdus uz grīdas… No trauslās bālās delnas, atgādinādama naglu, ārā rēgojās asa lauska, šķemba no kristāla glāzes kājiņas, - gluži kā sīka norāde uz katolicismu un tā simboliem, gluži kā viņa butu sista krustā ar martīni glāzi. Kad nometos pie mātes ceļos, viņas ķermenis bija atslīdzis pret smago roku darba drēbju skapi Grinlinga Gibonsa stilā. Pēc tam to Sotbija izsoļu namā pārdeva par apaļiem piec­desmit tūkstošiem, kāda arābu džentlmeņa kabatas naudu. Māte bija mirusi, pavisam mirusi, ja eksistē nāves gradācija. Varbūt ek­sistē. Tumšsarkanā peļķe uz grīdas strauji pletās, asinis plūda no rokas, no mutes un deguna, galvas… Mati asinis bija saķepuši, un āda kļuva zilgana. Acis viņai bija vaļā. Sīkie asinsvadiņi tajās bija pārplīsuši, un man šķita, ka viņa raugās uz mani caur asiņu plīvuru. Šausmu pārņemts, es tur tupēju, un šausmas pastiprinā­ja fakts, ka viņa nebija nomirusi uzreiz. Acīmredzot kāda moto- riska instinkta iespaidā mana nabaga māte, atsitusies pret parke­tu ar X jūdžu ātrumu stundā, pievēlās ar muguru pret skapi, lai dēls neieraudzītu viņu nepiedienīgā izskatā ar paplestām kājām un augšup uzrāvušos ritakleitu.

Māte. Mirusi. Viņa bieži apmeklēja mani sapņos tajā rēgainajā bridi uz grīdas. Tikai māja bija svešāda, tāda kā Prinstonā vai to­mēr Parka avēnija… Es cītīgi pūlējos nedomāt par šo sapni, to aiz­mirst, jo zināju, ka tas slēpj iemeslu - tik briesmīgu, ka man trūka spēka to pat izteloties, - iemeslu, kāpēc māte metās lejup no bal­kona. Sākumā baisā aina man rādījās kaut kādā nesaprotamā tel­pā, tādā kā gaitenī, kur viņa stiepa man pretī rokas, it kā pūlēda­mās ko pateikt, un viņas seju slēpa ēnas vai dūmi, kādus bieži izmanto Holivudā. Sapni mani apņēma viņas smaržas un pūde­ra aromats, es centos saklausīt, ko viņa saka, taču man tas neiz­devās, lai gan zināju, cik svarīgs tas mums abiem ir… Vēlāk, pēc gadiem vai mēnešiem, man rādījās cits sapnis. Mana māte krīt pār balkona margām, atskan būkšķis, manī raugās asiņu pilnas acis, uz grīdas džins un vermuts sajaucas ar asinīm, tāpat kā viņas smaržas saplūst ar martini un nāves smārdu…

Un nu viņu nomainījis nabaga Etjēns Lebeks, mans upuris. Es nespēju sapni viņus atšķirt un esmu šo sapņu gūsteknis.

No dažiem cietumiem nav iespējams izbēgt, nav iespējams iz­kļūt brīvībā. Tajā naktī es to sapratu.

Driskiliem par tādiem prāta cietumiem zināms viss.

Parīzē vienmēr apmetos viesnicā George V, taču nu viss bija ci­tādi. Tāpat kā māsa, es sāku raudzīties pār plecu. Atteicies no do­mas par ierasto vietu, izvēlējos nelielu viesnicu bez nosaukuma Senas kreisajā krastā Boule Miche bulvāri. Uzgājis pa šaurām kāp­nēm, kas atradās blakus tabakas veikalam, es reģistrējos un saņē­mu atslēgu. Pa labi bija neliela ēdamzāle brokastošanai, aiz me­tāla režģa - lifts, kura niecīgajā kabīnē tik tikko varēja iespraukties. Man atvēlētā istaba bija gara un šaura, taču tīra un spodra. Stipri oda pēc spodrināšanas līdzekļa. Tas bija stūra nu­murs ar mazu, frančiem raksturīgu balkoniņu, no kura pavērās skats uz Boule Miche un vēl vienu ielu. Pa trīsstūrainās vannasis- tabas logu bija redzama sāniela un picērijas spilgtā reklāma. Vā- kars bija pavēss, kaut kur tālumā dunēja pērkons, un naksnīgās debesis pilsētas uguņu atblāzmā krāsojās sārtas. Satiksme bulvā­rī bija dzīva. Es zināju, ka uz rīta pusi nakts apgaismojuma bur­vība izplēnēs un Parīze izskatīsies pelēcīga un mitra, taču tas it nemaz nemazinās senatnīgo ielu un ēku valdzinājumu.

lecietinātie palagi bija stīvi, spilveni lieli un smagi, un es biju pārāk noguris, lai domātu, tāpēc iekritu miegā ar Vudhausa grā­matu "Atstājiet to Psmitam" uz. krūtīm. Varbūt es vienmēr palik­šu neziņā. Tālumā dzirdēju Veļas smieklus, viņa smējās par savu lielo brāli, nejēgu.

Mani pamodināja klauvējiens pie durvim. Jau bija vēls rīts. No- skrapstēja atslēga, un smaidīdama ienāca meitene, kas bija mani reģistrējusi. Viņa uzlika uz galda grozu ar kruasāniem un svies­tu, ievārījuma burciņu, kafijas kannu, piena trauciņu, cukuru un sudraba galda piederumus - vārdu sakot, visu, kas nepieciešams dzīvības uzturēšanai. Pieslējies gultā sēdus, es ēdu, noraudzida- mies, kā pa stiklotajām balkona durvīm, ko uz nakti biju aizmir­sis pievērt, lejup slīd lietus lāses. Debesis bija novilkušās drūmi pelēkas. Pa vannasistabas logu, ko arī biju atstājis vaļā, pūta vēss vējš. Nostājies pie spoguļa, es nobraucīju bārdas rugājiem klāto zodu un ielūkojos savā iekritušajā sejā un nogurušajās acīs. Cik spēdams, mēģināju savest sevi kārtībā. Arā vienmērīgi lija, un vienmuļo troksni pa reizei pārtrauca tāli pērkona grāvieni. Pastā­vējis zem remdenas dušas, es nomainīju pārsēju. Lai gan šķita, ka brūce dzīst labi, un smeldzi vairs nejutu, dažas pretsāpju tab­letes tomēr iedzēru, lād nostājos uz balkona un, izbaudīdams vēso miglu uz sejas, raudzījos lejup uz cilvēkiem, kuri, ģērbušies lietusmēteļos, veda pastaigā suņus, iegādājās rīta avīzes un smē­ķēdami stāvēja kafejnīcu durvīs, no kurienes nolūkojās uz auto­mašīnām, kas pa slapjo asfaltu skaļi brāzās garām ar ieslēgtiem lukturiem, kuru gaisma atspoguļojās peļķēs. Ap pusdienlaiku biju sagatavojies iet ārā.

Es zināju, kāds būs mans pirmais solis. Zināju, ar ko sākšu.

Ar Robiju Heivudu nebiju ticies desmit gadu. Visi viņu sauca par Vikāru, kā bija iedēvējis mans tēvs, taču man allaž bija aizdo­mas, ka viņš nav nekas cits kā vecs, sīksts nekrietnelis, kurš ne­kad nepadodas. Nu viņam varēja būt ap septiņdesmit, taču tādi tipi dzīvo mūžīgi. Kas pārcilvēku bija Vikārs? Izveicīgs austrālie­šu avīžnieks, kurš kopš trīsdesmito gadu vidus atspoguļoja noti­kumus Eiropā, sākot no Parīzes līdz Romai. Pusi gadsimta, bet laiks šim cilvēkam neko nenozīmēja.

Mans tēvs viņu pazina sen, no tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektā gada, kad sāka Romā kalpot baznīcai. Ar Vikāru viņš ma­ni iepazīstināja Parīzē skolas brivdienu laikā, tajā pašā reizē, kad mēs ar Veļu tikāmies ar Toričelli. Tēvam ar Robiju Heivudu bija draudzīgas attiecības, un turpmākajos Parīzes apmeklējumos es apciemoju viņu, lai nodotu sveicienus no tēva, un nereti izmak­sāju viņam dārgas vakariņas, kuru parastais sarunu temats bija mans tēvs. Un baznīca. Atceros, ka Heivudu uzjautrināja mani stāsti par īso laiku jezuītu rindās. Laikam gan viņš bija vienīgais cilvēks, kurš varēja par to atklāti smieties, neizraisīdams manī vē­lēšanos viņam iekraut. Galu galā tas viss man pašam ari sāka izskatīties gan smieklīgs, gan jocīgs. Manuprāt, vienigi baznīca varēja izaudzināt tās jautājumos tik pieredzes bagātu cilvēku, katoli, kurš nekad nezaudēja galvu šis baznīcas dēļ, jo bija ne "par", ne "pret". Heivuds vienmēr bija bezkaislīgs, ironisks, "pie­tiekami kritisks", ka viņš mēdza teikt. Viņš daudz rakstīja par baz­nīcu, un tēvs viņu dēvēja par Vatikāna novērotāju. Ceļā uz Parīzi man prātā ienāca tieši Robijs Heivuds.

Droši vien man vajadzēja atcerēties viņu agrāk, jo Vela savus pētījumus sāka Parīzē. Tiesa, Vela par viņu ne reizi neieminējās, toties viņš par Veļu allaž mani izjautāja, taču tas bija sen. Es šau­bījos, vai Vela pēc mūsu pirmās sastapšanās bērnībā ar viņu ti­kusies. Pirmkārt, tāda tipa vīrieši sievietēm ne sevišķi patika. Otr­kārt, Vela bija zinātniece, bet Robijs tikai avīžu tenku vācele, lētu sensāciju meistars, uzmācīgs žurnālists, gluži vai iznācis no aus­trāliešu amatierteātra izrādes "Pirmā lapa". Ja nu tomēr, es prāto­ju, viņi Parīzē redzējās?

Turklāt Robijs Heivuds varēja būt vēl viena saikne ar pagātni.

Kara laikā viņš bija Parīzē.

Es piezvanīju viņam uz mājām, bet neviens neatbildēja. Daudz netrūka, un gandrīz piezvanīju uz bāru "Resnais runcis", tomēr nolēmu vecajam zēnam sagādāt pārsteigumu. Pastaiga vēsajā lietū nāca man par labu. Es gāju pa pilsētas pielijušajām, ļaužu pilnajām ielām, ieelpodams izplūdes gāzu, degvielas un slapjo ietvju aromātu un jutu, ka mans prāts, acis un āda pamazām aiz­mirst tuksneša izjūtas.

Robija dzīvoklis atradās vienā no vecākajām ēkām pie Place dc la Contrescarpe, kur gandrīz pirms pieciem simtiem gadu pastai­gājās Rablē. Vikāram patika šis rajons tā senatnīguma un vēstu­riskuma dēļ. Reiz viņš man parādīja Muftara ielas piecdesmit tre­šo namu, vietu, kur tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā strādnieki atrada trīs tūkstošus trīs simti piecdesmit vienu zelta monētu, kam zelta tīrības pakāpe bija divdesmit divi karāti. Tā bija Luija XV nauda, ko sensenos laikos šeit noslēpis viņa mant­zinis. Robijs bija tikko pārvācies uz šo dzīvokli ar skatu uz lau­kumu, no kura netālu šī vieta atradās, un stāstīja par atklājumu ar tādu satraukumu, it kā tas būtu noticis iepriekšējā dienā. Viņš mācēja savos stāstos atdzīvināt pagātni, un es grasījos viņam uz­ticēt ko tādu, kas viņu sajūsminās. Netīri darījumi, šantāža, slep­kavības, un tas viss - Romas Baznicā.

Es izgāju no viesnīcas, un acumirkli mani atgriezās izzināša­nas prieks. Atmiņas par māti, viņas noslēpumaino nāvi un iemes­liem, kas viņai lika izšķirties par šo soli, un domas par māsu pir­mo reizi pēc ilga laika mani nesatricināja. Šī pilsēta allaž mani nomierināja. Es šķērsoju Senžermēna bulvāri pie Placc Maubcrt un atcerējos, ko par šo laukumu man stāstīja Robijs. Sešpadsmitajā gadsimtā šeit bijusi spīdzināšanas un nāvessodu izpildes vieta. Tūkstoš pieci simti četrdesmit sestajā gadā Fransuā 1 valdīšanas laikā šajā laukumā par ķecerību dzīvs sadedzināts humānists un filozofs Etjēns Dolē. Iekuram izmantotas viņa grāmatas. Ziņkāres pilni skatieni un uzbudināti pūļa kliedzieni droši vien bija pēdē­jais, ko redzēja un dzirdēja Dolē. Robijs Heivuds nekad nepārgā­ja šo laukumu, nepasveicinajis mesjē Dolē statuju. "Laiki mainās," Robijs teica, "bet Parīze neko nav aizmirsusi." Tagad šeit ir ielas tirgus, kur, par spīti lietum, valdīja rosība.

Tālāk devos pa Monžē ielu, tad nogriezos pa labi uz Kardinā­la Lemoēna ielas, kas veda uz Place de la Contrescarpe. Vēja nebija, un lapas, gluži kā pedu nospiedumi, lipa pie ietves. Panteona va­renais kupols atgādināja kosmosa kuģi, kas vai nu gatavojas pie­zemēties, vai arī pacelties debesīs un ienirt miglā un lietu, lis ap­stājos un, aizturējis elpu, lūkojos uz Robija dzīvokļa logiem trešajā stāva. Tie bija aizslēģoti, vienīgi ūdens, priecīgi bungodams, tecē­ja no karnīzes. Šis laukums vienmēr man atgādināja ainas no melnbaltas filmas, kurā Žans Gabēns spēlē kārtējo ašo puisi. Tā vidū bija neliels zāliens ar kokiem. Kailie, slapjie koki izskatījās nožēlojami. Jau gadsimtiem šī vieta vienmēr saistījusi klaidoņus un plukatas, dažādas aizdomīgas personas, un šajā dienā arī vi­ņi tepat vien bija un dzīvi apsprieda dienas notikumus, it kā, ne­izkustēdamies no vietas, būtu gaidījuši manu atgriešanos. Kā vienmēr, ģērbušies svīteros un lietusmēteļos, sēdēja zem šiem ko­kiem. Pa gabalu spīdēja pāris melnu lietussargu, atgādinādami slapjus laukakmeņus. Daži bija pagatavojuši sev nojumi no tuk­šām taras kastēm.

"Resnais runcis", bārs un kafejnīca, ari bija savā vieta un jo­projām noraudzījās uz laukumu no baltzaļo markīžu uzacu apak­šas. Nojumes audekls, uzkrājis lietusūdens peļķītes, bija stipri ie­liecies. Bāra baltās ārsienas izskatījās netīras, vietām krāsa bija uzburbusi un atlobījusies. Klaidoņu vērīgo skatienu pavadīts, es šķērsoju laukumu un iegāju noplukušajā krodziņā, ko Vikārs mē­dza izmantot par darba kabinetu.

Uz bāra letes tālākā gala, ērti izlaidies, gulēja liels, slinks ka­ķis un, samiegtam acīm uz mani paskatījes, pakustināja šurpu tur­pu astes galiņu, atsaukdams atmiņa vectēva pulksteņa svārstu. Kaķis bija vai nu tas, kas dzīvoja šeit vienmēr, vai arī tieši tāds pats pēcnācējs. Nekas liels šeit nebija mainījies. Aiz letes, tāpat ka iepriekš, stāvēja Klods, taču viņa ūsas un mati bija nosirmoju­ši. Viņš sarunājās ar plikpaurainu vīru, kam bija lodveida galva un liels deguns, gluži vai pa visu seju. Uz virsdegunes turējās bril­les melnā ietvarā. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā un baltā krek­lā, ar melnu kaklasaiti. "Šis midzenis," Robijs man teica, kad pir­mo reizi mani šeit atveda, "ir mans kabinets. Bārmenis Klods ir austrālietis, nevis sasodīts varžu ēdājs, tāpēc viņam var uzticē­ties. Ši ir vieta godīgiem ļaudīm, jūsu augstība, vienīgais krogs šajā pilsētā, kas attaisno savu nosaukumu."

Klods gar leti man tuvojās, un kaķis gorīdamies nāca viņam līdzi, bet tad, spēji apstājies, man uzšņāca.

- Misters Driskils! - Klods novilka. - Kur tas laiks, ser…

- Jā, gandrīz desmit gadu, - es sacīju. - Jums ir laba atmiņa. Taču kaķis gan mani neatceras.

- Ak, Balzaks jūs nemaz nav redzējis! Viņam ir tikai seši gadi. Atsities tēvā, tads pats vīzdegunis. Viņa vienīgais darbs ir laistīt banankoku pie durvim. - Tas bija kaut kas jauns. Pie durvīm po­dā patiešām slējās augs ar netīrām, garenām lapām, un tā stum­bra apkārtmērs iedvesa bijību. - Balzaks to aprūpē, laistīdams div­reiz dienā, tāpēc koks aug griezdamies. No bailēm. - Viņš nopūtās, un es pasūtīju alu.

- Vai Vikārs šodien nav rādījies? Gribēju sagādāt viņam pār­steigumu. - Ārā atkal noducināja pērkons, un Balzaks saausījies nolieca uz sānu savu apaļo galvu. Klods nolika man priekšā kausu.

- Ak kungs! - Viņš atkal nopūtās. - Ak kungs, mans dārgais draugs… - Viņš palūkojās uz vīru ar lielo degunu un tam pamāja. - Klaiv, panāc šurp! Tas ir Bens Driskils. Būsi dzirdējis, ko Vikārs par viņu melš.

Vīrs pienāca klāt un pastiepa roku. Es to paspiedu. Viņš maz­liet kliboja un gāja, viegli balstīdamies uz spieķa.

- Klaivs Paternosters ir jūsu rīcibā. Ziniet, Robiju ļoti satrieca bēdīgā ziņa par jūsu māsas nāvi. Joprojām es dzirdu, kā viņš ie­saucās: "Velns parāvis, kas gan notiek!" Šajā vasarā viņi vairā­kas reizes redzējās. Tad es arī iepazinos ar jūsu māsu. Ak, vecais zēns Vikārs…

- Kur viņš ir? - es noprasīju. - Tikai nesakiet man, ka darbā. - Es pasmaidīju, taču pretī neviens man nesmaidīja.

- Esat ieradies trīs dienas par vēlu, draugs, - Klaivs Paternos­ters sacīja un nošņaukājās. - Nav vairs mūsu Vikara, mister Dris­kil. lāču varēja vēl dzīvot. Mazliet pāri septiņdesmit… Man ir seš­desmit trīs. - Viņš sakārtoja uz lielā deguna brilles. - Vikārs ir miris, nāve viņu nopļava labākajos gados.

- Ak… Man žēl… - es satriekts izgrūdu, juzdams, ka balss ietrī­sas. - Bija vīrs uz goda… - Tātad viņš ticies ar Veļu. Kādēļ? Par ko viņi runāja? Kara laikā viņš arī bija Parīzē… - Kā tas notika?

- Ak, tas notika pēkšņi! - Klods ar rūgtumu balsi atbildēja un noglaudīja kaķi. - Labi vismaz, ka nebija jāmokās ilgi. - Viņš uz­meta Paternosteram skumju skatienu.

-Jā… nopļauts labākajos gados.

- Nesaprotu.

- Varmāku pilnas ielas, - Klaivs Paternosters nočukstēja. - Kāds maita nodūra viņu ar nazi. - Viņš ieskatijās savā rokas- pulksteni. - Varat atnākt uz bērēm. Pēc stundas mēs guldīsim Vikāru zemes klēpī.

Vikāru apglabāja nelielā nomaļā kapsētā drūmā pilsētas rajo­nā netālu no dzelzceļa. Zārks bija vienkāršs, mācītājs - vienal­dzīgs, turklāt apaukstējies, kaps tumšs un dubļains. Apkārt viss bija pelēkbrūns, grantētais celiņš izmircis, pārāk īsi nopļautā zā­le vienādā krāsā ar taku. Bērēs piedalījās seši pavadītāji, neviens neraudāja un rokas aiz izmisuma nelauzīja. Celiņam, kas vijās caur kapsētu, abās pusēs bija sastādīti mūžzaļi augi, un šī simet­rija šķita pārlieku franciska. Tada bija Vikāra aiziešana, un tā pau­da vienu - labāk ir dzīvot, nevis mirt.

Kad devāmies no kapsētas ārā, Klaivs Paternosters aizsmēķē­ja cigareti un dziļi iebāza rokas sava melnā lietusmēteļa kabatās. Viņš gāja, viegli sagumis, un izskatījās, ka lielais deguns viņu ved. Paternosters atgādināja cilvēku no pasakas, kurš cauri visai Parī­zei izvēla milzu zemesriekstu. No viņa platmales malām pilēja ūdens.

- Pēdējos piecus sešus gadus mēs ar Robiju dzīvojām kopā. Ļaudis mūs uzskatīja par dīvainu pāri, taču mēs satikām labi. Divi veci muļķi kopā gaida pēdējo stundiņu… pirmīt jums nedaudz sa­meloju, man ir gandrīz septiņdesmit… tātad mēs, divi veci nejē­gas, bieži kavējām laiku, atcerēdamies, cik labi ir būt jaunam un spēkpilnam. Grūti noticēt, ka viņa vairs nav. Mums bija ko atmi­nēties. Kari, slepkavības, skandāli, vēlēšanas… Kāju kroplu man padarīja mongoļu snaiperis Korejas kara laikā. Taču kopā, ja tā var sacīt, mūs saveda Baznīca. Gatavā apsēstība. Interesants me­hānisms tā Baznīca. Un ideāls patvērums visādiem biežiem.

- Pastāstiet par viņa nāvi. Visu, ko zināt.

Viņš uzmeta man ziņkāru skatienu un tad paraustīja plecus, nespēdams pretoties izdevībai kādam izstāstīt šo sirdi plosošo stāstu.

- Viņam uzbruka pāris minūšu gājienā attālumā no mājas. Es atradu viņu kāpņu laukumā mūsu durvju priekšā, kur viņš gulē­ja ar to nejēdzīgo rūtaino žaketi mugurā, seju piespiedis pie mar­gu režģa. Iegājis pa ārdurvīm kāpņu telpā, es saklausīju dīvainu skaņu… tik, tik, tik, it kā tikšķētu pulkstenis… Stāvēju tumšajās kāp­nēs, līdz apjēdzu, ka saožu kaut ko pazīstamu - tā oda Alžīrijā kamerā, kur spīdzināja cilvēkus, - un tā bija asiņu smaka. Kad spēru soli uz. priekšu, man uz cepures kaut kas uzpilēja… es to noņēmu, un cepure bija lipīga, bet tad uz galvas man uzkrita lie­la lāse… protams, tās bija asinis, kas pilēja no kāpņu laukuma, un es steidzos augšā, bet Robijs jau bija miris, gandrīz miris… Mur­mināja kaut ko par zaļiem laukiem kā vecais Falstafs… verveleja, kur bijis kādā saulainā vasaras dienā…

No izsmēķa viņš aizkūpināja jaunu cigareti, un mēs turpinā­jām ceļu. Lai gan ar spieķi, viņš soļoja raiti. Mēs bijām kaut kur Klišī rajonā.

- Robijs bija sadurts vēderā un krūtīs, un es brīnos, kā viņš bija atvilcies vairāk nekā desmit soļu… Vikārs bija stiprs vīrs, ļoti stiprs. Tā nu es, gluži kā indiāņu pēddzinis, devos pa asiņaina­jām pēdām atpakaļ. Lietus nelija, un pēdas beidzās Muftāra un Ortolana ielas stūrī, vietā, kur viņš acīmredzot bija sadurts… Var­būt kāds klaidonis no laukuma, zinādams, kas ir Robijs, iznāca no stūra un…

- Vai viņš bija aplaupīts?

- Nē, un tas ir dīvaini. Dūrējam acīmredzot nav bijuši visi mājās…

- Jā, droši vien. - Man nebija ko teikt. Varbūt viņu patiešām nogalinājis kāds maniaks, varbūt šie notikumi itin nemaz nav saistīti, un varbūt mēness patiesībā taisīts no zaļa siera. Varbūt man no aizdomām aptumšojies prāts.

Beidzot mēs apturējām taksometru un atgriezāmies Place de la Contrescarpe. Klaivs Paternosters man parādija ielas stūri, uz ku­ra Robijs bija sadurts. Mēs devāmies pa vairs neesošām pēdām uz mājām, iegājām iekšā un uzkāpām lidz kāpņu laukumam, kur Vikārs bija noasiņojis lidz nāvei. Apkopēja bija izberzusi kāpņu paklāju, un asiņu traipi tajā gandrīz vairs nebija manāmi.

Paternosters aicināja mani iekšā, un es iegāju dzīvoklī, kas bija kļuvis par mājām diviem veciem, vientuļiem vīriem, par vietu, kur viņi glabāja savas pagātnes piemiņlietas. Koka propellers atgādi­nāja kauju bretaņā, sakrustoti airi - Henli regati, kriketa nūja - sacensības Tomasa Lorda kriketa klubā. Sienas rotāja fotogrāfijas - Vikārs kopā ar fireru, Vikārs ar pāvestu Piju, Klaivs Paternosters ar Piju un Toričelli, de Golls pusdienu laikā, Žans Pols Belmondo ar cigareti zobos, Brižita bardo Paternosteram uz ceļgaliem, īvs Montāns, Simona Siņorē un Paternosters, Hemingvejs un Vikārs, apņēmuši viens otru ap pleciem, zem Triumfa arkas. Gan Robi- jam, gan Paternosteram reiz bija sava, notikumu un ļaužu piesā­tinātā dzīve, bet pamazām tas viss kļuva par vēstures daļu, sarā­vās un samazinājās. Parīze, Place de la Contrescarpe, "Resnais runcis", šis pieticīgais miteklis, asiņains ielas stūris, tikko ma­nāms traips paklājā, visas šīs fotogrāfijas un priekšmeti, kas no­nāks krāmu tirgū kādā sānielā…

Klaidoņi kurināja uguni un spiedās tai apkārt, un pat dzes­trais vakara lietus nespēja tos padzīt no ielas. Divās lielās mel­nās čuguna pannās, kam rokturi bija aptīti ar dvieļiem, čurkstēja ķiploku desas ar sīpoliem, pipariem un stienīšos sagrieztiem kar­tupeļiem. Turpat stāvēja pudeles ar lētu sarkanvīnu un gari, ča­gani maizes kukuļi - viss liecināja par pikniku. Viņu ēdiens iz­platīja brīnišķīgu smaržu, kas sajaucās ar lietus un vēla rudens aromātiem. Viens no klaidoņiem abu pannu saturu apslacīja ar vīnu. Atskanēja šņākoņa, un gaisā pacēlās tvaiku mākonis.

Mēs ar Klaivu Paternosteru sēdējām pie loga galdiņa. Balzaks apraudzīja banānkoku. Mēs ēdām vakariņas - vispirms rupja ma­luma pastēti ar ķiplokiem un mazajiem gurķīšiem, pēc tam vārītu gaļu ar dārzeņiem - un dzērām ļoti maigu Margaux vīnu.

- Es negribu teikt, ka Vikāram nebija neviena trūkuma, - Pa­ternosters sacīja, mērkdams maizi biezajā mērcē, - taču man viņa pietrūks. Abi daudz ko dzīvē pieredzējām, mums bija ko pār­spriest… ko atcerēties. Novecot nemaz nav tik slikti, savi jaukumi ir. Teiksim, lietainā, aukstā vakarā var sēdēt un kavēties atmiņās. Jā… Vikārs nebija ideāls cilvēks, taču nebija ari slikts.

- Kāpēc mana māsa tikās ar viņu?

- Viņai tik viens bija prātā. Visu laiku izprašņāja par Otro pa­saules karu. Visādās blēņas… Viņa gribēja vairāk uzzināt par To­ričelli un… - Paternosters apklusa un sāka uz mani vērīgi skatī­ties no savu biezo uzacu apakšas. Uzacis viņam bija izspūrušas kā nekopts dzīvžogs.

- Un? Kas bija tālāk? Turpiniet!

- Viņu ārkārtīgi interesēja tālaika notikumi. Lūdza, lai stāstām visu, ko atceramies. Toričelli! Tik glums un izmanigs kā pats ne­labais! Mācēja izgrozīties ikvienā situācijā, pazina dzīvi vecais velns… tam nebija jāskaidro, kā iekārtota pasaule. Divkosīgais ne­lietis! bet citāds būt viņš toreiz nemaz nevarēja, vai ne? Ja esi ie­kļuvis starp divām straumēm, jākuļas, cik spēka… Nacisti vienā, Baznīca otrā pusē - abiem jāizdabā. īpaši grūti viņam gāja, kad no Romas ieradās d'Ambrici. Tas arī bija ašs virs. - Paternosters nogrozīja galvu. - Viņš darīja Toričelli vai traku.

- Ko jūs vēl pastāstījāt manai māsai?

- Vienu reizi, kad viņa tikās ar Vikāru, es biju aizņemts, neva­rēju būt klāt. - Viņš paraustīja plecus. - Tāpēc nezinu… Taču ru­na, šķiet, bija par Filipi Tramonti, kaut viņu nelabais, par tiem pa­pīriem…

- Kādiem papīriem?

- Tramonte ir veca biskapa brāļadēls, nejauks punduris, pede- rasts, ja gribat zināt manas domas, taču ieņem svarīgu posteni. Pārvalda Toričelli papīrus un dokumentus un sauc tos par "arhī­vu". Ko tu neteiksi! Ja vēlaties uzzināt, ko jūsu māsa meklēja, jā­iemet acs arhivā. - Viņš nicīgi iesmējās. - Ja vēlaties, rit agri pie­zvanīšu Tramontem un to nokārtošu.

Kad mēs dzērām otru kafijas tasi, es uzdevu jautājumu, kas jau labu bridi nedeva man mieru.

- Vai pēdējā laikā Vikāru apciemoja tāds stalts sirms vīrietis? - es vaicāju. - Priesteris, ar jums apmēram vienos gados. Ļoti spor­tisks, pēc izskata godājams…

Paternostera acis iepletās.

- Trāpīts! Vai jūs gadijumā mums nesekojāt? Kā jūs to zināt?

Asinis dzīslās man gluži vai sastinga, bet advokāta instinkts

palīdzēja savaldities. Viss saskanēja, tātad vēl viena kopsakarība.

- Tas bija tikai minējums. Viņš ir pēdējais cilvēks, kas redzēja manu māsu dzīvu.

- Tātad viņš nes nelaimi.

- Ko viņš gribēja no Vikāra?

Paternosters atkal paraustīja plecus.

- Kādu dienu ņēma un uzradās. Pagājušajā nedēļā vienu rītu es ar Robiju stāvēju tepat ārā. Nolādēts, tas bija dienu pirms slep­kavības! Tas sirmais priesteris gluži kā no zemes izlīda… viņš no­sauca Vikāram savu vārdu… tēvs Augusts Horstmans. Jā, tā viņu sauca - Augusts Horstmans. Vikārs paskatījās uz viņu ciešāk un izgrūda ko savādu… Viņš sacīja: "Ak Dievs, August! Četrdesmit gadus es domāju, ka esi miris!" Tad viņš mūs iepazīstināja, pēc brīža es devos savās gaitās, un viņi ari kaut kur aizgāja… divi veci draugi.

- Divi veci draugi, - es atkārtoju.

- Tajā vakarā es par to viru apjautājos, bet Vikārs sarunā par viņu neielaidās. Es nospriedu, ka šo cilvēku viņš pazīst no kara laika…

-Jā, no kara laika, - es klusi noteicu. - Viņi bija Parīzē.

Nākamajā dienā pēc tikšanās ar "veco draugu" Vikāru noga­lināja. Pirms četrām dienām.

Es nospriedu, ka Klaivs Patersons ir laimes bērns.

Augusts Horstmans zināja, ka es atradīšu ceļu pie Robija Hei- vuda.

Pēc vēl vienas mokošas nakts - mokošas tāpēc, ka bailes mani vairs nepameta, - es atvieglots savā viesnīcas logā ieraudzīju anē- miski pelēku rīta blāzmu un pāris bezdelīgu, kas, nometušās uz balkona margām, pētīja mani ar savām apaļajām melnajam acti­ņām. Doma, ka Horstmans - ik mirkli spējīgs vēlreiz ietriekt man mugurā nazi - vēro katru manu soli, stindzināja. Tomēr labak bi­ja būt nomodā un kājās nekā svaidīties pa gultu un ļauties drau­dīgiem sapņiem.

Nedaudz vēlāk es stāvēju desmit minūšu gājiena attālumā no savas viesnīcas un spiedu zvana pogu pie greizām koka durvim ar enkuriem līdzīgām eņģēm. Uz abām pusēm no durvīm stiepās gara siena, kas aizsedza skatienam gan māju, gan iekšpagalmu. Tā iekārtotu māju Parīzē ir tūkstošiem. Piecas minūtes pagaidījis, piezvanīju vēlreiz. Diena bija pelēka un miglaina. Uz sienu ap­metuma vīdēja mitri plankumi. Zem kājām čirkstēja grants, atsauk­dama atmiņā iepriekšējo dienu un nelielo Kliši kapsētu. Beidzot durvis čīkstēdamas atvērās, un vecs sargs, mani ielaizdams un norādīdams uz mājas arkveida durvim, nospļāvās. Tad pagrie­zās un sakumpis aizgāja ar grābekli rokā. Kad pavērsos pret mā­jas durvim, tajās stāvēja tumšsarkanā velveta žaketē ģērbies vīrie­tis ar spīdīgiem, nodeldētiem ielāpiem uz elkoņiem.

Filipe Tramonte atgādināja tēlu no Obrija Birdslija zīmējumiem - tievs, bāls un garš, ģērbies muļķīgajā sarkanajā žaketē un pelēkās biksēs ar vīlēm. Kājās viņam bija melnas kurpes ar pušķīšiem. Kumpais deguns - tieši kā Šeilokam - norādīja uz radniecības saitēm ar bīskapu. Viņa mazo pirkstiņu rotāja zelta gredzens ar prāvu ametistu, turklāt viņš turēja roku ta, it kā gaidītu, lai es gre­dzenu noskūpstu. Tramonte runāja smalkā un augstā balsī, un viņa angļu valoda, lai gan ar stipru akcentu, bija raita. Ceļā uz "arhīvu" viņš izdvesa dažāda skaļuma izteiksmīgas nopūtas, kas atgādināja muzikālu fonu Morisa Zāra gaumē. Acīmredzot viņš tādejādi lika man saprast, ka arhivāra pienākums ir ļoti atbildīgs. Hs jutu viņam līdzi. Kam gan šodien ir viegli?

Pa garu gaiteni viņš aizveda mani uz nolaistu viesistabu, kas acīmredzot reiz bijusi ļoti grezna. Dīvāns un krēsli izskatījās no­bružāti. Atlantijas okeāna lieluma paklājs, kas pletās istabas vidū, bija nodriskāts un acīmredzot vēl senāks par minēto ūdenstilpi. Uz paklāja stāvēja divi gari galdi ar lampām un krēsli. Gobelēns pie sienas atainoja bruņinieka ciņu ar ugunsspļāvēju pūķi, kas grasās nolaupīt blondu daiļavu. Zem gobelēna bija molberts. Dažas lietas šeit nemainījās gadsimtiem. Molberts bija tukšs, taču es iztēlojos uz tā tēva audeklu, kurā Konstantīns redz vīziju, kas noteica rietumu pasaules likteni. Manam tēvam patika episkas tēmas. Bruņinieki, pūķi un blondīnes nebija viņa ampluā.

Tramonte, pievedis mani pie grāmatskapjiem ar stiklotām dur­vīm, sacīja, ka mani droši vien interesē tie papīri, ko pētīja mana māsa. Protams, viņš bija tik aizņemts ar sevi un saviem pienāku­miem, ka neattapa man izteikt līdzjūtību sakarā ar masas nāvi. Arhivārs laiski noradīja uz plauktu, kur kastes bija datētas ar 1943., 1944. un 1945. gadu. Jā, tās pašas. Viņš atkal nopūtās, un šaurās krūtis notrīcēja. Tad viņš palūdza mani ar materiāliem ap­ieties uzmanīgi, atpakaļ tos salikt tādā pašā kārtībā, kādā tie bi­juši, un kastes novietot iepriekšējā vietā. Es pateicos par neparas­to laipnību, viņš cienīgi pamāja un aiztipināja, atstādams mani vienu. Aiznesis pirmo kasti uz garā, lakotā galda, es izvilku pie­zīmju bloknotu un ķēros pie darba.

Es šķirstīju vecā bīskapa papīrus, no kuriem lielākā daļa bija franču un itāliešu valodā, bet gadījas ari vācu, latīņu un angļu valodā rakstīti dokumenti. Kad trešajā dienā beidzot padevos un atliecos uz cietā krēslā atpakaļ, atspiezdams muguru pret taisno atzveltni, galva man dunēja un domas pinās. Biju pārlūkojis vai- rakus kilogramus papīru un nesapratu, ko no tā esmu ieguvis un ko ar šīm ziņām iesākt. Augstajos logos ar mazajām rūtīm jopro­jām triecās novembra lietus.

Kastēs bija dienasgrāmatas, ziņojumi, dažādas piezīmes, ko Toričelli bija rakstījis sev, paša sūtītas un saņemtas vēstules. Mana darbošanās bija pielīdzināma mozaīkas veidošanai no sav­starpēji pilnīgi nesaistītiem fragmentiem bez mazākās nojausmas, kādam jābūt iznākumam. No prāta neizgāja Vela, jo es mēģināju saprast, ko viņa šeit meklējusi un ko zinājusi. Reizēm man šķita, ka nekad to nesapratīšu. Šeit bija gabaliņi un druskas, bet ne aina kopumā. Manu uztveri apgrūtināja tas/ka es izsekoju Veļas dar­bības it kā no beigām un devos pretējā virzienā, uz vietu, no ku­ras kaut kāda iemesla pēc viņa savus meklējumus sāka. Manī mo­dās šaubas, vai es kādreiz šo iemeslu noskaidrošu. Tikpat labi es varēju klaiņot pa džungļiem, meklēdams Nilas izteku.

Viss, ko lasīju, liecināja par nemitīgu cīņu starp Toričelli un apņēmības pilno jauno priesteri Džakomo d'Ambrici. Un strīda ābols bija jautājums par Baznīcas atbalstu Pretošanās kustībai. D'Ambrici Pretošanās kustības dalībniekiem piedāvāja patvēru­mu un atbalstu, un tas aizdeva Toričelli neaprakstāmas dusmas, jo tieši viņš, kārtodams jautājumus ar vācu okupantiem, balansē­ja virs bezdibeņa uz stingri nostieptas virves. Toričelli uzturēja attiecības gan ar abveru un gestapo, gan izsūtāmiem un līdzskre- jējiem, ar visiem. Pēc biskapa ieskatiem, d'Ambrici gluži vienkār­ši nebija mēra izjūtas, viņš bija straujš karstgalvis, kuru vairāk interesē situācijas morālā puse, nevis dzīves īstenība. Bīskaps bai­dījās, ka d'Ambrici izraisīs vāciešu niknumu, kas var novest pie Baznīcas krišanas ne vien Parīzē, bet visās lielākajās Eiropas pil­sētās. Toričelli par savām raizēm ziņoja pat pāvestam Pijam, un pāvests uzdeva bīskapam stingri gādāt, lai nedz d'Ambrici, nedz kāds cits Baznīcas pārstāvis Pretošanās kustībai vairs nepalīdzē­tu. Pēc šo dokumentu izlasīšanas man bija skaidrs, ka Pija nostā­ja šajā ziņā bijusi ļoti kategoriska. Māsu acīmredzot ieinteresēja šie skandalozie materiāli.

Dokumentos bija minēta ari Lebeku ģimene un Rihters. Tur bija materiāli par mākslas vērtībām un to, kur tās varēja nonākt. Cik noprotams, Rihters daļu ebrejiem atņemto mākslas darbu piegā­dāja Gēringa privātajām galerijām, bet daļu pārdeva Baznīcai. Acimredzot šie meklējumi Veļu atveda uz Aleksandriju. Toričelli minēja ari kādu Kolekcionāru, kam jāierodas no Romas, lai izvēr­tētu mākslas darbus un noteiktu, kuri būtu piemēroti Baznīcai. Interesanti - kas bijis šis Kolekcionārs? Vēl viens sarakstam pie­vienojams jautājums.

Vēl tur bija atsauces uz Simonu, un tās man nedeva mieru.

Etjēns Lebeks baidījās, ka mani no Romas atsūtījis Simons, lai es viņu nogalinātu… tik ļoti baidījās no šā Simona, ka galu galā izdarīja pašnāvību. Simons, viens no segvārdiem. Dažādos papī­ros es atkal un atkal ieraudzīju šo vārdu. Simons to, Simons šo. Viss noticis tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā un četrdesmit ceturtajā gadā. Parīzi atbrīvoja četrdesmit ceturtā gada augusta beigās, vācieši aizgāja, un sākas jauna dzīve.

Materiālu tulkošana par šo Simonu man sagādāja grūtības. Turklāt lingvistiskām problēmām pievienojās arī grafiskās. Tori­čelli rokraksts bija grūti saprotams, bet, kur bija runa par Simonu, tas kļuva pavisam nesalasāms, it kā doma par Simonu viņu ner­vozētu. Kāds Toričelli vēstījums bija šāds: "Tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā, četrdesmit piektā gada ziemā, Ardēnu kauju laikā, es piepeši atklāju tik briesmīgu sazvērestību, ka neatliek ne­kas cits kā aicināt Erchercogu uz slepenu tikšanos. Vienīgi viņš spēj kontrolēt Simonu! Ko citu lai daru? ja stāšos ceļā, viņš mani nogalinās. Varu tikai izstāstīt visu Erchercogam un lūgt Dievu, lai viņam izdotos to apturēt. Vai Simons viņu uzklausīs? Labi, pietiek, tagad pat papīram nedrīkst uzticēties… Lai arī kāda būtu mana politiskā pārliecība… vai vispār tādā pasaulē kā šī politis­ka pārliecība kādam var būt? Es nevaru atbalstīt Simona nodo­mus. brīnums, ka par tiem uzzināju… Ko teiks Erchercogs? Un Si­mons - vai viņš ir labā vai ļaunā iemiesojums? Ja nu aiz viņa stāv Erchercogs un viņš ir tikai tā riks? Ja nu pret mani vēršas Ercher­cogs, ja es vērsīšos pret Simonu? bet citādi rīkoties es nedrīkstu, jo tad mūsu upura asinis būs uz manām rokām ari!"

Tajā vakarā paēdu vakariņas vienatne nelielā picērijā, kur pa­sniedza ļoti garšīgas picas un vēršacis ar anšoviem olīveļļas un svaigu tomātu mērcē, kas papildināta ar ķiplokiem un raudeni. Es mēģināju domāt tikai par ēdienu, jo citādi vajadzētu lauzīt gal­vu par konfliktu starp informāciju un izmeklēšanas faktiem. Ar tādu pretstatīšanu nereti sastapos savā advokātu birojā. Teiksim, palīgs uz. tava galda nomet tonnu informācijas, visu, ko savācis, - kur ir gan iepriekšējā dienā sniegtas liecības, kas apstiprinātas ar zvērestu, gan septiņdesmit piecus gadus veci notikumi. Un tev prātā jāvētī visas šis informācijas druskas, lidz tās iegūst jēgu. Jā­atsijā viss nesvarīgais, jāveltī dienas, nedēļas, mēneši, līdz noti­kumi iegūst skaidrākas aprises, gluži kā attēls uz Turīnas līķauta vai seja uz. Marsa, par kuru visi nesen sākuši runāt. Man pietiktu ar mājienu, pusvārdu. Sākumam.

Pusvārdu netrūka. Bija vajadzīgs viens neliels grūdiens, lai šī informācijas jūra iegūtu apveidu.

Taču pagaidām es apēdu picu, iedzēru Lisher alu un, ļauda­mies sīkam novembra lietum, devos pastaigā gar Luksemburgas dārzu. Man vajadzēja nomierināties.

Vēlāk, nakti, man atkal uzmācās doma, ka Augusts Horstmans mani izseko, gaidīdams īsto brīdi, lai mani nogalinātu, Es nodar­bojos ar to pašu, ar ko Vela, un Veļu viņš nogalināja. Sapratis, ka eju pa Veļas pēdām un nokļūšu līdz Robijam Heivudam, viņš no­galināja arī veco žurnālistu.

bet varbūt viņš nosprieda, ka lidz ar Robija Heivuda nāvi jeb­kuras pēdas aprāvušās, kā aprāvās manas māsas dzīve… Varbūt man nekas nedraud? Varbūt viņš nenojauš, ka Klaivs Paternos­ters tik daudz zina? Un kā lai izskaidro to, ka Horstmans ar Hei­vudu bija seni draugi?

Es piezvanīju tēvam uz Prinstonu. balss bija tāla, bet skaidra. Ne miņas no šļupstiem, ko biju dzirdējis klausulē agrāk. Tēvs gri­bēja zināt, kur esmu, ar ko nodarbojos un ar ko tiekos. Es izstāstī­ju, ka eju pa Veļas pēdām, ka esmu atradis cilvēkus no kara laika Parīzes - Rihteru, Lebeku, Toričelli brāļadēlu, Klaivu Paternoste- ru. Es teicu, ka Robija Heivuda slepkava ir Augusts Horstmans, Vikāra paziņa, tas pats priesteris, kas nogalināja Veļu, Lokhartu un Hefernanu.

- Ak, tikai ne Robiju, tikai ne Vikāru… - tēvs žēlā, skumjā balsī sacīja. - Nolādēts…

- Klausies, tu arī vācu okupācijas laikā biji Parīzē. Vai kādreiz dzirdēji tādus segvārdus? - Es nosaucu Simonu un Erchercogu. Nez kāpēc biju aizmirsis, ka mans tēvs var būt informācijas avots. Viņš nekad nebija stāstījis par tiem gadiem. Varbūt vismaz tagad kaut ko atcerēsies?

Viņš iesmējās sausus, ķērkstošus smieklus, kas tūlīt pārgāja klepū.

- Dēls, galvenais, ko atceros, ir nemitīgās bailes, ka mani no­kniebs kāds muļķa fricis. Baidījos, ka nepaspēšu pārkost cianīda ampulu, pirms nebūšu vairs spējīgs glabāt noslēpumus. Varu teikt vienu. Toričelli ir taisnība - d'Ambrici sadarbojās ar Pretošanās kustību. Toričelli aiz bailēm vai prātu zaudēja. Man par to daļas nebija, taču ausis man bija. Un tā paziņas Pretošanās kustībā sa­veda mani kopā d'Ambrici. Nokļuvu tur parasti ar izpletni, citu reizi ar zvejnieku laivu izcēlos Bretaņas piekrastē, darīju visu, lai nokļūtu dzīvs Šveicē un…

- Es atceros to filmu, - es pārtraucu tēvu.

- Filmu! - Viņš vēlreiz klepodams iesmējās. - Attopies, dēls. Lūdzu! Tava dzīvība, Ben, ir briesmās, tu nesaproti, kas notiek…

- būšu uzmanīgs.

- Uzmanīgs, - tēvs noburkšķēja. - Tava uzmanīšanās nav pli­ka graša vērta! - Viņu no jauna pārņēma klepus, un viņš nespēja atbildēt kādas desmit, piecpadsmit sekundes. Tad klausuli paņē­ma medicīnas māsa un paskaidroja, ka ar tēvu viss esot kārtībā, tikai vienu plaušu skārusi pneimonija. Raizēm neesot iemesla. Tē­va klepus bija apklusis. Es lūdzu medicīnas māsu tēvam pateikt, ka drīz atkal piezvanīšu.

-Jūs sacījāt, ka māsa izjautājusi Toričelli par vēl kaut ko. Par ko? Par ko viņa vēl interesējās?

Fs sēdēju dziļā, mīkstā atzveltnes krēslā starp koka propelle­ru un galdu, kas bija nokrauts ar ierāmētām fotogrāfijām, un dzē­ru viskiju, ar ko mani cienāja Klaivs Paternosters. Mājas saim­nieks, atspiedies pret kamīnu, smēķēja senatnīgu pīpi, kas gandrīz skāra degungalu.

- Ak, manu zēn, diez vai tas jums šķitīs interesants! - Viņš nošņaukājās un iedzēra viskiju. Iespaidīgais ādamābols lēkāja šurpu turpu.

- Es nejokoju. Jūs kaut ko zināt, bet nesakāt. Ļaujiet man pa­šam izlemt, vai tas mani interesē vai ne. Viņa bija mana māsa.

- Tā ir elfu un feju pasaule, un vēl tur staigā mazi vīriņi ar zaļām cepurēm galvā un smailām kurpēm kājās…

- Pie joda, par ko jūs runājat?

Pa logu bija redzami koku kailie zari, gar noļukušo markīzi "Resnā runča" logā vīdēja gaisma. Zem tā loga Horstmans it kā nejauši sastapās ar savu seno draugu Heivudu, kas četrdesmit gadus uzskatīja viņu par mirušu.

- Nu labi. Jūsu māsa ieradās pie Vikāra un apbēra viņu ar jau­tājumiem par kara gadiem, par Toričelli un, un…

- Un par ko?

- Par assassini'. Nu, vai esat apmierināts? Izvilkāt tomēr no ve­ca muļķa Klaiva! - Viņš nervozi izpūta dūmu mākuli, un istabu piepildīja lētas tabakas smarža.

- Assassini? Es nesaprotu. Tā dēvē algotus slepkavas. Kas tur ipašs, Klaiv? Es redzēju to vārdu Toričelli dienasgrāmatās…

Paternosters novilka ar pīpi pa lielo degunu.

- Tātad jūs to izlasījāt viņa papīros? Interesanti. Katrā ziņā tas ir vēl viens pierādījums par labu Vikāra teorijai.

- Paskaidrojiet, lūdzu, - es pacietīgi sacīju. Klaivs nebija tāds cilvēks, kuru vajadzētu steidzināt. Viņam patika stāstīt savus stās­tus ar garšu un izteiksmīgi.

- Assassini! Jūs apgalvojat, ka esat katolis, un nezināt, kas tie tādi ir? Nē, jus mani patiešām pārsteidzat, mister Driskil. Jūsu iz­glītībā ir lieli robi. - Viņš nogrozīja galvu un pārvilka ar kaulaino roku pār garajiem un plānajiem sirmajiem matiem.

- Kā jau lūdzu, paskaidrojiet man.

- Viegli pateikt. - Viņš iesmējās, atsegdams iedzeltenus un lie­lus kā trusim priekšzobus. - Assassini, mans dēls, senatnē bija ban­dīti un slepkavas. Renesanses periodā, bordžu valdīšanas laikā, pāvesti viņus algoja nevēlamu personu nomaitāšanai, un šim no­lūkam viņi izmantoja visādas indes. Šie cilvēki bija pāvesta poli­tikas īstenošanas rīks. Taču ne jau par renesansi, kā nojaušat, in­teresējās jūsu māsa… nē, jūsu māsa skāra visai kutelīgu tematu, proti, baumas par to, ka šie assassini atdzima šeit, Parīze, kara lai­kā. Nekad šīm baumām neesmu īpaši ticējis, jo ļaudis spēj samelst visu ko, taču Vikārs… nūjā, viņš par tādām lietām zināja daudz vairāk nekā es. Vikārs visu mūžu dzinās pēc intrigām. Viņš bija Vīnē, kad tur uzņēma filmu "Trešais cilvēks", un viņam nekad neapnika to skatīties. Vikāram patika intrigas, un viņš tām ticēja, viņš redzēja noslēpumus uz katra stūra… acīmredzot tieši tāpēc tik daudz rakstīja par Baznicu - šajā ziņā tā nekad nepievīla! Viņš mēdza teikt, ka Reihskanceleja un Augstākā Padome esot bērnu spēlītes salīdzinājumā ar Baznīcu, ka Baznīca ir vienas vienīgas intrigas… noslēpumi un čuksti tumšos kaktos, balsis tukšās ista­bās, sazvērnieki aiz slēgtām durvīm un nolaistiem slēģiem… Pēc viņa domām, assassini bija pārāk labs bizness, lai no tāda atteik­tos… Savā laikā Vikārs man teica, ka šie cilvēki atkal esot piepra­sīti, ka viņi darbojoties Parīzē, lai gan toreiz arī bez viņiem tur Dievs vien zina kas darījās… - Paternosters iesmējās par kaut kā­dām savām atmiņām un padauzīja pīpi, izkratīdams pelnutrau- kā pelnus. - Vikārs sacija, ka šie algotie slepkavas Baznīcas uz­devumā dara netīrus darbus. Diez vai viņš saprata, kas tie par darbiem. Ko assassini nogalināja? Vikāram par to nebija ne jaus­mas. Vai ari, ja bija, viņš man to neteica. Taču to, ka assassini atkal darbojas, gan viņš zināja. Esmu pārliecināts, ka dažus viņš pat pazina…

- Personiski? - es jautāju. - Viņš tos pazina personiski?

-Jā, pazina. Un zināja, ka viņi visi pieder pie garīdzniecības,; Kad jūsu māsa sāka uzdot jautājumus par šiem slepkavām, viņa, kā to lai pasaka… trāpīja desmitniekā! Vikāram droši vien elpa aizrāvās, kad viņš tos izdzirdēja! Jā, viņš izstāstīja man par šo sarunu… Viņu nevar vainot, vai ne? Tajā, ka viņš jūsu māsai neko neslēpa… Vikārs nedomāja, ka, izstāstīdams jūsu māsai četrdes­mit gadus vecus notikumus, viņu apdraud… Tāpēc pat nosauca viņai viena sena paziņas, brāļa Leo vārdu.

- Kas bija brālis Leo?

- Nekad neesmu viņu saticis, taču vikārs stāstīja, ka viņš ir viens no tiem… no tiem slepkavām. - Paternosters izšņauca degu­nu lielā, netīrā kabatlakatā. - Varbūt jūsu māsa devās šo tipu mek­lēt, un tas pie laba gala nenoveda. Vikārs domāja, ka viņu tas va­rētu interesēt, ja jau viņa raksta grāmatu.

- Vai viņa tikās ar brāli Leo? Vai arī viņš ir miris?

- Par to nu gan man nav ne jausmas. Zinu tikai, ka viņš mīt kādā pamestā klosteri Īrijas piekrastē… Svēta Siksta klosteris, šķiet, ka tāds bija nosaukums. Manuprāt, māsu ar atplestām rokām tur vis negaidītu… - Viņš vēlreiz saberzēja savu lielo degunu kabat­lakatā un tad paraudzijās uz mani ar jautājošu skatienu.

- Dīvaini, Klaiv, - es sacīju, brīdi pārdomājis dzirdēto. - Pa­tiešām - kā gan manai māsai varēja kaitēt stāsts par slepkavām, kas rosījušies pirms četrdesmit gadiem? It kā nekā. Taču es jums pateikšu, kas notika. Manuprāt, stāsts viņu uzvedināja uz do­mu, ka assassini joprojām ir tepat. Es nemitīgi sev jautāju, ko gan Vela tādu zināja, ka viņu kāds nolēma nogalināt. Grūti noticēt, ka četrdesmit gadus veci notikumi bija viņas nāves iemesls. lā­ču, ja viņa uzgāja šo algoto slepkavu midzeni vai atklāja vis­maz vienu no tiem, tas varētu būt pietiekams motivs, lai viņu nogalinātu. Nolādētais Horstmans! - Paternosters vēroja mani neizpratnē. - Horstmans ir viens no viņiem, Klaiv. Vikārs iepa­zinās ar viņu pirms četrdesmit gadiem, tāpat kā ar brāli Leo. Šis Horstmans joprojām ir ierindā. Viņš atgriezās Parīzē un nogali­nāja Vikāru, jo baidījās, ka varu uzzināt to pašu, ko mana māsa. šis cilvēks noslepkavoja Veļu un Prinstonā uzbruka man. Taču viņš pieļāva kļūdu, jo neiedomājās jūs. - Es pastiepos un viegli uzsitu Klaivam uz pleca.

- Man trūkst vārdu, - viņš nomurmināja, nespēdams acumir­kli šo informāciju aptvert.

- Māsa uzzināja par assassini, un kads jutās apdraudēts. Tā­pēc viņai bija jāmirst, iekams viņa paspēja šajā informācijā ar kā­du dalīties… Sā iemesla pēc Horstmans mēģināja nogalināt ari mani.

- Es īsti nesaprotu, mans draugs…

- Un pats interesantākais šajā stāstā ir tas… ka pavēles Horst­mans saņem no Romas.

- Viņš mēģināja jūs nogalināt?

Es dzeru viskiju un sāku viņam visu skaidrot, sarunādams ne vienu vien aplamību. Tomēr tajā nakti viss saskanēja, un galu galā izrādījās, ka kripata taisnības man bija.

Pirms atvadījies no manis, Klaivs Paternosters grāmatplauktā sameklēja vecu britu salu atlantu. To atvēris, viņš iebakstīja savu netīro pirkstu ar aplauzto nagu vietā, kur bija Svēta Siksta klos­teris.