PIEKTĀ NODALA

Iepazinusies ar materiāliem par Vespasiāno Sebastjāno un Tos- kānas algoto slepkavu klostera ieņemšanu un iznicināšanu, māsa Elizabete zaudēja vēlēšanos atgriezties pie to fondu izpētes, kur bija runa par Venēcijas nunciju vēlēšanām. Tā bija drūma, asiņai­niem sīkumiem pārpilna lasāmviela, kas izraisīja klaustrofobiju. Brīdi, kad Elizabete jau prātoja par jaunu pieeju slepeno arhīvu pētīšanā, viņas skatiens apstājās pie kadas lapas Veļas mapē. Uz lapas bija uzrakstīts, viņasprāt, vienkāršs, bet nesaprotams šifrs.

SA VTIV DK. LD. PBF.

Elizabete vēl un vēlreiz uzskricelēja šifru uz citas lapas. Ko Veļai tas nozīmēja? Elizabete ar šo jautājumu vakaros aizmiga un rītos pamodās. Dīvainais burtu salikums neizgāja no prāta gluži kā mīļotā cilvēka telefona numurs. To nodomājusi, Elizabete pa­smaidīja, atcerēdamās savu pielūdzēju no koledžas laika. Viņa gluži labi spēja iztēloties šo puisi par kadu no renesanses prin­čiem, par kuriem pēdējā laikā tik daudz bija izlasījusi. Taču tas viss bija sen pagājis.

Iedama uz Vatikānu, viņa atkal sāka domāt par šifru.

Pieņemsim, ka SA nozīmē slepenos arhivus. ja tā bija, VT va­rēja nozīmēt Vēju torni. Elizabete devās pie prefekta monsinjora Petrellas un lūdza, lai tas aizved viņu uz turieni.

Kad abi iegāja telpā ar zodiaku uz grīdas, Petrella pārlaida raižpilnu skatienu skapjiem.

- Ceru, jūs saprotat, ka atstāt šeit kādu, lai tas rakņājas pa vi­siem šiem papīriem, ir pret noteikumiem, - viņš teica. - Nekad neesmu to pieļāvis. Taču māsa Valentīna bija izņēmums. Nelai­ķes draugs bija misters Lokharts… - Viņš paraustīja plecus, ar šo kustību visu izteikdams. - Viņš izdarīja ļoti daudz laba mūsu ar­hīviem. Acīmredzot jūs arī būsiet izņēmums, māsa.

- No šā brīža esmu jūsu parādniece, monsinjor. Vai Vela šeit pavadīja daudz laika?

-jā, laikam tā bija gan… Kā viņa teica? Ak jā, atcerējos. Viņa teica, ka uzgājusi šeit zelta dzīslu.

- Tādā gadījumā es arī centīšos to atrast. Ja vien man tas izdo­sies.

Tikko manāmi pasmaidījis, monsinjors Petrella pamāja ar galvu.

Palikusi viena, Elizabete, mēģinādama atšifrēt pārējos Veļas burtus, pārlaida vērīgu skatienu telpai. Varbūt ar Vēju torni to­mēr tam nebija nekāda sakara? Vai bija?

Nekur nebija redzams romiešu cipars IV, trešais saīsinājums šajā savādajā rindā. Varbūt ceturtais grāmatskapis? Ceturtais no kurienes? Lai atrastu ceturto, jāzina, kurš ir pirmais…

Viņa vairākas stundas veltīgi pāršķirstīja mapes ar dokumen­tiem, svīda, noputēja un bija tuvu izmisumam. Varbūt viņas pie­ņēmumi jau pašā sākumā bijuši maldīgi? Elizabeti interesēja, ko

Bens Driskils noskaidrojis Aleksandrijā, kurp devās pa Veļas pē­dām. Katrā ziņā viņa uzdevums bija patīkamāks. Lai gan… kas gan tur patīkams? Ievainots cilvēks traucas tādu gaisa gabalu… Pietiek, Elizabete sevi apsauca. Izmet viņu no prāta!

Viņa turpināja meklēšanu, īsti neapjēgdama, ko vēlas atrast. Assassini, viņai piepeši ienāca prātā. Tas bija mērķis, kas jāatrod. Algotie slepkavas un pieci mirušie no Vēlas saraksta. Pieci miru­šie un viens dzīvais. Ērihs Keslers. Kāpēc Vela domāja, ka viņam jāmirst nākamajam?

Viņa pāršķirstīja mapes vēlreiz, pārcilāja katru lapu un katru papira strēmeli, cerēdama ieraudzīt kaut vienu vārdu par šiem algotajiem slepkavām un arvien vairāk šaubīdamās par šā darba lietderību. Sirds dziļumos viņa zināja, ka tas viss ir velti, tomēr padoties nespēja. Nu, labi, viņa izšķiedīs vēl dažas dienas. Nu un kas? Zemeslode tāpēc griezties nepārstās.

Māsa Elizabete piecēlās, papurināja galvu, kā to būtu darījusi Vela, un piegāja pie loga, no kura pavērās skats uz Vatikānu. Vi­ņa piepeši aptvēra, ka nezina, kāda šodien nedēļas diena, un ne­atceras, vai misi apmeklējusi pirms dažām stundām vai ari tas bija vakar. Šajā ziņā viņa bija tāda pati kā Vela, kura tik ļoti iegri­ma darbā, ka apkārtējā pasaule viņai pārstāja eksistēt. Elizabetei vienmēr, jau kopš mazotnes, darbs dzīvē bija svarīgākais. Starp citu, Vela allaž sasniedza vairāk. Veidodama karjeru, viņa bija god­kārīgāka, turklāt paguva veidot attiecības ar Lokhartu. Bet tā bija Vela. Elizabete juta, ka no loga uzplūst patīkama vēsmiņa. Silti saules stari glāstīja adu. Vjīņa nebija Vela un nevarēja dzīvot Ve­ļas dzīvi, tāpat kā Vela nedzīvotu viņējo. Viņa pati bija radījusi sev barjeras un ierobežojumus un centās tos respektēt… Piepeši viņa nolēma paskatīties uz Veļas kodu no citas puses.

Viņa bridi nedomās par burtiem un ciparu IV, bet domās par DR. Vienīgais, kas nāca prātā, bija dienvidrietumu saīsinājums. Torņa telpa bija veidota pēc zodiaka un kompasa. Noteikusi vir­zienus, viņa pagriezās pret dienvidrietumu stūri. Tur, iespiesta starp diviem grāmatskapjiem, atradās neliela, ar siksnām apjozta adas lāde, kas atgādināja deviņpadsmitā gadsimta cepuru kasti. LD. Lāde. Vela!

PBF.

Elizabete atsprādzēja siksnas un uzmanīgi pacēla cieto ādas vāku.

Lādē glītos kartona vākos atradās Praisa Beidela-Faulera grā­matas "Eklēsiasta vara un politika" tūkstoš deviņi simti trīsdes­mit ceturtā gada manuskripts. Šis darbs gulēja šeit jau pusgad­simtu, nebija ieviests nevienā katalogā un neticama veidā izslīdējis caur Simtgadu noteikuma sietu. Kads bija iebāzis viņu necilā lā­dē un atstājis starp skapjiem telpas tālākajā stūri, kur tas krāja putekļus, gaidīdams, kad tālā nākotnē to uzies kāds skrupulozs zinātnieks vai vēl nedzimis fondu glabātājs.

Notupusies lādei blakus, viņa paņēma manuskriptu un ilgi raudzījās uz autora vārdu. Praiss Beidels-Faulers. PBF. Noslep­kavots netālu no Bātas savā no klēts pārbūvētajā kabinetā tikai pirms sešiem mēnešiem. Viens no pieciem…

Titullapas augšējā stūri bija iespiests autora vārds un zemāk - "bāta, Anglija", lai klāt bija piespraustas divas lapas.

Uz pirmās lapas bija datums - 1931. gada 4. janvāris. Tā bija pāvestam Pijam XI adresēta vēstule, kuras autors Viņa Svētībai izteica dziļu pateicību "par atļauju piekļūt materiāliem, kas jo­projām nav pieejami zinātniekiem".

Otra, ar 1948. gada 28. martu datēta vēstule bija adresēta pā­vestam Pijam XII. Tās autors paskaidroja, ka viņam jāsperot vēl viens vai divi pēdējie soļi, lai pabeigtu viņam tik ļoti svarīgo ot­ro sējumu, "ļums, Viņa Svētība, ir zināms, ka biju spiests skart delikāto jautājumu par algotu slepkavu izmantošanu Baznicas mērķu sasniegšanai. Fs protu novērtēt jūsu vaļsirdību šo pret­runīgo jautājumu apspriešanā mūsu privātajās sarunās. Esmu pilnīgi vienisprātis ar jums, ka šis jautājums jāaplūko ar ipašu piesardzību, ka tam vajadzīga tikpat uzmanīga pieeja, kā izvēr­tējot Baznīcas saites ar Benito Musolīni. Ceru, Jūsu Svētība, ka ar savu viedo prātu Jūs izprotat manu ieinteresētību šajos pētī­jumos."

Abas šis vēstules bija logs uz pagātni. Angļa netiešās klātbūt­nes apburta, Elizabete sāka lasit manuskriptu. Viņa steidzās, ner­vozēja, acim ātri pārskriedama lappusēm, lidz pašās beigās atra­da meklēto.

Par assassini zināms maz, bet dokumentēts vēl mazāk. Viņi apdzī­vo tikai pašas melnākās un mazāk pētītās viduslaiku un renesanses vēs­tures lappuses. Gluži kā klaiņojoši suņi, kas bariem pulcējās Romas no­malēs un reizēm nenoniecināja pat cilvēka miesu, assassini "pārtika" no nepiesardzīgajiem, svārstīgajiem, vārgajiem un lēnajiem un tiem, kuru bezbailība bija radījusi maldīgu pārliecību par savu neievainoja- mtbu.

Daži no šiem bandītiem un neliešiem deva mūžīgas uzticības solī­jumu pāvestiem, un šie vīri bija pāvestu algotie slepkavas. Rakstiskās liecības, kas, par spīti Baznīcas apņēmībai izdzēst šos vīrus no savas vēstures, tomēr saglabājušas, ir neticami skopas. Klīst baumas, ka doku­mentāri pierādījumi noslēpti nomaļos, pamestos klosteros, kur ierakti dzi­ļi zemē, un es neatceros nevienu gadījumu, kad vismaz viens no šiem dokumentiem būtu atrasts un celts gaismā.

Algotie slepkavas uzradās periodā, kad Baznīca pilnīgā slepenībā vei­doja un nostiprināja varu pāvesta valdījumos. Asiņainās un pērkamās pāvestu Siksta IV, Innocentija VIII un visbeidzot Aleksandra VI, Čezā- res Bordžas tēva, valdīšanas laikā viņiem bija dota liela vaļa un viņi spīdzināja un nogalināja pāvesta institūcijas politiskos pretiniekus ne vien Romā, bet arī nomaļajās Itālijas pilsētās.

Saviem zemiskajiem mērķiem viņi izmantoja indi un dunci, bet ne­reti upuri nožņaudza. Starp viņu neskaitāmajiem nežēlastībā krituša­jiem jāmin Romā pazīstamās Kolonnu un Orsīni ģimenes, kas centās graut Baznīcas autoritāti, gribēdamas palielināt savu varu un ietekmi. Algotie slepkavas abās ģimenēs nesaudzēja pat sievietes un bērnus, un nedaudzie dzīvi palikušie radinieki bēga, lai glābtos.

Daudzi uzskata, ka Rietumu kultūrā nav bijusi otra tik baismīga, nežēlīga un Baznīcai fanātiski uzticīga slepenā organizācija. Kalpoda­mi pāvestam, šie ļaudis bija gatavi uz visu. Viņi nav salīdzināmi ne ar bandītiem, kas toreiz pārplūdināja Romas ielas, ne ar tiem slepkavām, kurus par nelielu samaksu nolīga zemāko kārtu ļaudis, lai atrisinātu sa­vas personiskās vai finansiālās problēmas. Assassini bija pavisam cita kaluma cilvēki. Daudzi nāca no ievērojamām, pat hercogu ģimenēm, starp viņiem bija arī garīdzniecības pārstāvji, viens otrs reliģiozs fanā­tiķis, kas bez šaubu ēnas, ar vieglu roku pastrādāja savus briesmu dar­bus, pārliecināts, ka slepkavo Baznīcas varenības vārdā un sniedz Baz­nīcai lielāko pakalpojumu, kāds vien iespējams.

Runā, ka viens no pirmajiem assassini bijis Milānas ievērojamā valsts darbinieka Ludoviko Sforcas ārlaulības dēls. Tajā laikā ne ma­zums Itālijas brīvpilsētu, apvienodamās ar Romu, papildināja tās finan­ses, tādējādi piedalīdamās arī algoto slepkavu bagātības veidošanā, ta­ču tas viss notika pilnīgā slepenībā. Daudzi assassini bija sabiedrībā pazīstamu cilvēku ārlaulības dēli, nereti arī lielu ģimeņu otrie un trešie dēli, pie kuriem specifisku uzdevumu veikšanai bieži vērsās garīdznieki.

Tādējādi viņu pulks strauji auga. Pāvesta varu vajadzēja nosargāt par katru cenu.

Ne jau Čezāre Bordža vien naktis kopā ar saviem apbruņotajiem sar­giem braukāja pa Romas ielām, asiņaini izrēķinādamies ar tiem, kas ne­bija pa prātam Baznīcai. Viņa paraugam sekoja daudzi citi.

Kad Pāvesta krēslā iesēdās jūlijs 11, līdzcietīgs, ar apvienošanās ide­ju pārņemts cilvēks, algoto slepkavu aktivitāte atslāba. Viņi atkāpās ēnā, ierāvās tumšās spraugās un kaktos, paslēpdamies uz vairākiem gadsim­tiem un iznākdami no saviem patvērumiem tikai retumis, kad, viņuprāt, spriedze draudēja saraustīt Baznīcu gabalos.

Aktivizējās un uznira virspusē viņi jezuītu inkvizīcijas laikā Itāli­jas centrālajā daļā. Pietika ar čukstus pateiktu vārdu assassini, lai pā­vesta politikas pretinieki aiz šausmām nodrebētu.

Savu laiku ar asiņainu zobenu apkarojusi ķecerību, inkvizīcija no­gāja no vēstures skatuves, un nozuda arī šie slepkavas. Viņi iekrita kā akā. bez pēdām salīda spraugās, no kurām bija nākuši, un patvērās drū­mās slēptuvēs, kur tumsā un smirdoņā gaida savu stundu.

Neko vairāk par Baznīcas algotajiem slepkavām Elizabetei uz­zināt neizdevās. Beidela-Faulera vērtējumi katrā ziņā bija disku­tējami, tāpat kā daudzu citu Baznīcas vēsturnieku darbi. Kristīgās Baznīcas vēsture ir pretrunīga un juceklīga, un tās traktējumos rodami ne mazums izkropļojumu un pārspīlējumu, ko diktējusi nenovīdība, atriebība un sens naids starp dzimtām. Elizabetei bija grūti iztēloties Čezari Bordžu, kas, asinskāres dzīts, klīst pa ielām, jo, pēc viņas ieskatiem, Čezāre Bordža bija viens no sava laika spējīgākajiem un civilizētākajiem cilvēkiem. Šķita, ka Beidelu-Fau- leru iespaidojusi pret Itāliju nelabvēlīgā spāņu prese. Labāk jau uzskatīt Čezāri par Makjavelli aprakstītā prinča paraugu.

Diez vai tam bija kāda nozīme.

Elizabeti uztrauca kas cits. Iespēja, ka assassini varētu eksistēt ari mudienās.

Izšķirstījusi manuskriptu lidz galam, Elizabete atrada Beidela- Faulera skaidrajā rokrakstā aprakstītu lapu. Piezīmes bija mīk­lainas, taču zemteksts tālu nebija jāmeklē.

1949.

Cik viņu bija? Vai visi miruši? NE!

Darbība kara laikā.

Simons - līderis? Pijtt sazvērestība… Kas viņus nodeva…?

Elizabetei sirds dauzījās kā jukusi. Bridi viņa sēdēja nekustī­gi, mēģinādama nomierināties. Viņa nezināja, ko aprautie teiku­mi nozīmē, taču piepeši viņai šķita, ka šie assassini viņai uzglūn no visām pusēm. Vela arī šo lapu izlasīja, par to šaubu nebija.

Tagad galvenais bija palikt dzīvai. Viņa riskēja iekļūt nepare­dzamu notikumu virpuli, kur par slepkavām nolīgst garīdznie­kus. Danns, uzstādams, ka melnais lietusmētelis, kam norauts ga­bals, pieder garīdzniekam, trāpījis mērķī. Cilvēks, kas nogalināja Veļu un, iznācis no nakts, uzbruka Benam, iespējams, patiešām bija priesteris, nevis kāds, kurš par to pārģērbies! Beidels-Faulers ticēja šo cilvēku eksistencei, un Vela droši vien arī par tiem zinā­ja. Elizabete gluži vai fiziski juta abu klātbūtni šajā bīstamajā ce­ļā. Tuvības izjūta bija reāla un šķita gluži vai svēta.

Viņa nokopēja ar roku aprakstīto Beidela-Faulera lapu.

Pēc tam atkal sēdēja klusi un nekustīgi, ieklausīdamās venti­lācijas sistēmas dūkšanā un neskaitāmo lappušu čaboņā, ko iz­raisīja tikko jaušams caurvējš un kas atgādināja slepeno arhīvu pulsu.

Beidelu-Fauleru nogalināja tāpēc, ka viņš zināja par algotajiem slepkavām. Viņa mūža darbs ugunsgrēkā sadega. Nē, krietnais ser, viņi nav ne pazuduši, ne miruši, nedz četrdesmit devītajā gadā, nedz tagad. Tieši vēsturnieka interese par "tagad" bija iemesls, kāpēc briesmoņi ar veco vīru izrēķinājās…

Pēc brīža Elizabetes vaibstos iegūla smaids.

Viņai nebija ne jausmas, ko uzokšķerējis Bens Driskils un kur viņš patlaban ir. Taču viņa bija izvilkusi algotos slepkavas, šos assassini, no gadsimtu dzīlēm dienas gaismā. Tiem neizdevās nemanītiem aizlavīties, un nu viņa zina, ka tie eksistē arī mūs­dienās, divdesmitajā gadsimtā, turklāt ne vien eksistē, bet ari slep­kavo.

Viņai tas viss jāapkopo un jānodod Benam Driskilam. Un tad viņš sapratīs, ka Elizabete nemaz nav tāda, par kādu viņš to uz­skatījis. Ka viņa nav akla Vatikāna aizstāve, kas aizrāvusies vie- nigi ar sauso mūķenes teoloģiju, ka viņai rūp ari kas cits, ne tikai Baznīca, Baznīca un vēlreiz Baznīca! Elizabete piespiedīs Benu saprast, ka viņa ari grib atrast Veļas slepkavu. Ne mazāk kā viņš.

Iespējams, viņas uzvaras prieks bija muļķīgs, taču Elizabete par to neraizējās. Ja vien izdodos pierādīt, ka bens kļūdās, domā­dams par viņu sliktu.

Elizabetei neizturami gribējās ar kādu aprunāties. Kas bija Veļas tuvākais draugs un sabiedrotais Baznīcas hierarhijā? Pie kā Vela vērstos pēc padoma, ja būtu dzīva? Pie Svētā Džeka.

Viņa piezvanīja Sandanato un pastāstīja, ka atklājusi šo to in­teresantu Veļas pētītajos dokumentos un vēlas par to apspriesties ar kardinālu d'Ambrici. Sandanato stundas laikā viņai uz redak­ciju atzvanīja. Eminence esot ar mieru grozīt vakara gaitu un prie­cāšoties Elizabeti redzēt savos privātajos apartamentos Vatikānā, lai abi kopā ieturētu vakariņas.

Līdz tikšanās bridim bija dažas stundas laika, un viņa nolē­ma tam sagatavoties. Šajā vīriešu pasaulē viņai nekādu priekšro­cību nebija, tāpēc vajadzēja rūpīgi apsvērt katru soli un vārdu, lai nekaitētu savai iecerei. Elizabete nedrīkstēja pieļaut, ka viņu notur par muļķiga entuziasma pārņemtu žurnālisti. Tie acumir­klī no viņas atgaiņātos - ne tāpēc, ka neuzticētos, nē, gluži vien­kārši tāda rīcība būtu instinktīva. Galu galā viņa bija tikai sievie­te, mūķene, ko gan no viņas var prasīt un gaidīt, lai ari ko viņa tur sacitu, blēņas vien ir. Elizabete pat dusmoties uz viņiem ne­spēja, ar tādu attieksmi vajadzēja samierināties. Viņai atlika vien apkopot savus atradumus, savilkties dūrē, kā teiktu Vela, un iz­teikties pēc iespējas precīzi un loģiski.

Kad apkalpotāja sāka novākt traukus, Elizabete joprojām stas- tīja, un kardināls ar Sandanato uzmanīgi klausījās. D'Ambrici, vērodams viņu no smago, grumbaino plakstiņu apakšas, ne reizi viņu nepārtrauca. Sandanato izturējās tikpat klusi. No kardināla iemīļotā šefpavāra pagatavotajiem lieliskajiem ēdieniem viņš ne­ko neaiztika. Sandanato, smēķēdams cigareti pēc cigaretes, gan allaž izskatījās saspringts. Kad Elizabete beidzot apklusa un pa­cēla pie lūpām kafijas tasi, kardināls atliecās un atspieda mugu­ru pret krēsla atzveltni.

- Man šķiet, māsa, ka atceros diskusiju par kādu šā jūsu Bei­dela-Faulera publikāciju. Tas bija sen, uzreiz pēc kara. - Viņš vir- pināja pirkstos glāzi ar konjaku, tad pacēla to augstāk un ieelpo­ja dzēriena smaržu. Sandanato atkal aizsmēķēja, šoreiz cigāru, un saberzēja aci ar pirksta kauliņu. - Viņš rakstija par Baznīcas sais­tību ar Musolīni izlūkdienestu. It kā tas būtu kāds noslēpums!

Bet ko gan no angļa var gaidīt? Cik atceros, viņš kritizēja arī Piju XII par sadarbību ar vācu spiegiem. Ka tas it kā pinies ar nacis­tiem… ka nolaupītas kaut kādas mākslas vērtības. Savā laikā tā­du informāciju viens otrs varbūt uzskatīja gluži vai par istu bum­bu, un tas izskaidro pāvesta popularitātes kritumu šo musinātāju aprindās. - Viņš nokrekšķinājās. - Un kas notika pēc tam? - Kar­dināls paraustīja smagos plecus. - Nekas. Klusums. Kašķa mek­lētāji pagaisa, ka nebijuši. Tie, māsa, ir veci jaunumi. Nekas cits kā sena skandāla atbalsis.

Elizabete paliecās uz priekšu.

- Liksim mierā toreizējos notikumus, Eminence. Beidels-Fau- lers ir nogalināts tikai pirms vairākiem mēnešiem, un visi viņa pētījumi, ko bija paredzēts iekļaut otrajā sējumā, gramatā par assassini, pārvērsti pelnos. Viņš bija cilvēks gados, taču kāds ne­spēja sagaidīt viņa dabisko nāvi. Vajadzēja, lai viņš mirst uzreiz, nekavējoties. - Elizabete dziļi ievilka elpu, mēģinādama saskatīt kardināla acīs kadu izpratnes pazīmi. To neieraudzījusi, viņa tur­pināja: - Turklāt seni skandāli reizēm kļūst par vispāratzītas patiesības daļu. Neviens vairs nenoliedz, ka daži notikumi Baz­nicas pagātnē nedara tai godu. Kara laikā Baznīca bija mēslos lidz aus…

- Mana dārgā, - d'Ambrici maigā balsī viņu pārtrauca, - baz­nīca kopā ar visiem citiem vienmēr stāvējusi ar vienu kāju mēs­los. Un vienmēr tajā bijuši gan krietni, gan nelāgi cilvēki. Turklāt, kā jūs zināt, nereti labais un ļaunais cilvēkā mīt vienkopus. - Viņš palūkojās uz monsinjoru. - Tā ir, Pjetro, vai ne? Ikviens no mums šādus cilvēkus pazīst… Un Baznīca vienmēr bijusi ļaužu kopums. Vīriešu un sieviešu arī, protams.

- Neviens jau nezina, kas tieši ugunsgrēkā gājis bojā, - San­danato sacīja. - Kāpēc gan slepkavām bija jāgaida vairāki gadu desmiti, ja šā autora rīcībā, kā jus, māsa, apgalvojat, bija kompro­mitējoši materiāli?

- Man nav ne jausmas, kāpēc. Es varu spriest tikai par to, ko zinu. Un mēs zinām, ka Beidels-Faulers centās uzrakstīt šīs slepe­nās organizācijas vēsturi. Mēs zinām, ka viņš ir šo slepkavu upu­ris… un zinām, ka viņa darbs ir iznīcināts. Manuprāt, viņa darbs nebija mazāk nozīmīgs mērķis kā viņš pats. Vai jūs abi to nesa­protat? Vai es esmu jukusi? - Elizabete papurināja galvu. - Nē, neesmu… Šie cilvēki, arī māsa Vela, ir nogalināti. Nepilnu divu gadu laikā. Vai patiešām jūs domājat, ka slepkavības savā starpā nav saistītas?

- Ja spriež pēc paņēmiena, - diez vai saistītas, - kardināls no­vilka. Šķita, ka viņš noskaņots turpināt diskusiju. Vismaz neap­klusināja Elizabeti. - Doma par šo algoto slepkavu eksistenci ma­ni vieš skepsi.

- bet kāds taču zināja, ka Beidelam-Fāuleram ir dinamīta pil­na klēts… materiāli un dokumenti, kas apdraud viņus! Vai patie­šam šis pieņēmums jums izklausās tik neticams? Vai ir vēl kāds iemesls, kāpēc vēsturnieks būtu jānogalina un viņa darbs jāizni­cina? Vela, kas bija daudz gudrāka par mani, droši vien atklāja vēl vairāk. Un kas notika ar viņu? Viņa ir nogalināta, un viņas nāves iemesls ir tāds pats kā Beidela-Faulera slepkavībai… Es daudz ko atdotu, lai redzētu, ko viņš uzrakstījis! - Elizabete ap­klusa, aptverdama, ka pārāk aizrāvusies, taču turpināja tikpat de­dzīgi. -Ja viņš izsekojis algoto slepkavu eksistenci līdz mūsu die­nām… ja minējis vārdus, ja nosaucis slepkavas Baznīcas iekšienē… - Elizabete sagrozījās uz smagā, griezumiem rotātā krēsla. - Pado­mājiet par to! Cilvēku iznīcināšana Baznīcas iekšienē, pēc Baznī­cas rīkojuma! No tā izriet pēdējais jautājums. Kas tieši viņus izrī­ko? - Viņa nolika tasi uz galda un, pacēlusi pie lūpām konjaka glāzi, iedzēra malku - lai sevi apklusinātu.

- Nabaga vecie assassini, - d'Ambrici domīgi noburkšķēja, gro­zīdams lielo galvu. - Vecie, neiznīcināmie putnubiedēkļi. Peramie zēni Baznīcas vēsturē. Jāatzīstas, es šaubos, ka bija tāds Beidela- Faulera grāmatas otrais sējums. Dzīvoju šeit jau ilgi, bet neko ne­esmu dzirdējis par tādu grāmatu, lai gan, kā jūs nojaušat, arī man ir savi informācijas avoti. Nē, māsa, šis stāsts ir stipri apšaubāms.

Elizabete nevēlējās ar kardinālu strīdēties, taču arī padoties ne- grasījās.

- Bet ko jūs teiksiet par Simonu Verginiju? Kas viņš tāds bija? Vai jūs Beidelu-Fauleru uzskatāt par absolūtu muļķi?

- Par lētticīgu cilvēku, māsa. Viņš bija lētticīgs, tāpēc vienmēr atrada to, ko gribēja atrast. Vēsturnieku aprindās tas ir parasts netikums. Žurnālistu aprindās arī, viņi ir no tās pašas miklas. Par Simonu… Atļaujiet par to pastāstīt. Nekāda jūsu Simona neeksis­tēja, viņš bija mītisks varonis nacistu ieņemtajā Parīzē, gluži kā tāds Robins Huds. Viņam bija desmitiem identitāšu, viņam pie­dēvēja simtiem varoņdarbu, un viņš bija universāls tēls, uz ko no­grūst vainu. Parasts cilvēks nespētu paveikt ne desmito daļu no tā visa. Tas nebija viens cilvēks, viņi bija vairāki. Dažs bija īsts drosminieks, cits - noziedznieks, visi anonīmi… viri, kas izpildija kara laikam parastus uzdevumus… Jūsu Beidels-Faulers uzdūrās šīm leģendām un iekrita. Tajos gados daudz kas notika, masa. Varat man ticēt, es tur biju.

- Protams, bijāt, - Elizabete vārgi noteica. - Un assassini? Arī mīts?

- Viņi bija, bet tik sen, ka diez vai tam vairs ir kāda nozīme. - Kardināls viņai labsirdīgi uzsmaidīja.

Elizabete iekoda zobos apakšlūpu un saņēma kopā rokas.

- Bet šie slepkavas nogalina tagad, - viņa tikko dzirdami iebil­da un tad piepeši nolēma atmest piesardzību. Otras tādas izdevī­bas varēja nebūt, tāpēc vajadzēja izteikt visu. - Tas nav mīts. Ja, es uzsveru, ja versija par viņiem būtu maldīga, šo slepkavību ne­būtu, vai ne? - Viņa redzēja, ka Sandanato aizgriežas, nolaiž ska­tienu un cītīgi pēta pelnu stabiņu cigāra gala, it ka likdams saprast, ka viņam ar šo skandalozo vīziju nav nekā kopīga. - Vai šo domu neapstiprina fakts, ka Ņujorkas un Prinstonas slepkava bija priesteris? Piederīgs Baznīcai?

- Jā, kā tad! - d'Ambrici dusmīgi noņurdēja, beidzot nometis savu iecietības masku. - Ja tas patiešām notiek ar Baznīcas ziņu, tad tur iesaistīti ļaudis ar lielām pilnvarām… Nē, es nespēju kam tādam noticēt, māsa.

-Ja nu tā ir no Baznīcas atšķēlusies grupa? Kas nodibinājusi bandu pēc seno slepkavu ģīmja un līdzības? Šķeltnieki, fanātiķi? Kādam, kurš radis jautājumus izlemt, izmantodams spēku, vaja­dzīgi cilvēki, kuri spēj nogalināt…

- Kur, māsa? - Sandanato noprasīja. - Kur, sakiet lūdzama, tādus cilvēkus iespējams atrast? Kam gan patīk nogalināt? Kādēļ lai viņi ilgotos izpildīt pavēles? Kaut kas neticams! Pārāk dzīvas iztēles auglis…

- Astoņu cilvēku varmācīga nāve nav manas iztēles auglis, - Elizabete salti atbildēja. - Kāds viņus nogalināja. Katrā ziņā tri­jiem no viņiem dzīvību atņēma cilvēks garīdznieka sutanā.

- Nu labi. Beidelu-Eauleru, pieņemsim, patiešām nogalināja tā­pēc, ka viņš rakstīja grāmatu par šiem algotņiem, - Sandanato sa­cīja, caur dūmu plīvuru ieskatīdamies Elizabetei acīs. Viņa jutās tā, it kā Sandanato būtu viņai pieskāries. - Un pārējie četri? Tiem ar assassini nebija nekāda sakara. Par ko tad nogalināja viņus? - Sandanato saviebās. - Jūs izdomājat neticamu sazvērestību. Kam jums to vajag? Un kā ar to visu saistīts Simons Verginijs un slep­kavu banda, kas darbojusies pirms četrdesmit gadiem? Kādēļ gan lai viņi piepeši aktivizētos?

Elizabete uzmeta ašu skatienu kardinālam.

- Kas to lai zina? - "lād, saņēmusi drosmi, sacīja: - Varbūt jau­nā pāvesta vēlēšanas…

Pār galdu kā bieza migla nogūla klusums. Sasodīts… kāpēc viņa nespēja pievaldīt mēli! Pateikt ko tamlīdzīgu d'Ambrici, gal­venā kandidāta uz pāvesta amatu, klātbūtnē bija ļoti netaktiski. Cik cieši tas raugās uz viņu, acis nenolaizdams…

Piepeši kardināla sejā atplauka viņam raksturīgais šķelmigais smaids.

- Uz mata kā Vela, - viņš sacīja. - Jūs mums esat domātāja, māsa, gluži vai Makjavelli. Starp citu, tas ir kompliments, nepār­protiet. Tagad saprotu, kāpēc māsai Valentīnai jūsu draudzība tik daudz nozīmēja.

Sandanato papildināja mazās tases ar stipru melnu kafiju. Sve­ču liesmiņas caurvējā, kas vilka pa atvērtajiem logiem, noraustī­jās. Elizabete juta, ka saruna neizdosies, brīdis bija garām. Viņa nesaprata, kā lai vērtē sarunas biedru reakciju. Skaidrs bija viens - viņi skeptiski raudzījās uz iespēju, ka Baznīcas iekšienē varētu būt kādi sazvērnieciski spēki. Vai viņai izdevās vismaz izraisīt abos interesi par šo versiju? Saruna turpinājās par ko citu, un Eli­zabete paraudzījās visapkārt, mēģinādama atcerēties un formulēt kādu svarīgu domu, kas pazibēja prātā. Kardināla apartamenti Apustuliskajā pilī bija iekārtoti baroka stilā, mēbeles senlaicīgas, daudz antīku nieku, pie sienām itāliešu meistaru gleznas. Galve­no vietu ieņēma Tintoreto darbs, ar ko pāvests Pijs bija apbalvojis kardinālu par kalpošanu kara laikā.

Spriedze pagaisa, un kardināls pievērsās dažādu vēstures leģendu aizkulisēm. Jā, Baznīcas vēsturē, viņš filozofēja, bijis ne mazums nežēlīgu un asiņainu lappušu, taču ļaudis allaž tieku­šies uz pārspīlējumiem. Elizabete klausījās un domāja par viņa iepriekš teiktajiem vārdiem. Baznica patiešām bija divdabīga - ar vienu kāju mēslos, bet skatiens vērsts uz zvaigznēm. Divsejainais Jānuss. Vela Romas Baznīcu dēvēja par divsejaino Jānusu.

D'Ambrici stāstija par Čezāri Bordžu, ieminēdamies, kā tas divas reizes izmantojis algotos slepkavas. Pirmo reizi nodoms ne­esot īstenojies, un tikai tūkstoš piecsimtā gada vasaras beigās tiem izdevies Lukrēcijas vīru viņa gultā nožņaugt. Kardināls to stāstī­ja tā, it kā būtu Bordžu ģimenes tuvs draugs, kas toreiz bieži iegriezies viņu namā. Šai politiskajai slepkavībai bija viens mēr­ķis - atbrīvot māsu no laulības saitēm, lai viņa varētu stāties jau­nā izdevīgā laulībā ar Alfonso d'Esti, Ferrāras hercogistes manti­nieku. Šī savieniba bija veiksmīga, un tūkstoš pieci simti pirmajā gadā Visu Svēto dienas priekšvakarā Lukrēcija sarīkoja krāšņu balli par godu savam brālim.

- Tās tik bija viesības! - Kardināls aizvērtām acīm nopūtās, it kā atminēdamies šo seno notikumu. - Zālē dejoja piecdesmit kai­lu kurtizāņu. Pēc tam viņām lika ar zobiem savākt no grīdas kas­taņus, un vīrieši viņas pa to laiku ieguva. Viss izdevās lieliski, žēl vienīgi, ka vajadzēja nogalināt pirmo vīru. Ar jaunā sabiedro­tā atbalstu Čezāre sagrāba Kolonnu zemes un Orsīni ģimeni ie­slodzīja cietumā. - Viņš lēni atvēra acis. - Ar tādu cilvēku bija jārēķinās…

Māsa Elizabete, kavēdamās domās par kailajām kurtizānēm un kastaņiem, piepeši, izdzirdējusi pēdējo frāzi, nodrebēja. Ar tā­du cilvēku biju jārēķinās…

- Priesteris, kas nogalināja Vēlu un uzbruka Benam Driskilam, - aizmirsusi pieklājību, viņa kardinālu pārtrauca. - Virs ar sudra­bainiem matiem un brillēm…

D'Ambrici, ar skatienu pauzdams iecietību, pievērsās viņai.

- Jā, māsa?

- Viņš atbilst pēc vecuma… kaut gan jau gados, toties ļoti spē­cīgs un ātrs. Viņš ir viens no viņiem… Vienmēr bijis. Esmu pārlie­cināta, es to jūtu… Beidela-Faulera pētījums, assassini kara laikā… Vai saprotat? Viss saskan… Simons Verginijs, viņu barvedis, par ko rakstīja Beidels-Faulers! Tas ir mūsu priesteris ar sudrabaina­jiem matiem! Simons Verginijs! Bet tas vēl nav viss. Piezīmēs mi­nēta Pija sazvērestība. Atcerieties, kāds bija šis Pijs! Iespējams, viņš bija īsts nelietis un blēdis, turklāt sadarbojās ar vāciešiem… Jā, tieši Pijs varēja izmantot algotos slepkavas Otrā pasaules kara laikā. Varbūt viņš palīdzēja nacistiem netīrajos darījumos, par ku­riem jūs, Eminence, ieminējāties. Palīdzēja mahinācijās ar māk­slas darbiem! Viss saskan! To ir vērts apdomāt - kā jums šķiet?

Elizabete lūkojās uz abiem un lepni smaidīja. Viņa bija laimī­ga, ka nonākusi līdz šim secinājumam, un nekas viņu vairs ne­uztrauca. D'Ambrici un Sandanato raudzījās uz viņu, tad apmul­suši pavērās viens uz otru.

Sasodīts, Vela ar viņu lepotos!

***

Kallists, krietni pēc pusnakts pamodies no nemierīga miega, nekustīgs gulēja mitrajos palagos. Lai gan ķermeni klāja sviedri un galva nedaudz sāpēja, kopumā viņš, paldies Dievam, jutās cie­šami. Skatīdamies uz mēnesi, kas tieši pretī bija redzams logā, viņš piepeši saprata, ka tā saltais bālums un vienaldzīgums uzdzen viņam domas par nāvi. Kaut gan nedomāt par nāvi tādā situācijā nebija iespējams. Arī pirms saslimšanas tā allaž bija klāt viņa domās, acīmredzot tāpēc, ka viņš bija mācītājs. Cik vien viņš sevi atcerējās, vienmēr vajadzēja piedalīties bērēs. Tā bija daļa no viņa darba.

Pirms trīsdesmit gadiem, kad pāvests Pijs XII beidzot nomira, Kallists, jauns un godkārīgs monsinjors, kalpoja Vatikāna sekre­tariātā un bija Baznīcas konvulsiju un satricinājumu liecinieks. Nu viņu arī gaida baisa, nenovēršama nāve! Mēness apspīdētās istabas klusumā Kallists izdzirdēja savus smieklus. Ak Dievs, kāds tas bija laiks!

Pijs bija pēdējais no "vecmodīgajiem" pāvestiem - augstprā­tīgs autokrāts, kurš nicināja visu, kas nedaudz atgādināja god­prātību un krietnumu. Monsinjors Salvatore di Mona uzskatīja viņu par cilvēku bez morāles, pat jukušu. Morāles trūkumu Pijs demonstrēja Parīzes okupācijas laikā, bet vājprāts jautās viņa "vīzijās", ko Pijs teicās redzam mūža pēdējos gados.

Kad pāvests Pijs nomira, monsinjora di Monas amata pienā­kumi prasīja iedziļināšanos neskaitāmos bēru sagatavošanas sīkumos, kas reizēm izraisīja gan šausmas, gan smieklus. Viņš nekad to neaizmirsa. Tajā laikā viņa nostiprinājās stingra pārlie­cība, ka cilvēks nezina, kad pienāks brīdis maksāt par grēkiem. Pijam šis rēķins pienāca dažas stundas pēc viņa pēdējā elpas vil­ciena.

Vatikāna sienās ikvienam bija skaidrs, ka Pija ilgā turēšanās pie dzīvības ir Šveices gerontologa doktora Paula Nīhana no­pelns. Nīhans bija protestants, un starp viņa pacientiem bija arī Konrāds Adenauers un Vinstons Čērčils. Visi viņi izgāja šūnu at­jaunošanas kursu, ko bija izstrādājis doktors Nīhans, un šī tera­pija paredzēja no jēru audiem iegūta īpaša šķīduma injekcijas. Kad tūkstoš deviņi simti piecdesmit astotā gada oktobra sākumā Pijs Gandolfo pilī vadīja pēdējās dzīves stundas, Vatikāna radio jezuīti nepārtraukti translēja tiešraidē viņa agoniju un aizlūgu­mus par mirēju pie viņa gultas. Monsinjors di Mona tajā nakti klausījās radio savā kabinetā. Neviens Vatikānā negulēja. Viņš un trīs draugi garīdznieki noslēdza derības par nāves stundu, kas pienāca devītā oktobrī četros no rīta. Di Mona derībās zaudēja, taču neskuma, jo Pija aiziešana bija pietiekama balva.

Pēc tam sākās absurda teātris.

Pāvesta mirstigās atliekas Gandolfo pili balzamēja viņa per­soniskais ārsts Galeaci Lizi kopā ar šim nolūkam pieaicināto spe­ciālistu Oreste Nuci. Pēc tam viņu veda uz Romu municipalitātes katafalkā, ko rotāja četri zeltīti eņģeļi, balta damasta vītnes, kas vairāk šķita piemērotas kāzām, un bezgaumīgs trīskāršā pāvesta kroņa koka dublikāts, kas, zārkam pakustoties, draudēja nokrist zemē.

Monsinjors di Mona gaidīja skumjo procesiju pie kādas Late- rāna bazilikas durvīm. Dīvainais katafalks beidzot tuvojās. Di Mona un viņa draugi un domubiedri nezināja, ko darīt - smieties vai raudāt. Piepeši viņi izdzirdēja pistoles šāvienam līdzīgu trok­sni. Pirmā doma bija: assassini! Monsinjoram gribējās šāvējiem uz­kliegt: "Pārvēlu, idioti! Viņš jau ir miris!" 'lāču īstenībā neviens nešāva. Skaņa nāca no katafalka. Tur kaut kas bija atgadījies. Zārka.

Kad dievkalpojums bija galā, katafalku atkal veda cauri Romai uz Vatikānu, kur zārku novietoja Svētā Pētera katedrālē. Monsin­jors di Mona, sekretariāta pārstāvis, ieradās tur, lai noskaidrotu, kas īsti noticis, un drīz vien satriekts iznāca ārā. Neparasti siltajā laikā liķis bija sācis sadalīties, zārkā radušās gāzes, un vāks bija atsprādzis vajā. Lizi un Nuci atkal vajadzēja ķerties pie darba. Viņi strādāja visu nakti, lai pienācīgi sagatavotu nelaiķi publisko atvadu ceremonijai, kam bija jāsākas pulksten septiņos divpa­dsmitā oktobra rītā. Taču likstas vēl tikai sākās.

Sēru dienā nebeidzamā straumē atvadīties no pāvesta plūda ļaudis, mirgoja sveces, zārkā, sarkanā mantijā tērpts, ar zelta tiā- ru galvā gulēja nelaiķis, bet pamazām atkal viss aizgāja greizi. Svētā Pētera katedrālē bija karsts. Pārak karsts. Nelaiķa nāves bā­lā seja vērtās zaļgana. Visapkārt izplatījās smaka, no kuras kļuva nelabi. Cilvēks beidzot parāda saini īsto seju, di Mona nodomāja. Galu galā veselais saprāts ņēma virsroku, zārku aizvēra, ievietoja svi­na sarkofāgā un beidzot atstāja īpašā nišā kādā grotā zem Svētā Pētera katedrāles.

Nepatīkamo notikumu gaitu Lizi skaidroja ar to, ka viņš un Nuci izmantojuši senās balzamēšanas metodes - bez injekcijām, bez ķirurģijas, bez iekšejo orgānu izņemšanas. Tādu paņēmienu izmantojuši pirmie kristieši, un ārsti izlēmuši, ka tas atbilst pā­vesta svētumam. Pēc tam Lizi stāstu par pāvesta agoniju pārdeva presei, un kardināli, kas pārvaldīja baznicu līdz nākamā pāvesta ievēlēšanai, aizliedza viņam spert kaju uz Vatikāna zemes. Var­du sakot, Pija nāvi un bēres pavadīja visas iespējamās nepatikša­nas. Atbilstošas beigas.

Tā reiz uzskatīja monsinjors di Mona, un Kallists IV šajā jau­tājumā viedokli mainījis nebija. Viņš pasmaidīja, atcerēdamies to seno oktobra dienu smieklīgos un tajā pašā laikā šausmigos noti­kumus, atcerēdamies sevi, toreiz tik jaunu, un savus domubied­rus, ar kuriem draudzība bija aizsākusies jau agrāk, kara laika Parīzē, kur viņi atskārta, kāds monstrs īstenība ir Pijs.

Parīze. Šis vārds atdzīvināja atmiņas ne vien par senajiem draugiem, bet arī par to, kā dēļ viņi bija gatavi mirt…

Kallists paberzēja skaustu un pamasēja pakausi, kā aizgaini- dams trulo pulsēšanu, un lēni nolaida kājas uz grīdas. Pretsāpju tabletes iedarbība tuvojās beigām. Doktors Kasoni bija teicis, ka šīs tabletes tas pats heroīns vien ir, un Kallists viņam pikti atbil­dēja, lai aizvāc to draņķi. Taču d'Ambrici bija taisnība. Kasoni bija labs cilvēks.

Virs sarkanās pidžamas Kallists uzmeta tumšzilu frotē peld- mēteli un kājas iebāza samta rītakurpēs. Atradis uz galda vēl vie­nu tableti, viņš to norija, virsū uzdzerdams remdena ūdens mal­ku, un tad aizsmēķēja cigareti. No puspavērtā loga vilka vējiņš, aizvirzīdams dūmus aiz smagajiem aizkariem. Viņš nospieda magnetofona pogu, un istabu piepildīja Madama Butterfly skaņas. Nabadzīte, sēž zem ziedošiem kokiem un gaida…

Viņš paņēma spieķi, iešjūkāja viesistabā, kur pamaja kopējam, kas lasīja blāvā galda lampas gaismā, un izgāja gaitenī. Spieķa klaudzēšana atgādināja metronomu. Nesenās slepkavības bija iz­raisījušas Vatikānā satraukumu, un, izteicis atbilstošus rīkojumus Indelikato un d'Ambrici, Kallists uzskatija par pienākumu, kamēr spēki atļauj, agrās rīta stundās apstaigāt savus valdījumus, lai pārliecinātos, vai viss ir klusi un mierīgi, vai sargi, ko viņš sauca par nakts patruļu, ir savās vietās. Pabeidzis šo nelielo apgaitu, viņš mazliet nomierinājās. Taču, ka viss būs labi, īsti neticēja.

Gaiteņa tumšākajā galā aizgājis lidz pēdējām durvīm, Kallists ar spieķi klusi pieklauvēja, tik klusi, ka to dzirdētu tikai cilvēks nomodā.

- Nāciet iekšā, Jūsu Svētība, - sēcoša balss atsaucās.

Kallists vilcinādamies iegāja iekšā.

- Vai es tevi nepamodināju, Džakomo?

- Nē, nē! Pēdējā laikā ciešu no bezmiega. Gluži kā tāds vecs mērkaķis. Nāciet iekšā, priecāšos par sabiedrību. Citādi prātā nāk visādas muļķīgas domas.

Ne vienmēr starp abiem valdīja tāda uzticība. Savā laikā Dža­komo arī pretendēja uz troni, bija pagājis daudz gadu, bet viņi nekad to neapsprieda. Kardinālu vairākums toreiz uzskatīja, ka d'Ambrici vairak noderīgs ikdienas vētrās… no rokas rokā pārgā- ja daudz naudas. Neaizstājams, viņi sacīja, d'Ambrici gluži vien­kārši ir neaizstājams, bet atrast aizstājēju kardinālam di Monam būs viegli. Tāda bija "oficiālā nostāja". D'Ambrici saprata zīmes un visus spēkus veltija, lai tiktu izraudzīts di Mona, ko viņš pa­zina jau sen. Likteņa ironija, ka d'Ambrici atkal pieredzēja, ka loks noslēdzas.

- Vai sāp? - D'Ambrici seju slēpa ēnas, tāpēc viņš izskatījās draudīgs.

- Nē, ne pārāk. Pirms gulētiešanas noskaitīju lūgšanu. Kad pa­modos, sāku domāt par Pija nāvi.

D'Ambrici pasmaidīja.

- Melnā komēdija. Kāds apdāvināts zaimotājs tādu varētu uz­rakstīt.

Kallists dobji iesmējās.

- Ko tu domā par lūgšanu? - Viņš uzmanigi iesēdās atzvelt­nes krēslā.

- Tāpat kā mūsu draugs Indelikato, es teiktu, ka par sliktu tā nenāk. Jus droši vien raugāties uz to citādi, vai ne? Kas jums liek lūgt Dievu, Salvatore?

Izdzirdējis savu agrāko vārdu, Kallists kļuva mundrāks.

- Tas pats, kas daudzus. Bailes. Šīs slepkavības… - Viņš bez­palīdzīgi paraustīja plecus. - Ar ko lai sāk? Kā mēs varam viņus apturēt? Kāpēc šie cilvēki mirst? Kāpēc? Šis jautājums ir svarīgs. - Viņš sagrozījas krēslā, iekārtodamies ērtāk. Sāpes tabletes iedar­bībā mazinājās. D'Ambrici klusēja. - Kad kara laikā Parīzē iepa­zināmies, tu biji tik nepakļāvīgs… Nē, lūdzu, uzklausi mani! Tas atstāja uz mani iespaidu, jo es zināju, ka nepakļāvība - tas nav man. Es dzirdēju, ko cilvēki runā, zināju visu, ko viņi par tevi stās­tīja. Tev bija kontakti Pretošanās kustībā, tu palīdzēji no Vācijas tikt prom ebrejiem, slēpi viņus no nacistiem…

- Ar reihsmaršala Gēringa atbalstu, - d'Ambrici iestarpināja.

Viņa sieva, aktrise, bija pa pusei ebrejiete…

- Tas biji tu, kas izdomāja viņus slēpt baznīcu ogļu tvertnēs!

- Tik bieži tas nemaz nenotika, Salvatore.

- Es gribu tev ko pajautāt, Džakomo. Vai kādreiz tu baidījies? T ik ļoti baidījies, ka nezināji, ko lai iesāk? Vai ticiba tev palīdzēja bailes pārvarēt?

- Pirmām kārtām vienmēr bija kas ļaunāks. Vienmēr. Kad man uznāca bailes, par ticību es nez kāpēc nedomāju, Salvatore. Mani nodarbināja domas, kā lai tiekam cauri ar veselu ādu. bailes… Ar gadiem atmiņa, protams, viļ. Vai kādreiz biju nobijies? Neatceros, biju jauns un spēcīgs, acīmredzot ticēju, ka esmu neuzvarams, ne­mirstīgs…

- Tie ir zaimi, kardināl.

- Ir gan. Taču tas ir mazākais no maniem grēkiem. Atcerieties veco Piju un viņa injekcijas, mēģinājumus piemānīt nāvi… Pro­tams, es baidījos, bija viens vācu virsnieks, ko Pijs pazina. Jauns cilvēks, bez īpašas varas un ietekmes, un man gadījās laiku pa laikam iegriezties pie viņa pārvaldē. Viņš stāstīja, ka iepazinies ar Piju Berlīnē jau pirms kara un personiski esot iepazīstinājis Hit­leru ar kardinālu Pačelli. Vai zini, d'Ambrici, viņš sacīja, Pačelli tagad ir pāvests, un Hitlers nav aizmirsis, kas viņus iepazīstinā­ja. Viņš nez kāpēc ar to ļoti lepojās. Ik reizi, kad viņš aicināja ma­ni uz savu kabinetu - pa tā logiem bija redzama Triumfa arka -, mani sagrāba tādas bailes, ka vēmiens nāca. Pirms un pēc tikša­nās. Viņš iedvesa man šausmas.

- Ko, tavuprāt, viņš varēja ar tevi izdarīt, Džakomo?

- Nez kāpēc es netiku vaļā no domas, ka šis jaunais Rihters tāpat vien, prieka pēc, var izraut no milzīgās maksts savu Luger un nošaut mani. Notēmēt un pateikt, ka esmu apdraudējis viņa dzīvību. Jā, man bija bail, ka Klauss Rihters var mani nogalināt. - Kardināls nopūtās un nokrekšķinājās. - Viņi turēja mani aizdo­mās, ka palīdzu pagridniekiem, bet sodīt garīdznieku… nav joka lieta! Turklāt toreiz, kad garīdznieki okupētajā valstī pārstāvēja lojālos iedzīvotājus, tāda rīcība atzinību negūtu… Vēlāk sāku do­māt, ka šis jaunais Rihters ir nelabojams melis, jo viņš izskatījās pārāk jauns, lai Pačelli ar kādu iepazīstinātu. Varbūt viņš mēģi­nāja atstāt uz mani iespaidu. Jā, es no viņa ļoti baidījos, Salvatore.

- Tad tu saproti, kā es jūtos. Jūtos tā, it kā mēs visi būtu aizdo­mās turamo sarakstā, jo esam pastrādājuši ko pretlikumīgu…

Esmu pagalam apjucis, Džakomo. Nezinu, ar ko lai sāk. .. Astoņas slepkavības!

D'Ambrici māja ar galvu. Kallists garajā peldmētelī šķita tik mazs, tik slims un ievainojams. Ar katru dienu saruka mazāks.

- Nav iespējams nebaidīties. Jūs esat tikai cilvēks.

- Mani biedē tas, kas notiek ar Baznīcu. Par sevi ari baidos… Baidos mirt. Ne pastāvīgi, bet tādi brīži gadās. Tas ir apkauno­jums, Džakomo, vai ne? - Viņš uz mirkli apklusa. - Padomā… bija laiks, kad tu vēlējies ieņemt šo amatu.

- Gluži tā nebija, - d'Ambrici atbildēja. - Jāatzīst, ka mani at­balstītāji bija daiļrunīgi. Vienpadsmit balsis. Labākais sasniegums konklavā. Kad sākās runas par manu neaizstājamību, atbalstītā­ju skaits samazinājās. Taču es neko nenožēloju. Esmu nodzīvojis labu mūžu, Jūsu Svētība.

- Par ko tu balsoji, Džakomo?

- Par jums, Svētība.

- Kāpēc?

- Uzskatīju, ka esat to pelnījis.

Pāvests skaļi iesmējās.

- Nu, zini, šo frāzi var tulkot divējādi.

- Es to teicu vislabākajā nozīmē. - D'Ambrici pasmaidīja.

- Pasaki man vēl ko, tikai godīgi, - Kallists pēc brīža teica. - Kas tam Driskilam padomā? Ko viņš vispār spēj izdarīt? Vai par pārējiem upuriem viņš zina?

- Nē. Jo mazāk viņš zina, jo lielākas izredzes palikt dzīvam. Vai ne?

- Protams. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka atkritēji maisās Baznī­cas lietās. Ja viņš nerimstas, jāapstādina…

- Piekritu.

- Varbūt pēc kāda laika viņš nogurs un liksies mierā.

- Ceru, ka tā būs. Biju iedomājies, ka uzbrukums apslāpēs viņa dedzību, bet, kā izrādās, esmu kļūdījies.

- Kur viņš patlaban ir?

-Cikzinu, Ēģiptē.

- Mēs taču nezinām, kad gaidāms nākamais trieciens, vai ne?

- Nē, nezinām.

- Man reizēm šķiet, ka laiks apstājies… Kāds ir viņu nolūks? Kāpēc šie astoņi cilvēki?

Kardināls d'Ambrici domīgi pašūpoja galvu.

Kallists aizgriezās, un viņa skatiens aizklīda pār mēnessgais­mas pielietajiem Vatikāna dārziem.

- Vai tu baidies no nāves?

- Reiz es pazinu sievieti, kas mira jauna. Mēs runājām par to, kas viņu gaida. Viņa mierināja mani, Jūsu Svētiba. Satvēra manu roku un teica apmēram tā. Kad pienāks tas bridis, tev jāsaskata nāvē savs pēdējais labais draugs. Nekad neesmu to aizmirsis.

- Tā sieviete bijusi svētā! Viņai pieticis gudrības… bet man tās trūkst.

Pāvests lēni piecēlās. Bija redzams, ka domās viņš ir tālu prom. Kardināls saudzīgi apņēma viņu ap pleciem, pieveda pie loga, un abi tur ilgi stāvēja, lūkodamies naktī. Vārdi nebija vajadzīgi. Lejā pa dārza celiņiem nedzirdami klīda vientuļš priesteris, te ienirdams ēnās, te izslīdēdams, nozuzdams un uzrazdamies kā rēgs, kā slepkava…

Atgriezies gultā, Kallists atkal atcerējās pagātni. Tā pievilka gluži kā magnēts, kam viņš vairs nespēja pretoties. Farize, vien­mēr ši Parīze. Ilgus gadus viņš bija vairījies no nepatīkamajām atmiņām, atteikdamies atzīt, ka tas vispār noticis. Līdz šim viņam tas izdevās, bet nu spēki zuda, viņš vairs nepārvaldīja situāciju, un pagātne, gluži kā šifrēts vēstījums klādamies uz baltas lapas, viņu panāca. Vai citi, viņš domāja, to atceras? Vai d'Ambrici to atceras vai jau laimīgi aizmirsis? Vai aizmirsa vecais bīskaps To­ričelli, vai ari atmiņas viņu vajāja pat uz nāves gultas? Un tas nervozais, askētiskais vīrietis no Romas, kurš kādu dienu Parīzē ciešanu pilnām acīm pieklauvēja pie viņa durvīm… Indelikato, in- kvizitors. Vai viņš atceras to visu patlaban, kad ir soļa attāluma no pāvesta troņa?

Kallists gultā svaidījās un grozījās, vairīdamies no atmiņu uz­brukuma. Galu galā viņš atkal bija ziemas nakti mazā baznicas pa- galmiņā, kur, trīcēdams aiz aukstuma, pieplaka pie kaļamās dzelzs žoga. Viņi bija trīs. Brālis Leo, kāds gaišmatains gara auguma pries­teris un Salvatore di Mona kļuva liecinieki slepkavībai, kas tika pa­strādāta nelielajā baznīcas kapsētā starp seniem, šķībiem kapak­meņiem. Aizturējuši elpu un sakoduši zobus, lai tie neklabētu, viņi noraudzījās, kā viens priesteris nogalina otru, kurš viņus nodevis. Viņš to nogalināja kailām rokām, lauzdams gluži kā sērkociņu, un visus tris sasniedza asinis stindzinoši kaulu brikšķi.

Monsinjors Sandanato ari aizvadīja nemierīgu nakti.

Saruna pie vakariņu galda ar māsu Elizabeti viņu ārkārtigi satrauca, kaut gan viņš centās slēpt savas jūtas. Ko viņa iedo­mājas! Kas viņu lūdzis pabeigt māsas Valentīnas darbu? Dar­bu, kura dēļ māsu Valentīnu nogalināja! Ko viņa grasās iesākt ar šiem saviem atklājumiem? Viņa bija uzzinājusi par astoņiem upuriem, bet Baznīca publiskajā telpā nevēlējās tos saistīt, par labāku atzīdama klusēšanu. Māsa Elizabete bija uzrakuši arī ve­cus materiālus par algotajiem slepkavām - kuru, sakiet, lūdzu, ārpus Baznīcas vēl interesē assassini? Un tas viss brīdī, kad baz­nīcu jau tā tricina dažādi skandāli! Gan saistīti ar Vatikāna ban­ku, gan iespējamo šķelšanos, turklāt nākamā pāvesta vēlēšanu priekšvakarā… Elizabete iedomājas sevi par ļoti gudru, jo asto­ņus nogalinātos sasaistījusi ar šiem senajiem slepkavām. Galu galā viņa pati uzprasās uz nepatikšanām, tišu prātu skrien pos­tā. Viņš neparko negribēja to pieļaut. Baznīca nevar atļauties zaudēt vēl arī Elizabeti. Turklāt viņam pret Elizabeti bija īpašas jūtas, kurās viņš neatzinās pat sev.

Bens Driskils ari bija problēma.

I'irms došanās uz vakariņām pie kardināla viņam no Ņujor­kas piezvanīja tēvs Danns, kurš gribēja zināt, vai kaut kas dzir­dēts par Driskila ceļojumiem.

- Nē! - Sandanato neiecietīgi attrauca. - Man jums jāteic, ka nevēlos tērēt laiku, par viņu raizēdamies. Mums pietiek rūpju ari bez Bena Driskila, kas klīst pa Ēģipti, kaitinādams cilvēkus, kurus tur aizdomās par līdzdalību savas māsas slepkavībā. Viņam acīmredzot apnicis dzivot! Turklāt viņš tur klimst ar savainotu muguru! Sakiet, tēvs, vai viņš ir pie pilna prāta? Vai patiešām viņš nesaprot, ka tā ir Baznīcas lieta? Kāpēc viņš neļauj ar to nodarbo­ties Baznīcai?

- Vai jus gribat sacīt, ka Baznīca ar to nodarbojas? Baidos, ka tas ir stipri pārspīlēts apgalvojums, - klausulē atskanēja Danna izsmējīgā balss, un Sandanato noskaitās vēl vairāk. - Izmeklēša­na, ko veic Baznīca, ja kaut kas tamlīdzīgs vispār notiek, uz Benu Driskilu acīmredzot neatstāja vajadzīgo iespaidu. Turklāt viņš ir bagāts, spitigs un rīkojas pēc sava prāta kā visi Driskili. Viņš neparko neatkāpsies, tāds ir viņa raksturs. Esmu apklaušinājis ļaudis par mūsu draugu, un man radies priekšstats, kas viņš ir par cilvēku. Vai gribat dzirdēt manas domas? Bens Driskils pats ir spējīgs nogalināt. Tā ka pareizi vien ir, ja par viņu neraizēja­ties, - labāk uztraucieties par citiem.

- Vai tas nozimē, ka viņš dara, ko grib, un nebūs apturams?

- Galveno domu, monsinjor, jūs esat sapratis.

- Lai arī ko jūs par viņu domātu vai teiktu, - Sandanato vēsi sacīja, - viņu var nogalināt.

- Es raizējos par Benu. Tādēļ arī zvanīju. Gribēju dzirdēt, vai jums ir kāda ziņa no viņa vai par viņu…

- Kā jau teicu, nav. Tātad jūs sakāt, ka apstādināt viņu nav iespējams?

Danns atturīgi iesmējās.

- Es tā uzskatu.

- Ko, jūsuprāt, lai mēs darām, tēvs?

- Noskaitiet lūgšanu, mans draugs.

Sandanato spartiskais dzīvoklis atradās nepilnu desmit minu­šu gājiena attālumā no Svētās Annas vārtiem. Viņš iegāja istabā un apsēdas pie jodziga maza galdiņa blakus logam, no kura divus stāvus zemāk pavērās skats uz klusu sānielu. Ielējis tukšā ievārī­juma burciņā trīs pirkstu tiesu viskija Glenfiddich, viņš dzintarai- no šķidrumu skalināja, domīgi to vērodams. Reiz Glāzgovā viņš piedalījās seminārā, kur pirmo reizi pagaršoja īstu iesala viskiju. Itālieši nebija skotu viskija cienītāji, taču Vatikāna monsinjoram tas ļoti iepatikās. Un Glenfiddich kļuva par viņa iecienīto marku. Viņš iedzēra malciņu un svētlaimē aizvēra acis, juzdams, kā patī­kams siltums ielīst kaklā un krūtis. Tad, aizgainīdams nogurumu, ar pirkstu kauliņiem paberzēja acu dobumus. Nekas nenotika tā, kā vajadzētu… varbūt patiešām pareizākais būtu piedzerties? Ieslēdzis atskaņotāju, viņš klausījās lielisko "Rigoleto" ierakstu, kur galvenās partijas izpildīja Kallasa, di Stefano un Gobi. Viņš gaidīja Kallasas slaveno āriju Cara nome un, dzirdēdams dieviš­ķīgo balsi izdziedam visaugstākās notis, juta, ka pār ādu pār­skrien skudriņas.

Visu savu mūžu viņš pretojās depresijai. Un vienmēr šajā cīņā zaudēja. Lai kur viņa acis raudzījās, visur bija tumsa. Redzēdams, kas notiek Baznīcā, viņš juta gluži vai fiziskas sāpes, it kā ādā kāds durtu nokaitētu dzēli. Virs Baznicas savilkās jauni mākoņi, un to vajadzēja glābt. Pāvesta skatienā viņš redzēja bailes un ap­jukumu, šim cilvēkam groži slīdēja ārā no rokām. Drīz pāvests būs cits…

Sandanato nolūkojās, kā apkaimes prostitūta uz ielas piesie­nas vīrietim. Viņas mākslotie spiedzīgie smiekli atgādināja plīs­toša stikla skaņu. Beidzot, iekabinājusi roku vīrietim elkonī, viņa to aizveda uz savu mitekli, kur netīrie palagi ož pēc sviedriem, sakaltušas spermas un lētām smaržām. Viņš skaidri atcerējās šo pretīgo smaku, jo tāda bija pie ielasmeitas, kas reiz ievilināja viņu pie sevis. Gribēdams to aizmirst, Sandanato iedzēra krietnu malku viskija.

Pēc tam viņš ielēja burciņā vēl viskiju un ilgi skatījās uz savu atspīdumu rūtī. Vajadzētu noskūties. No mutes nāca nelaba sma­ka, acīmredzot vakariņās apēsts kas nelāgs, bet tad viņš atcerē­jās, ka ēdienam nemaz nepieskāris. Kur ir Driskils, un ko viņš dara? Sandanato atgrūda krēslu, piecēlās un sāka soļot pa nelielo ista­bu. Vientulība smacēja viņu vai nost. Vajadzēja pārnakšņot Vati- kanā. Tur bija istas mājas. Tur bija visa viņa dzīve. Baznīcā.

Sandanato zināja, kur tādas domas novedīs, taču pretojās tām vāji. Vientulība un izmisums piespieda viņu domāt par māsu Eli­zabeti.

Viņš nesaprata, kāpēc tā notiek, un tas nebija svarīgi.

Vienu gan viņš zināja - tādu sievieti nekad iepriekš viņš nav pazinis. Elizabetes pievilcība slēpās viņas asajā prātā, savdabī­gajā, spirgtajā uztverē, gribasspēkā. Elizabete saistīja viņu ne vien ar savām cilvēciskajām īpašībām, viņam svarīgs bija ari fakts, ka Elizabete, tāpat kā viņš, kalpoja Baznīcai. Sandanato sēdēja šeit viens, bet ilgojās būt kopā ar viņu kādā citā telpā, kur nebūtu ne sāpju un skumju, ne vientulības un izmisuma, kas pārpildīja šo pieticīgo mītni.

Sandanato vēlējās dzirdēt Elizabetes balsi, strīdēties ar viņu un sacensties asprātībā. Viņš saprata, kāda laime ir sastapt gara spēka ziņā sev līdzvērtīgu sievieti, turklāt domubiedri. Sandana­to zināja, ka Elizabete ir vienisprātis ar viņu daudzos jautājumos un Elizabetei, tāpat kā viņam, Baznīca dzīvē ir galvenā. Sanda­nato nešaubījās, ka viņa ir uzticīga savai pārliecībai.

Un vēl viņš bija pārliecināts, ka māsa Valentīna bija Lokharta mīļākā. Kardināls d'Ambrici par to izteicās pietiekami nepārpro­tami. Bet māsa Elizabete? Viņš apzinājās savu nesaprātīgumu, taču, iedomādamies Benu Driskilu un māsu Elizabeti kopā, juka vai prātā. Lai tā par abiem domātu, viņam nebija ne mazāko pie­rādījumu, tikai minējumi, un viņš to labi zināja. Taču viņš bija redzējis abus kopā, vērojis… Kad Driskils viņam stāstīja par abu nepatīkamo šķiršanos, viņš uz mirkli juta prieku un atviegloju­mu un nosprieda, ka starp abiem nekā nav. Nu viņš atcerējās, cik sāpināts un saniknots Driskils jutās. Cilvēks, kuram vienalga, tā neiekarstu. Un Sandanato atkal atcerējās skatienus, ar kādiem abi bija apmainījušies pirms tam.

Sandanato šis atmiņas mocīja. Niknums viņā pletās gluži kā ļaundabīgs audzējs. Tas bija slikti, necienīgi, bet viņš neko nespē­ja ar sevi padarīt. Vai starp tiem abiem kaut kas bija? Driskils viņam stāstīja, kā iepazinies ar Elizabeti, cik ļoti viņam tā iepati­kusies, cik ļoti Vela mīlējusi savu draudzeni… Vai patiešām Eliza­betes attiecības ar Driskilu bija tādas pašas, kā Veļai ar Lokhartu?

Ak Dievs, šo domu dēļ viņš ienīda sevi! Tās bija absurdas! Ve­la bija nogalināta, un Elizabete acumirklī lidoja uz Prinstonu, bet viņš… viņš iedomājās, ka tie abi uzreiz lec viens pie otra gultā! šizofrēniski murgi, ko izraisījušas bailes no vientulības. Viņš ta­ču ir garīdznieks, viņam nepavisam nepiedien iemīlēties mūķe­nē, kas viņu tik tikko ievēro! Viņš izturas kā pēdējais muļķis, tur­klāt tas viss jau sen ir redzēts un nav nekas jauns. Sandanato ne reizi vien Baznīcas vidē sastapās ar tamlīdzīgu jūtu pārņemtiem priesteriem un sirds dziļumos viņus nicināja…

Vienīgi Elizabete varētu viņu nomierināt, viesdama skaidrību. Tik vienkārši… Taču viņš nekad to nejautās, lai gan vairāk par vi­su gribēja uzzināt, vai Elizabete ir uzticiga tam, kas viņas dzīvē - un viņa dzīvē - ir svarīgs. Sandanato ilgojās viņai uzticēties, būt blakus viņai. Tikai Elizabete spētu izvilkt viņu no tumšā vientulī­bas bezdibeņa.

Vai viņa ir tā cienīga?

Jautājums šķita muļķīgs un nelietīgs, taču tikt no tā vaļā nebi­ja viegli.

Visbeidzot, kad viskijs bija izdzerts, Sandanato vairs nespēja sevi novaldīt. Viņš pacēla tālruņa klausuli, uzgrieza Elizabetes numuru un ilgi klausījās nebeidzamos signālos…

Tēvs Artijs Danns stāvēja pie sava kabineta loga un raudzījās lejup uz Kārnegiholas jumtu, uz Piecdesmit septīto ielu un Cen- trālparka dienvidu daļu. Viss bija tīts palsā rīta miglā. Kokiem la­pas bija nobirušas, diķu ūdeņos atspīdēja svina pelēkās debesis, un brūnpelēkās pīles, kas parasti šeit uzturējās, nebija redzamas vai nu paslēpušās savās mājiņās, vai aizlidojušas siltākas vietas meklējumos. Viņš nopūtās, nolaida binokli un ielēja no termosa vēl vienu tasi kafijas. Tā kā gulēts bija tikai tris stundas, tēvs Danns plati nožāvājās. Gan rakstāmgalds, gan žurnālgaldiņš bija nokrauts ar papīriem - uzmetumiem un piezīmēm, kas bija vaja­dzīgas "Driskilu lietas" sižetam. Ši ģimene bija visur. Visur! Tas bija kas neticams!

Viņa nākamais romāns būs neparasts, aizraujošs un sarežģī­tības ziņā tālu pārspēs visu, ko viņš līdz šim sarakstījis. Ko bija vērts, teiksim, viens pats māsas Marijas Angelīnas, vecās mūķe­nes ar neparasti lielajām acīm, prātam neaptveramais vēstījums! Māsa Marija Angelīna, kura savu pēdējo patvērumu radusi no­vārtā pamestā klosteri, gandrīz pusgadsimtu glabāto stāstu uzti­cēja viņam mierigi - vai gandrīz mierīgi. Viņš uzmanīgi to noklau­sījās un mūķenei pateicās. Ko vēl viņš varēja sacīt? Vienu brīdi viņam pat gribējās, lai tā apklust, - tādas atmiņas ne katru dienu gadījās dzirdēt. Turklāt Danns nesaprata, vai tam visam var ticēt. Lai gan māsas spriedumi liecināja, ka prāts viņai ir skaidrs, neko nevarēja zināt. Pasaulē nebija daudz tādu cilvēku, kuri, saglabā­dami veselu saprātu, tik ilgi spētu sadzīvot ar šādu noslēpumu, lai mūža beigās to piepeši palaistu brīvībā kā balodi no sprosta. Apjucis viņš atvadījās un ceļā uz Prinstonu iegriezās viesnīcā N'issau, kur draņķīgā naktī pirms mēneša viss bija sācies. Pie bā­ra letes košļādams hamburgeru, viņš nosprieda, ka stāstam vaja­dzīgs apstiprinājums, bet no kā lai to saņem? Merija Driskila bija viņsaulē, teva Governo ari nebija starp dzīvajiem, un ieiet pie Hjū Driskila slimnīcas palāta un sākt viņu izprašņāt par māsu Mari­ju Angelīnu un senajiem notikumiem viņš nespēja.

Pie kā lai viņš vēršas? Kādai iespējai taču jabut!

Kad tēvs Danns atgriezās Ņujorkā, pilsētā jau biezēja krēsla. Apsēdies pie galda, viņš sāka lauzīt galvu, kā lai ievij tēva Go­verno nāvi romāna sižetā. Tiesa, pagaidām tas nebija vis sižets, bet gatavā putra, no kuras viņš neko lielu nesaprata. Vajadzēja to visu pārlūkot, sakārtot, tāpat kā bija rīkojies, strādādams ar ci­tiem romāniem.

Galu galā viņš iekrita gultā un iegrima bezsapņu miegā. Pēc trim stundām pamodies, Danns ieslēdza televizoru, lai noskatī­tos ziņu raidījumu. NBC Romas korespondents pavēstīja, ka, pirm­kārt, Vatikānā joprojām nav norimis ar banku saistītais skandāls, kas, viņaprāt, varot beigties ar masveida pašnāvībām, un, otrkārt, baumām par pāvesta Kallista IV veselības pasliktināšanos varot but pamats, jo retās sabiedrībā iziešanas reizes, kas bija vēroja­mas vasarā, pēdējā mēnesī pārtrūkušas pavisam. Oficiālajai dia­gnozei, augšējo elpošanas ceļu respiratoriskai saslimšanai, kores­pondents veltīja dzēlīgus komentārus. Danns novaidējās, taču nespēja apvaldīt smaidu. Romas kūrijai vajadzēs skatīties acīs dzī­ves īstenībai, brīnums, ka tai izdevies tik ilgi pūst pīlītes un muļ­ķot ļaudis.

Izdzēris kafiju, viņš jutās mundrāks un atkal ķērās pie darba. Vismaz uz vienu jautājumu atbilde atradās. Cilvēks, kurš varētu apstiprināt māsas Marijas Angelīnas stāstījumu, bija Drū Samer­heiss. Ja viņš nezinās patiesību, to nezinās neviens. Drū bija Hjū Driskila mentors, padomnieks un draugs.

Uzzinājis firmas "Beskoms, Lafkins un Samerheiss" telefona numuru, Danns aprunājās ar lielā vīra sekretāri. Nē, šodien viņa nav, bet rit divos būsiet laipni gaidīts. Danns piekrita.

Zvanīdams viņš ievēroja, ka aizmirsis pārbaudīt ierakstus au­tomātiskajā atbildētājā. Viņu ieinteresēja tikai viena - Persika O'Nīla pirms diviem vakariem atstātā ziņa. Pēc tam viņš bija at­sūtījis vēl divas dienā, kad Danns apmeklēja klosteri Trentonas tuvumā. Trešajā ierakstā Persika balsī bija dzirdams izmisums, tāpēc Danns nekavējoties piezvanīja viņam uz Svētās Marijas baz­nīcas draudzes namu.

Abi norunāja tikties pulksten vienos dienā restorānā The Gin- ger Man, kas atradās pie dzīva krustojuma blakus Linkolna cen­tram. Tēvs Danns jau sēdēja pie galdiņa netālu 110 loga un mal­koja sauso martīni, kad no ielas, kur valdīja aukstums, lietus un vējš, kas traucās no Hudzonas puses, ienāca Persiks. Lietus plik­šķināja pret rūti un kapāja ietvi, kur acumirklī izveidojās peļķes. Persiks ienāca, nopurināja lietusmēteli un izšņauca no vēsuma apsarkušo degunu.

- Kas gan tik steidzams, mans jaunais draugs, - Danns vaicā­ja, atgāzies pret krēsla atzveltni, - lika tev traukties šurp tik draņ­ķīgā laikā?

- Ha! Tev derētu pārbaudīt atstātās ziņas daudz biežāk. Es gandrīz prātā jūku… - Viņš pasūtija glāzi Rob Roy, iecēla klēpi savu salijušo melno portfeli un to atvēra. Persiks nemaz neizska­tījās jauns. Viņš bija saaukstējies, un Danns pirmo reizi redzēja viņu tik sagurušu. - Ārtij, - Persiks turpināja, - tikai nenokrīti no krēsla. Manuprāt, esmu uzgājis kaut ko interesantu, bet īsti nezi­nu, kas tas ir. Tā kā tu nemitīgi centies radīt priekšstatu, ka esi varen gudrs, dodu iespēju to pierādīt. Ieskaties šeit.

Viņš sniedza tēvam Dannam stingra papīra aploksni ar 1im- lentes paliekām. Danns uzmanīgi atvēra aploksni un izvilka ar roku rakstītu manuskriptu.

"Simona Verginija lietas fakti".

- To sarakstījis neviens cits kā Džakomo d'Ambrici, - Persiks ar smaidu paskaidroja. - Tāpēc oficiāli to nododu tev, lai turp­māk tā būtu tava problēma. - Persiks jau izskatījās mazliet labak.

Pēc vienpadsmit stundām Ņujorkas Giants un Filadelfijas Eagles futbola spēlē sākās pēdējā izšķirošā ceturtdaļa, un tā risi­nājās sarežģītos apstākļos - nevis laukumā, bet dubļu purvā. Persiks, noslīdzis Danna kabinetā televizora priekšā, snauda. Varbūt, viņš domāja, elle ir nebeidzama futbolspēle dubļos, kad neviens vairs neatšķir vienu komandu no otras, neviens nezina rezultātu, un visi par to nospļaujas. Viņš drūmi noraudzījās uz picas paliekām un tukšajām diētiskas kokakolas bundžām.

Danns pacēla skatienu, iesmējās un uzsita pa manuskriptu ar plaukstu.

- No tā iznāktu viens ellišķīgs kino.

- ļā, jā, iznāktu. Ko tu par to domā? Lasīji un pārlasīji nez cik reižu, būsi iemācījies no galvas.

- Starp citu, iemācījos arī. Rīt ieliec šo sacerējumu savā melna­jā ādas portfelī, aizved atpakaļ uz Ņūprudensu un noliec turpat, kur paņēmi, ļa tas uzpeldēs… par to pat bail domāt, manu zēn. - Viņš pielika rādītājpirkstu sev pie pieres. - Viss vajadzīgais ir šeit.

- Kas bija šis Simons Verginijs? Un Erchercogs? Vai tie ir seg­vārdi? Kas viņi bija?

- Es to patiešām nezinu. Taču grasos noskaidrot. D'Ambrici droši vien bija tam Simonām un pārējiem tuvs cilvēks.

Viņš rezervēja pirmās klases vietu lidmašīnā nākamā vakara reisā uz Parizi.

Bija jāatrod kāds cilvēks.

Ērihs Keslers.

Māsa Elizabete strādāja lidz vēlam vakaram, lai gan žurnāls un viss, kas ar to saistīts, viņas prātu nodarbināja vismazāk. Zi­ņas par pāvesta slimību, par kuru sīkāk lidz šim bija informēts tikai Vatikāna preses dienests, sāka izplatīties. Vispirms par to bija lasāms Romas avizēs, pēc tam dzirdams televīzijā. Tas acīmredzot nozīmēja, ka slimība - vai slimības - nepadodas ārstēšanai. Stā­voklis ir kritisks, bija paziņojis uzticams avots no kūrijas, tādējā­di norādīdams, ka pienācis laiks sagatavot pasauli Kallista IV nā­vei, uz, ko, cik noprotams, ilgi nebūs jāgaida.

Kad viņa vēlreiz pārlūkoja savas piezīmes par d'Ambrici un Indelikato, mēģinādama uzminēt tumšo zirdziņu, kas kļūs par fa­vorītu, kabinetā strauji ienāca māsa Bernadīna. Aizcirtusi durvis, viņa nopūzdamās sabruka uz dīvāna. Pēc strīdiem ar iespiedēju un mākslinieku viņas spēki acīmredzot bija izsīkuši.

- Starp citu, atnesu jaunus materiālus tavam sarakstam. - Vi­ņa paliecās uz priekšu un pār galdu pabidija mapi uz Elizabetes pusi.

Tā pāršķirstīja lapas.

- Vai ir kas interesants? - Skatiens slīdēja pār dokumentiem, it ka meklēdams, kaut gan Elizabete vēl nezināja, ko īsti.

- Visi ir gados…

- To mēs jau zinām.

- Visi ir katoļi.

- To ari mēs zinām, māsa.

- Visi ir nogalināti…

- Izbeidz, Bernadīna! Pasaki to, ko es nezinu!

- Un visi, - māsa Bernadīna turpināja, - kara laikā bijuši Pa­rīzē.

Elizabete plati iepleta acis, atgādinādama multiplikācijas fil­mas varoni. Tad, raudzīdamās uz palidzi, vairākas reizes tās sa­mirkšķināja.

- A-ā… to es nezināju, māsa. Vai ko atradi par Kesleru?

Māsa bernadīna papurināja galvu.

- Nevis cilvēks, bet mīkla!

Brālis Žans Pjērs aizkļuva uz ciematu, kas robežojās ar Spāni­ju, tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada vasarā. Francijā sā­kās juku laiki, un droši nevarēja justies ne abās lielākajās pilsē­tās, ne lauku apvidos. Izmantodams šo haosu, viņš pameta Parīzi. Kājām atnācis līdz Bretaņas piekrastei, Žans Pjērs pa akmeņaino Francijas krastu devās tālāk, augšup kalnos, un, ticis līdz pārejai, nolēma atpūsties. Tur viņš arī palika. Iztēlodamies, kas ar viņu varēja notikt šā kara laikā, viņš uzskatīja, ka viņam laimējies. Pie­teicies par paligu noplukušas lauku baznīcas mācītājām, viņš sar­ka, ja viņu dēvēja par ķesteri. Žanam Pjēram patika darboties ar zvanu, to nopulēt līdz spīdumam un remontēt un darīt citus dar­bus. Drīz vien viņš kļuva neaizstājams. Tā nemanot aizritēja četr­desmit gadu, cilvēka mūžā garš posms, kurā brālis Žans Pjērs centās nedomāt, kas reiz bijis un par ko kļuvis.

Viņš aizbēga no Parizes, kur pēc tam viņu ilgi meklēja. No Ro­mas pat speciāli atbrauca kāds garīdznieks, lai meklēšanu vadī­tu. Simons teica, ka viņi nodoti, ka jānoiet "uz grunti". Beigu bei­gās Žans Pjērs paklausīja, lai gan ilgi skuma, saprazdams, ka viņa ierastā pasaule jūk un brūk. Simons viņu mierināja, atgādinā­dams, cik drosmīgi viņš izturējās, kad vācieši viņu sagustija un aizstiepa uz šķūni pratināt. Žans Pjērs māja ar galvu, ka piekrīt, bet, atstādams Parīzi, gluži vai sačokurojās aiz bailēm, kas droši vien padarīja viņu neredzamu. Pēc skata viņš ne ar ko neatšķīrās no neskaitāmajiem ievainotajiem un klaidoņiem, kas vilkās pa no­maļiem Francijas ceļiem.

Pāris nedēļu pēc Parīzes atstāšanas viņš uzkāpa klinšainā kal­nā un ieraudzīja mājīgu ieleju un līkumainu kalnu upīti, kuras krastos pletās ciemats - tik liels, lai tajā būtu baznīca. Baznīcas smaile pievilka Žanu Pjēru gluži kā magnēts. Krūmu aizsegā viņš gaidīja tumsu un vēroja, kā ciemata iedzīvotāji iet savās gaitas. Kad nelielajās mājās iedegās gaisma, viņš pakavējās vēl brīdi, lai uzaust mēness, un tad piesardzīgi izlīda no slēptuves. Žans Pjērs laidās lejā no kalna, un mēness te izpeldēja no mākoņu apakšas, te ienira tajos. Beidzot viņš šķērsoja upīti un tuvojās baznīcai no sētaspuses. Pie durvīm karājās slēdzene. Kailām rokām viņš atrā­va dažus durvju dēļus, atstādams slēdzeni neskartu.

Iekšā bija dzirdama krākšana. Mācītājs, drukns gara auguma vīrs ar kupliem sirmiem matiem, bija aizmidzis virtuvē pie galda. Žans Pjērs izlavījās cauri mazajai virtuvei un gaiteni ieraudzīja vajadzīgās durvis. Gandrīz tukšs sienas skapis drēbēm. Jā, suta- na…

Pēc piecām minūtēm ar saini padusē viņš vēlreiz pārbrida upīti un nozuda tumsā.

Tagad, gandrīz pēc četrdesmit gadiem, viņš joprojām šad tad atcerējās tās dienas Parīzē, labo un reizē briesmu pilno laiku. Viņš atminējās, kā pienāca beigas - brālis Kristoss bija nogalināts, vi­ņi bija nodoti, un Simons sūtīja viņu prom. Simons tā rīkojās, glāb­dams viņa dzīvību. Žans Pjērs visu atcerējās un sapņoja par to dienu, kad viņu atkal aicinās kalpot. Taču neviens viņu neaicinā­ja. Gadi gāja, bet viņš joprojām strādāja mazajā lauku baznīcā. Taču tas ari bija labi. Simons teica, ka agri vai vēlu tas beigsies, un Simons nekad nekļūdījās.

Dažreiz viņam sapnī rādījās tās dažas ziemas nedēļas, ko viņš kopā ar Simonu pavadīja ogļu pagrabā. Pat sapni viņš juta ogļu smārdu. Toreiz Simons viņu izglāba. Kopa viņu, ārstēja aci…

Žans Pjērs pats bija vainīgs. Atļāvās būt bezrūpīgs. Vācieši sa­ņēma viņu ciet, kad viņš tikās ar mūķeni, Pretošanās kustības da­lībnieci, kurjeri. Viņš izrāva revolveri un turēja vāciešus stobra ga­lā, kamēr sieviete ar divriteni aizbrauca pa ceļu prom. Tad vācieši metās viņam virsu, sagrāba un kopā ar Simonu ieslodzīja šķūnī. Tur viņus spīdzināja. Abus. Simonu sita ar patagu, lidz miesa vi­ņam uz muguras bija sašķaidīta lupatu lēveros un, asinīm noplū- dis, viņš sabruka. Pēc tam tie pievērsās Žanam Pjēram.

Un mocīja viņu divas dienas. Spārdīja kājām, sasēja kā gaļas gabalu un pakarināja pie āķa. Tad nolaida lejā, jo gestapovietis uz liesmas bija sakarsējis naža galu un vēlējās to iedurt viņam aci. Kad tas bija izdarīts, tie nolēma, ka viņš ir beigts, pārgrieza virvi un pameta viņu uz asiņainā siena līdzās Simonām, kas tur gulēja bez dzīvības pazīmēm.

Taču Žans Pjērs uzslējās kājās, paņēma no sienas dakšas un, kad vācieši atgriezās, tos nodūra. Vispirms kaprāli, pēc tam ges- tapovieti. Viņš dūra un dūra gluži kā jucis, dzirdēdams, kā lūst ribas un krakšķ kauli, tad dabūja pie samaņas Simonu un abi aiz­vilkās uz baznīcu, kur parasti notika konspiratīvās tikšanās, un noslēpās tur ogļu pagrabā…

Dažreiz viņam bija žēl, ka tās dienas ir garām.

bija pagājis četrdesmit gadu. Viņš pulēja baznīcas koka solus, kad izdzirdēja nočīkstam durvis un ieraudzīja uz grīdas dēļiem krītam āra gaismu. Viņš iztaisnojās, pagriezās un durvju ailā ieraudzīja vīrieša siluetu.

- Žan Pjēr…

Aizsegdams labo aci pret spožo gaismu, viņš paspēra soli uz ienācēja pusi.

Tad viņš to ieraudzīja. Gara auguma vīru, kuram matos ievi- jies sudrabs, dzidrām bālām acīm, kas raudzījās caur apaļiem briļ­ļu stikliem. Viņš redzēja vīra sejā lēni atplaukstam smaidu.

- August…

Ķesteris piegāja pie viņa un abām rokām apskāva. Viņam šķi­ta, ka viņš apskauj savu pagātni.

- Žan Pjēr, Simonām vajadziga tava palīdzība.

Загрузка...