Assasini

MALIBU

Māsa Valentīna raudāja un nespēja rimties, un tas viņu biedē­ja vēl vairāk. Dažreiz viņa rīkojās nesaprātīgi, pati meklēdama briesmas, un katrā ziņā sastapās ar tām bieži, tāpēc zināja, kas ir bailes. Parasti bailes bija spontānas, un tādas var just ikviens - bailes no šautenes šāvienā uz vientuļa ceļa, bailes no patiesības vai nāves, bailes no valdības karaspēka vai izsalkušiem partizā­niem, kas, meklēdami piedzīvojumus vai asinis, nokāpj no kal­niem. Dažās pasaules daļās bailes piederējās pie ikdienas, bailes, ko cilvēks jūt neapzināti.

šīs bija pavisam citādās. Tās paralizēja gribu un nervu sistē­mu gluži ka ļaundabīgs audzējs. Bailes bija uzradušās pirms kriet­na laika, joprojām bija dzīvas un uzmeklēja viņu. Māsa Valentīna devās uz mājam, jo vienatnē vairs nespēja stāties tām preti. Bens zinās, kā jārīkojas. Viņš vienmēr to zināja.

Taču vispirms jābeidz raudāt, trīcēt un izturēties muļķīgi.

Viņa apstājās iekšējā pagalma malā, ar kāju pirkstgaliem skar­dama slapjo zāli, un noraudzījās uz sudrabaino, bedraino mēness seju tumšzilajās debesīs. Tam garām slīdēja mākoņu driskas, at- gādinadamas vecmodīgu "Mēnesnīcas sonātes" albuma vāku no bērnības. Tālu lejā, Malibu pludmalē, pret krastu plisa bangas, un viņa ap kājām juta vieglu vēju, kas gar klintim plūda augšup no okeāna. Noslaucījusi acis mūķenes tērpa piedurknē, viņa sa­vilka talāru ciešāk un devās pāri zālienam pie baltajām margām, kas norobežoja taku pa klints augšu. Māsa Valentīna vēroja viļ­ņus, kas vērpās putās, tuvojās un atkāpās, un sāka visu no gala. Klusā okeāna piekrastes šoseju izgaismoja pāris vientuļu later­nu. Cauri dūmakai tālumā gluži kā ūdensmalā nolaidies kosmo­sa kuģis vāji mirgoja Malibu ugunis. No krasta jūrā, kā atvairīda­ma ienaidnieka floti, plūda bieza migla.

Viņa gāja gar margām lidz vietai, kur vēlām vakariņām bija cepts jūras asaris un kur zem kājām joprojām jautās dziestošu ogļu kvēle. Viņi bija divi vien, Roederer Cristal pudele, jūras asaris un karsta maize ar garozu. Jau pusotru gadu risinot to pašu sarunu Romā, Parīzē, Ņujorka un Losandželosā, pie tādas maltītes bija pierasts. Sarunas, diskusijas vai strīda - vienalga, kas tas bija, - temats nemainījās. Šķita, ka viņa tūlīt, tūlīt padosies, gluži kā viļņ- lau/.is, kas nespēj pretoties paisumam, tomēr tas nenotika, jo viņa baidījās sadrupt, jo vēl nebija tam sagatavojusies. Dieva dēļ, viņa gribēja sadrupt, sabrukt, iekrist viņa rokās, taču nespēja. Vēl ne. īsti vel ne. Sasodīts, atkal nāca raudiens!

Māsa Valentīna pagriezās un garām baseinam un tenisa lau­kumam devās atpakaļ uz zemo māju ar lēzeno jumtu. Šķērsojusi akmens plāksnēm klāto iekšpagalmu, viņa apstājās, lai palūko­tos cauri stikla sienai ar bīdāmajam durvīm. Tur gultā pirms stun­das viņi bija mīlējušies.

Viņš bija liela auguma vīrietis ar labsirdīgu buldoga seju. Toties apņēmības pilns. Sirmie, īsi apgrieztie mati bija atsukāti atpakaļ, un šķita, ka tie nekad nav sajukuši. Mugurā viņam bija tumšzila pidžama ar baltu apmalojumu un monogrammu KL uz krūškabatas. Labo roku izstiepis uz to pusi, kur bija gulējusi viņa, vīrietis miegā it kā tiecās just viņas elpu un sirdspukstus. Viņa iztēlojās istabā jūtamo abu sviedru un Hermes Equipage smaržu. Māsa Valentīna par šo cilvēku zināja daudz, daudz vairāk, nekā pienāktos. Viņa nebija tradicionāla mūķene. īstenībā gan Baznīcai, gan ordenim viņa vienmēr bija sagādājusi vienas vienīgas galvas­sāpes. Viņa vienmēr zināja, kā jābūt, - tāda viņa bija piedzimusi, un nebija noticis nekas tāds, lai tas mainītos. Viņa zināja, kā jā­būt un kā nedrīkst būt, un itin bieži viņas viedoklis nesaskanēja ar Baznīcas viedokli. Māsa Valentīna gāja savu ceļu un meta iz­aicinājumu, lai viņi tāpēc kaut ko iesāktu. Viņa bija kļuvusi pa­zīstama, uzrakstīdama divus bestsellerus, un daudzi viņu uzskatī­ja par sava laika varoni. Popularitāte viņu sargāja. Māsa Valentīna ļāva noprast, ka Baznīca ir sīkmanīga, negodīga un reizēm pat zemiska, un Baznīca klusēja. Viņa bija padarījusi sevi par tādu ka modernās Romas Baznīcas fasādes rotājumu, un vienīgais veids, kā tikt no viņas vaļā, bija iznest ārā pa durvīm ar kājām pa priekšu.

Iaču tā bija, iekams viņa pirms gada sāka jaunus pētījumus. Vēlreiz noslaucījusi asaras un nošņaukājusies, masa Valentīna drūmi nodomāja, ka runas, popularitāte un viss pārējais bijis ti­kai nožēlojama priekšspēle. Nekas no tā visa nebija sagatavojis viņu aizvadītajam gadam, kad bailes arvien auga. Līdz tam viņai šķita, ka viss jau pieredzēts. Ka ļaunums redzēts visos tā veidos un izpausmēs, tāpat kā mīlestība. Taču viņa maldījās. Viņa nezi­nāja par ļaunumu un nulestibu ne tik, cik melns aiz naga, taču bija apņēmības pilna to uzzināt.

Pirms pusotra gada Kērtiss Lokharts atzinās viņai mīlestībā. Tas notika Romā, kur viņa bija sākusi jaunu grāmatu par Baznī­cas darbibu Otrajā pasaules karā. Lokharts bija ataicināts uz Va­tikānu, lai apslāpētu arvien draudīgāko Vatikāna Bankas skan­dālu, kas bija saistīts ar krāpšanu, izspiešanu, naudas izšķērdēšanu un pat slepkavību. Viņš bija no tiem nedaudzajiem lajiem, pie kuriem Baznīca - šajā reizē Kallists IV - vērsās ārkār­tējās situācijās. Lielāka daļa laju nespēja iedomāties, kāds stingrs un nežēlīgs prāts vajadzīgs, lai kontrolētu šo astoņkaji - Baznī­cu. Lokhartam tāds prāts bija. To izmantodams, viņš bija izveido­jis karjeru, tajā pašā laikā palikdams jauks un sirsnīgs cilvēks. Kallists mēdza izteikties, ka Lokharts iekārtojies gluži vai pašā Baznīcas sirdi.

Viņa pazina Kērtisu Lokhartu jau sen. Kad pirms trīsdesmit gadiem viņa, Veļa Driskila, desmit gadus veca meitene, tērpusies krokotā, konfekšu papīram lidzīgā peldkostīmā, vecāku mājas zāliena dejoja zem ūdens smidzinātāja strūklām, Lokharts bija jauns jurists, kurā jautas kaut kas gan no Rokfellera, gan Čeisa. Viņš bieži apmekleja viņu Prinstonas māju un sprieda ar tēvu par naudas un Baznīcas lietam. Saulē iedegusi, ar vizošām ūdens lā­sēm matos viņa klausījās, kā glāzēs šķind ledus, ar acs kaktiņu vērodama abus sēžam baltajos pītajos krēslos verandas ēnā.

- Desmit gadu vecumā tu biji burvīga lauma, - viņš teica tajā naktī Romā. - Piecpadsmit gados - valdzinoša nebedne. Sasodīts, daudz netrūka, un tu būtu mani apspēlējusi tenisā!

- Tu visu laiku skatijies uz mani, nevis bumbiņu. - Māsa Va­lentīna smaidīja, atcerēdamās savu apjausmu, ka tadu, ar svied­ru pilītēm uz pieres un vēja plivinātiem tenisa svārciņiem mugu­rā skraidām pa tenisa laukumu, viņš bija iekārojis. Jurists viņai patika, viņa to apbrīnoja. Viņu valdzināja Lokharta spēks, spēja panākt, ka priesteri sēž un klausās. Toreiz viņam bija trīsdesmit pieci gadi, un nebija saprotams, kāpēc viņš nav precējies.

- Kad tev bija divdesmit, es baidījos no tevis. Baidījos no iespai­da, kādu ik reizi tu atstāji uz mani. Jutos kā pēdējais nelga. Un tad… Vai atceries dienu, kad aizvedu tevi uz lenču l'he Plaza? Mes sēdējām Ozolu zālē ar pasaku piļu un kalnu karaļvalstu sienas gleznojumiem, un tu pateici, ko dzīvē esi nodomājusi darīt, - vai atceries? Tu sacīji, ka grasies iestāties ordenī. Man sirds gandrīz izlēca pa muti lauka un iekrita tomātu biezeņzupā. Jutos kā atrai­dīts mīlētājs… Ja es būtu cilvēks ar veselu saprātu, es tevi redzētu mazu meiteni, Hjū Driskila meitu… bērnu. Taču mans veselais sa­prāts, protams, bija zudis. Es biju iemīlējies. Un tāds esmu jopro­jām, Veļa. Es vēroju tevi, sekoju tavām gaitām un, kad tu ieradies Losandželosā, sapratu, ka man jāsatiekas ar tevi… - Viņš zēniski paraustīja plecus, tajā bridi izskatīdamies jauns. - Sliktā ziņa ir tā, ka joprojām mīlu mūķeni, bet labā ziņa, ka gaidīšana bijusi tā vērta.

Tajā naktī Romā viņa dzīvoklī augstu virs Via Veneto bija sā­cies abu romāns. Lokharts toreiz sāka māsu Valentīnu pārlieci­nāt, lai pamet ordeni un precas ar viņu. Aizmirst solījumu un ie­kāpt pie viņa gultā bija viegli. Māsa Valentīna bija devusi ne vienu zvērestu vien, šie solījumi jau sen bija kļuvuši par daļu no viņas dzīves, neizbēgams ļaunums, no kura izvairīties nebija iespējams, cena, kas jāmaksā par iespēju kalpot Baznīcai, kalpot cilvēcībai ar šā varenā instrumenta, Baznīcas, palīdzību. Taču aiziešana no ordeņa, 110 ietvara, kurā līdz šim ritēja viņas dzīve, - pagaidām tas bija pari viņas spēkiem.

Tikai pirms stundas, pilni nerimstošas kaisles viens pret otru, viņi bija strīdējušies, nespēdami pieņemt otra nespēju saprast, lidz galu gala samierināšanos sniedza mīlas kvēle. Kad Lok­harts aizmiga, viņa izslīdēja no gultas un devās ārā, lai pado- mātu. Lai būtu vienatnē ar domām, ko neuzdrošinājās viņam stāstīt.

No nakts un miglas drīksnām, spārnus švīkstinādama, izšā­vās kaija un, gluži kā neskaidrs plankums, nolaidās uz pagalma akmens plāksnēm. Putns brīdi staigāja, skatīdamies sienas stiklā, un tad, it kā sava atspulga izbiedēts, pacēlās spārnos. Tādas iz­jūtas viņai bija pazīstamas.

Piepeši prātā ienāca draudzene Romā, māsa Elizabete, kurā viņa saskatīja daudz ko līdzīgu sev. Elizabete ari bija amerikānie­te, vairākus gadus jaunāka, sieviete ar asu pratu, dzēlīga un tajā pašā laikā saprotoša. Vēl viena modernā mūķene, kas darīja sev tīkamu darbu, taču nebija tāda nemiera cēlēja kā Valentīna. Viņas bija iepazinušās Džordžtaunā, kur māsa Valentīna izstrādāja dok­tora disertāciju, bet brīvdomigā Elizabete mācījās humanitāro zi­nātņu maģistrantūrā. Starp abām radās draudzība, kas Baznīcas ārkārtīgi saspringtajā gaisotnē ilga gandrīz desmit gadus. Tieši Romā Valentīna uzticēja Elizabetei ziņu par Lokharta bildināju­mu. Māsa Elizabete, uzmanīgi draudzenē noklausījusies, brīdi klusēja.

- Klausies uzmanīgi, - viņa beidzot sacīja, - un, ja tas, ko teik­šu, būs kazuistisks, vaino manu jezuītes dabu. Neaizmirsti ētiku.

Neaizmirsti savus solījumus, taču, manuprāt, tu neesi gūstekne. Neviens nav ieslēdzis tevi cellē un atslēgu aizmetis, lai tu cellē sapūtu.

Labs padoms. Ja Elizabete būtu Malibu, viņai krājumā atras­tos vēl kāds labs padoms. Kāds? Valentīna zināja, kāds, jo māsa Elizabete arvien pie šā jautājuma atgriezās.

- Ja gribi gulēt ar viņu arī turpmāk, - draudzene sacīja, - tev jāizstājas no ordeņa. Nav jēgas tā turpināt. Vari uzskatīt, ka jau­tājums ir tehnisks, taču uzdzīve nav tehnisks jautājums. Tu esi devusi solījumu. Katram var paslīdēt kāja, taču tādas slidenas dzī­ves turpināšana nekam neder. Tā rīkoties būtu muļķīgi un nego­dīgi. Tu to zini, es to zinu, un Dievs to zina.

Atcerēdamās, ar kādu pārliecību māsa Elizabete to pateica, Va­lentīna jutās nogurusi un izbijusies. Driz bailes apslāpēja citas izjūtas.

Viss bija sācies ar grāmatas rakstīšanai vajadzīgajiem pētīju­miem. Sasodītā grāmata! Ko tik viņa nedotu, lai prata nebūtu ie­nākusi doma par to! Taču nu jau bija par vēlu. Bailes bija atvedu­šas viņu atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tās aizvedīs arī uz mājām Prinstonā. Baiļu pārņemta, viņa šaubījās par visu, pat par Kērtisa mīlestību, par palikšanu ordenī, par izstāšanos… Būdams baiļu varā, cilvēks nespēj sakarīgi domāt. Savos pētīju­mos viņa bija aizrakusies pārāk dziļi un rakšanu turpināja, kad vajadzēja rimties, visu izbeigt un doties mājās. Atrasto vajadzēja izmest no prāta un domāt par savu dzīvi, par Kērtisu. Taču ne jau par sevi vien viņa baidījās. Gluži kā ēna pār viņu gūlās citas, lielākas bailes. Bailes par Baznīcu.

Un tā māsa Valentīna atgriezās Amerikā ar domu visu izstās­tīt Kērtisam. Taču kaut kas viņu atturēja no šā soļa, tāds kā zem­apziņas brīdinājums, ka to nevajag darīt, kaut kas tāds, ko bija bail noskaidrot. Tas, ko viņa atklāja, bija salīdzināms ar elles ma­šīnu, bumbu, kas tikšķ jau ilgu laiku. Kērtiss Lokharts par to vai nu zināja - lai Dievs viņam stāv klāt! - vai pats tur piedalījās, vai arī nezināja neko. Nē, Kērtisam neko sacīt nedrīkstēja. Viņš bija Baznīcai pārāk tuvs cilvēks, neatņemama tās sastāvdaļa. Ta vis­maz viņai šķita.

Bumba, pret ko viņa bija paklupusi, nekur nepazuda. Tā at­sauca atmiņā laiku Prinstonas mājā, kad brālis Bens, pagrabā meklēdams tēva jaunības dienu golfa nūjas ar riekstkoka roktu­riem, uzdūrās septiņām melna pulvera kārbām, kas reiz bija iegā­dātas Neatkarības dienas svinēšanai. Vairīdamās no īstiem vai iedomātiem zirnekļiem, kas var iekrist matos, viņa sekoja brālim līdzi pa kāpnēm, garām ģimenes uzkrātajām mantu kaudzēm, un piepeši apjēdza, ka brāļa balss pieklususi līdz čukstam un brālis lādēdamies sūta viņu atpakaļ, bet viņa atbild, ka to nosūdzēs, jo tas lamājas.

Tad viņš nošņāca, ka māja kuru katru brīdi varot uzsprāgt, jo bundžas ar melno pulveri stāvot pagrabā kopš abu dzimšanas un esot sasodīti nedrošas. Tajā pašā telpā, mezdams dzirksteles, sprakšķēja ūdens sildītājs. Viņa neko nezinaja par melno pulveri, taču labi pazina Benu un juta, ka brālis nejoko.

Viņš lika māsai ieiet stallī ar mūra sienām, bet pats, noplūdis sviedriem, nesa citu pec citas ārā no pagraba kārbas, pāri zālie­nam un garam ģimenes kapelai pie ezera, kas atradās aiz ābeļdār­za līdzās īpašumam. Tad Bens piezvanīja Prinstonas policijai, kas atsūtīja dažus ugunsdzēsējus, kas pulveri aplēja ar ūdeni. Melna DeSoto atbrauca ari policijas priekšnieks. Pēc šis reizes, kad poli­cisti iedeva brālim tadu kā goda nozīmi, visi viņu uzskatīja par va­roni. Apmēram pec nedēļas Bens žetonu uzdāvināja viņai, teikdams, ka viņa ari, izpildīdama pavēles, rīkojusies kā drosmīgs karavīrs. Šie vārdi Valentīnu pārsteidza, viņa apraudājās un sprauda nozī­mi pie apģērba ik dienas visu vasaru, bet, iedama gulēt, lika to zem spilvena. Toreiz viņai bija septiņi gadi un Benam četrpadsmit. Vi­sus turpmākos gadus grūtos brīžos viņa vērsās pie Bena.

Nu viņai bija sava bumba, tik nedroša, ka varēja eksplodēt jeb­kura brīdī un saspridzināt pāvesta vēlēšanas driskās, tāpēc viņa devās uz mājām tikties ar Benu. Ne ar Kērtisu, ne tēvu - vismaz pagaidām ne. Palīdzēt varēja vienīgi Bens. Māsa Valentīna domāja par Benu, par brāli Benu, bijušo katoli, un viņas sejā iezagās kluss smaids. Viņa brālim izstāstīs, kas atklājies Toričelli dokumentos un slepenajos arhīvos. Brālis pasmiesies par ļaunajām priekšno­jautām, bet tad kļūs nopietns un pateiks, kas jādara. Viņš zinās arī, kā jāsāk saruna ar tēvu par šiem notikumiem…