Assasini

PIEKTĀ NODALA

DRISKILS

Izskats viņam atbilst.

Tāda bija mana pirmā doma, kad pirmo reizi ieraudzīju mon- sinjoru Pjetro Sandanato. Šķita, ka šā cilvēka dzīves ceļš pec kaut kādiem fiziognomikas likumiem iepriekš jau noteikts, un, pie­dzimdams ar tādu seju, viņš varēja kļūt vienīgi par garīdznieku, jo viņa gribai un izvēles brivībai nebija nozimes. Sandanato iz­skatījās pēc renesanses mocekļa vai svētā, kādi redzami uz ne­skaitāmiem tā laika audekliem, kas glabājas muzejos. Tajā pašā laikā viņš man atsauca atmiņā mafijas algotni, ko reiz man gadī­jās sastapt. Sandanato bija nervoza, saspringta, nogurusi seja ar tumšām ēnām zem acīm, kas zem smagajiem plakstiņiem gailēja melnas kā antracīts.

Viņš atgādināja Džakometi statuju. Neticami kalsnajam, gluži vai novārgušajam vīrietim bija zēniski gluda, tumsnēja seja, tais­ni melni mati, uz kreisā vaiga viena baku atstāta bedrīte, gluži kā firmas zīme uz šiem nevainojamiem vaibstiem. Sandanato mugu­rā bija krekls ar augsto apkaklīti, uz pleciem melns mētelis, galvā mīksta melna platmale un rokās melni kazādas cimdi, ko viņš no­vilka brīdī, kad vestibila ienāca tēvs Danns un mūs iepazīstināja. Pusdienlaikā Danns bija sagaidījis viņu Kenedija lidostā un at­vedis ar automašīnu uz Prinstonu.

- Mister Driskil, - Sandanato sacīja klusā, piesmakušā balsī ar dziedošu akcentu, - man uzticēts kardināla d'Ambrici un Vi­ņa Svētības pāvesta Kallista vārdā izteikt jums visdziļāko līdzjū­tību sakarā ar jūsu māsas nāvi. Mūsu sēras ir dziļas un patiesas. Es, protams, arī personiski pazinu jūsu māsu.

Es pavadīju atbraucējus uz Garo istabu. No Mārgaritas Kor- deres komandposteņa atnāca māsa Elizabete. Sandanato pagrie­zās pret viņu, un abi paspieda viens otram roku.

- Kada traģēdija, māsa… - viņš nomurmināja.

No lenča Sandanato atteicās, un misis Geritija pasniedza ka­fiju. Es vēroju, kā trīs nozīmīgi Baznīcas pārstāvji sāk nesteidzī­gu sarunu. Īstenībā es klausījos tajā pavirši. Zinādams, ka San­danato dažas dienas viesosies manā mājā, es mēģināju viņu novērtēt, gribēdams saprast, kāds viņš ir. Nekad agrāk man nebi­ja gadījies redzēt tik saspringtu cilvēku. Gan viņa seja, gan stī­vais stāvs, gan skumjais skatiens man neviļus atsauca atmiņā vi­su, kas saistīts ar garīdzniecību un romisko un bija tik tāls manā tagadējā dzīvē. Manu gara acu priekšā vīdēja galerijās redzētās gleznas ar sāpju izmocītiem svētajiem, Kristus ar ērkšķu vainagu galvā un asiņu tērciti uz pieres - tās bija manas bērnības atmiņas no skolas, kur trešās klases durvis rotāja tieši tāds attēls. Atmiņā nez kāpēc uzpeldēja tēli no masu skatiem Fellīni filmās.

Sandanato mati spīdēja kā stikls. Kamēr vēroju, viņš izsmēķē­ja trīs cigaretes. Rokas viegli trīcēja, un tas radīja iespaidu, ka šā cilvēka nervi ir ļoti saspīlēti, ka vēl mirklis un mērs būs pilns, un tad notiks kāda nelaime.

Galu galā Geritija uznesa Sandanato somas uz viesu istabu, un viņš tai sekoja gluži kā melna parādība. Es pagriezos pret Ar- tiju Dannu.

- Vai esat mazliet pagulējis?

- Ar četrām stundām naktsmiega man pietiek. Šad tad pasnau­žu arī dienā, esmu to iemācījies no savas Spalvainos.

- No kā, lūdzu? - Elizabete nesaprata.

- Spalvaine, - Danns paskaidroja, - ir mana kaķene. Divus ga­dus dzīvoja bez vārda, bet tad man vārds ienāca prātā. Gluži kā piebāzta spalvu kumšķiem. Ļoti pretīgs dzīvnieks. Labāk nebūtu jautājusi…

- Ticiet, es nebūtu jautājusi, - Elizabete attrauca, - ja zinātu, ko tas vārds nozīmē.

- Nūjā. - Danns pasmaidīja. - Man tagad jāiet un mazā ne- špetne jāpabaro.

Tiklīdz viņš izgāja pa durvim, Elizabete pievērsās man.

- Cik nepatīkams cilvēks! Turklāt es jūtu, ka viņam ir kāds no­slēpums. Ko tik es neatdotu, lai to uzzinātu. Viņš mani biedē!

-Ja runājam par noslēpumiem, - es sacīju, - pastāsti man par Sandanato. Kāda ir viņa vieta Baznīcas hierarhijā?

- Cik esmu redzējusi, viņš vienmēr ir kopā ar d'Ambrici, kura ieliktenis viņš ir. Par savu karjeru viņam jāpateicas d'Ambrici. Kardināls paņēma viņu no bāreņu nama, izaudzināja, izskoloja un tagad ne dienu bez viņa nespēj iztikt. Sandanato ir viņa labā roka cīņā ar kardinālu Indelikato…

- Par ko viņi tā cīnās?

- Par Baznīcas nākotni, par Baznīcas veidolu. Sāncenši jau piecdesmit gadu, ik mirkli gatavi mesties viens otram pie rīkles, tā vismaz runā. Un tagad… - Elizabete, paraustījusi plecus, sāka pārkārtot sausos ziedus vara vāzē uz kumodes.

- Kas tagad? Zinu, ka neesmu vairs izredzēto pulkā, jo esmu pazaudējis katoļu kluba biedra karti, taču tu vari man uzticēties…

- Gluži vienkārši man ienāca prātā, ka runas par Baznicas iek­šējām lietām tevi neinteresē…

- Uzticies man, māsa.

-Gribēju teikt, ka abi šie vecie vīri pēc piecdesmit gadu cīņas, kurā pieredzētas gan uzvaras, gan zaudējumi, tagad stāv soli no pēdējā triumfa - pāvesta varas.

- Viņi patiešām ir pārāk veci šim amatam. Par kādu Baznīcas nākotni viņi var runāt? Vai tu tā nedomā?

- Toties viņi ir sparīgi un spēka pilni, - Elizabete atbildēja, - turklāt vecums šeit nav svarīgākais. Jaunā pāvests uzdevums būs noteikt prioritātes un galvenos Baznicas attīstības virzienus. Patiesībā jaunie kandidāti ir daudz vājāki. Varbūt vienīgi Federi- ko Skarlati, taču viņš ir pārāk jauns, tikai piecdesmit gadu.

- Tātad Sandanato varētu dēvēt par d'Ambrici priekšvēlēša­nu kampaņas organizatoru?

- Tu taču zini, Ben, šeit spēkā ir citi noteikumi…

- Kādi citi? Nav vērts tērēt dedzību, lai virzītu šo veco jezuītu, I lizabete.

Viņa apveltīja mani ar iecietīgu smaidu.

- Tu esi neiespējams un pats droši vien ar to lepojies. Katrā ziņā Sandanato augstais krēsls nespid. Viņš vadis pavesta administrā­ciju. Ja gribi zināt - priekšvēlēšanu kampaņas organizators, manu­prāt, varēja būt Kērtiss Lokharts. Starp citu, tas ir tikai minējums, taču Hefernana un Lokharta tikšanās tam ir apstiprinājums.

- Ko no tā var secināt? Kāds nevēlas, lai d'Ambrici uzvarētu…

- Ak, Ben! Par kādu uzvaru var būt runa? Tā taču nav sporta spēle!

- Kas tad cits! Protams, tā ir spēle, māsa. Tātad kāds nogali­nājis Lokhartu un Hefernanu, lai mazinātu d'Ambrici izredzes. Vai tas ir iespējams?

- Tas ir absurds! Nē, patiešām, Ben, šis nav nekāds Danna tril­leris, lai ari ko viņš teiktu!

- Absurds? Manuprāt, absurds ir tas, ka tik aukstasinīgi ņē­ma un nogalināja trīs cilvēkus. Doma, ka viņi nogalināti bez ie­mesla… tā gan butu absurda. Motīvam jābūt, māsa. Un es degu aiz nepacietības to noskaidrot. Gribu, lai manas māsas slepkava par savu rīcību samaksā, taču mēs viņu neatradīsim, iekams ne­būs zināms motivs. Vai zini ko? Baznīcas aprindās pāvesta vara ir pietiekams iemesls, lai nogalinātu. - Es biju satraukts un, ne­spēdams savaldīties, bēru vārdus kā pupas. Dusmas, kas lauzās ārā, mani pārsteidza. Jutos tā, it kā svētuma maskas izgriezumos būtu ieraudzījis nelabā sarkani zvērojošās acis.

Elizabete sakrustoja rokas uz krūtīm un ciešu skatienu raudzī­jās manī. Brīdi apsvērusi situāciju, viņa sapurināja savas krāšņās cirtas. Viņas seja atmaiga, it kā viņa butu izlēmusi dot man vēl vienu izdevību.

- Tik un tā, - viņa teica, - tas viss izklausās pēc absurda. Es pazīstu šos cilvēkus. Viņi nav slepkavas, Ben. Atzīstos, ka pagai­dām nesaprotu, kas notiek. Tāpēc atšķirībā no tevis un tēva Dan­na atturos no pārsteidzīgiem secinājumiem un pūlos saglabāt skaidru prātu.

- Labi vismaz, ka ne tukšu, - es noteicu.

Viņa iesmējās, pat atvēzējās un tajā mirkli bija sasodīti līdzīga Veļai.'

- Tu norausies!

- Tu arī.

- Labi, ka brīdināji. Tu esi īsts Veļas brālis, patiešām.

- Neaizmirsti, ka sava tēva dēls arī. Manī sēž maitasgabals, kas nepazīst žēlastības. - Es ieslīgu krēslā, cenzdamies atbrīvoties no saspringuma. - Man jāizprot situācija. Taču joprojām nespēju pie­ņemt Vēlas nāvi… nesaprotu, māsa, kā bez viņas dzīvošu. Brīdi ie­priekš man šķita, ka spēšu, bet nu neesmu par to pārliecināts. Mē­ģini mani uzmundrināt, l'astāsti vēl kaut ko par Sandanato, pēc tam es padalīšos savos vērojumos. Runā ar mani, māsa.

Elizabete nopūtās.

- Zini, manas domas par viņu ir divējādas. Reizēm šķiet, ka monsinjors Vatikānā ir savs cilvēks. Vēss tehnokrāts, kas rīkojas pēc aprēķina un lielajā mehānismā pārzina katru ritentiņu un skrūvīti, spēj to noskaņot kā Stradivāri vijoli… Taču nākamajā bri­di notveru sevi domājam, ka viņš ir dziļi reliģiozs cilvēks, gluži vai mūks. Viņu valdzina klosteri, acīmredzot tur viņam būtu īstā vieta. Katrā ziņā Sandanato Baznīca nozīmē visu pasauli, un vi­sa pasaule viņam ir Baznīca. Ar to viņš atšķiras no d'Ambrici. Kardināls saprot, ka ir pasaule un ir Baznica, turklāt zina, ka pē­dējai jāiekļaujas pirmajā. Kardināls d'Ambrici ir pasaulīgākais cil­vēks, kādu jebkad esmu sastapusi.

- Brīnos, ka šis pāris ir nešķirams.

- Un vēl kas, - Elizabete sacīja, lūkodamās pa logu uz kape­las balto jumtu, - manuprāt, Sandanato ir d'Ambrici sirdsapzi­ņa. Vela gan uzskatīja Sandanato par fanātiķi, gluži vai par ma­niaku. - Sīs atmiņas izvilināja Elizabetei smaidu.

Istabā iestājās klusums. Ārā biezēja krēsla, no visām pusēm mājai tuvojās draudīgas ēnas. Es domāju par Veļu un to, kāds ir tas cilvēks, kurš spējis pacelt pret viņu roku. Domāju, ko ar viņu izdarīšu, kad būšu viņu atradis.

Elizabete nospieda slēdzi, iedegdama vienu, tad otru lampu. Skurstenī iepūta vējš, izkaisīdams pelnus uz paklājiņa.

- Tu apsolīji izstāstīt savus vērojumus, - Elizabete klusi atgā­dināja.

- Ak jā… Viņš tevī ir iemīlējies, māsa Elizabete.

Elizabete atvēra muti, aizvēra un lēni pietvīka. Mirkli viņa ne­spēja pateikt ne vārda.

- Tas nu ir visīstākais absurds, Ben Driskil. Gluži vienkārši smieklīgi! Vai tu murgo? Nespēju iedomāties, kā tu spēj saskatīt kaut ko tik idiotisku…

- Māsa, neklaigā! Tas taču katram redzams. Viņš nespēj no­vērst no tevis skatienu. Jauki.

- Ak! Vela man stāstīja, ka tu proti nokaitināt, bet šis ir par daudz…

- Māsa, es neteicu, ka tu esi viņā iemīlējusies. Nomierinies.

Joprojām nosarkusi, viņa pavērsa acis pret griestiem.

- Tevi derētu pārmācīt. Skaidrs? - Elizabete aizgāja līdz ista­bas galam un, pirms to pameta, atskatījās. Nespēdama atrast vār­dus, ko vēl man pateikt, viņa izgāja pa durvīm. Uz kāpnēm at­skanēja viņas soļi.

Manas domas atgriezās pie slepkavas. Lai kas viņš būtu un kur atrastos.

Tēvs gulēja vēsos baltos palagos, un viņa seja bija pelēcīga kā logu tepe. Acis bija ciet, taču plakstiņi tikko manāmi trīsēja kā ma­za putniņa spārni. Palāta izskatījās tieši tāda, kādas rāda televī­zijas melodrāmās, - visapkārt aparāti un ierīces, monitori, no ku­riem nāk pīkstoša skaņa, gluži kā slimnīcas fona mūzika. Tēvam bija piešķirta atsevišķa palāta, plaša un ērta, labākā no visām še­jienes slimnīcā. Apartamenti gluži kā prezidentam. Lai gan pie­vienots visiem šiem aparātiem un vairāk miris neka dzīvs pēc iz­skata, viņš bija īsts cilvēces paraugeksemplārs - smags un masīvs. Nez kāpēc gaidīju, ka ieraudzīšu tēvu trauslu un vārgu, kāds viņš izskatījās mājās uz grīdas, nokritis pa kāpnēm. Taču kļūdījos. No­domāju, ka tēvs jūtas daudz labāk.

Bažīgu mani darīja melni tērpusies mūķene, kas, pieliekusies viņam pie auss, kaut ko tajā čukstēja. Gluži kā nāves eņģelis.

Medicīnas māsa, kas pavadīja mani uz palātu, bija ziedoša lie­la auguma sieviete ar stingru sejas izteiksmi un drošām kustībām. Piegājusi pie gultas, viņa vecajai mūķenei kaut ko pateica, un tā pamājusi aiztraucās man garām, uzvēdīdama no bērnības pazīs­tamo tīrības un lētu ziepju dvesmu. Tieši tā smaržoja mūķenes manā skolā. Šķita, ka sieviete nosauc mani vārdā: "Ben," - taču vienā mirklī viņa bija prom, aiz durvīm, un zemā, lietpratīgā balsī ierunājās medicīnas māsa.

- Kā redzat, - viņa teica, - jusu tēvam šeit ir ērti. Viņš atpūšas. Bezsamaņa vairs nedraud, bet viņš daudz guļ. Viņš pievienots pie monitora, - māsa rādija uz pīkstošo aparātu, - un mēs varam viņu vērot no māsu posteņa. Atrasties intensīvās aprūpes palātā viņam vairs nav vajadzības. Doktors Moriss dabūs viņu uz kājām pāris dienās. Žēl, ka jus izmainījāties un nesatikāties, mister Driskil. Labi, - viņa noteica, pārbaudījusi visu, kas tēvam pievienots, un domīgi sabužinājusi spilvenus, - uz dažām minūtēm jūs atstāšu.

- Māsa, jūs redzējāt, ka esmu atnācis kopā ar garīdznieku. Viņš vēlas parunāt ar tēvu…

- Baidos, ka tas atļauts tikai ģimenes locekļiem…

- Varbūt tad varat pateikt, kādas radnieciskas saites mani sais­ta ar mūķeni, kura tikko līkņāja pie tēva?

- Ak, to es nezinu! Viņa nāk katru dienu no rīta un pēcpus­dienā. Nospriedu, ka saņēmusi atļauju…

- Garīdznieks, kuru jūs redzējāt ar mani kopā, ir pāvesta Kal- lista personiskais emisārs. Nez vai viņam vajadzētu liegt šo tik­šanos. Kā jūs domājat?

- Protams, ne, mister Driskil.

- Un es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jus noskaidrotu, kas tā par mūķeni.

- Protams, mister Driskil.

- Tagad atstājiet mani divatā ar tēvu, ludzu.

Māsa izgāja un aizvēra durvis. Es nostājos pie loga tā, ka ma­na ēna krita tēvam uz sejas, un vēroju viņu.

- Pazīstu savu dēlu. Krietns zēns, Ben. - Tēvs tikko manāmi pavēra kreiso aci. - Novēlu tev nekad nepiedzīvot sirdstrieku. Sa­jūta ir tāda, it kā krūtis būtu ietriekusies raķete. Jāmirst ar godu, kā krietnam cilvēkam pieklājas, nevis šādi.

- Redzu, ka esi saņēmies, - es teicu. - Pamatīgi mani sabie­dēji.

- Kad nokritu pa kāpnēm?

- Nē. Tagad, kad ierunājies. Nebiju gaidījis…

- Gluži vienkārši izliekos, - viņš sacīja.

- Kā tas jāsaprot?

- Izliekos, ka jūtos labāk. Īstenībā es jūtos pretīgi. Lai paceltu roku, paiet puse dienas. Ar ārstiem runāju maz, citādi šie uzslies mani stāvus un liks skraidīt, sasodītie sadisti. - Tēvs elpoja sēco­ši, ieelpas bija seklas un ātras. - Man visu laiku sapni rādās Vela… Vai atceries dienu, kad Garijs Kūpers jūs abus zīmēja?

- Vai zini? Atcerējos to vakar.

- Sapņos man mirušie vien rādās. Vela, Garijs Kūpers, tava māte… - Viņš klusi noklepojās. - Priecājos, ka esi atnacis, Ben. Panāc tuvāk, noskūpsti tevu. - Es pieliecos un piespiedu vaigu pie tēva vaiga. Tas bija silts un sauss, klāts maziem bārdas rugā­jiem, no tiem droši vien ari ādas pelēcigums. - Saņem manu roku, Ben, - viņš sacīja, un es to izdarīju. - Tu neesi no vieglajiem bēr­niem un to zini. Tāds droši vien ari paliksi. - Es atliecos, pajoko­dams, ka atskabargainā daba ir mana pievilcīguma noslēpums. -Jā, tāds ari paliksi, - viņš noteica.

- Tev par prieku varu pavēstīt, ka aiz durvīm gaida pāvesta emisārs.

- Ak Dievs, vai tad mans stāvoklis ir tik ļauns?

- Viņš ieradies arī Veļas dēļ. Ar divkāršu uzdevumu.

- Ben, tu esi zaimotājs. Baidos, ka grēcinieks arī.

- Tu labi zini, ka viņš nedosies projām, iekams nebūs tevi re­dzējis.

- Laikam gan. Nu, ceru, ka apmierināji savu ziņkāri. Vai prie­cājies, ka joprojām esmu dzīvs un kustos? - Es pamāju ar galvu. - Neizturies kā svešinieks. Visu laiku gaidīju, kad tu atnāksi.

- Man teica, ka tu esot bezsamaņā. - Es uzsmaidīju tēvam. -Tāpēc priecājies, ka vispār atnācu.

- Man patiešām laimējies. - Viņš vārgi pasmaidīja man pretī.

- Kas tā par mūķeni, kas grozījās ap tevi?

Tēvs papurināja galvu.

- Ūdeni, Ben. Lūdzu. - Es pasniedzu plastmasas krūzīti ar ūdeni, ko tēvs caur salmiņu sūca. - Lai ienāk tas pāvesta cilvēks, - viņš nosēcies teica. - Jūtos noguris. Apciemo mani vēl kādu reizi, dēls.

- Apciemošu. - Es pamāju ar galvu. Kad aizgāju līdz durvīm, saklausīju viņa balsi no jauna.

- Ben… - tēvs teica, - vai kaut kas ir zināms par slepkavu? Vela, Lokharts, Endijs… Vai kads notverts?

Es papurināju galvu.

- šauts ar vienu un to pašu ieroci. Acīmredzot slepkava ari viens.

Tēvs aizvēra acis. Es izgāju gaitenī un atgriezos uzgaidamā telpā.

Sandanato, smēķēdams cigareti, raudzījās vecās sarkano ķie­ģeļu ēkas pagalmā. No gaisa atkal nāca lietus kopa ar sniegu, ārā jau krēsloja. Sandanato bija gulējis, taču atpūties neizskatījās. Viņš bija tālu prom no Romas, un šķita, ka ikviena pieveiktā jūdze at­stājusi iespaidu uz viņa izskatu.

- Tēvs ir pamodies, - es teicu. - Izmantojiet izdevību.

Viņš notvēra manu acu skatienu un pamāja. Tad nodzēsa ci­gareti un aizgāja pa gaiteni.

Uzgaidāmā telpā ienāca Elizabete, un viņu pavadīja tēva pa­lātā redzētā mūķene. Kontrasts mani pārsteidza. Pavecajai sievie­tei droši vien ne prātā nenāca, ka mūķene var dzīvot un izskatī­ties tā kā Elizabete. Paraudzījusies uz mani, Elizabete pavērsās pret mūķeni.

- Jums vajadzētu pazīt šo atkritēju, - Elizabete sacīja.

- Protams, - vecākā mūķene atbildēja. Sievietes vaibsti bija smalki un asi, āda gluda. Viņa atgādināja senu porcelānu, kas ar laiku kļūst arvien vērtīgāks. Mati, protams, bija noslēpti, seju ie­skāva balta galvassega. Ši sieviete joprojām bija skaista, un atlika vienīgi minēt, cik burvīga viņa bijusi jaunībā. Man vienmēr lai­mējās satikt skaistas mūķenes. Ja kādai no viņām uz deguna bija kārpa vai virs augšlūpas ūsiņas, to es ātri vien aizmirsu. - Es pa­zīstu Benu četrdesmit gadu. - Viņas acīs pavīdēja draiska liesmi­ņa. - Taču mani gan viņš neatceras.

Nākamajā mirklī man atmiņā kaut kas uzzibsnīja.

- Kā gan iespējams jūs aizmirst? Māsa Marija Angelīna? Kas to būtu domājis! Māsa Marija Angelīna izvadīja mani caur pirmo ticības krīzi.

- Žēl, ka viņa nevarēja būt līdzās tev ari turpmāk un pacelt ik reizi, kad gadijās paklupt, - Elizabete smaidīdama sacīja, un vi­ņas acīs mirdzēja prieks.

- Par ko jūs runājat, Bendžamin? - Māsa Marija Angelīna ziņ­kāri uz mani lūkojās. - Par kādu ticības krīzi?

- Kādu dienu skolā man viss bija līdz kaklam. Jūs sadevāt ar lineālu man pa pirkstiem, es aizbēgu un noslēpos skolas pagal­mā, pēc tam muku projām, bet jūs mani notvērāt. Es nospriedu, ka nu gan dabūšu trūkties… taču jūs mani apskāvāt, glaudījāt man muguru un teicāt, ka viss būs labi. Es nesapratu, kas notiek, un nekad to neesmu sapratis. Tāpēc varat būt pārliecināta, ka aiz­mirst jūs nebija iespējams, māsa.

- Dīvaini, - viņa novilka, - bet šo gadījumu neatceros. Itin ne­maz. Taču man jau ir septiņdesmit, tāpēc nav brīnums, ka atmina viļ.

- Pieļauju, ka tas bija parasts gadījums jusu ikdienā. Nezinā­ju, ka jūs pazīstat manu tēvu.

- Jā, skolēnu bijis daudz… Tavs tēvs un māte? Mēs vienmēr bijām draugi. Todien, kad tēvu ķēra sirdstrieka, biju atnākusi pie misis Frānsisas. Un piepeši… ieveda viņu. Es jutos satriekta. Jusu tēvs, mister Driskil, pieder pie tiem cilvēkiem, ar kuriem, šķiet, ne­kad nekas ļauns nenotiks. - Viņa cieši ielūkojās man acis un pa­griezās pret Elizabeti. - Daži cilvēki tādi ir. Šķiet, ka viņiem trukst mirstības gēna… lāču mēs visi peldam vienā laivā, kam piestātne ari tikai viena. - Viņa klusi nopūtās un uzsmaidīja jauku mūķe­nes smaidu. - Ben, es priecājos, ka atkal jus sastapu. Pieņemiet manu dziļāko līdzjūtību. Māsa Valentīna bija ļoti miļš bērns. Labi, ka vismaz jusu tēvs atlabst. Es aizlūgšu par jums visiem.

Tiklīdz palikām vieni, māsa Elizabete pavilka mani aiz piedur­knes, un mēs pagajām malā. Viņa raudzījās uz mani un mulsi smai­dīja. Tajā bridi man ienāca prātā, ko es bez viņas tagad iesāktu.

- Mani aiz piedurknes mēdza raustīt Vela, - es saciju.

- Piedod. - Elizabete acumirklī palaida to vaļā.

- Nē, - es teicu. - Man tas patika. Šķita… ka tā jābūt.

- Vai apsoli uzvesties labi? - Viņas balss bija maiga un klusa.

- Vai pāraudzināt mani nav par vēlu? - es atjautāju.

Kad braucām ar automašīnu mājup, man prātā iešāvās kāda doma.

- Māsa Marija Angelīna… - es vilcinādamies sacīju. - Intere­santi, vai viņa pazina tēvu Governo? Viņam patika skaistas mei­tenes, tātad, iespējams, viņš to ievēroja. Vai es runāju muļķības?

- Kas to lai zina, - Elizabete atbildēja.

Viņa neļāva man gulēt. Viņa ielauzās manā miegā, nakts tum­sā, izgaisināja manas cerības uz atpūtu un mieru. Es aizvēru acis un redzēju sava priekšā viņas seju, it kā viņa būtu atnākusi pie manis sapni. Taču tas nebija sapnis. Es gulēju vaļējām acīm, jo tā gribēja Vela.

Šķita, ka viņa devusi man dažas dienas, lai es attaptos no trie­ciena - viņas nāves. Tagad Vela pieprasija, lai es rīkojos. "Pietiek sērot," viņa mudināja. "Saki, lielais brāli, ko tu grasies darīt? Kāds izdzimtenis iešāva man lodi galvā, un es gribu zināt - ko tu grasies darīt?" Es sapratu, ka viņa neķircina mani, ka tā nav spē­le, ka viņa gaida atbildi. Viņa bija enerģijas un izlēmības pilna. "Savu darbu es izdarīju," viņa teica, "es riskēju, tāpēc mani no­galināja. Esmu atstājusi tev pietiekami daudz pavedienu, lai tu izprastu šo noslēpumu… Es mēģināju kaut ko uzzināt par tēvu Governo un bungās noslēpu fotogrāfiju. Tagad, Dieva dēļ, noķer šo piespēli, un - uz priekšu! Ak, lielais Ben, kāpēc es tev uzticē­jos, tu esi tāds tūļa! Saņemies manis deļ un paradi viņiem vi­siem!"

Ap pusnakti, kad visi mājā gulēja, mana mīļā nelaiķa māsa vairs nebija izturama. Viņas rēgs bija pārāk trokšņains. Man va­jadzēja nojaust, ka tā būs. Nāvē Vela bija tāda pati kā dzivē - ne­atlaidīga un apņēmīga. Es piecēlos un uzmetu uz pleciem rīta- svārkus. Vela nelika mani mierā, nemitīgi pārtraukdama manu domu gaitu. "Rīt tu mani apglabāsi, Ben, tu mani apglabāsi… un tad es patiešām būšu prom, prom uz visiem laikiem, prom…"

- Tā nesaki, - es ņurdēju. - Tu vienmēr būsi kopa ar mani, ma­na mazā, mīļā māsiņa, un mēs abi to zinām. Citādi nemaz nevar but. - Es dzirdēju viņu vēlreiz nosaucam mani par tuļu, un tad balss izgaisa.

Man vajadzēja iedzert. Varbūt viskijs man palīdzēs aizmigt vai arī iemidzinās Veļu. Iedams lejā pa kāpnēm, es klausījos, kā vējā krakst un sten vecā māja. Kā lai tāda rēgi rod mieru…

Garajā istabā dega gaisma.

Vienā no sinepju krāsas ādas krēsliem ar muguru pret auksto kamīnu sēdēja Sandanato.

- Nu gan aukstumiņš, - es sacīju.

Uz galdiņa blakus krēslam stāvēja brendija pudele, un abās rokās viņš turēja glāzi. Pelnutraukā dzisa cigarete. Sandanato vil­cinādamies pacēla uz mani skatienu. Sejā vīdēja bezmiega pēdas. Mana ierašanās viņu nepārsteidza.

- Nevarēju aizmigt, - viņš paskaidroja. - Atradu, piedodiet, brendiju. Vai es jūs pamodināju?

- Nē, nē. Man arī nenāca miegs. Domāju par rītdienas bērēm. Rīt šeit ies karsti. Daļa sērotāju gaidīs, ka māsa piecelsies no zār­ka un visiem krietnajiem katoļiem pasludinās pestīšanu, bet citi uzskatīs, ka viņa noslēgusi vienošanos ar sātanu un taisnā ceļā nonākusi elles mūžīgajās liesmās. Nu, apmēram tā. Nervi saspringti… kā lai guļ?

Viņš palocija galvu.

- Šķiet, ka jums ir ne mazāk raižu kā man. Vai drīkstu piedā­vāt malku jūsu brendija, mister Driskil?

- Patiešām, to var. - Viņš dāsni piepildīja glāzi, un es mudi­nāju viņu, lai ielej sev arī. Sandanato pasniedza man dzērienu. - Paldies, monsinjor. Lai mums atnāk miegs! - Mēs saskandinā­jām un iedzerām.

- Vai drīkstu jautāt, vai esat gleznotājs? Izcils darbs. Patiešām izcils. Tāds jūtu patiesums. Tāds garīgums!

Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā. Ievilcis no cigaretes dūmus, Sandanato pamāja ar roku uz istabas galu, un es to ierau­dzīju.

Sandanato bija noņēmis no molberta pārklāju. Viņš nevarēja zināt, ka tēvs aizliedzis savus darbus aplūkot, iekams tie nav pa­beigti. Galda lampas vājajā gaismā es mēģināju audeklu saskatīt.

- Nē, mans tēvs. Viņš glezno.

- No darba strāvo īsts traģisms. Kā arī dziļas zināšanas par kristietību un tās vēstures izpratne. Sakiet, vai kādreiz jūsu tēvs ir gleznojis sena klostera drupas? Patiešām dramatisks skats… Šis darbs ir lielisks, ļoti lielisks. Vai iepriekš to nebijāt redzējis?

- Nē, nebiju. Tēvs nevienam nerāda gleznu, pirms tā nav pa­beigta.

- Tad lai tas paliek mūsu noslēpums. Lūk, īsta mākslinieka pieticība! - Viņš piecēlās no krēsla, pagriezdams profilu pret gais­mu. Ērgļa deguns, es nodomāju. Par spīti aukstajai istabai, piere viņam norasoja sviedriem. - Paiesimies tuvāk. Manuprāt, glezna jūs apburs, ja vien joprojām mākat atšķirt īstu katolicismu no izdo­māta. - Monsinjors izpūta dūmus, un tie aizplīvuroja viņa vaib­stus.

-Joprojām?

- Jūsu māsa reiz. ieminējās, ka neilgu laiku bijāt jezuīts. Bet tad, - viņš paraustīja plecus, - jūs no tā aizgājāt.

- Delikāti sacīts.

- Jāatzīstas, ka viņa izmantoja daudz rupjākus izteikumus, ielas terminus. Jūsu māsas valoda bija ļoti izteiksmiga, un viņas idiomām piemita krāsainība.

- Nešaubos. Pareizāk, es to zinu.

- Sakiet, kāpēc jūs aizgājāt no semināra?

- Sievietes dēļ.

- Vai viņa bija tā vērta?

- Vai tad tas nav manā dosjē?

- Apžēlojieties… ko jūs ar to gribat teikt? Tāda dosjē nav…

- Labi, izliecieties, ka neesmu to teicis. Neizdevusies piezīme, ko diktējis bezmiegs…

- Tātad sieviete bija tā vērta?

- Kas to lai zina? Varbūt kādu dienu zināšu atbildi.

- Vai es saklausu jūsu balsī nožēlu vai man tikai tā šķiet?

- Manuprāt, jūs mani nesaprotat, monsinjor. Es aizgāju Svē­tās Jaunavas dēļ. Nespēju vairs pieņemt nedz viņu, nedz visu pā­rējo…

- Un jus joprojat neesat aptvēris, vai tas bija pietiekams aizie­šanas iemesls?

- Es nožēloju vienīgi to, ka izmantoju viņu par aizbildināju­mu. Bija daudz svarīgāki iemesli.

- Labi. Autobiogrāfiski sīkumi šodienai pietiek. - Viņš pasmai­dīja. - Nāciet paskatieties uz tēva darbu.

Mēs piegājām pie molberta, un es ieslēdzu vēl vienu lampu. Skatienam pavērās imperators Konstantīns, kurš saņēmis zīmi no debesīm. Sev raksturīgajā primitīvajā vēstījuma stilā tēvs bija at­tēlojis bridi, ar kuru sākās svarīgas pārvērtības Rietumu vēsturē. Domīgi braucīdams zodu, monsinjors Sandanato caur dūmu vēr­petēm lūkojās uz audeklu. Tad, it kā manis šeit nebūtu, viņš ieru­nājās. It kā stāstītu kādam pagānam notikumus, kas pirms ilga laika risinājās uz ceļa, kurš veda uz Romu. Viņš stāstīja par Baz­nīcu un asinīm, kas tās vārdā izlietas…

Baznīcas vēsture pielīdzināma krāšņam gobelēnam, kur attē­lotas kliedzienam pavērtas mutes, miesas, no kuram noplēsta āda, un virmojošu asiņu jūra. Šo neprātu gadsimtiem diktējusi nerem­dināma godkāre, alkatība un pērkamība, un visu galu galā izšķī­rušas intrigas, sazvērestības un karagājieni. Tajā pašā laikā vaja­dzēja saglabāt līdzsvaru starp labu un ļaunu, starp varu un iejūtību, egoismu un nesavtību, vajadzēja dot cilvēkiem ticību un cerību. Cerību un solījumus, lai absolūti neciešamo eksistenci padarītu kaut cik ciešamu. Nav nozīmes, ko Baznīca mocīja vai nogalināja, - to darīja cilvēki. Cilvēki, nevis ticība, ko aizstāvēja Baznīca. Ikvienā laikā dzīvojuši gan slikti, gan labi ļaudis. Bet ticī­ba - tas ir pavisam kas cits, tā ir ideja, ka Kristus miris par mūsu grēkiem, ka cilvēks savā vājumā un nevaribā caur Kristu var iegūt cerību uz mūžīgu dzīvi, tieši ticības vēsts vienmēr nolieca svaru kausus uz vienu pusi. Mums māca, ka labais vienmēr gūst virs­roku, ka tas ir stiprāks, bet dažreiz par to rodas šaubas. Biežāk, nekā mums gribētos.

- Lidz trīssimt divpadsmitā gada divdesmit septītajam oktob­rim, - Sandanato sacīja, - būt kristietim bija samērā vienkārši un pat patīkami. Jā, tevi varēja izbarot lauvām vai iekalt važās, tevi varēja palaist caur ierindu, kas sitis tevi lidz nāvei ar nūjām vai pletnēm. Tevi pat varēja uzstiept uz krusta kādā ceļmalā citiem par mācību. Toties tu skaidri zināji, kādas ir tavas attiecības ar pārējo pasauli. Bagātība, vara, miesaskāre ir ļaunums, bet naba­dzība, ticība Tam Kungam un pestīšanas solījums - tas ir labi, un tev uz to jābalsta sava eksistence.

Lai gan Sandanato lekcijai nebija izvēlējies īsti piemērotu lai­ku, jāatzīst, ka mani tā aizrāva. Nez kāpēc ap sirdi kļuva mierīgi, un vairs negribējās ne strīdēties, ne noliegt. Acīmredzot tieši tā piedienas klausīties krietnam katolim.

Trīssimt divpadsmitā gada divdesmit septītais oktobris.

Konstantīns, pēc izcelsmes vācietis, trīsdesmit vienu gadu vecs, pārvaldīja sešas valodas, bija varonīgs karavīrs, imperators un pagāns un valdīja no Skotijas līdz Melnajai jūrai. Trīssimt div­padsmitajā gadā viņš gatavojās izšķirošai kaujai pie Milvio, vie­na no Romas lielākajiem tiltiem. Kaujas priekšvakarā, kad saule jau slīga uz rietu, Konstantīnam parādījās vīzija… un pasaule pēc tam kļuva pavisam citada. Sarkanzeltainajās debesīs viņš ierau­dzīja Jēzus krustu un, tāpat kā Pāvils ceļā uz Damasku, dzirdēja balsi: "Ar šo zīmi tu uzvarēsi." Nākamajā rītā, kad imperators de­vās kaujā, uz viņa karavīru vairogiem un zirgiem uz pierēm bija uzzīmēts krusts. Kaujā viņi uzvarēja. Roma piederēja Konstantī­nam, un viņš zināja, kas šo uzvaru viņam atnesis. Jēzus vara un spēks.

Trīssimt divpadsmitā gada divdesmit astotais oktobris.

Noplūciis sviedriem un nošķiedies asinīm un dubļiem, Kon­stantīns pieprasīja, lai viņu ved uz Romas Trasteveres rajonu, kur slēpās kristieši. Tur viņa priekšā stājās šausmu pārņemts maza auguma vīrs ar brūnu ādas krāsu. Tas bija toreizējais pāvests Mil- tiāds. Visu mūžu Miltiāds bija slēpies, paniski baidīdamies, ka viņu notvers un piespriedīs nenovēršamo nāves sodu. Aiz šaus- mam viņš pieprasīja tulku, lai gan pēc tā nebija vajadzības, jo Kon­stantīns runāja nevainojamā latīņu valodā. Pāvests, stāvēdams slaidā gaišmatainā teitoņa priekšā, trīcēja no galvas līdz kājām. Noklausījies viņa vēstījumu, pāvests gandrīz noģība.

Turpmāk viss būs citādi, daudz labāk, pa jaunam. Roma būs kristīga. Imperatora kroni greznos nagla no Kristus krustā siša­nas, vēl viena nagla būs zirglietās, lai kaujā tas vienmēr būtu kopā ar viņu.

Nākamajā dienā Konstantīns ar ģimeni, Miltiādu un viņa pir­mo priesteri Silvestru pabrauca garām Kaligulas cirka arēnai, garām Apollona un Ķibeles templim, dodoties uz kapsētu Vatikā­na kalnā. Tur Konstantīns nometās ceļos pie Pētera un Pāvila ap­bedījuma un noskaitīja lūgšanu. Pēc tam visi pastaigājās pa kap­sētu, un imperators stāstīja par darāmajiem darbiem - šeit, virs kapavietas, jāuzceļ bazilika un tai jāpiešķir Pētera vārds, bet Pā­vila pīšļi jāpārved un jāapglabā pie ceļa uz Ostiju, vietā, kur viņu nogalināja. Tur sliesies vēl viena bazilika. Un tas vēl nebija viss. Konstantīns bija cilvēks ar misijas apziņu. Procesija virzījās uz Laterāna pakalnu, uz kura pletās romiešu senās Laterānu dzim­tas pilis. Imperators, plaši atvēris kādas pils vārtus, iesaucās: "Laipni lūdzu Miltiāda īpašumā! No šā briža te dzīvos viņš un visi svētā apustuļa Pētera pēcteči!"

Pēc piecpadsmit mēnešiem Miltiāds nomira, un Konstantīns par pāvestu kronēja Silvestru. Silvestrs, pirmais pāvests, kam pie­derēja laicīgā vara, daudz asrcdzīgāk nekā Miltiāds saskatīja Baz­nīcas nākotnes iespējas. Enerģiski izmantodams sev dāvāto izde­vību, viņš kļuva par ietekmīgu jaunās Baznīcas pārstāvi. Tieši Silvestrs nepārtraukti uzturēja saikni starp Baznīcu un impēriju, gādādams, lai pa taisnajiem romiešu ceļiem Baznīca nokļūtu ik­vienā plašās impērijas nostūri. Tieši Silvestrs uzklausīja Konstan­tīna grēksūdzes. Tieši Silvestrs saprata, ka nemaz nav jāgaida Kristus otrā atnākšana, lai Viņš triumfētu. Jēzus Kristus kopā ar vareno Romu, apustuļa Pētera sekotājiem un viņu institūtiem var valdīt pār pasauli ari bez tā. Baznīcas iespējas šķita neierobežo­tas.

- Līdz tam trīs gadsimtus mūsu eksistence bija apdraudēta, - Sandanato turpināja. - Mūs vajāja un mocīja, un mēs slēpāmies. Silvestrs deva kristiešiem lielo iespēju kļūt par pasaules Baznīcu. Jēzus bija uzrunājis Konstantīnu, pievērsis viņu ticībai, bet Kon­stantīnam savukārt bija vara un līdzekļi, lai ticībai pievērstu pā­rējo pasauli. Garīgums apvienojās ar bagātību, varu un spēku. No­drošinājies ar Konstantīna atbalstu, Silvestrs pa jaunam varēja ieklausīties vārdos, ko Jēzus bija teicis Pēterim Hermona kalnā. - Sandanato apklusa un lūkojās uz mani, it kā gribētu pārliecinā­ties, vai šis citāts man atmiņā saglabājies vai ne. No manas zem­apziņas dzīlēm šie vārdi patiešām uzpeldēja.

- "Un es tev došu debesu valstības atslēgas," - es citēju. - "Un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs."

- Tieši tā, - Sandanato sacīja. - Pirmo reizi vēsturē Pētera se­kotājam bija piešķirta neierobežota vara. Un, protams, kopā ar

Ba/nīcu viņš tai krita par upuri. Turklāt nākamajos gadsimtos vardarbība gluži vai vajāja mūs… Tāda bija Konstantīna noteiktā cena, - bridi klusējis, Sandanato turpināja. - Par laicīgu varu jā­maksā laicīga cena. Roku rokā ar varu allaž iet šīs varas tīkotāji, intriganti, dažāda ranga politikāņi, kuru mērķis ir atņemt mums militāros sabiedrotos, atņemt mūsu bagatibas. Mūsu vēsture ir ne­pārtrauktu, pret mums vērstu draudu un kompromisu vēsture. Ta­ču līdz šim, mister Driskil, mēs vienmēr zinājām, kas ir mūsu ie­naidnieki. Pat, ja situācija kļuva katastrofāla, mēs sapratām, kas notiek. Jūs, protams, esat lasījis par neciešami karsto tūkstoš as­toņi simti septiņdesmitā gada augustu…

Kā jau piedienas bijušajam semināristam, es labi atcerējos tā laika notikumus, jo mums tie bija jāzina. Toreiz laicīgā pasaule piepeši pavērsās pret Baznicu. Īstenībā aizmetņi notikumiem, kas risinājās taja svelmainajā vasarā pirms vairāk nekā gadsimta, brie­da jau tūkstoš astoņi simti divdesmit trešajā gadā un turpināja briest divdesmit tris gadus Leona XII, I'ija VIII un Gregora XVI valdīšanas laikā. Tie bija divdesmit trīs pāvesta diktatūras gadi Romā un katoliskajos valdījumos, ko pārraudzīja pāvesta vietval- ži. Šajā laikā gandrīz ceturtdaļu miljona cilvēku sodīja ar nāvi vai nolēma mūža ieslodzījumam, daudzus par politiskiem noziegu­miem, lai gan viņi bija tikai izpelnījušies Baznīcas nelabvēlību, izsūtīja. Grāmatas pakļāva cenzūrai, ļaudīm liedza pulcēšanās brīvību - ne lielākos bariņos par trim -, pārvietošanos stingri iero­bežoja. Visur aktīvi darbojās tribunāli, kas piesprieda apsūdzēta­jiem bargus sodus. Tiesas procesi notika vienīgi latīņu valodā, tāpēc pavisam maz bija tādu tiesājamo, kuri saprata, kādā nozie­gumā viņus apsūdz. Šo pāvestu valdīšanas laikā taisna tiesa bei­dza eksistēt - spriedumus noteica Vatikāns. Leons XII pat pama­nījās restaurēt inkvizīciju ar visu tās daudzveidīgo spīdzināšanu. Šo pāvestu ausis bija nedzirdīgas pret pārvaldamo žēlabām un raudam. Gandrīz vai katras pilsētas galveno laukumu greznoja karātavas, gluži ka rijīgi maitasputni sagaidīdamas ikvienu, kurš aizkaitinājis Baznīcu.

lajā laikā radās neskaitāmas slepenas biedrības. Slepkavoša­na kļuva par dzīvesveidu, par profesiju. Kad, teiksim, Boloņas iedzīvotāji sadumpojās, nemierus apslāpēja ar brutālu nežēlību. Uz pāvesta aicinājumiem vienmēr labprāt atsaucās Austrijas ka­raspēks, kas, šķērsojis robežas, vingrinājās kara mākslā, stādamies preti nepaklausīgajiem pilsoņiem. Taču vēstures rats pamazām ie­griezās citā gultnē, un tūkstoš astoņi simti četrdesmit trešajā ga­dā tauta - pec Baznīcas ieskatiem, pūlis, - Romā pārņēma varu.

T ūkstoš astoņi simti četrdesmit sestajā gadā par pāvestu ievē­lēja Piju IX, un pasaule, ko viņš mantoja, bija nožēlojama un iz­misuma pilna. Vismaz tāda tā izskatījās 110 pāvesta pils logiem. Garibaldi un Madzīni cīnījās par republiku, un drīz pēc kāpša­nas Svētā Pētera bazilikas tronī Pijs Bavārijas sūtņa karietē nakti bēga ārā no Romas, neapstādamies līdz pat Neapolei, kur slēpās dažādās vietās. Pa to laiku Roma pasludināja sevi par republiku, simboliski atbrīvojās no pāvesta, nonāvēja garīdzniekus un izlau­pīja baznīcas. Romā Pijs varēja atgriezties tikai pēc četriem ga­diem, kad pilsētu ieņēma franču armija. Madzīni aizbēga uz Šveici, un Garibaldi atgriezās kalnos. Tiesa, Pijs IX atgriezties spēja tikai ar ārzemju karaspēka atbalstu, taču svarīgs bija pats viņa atgrie­šanās fakts, un pārējam nebija nozīmes.

Pijs IX sāka savu valdīšanu uz nedzirdētas popularitātes viļ­ņa un, pauzdams pateicību, centās dot ļaudīm to, ko viņi vēlas. Viņš padzina jezuītus, deva atļauju publiskas avīzes izdošanai, likvidēja geto, gādāja par pirmā dzelzceļa ierīkošanu pāvesta val­dījumos. Pat izsludināja civilo konstitūciju, un tas viss bija darīts ar mērķi dzēst gadsimta ceturksnī nodarīto ļaunumu. Taču vēstu­re ir kā auļojošu zirgu rauta kariete, zem kuras riteņiem ir tik viegli pakļūt. Ļaudis domāja par nākotni, nevis tiecās atgriezties pagāt­nē, un šo nākotni viņi saskatīja nevis pāvestā, bet gan piederībā jaunajai itāliešu tautai.

Notikumi sasniedza kulmināciju, kad uz Kvirināla pils kāp­nēm nogalināja pāvesta premjerministru eleganto aristokrātu Ro­si. Kad Rosi gāja ārā pa durvīm slaveno kāpņu augšgalā, viņu sagaidīja neliels dīkdieņu pūlis. Nākamajā mirklī uz priekšu iz­lēca jauns cilvēks un nozibēja asmens, ietriekdamies Rosi kaklā. Rosi sagrīļojās un nokrita, kāpnes noplūda asinīm, bet naidpil- nie ļaudis auroja… Pijs šo skatu vēroja pa sava kabineta logu. Bai­sā iztēles aina mani nepamet kopš skolas gadiem.

Pagātnē, ja pāvesta vara bija apdraudēta, vienmēr palīgā va­rēja aicināt kādu armiju. Silvestrs I, Leons III, Gregors VIII, Kle- ments VII - viņi labprāt pieņēma izaicinājumus, zinādami, ka pa­līgā var pasaukt vienu vai otru karaspēku. Taču tūkstoš astoņi simti sešdesmit devītajā gadā nebija nevienas armijas, kas steig­tos aizstāvēt pāvesta valsti. Eiropas galvaspilsētās de facto bija pieņemts lēmums, ka pāvesta varai reizi par visām reizēm jādara gals. Londonas The Times rakstīja par "novecojuša institūta pirms­nāves krampjiem". Atceros, ka, mācīdamies par šo periodu, es pār­steigts prātoju, vai tēvs patiešām zina, ka I3az.nīcas vēsturē bijis tik briesmīgs laiks. Man negribējās ticēt, ka tēvs man par to nav teicis ne vārda, brīdinājis mani. Pēc tam nodomāju, ka viņš acīm­redzot dara visu, lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos.

CIadsimtos, kopš Konstantinam parādījās vīzija, kristietībai pir­mo reizi bija pienākuši tik grūti laiki. Taču Pija rīcībā bija trumpja kārts, un viņam neatlika nekas cits kā to izspēlēt. Viņš nolēma vērsties pie garīgās varas, ko Jēzus savulaik nodeva Pēterim, - pie gara spēka. Tūkstoš astoņi simti sešdesmit devītā gada jūlija bīs­kapija pasludināja nemaldīguma doktrīnu un tā dēvēto arhibīs­kapu prioritāti. No tā brīža morāles un ticības jautājumos pāves­tam vairs nebija iespēju kļūdīties, jo viņš pakļāvās bīskapijai, lajā pašā laikā viņš pats bija arhibīskaps, tāpēc viņa mācība un lēmu­mi nebija apstrīdami visā kristīgajā pasaulē. Baznīca pasludinā­ja pāvestu par savu vadoni, vienīgo garīgo līderi un ganu, vienī­go Dieva vietvaldi uz zemes, un neviens to neuzdrīkstējās noliegt vai par to šaubīties.

Tomēr šajā reformā bija viena vājā vieta, un vislabāk to zināja Pijs. Garīgajās cīņās Baznīca guva uzvaru, bet laicīgajās zaudēja.

Un tā nebija tikai metafora. Kaujas risinājās gluži reālas. Tūk­stoš astoņi simti septiņdesmitā gada deviņpadsmitajā augustā prūšu karaspēka vienības sāka uzbrukumu Romai, un franči tajā pašā dienā bija spiesti vest savu armiju no pilsētas ārā. Nepilni četri tūkstoši viru ģenerāļa Kanclera vadībā stājās pretī pāvestam, un ģenerāļa Kadornas komandētā itāliešu nacionālā armija ar seš­desmit tūkstošiem kareivju dienas laikā jau bija krietnu gabalu no Romas mūriem. Pijs, kuram nebija izvēles, šķietami pretojās un tad padevās.

Karalis Viktors Emanuēls, jaunās nācijas vadonis, bija uzva­rējis. Roma kļuva visas Itālijas galvaspilsēta. Divdesmitā augusta rītausmā lielgabali noklusa.

Nepagāja ne piecas stundas, kad virs Svētā Pētera bazilikas kupola uzvijās balts karogs.

Oktobrī pāvesta valdījumos notika plebiscīts. Par pievienoša­nos Itālijas Republikai nobalsoja simt trīsdesmit divi tūkstoši seši simti astoņdesmit viens cilvēks. Pret bija tikai tūkstoš pieci simti piecas balsis. Tūkstoš astoņi simti septiņdesmit pirmā gada pava­sari Italijas parlaments garantēja pāvesta suverenitāti un neaiz­skaramību viņam pakļautaja teritorijā, kur ietilpa Vatikāns, Late- rāns un vasaras mītne Gandolfo pili. Pijs uz to reaģēja ar rūgtu­ma pilnu frāzi, ko nebeidza atkārtot lidz mūža galam: "Tagad mēs esam cietumnieki."

Brīvību Baznīca atguva tikai tūkstoš deviņi simti divdesmit de­vītajā gadā, kad Pijs XI panāca vienošanos ar Benito Musolīni un parakstīja tā dēvētos I.aterāna paktus, kas Baznīcai atkal ļāva brīvi darboties varas, finanšu un politikas pasaulē.

Sandanato noklikšķināja greznas zelta šķiltavas. Man degu­nā iecirtās Guuloise aromāts, un novirmoja dūmi.

- Varmācība nav nekas jauns, - viņš sacīja. - Mes abi to zi­nām. Vardarbība Baznīcā… šis temats nez kāpēc ļoti ieinteresēja jūsu māsu. Apmēram tā izteicās Eminence. Mēs vienmēr no tas esam cietuši, bet mūsdienās ienaidnieks nav identificējams. Sa­protiet, pagātnē vienmēr bija skaidrs, kas ir ienaidnieks. Taču pat­laban mums ir trīs mirušie, mēs esam šausmu pārņemti un neva­ram pasaukt palīgā armiju, lai mūs glābj… tas laiks ir pagājis. Mēs esam vieni, bezpalīdzīgi un neapbruņoti šajā draudīgajā pasau­lē. - Es jutu, ka, par spīti drūmajiem vārdiem, Sandanato smaida. Šķita, ka ar runām par varmācību viņš atslābinās. Taču varbūt viņš gluži vienkārši vēlējās to pateikt. Viņš pacēla glāzi ar bren­diju. Bija gandrīz četri, manas māsas bēru dienas rīts, un beidzot es jutos tik noguris, lai aizmigtu. - Lai musu ienaidnieku rindās valda apjukums, - viņš noteica.

Es uzmetu viņam skatienu.

- Pasakiet to vēlreiz, draugs.

Māsas bēres man pagāja gluži kā miglā, lai gan es nepārtraukti kaut ko darīju, izpildīdams visas vajadzīgās formalitātes. Kā par brīnumu, tiku ar visu galā, lai gan jutu, ka vēroju sevi un pārējos bēriniekus it kā no malas. Tiku ar visu galā, lai gan apglabāju sa­vu māsu, ievērodams visus tradicionālos, svinīgos katoļu rituā­lus. Nekad neesmu sapratis, ko viņi īstenībā svin bēru dievkalpo­jumā. Cilvēks taču nomiris. Protams, esmu saņēmis atbildi, ka misē slavina dzīvi, kas nule kā beigusies, un svin taisnprātiga cilvēka pāriešanu labāka pasaulē. Gandrīz gadsimta ceturksni esmu lau­zījis galvu par šo atbildi. Jo īpaši mātes bērēs. Mātes dzive bija tik vientuļa un nelaimīga, ka nespēju to iedomāties par svinību iemeslu.

Ar Veļas bērēm bija citādi. Viņas dzīve bija svinību vērta. Taču nāvi gan viņa nebija pelnījusi. To vajadzēja atriebt.

Persiks novadīja misi nelielajā Ņūprudensas baznīcā, kur sa­pulcējās piecdesmit sešdesmit pavadītāju, no kuriem vairākums bija varenie, vēl varenākie un paši varenākie. Prezidenta pārstā­vis, pāris gubernatoru, trīs senatori, daži valdības locekļi, advo­kāti un citādi darboņi, kas iedomājās, ka tieši viņi liek zemeslo­dei griezties. Bija ieradušās piecas sešas televīzijas filmēšanas grupas, ko štata policija turēja pa gabalu. Mēs, Mārgarita, tēvs Danns, māsa Elizabete un es, darījām visu iespējamo, lai bēres nepārvērstos par "plašsaziņas līdzekļos plaši atspoguļotu noti­kumu", taču velti.

Nekad agrāk nebiju vērojis Persiku darbā, un redzētais atstāja uz mani iespaidu. Mise viņam bija smags pārbaudījums. Baznī­cu pildīja man labi pazistamā vīraka smarža. Sveču gaismā zārks tikko manāmi mirdzēja, it kā būtu klāts ar nespodru zeltu. Cere­monija turpinājās. Pēc daudziem gadiem atkal piedalījos svētajā vakarēdienā, turklāt citādi - nevajadzēja vairs mesties pie altāra ceļos, un es saņēmu ne vien Kristus miesu, bet arī asinis. Iespē­jams, rituāls kļuvis vienkāršāks. Taču tik un tā viss man šķita ne­reāls. Jo tur, uz paaugstinājuma novietotajā zārkā, gulēja mana mazā māsa.

Es teicu runu. Brālis, kas pārdzīvojis savu jaunāko māsu, un tā tālāk. Laiku pa laikam kāds iešņukstējās, daudzi man uzsmai­dīja un māja ar galvu. Tas viss liecināja, ka pasākums izdevies. Manos izteikumos nebija ne miņas no tā, ko es jutu patiesībā. Ve­ļai nāktu smiekli par maniem liekulīgajiem vārdiem gluži kā par labu joku. Citādi es nespēju. Es nespēju šā pūļa priekšā atkailināt savu dvēseli. Kad viss bija galā, atskanēja psalmu dziedājums, sērotāji pamazām devās ārā, un izrāde tikpat kā bija beigusies.

Veļu apglabāja kapsētā blakus nelielai baznīcai Driskilu ģime­nes kapavietā. Šeit dusēja māte un tēva vecāki. Nu arī - Vela. Vie­tas šeit pietiks ari tēvam un man. Mums nebija lielu monumentu, tikai atturīgs akmens galvgali. Mūsu piemineklis, tēvs mēdza teikt, būs mūsu darbs. Šie vārdi nez kāpēc man allaž atsauca atmiņā poēmu "Ozimandija", grāmatu, ko atcerējos no skolas laika. Ska­ties manos darbos, Tu, Varenais, un ciešanās…

Jutu, ka asais, aukstais vējš mani izpūš līdz kaulam. Negrasī- jos šeit stāvēt, skaļi klabināt zobus, notrausdams no vaigiem sa­salušas asaras, un noraudzīties, kā zārks lēni nozūd zem zemes.

Mani pārņēma savāds, iracionāls, bērnišķīgs niknums uz Veļu, ka viņa tā ņēmusi un nomierinājusies, ļaudama sevi aprakt. Acīm­redzot es nespēju aprast ar domu, ka ši gudrā, dzīvespriecīgā mei­tene, mana māsa, šeit gulēs viena visas turpmākās aukstās nak­tis. Pametis tuvāko ģimenes draugu pulciņu, kas, saspiedies ap kapu, gaidīja drāmas pēdējo ainu, es devos prom. Māsa Elizabete un Mārgarita Kordere palika kopā ar citiem.

Pēc brīža jau biju ticis pie augstā dzelzs žoga, kas norobežoja kapsētu. Pa debesīm traucās zemi pelēki mākoņi. Piepeši es ievē­roju dažas kapu plāksnes, kas bija ieaugušas zālē aiz žoga. Atvē­ris vārtus, es izgāju pa tiem ārā. Nekad agrāk necilās plāksnes nebiju šeit pamanījis, bet nu vai nu likteņa pirksts, vai nojauta mani pie tām atveda.

Uz tēva Vinsenta Governo kapa auga dzelkšņi un vērmeles. Uz plakanās, zemē iegrimušās akmens plāksnes vārds un gad- skaitļi bija iecirsti tik maziem burtiem, ka tos gandrīz nevarēja sa­skatīt. 1902-1936. Pašnāvnieku apglabāt svētītā zemē nebija ļauts.

Acīmredzot kavējos pie žoga ilgāk, nekā pats domāju, jo vār­tiem tuvojās bērinieki. Māsa Elizabete, apstājusies man līdzās, pie- tupās, lai redzētu, kas saistījis manu uzmanību. Viņa bija uzvil­kusi tradicionālu, mazliet pāršūtu mūķenes apģērbu, ko bijām sameklējuši Veļas drēbju skapī. Ieraudzījis viņu šajā tērpā sev bla­kus, es nodrebēju. Viņa it nemaz nebija līdzīga sev, it kā būtu sa- posusies uz maskuballi. Izlasījusi vārdu uz kapakmens, viņa pie­šāva roku pie mutes.

- Ak Dievs!

- Nabaga puisis, - es teicu. - Varu iedomāties, kādas atvadas viņam sarīkoja labie Baznīcas tēvi. Apraka šeit gluži kā klaidoni suni, pēc tam izlikās, ka tāds vispār nekad nav dzīvojis. Tāpēc, ka izdarījis pašnāvību. Kaut gan īstenībā nogalināts. Nē, māsa, viņš jāapglabā kapsētā, taču ne šajā, protams…

Kad cauri kapsētai devāmies atpakaļ, viņa paņēma mani zem rokas.

- Tu runāji ļoti labi, Ben. Veļai būtu…

- Nekā laba tur nebija. Nemāni sevi.

- Nē, tu runāji labi. Viņa lepotos ar tevi.

- Vai gribi dzirdēt ko jocīgu?

-Ko?

- Es neatceros nevienu vārdu, ko sacīju.

- Ak, Ben! Ja tu būtu patiešām tāds asais džeks, kāds izliecies, es tevi ciest nevarētu.

- Neiesaku iepazīt mani tuvāk, dārga. Vela zināja, kāds esmu īstenībā. Tāpēc atstāja man to fotogrāfiju.

- Nesaprotu…

- Vela visu savu mūžu aizstāvēja to, kas, viņasprāt, bija pa­reizs un patiess. Ja nezināja šos viņas mērķus, viņu varēja notu­rēt par atriebes eņģeli. Viņa bija skarbāka par mani.

- Varbūt nemaz neesmu viņu pazinusi…

- Tu pazini viņu. Tu viņu pazini. Labāk to atzīsti, bet tagad sagatavojies tam, kas mūs gaida mājās.

- Vai tu redzēji māsu Mariju Angelīnu?

- Nē, es tikpat kā neko tur neredzēju.

- Viņa sacija, ka atnākusi tieši no slimnīcas. Tēvs tā gribējis. Lai viņa pēc tam izstāstītu, kā viss noritējis.

- Ko tas nozīmē, māsa? Mūža atvasaras romāns?

Māja bija pilna ar cilvēkiem, kurus es tik tikko pazinu. Šau­bos, vai Vela pazītu vismaz katru desmito, - tie visi bija tēva draugi un paziņas. Baņķieri, daži pensionāri no CIP, cilvēki no Prinstonas universitātes, prezidenta aprindām tuvi ļaudis, garīdz­niecības pārstāvji, juristi un likumdevēji - visi draudzīgi, ar mil­zu ēstgribu tiesāja tītara gaļu un šķiņķi un malkoja dzērienus. Šķi­ta, ka šie cilvēki iztiek no bezdarbnieku pabalsta un tāpēc tik kāri metas uz ēdienu. Geritiji tik tikko spēja nest uz galda no jauna piepildītos traukus.

Tēvs Danns vadāja varenā auguma arhibīskapu kardinālu Klammeru no pulciņa pie pulciņa gluži kā slikti izdresētu ziloni pa pilsētas ielām. Persiks, Sems Tērners un vēl daži vietējie cen­tās stulbi neblenzt uz visiem šiem raidījumu "Tikšanās ar skatī­tājiem" un "Ar seju pret nāciju" veterāniem. Māsa Elizabete palī­dzēja Mārgaritai Korderei, un abas gluži kā divas manēžas inspektores gadāja, lai viss rit, kā pieklājas.

Cilvēka, kuru es meklēju, šeit nebija.

Lai gan bibliotēka šodienas apmeklējumu programmā neietil­pa, es viņu atradu tieši tur.

Drū Samerheiss stāvēja grāmatu pārpilnajā istabā pie loga un pārlapoja Somerseta Moema "Ešendenu" ar autora veltījumu tē­vam. Samerheiss Antiba kādu vasaru bija viņus iepazīstinājis.

Viņš pacēla skatienu no grāmatas, un viņa plānās bālās lūpas savilkās smaidā. Samerheiss bija tievs kā maikste, ģērbies ogļpelē- kā uzvalkā ar vesti, ap kaklu viņam bija ķēdīte ar zelta atslēdziņu, kurā iegravēti trīs grieķu burti, zīme, kas norādīja uz piederību Hārvarda universitātes absolventu bralībai. Pogcaurumā vidēja sārta Goda leģiona ordeņa lentīte. Spoži nospodrinātas melnas kurpes no Džerminstritas, melna adīta kaklasaite, balts krekls un zīmoggredzens uz labās rokas mazā pirkstiņa. Tipisks veiksmīgs jurists. Cilvēks, kurš spēlē līgā "Katrs par sevi".

- Vai esmu tev teicis, Ben, ka Moems ir mans mīļākais autors?

- Nē, šķiet, ka neesat.

- Vai zini, Villijs stostījās. Zēna gados man piemita tāds pats trūkums. Mums abiem no šīs kaites izdevies atbrīvoties. Vajadzī­ga tikai griba. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šo rakstnie­ku esmu iemīļojis. Tavam tēvam arī patika Villijs. Viņi apmainījās visādiem spiegu stāstiem. Taču abi bija ļoti dažādi cilvēki. Kā jū­tas tēvs, Ben? Vai ir kādi jaunumi?

- Iet uz labo pusi. Viņš izķepurosies, Drū. Taču bailēm pamats bija.

- Tavu tēvu nav viegli nobiedēt.

- Es to teicu par sevi. Biju nobijies. Mani nobiedēt nav grūti.

- Tu un tavs tēvs… - Samerheiss domīgi novilka. Viņš uzskatī­ja, ka mēs ar tēvu esam ļoti līdzīgi, bet negribam to atzīt. Agrāk viņš to bieži atkārtoja. - Tātad tu apgalvo, ka tevi nobiedēt nav grūti. Vai zini, man šķiet, ka tu esi pārāk pieticīgs, vērtēdams se­vi. Vai ari vēlies mani apvest ap stūri, blēdis tāds.

- Ziņkārīgs blēdis. Es jūs meklēju, Drū.

- Es šeit noslēpos, lai būtu prom no pūļa. Bēres un tas viss pēc tam… Labi apzinos, ka drīz pats varu kļūt par iemeslu tādai burzmai. Žēl Veļas. Skumja diena mums visiem…

- Vai jūs bijāt starp viņas atbalstītājiem?

- Es pārāk daudz zinu, lai kādu atbalstītu. Taču vēlēju viņai labu un cienīju viņas uzskatus. Kad bija izdevība, gādāju viņas pētījumiem naudu.

- Kas viņu nogalināja, Drū?

- Vispirms jānoskaidro, kāpēc viņu nogalināja, Ben. Tikai pēc tam - kas.

- Es arī tā domāju. Kāpēc manu māsu vajadzēja nogalināt? Vai viņa patiešām gāja bojā savu uzskatu dēļ?

- Diez vai. Filozofiska pārliecība, pat mēģinājumi to izplatīt mūsdienās nevarētu būt slepkavības iemesls. Taču tas ir tikai mans viedoklis. Veļas dzive uzmanīgāk jāpapēta… lai saprastu, kāpēc. Un atbildi atradīs tikai tas, kurš meklēs rūpīgi, nepagur­dams. Pēdējās dienās tu droši vien biji pārāk noslogots… Tu rau­gies pasaulē ar jurista acīm, jo citādi nemaz nemāki, vai ne? Vāc pierādījumus, liecības, pavedienus, veido lietu, veido ziloni… - Ieraudzījis manā sejā neizpratni, viņš paskaidroja: - Vai zini, ko Rodēns atbildēja uz jautājumu, kā viņš veido ziloņa statuju? Rodēns teica, ka ņemot varenu akmens bluķi un noskaldot nost visu, kas naV zilonis, šeit ir otrādi. Tev ir neskaitāmas Veļas dzī­ves liecības, fragmenti un drumslas. Saliec tās kopā, un tu ierau­dzīsi slepkavu. - Samerheiss pagriezās un ielika grāmatu plauktā.

- Es gribētu uzzināt ko vairāk par Kērtisu Lokhartu. Un He- fernanu. Viņi gāja bojā gandrīz vienā laikā ar Veļu. Vela domāja par aiziešanu no ordeņa, lai apprecētos ar Lokhartu…

- Izmet no prāta Hefernanu, Ben! Viņu nogalināja Lokharta dēļ. Slepkava negribēja atstāt liecinieku. Viņš bija tikai tas, par ko sevi dēvēja, - īru priesteris, kam patika iedzert. Padod man mēte­li, Ben, un iesim pastaigāsim. Parunāsim par nelaiķi misteru Lok­hartu.

Uzlicis galvā mīkstu platmali, ap kaklu aptinis melnu kašmi­ra šalli, rokās uzvilcis melnus cimdus un mugurā melnu, garu mēteli ar samta apkakli, slēptu aizdari un stūrainiem pleciem, viņš nesteidzīgi izsoļoja no mājas. Bikšu vīles viņam bija tik ne­vainojamas un asas, ka ar tām varētu pārgriezt cilvēkam rīkli. No vēja, kas uz sasalušā zāliena čabināja lapas, viņa šaurā seja acu­mirklī sasarka. Pagājuši garām kapelai, mēs devāmies uz dārzu un dīķi, kur bērnībā kopā ar Veļu slidoju.

- Kērtiss Lokharts… - Samerheiss iesāka, tiklīdz bijām attāli­nājušies no mājas. - Redzēju viņu ļoti daudzās lielās lomās. Viņš bija kā aktieris, kas vērojams gan vienā lugā, gan citā. Taču dvē­seles dziļumos viņš bija vidutājs, kas izrīkoja dažādus apšaubā­mus darījumus, un tas viņam bija iedzimts. Viņš nāk no Bosto- nas, un Lokharti no Neatkarības kara laikiem bijuši vidutāji. Tas ir viņu talants. Citiem, teiksim, ir zelta rokas, un viņi māk iztaisīt plauktu vai kāpnes, vai cāļu būdu, vai omāru slazdu…

Samerheiss raksturoja Lokhartu, teikdams, ka viņa dzīve ritē­ja starp cilvēkiem, kurus dēvē par "slepeno valdību" vai "valdī­bu valdibā", vai "Baznīcu Baznīcā". Lokharts bija apguvis šīs zi­nības, sēdēdams klēpi manam tēvam.

- Taču, - Drū Samerheiss turpināja, kad mēs stāvējām zem kai­lajām ābelēm dārzā, kur mans tēvs bija atradis zarā karājamies tēvu Governo, - Kērtisam bija viens liels veikums, ar ko viņš varē­ja lepoties. Tas bija viņš, kurš mazo cilvēku Salvatori di Monu pa­darīja par pāvestu Kallistu IV. Apsolīja un izdarīja.

Un spēja to dabūt gatavu, jo ieņēma posteni Konveja fonda direktoru padomē Filadelfijā. Lokharts tur klusi apbrīnoja Ordu Konveju jeb "veco perdeli", kā viņu dēvēja kolēģi, un pārsteigts uzzināja, ka tas piepeši izlēmis, ka vēlas savu pāvestu. Galu galā Ords ar šo domu vērsās pie Lokharta, un tas iegādājās Ordām pāvestu par pieciem miljoniem un astoņsimt tūkstošiem dolāru, un tā bija par piecpadsmit miljoniem dolāru mazāka summa ne­kā tā, par kādu Nelsons Dabldejs iemantoja Ņujorkas Metropoli­tan Opera. Interesanti, ka tikai nedaudzi zina, ka pāvestu var no­pirkt par naudu. Kallista IV valdīšanas laikā Ords nodzīvoja vien divus gadus, jo viņa mūžs aprāvās. Likteņa ironija, ar ko pārpil­na cilvēka dzīve.

Kādu laiku Lokharts Ordu Konveju uzskatīja par vecu, apro­bežotu fašistu, draņķīgu avi, kas ģimenē iekļuvusi aiz pārpratu­ma. Taču Ords gluži vienkārši bija ļoti pieķēries Baznīcai, pieķē­ries jau no mazotnes, kad mācījās katķismu. Lokharts, uzmanīgi sekodams procesiem, uzminēja, ka Salvatore di Mona labprāt at­celtu dažas reformas un uzņemtu kursu uz tā dēvēto Baznīcas demokratizāciju. Savukārt Ords vienmēr atgādināja, ka demokrā­tija ir laba lieta, bet ne Baznīcā. "Vai tad katoļiem," viņš burkšķē­ja, "nav jābalso par to, kam viņi tic? Taču viņi nevēlas izteikt sa­vu viedokli, tur tas suns aprakts!"

Lokharts saka izstrādāt plānu. Viņš saprata, ka Konvejs pūlas atsaukt atpakaļ vecos labos laikus, lai nomierinātu satrauktos prā­tus, un tas padarīja viņu par ideālu instrumentu. Visi aspekti sa­kārtojās jaukā simetrijā. Konvejs vēlējās pieredzēt savas bērnības Baznīcas atgriešanos, monsinjors Endijs Hefernans ilgojās iemīt taciņu uz Kardinālu kolēģiju. Taču Lokharts vienīgi gribēja sagla­bāt savu status quo. Bija vajadzīga nauda, bet par to varēja nerai­zēties - Ords Konvejs gluži vai lūdzās, lai viņa nastu padara par dažiem miljoniem vieglāku. Panākt vienošanos prasīja notikumu gaita. Kērtiss Lokharts bija savā elementā.

Dzimstības kontroles klīnika Bolīvijā noderēja par ideālu pa­līglīdzekli. Tā bija liberāla iestāde, taču nepietiekami liberāla. Lie­lisks paraugs tam, cik daudz kas vēl jāmaina. Vairākums Baznī­cas hierarhijā - tikai ne paši lielākie konservatori Vatikāna kūrijā - uzskatīja, ka šīs klīnikas izveidošana bija progresīvs un visnotaļ sociāli atbildīgs solis. Katrā ziņā, labi atcerēdamies pāvesta Pāvi­la valdīšanas gadus, kas kļuva pagrieziena punkts Baznīcas jau­nākajā vēsturē, viņi nesaskatīja šajā rīcība atkāpšanos no Kristus mācības pamatnostādnēm.

Kērtiss Lokharts pamazām veidoja kopējo attēlu no daudza­jām mazajām dalām. Pat visdīvainākās formas elementam viņš atrada piemērotu vietu. Viņš spēja izkārtot visu. Ne velti kardi­nāls Salvatore di Mona vēlēšanu priekšvakarā Lokhartam sacīja, ka tas kļūdījies profesijas izvēlē.

- Šī purpursarkanā mantija piestāvētu jums, Kērtis, gan man­tija, gan tiāra. Neviens jūs neapturētu.

Lokharts bija gandarīts.

- Mani tik un tā neviens neapturēs, Eminence.

Taču šī saruna noritēja krietnu laiku pēc tam, kad Lokharts sa­prata, kā var izmantot Pāvila VI izmocīto dvēseli par sviru, lai iekustinātu Konveja nodomu īstenošanos.

Viss sākās Jāņa XXIII laikā. Tas bija viņš, kurš nodarbojās ar dzimstības kontroles jautājumiem un pēc tam nodeva tos tālāk Pā­vilam, kas Vatikāna koncilu atbrīvoja no šo jautājumu pārraudzi- bas. Un ledus sakustējās. Jau sešdesmitajos gados desmitiem mil­jonu katoļu visā pasaulē sāka izmantot pretapaugļošanās tabletes, ignorēdami oficiālo Baznīcas mācību. Pāvils uzdeva savai komi­sijai atrast oficiālajā doktrīnā robu, lai godīgie katoļi visā pasaulē ar mierīgu sirdsapziņu varētu kontrolēt dzimstību. Ja Pāvils nevē­lētos grozīt doktrinu, viņam vajadzētu, kā tēlaini izteicās kāds kar­dināls, "iemest komisiju Tibrā".

Komisijas ziņojumā veids, kā nomierināt katoļus, tomēr bija atrasts. Un svarīgā doma bija formulēta apmēram šādi - lai gan laulības mērķis ir bērnu radīšana, ikviens laulātā pāra dzimum­akts nav uzskatāms par līdzekli šā mērķa sasniegšanai.

Pēc Lokharta domām, tas bija izšķirīgs sasniegums, kas nodro­šinātu Baznīcai godpilnu ieiešanu divdesmitajā gadsimtā, turklāt daudzas nomaldījušās avis atgrieztos Baznīcas pasparnē.

Taču Pāvila sirdsapziņa galu galā viņam liedza komisijas ziņojumu akceptēt. Šāda lēmuma pieņemšanā liela nozīme bija Vatikāna konservatoru aizkulišu manevriem. Savā vēstījumā Humanae Vitae viņš pilnīgi noraidīja komisijas atzinumus, un tas bija trieciens, no kura Baznīca ilgi nespēja atgūties. Lokharts uzskatīja šo bridi par pagrieziena punktu. Pēc viņa domām, encik- lika Humanae Vitae iezīmēja vecās, konservatīvās Baznīcas galu. Bija tikai divi ceļi - viens uz priekšu, otrs - atpakaļ. Vai nu Baz­nīca paliks konservatoru rokās un sabirzis putekļos, vai ari to pār­ņems mērenie un liberāļi, kam ir nākotnes vīzija un kas mācēs Baznīcu tai piemērot.

Konveja jautājumu tas viss nekā neietekmēja - pagrieziena bri­dis galu galā varēja vilkties gadu vai desmit gadus. Lokharts re­dzēja to kopumā - sākumu, vidusposmu un beigas. Un to izpra­ta, sēdēdams pie galda kārtējā Konveja fonda direktoru padomes sanāksmē. Tas mirklis acīmredzot bija tāds pats, kādu es piedzī­voju futbollaukumā, kad izpratu spēles būtību. Taču Lokhartam bija savas spēles, man - savas.

Mēs ar Samerheisu apstājāmies pie dīķa, kas bija pārvilcies ar plānu ledu, un raudzljāmies uz pelēko apvārsni.

- Un tajā bridi, - Samerheiss sacīja, - Lokharts pavērsās pret diviem direktoru padomes locekļiem - tavu tēvu un mani -, uzai­cinādams pēc sanāksmes iedzert. Lokharts par sev līdzvērtīgiem āķīgu jautājumu risināšanā uzskatīja vienīgi Hjū Driskilu un ma­ni. Tā nu visi trīs devāmies uz kadu klubu, ko Lokharts Filadelfi­jā bija nolūkojis. Klusēdams viņā noklausijies, Hjū Driskils teica: "Jautājums, Kērtis, ir tāds. Vai spēsi pārliecināt Ordu Konveju, ka par dzimstības kontroles centru Bolīvijā un sešiem miljoniem do­lāru preti viņš saņems konservatīvu pāvestu?" - "Spēšu." - "La­bi, Kērtis," Hjū Driskils noteica, zīmīgi paskatījies uz mani. "Ta­gad pastāsti, kā." Tāpat ka visi lieli plāni, arī šis bija vienkāršs. - Samerheiss apklusa un sakārtoja cepuri.

Konvejs ar Ņujorkas monsinjora Hefernana uzticamu biroju starpniecību dāvās Baznīcai sešus miljonus dolāru. Tie it kā būs paredzēti Bolīvijas dzimstības kontroles centram, un ar šo soli Konvejs pārvilinās savā pusē mērenus un progresīvus trešās pa­saules kardinālus, arī vairākus Eiropas intelektuāļus. Taču īste­nībā nauda tiks izmantota aizdevuma nodrošināšanai un aiz­ceļos no Romas bankas uz Panamas banku, lai pēc tam nonāktu Bolīvijas valdības rokās. Konveja seši miljoni dolāru vienlaikus eksistēs gan uz garantijas dokumenta, kas apstiprina aizdevu­ma faktu, gan skaidrā naudā, un tādējādi kļūs par divpadsmit miljoniem dolāru. Pat lielāku summu. Sie ļaudis - Lokharts, Hju Driskils, Samerheiss un kardināls d'Ambrici, kas pāvesta uzde­vumā pārraudzīja L'lnstituo per le Opere di Religione, Reliģisko problēmu institūtu (ar tādu eifēmismu bija aizstāts Vatikāna

Bankas nosaukums) -, lieliski zināja, kā kārtojami biznesa jau­tājumi ar Vatikānu.

- Kādam nolūkam, tavuprāt, paredzēti otri seši miljoni? - Samerheiss uzdeva retorisku jautājumu, nenovērsdams skatienu no suņa, kas piesardzīgi virzījās pāri dīķim, pie katra soļa paskrā- pēdams ledu un tad jocīgi purinādams ķepu. - Pāvesta nopirkša­nai. Mēs ar tavu tēvu bijām vienisprātis, Ben, ka izdomāts viss bija meistarīgi.

Tajās dienās kardināls Oktāvijs Fandžio vadīja bīskapu svēto kongregāciju. Sanāksmju vieta bija ēka nelielajā Pija XII laukumā, kas atradās netālu no Svētā Pētera katedrāles. Fandžio bija mē­rens pragmatiķis un samērā alkaligs cilvēks ar milzu autoritāti bīskapu izraudzīšanā. Pāvesti ieklausījās viņa padomos, un savu darbu viņš prata. Viņa favorīti kļuva ne vien par bīskapiem un arhibīskapiem, bet arī kardināliem. Fandžio visādi pauda, ka ir kandidāts uz Pāvesta krēslu, bet bija pārāk jauns un pats to saprata. Pēc desmit vai divdesmit gadiem, jā, tad Fandžio vairs nebūs jauns, un tad viņam apkārt būs draugi un atbalstītāji vai cik.

Hjū Driskils Lokharta domu gaitu apjēdza pirmais.

"Vai tu gribi tos sešus miljonus atdot Fandžio?"

"Kaut kādā ziņā, jā," Lokharts atbildēja. Fandžio brālis Džo- vanni bija neveiksmīgs advokāts, kurš dzīvoja Neapolē un kuram katastrofāli trūka naudas. Viņš varēja zaudēt villu kalnos un vecā­ku māju. Ar daļu no sešiem miljoniem pietiktu, lai saglabātu villu un māju un palīdzētu Džovanni nostāties uz kājām.

"Tātad," l iju Driskils noņurdēja, "par to no kardināla Fandžio tu pieprasīsi nelielus pakalpojumus. Tā teikt, dots pret dotu."

Pāvests nesen bija paziņojis, ka sasauks konsistoriju, lai tajā izraudzītos divdesmit vienu jaunu kardinālu. Lokharts ierosinā­ja, ka viņš, Hjū Driskils un Samerheiss kopā ar pāris draugiem no kūrijas un kardinālu Fandžio varētu apspriest iespējamos kan­didātus un vienoties par piecpadsmit abpusēji pieņemamiem pre­tendentiem. Par savām pūlēm kardinālam Fandžio pavērsies ie­spēja glābt brāli un vienlaikus izveidot atbalstītāju loku savai kandidēšanai uz Pāvesta krēslu kaut kad nākotnē. Tas nenotiks drīz, tikai pēc tam, kad tagadējais Lokharta kandidāts noies no skatuves, taču tāda amata dēļ var arī paciesties. Un pagaidām piecpadsmit konsistorijā izraudzīto kardinālu balsos ta, kā teiks Fandžio. Monsinjors Endijs Hefernans Fandžio personā bija iemantojis nenovērtējamu draugu, kas nogludinās ceļu, lai visdrī­zākajā laikā Hefernana galvu rotātu kardināla sarkanā cepurīte. Ieguvēji būs visi, ari Ords Konvejs, kas izvēlēsies pāvestu, pro­tams, pēc Lokharta ieteikuma.

Samerheiss pagriezās un caur kailajiem koku zariem lūkojās uz maju. Strauji satumsa.

- Lokharts šā mērķa īstenošanai veltīja apmēram gadu. Fan­džio ļaudis, kā izrādījās, bija uzticami. Un tā, Ben, pieticīgs un kluss cilvēks ar mēreniem uzskatiem, vārdā Salvatore di Mona, kļuva par Kallistu IV. Patlaban pāvests Romā mirst, un pirms da­žām dienām Kērtiss Lokharts bija ieradies Ņujorkā uz tikšanos ar Hefernanu. Kērtiss saprata, ka sākas jauna spēle. Žēl, bet šo­reiz viņš neuzzinās, kā tā beigsies. Kā teiktu angļi, Kērtiss nodzī­voja ilgu un laimīgu mužu. - Viņš nopūtās un uzmeta skatienu pulkstenim. - Mums jāiet. Došu tev labu padomu, Ben. Centies tikt tam pari, cik ātri vien iespējams, - es runāju par Veļas nāvi. Viņas vairs nav, un viņai arī bija laimīga dzīve. Vai saproti? Tās ir bīstamas spēles, un laukumā ir ļoti bīstami spēlētāji. Mēģinā­jums izveidot no fragmentiem un drumslām kopējo ainu var beig­ties bēdīgi. Baidos, ka mans ieteikums to darit bija pārsteidzīgs un tu nekad neieraudzīsi viņas slepkavu. Atstāj to visu likteņa ziņā. Dzīve ir pārāk isa.

Samerheiss paņēma mani zem rokas. Pieskāriens bija viegls, kā bez svara. It kā viņš gatavotos savam pēdējam ceļojumam.

Ejot atpakaļ uz māju, es paradīju Samerheisam Veļas atstāto fotogrāfiju. Viņš papurināja galvu un teica, ka viņam tā neko ne­vēstot. Viņš gan pazina d'Ambrici, taču es jutu, ka domās viņš jau ir tālu prom. Kāda jēga no šīs senās fotogrāfijas?