Assasini

CETURTĀ NODAĻA

DRISKILS

Masa Elizabete.

Mēs stāvējām Garajā istabā. Liesmas no kamīna izraibināja māsas Elizabetes seju ņirbošiem plankumiem un ēnām, viņas za­ļajās acīs atmirdzēja un dejoja dzirksteļu atspulgi. Saņēmusi ma­nu roku, viņa runāja par Veļu un purināja galvu, un tad biezie mati sašūpojās gluži kā viļņi. Šķita, ka viņas klātbūtne piepilda telpu un viss pārējais istabā atkāpjas un ieraujas stūros. Māsa Eli­zabete bija gara auguma sieviete, tērpusies rupja adījuma svīterī, kas sniedzās pāri gurniem, un tumšos svārkos. Kājās viņai bija melni, gari zābaki. Acīs, kas nenovērsās no manis, jautās apņē­mība.

Viņa izstāstīja, kā kardināls d'Ambrici pavēstījis ļauno ziņu, kā viņa atstājusi žurnālu savas palīdzes ziņā, sakravājusi ceļa­somu un iekāpusi pirmajā lidmašīnā, kas devusies uz Ņujorku. Tur viņu jau gaidījis pasūtītais automobilis, kas atvedis uz Prin­stonu.

- Mirstu no bada, - beidzot viņa paziņoja. - Vai jums ir zirgs? Es varētu apēst zirgu ar visu jātnieku.

Pec desmit minūtēm mēs sēdējam virtuvē pie uzkodām apkrau­ta galda un ieturējāmies. Māsa Elizabete nebija no tām sievietēm, kuras mulsina viņu ēstgriba. Pēc briža viņa pacēla skatienu no šķīvja.

- Man jau ir pienācis rīts. - Izskatījās, ka viņa gatavo sev četr­kārtīgu sviestmaizi. - Kad sāku ēst, man vienmēr vajadzīgi aiz­bildinājumi. Ilgi noderēja paskaidrojums "meitene aug", bet nu šai "meitenei" jau ir trīsdesmit gadu. Vai jums ir diētiskā kokako- la? - Viņa sāka ziest uz savas sviestmaizes sinepes.

- Laikam nebūs vis.

- Nūja, tas jau būtu par daudz gribēts. Varbūt ir alus?

Sameklējis viņai alu, es pagatavoju sev sviestmaizi. Kad tas bija

izdarīts, viņa sacīja:

- Vai drikstu apēst vēl vienu… vismaz pusīti?

-Jums ir alus ūsas, māsa.

- Kā vienmēr. Mani tās netraucē, ja netraucē jūs. Bārs "Pie Pīte- ra". Ērvingpleisa. Neesmu aizmirsusi.

- Jūs mani pārsteidzat.

- Kāpēc gan? Paklausieties, ja esmu mūķene, tas nenozīmē, ka neesmu dziva būtne. Man patīk ne tikai labi pavadīt laiku, bet a to atcerēties. Ben… - Viņa atkorķēja vēl vienu Rolling Rock pudeli un ielēja dzērienu glāzēs.

Es ari atcerējos.

Veļa pirms diviem gadiem ieradās Ņujorkā, lai saņemtu balvu no starptautiskas sieviešu apvienības par savu humanitāro dar­bību. Viņa teica runu apzeltītajā viesnīcas Waldorf Asturia zālē, ku­rā vienu reizi biju piedalijies pieņemšanā par godu Yankees ko­mandai, kad tā bija atgriezusies no pavasara treniņu spēlēm. Pēc runas tūkstoš viesu ēda cāli ar krējuma mērci un zirnīšiem, un Veļa, juzdamās kā mājās, pastaigājās starp šiem cilvēkiem un vil­ka mani sev līdzi, iepazīstinādama ar viesiem, un nekādu prieku, jāteic, man tas nesagādāja.

Pēc tam Veļa man paziņoja, ka pēc vakariņām viņai jāsatiekas ar kādu draudzeni no Džordžtaunas, arī mūķeni, kura pēdējā lai­kā dzīvojot un kalpojot Romā. Veļa saņēma mani pie rokas.

- Jums jāiepazīstas, jo viens otru jūs nevarēsiet ciest! - viņa sacīja un iesmējās savus blēdīgos smieklus, ko es labi pazinu jau kopš bērnības.

Izrādījās, ka draudzene ir māsa Elizabete, un pirmais, ko Waldorf tumšzilajā vestibilā ar lielo, grezno pulksteni, kurš rādīja tieši desmit vakarā, es ievēroju, bija tas, cik viņas ir līdzīgas. Bie­zi, viļņaini mati, mirdzošas acis, abas iesaujojušās, no abām sta­rot staroja veselība. Tikai Veļas seja bija ovāla, bet draudzenei - sirdsveida. Mēs ar Elizabeti paspiedām viens otram roku, un vi­ņas smaidā pavīdēja kaut kas nerātns. Viņa viegli pielieca galvu, it kā mani izaicinādama. Veļa ar cerībām mūs vēroja, un viņas skatiens pauda, ka abi esam viņai visnozīmīgākie cilvēki. Māsa Elizabete nopētīja mani no galvas līdz kājām.

- Beidzot esmu iepazinusies ar atkritēju jezuītu.

Es uzmetu skatienu Velāi.

- Tenku vācele acīmredzot bijusi uzdevumu augstumos.

Elizabete iesmējās, un viņas balsī jautās siltums.

- Tā taču gluži nebūs, ka mēs viens otru nespēsim ciest, vai ne?

- Vismaz nevarēsim teikt, ka nebijām brīdināti.

Vakars beidzās ar kokteiļu ballīti, ko rīkoja kāds jezuītu draugs, manas māsas cienītājs. No dzīvokļa pavērās skats uz Gremersi- parku. Istabā, kur vērpās cigarešu dūmu stigas, mēs malkojām vī­nu un risinājām rotaļīgas sarunas, kam pa vidu izskanēja dzēlīgi joki par pāvestu. Veļa bija uzanibas centrā.

līs piegāju pie pavērtā loga, no kura plūda spirdzinošs vē­sums. Nupat bija aizvadīta Pateicības djena, bet pilsētu jau ietina sniegputenis. Viss bija balts, un Gremersipārkas ainava atgādi­nāja Ziemsvētku apsveikuma kartīti. Māsa Elizabete, nostājusies man blakus, jautāja, vai, manuprāt, kāds jutīsies aizvainots, ja mēs izlavīsimies laukā un pastaigāsimies pa sniegu. Es atbildēju, ka diez vai kāds to pamanīs. Kad izgājām priekšnamā, tēvs Džons šīhans, juridisko zinātņu doktors, kuru pazinu gadiem ilgi, ma­nai pavadonei veltīja atzinīgu skatienu, bet man parādīja no īk­šķa un rādītājpirksta izveidotu aplīti. Viņam nebija ne jausmas, ka Elizabete ir mūķene.

Bija sasnidzis dziļš sniegs, un viņa priecājās kā maza meite­ne, kam atļauts neiet gulēt. Ar ādas puszābakiem spārdīja kupe­nas, samīcīja mīkstas, lielas pikas un, pāri dzelzs žogam notēmē­jusi, svieda ar tām pa kokiem. Gremersipārka atgādināja klusu sniega valstību, kurā paretam uz baltā fona iznira kāds gājējs, stei­dzīgs un tumšs ka mūks, kas dodas uz kapelu. Mēs pagājām ga­rām blāvi apgaismotajām kluba Players bara durvīm, tad aizsoļo- jām līdz Ērvingpleisai, kur uz rindā novietotajām automašīnām bija sasnigušas augstas sniega cepures.

Beidzot mēs iegriezāmies bārā "Pie Pītera" un, nostājušies pie saskrāpētas koka letes, palūdzām pa kausam alus. Gluži kā iko­na vai kāda īpaša ordeņa abats, no fotogrāfijas uz mums stingri, ar vieglu pārmetumu noraudzījās Sinatra. Māsa Elizabete stāstīja man par savu darbu Romā, par žurnālu, un es atzinos, cik savā­di jūtos katoļu sabiedrībā. Viņa apvaicājās, kā klājas manai sie­vai Antonijai, un es atbildēju, ka Antonija vairs nav mana sieva. Viņa klusēdama pamāja un iedzēra malku alus, no kura uzaugš- lūpas palika putas.

Izgājuši no bāra, mēs saskrējāmies ar Veļu un Šīhanu, un, smiedamies un aušodamies kā bērni, visi četri pa Leksingtona avē­niju devāmies uz pilsētas centru. Mums ne reizes neienāca prātā, ka Veļa ir Nobela miera prēmijas kandidāte. Uz brīdi no jauna atgriezās bērnība, un mēs izlikāmies, ka beigas šai pasakai katrā ziņā būs laimīgas. Taču tie bija maldi, un mana māsa bija mirusi.

- Ben, mums jātiek skaidrībā par galveno. Es mīlēju tavu mā­su, taču vēl neesmu izraudājusies. Es nezinu, kas īsti notika un kāpēc. - Māsa Elizabete noslaucīja no augšlūpas alus putas un tad samīcīja salveti mazā, stingrā bumbiņā.

- Es arī nezinu. Varbūt viņa negribētu, lai mēs…

- Cilvēki vienmēr tā saka. Varbūt tā ir. Taču es nespēju raudāt tāpēc, ka esmu nikna.

- Es arī, māsa.

Viņa gribēja zināt visu, un es stāstīju. Par Lokhartu un Hefer- nanu, par Veļu un savu tēvu. Par tēvu Dannu un viņa versiju par slepkavu garīdznieku. Par visu.

-Jā… - māsa Elizabete domīgi novilka. - Par portfeli tev ir tais­nība. Viņa to ņēma līdzi visur. Pēdējo reizi, kad Veļu redzēju, tas bija pie viņas. Piebāzts ar papīriem, piezīmju grāmatām, kopijām, pildspalvām, flomāsteriem, vēstures atlantiem, pat šķēres tur bija. Viss viņas darbs bija tajā portfelī.

- Vai Veļu nogalināja, lai nozagtu šo portfeli? Ar ko gan tik svarīgu viņa nodarbojās?

- Ūn kam tas bija svarīgs? Ko Lokharts, Hefernans un Veļa ap­draudēja?

- Kas bija prātā Lokhartam un Hefernanam?

Elizabetes skatiens pauda izbrīnu.

- Tu patiešām neesi lietas kursā par Baznīcas aktualitātēm! Va­ri man ticēt - šie vīri runāja par nākamā pāvesta vēlēšanām. Ro­mā patlaban neviens ne par ko citu nerunā, un Lokharts ar He- fernanu, lai ietu, kur iedami, ņēma Romu visur sev līdzi. Ko viņi atbalstīja? Lokhartam vienmēr bija savs, īpašs viedoklis. Esmu dzirdējusi, ka viņš spējis nosvērt svaru kausus uz vienu vai otru pusi. Patiešām.

- Kāds sakars ar to Veļai? Vai viņas atbalsts kādam kandidā­tam varēja viņai kaitēt?

Elizabete paraustīja plecus.

- Kas to lai zina… Viņai bija tuvas attiecības ar d'Ambrici. Tas sākās jau bērnībā… tavs tēvs un Svētais Džeks, visi tie notikumi…

- Līdz šim es nezināju, ka viņa piedalās Baznīcas politiskajās spēlēs…

- Šīs spēles toties bija Lokharta joma.

- Bet portfelis piederēja Veļai!

- Jā, - Elizabete atzina. - Tiesa kas tiesa.

- Varbūt Hefernanu novāca, jo viņš bija liecinieks? Varbūt mēr­ķis bija Veļa un Lokharts?

- Kāpēc tad Lokhartu nogalināja tik nepiemērotā vietā, ja jau viņš bija mērķis? Padomā, Ben! Patiešām jāsecina, ka slepkava zināja par pilī norunāto tikšanos! Tas jau kaut ko nozīmē! - Viņa i unāja ātri un satraukti. - Tātad sekretāre ir pilnīgi pārliecināta, ka tas bijis priesteris… Varbūt viņai taisnība. Kas gan cits, neiz­raisīdams aizdomas, varēja uzzināt par dižvīru Lokharta un He­fernana tikšanos? Veļa sacīja, ka Lokharts esot noslēpumainākais cilvēks pasaulē, nu vēl, protams, jūsu tēvs. Lokhartam jomā, kur viņš darbojās, bija jāievēro slepenība, citādi nemaz nevarēja but. - Elizabete, ievilkusi elpu, turpināja: - Tāpēc diez vai viņš kādam par tikšanos teica. Hefernans, viltīgs lapsa un azartisks pokera spēlētājs, bija ciešāk saistīts ar Baznīcas aprindām. Patiešām - šīs slepkavības ir savējo darbs. - Viņa apklusa, it kā šis secinājums būtu viņu pārsteidzis. - Slepkavošana bija vecās Baznīcas tradī­cija. Mūsdienās mēs uzskatām tādu izrēķināšanos par senu vēs­turi un neticam, ka kaut kas tāds vēl notiek.

- Kad Veļa man zvanīja, viņa bija nobijusies un gribēja kaut ko pārrunāt ar mani. Persiks teica, ka viņa nodarbojusies ar sa­režģītiem pētījumiem un kaut kas tajos viņu satraucis. Jūs bijāt tuvas draudzenes. Kas viņu biedēja? Varbūt vismaz ar pušplēstu vārdu viņa par to ieminējās?

- Pēdējo reizi mēs redzējāmies Romā. Tas bija pirms kādām trim nedēļām. Viņa strādāja kā apmāta. Parīzē. Romā. Vatikāna bibliotēkā, slepenajos arhīvos. Viņa nestāstīja, ko pēta. Tas attie­coties uz seniem laikiem, patiešām seniem, četrpadsmito vai piec­padsmito gadsimtu, tas ir viss, ko viņa pateica…

- Es nesaprotu, pie joda! Kāpēc kādam par to vajadzēja viņu nogalināt? Un ko viņa darīja Parīzē? Biju pārliecināts, ka viņa ga­tavojas rakstīt grāmatu par Otro pasaules karu…

- Parīzē viņa strādāja visu vasaru. Viņai bija dzīvoklis. Reizi pa reizei ieradās Romā, nozuda arhīvos, tad atkal atgriezās Parī­zē. Kad pēdējo reizi tikāmies, viņa bija ceļā uz Ēģipti, uz Alek- sandriju. Es jokodama nosaucu viņu par Tuksneša Lapsu - kā Rommelu, pa kura pēdām viņa acīmredzot gāja.

- Četrpadsmitais gadsimts, Otrais pasaules karš, mūsu dārzā pakāries priesteris… Starp citu, vai par to viņa kādreiz ieminējās?

- Ne reizi.

- Toties, ieradusies mājās, viņa uzreiz zvana Semam Tērneram un to izvaicā par seno pašnāvību. - Es kļuvu arvien nepacietī­gāks un nespēju sev neko padarīt.

- Pirms Veļa devās uz Ēģipti, es lūdzos, lai viņa man izstāsta, ko īsti meklē, bet mana uzmācība viņu aizkaitināja. Viņa asi un rupji man pateica, lai atšujos. Lai es nebāžot savu degunu, kur nevajag, un tas esot manis pašas intereses. "Tā būs drošāk, Eliza­bete," viņa piebilda. Veļa mani gribēja pasargāt. No kā? No nāves? Esmu pārliecināta, ka tas viss ir saistīts ar Baznīcu. - Elizabete savilka rokas dūrēs un samiedza acis. - Kaut kas tās iekšienē… kaut kas nelāgs un baiss… Un Veļa bija to uzrakuši…

-Čet rpadsmitais gadsimts? - es noprasīju. - Kāds ierodas no četrpadsmitā gadsimta un nogalina manu māsu? Vai arī viņu no­vāc kāds jukušais, kas vēlas kļūt par pāvestu? Kas, Elizabete?

- Ja tas noticis ar Baznicas ziņu, mēs nekad no neuzzināsim, Ben. Baznīca ir kā astoņkājis. Ja neaizsniedz tevi ar vienu taus­tekli, stiepj citu. Starp citu, jaunā grāmata tā arī saucās. "Astoņ­kājis".

Es izdvesu tik skaļu noputu, ka notrīcēja sijas.

- Ja skaidri zinātu, ko viņa atklājusi, mēs saprastu slepkavī­bas motīvu. Viņa neko tev neteica, jo nevēlējās pakļaut briesmām. Gribēja aprunāties ar mani, taču nepaguva. Iespējams, viņa kaut ko pastāstīja Lokhartam…

- Vai arī kāds domāja, ka Veļa viņam ko pastāstījusi. Būtībā tas ir viens un tas pats.

-Tātad viņi varētu domāt, ka Veļa visu izstāstījusi man. Var­būt pa telefonu. Iepriecinoša doma. Lokharts un Vela… cik tuvi viņi bija?

- Manuprāt, Vela grasījās izstāties no ordeņa un apprecēties ar Lokhartu. Viņš bija labs cilvēks. Varēja sniegt viņai visu, kas vajadzigs, - aizsardzību, mīlestibu, rakstīšanas un pētniecības brī­vību, varu. Viņš bija nedaudz tramīgs, bet…

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Nu, visi tie ietekmīgie ļaudis, noslēpumi, ko viņš zināja… Ma­nuprāt, pietiekami, lai cilvēks kļūtu piesardzīgs. Vela tāda nebija, viņai briesmu izjūta patika. Starp citu, viņš daudz palīdzēja arī man - sagādāja Romā dzīvokli, iepazīstināja ar dažādiem ļau­dīm… pat ar kardinālu Indelikato, kas citiem žurnālistiem gan­drīz nav pieejams. Lokhartam bija arī uzticības pilnas attiecības ar d'Ambrici. - Elizabete izstiepa gaisā roku un pacēla četrus pirk­stus. - Lokharts, d'Ambrici un kardināla ēna, Sandanato. Un Vela. Kad vien Lokharts bija Romā, visi četri laiku pavadīja kopā. No laulībām ar Lokhartu Veļu atturēja tikai viens cilvēks. Pareizāk, domas par šā cilvēka reakciju…

- Tēvs.

- Pareizi. Viņa nezināja, kā lai to jautājumu atrisina.

-Tēva svētība viņai nebija vajadzīga.

- Ben, viņa to gribēja]

Pulkstenis rādīja gandrīz divi naktī, un vēji klaudzinājās ap māju kā rēgi.

- Kā tas gadījies, ka par šiem notikumiem interesējas Artijs Danns? - Elizabete gribēja zināt.

- Nejauši. - Es izstāstīju par satikšanos ar Dannu un Persiku viesnīcas Nassau bārā. - Kāpēc viebies?

- Danns. Džokers kāršu kavā.

- Tu viņu pazīsti?

- Reiz Romā viņu intervēju. Jautāju par viņa romāniem, par to saderību ar viņa ticību un priestera amatu. Cilvēks ar veiklu mēli un plašiem sakariem. Izliekas par parastu un ikdienišķu cilvēku, par savējo, bet d'Ambrici viņam pretī sūta limuzīnu. Danns pa­zīst visus, līdz pašai smailei. Arī pāvestu. Grūti noticēt, ka Artijs Danns šeit ir nejauši…

- Vari man ticēt. Es iepazinos ar viņu pilnīgi nejauši…

- Par to, ka tu iepazinies nejauši, es nešaubos. Gribēju teikt ko citu - viņš nav tik vienkāršs, kā izskatās. Turklāt neviens cilvēks man nav spējis pateikt, ko viņš īstenībā dara.

- Zinu. Šodien uzdevu viņam to pašu jautājumu un atbildi ne­saņēmu.

Mēs bijām pārguruši. Mazliet sakopām virtuvi, tad es paņēmu Elizabetes somu un uzvedu augšā uz viesu istabu. Stāvēju dur­vīs, līdz viņa atskatījās un pienāca man klāt.

- Priecājos, ka esmu pie tevis, Ben. Man neizsakāmi žēl, ka ar Veļu tā noticis. - Viņa noskūpstīja mani uz vaiga.

Es aizvēru durvis un devos pa kāpnēm lejup uz savu istabu.

Pēc iepazīšanās ar Elizabeti, pēc alus dzeršanas bārā "Pie Pī- tera" un pastaigas pa sniegoto Gremersipārku, es kopā ar Veļu brokastoju viesnīcas Waldorf Astoria pirmā stāva kafejnīcā. Eliza­bete vēl nebija pamodusies. Vela gribēja zināt, vai iepriekšējā va­karā esmu labi pavadījis laiku. Es teicu, ka lieliski.

- Tad kāpēc tev tik sāja fizionomija?

Es izvairīgi paraustīju plecus.

- Rīts parasti atgādina skarbo īstenību. Acīmredzot vakar par daudz priecājos. Varbūt mani neapmierina tas, ka nevaru tāpat turpināt, varbūt skumdina fakts, ka kļūstu vecāks.

- Man šķita, ka tu ar Elizabeti labi saproties. - Vela man gaiši uzsmaidīja. - Mani tas iepriecina. Dažreiz jutāmies tik tuvas, ka tas pat biedē. Viņa ir mana otra puse, Ben. Mēs varētu samainī­ties dzīvēm.

- Viņa ir brīnišķīga. Tāpat kā tu. - Es pasmaidīju.

- Vīrieši, - Vela noburkšķēja. - Elizabete allaž saista vīriešus. Viņa tur nav vainojama, turklāt tāda uzmanība apgrūtina. Romas plašsaziņas līdzekļu skaistākā pārstāve. Turklāt vēl mūķene! Tas aplidošanai piešķir īpašu vilinājumu un satraukumu. Elizabeti tas kaitina, tāpēc priecājos, ka vakar viņa jutās brīva un līksma.

- Vai viņa grasās palikt mūķene uz mūžu?

Māsa knibināja smalkmaizītes čaugano, smailo galu un atbil­dēja tikai pēc brīža.

- Kura no mums paliks? - viņa sacīja. - ļā, tas nav viegls jau­tājums, Ben. Mēs esam mūsdienīgas mūķenes, kas izvēlējušās dzī­vot laicīgajā pasaulē, bet ne pēc laicīgajiem likumiem. Turklāt esam ļoti aktīvas, un neviens nezina, cik ilgi Baznīca mūs cietīs. Kūri­jas birokrātiem mūsu uzstājiba ir kā dadzis acī, jo mēs spiežam Baznīcu mainīties, mēs nepiekāpjamies un nepadodamies… taču Baznīca kuru katru brīdi var mūs atgrūst vai saniknota cirst pre­tim. Ja nokaitināsim, no mums spalvas vien pajuks pa gaisu! Ik­vienam, kas stājas ceļā tās noregulētajam mehānismam, jāpiesar­gās.

- Kā tad būs? Vai paliksi?

- Viss atkarigs no tā, cik lielu spiedienu jutīšu. Kad viss būs līdz kaklam, iešu prom. Nojaušu, ka Elizabete paliks. Viņa tic Baznicas mērķu krietnumam un pareizībai. Bet es? Nezinu… Man trūkst tādas spējas uzticēties, tādas filozofiskas pārliecības. Esmu nemiera cēlēja, nekauņa, skandāliste, gaisa jaucēja. Ja man ļaus palikt tādam čīkstošam ritenim, kas riskē apkaunot nevainojamu mehānismu… iespējams, būšu mūķene līdz mūža galam. - Viņa piepeši pastiepās pāri galdam un, saņēmusi manu roku, cieši to paspieda, it kā mierinādama bēdās, kas mani gaida. Tad es viņai teicu, lai ēd olas, iekams nav atdzisušas, jo olas maksā gandrīz vai desmit dolāru gabalā. Vēlāk mēs viens otru noskūpstījām, un es devos uz savu Volstrīta biroju.

Kūrijas birokrātiem mūsu uzstājība ir kā dadzis acī, jo mēs spiežam Baznīcu mainīties, mēs nepiekāpjamies un nepadodamies… taču Baznī­ca kuru katru brīdi var mūs atgrūst vai saniknota cirst pretim. Ja nokai- līņāsim, no mums spalvas vien pajuks pa gaisu! Ikvienam, kas stājas ceļā tās noregulētajam mehānismam, jāpiesargās…

Es pamodos un ieskatījos pulksteni. Tas rādija seši. Aiz loga bija auksts un tumšs. No visām pusēm vilka vējš, un, uzvilcis se­gas lidz zodam, es vēl krietnu bridi gulēju, pussnaudā redzēdams Veļu un klausīdamies viņas balsi, kas skanēja no pagātnes. Šī skaņa sapnī mani uzmodināja no jauna. Es atkal atcerējos bailes Veļas balsī, kad viņa man piezvanīja, un nospriedu, ka situācija izveidojusies daudz ļaunāka, nekā mana nabaga māsa gaidīja.

Vai patiešām atbildes uz visiem jautājumiem ir Vuitton port­felī?

Kāpēc Vela pieļāva, ka portfelis nonāk viņu rokās? Ja jau tas bija tik sasodīti svarīgs un ja Vela baidījās, ka viņi - viņi! - tai seko! Kāpēc Vela negādāja par tā drošību?

Veļas rīcībā trūka konsekvences. Viņa apzinājās briesmas un droši vien saprata, ka viņas portfeli glabājas bumba ar laika deg­li. Mana masa nebija naiva un zināja, kādas spēles tiek spēlētas šajā pasaulē. Varbūt bija atklājusi, kur apglabāti liki… Un pieļā­va, ka portfelis nonāk pie viņiem?

Varēja atstāt to bankā, apdrošināt kādā kompānijā. Savas nā­ves, slepkavības, portfeļa pazaudēšanas gadījumam…

Kā neprātīgs pielēcu sēdus. Nu protams! Viņai bija vajadziga slēptuve, vieta, kur sliktie zēni neiedomātos meklēt.

Uzrāvis mugurā savus vecos, rūtainos rītasvārkos, es, drebē­dams no aukstuma un sāpīgi pret kumodi sadauzīdams kājas īkšķi, aizkļuvu lidz gaismas slēdzim un iededzu gaismu.

Rotaļu istabā!

Tukšajā rotaļu istabā, kur žalūzijas bija nolaistas, oda pēc pu­tekļiem un tukšuma. No sienas nokarājās atplīsusi tapetes strē­mele. Durvis līdz galam vaļā - gluži kā vārti uz bērnības atmiņu valstību. Man šķita, ka stūri pie savām grāmatām un krāsām re­dzu sēžam Veļu - īsā kleitiņā ar paaugstinātu jostasvietu un bal­tām zeķītēm kājās. Es arī savulaik šajā istabā bieži uzturējos, pār­kārtodams beisbolistu fotogrāfiju kolekciju, starp kurām goda vietu allaž ieņēma Džo Dimadžo attēli, un uzbrēkdams māsai, lai ne­lien, lai netraucē…

Kaut kur ēnās saklausīju čabēšanu un skrapstēšanu. Pār ista­bu pārskrēja vāvere, ieskatījās tukšajā kamīnā un nozuda starp kastēm, kurās bija rotaļlietas un bērnu grāmatas, Veļas iemīļotajā vietā starp grāmatplauktu un logu. Es ieslēdzu griestu apgaismo­jumu, un skatienam atklājās vecam Buick līdzīga pedāļu automa­šīna, pāris divriteņu, tāfele, grāmatas grēdās un kastēs un bun­gas, kas bija uzradušās kādos Ziemsvētkos un ko Vela bungoja pēc sirds patikas, saceldama ellišķīgu troksni. Vēlāk viņa izdo­māja, kā tās izmantot labāk.

Es pārgāju pār istabu un pietupos uz putekļainās grīdas pie bungām. Kāds istabu bija apmeklējis pirms manis.

Bungu malas klāja bieza putekļu kārta, bet viens sāns, kur smaidīja klauns, bija tīrs. Pabāzt pirkstus zem šā sānu paneļa man neizdevās, tāpēc lauzu to vaļā ar smilšu lāpstiņu no pludmales komplekta, pagriezdams sasodītās bungas otrādi, lai labāk tiktu klāt. Beidzot sānu panelis bija vaļā.

Es iebāzu bungās roku, un manas cerības izkūpēja kā dūmi.

Iekšā nekā nebija.

Tas nevarēja būt! Vela bija šeit. Viņa bija nometusies pie bun­gām uz ceļiem, atstājusi putekļos neskaidrus pirkstu nospiedu­mus. Viņa izmantoja veco slēptuvi kopš bērnības…

Un tad es to atradu.

Acīmredzot tā izkrita no spraugas, kur bija iebāzta, kad es ap­griezu bungas otrādi. Iekšpuse to sataustīju un izvilku.

- Ko tu šeit dari? Vingrinies spēlēt bungas?

Durvīs, berzēdama acis, stāvēja māsa Elizabete. Mugurā viņai bija strīpaina maisveida pidžama. Viņa saldi nožāvājās.

- Esmu izbadējusies, - Elizabete sacīja, atvērdama ledusska­pi, un nosauca visu, kas tur atradās: - Olas, šķiņķis, tītars, gor- gonzolas siers, sīpoli, sviests… Pilnai laimei trūkst tikai angļu smalkmaizīšu. - Biju iedevis viņai savus vecos ritasvārkus, un viņa ansambli bija papildinājusi ar Veļas biezajām pusgarajām vilnas zeķēm. Pārlaidusi skatienu virtuvei, Elizabete ieraudzīja uz āķa pakarināto omlešu pannu. - Un vēl mums ir āboli! Piegriezī­šu arī pāris ābolu. - Viņa man uzsmaidīja. - Tu, protams, zini, ka brokastis ir svarīgākā dienas ēdienreize, tiesa, mājās es tās neēdu. - Viņa sāka sist olas. - Galvenais ir pareizi uzsist. Tā, kā to dara Odrija Hepbema filmā "Sabrina". Nu, ko tu tur atradi?

Es sēdēju virtuvē pie galda un pētīju bungās atrasto fotogrāfi­ju. Tas bija vecs, sadzeltējis, ieplaisājis attēls, tāds pats kā tēva un mātes fotogrāfijas, kas uzņemtas pie Lagomadžores ezera tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestajā gadā. Taču nedz tēva, nedz mātes attēlā nebija. Tur bija četri vīri. Otrā pusē tam bija neliels zīmogs vai franču firmas zīme ar uzrakstu. Šī fotogrāfija nāca no kada sveša albuma.

- Man tā neko neizsaka. Četri sveši puiši sēž pie galda pirms nez cik ilga laika. Izskatās pēc kluba. Ķieģeļu sienas, pudelē iesprausta svece, daudz ēnu gluži kā alā.

Elizabete uz bieza dēļa grieza sīpolus un ābolus. Viņa to pra­ta. Ne iegriezumu, ne asiņu. Viņa pastiepās, vēlreiz uzmezdama fotogrāfijai skatienu.

- Pieci.

- Četri, - es sacīju.

- Bija vēl viens, kas fotografēja. - Viņa paskatījās uz mani, un es pamāju. - Turklāt vienu no viņiem tu pazīsti. To, kurš sēž bla­kus ceturtajam. Ceturto nav iespējams saskatīt, jo redzams gan­drīz tikai pakausis. Taču trešais redzams profilā. Ieskaties labāk! Vai pazīsti schnozzola?

Es ieskatījos ciešāk. Viņai bija taisnība, deguns bija pazīstams. Šo cilvēku man vajadzēja atcerēties. Taču atmiņa negribēja klau­sīt.

- Zini, - Elizabete teica, - es viņu redzu samērā bieži, un tādu degunu nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu. - Viņa beidza griezt sīpolus un ābolus un kausēja panna gabalu sviesta. Verdo­šais ūdens automātā sāka pilēt caur kafiju, un virtuvē izplatījās kafijas smarža. Elizabete sakūla pusduci olu. - Tā ir tēva Džako- mo d'Ambrici agrākā versija.

- Nu protams! Tikai šeit viņš ir bez ūsām. Kad tēvs pēc kara atveda viņu pie mums, viņam bija biezas melnas ūsas. Toreiz tā­das nebiju redzējis, varbūt tikai mēmajā kino. Tu esi tik vērīga! Bet kas šeit īsti redzams?

- Esmu tikai pavāre. - Viņa sviestā sutināja sīki sagrieztos sī­polus un ābolus. Stāvēdama pret mani ar muguru, viņa darbojās kā īsta profesionāle. - Zinām vienu. Šī fotogrāfija ir svarīga. Vela to slēpusi no visas pasaules… tikai no mums ne.

- Taču fotogrāfija man neko neizsaka, - es atkartoju. - Turklāt Vela nezināja, ka man viņas slēptuve nav nekāds noslēpums. Viņai prātā nevarēja ienākt, ka es tur ieskatīšos…

- Tu maldies. Vela man daudz ko par tevi stāstījusi… Par to reizi ari, kad tu pagrabstāvā atradi melno pulveri…

- Tu joko!

- Un par slavenajām māla kājām. Par to, ka slēpusi tavu Zie­massvētku dāvanu bungās. Viņa zināja, ka tu nojaut par slēptuvi, taču klusēja. Vela tīšām tur likusi tās mantas, kuras gribējusi, lai tu atrod. Tā viņai bija tāda kā spēle, Ben. Tu biji vecākais brālis, kas nereti viņu izjokoja vai pazobojās par viņu, tad nu arī viņa tevi izjokoja… - Elizabete apklusa. Pēc brīža viņa turpināja: - Ben, Vela nolikusi bungās fotogrāfiju gadījumam, ja ar viņu kas no­tiek. Tu to atradi. Tā ir atslēga. - Elizabete atkal pagriezās pret pannu un ielēja tajā olas.

- D'Ambrici fotogrāfija bungās ir atslēga?

Viņa samaisīja pannā olas ar sīpoliem un āboliem. Piepeši es jutu milzu ēstgribu.

- Varbūt d'Ambrici nav tas svarīgākais, - viņa noteica.

- Tev šķiet, ka pārējie trīs ir svarīgāki?

-Četri. Neaizmirsti, ka viens fotografēja.

Deviņos ieradās tēva sekretāre Margarita Kordere un uzreiz darīja to, kas viņai padevās vislabāk, - visu pārņēma savā ziņā, arī mūsu uzmanību, norobežoja mani no traucējošiem telefona zvaniem un apmeklētājiem, vārdu sakot, no ārpasaules uzbruku­miem, tāpat kā tevu, trīsdesmit gadu pie viņa strādādama.

Pēc tam atbrauca Sems Tērners kopā ar Artija Danna draugu Rendolfu Džeksonu no Ņujorkas policijas departamenta, atlētis­ku melnādainu vīrieti, kurš savā laikā spēlējis Giants komandas aizsardzībā. Viņi pakavējās no pusdienlaika lidz pulksten pus- trijiem un vairak tērzēja, nevis mani oficiāli nopratināja. Džeksons dzēra apelsīnu sulu un nespēja saprast, kā Ņujorkas slepkavības, ko viņš izmeklēja, var būt saistītas ar Prinstonas noziegumu, ku­ru izmeklē Sems. Es klusībā nolēmu, ka nav jēgas novirzīties no faktiem, tāpēc negrasījos ar viņiem apspriest Baznīcu, Veļas un Lokharta attiecības, nestāstīju ne par portfeli, ne Veļas iecerēto grā­matu, ne četrpadsmito gadsimtu un Otro pasaules karu, ne par priesteri, kas pirms daudziem gadiem mūsu dārzā izdarīja paš­nāvību. Tam nebija jēgas. Viņi tik un tā nezinātu, ko ar šīm ziņām iesākt.

Kad policisti piecēlās, lai dotos prom, bet Džeksons vēl kaut ko sacīja māsai Elizabetei, Sems Tērners paveda mani sāņus un pavēstīja, ka nekādus lietas materiālus par pakārušos priesteri ne­esot atradis.

- Toties es atcerējos vārdu, - Sems sacīja. - Viņš bija francūzis. Tēvs Vinsents Governo. Piezvanīju ari Rūpertam Noričam. Ziņa par tavu māsu, Ben, viņu dziļi satrieca. Rūps teica, ka, aiziedams pensijā, paņēmis to mapi ar lietu sev lidzi. Es neticēju savām au­sim, jo vecais Rūps allaž bija burta kalps. Kad atgādināju, ka tā­da rīcība ir nelikumīga, viņš atbildēja, lai atbraucu un viņu ap­cietinu! Nu saki viens cilvēks!

Tikko Džeksons un Tērners nozuda skatienam, mēs ar Eliza­beti jau sēdējām automašīnā un braucām uz piekrastes pusi, uz Džersi, kas atradās apmēram stundas brauciena attālumā. Diena bija auksta un apmākusies, peļķes uz ceļa klāja plāna ledus kār­ta. Pār gravām un agrās ziemas sastindzinātajiem brūnganajiem laukiem pūta ass vējš.

Kad meklējām Rūperta Noriča māju, dzeldīgas brāzmas dzi­na no kāpām smiltis. Galu galā uzgājām īsto - vienstāva vasarnī­cu, kam sāļais vējš bija izraibinājis krāsojumu. Taču kopumā mā­ja un zāliens izskatījās nevainojami kopti, kā tas nereti ir vietās, kur mīt pensijā aizgājuši karavīri vai policisti, kas nesaprot, ar ko sevi nodarbināt. Noričam bija ap astoņdesmit, un viesi viņu ie­priecināja. Viņš pazina mani no tiem laikiem, kad biju bērns, un ļoti skuma par Veļas nāvi. Kad viņš apvaicājās par tēvu, es manī­ju, ka vecais virs jūtas vainīgs, jo Vela mirusi, tēvu ķērusi sirds­trieka, bet viņš vēl tik mundrs.

- Ko tad es? Es nelemju pasaules un Baznīcas likteņus kā tavs tēvs, - viņš teica, aizbāzis īkšķus aiz bikšturiem, un ieveda mūs pārkurinātā, mēbelēm pieblīvētā istabā. - Taču, rokas klēpi sali­cis, nesēžu, jo negribu, lai ierūsē prāts. Spēlēju videospēles. - Viņš pamāja uz savu IBM datoru. - Tā ir mūsdienu atslēga uz visu. Pie joda, es lidoju kaujas uzdevumā, spēlēju golfu un beisbolu, neiziedams no mājas! Dators - tas ir ko vērts! Cenšos turēties kop­solī ar laiku, klausos mūziku. Visas tās jaunās rokgrupas, U2 un Beasti/ Bo\/s, jo Springstīns ir mūsējais, Džersi zēns. Izvelku arī ko senāku - Tedu Vimsu un Periju Komo. Jūsu acu priekšā ir astoņ­desmit divus gadus vecs vīrs, kurš mēģina pārliecināt savu div­desmit astoņus gadus veco mazmeitu, ka zina, kas notiek pasau­lē. - Noričs bēra vārdus ka pupas, acīmredzot izmantodams reto izdevību, ka viņā klausās. - Viņas māte pirms pāris gadiem sasli­ma ar Alcheimera slimību un nomira, bet es šeit nīkstu, nodarbo­damies ar visām tām blēņām, - paši redzat, pļāpīgs vecs virs, kurš nespēj vien aizvērties. Sems Tērners sacīja, ka jūs interesējoties par jauno Vinsentu Governo. Nabaga cilvēks… - Namatēvs iekārtojās šūpuļkrēslā, un mēs ar Elizabeti apsēdāmies uz dīvāna. Stiegra jam, kalsnajam vīram mugura bija sporta krekls un kājas Reebok sporta kurpes. Viņš vērtējoši nopētīja Elizabeti un atzinīgi pama ja, kad es, iepazīstinādams abus, paskaidroju, ka viņa ir mūķene.

- Sems teica, ka lietas dokumenti varētu būt pie jums, - es sa­cīju.

-Jā. Kad pirms piecpadsmit gadiem aizgāju no darba, es pa­ņēmu to lidzi, jo negribēju, lai tā rēgojas Semam acu priekšā. Tad nospriedu, ka pats arī nevēlos to sev tuvumā. Tāpēc sadedzināju. - Viņš īsi iesmējās. - Iznīcināju pierādījumus.

- Kādus pierādījumus? - māsa Elizabete jautāja.

- Pierādījumus tam, ko šodien dēvētu par piesegšanu. Nekad neesmu spējis ar ko tamlīdzīgu samierināties. Tā esmu audzināts. Kaut gan visādas mācības esmu saņēmis. Pasaulē ir nez cik sva­rīgāku cilvēku par kaut kādu Prinstonas kruķi. Patiešām vērtīga mācība. - Viņš tikko manāmi uzsmaidīja savām domām. Bija ma­nāms, ka nekas vairs šajā pasaulē nespēj viņu aizkaitināt.

- Un ko tad toreiz piesedza?

- Runa ir ne tikai par to, māsa, ko piesedza. Svarīgi, kas to darīja. Domāju, ka tavs tēvs, Ben, nebija lietas kursā par visiem tiem aizkulišu manevriem. Man viņa pat kļuva tā kā žēl, jo, iespē­jams, pirmo reizi mūžā viņš bija atstāts neziņā. Es toreiz biju šefa Klinta O'Nīla vietnieks, un tas viss nāca pār viņa galvu. Šis Klints bija drukns, plecīgs vīrs, un vienu vakaru, kad abi aizsēdējāmies bārā pie alus kausa, viņam atraisījās mēle. Klints atzinās, ka šā Governo dēļ gandrīz dzīvs aprakts. Taču vajadzēja vien vilkt sa­vu jūgu tālāk, turklāt nesāksi taču strīdēties ar gubernatoru, se­natoru, arhibīskapu, visiem šiem politisko spēļu smagsvariem…

- Un tāda jezga viena priestera dēļ, kurš mācīja meitenēm tē­lotāju mākslu un tad piepeši nojūdzās un pakārās? - Man šis no­tikums šķita neticams.

- Saproti, dēls, tas nebija tā, kā izskatījās. Tā nebija pašnāvī­ba. Ja nu vienīgi viņam izdevās jau mirušam pakārties ābelē pēc tam, kad bija iesitis ar āmuru sev pa pakausi. Tā bija slepkavība.

- Un atklātībā tas nenonāca?

- Nē. Un nenonāks nekad. - Vecais virs pasmaidīja un pār­brauca ar roku pār īsi apgrieztajiem baltajiem matiem. - Lietu vis­pār neizmeklēja. Gluži vienkārši reģistrēja kā pašnāvību. Tavs tēvs uzgāja dārzā līķi, un sākās valodas. Kurš gan nezina, kā ļaudīm patīk trīt mēs! Bet ko viņš varēja darīt?

- Kas tās par valodām?

- Atvainojiet, māsa, tas nav domāts jūsu maigajām ausim…

- Mūsu klosteros slēpjas mūķenes, kas gaida bērnu, - viņa sa­cīja. - Tātad - kādas valodas?

- Protams, protams! - Rūperts Noričs jnāja ar galvu. - Cilvēks tas pats cilvēks vien ir, lai vai kur viņš dzīvotu.

- Varbūt jūs domājāt, ka viņu nogalinājusi mūķene?

- Nē, Ben. Viens otrs mēļoja, ka Governo vainojams kādas au­dzēknes grūtniecībā un jūsu tēvs viņu tāpēc nogalinājis. Bet tās bija tikai baumas. Slepkavības ieroci neatradām… sasodits, mēs to pat nemeklējām! Vārdu sakot, pašnāvība.

- Skaidrs, kāpēc tēvs šo notikumu nekad neapsprieda. Acīm­redzot šīs tenkas viņu kaitināja. Tomēr savādi. Kāpēc Vela tagad par to ieinteresējās? - Jautājums bija retorisks, taču Noričam bija atbilde uz to arī.

- Tas vedina uz domu, ka viņa kaut ko noskaidrojusi, - viņš sacīja. - Varbūt viņai bija radusies versija? Vai aizdomas? Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis… Pēdas sen atdzisušas. - Viņš pa­raustīja stūrainos, kaulainos plecus. - Taču man… it kā vakar tas būtu noticis. Nabaga puisis… tā nepaveicās! Nogalina, slepkavu neviens nemeklē, un papīros ieraksta "pašnāvnieks". Slikti. Tur­klāt viņš bija garīdznieks.

Kad pārradāmies mājās, sapratām, ka Margarita Kordere šeit ir situācijas noteicēja. Kad zvanīja ģimenes draugi, viņa ikvienam sīki izskaidroja, kas un kā. Pilnā sparā notika gatavošanās bē­rēm. Veļas mirstīgās atliekas no morga saņemsim nākamajā die­nā, bēres būs aiznākamajā. Mūs apmeklēja bēru nama pārstāvis un parādīja zārku fotogrāfijas, lai varam izvēlēties. Es teicu Mār- garitai, ka vajadzīgs vienkāršs, taču solīds zārks, un viņa apsolī­ja gādāt, lai tāds būtu. Mārgarita bija organizējusi manas mātes bēres un zināja, kas darāms.

No Ņujorkas bija zvanījis tēvs Danns un teicis, ka piezvanīs vēl. Persiks arī bija zvanījis. Divas ziņas no kardināla d'Ambrici Romas biroja, abas man. Bija zvanīts no pāvesta biroja un izteik­ta līdzjūtība. Pārzvanīt viņi neesot solījuši.

-Jūs ne par ko neraizējieties, - Mārgarita sacīja. - Es ieslēdzu automātisko atbildētāju un pāradresēju zvanus uz savu biroju viesnīcā Nassau, kurp drīz vien došos. Uz kādu laiku esmu pārcē­lusies tur. Jusu tēvs atrodas intensīvās aprūpes palātā, kur saņem visu nepieciešamo. Uz bridi nāca pie samaņas, taču prāts viņam vēl miglains, un viņš atkal aizmiga. Ja kaut kas mainīsies, no slim­nīcas piezvanīs. Tas pagaidām viss.

- Mārgarita, jus esat apbrīnojama.

- Man par to maksā, Ben, - viņa atbildēja, vēsi pasmaidīdama. Šī sieviete bija lieciniece maniem nebeidzamiem strīdiem ar tēvu un allaž saglabāja neitralitāti, turklāt deva man tikai labus pado­mus. - Šobrid pats svarīgākais ir nenokārt degunu un izvilkt tēvu.

- Un noskaidrot, kas nogalināja manu māsu, - es noteicu.

- Vispirms parūpēsimies par dzīvajiem. - Viņa pievērsās Eli­zabetei. - Vai nevēlaties tasi tējas, māsa? Es aizsūtīju Geritijus mā­jās. Manuprāt, viņi rosījās par daudz, bet jēgas nekādas. Turklāt ik pēc brīža tā raudāšana… Atzīstos, es nespēju vairs to izturēt. Šķiet, ka es ari iedzeršu tēju. Tā mani uzmundrinās.

- Tēja - tas būtu jauki, - Elizabete sacīja, un abas sievietes aiz­gāja uz virtuvi. Elizabete, ģērbusies platās biksēs un lielā zilā svī­terī, ar ērtām kurpēm kājās, man arvien vairāk un vairāk atgādi­nāja Veļu, un tas bija gan labi, gan slikti.

Es uzgāju augšā un stundu mērcējos vannā, domādams par bungās noslēpto fotogrāfiju un mūsu priestera slepkavības lietas slēgšanu. Vai fotogrāfijas uzņemšanas un slepkavības laiks sa­krīt? Kāpēc attēlam otrā pusē ir vārdi franču valodā? Kas ir pārē­jie fotogrāfijā redzamie vīri kopā ar d'Ambrici? Kas mudināja Ve­ļu zvanit Semam Tērneram un interesēties par to priesteri? Ko viņa grasījās man teikt? Un kas zināja, ka viņa ne vien jānogalina, bet ari jānozog portfelis?

Kad nogāju lejā, Mārgarita bija devusies uz viesnīcu, bet Eli­zabete skatījās Dena Reitera vakara ziņu raidījumu. Viņa pacēla skatienu uz mani.

- Tev zvanīja no pāvesta biroja? Nezinu, vai tas nozīmē pago­dinājumu vai draudu. Vela nevarēja būt viņa favorītu lokā.

- l iesa, bet tēvs gan. Kaut kādā ziņā. Vai neesi izsalkusi?

- Retorisks jautājums. - Elizabete piecēlās un aiznesa tējas tases uz izlietni. - Taču vispirms… Zini, viņi noņēmuši kapelas durvīm plombu. Vai neiebilsti, ja pavadīšu tur pāris minūšu? Jā­atzīst, man patlaban vajadzīga palīdzība… un varu to saņemt vie­nīgi tur.

-Saprotu. Vai vēlies, lai eju tev līdzi? Vai vismaz pavadu?

- Ne, nevajag. Kad atgriezīšos, uzreiz ēdīsim.

Kamēr Elizabete bija kapela, ieradās tēvs Danns.

- Pirmīt zvanīju, - viņš sacīja, - taču jūsu nebija. Cik noprotu, jums ir ciemiņš. Neparasta meitene. Kur jūs bijāt? - Tā kā ārā bija auksts, viņš iekārtojās Garajā istabā pie kamīna un laiku pa lai­kam pameta ilgpilnu skatienu uz dzērienu galdu. Es attaisīju Lap- liroaig pudeli. - Tieši tas, kas vajadzīgs, - viņš mani uzteica. - Paldies.

- Nodarbojāmies ar šādiem tādiem pētījumiem, - es sacīju.

- Par tēva Governo dzīvi un nāvi?

- Par nāvi. - Es pasniedzu viesim glāzi ar viskiju un ielēju sev arī. - Rakņājām augšā pagātni.

- Tāpat kā jūsu māsa? Un ko noskaidrojāt? - Viņš ieurbās manī ar skatienu.

- Tā nav bijusi pašnāvība, - es teicu. - Toreizējais policijas šefa vietnieks teica, ka pastrādāta slepkavība. Krimināllieta slēgta, jo viņiem no augšas ta pavēlēts. Gubernators, senators, arhibīskaps, visa sistēma. Noziegums vispār nav izmeklēts.

Danns pari glāzes malai domīgi uz mani raudzijās. Tad iz­stiepa lūpas un iedzēra malku.

- Jā, šis notikums kļūst arvien neskaidrāks. Man rodas iespaids, ka mūs kāds apgādā ar fragmentārām drumslām, lai mēs no tā izveidotu kopējo ainu. Es spriežu kā rakstnieks - vai neiebilstat? No vienas puses, rakstīšana tāda spēle vien ir, bet no otras - ārkārtīgi grūts darbs. Daudz grūtāks, neka varat iedomā­ties. - Danna pelēkās acis bija bez izteiksmes, un man šķita, ka viņš kaut ko vai kādu gaidītu. - Es biju Ņujorkā. Nekādu labu jaunumu nav… kaut gan nesaprotu, kādus jaunumus šajā situāci­jā varētu uzskatīt par labiem. lāču par to, ka tava māsa, Lokharts un Hefernans nošauti ar vienu ieroci, šaubu vairs nav. - Viņš ie­dzēra vēl vienu malku un pasmaidīja, taču acu izteiksme palika tāda pati. - Ja es nebūtu tāds drosminieks, arī justu pakausī nā­ves elpu.

- Priecājos, ka jūs mums tāds bezbailīgs. Atzīšos, ka mani bie­dē šī saistība. Neizmeklēta slepkavība pirms pusgadsimta un ma­nas māsas nāve. Starp citu, paskatieties… - Es izvilku no krekla kabatas fotogrāfiju un to pastiepu tēvam Dannam. - Kas tie ir par cilvēkiem?

Viņš paņēma attēlu un, uzmetis tam ašu skatienu, piegāja pie galda, kur gaišāks.

- Kur jus to ķērāt? - Kad es paskaidroju, viņš nogrozīja galvu un pārsteigts novilka: - Viņa slēpa to bungās? Sievietes ir apbrī­nojamas būtnes. Atjautīgas. Interesanti, kur viņa to dabūjusi…

- Vai jūs vismaz kādu tajā pazīstat?

- Protams. Tas virs ar banānu, nevis degunu sejas vidū ir Dža- komo d'Ambrici. Franču fotopapīrs, tātad uzņemts Parīzē. Foto­grāfijai vsmaz četrdesmit gadu, Otrais pasaules karš.

- Tik vecs uzņēmums tik daudz jums pastāstīja…

Danns paraustīja plecus.

- D'Ambrici kara laikā bija Parīzē. Es toreiz biju armijas kape­lāns. Parīzē nokļuvu pēc atbrīvošanas. lād arī iepazinos ar d'Am­brici. Fotografēts tajā laikposmā. Tikos ar viņu tikai vienu reizi… nākamā reize bija pēc daudziem gadiem. Kas ir tie pārējie vīri? Viņi, šķiet, nav tur nejauši.

- Kāpēc, jūsuprāt, fotogrāfija Veļai bija tik svarīga?

Danns atdeva fotogrāfiju atpakaļ.

- Nav ne jausmas, Ben.

Atvērās durvis, un Garajā istabā ienāca Elizabete. No vēja un aukstuma viņa bija sasārtusi.

- Māsa Elizabete! Mana dārgā! - Danns piesteidzās viņai klāt. Elizabetes sejā atspoguļojās dažādas emocijas, lidz beidzot tajā sastinga atturīgs smaids. - Man ļoti žēl, ka tā noticis ar māsu Valentīnu. - Danns saņēma viņas roku abās savējās.

- Tēvs Danns? - viņa vēsi noteica. - Negaidīju, ka jūs šeit ieraudzīšu.

- Apmāts ar seksu, - tēvs Danns noņurdēja, košļādams sviest­maizi ar šķiņķi. Nosodoši palūkojies uz glāzē atlikušo viskiju, viņš klusi atraugājās. - Viss, es pāreju uz pienu. Lidz mūža ga­lam. - Piegājis pie izlietnes, viņš izskaloja glāzi un ielēja sev pie­nu. - Jā, apmāts ar seksu. Tas rakstīts melns uz balta. Citāts. Varu derēt, ka neesat lasījis viņas recenziju par manu jaunāko grāma­tu, Ben, taču autors tās visas izlasa…

- Un negatīvās nekad neaizmirst, - es piebildu.

Elkoņus atbalstījusi pret galdu un zodu atspiedusi rokās, māsa Elizabete paliecās uz priekšu.

- Vai jūs uzskatāt, ka recenzija bija negatīva, tēvs?

- Dievs pasarg, nekādā ziņā! Es to sauktu par recenziju, kas veicina grāmatas pārdošanu. Pats nebūtu uzrakstījis labāku, patiešām! Domāju, ka daži mani spalvas brāļi pēc tās izlasīšanas pat uzluko mani ar cieņu.

- Mani kolēģi ari, - Elizabete sacīja. - Pieļauju, ka klosteros esat ļoti populārs. Seksa temats ir labs bizness. Tātad esat man parādā vienu eksemplāru.

-Jūs nejokojat, māsa?

- Ka esat apmāts ar seksu? Kāpēc gan man būtu jāmelo? Šķiet, ka esat liels lietpratējs tajā jomā. Vismaz seksa ainu literārā ap­rakstīšanā. - Elizabete paraustīja plecus. - Acīmredzot jums ir dzī­va iztēle. - Viņa piemiedza man ar aci.

- Iztelei ir liela nozīme. Vai jūs tā nedomājat? Jūs ieminējāties par klosteri. Interesanti, ko jūs zināt par dzīvi klosteri.

- Pietiekami, tēvs. - Viņa pasmaidīja. - Vairāk nekā pietiekami.

Mūsu saruna neizbēgami atgriezās pie slepkavībām, un, ru­nādami par Veļu, mēs pūlējāmies neļauties emocijām. Elizabete pievērsa Dannam savu caururbjošo skatienu.

- Man nav gluži skaidrs, kādi ir tie iemesli, kas izraisījuši jū­su interesi par šiem notikumiem. Vai jūs Veļu pazināt? Vai pazi­nāt kādu viņas radinieku no Prinstonas?

- Nē, ar māsu Valentīnu pazīstams nebiju, un Bens ir pirmais Driskils, ko pazīstu. Esmu šeit pavisam nejauši. Pēc tam negaidī­ti noskaidrojās, ka cilvēks, kurš izmeklē šīs slepkavības Ņujorkā, man ir diezgan labs draugs. Tā nu es nodomāju, ka varu but no­derīgs Benam. Protams, es mazliet pazinu Kērtisu Lokhartu…

- Atvainojiet, ka esmu tik ziņkāra, tevs… Vai jums ir draudze? Un birojs, darbavieta? Jums taču jābūt kaut kur piesaistītam…

- Ak, oficiāli esmu saistīts ar Ņujorkas, ar kardināla Klamme­ra eparhiju. Lai Dievs mielo viņa dvēseli… nē, nē, neskatieties tik raižpilnam acīm, mirušas viņam ir tikai smadzenes, māsa. Klam- meram reizēm vajadzīgs mans padoms. Viņam vajadzīgs tik daudz padomu, cik vien iespējams. Varbūt man jāuzraksta par viņu situāciju komēdija. - Viņš uzsmaidīja Elizabetei. - Paklau­sieties, māsa, var jau būt, ka mana sabiedrība nav no patīkama­jām, bet šīspasaules varenie allaž mācējuši no tās gūt labumu. Es dzīvoju šeit, Prinstonā, un Ņujorkā arī man ir miteklis. Iespējams, es kādu kaitinu, taču man piemīt prāts, ko Baznīca labprāt izman­to…

- Ar ko jūsu prāts ir īpašs, ja drīkst jautāt?

- Varbūt ar daudzpusību? Varat uzskatīt, ka šeit esmu kardi­nāla Klammera acis un ausis. Vai vēl ir jautājumi, māsa? Nekaut­rējieties, speriet laukā! - Danns smaidīja, taču bija redzams, k.i viņam apnicis.

-Gluži vienkārši mani interesē, kā tas iespējams, - Elizabete sacīja. - Dzīvot divas tik atšķirīgas dzīves… būt reizē priesterim un romānistam droši vien nav viegli. - Viņa uzstāja ne tikai tā­pēc, ka Danns bija priesteris, viņš bija arī vīrietis. Kopā ar Veļu viņa spēja būt gatavā sodība, īsts bieds Baznīcas šovinistiem, kas noniecināja sievietes. Baznīca negribīgi atvēlēja viņām pienācīgas pilnvaras, ar vāji slēptu nepatiku paciezdama ietekmīgas sievie­tes, kas baudīja cieņu. Izskatījās, ka Danna aizkaitinājums pagai­sis un tāds uzbrukums viņu iepriecina.

- Pūlos, cik manos spēkos, - viņš atbildēja. - Es pētu Baznīcu, tāpat kā zinātnieks ar mikroskopu pēta kādu objektu…

- Jā, bet gļotas, kas atrodas uz priekšmetstikliņa, nediktē zi­nātniekam noteikumus.

- Ak, punkts jūsu labā, māsa! Tātad es pētu Baznīcu un tas reakciju uz spiedienu. Vēroju, kā pret mani izturas tās indivīdi un kā viss mehānisms kopā. Vēroju, kā tā reaģē uz dažādiem ak­tīvistiem, teiksim, tādiem dumpiniekiem kā māsa Valentīna un ga­lu galā geju tiesibu aizstāvjiem… Baznīca ir milzu organisms. Ja to knābā vai baksta, tas lokās, ja apdraud un izaicina, - aizstā­vas. Pēdējās dienās Baznīcu baksta samērā bieži. - Viņš sarauca biezās sirmās uzacis un samiedza pelēkās acis. - Es daru savu darbu. Vēroju. Petu. 1ās ir mūža darbs.

- Jā, Baznīcu bieži kritizē un šausta, - es iestarpināju. - Tā bija arī Veļas galvenā nodarbošanās, un organisms nepatikā locī­jās un vairījās. Vai šoreiz neesam liecinieki tam, kā Baznīca aiz­stāvēdamās sit pretī?

Māsa Elizabete papurināja galvu.

- Dievs zina, ka neesmu akla Baznīcas aizstāve, taču es neti­cu, ka Baznīca varētu sankcionēt slepkavību. Divdesmitajā gad­simtā! Diez vai tā algotu slepkavu, lai…

- Kas ir Baznīca? - es jautāju un pats atbildēju: - Cilvēki. No kuriem dažiem ir daudz, ko zaudēt.

- Ir citi paņēmieni problēmu risināšanai…

- Ak, izbeidz, Elizabete! Baznīca vienmēr nogalinājusi cilvē­kus! - es nikni sacīju. - Gan draugus, gan ienaidniekus. Turklāt šoreiz viss liecina, ka tieši garīdznieks…

- To varēja izdarit jebkurš! - Elizabete mani pārtrauca. - Atli­ka vien apģērbties kā priesterim, lai arī ko saka tā mūķene. Ne­drīkstam taču būt tik lētticīgi! Vai mazums ļaužu, kas pūlas Baz­nīcu nomelnot un sašķelt…

- Pasaki man, - es nepadevos, - kam vēl viņa traucēja? Kam vēl viņa varēja aizdot dusmas?

- Par to jau ir runa… Mēs to nezinām, Ben!

- Vienu mirkli, - sarunā iesaistījās Danns. - Es mēģinu rau­dzīties uz šiem notikumiem tāpat, kā veidodams sižetu jaunai grā­matai. Lai tas izdotos, jāievēro daži noteikumi. - Uz ledusskapja skaļi tikšķēja pulkstenis. Ārā cēlās vējš, triekdams logos lietu un sniegu. - Palūkosimies, kas mums ir.

Es teicu, ka darīšu to labprāt, un pašķielēju uz Elizabeti. Viņa neuzticējās Dannam, un Danns viņai nepatika. Tajā pašā laikā es nojautu, ka Danna izteikumi par savu ietekmi Baznīcas varas struktūrās Elizabeti iespaidojuši. Zināju ari to, ka viņa mūs abus, cilvēkus, kuri mīlēja Veļu, uzskata par komandu. Elizabete bažī­jās, ka tēvs Danns uzvirzīs mani uz bīstama un slidena ceļa un mūsu saliedētība izplēnēs.

- Protams, - viņa beidzot man teica. - Ja jau tu spēlē šo spēli, es ari piedalos. - Tie bija Danna ciniskie izteikumi, kas mudināja viņu Baznīcu aizstāvēt. To saprazdama, viņa vairs nejutās savā ādā.

Mēs pārcēlāmies uz Garo istabu, kur bija kamīns, liels galds ar senlaicīgiem krēsliem un stereoatskaņotājs. Ielicis atskaņotājā kompaktdisku ar Elgara Koncertu čellam un orķestrim, es nospie­du pogu. Istabu piepildīja burvīgas mūzikas skaņas, un mēs - ju­rists, žurnāliste un rakstnieks - trīs cilvēki, no kuriem amata pie­nākums ik dienas prasīja no informācijas druskām izveidot kopēju ainu, pievilkām krēslus pie galda.

Mēs sākām ar Veļas ceļojumu ģeogrāfiju. Parīze. Roma. Alek- sandrija, Ēģiptē. Losandželosa. Ņujorka. Prinstona. Pēc Lokharta izkāpšanas no taksometra pie Rokfellera centra slidotavas Vela palika mašīnā. Bija noskaidrots, ka mājās viņa pārbrauca trijos un četrdesmit piecās minūtēs dienā.

Tiklīdz ieradusies, viņa piezvanīja diviem cilvēkiem - Semam Tērneram, kuru izvaicāja par priestera pašnāvību, un man, uz Ņu­jorku. Ap to laiku "garīdznieks" bija nogalinājis Lokhartu un He- fernanu. Māsa Elizabete pieprasīja, lai lietoju pēdiņas.

Pēc tam kādā brīdī Vela bungās paslēpa kara laika Parīzē - pēc Danna ieskata - uzņemto fotogrāfiju, droši vien ar domu, ka es to atradīšu, ja ar viņu kas notiks. Tātad viņa zināja, ka bries­mas draud arī šeit, Prinstonā, un paļāvās uz to, ka, uzgājis foto­grāfiju, es rīkošos. Fotogrāfijā bija redzami četri viri, viens no tiem - d'Ambrici. Piektais fotografēja, un Elizabete pieskaitīja to ari Kāpēc uzņēmums bija svarigs? Vai d'Ambrici to atcerētos?

Laikā no pussešiem līdz sešiem Vela devās uz kapelu, kur vi­ņu nogalināja ar to pašu ieroci, kas bija nesis nāvi Lokhartam un Hefernanam. No slepkavas melnā lietusmēteļa solā bija ieķēru­sies strēmele. Tādus lietusmēteļus, pēc Danna vārdiem, valkājot mācītāji.

Pastrādājis šo noziegumu, slepkava iegāja mājā, sameklēja Ve­ļas portfeli un nozuda.

Visbeidzot Rūperta Noriča sniegtā informācija par priesteri, kas tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestajā gadā atrasts pakāries dārzā, un saņemto rīkojumu no "augšas" izmeklēšanu pārtraukt un lietu izbeigt, par nāves iemeslu pasludinot pašnāvību, kaut gan policija konstatējusi, ka priesteris nogalināts. No kā rīkoju­ma devēji baidījās? Un ko pasargāja?

Šie fakti mums bija zināmi, taču, kā pareizi norādija tevs Danns, no tiem varētu savīt tūkstoš dažādu versiju. Uguns ka­mīnā dzisa, ārpusē savu pienākumu pildīja godprātīgais sargs, un mums neatlika nekas cits kā izklīst pa istabām un likties gulēt.