Assasini

OTRA NODAĻA

Māsa Elizabete steigšus iegriezās moderna daudzstāvu dzīvo­jamā mājā uz Via Veneto un, marmorā un hromā mirdzošajā vesti­bilā gaidīdama liftu, atvilka elpu. No uzrautā degungala pilēja sviedri. Dzeltenbrūnos matus kopā saturēja zaļa lente. Viņa pa­vilka austiņas, un vecais Piitk Floi/d ieraksts, ko viņa bija klausī­jusies, apklusa. Elizabete noslaucīja pieri pelēkās treniņjakas pie­durknē.

Atrā tempā pieveikusi trīs jūdzes, viņa devās uz jumtā ierīko­to baseinu. Astoņpadsmitā stāva dzīvoklī Elizabete noskaloja sviedrus, uzvilka peldkostīmu, uzrāva biezu frotē peldmēteli un uzskrēja tris kāpņu posmus līdz jumtam, baseinā, kur agrajā stun­dā viņa bija viena, Elizabete peldēja apņēmīgi un disciplinēti, no sienas līdz sienai. Pie apvāršņa ausa purpursarkana saule, caur Romas putekļu un izplūdes gāzu mākoņiem izskatīdamās maz­liet draudīga.

Kad viņa iegāja virtuvē un uzlika vārīties kafiju, pulkstenis rā­dīja pusseptiņi. Viņa bija kājās jau no pieciem. Noskaitījusi lūg­šanu, skrējusi un nopeldējusies. Bija laiks pievērsties dienas dar­biem.

Māsa Elizabete priecājās par dzīvi. Lai gan mūķene, viņa pras­mīgi un mērķtiecīgi organizēja savu darbu un savas gaitas, un viss ritēja, kā paredzēts. Ordenis ar viņu lepojās. Dzīvoklis Via Vetieto piederēja Kērtisam Lokhartam. Viņš personiski bija runājis ar māsu Selestīni, kas pilij lidzīgā namā Spāņu kāpņu pakalnā kārtoja sadzīviskus ordeņa jautājumus. Iebildumu pret viņas pār­celšanos uz šo dzīvokli nevienam nebija. Ordenis acīmredzot uz­skatīja savus biedrus par saprātīgiem cilvēkiem, kuriem var uzti­cēties.

Ar Lokhartu viņu bija iepazīstinājusi māsa Valentīna, un drau­dzene ari izteica priekšlikumu par dzīvokli. Pamazām Lokharts ar Elizabeti sadraudzējās un kļuva ne vien viņas draugs, bet ari vērtīgas, darba noderīgas informācijas avots. Tās bija attiecības, kas noslēgtajā Baznīcas sabiedrībā dzīvi darīja krietni patīkamā­ku. Galvenais bija panākt, lai Baznīcas mehānisms darbojas tavā labā, nevis pret tevi. Elizabetei piemita īpašs talants dibināt vaja­dzīgas attiecības, turklāt viņa bija uzticīga gan sev, gan ordenim. Kas gan vēl ir svarīgi, lai mehānisms gludi darbotos? Veļa to dēvē­ja par prasmi spiest īstas pogas. Viņas abas zināja, kā tas darāms, kaut arī spaidīja katra citādas pogas.

Iedzērusi kafiju un apēdusi tostermaizi, Elizabete atvēra failu, kur bija darāmie darbi. Deviņos tikšanās ar franču feministēm, ka­toļu sievietēm no Lionas, kas jau sen piekopa partizānu kara tak­tiku pret Vatikānu un vēlējās, lai to atspoguļo žurnālā. Ak Dievs, palīdzi mums visiem…

Māsa Elizabete jau trīs gadus bija ordeņa žurnāla New World galvenā redaktore. Žurnāls iznāca reizi divos mēnešos, un sākot­nēji tā lasītājas bija katoļu sievietes, ko sešdesmitajos gados skā­ruši gan sociāli, gan reliģiski satricinājumi. Pēc dibināšanas žur­nāls pauda liberālus uzskatus, taču pēc kāda laika pakļāvās marksistu ietekmei, kam sekoja asa konservatīvo reakcija. Galu ga­lā žurnāls no liberāla pārvērtās radikālā, kā magnēts pievilkdams ne tikai likumam paklausīgos kreisos, bet ari ekstrēmo uzskatu paudējus. Galu galā kristīgajā pasaulē sacēlusies brēka uztraucē­ja Kallistu no snaudas, un viņš nepārprotami ordeņa vadībai no­rādīja, ka mācēs žurnālu apklusināt, ja šī kņada nerimsies. Ka da­rīt galu šim nebūšanām ir žurnāla līdzstrādnieku interesēs.

Drīz pēc tam par redaktori kļuva māsa Elizabete, pirmā ame­rikāniete šajā amatā. Trijos gados viņa situāciju pamazām nor­malizēja, nevairīdamās iztirzāt žurnāla slejās pašus aktuālākos, Baznīcai nozīmīgākos jautājumus, taču ne mirkli nezaudēdama mēra izjūtu. Apspriežamo tematu netrūka - dzimstības kontrole, garīdznieku laulības, mācītājas sievietes, aborti, garīdzniecība mazattīstītajās un trešās pasaules valstīs, Baznīcas nozīme starp­tautiskajā politikā un skandāli, kas saistīti ar Vatikāna Banku…

Neu' World lasītāju loks bija četrkāršojies, un žurnāls kļuvis par Baznīcas smagsvaru diskusiju klubu. Turklāt tā redaktore allaž saglabāja nosvērtību, ne reizi neizpelnīdamas Kallista pār­metumus vai neapmierinātību un tajā pašā laikā piespiezdama viņu raudzīties patiesībai acīs. Un nu izskatījās, ka viņa to pār­dzīvos.

Tāpat kā citi Romā akreditētie žurnālisti, visu vasaru un ru­deni Elizabete sekoja pāvesta Kallista veselības stāvoklim un zi- n.īja, ka viņam atvēlētais laiks strauji ruk. Nāves elpa vēdīja virs Vatikāna, un jautājumu "kad?" apsprieda gan lētos bāros, gan smalkās viesībās, gan lepnās vasarnīcās aiz cieši aizklātiem lo­giem. Ši gaidu noskaņa, kas valdīja visapkārt, nojausma par kaut ko nebijušu un svarīgu Elizabetei atsauca atmiņā aizkustinošas bērnības ainas un vectēvu, kurš joprojām dzīvoja Ilinoisā, nelielā pilsētiņā Oregona, kur viņa ik vasaru to apciemoja, kad atgriezās savā Leikfores tas mājā. Gaisotne Romā viņai atgādināja satrau­kumu un gaidas pirms lielā notikuma - gājiena kopā ar vectēvu uz cirku.

Cirks bija ideāla metafora. Pāvests nomirs, un Vatikānā sāk­sies apstulbinoša izrāde, kurā piedalīsies žonglieri, komedianti, burvju mākslinieki un pērtiķi, uzstādamies leijerkastes skaņu pa­vadījumā. Tad visu šo jezgu pārskanēs fanfaras no Fellīni filmām, un visi tie dīvaiņi, sadevušies rokās ar klauniem un gaisa vingro­tajiem, dancos, Iekās un lidos gan arēnā, gan zem kupola. Atšķi­rība tikai viena - šejienes kolorītu uzsvērs garīdznieku klātbūtne. Pašreizējo noskaņojumu Romā Elizabete domās salīdzināja ar tās dienas rītu, kad bija jādodas uz cirku. Elizabete atcerējās, kā ve­cāmāte viņu agri pamodināja un vectēvs, uzpildījis veco automa­šīnu ar benzīnu, izbrauca uz ceļa, kas vijās starp laukiem. Debe­sis virs galvas pletās bezgalīgas un dzidri zilas, un jaukais rīts solīja svelmainu dienu. Vectēvs, vēlēdamies nokļūt iecerētajā vie­tā laikus, palielināja ātrumu. Viņš gribēja, lai mazmeita redz, kas arēnā notiek, pirms manēžas inspektors noplīkšķinājis pātagu, at­klādams izrādi, viņš gribēja, lai bērns apjauš, ka reizēm labākais priekšnesums vērojams tad, ja tuvumā nav neviena skatītāja. Tīģe­ri nepagurdami mētājās šurpu turpu savos krātiņos, bet no zilo­ņu soļiem nodrebēja zeme. Piepeši viens zilonis pacēlās stabiem līdzīgajās pakaļkājās un, paslējis snuķi gaisā, ieaurojās, parādī­dams sevi visā krāšņumā… Cirks pirms izrādes sākuma.

Tāda situācija šajās dienās bija Romā. Papabili, pāvestam tuvi ļaudis ar šaudīgām acīm, juzdami, ka tuvojas lielā izdevība, ar pūlēm valdījās, lai nemestos atklātā cīņā par varu, par rindiņu vēstures grāmatās. Viņi pulcējās šeit gluži kā lieli ziloņi un tīģeri, ar savu svaru tricinādami zemi un spokainos smaidos cits uz ci­tu atiezdami zobus… kardināli. Cilvēki, no kuriem atkarīgs, kas iesēdīsies Pāvesta krēslā. Un, protams, viņu rokaspuiši, varas mākleri, starpnieki, vidutāji. Ziloņi, tīģeri, šakāļu un hiēnu ordas… un redzesloka neviena jēra!

Ak Dievs, kā māsai Elizabetei tas patika!

Viņai patika šo politikāņu intrigu vērpšana, aukstasinība un ne­kaunība, ko prasija sāncensība, citam cita nomelnošana savstarpē­jās cīņās, slepus pār plecu pamesti skatieni, bailes no piepeša dun­ča dūriena mugurā tumšā biktskrēslā. Viens kļūmīgs solis, negaidīta atzīšanās bikts pustumsā, viens vārds, kas nonācis nepareizā au­sī, un karjera pazudināta! Kurš mācēs vislabāk manipulēt ar kar­dināliem, kas sapulcējušies Romā? Kam vislabāk izdosies pieglai­mošanās, apmānīšana vai piedraudēšana? Vai amerikāņi atkal demonstrēs muskuļus un šķiedīs naudu? Kurš, izdzirdējis vienu izdevīgu piedāvājumu vai divus, piekāptos visātrāk? Kurš pazīst labākos metrdotelus labākajos restorānos, kuru ielūgs uz lepnāka­jām viesībām un kurš pamanīsies uzsliet savas nometnes teltis ap viesnicu Hassler? Kas spēs nogaidīt pietiekami ilgi, lai īstajā brīdī dotu izšķirošo triecienu? Kuru var iznīcināt baumas?

Tajā rītā māsa Elizabete uzvilka tumšzilo kostīmu un pogcau­ruma iesprauda sarkanu rozi, ordeņa simbolu. Viņa bija kalsna gara auguma sieviete glītām kājām. Kardināls d'Ambrici uzskatī­ja, ka formas tērpa viņa izskatās ļoti pievilcīga, un nebūt nekaut­rējās to pateikt.

Viņa devās uz misi labā noskaņojumā, ar nepacietību gaidī­dama tikšanos ar d'Ambrici. Viņai bija paredzēts kardinalu un vizītē ieradušos amerikāņu baņķieri pavadīt apskates braucienā pa Romas svētajām vietām, un viņa priecājās par iespēju ciešāk pavērot d'Ambrici. Elizabete strādāja ar apjomīgu rakstu, kas bija jāpublicē uzreiz pēc Kallista nāves un kam bija jāsniedz ieskats par iespējamiem pēctečiem, no kuriem lielāko uzmanību viņa vel­tīja d'Ambrici. Viņa mēģināja situāciju izvērtēt un noteikt kandi­dātu izredzes. Divi pret viens, astoņi pret pieci… Kurš? Pagaidām viņas favorīts bija d'Ambrici. Svētais Džeks, kā viņu sauca Veļa.

Elizabete iegāja mazā baznīciņā, kur parasti iegriezās no rī­tiem. Viņa iededza svecīti un noskaitīja lūgšanu par māsu Valen- tinu. Elizabete ar nepacietību gaidīja no viņas kādu ziņu, jo rai­zējās par Veļu. No tā brīža, kad Valentīna skopiem vārdiem dalījās savās šaubās un apsvērumos - turklāt runa nebija par Kērtisu Lokhartu -, viņa nekur nerada mieru. Elizabete lika astoņi pret pieci, ka māsa Veļa aizies no ordeņa un apprecēsies ar to vīrieti. Taču ne jau Lokhartā bija vaina.

Nemiera iemesls bija Veļas aizdomas, ko viņa uzticēja Eliza­betei.

Kad francūzietes beidzot bija prom, māsai Elizabetei iegadījās paris stundu brīva laika. Tās viņa pavadīja pie rakstāmgalda aiz nolaistam žalūzijām, lai spožā saule netraucētu. Uz telefona zva­niem atbildēja redaktora palīdze māsa Bernadīna. Sev priekšā uz galda Elizabete nolika divas kaudzes ar aprakstītām lapām. Lēni i/.lasījusi piezīmes par abiem galvenajiem kandidātiem, viņa pie­vērsās savam Apple II datoram, sadalīja mirgojošo ekrānu divās daļās, virsrakstos likdama divu vīru vārdus un ķērās pie abu ap­raksta.

KARDINĀLS DŽAKOMO D'AMBRICI

Vatikāna naudasmaiss, investīciju direktors, ir ietekme Vatikā­na Bankā, bet nav tās oficiāls pārstāvis un nav iesaistits skandāla. Pasaulē pazīstams, ar diplomāta stāju. Pragmatisks, izglītots, kaut gan izskatās pec vientiesīga zemnieka - a la Jānis XXIII. Piemīt sav­dabīga pievilcība, draudzīgums. Krokodila smaids, skatās caur pie­miegtiem plakstiņiem. Teraudcieta griba, savaldigs. Liels izēdājs, patīk iedzert, labas dzīves cienītājs.

Pragmatiski progresīvs jautajumos par dzimstības kontroli un geju tiesībām. Atbalsta sieviešu vēlēšanos strādā! par mācītājām. Vienmer uzklausa jaunus priekšlikumus, nekādā ziņā ne doktri­nārs. Klīst runas, ka ticības vārdā spētu liegt Baznīcai lielas investī­cijas, ja to izcelsmes avots būtu apšaubāms. Aktīvs cilvēktiesību aizstāvis totalitarajas valstīs. Zināmas aprindas bažījas, ka līdz ar gadiem kļūs parak maigs/liberāls.

Sens draugs vienam no pazīstamākajiem amerikāņu katoļiem Hjū Driskilam. Ko viņš darījis Driskila māja, Prinstonā, pēc kara? Noslēpums. Kādas attiecības viņam bija ar Driskilu kara laikā? Kara gados bijis Parīzē kopā ar Toričelli.

KARDINĀLS MANFRĒDI INDELIKATO

|a Vatikānam būtu CIP/KGB, viņš to vadītu (ir pāvesta padom­nieks). Cara auguma cilvēks, kalsns, askētisks, drūms, gludiem melniem matiem (krāsotiem?), valkā vienkāršus melnus uzvalkus - vienmēr izceļas ar pieticību apģērbā, nepatīk pompozitāte. Turas mala, pārsvarā kopa ar savu kliķi, pasaulē nav pazīstams. Kara lai­ka uzticīgs Pija skolnieks un sekotājs, trīsdesmitajos gados saistīts ar Musolini.

Nāk no senas, dižciltīgas ģimenes, kuras daudzi pārstāvji biju­ši garīdznieki. Brālis bijis ietekmīgs rūpnieks, kuru nogalinājušas "Sarkanās brigādes", masa precējusies ar filmzvaigzni Oktavio Ru- so. Runā, ka mākslās priekšmetu kolekcija (nacistu laupījums?) vi­ņa vasarnīcā esot nenovērtējama. Vaļasprieks šahs. Bezgalīgi at­kārto izcilās spēles. Konservatīvs, tradicionālists, no viņa baidās pat kūrija. Bagātas, stipras Baznīcas aizstavis, tādas Baznīcas, kam ir ietekme pasaules reālpolitikā. Karjeras sākumā, pirms kara, bijis tuvs d'Ambrici. D'Ambrici kļuvis humānists, bet Indelikato tikai nostip­rinājis sākotnējos uzskatus. Ka jau Pi ja skolnieks, - augstprātīgs. Kara laikā bijis Romā kopā ar Piju, dzirdēts, ka abi "glābuši" Romu.

Māsa Elizabete pārlasīja šo uzmetumu, prātodama par abu kandidātu raksturu. Tad viņai piezvanīja māsa Bernadīna, pavēs­tīdama, ka lejā limuzīnā viņu gaidot monsinjors Sandanato.

Vatikāna Mercedes viņi brauca četri - Kevins Higinss, Čikāgas baņķieris ar plašiem sakariem, kardināls d'Ambrici un māsa Eli­zabete, kuri visi trīs izvietojās uz aizmugures sēdekļa. Monsin­jors Sandanato sēdēja pie stūres. Higinss, sens māsas Elizabetes tēva draugs, sirsnigi ar viņu sasveicinājās, un abi krietnu bridi gremdējās atmiņās. Romu Higinss nebija apmeklējis daudzus ga­dus un pauda patiesu prieku par iespēju apskatīt šo dižo pilsētu kardināla un tuva drauga meitas sabiedrībā.

D'Ambrici arī sasveicinājās ar Elizabeti ļoti silti, tēvišķīgi ap­ņemdams viņu ap pleciem un izteikdams cerību, ka viņa nekur nesteidzas. Kad Higinss viņus atstāšot, abiem vajadzēšot apru­nāties kādā klusā vietā divatā. Sandanato bija pieklājīgs un lie­tišķs - pilnigs pretstats sparīgajam un dzīvespriecīgajam kardi­nālam.

Braukdami pa tveicīgajām, putekļainajām, satiksmes pieblīvē­tajām pilsētas ielām, viņi nemitīgi apstājās, lai izstaigātu slave­nas vietas. Kardināls d'Ambrici ik reizi saņēma Elizabeti aiz el­koņa, it kā viņa būtu Veļa, kura nereti kardinālu tā pavadīja. Viņš gāja lēni, un abiem aiz muguras cēli soļoja Higinss, pēc tam, at­gādinādams ēnu, nāca monsinjors Sandanato - nopietns, bet al­laž gatavs pakalpot, gan atvērdams automobiļa durvis, gan no­traukdams no sēdekļa putekļus, gan pastiepdams šķiltavas uguni bridi, kad kardināls izvilka savas iemīļotās melnās ēģiptiešu ci­garetes.

Kardināla paskaidrojumi ne uz mirkli neapsīka. Kādā brīdī Sandanato atgādināja, ka viņam jāiedzer zāles, un kardināls to izdarīja, tabletei uzdzerdams kioskā nopirktu minerālūdeni. Bei­dzot, kad viņi brauca gar Tibru, kardināls apklusis uzsmaidīja gan viņai, gan Bostonas baņķierim, ļaudams atbraucējam apjūs­mot pilsētu un dalīties pārdomās, kādu viņš to redzējis agrāk un kada tā ir tagad.

- Es ne tikai mīlu šo pilsētu, - d'Ambrici sacīja, kad automašī­na traucās tālāk. - Es esmu šī pilsēta. Dažreiz domāju, ka biju šeit jau toreiz, kad Romulu un Remu zīdija vilkumāte, un kopš tā lai­ka nekur prom neesmu bijis. Šī doma gan nav īsti katoliska, taču tieši tā es jūtos. Esmu šeit bijis kopā ar Kaligulu un imperatoru Konstantīnu, pēc tam ar Pēteri, visiem Mediči un Mikelandželo. Es viņus jūtu, pazīstu un saprotu. - Kardināls palūkojās uz mums no smago plakstiņu apakšas, un šajā skatienā bija kaut kas no mūžības, kaut kas noslēpumains. Nākamajā mirklī viņa sejā at­plauka pazīstamais smaids, it kā viņš priecātos par kādu burvju mākslinieka viltību, ko bērniem nav iespējams izskaidrot. Tādos brīžos Elizabete saskatīja viņā to cilvēku, par kuru stāstīja Valen­tīna, - kā viņš pēc kara Prinstonā spēlējies ar Veļu un viņas brāli. - Tāpat kā Montēņs, - kardināls turpināja, - varu teikt, ka Senās Romas pagānu tempļus es pazīstu labāk nekā mūsdienu Baznī­cas pilis. Es redzu viņus, dzirdu konsulu un senatoru balsis Ka­pitolija kalnā, redzu šo pilsētu visā tās varenumā un lieliskumā… Un mirkli vēlāk redzu to pašu kalnu pēc tūkstoš gadiem… monu­menti pārvērtušies putekļos, un kazas grauž krūmus… Nu tā, klāt esam! Izkāpsim ārā un mazliet paiesimies kājām. - Viņš pats arī savā majestātiskajā melnajā sutanā atgādināja monumentu. Nu gluži vai Džordžs Skots, kas tēlo ģenerāli Patonu!

Viņi pārgāja pāri Kapitolija kalnam jeb Campidoglio. Mūžīgās pilsētas sirds. Visur bija redzams par kristietību daudz vecākais apzīmējums S.P.Q.R. Senātus Populus que Romānus. Senāta un Romas tautas vārdā. Tā bija apbrīnojama vieta, un šis senatnes zīmogs, kas rotāja gan autobusus, gan kanalizācijas luku vākus, it kā vienoja abas ticības - pagānismu un kristietību - daudzu gadsimtu garumā. Veļu valdzināja šis kalns - gan kā vēsturnieci, gan kā mūķeni. Šī bija unikāla mūsu planētas vieta, savulaik pa­ganu pasaules centrs. Pirms Kristus ēras visi ceļi veda tieši uz šejieni, uz Romu, kas ar laiku kļuva par kristietības šūpuli.

Visapkārt pulsēja dzīve - trokšņos, skaņās un krāsās. Pagāt­nes elpas apmulsināta, Elizabete stāvēja kā sastingusi. Milzu laik- rāža svārsts sašūpojās, laiki sajaucās, un pagātne saplūda ar tagadni. Pagānisms ar kristietību šķita savijusies tik cieši, ka at­šķirībām nebija nozīmes. Māsai Elizabetei sareiba galva. Šajā pil­sētā tik savādi saplūdis svētais ar juteklīgo, rupjais ar cilvēcisko, atļautais ar aizliegto… un tas viss brīnumaini sadzīvoja ar Baznī­cas noteikumiem un aizliegumiem… Viņa pagriezās un ieraudzīja kardinālu, kas nopietns vēroja viņu, piepeši izskatīdamies skumjš, pat drūms.

Viņi devās tālāk, iziedami cauri nelielam dārzam, kas atdalija Via San Marco no Piazza d'Aracoeli, un drīz vien satiksmes trokšņi vairs nebija dzirdami. Kardināls d'Ambrici, ar rokas mājienu it kā aptverdams pilis, laukumu un kalnu, pateica vienu vārdu:

- Mikelandželo. - Bezrūpīgi paraustījis plecus, viņš vedināja visus tālāk, uz Piazza del Campidoglio.

Laukumā, spožu saules staru apmirdzēta, slējās Marka Aurē­lija statuja. Viņš sēž trauksmainā zirgā, ar pacelto roku rādīdams uz priekšu, bet aiz muguras zeltā mirdz Palazzodel Senatori'. Pir­mo reizi ieraudzīdams šo pilsētas nostūri, antīkās pasaules drum­slu, Mikelandželo juties tik aizkustināts, ka nolēmis statuju atjau­not. Viņi apstājās un to apbrīnoja.

- Vai zināt ko? - d'Ambrici sacīja. - Mums ir iespēja šo darbu aplūkot tikai aiz pārpratuma. Viduslaikos, kad reliģiskais fanā­tisms robežojās ar barbarismu, to uzskatīja par Romas imperato­ra Konstantīna statuju, un tikai tāpēc to neiemeta kausējamā kat­lā. Ja toreiz zinātu, ka tas ir Marks Aurēlijs, statuja būtu iznīcināta, gluži tāpat kā daudzi citi izcili mākslas darbi.

Visi pagaidīja, kamēr monsinjors Sandanato aizdedza viņam jaunu cigareti.

- Roma, tāpat kā jūsu Čikāga, Kevin, dibināta uz leģendām. Viena ir tāda. Ja kādā jaukā dienā statuja no jauna atvizēs zeltā, tas nozīmēs, ka tuvojas pasaules gals. No zirga krēpēm atskanēs balss, kas paziņos pastarās tiesas datumu. - Sēcoši ievilcis elpu, viņš turpināja: - Šī statuja izmantota visai daudzveidīgi… Kādā banketā no vienas zirga nāss plūdis vīns, no otras - ūdens. Kaut kas līdzīgs notiek arī jūsu, baņķieru, saietos… Reiz kāds pārskai­ties pāvests pie tās aiz matiem pakāris pilsētas prefektu. - Kardi­nāls iesmējās. - Tikai pasakiet, kurš laikposms ilgajā un nežēlī­gajā Romas vēsturē jūs interesē, un stāsts uzreiz atradīsies. - Hi­ginss izvairīgi paraustīja plecus. - Viduslaikos te bija soda vieta. Cilvēkus sodīja ar nāvi visur, kur vien ienāca prātā.

Elizabete, ieelpodama ciprešu un oleandru ziedu smaržu, kas svelmainajā saulē pastiprinājās, pamanīja sev pievērstu Sanda­nato lielo tumšo acu skatienu. Viņa pasmaidīja, bet Sandanato acumirklī aizgriezās un ņēmās pētīt lielisko dārzu.

D'Ambrici joprojām izrādīja Higinsam pirmkristietibas pe­rioda civilizācijas liecības, acīmredzot uzskatīdams, ka viņš labāk par citiem zina ar Baznīcu saistīto vēsturi. Kad devāmies iekšā Passagio del Muro Romano, kardināls norādīja uz masīviem, laika- zoba skartiem akmens bluķiem, kas neizskatījās komentāra vērti.

- Tas ir viss, kas palicis pāri no Jupitera tempļa. Sestais gad­simts pirms Kristus. Tajā laikā Romas karavīri bija parasti gani, kuru prātu diez vai nodarbināja doma par cilvēkam līdzīgiem die­viem. Nekādus tempļus par godu dieviem viņi vēl necēla. Romie­ši lūdza klajā laukā, altāri salikuši no velēnām. Taču nemirstīgais Līvijs stāsta, ka šajā vietā karavīri salikuši laupījumu zem ozola, un Romas valdnieki te nolēmuši būvēt Jupitera templi. - Viņš pār­laida apkārtnei nesteidzīgu skatienu, it kā redzētu vai dzirdētu ko pazīstamu. - Šeit senie romieši rīkoja savus lielos triumfus un svinēja neskaitāmās uzvaras. Ģenerāļa triumfatora ķermeni no­krāsoja sarkanu kā asinis, pēc tam viņu ietērpa purpurkrāsas tu- nikā un sarkanā, zeltā izšūtā togā. Ap kaklu uzvarētājam bija lau­ru vainags, bet rokā - ziloņkaula scepteris un lauru zars. - Dziļi dobumos iegrimušās kardināla acis iepletās, it kā šis skats būtu vērojams viņa priekšā. Elizabete juta d'Ambrici satraukumu, un tas nemanot pārņēma arī viņu. - Te viņš stāvēja, - kardināls tur­pināja, - ģērbies kā dievs, aicinādams upurēt Jupiteram, savukārt tieši zem mums, Mamertīnes cietumā, sodīja sagūstītos ienaidnie­kus, ar zobenu tiem nocērtot galvu… Mana dārgā māsa Elizabete, - viņš aizsmakušā balsī čukstēja, - man trūkst spēka, lai aprakstī­tu pagānu uzvaras svinēšanas rituālus. Tagad mēs apbrīnojam šo marmoru un zeltu, un brīnišķīgās statujas, sajūsmināmies par viņu spožumu un diženumu un valkājam sarkanas sutanas, kā­dās viņi upurēja kazas, cūkas un telēnus. Visapkārt skanēja mir­stošo dzīvnieku kviecieni un blējieni, virmoja asiņu smārds, ļau­dis no neciešamās smakas zaudēja samaņu, togas piesūcās asinīm. Debesis satumsa no kvēpiem un dūmiem, kas cēlās no ugunskuriem, kuros cepa gaļu, un zeme laukumā no asinīm bija gluma… Musu senči… stavēja, kur tagad stāvam mēs, ticēdami saviem dieviem, tāpat kā mēs ticam savējiem. Mēs esam kopā ar viņiem… mēs esam tadi paši. - Kardināla balss pagaisa čukstā. Elizabetes gara acu priekšā kavējās tikko uzburtā aina, un Higinss klausīdamies bija paliecies uz priekšu.

Brīdi vēlāk viņi kavējās neliela dārzā ēnā, no kurienes caur kar­stuma trīsošo, piesārņoto gaisu vēroja foruma drupas. Higinss klu­si sarunājās ar d'Ambrici, un Elizabete uztvēra sarunas frag­mentu.

- Tas ir paradokss, kas vienmēr mani valdzinājis… ļaunā un labā līdzāspastāvēšana. Tāpat kā jūs interesē kristietības priekš­teči pagāni.

Sandanato, pagājies uz priekšu, spožajā saulē pasmaržoja zie­dus.

- Paradoksi, - d'Ambrici atkārtoja. - Jāteic, ka tieši tie veido Baznīcas kodolu. Uzskatu sadursme, divas dažādas attieksmes pret dzīvi… nemitīga mijiedarbība Baznīcas izdzīvošanas vārdā… Es allaž mēģinu panākt harmoniju. Galu galā Baznīca nav sav- rupnieku organizācija, vai ne? Protams, ir virieši, kas dzivo klos­terī un nododas vienīgi lūgšanām, ir krietnas māsas, kas ne reizi mūžā neiziet ārpus klostera sienām. Un viņu devums ir nozīmīgs, jo viņi lūdz arī par mums. Tā taču ir, vai ne? Es pats nekad nevel­tu lūgšanām vairāk laika, cik prasa pienākums. - No cigaretes starp viņa strupajiem, nikotīna nodzeltinātajiem pirkstiem aug­šup vijās dūmi. - Māsa Elizabete, jūs taču nenomokāt sevi ar lūg­šanām, vai ne?

- Baidos, ka ne. Es nepiederu pie fanātiķiem. - Viņa pasmai­dīja.

- Tā jau es domāju. - Kardināls apmierināts pamāja ar galvu. - Mēs abi esam vīns no viena vīnogulāja, māsa. Ņemsim kaut vai mūsu dārgo monsinjoru Sandanato. Viņš ir lietpratējs klosteru jau­tājumā. Viņu interesē gan klosteru drupas, gan pamesti klosteri, gan līdz pamatam nodedzinātie pēc mēra epidēmijas. Ne vien­mēr viņš atbalsta manu iekļaušanos laicigās pasaules norisēs, varas spēlēs un manu kaislību uz naudu. - To teicis, kardināls visiem plati uzsmaidīja.

Viņi izgāja no tīkamās ēnas un acumirkli, saules apžilbināti, sa­viebās. Slaidais, melnā tērpies Sandanato pacietīgi viņus gaidīja.

- Kādam šis spēles jāspēlē, - Elizabete noteica, ieelpodama dārza aromātu, - jo citādi ši pasaule mūs aprīs. Izkrāsojies sar­kans un ietērpies purpura togā, uzvaru svinēs ļaunums…

D'Ambrici sparigi pamāja.

- Viens otrs jau uzskata, ka ši pasaule mūs aprijusi. Katrā ziņā ciņa rit pēc laicīgiem noteikumiem, nevis mūsējiem. Un tā es spē­lēju savas spēles un ļauju citiem, teiksim, uzticamajam Pjetro, gādāt par garīgumu. Baznīca ir liela, un vietas tajā pietiek visiem. - Viņa acis, dzīvīguma pilnas, mirdzēja.

Vēlāk māsa Elizabete aizelsusies kāpa augšā pa stāvu nogāzi, kur vijās cita sena iela, kas bija nosaukta Klīvija Argentārija vār­dā un sākās ar Argentārija baziliku. Senatnē ši vieta bija Romas tirdzniecības centrs. Saule pamazām slīga uz rietu, un ēnas kļu­va aizvien garākas. Viņi izgāja uz Via dcl Tulliano, un Elizabete prātoja par to, vai šo ekskursiju kardināls iecerējis kā nelielu pār­baudījumu baņķierim, gribēdams mazliet viņu pabiedēt. Vai arī vēlējies noturēt viņiem mācību stundu par saitēm, kas mūžiem cauri vieno pagānu un kristiešu pasauli. Iespējams, viņš gribēja uzskatami nodemonstrēt, cik identisks ir ar šo mūžīgo, pretrunu pilno pilsētu. Lai arī kāds bija kardināla nodoms, Elizabete jutās iespaidu pārpilna.

- Uz šā stūra, - d'Ambrici teica, apstājies, lai atvilktu elpu,

- ir San Giuseppe dei Falegnami baznīca. No ārpuses nekā sevišķa, bet zem šīs baznīcas atrodas neparastas katakombas, kurās ir ipaša kapela - San Pietro m Carcere… kur Nerons ieslodzīja svēto Pēteri. Iesim, es jums to vietu parādīšu. - Viņš devās pāri ielai, viņam blakus turējās Higinss, kas izskatījās piekusis, bet aiz viņiem - Elizabete un Sandanato. - Izstāsti viņiem šo stāstu, / / '

Pjetro. - Kardināls ari šķita noguris. Prāvais deguns liecās pār pilnīgajām lūpām, kas ik pa brīdim atplauka smaidā, atsegdamas iedzeltenus zobus. Melnā cigarete ar zeltīto maliņu šķita aizmir­sta lūpu kaktiņā, bet acis aiz smagajiem, samiegtajiem plakstiņiem gandrīz nebija redzamas.

- Viņa godībai ir īpaša vājība uz pašām drūmākajām Romas vietām, - monsinjors Sandanato sacīja, - taču nezaudējiet cerību, jo mūsu ekskursija tuvojas nobeigumam. Savā laikā šis pazemes cietums nebija nekas cits kā ūdens cisterna, no kuras varēja pie­kļūt pilsētas kanalizācijas caurulei, un to droši vien izbūvēja drīz pēc tam, kad gaili atdeva Romu izlaupīšanai. Vēlāk to pārveidoja par cietumu, kuras zemākajā kamerā, kā atceraties no Senās

Romas vēstures, galu ņēma sakautie ienaidnieki, ari Simons Bar Giora, Jugurta un Vercingetorigs, ko nomērdēja badā, kā ari Kati- linas sazvērestības dalībnieki, kurus, cik zinu, pa vienam nožņau­dza. Lai ari kādā nāvē, šeit bojā gājuši ļoti daudz cilvēku.

Pa mūsdienīgām kāpnēm nokļuvuši lidz kapelas ieejai, viņi iegāja augšējā kamerā. Piepeši Elizabete juta, ka sirds krūtīs sāk strauji dauzīties un sviedri izspiežas uz pieres un virslūpas. Acu priekšā uzvirmoja sīki melni punktiņi. Baidīdamās, ka zaudēs sa­maņu, viņa pieķērās pie margām. Ķermeni pārņēma karstums, bet nākamajā mirkli tam pārskrēja salti drebuļi, kaklu žņaudza nela­bums. Acīmredzot viņas pašsajūtu iespaidoja gan tveice, gan kri­tisko dienu sākums, gan garā pastaiga, sarunas un visas tās šaus­mas, ko aprakstīja kardināls. Viņai vajadzēja tikai vienu - mirkli atpūtas, lai sevi neapkaunotu. Trīs vīru apveidi acu priekšā iz­plūda, un viņa attapās, ka tēlo interesi un māj ar galvu, neiedziļi­nādamās saklausītajos vārdos. Kapelā valdīja krēsla. Nicināda­ma savu vājumu, viņa domās sāka lūgties: "Kungs, dod man spēku izturēt šo brīdi līdz galam, un es nekad vairs nebūšu slikta…"

Māsa Elizabete aizvēra acis un pūlējās saņemties, ar šausmām iztēlodamās, ka zaudēs šeit samaņu.

- No cietuma bija tikai viena izeja. Tieši tās vietā mēs patla­ban atrodamies. Tajā laika šeit bija kanalizācijas caurule, pa kuru mirstīgās atliekas aizplūda uz Lielo kloāku. Stāsta, ka vietumis to nosprostojuši pūstoši līķi. Tagad palūkojieties šurp. Šeit, virs altāra, mēs redzam bareljefu, kurā attēlots svētais Pēteris, kas kristī cietuma uzraugu…

Kad beidzot viņi atgriezās pie Mercedes, māsai Elizabetei šķi­ta, ka aizritējušas vairākas stundas. Viegls vējš no Tibras puses patīkami atvēsināja seju. Kad automobilis sāka kustēties, kardi­nāls domīgi lūkojās ārā pa logu. Baņķieris pie savas viesnīcas iz­kāpa, un ekskursija bija galā. Elizabete bija pārguruši. Tikai ceļā uz Via Veneto viņa juta, ka pašsajūta uzlabojas.

Iztēlodamās, kā pastāstīs māsai Valentīnai par šo pēcpusdie­nu un kardināla aizrautību, Elizabete pasmaidīja. Svētais Džeks. Varbūt viņš būs pāvests…

Nākamajā mirklī Svētais Džeks saņēma viņas roku savā liela­jā plaukstā un, maigi to paspiedis, paziņoja, ka māsa Valentīna ir nogalināta.