Assasini

PIRMĀ NODALA Grūtsirdība.

Šajā vārdā to sauca māte. Elizabete nekad nebija skumjām viegls laupījums, jo dzīvoja aktīvi un aizrautīgi. Taču palaikam grūtsirdība viņu tomēr notvēra un sagrāba savā varā. Tas notika arī atceļā uz Romu, kad viņa sēdēja Boeing 747 salonā. Elizabete uzreiz tās pazina. Skumjas.

Tām nebija nekā kopīga ar sērām un rūgtumu, ko viņa juta pēc Veļas nāves. Ar to kaut kā iespējams tikt galā. Varēja smelties spē­kus ticībā, tādās reizēs tas allaž palīdzēja. Taču skumjas, kas ro­bežojās ar grūtsirdību, līda zem ādas, iesūcās asinīs, un to nespē­ja kliedēt nedz Baznīca, nedz ticiba, nedz lūgšanas. Grūtsirdība pārņem cilvēku nemanot, un, kad viņš attopas, jau ir par vēlu.

Elizabete šajā reizē apjauta šo skumju pazīmes, un tas bija se­šus septiņus gadus vecas meitenes nopelns. Bērns sēdēja priekšē­jā krēslā un aptumšotajā salonā nemitīgi griezās atpakaļ, lai pār atzveltni uzmestu Elizabetei skatienu. Viņas, iespējams, bija vie­nīgie pasažieri, kas negulēja. Meitenei bija lielas brūnas acis, uz­rauts deguntelis un skumja mute. Matus apņēma zilzeltaina len­te. Pusnakti virs Atlantijas okeāna Elizabete atkal juta sev pievērstu ziņkāru skatienu.

Elizabete uzsmaidīja nopietnajai sejai, un tā atdzīvojās. Mei­tene iespieda zodu atzveltnē.

- Mani sauc Dafne. Tētis mani dēvē par Dafiju. Es čukstu, jo negribu pamodināt māti. Kā sauc tevi?

- Elizabete.

- Mātei ir trausls miegs, tāpēc man jābūt klusai kā pelītei. Kā­pēc tu neguli?

- Domāju.

- Es arī. - Viņa zinīgi palocīja galvu. - Es domāju par drau­giem. Rīt viņus satikšu. Par ko tu doma?

- Par draugiem, tāpat kā tu.

- Vai tu ari viņus rit satiksi?

- Baidos, ka visus ne.

- Vai tu dzīvo Romā?

- jā. Un tu?

- Mums ir māja Čikāgā, bet tētis strādā Romā, tāpēc mēs dzī­vojam tur arī. Kur ir tava māja?

- Via Veneto.

Viņas seja atplauka.

- Es zinu, kur tas ir! Via Veneto. Vai tev ir maza meitene? Mēs varētu kopā spēlēties…

- Ak nē… Diemžēl nav… Es gribētu…

- Ko? Ko tu gribētu, Elizabete? Tādu mazu meiteni kā es, jā?

- Jā, Dafne. Es gribētu, lai man būtu maza meitene. Tāda kā

tu.

- Patiešām? - Bērns klusi iesmējās.

- Patiešām.

-Ja gribi, vari saukt mani par Dafiju.

Tajā brīdī Elizabete saprata, ka viņu gaida gara nakts.

Šķita, ka tajā naktī lidmašīnas salonā viņā iemiesojies Veļas gars. Kaut kas nedeva tam mieru. Vela pūlējās viņai ko pateikt, taču Elizabete nesaprata, ko īsti. Viņa uzlika austiņas un klausī­jās caur pleijeru melodiju pēc melodijas. Billija Holideja, Stens Gecs, Astrada Žilberto, Moodi/ Blues, jefferson Airplane, Mocarta simfonija "Jupiters", Baha Koncerts klavesīnam Gustava Leonhar- da izpildījumā. Viņa ņēma no somas kaseti pēc kasetes, vienlai­kus šķirstīdama piezīmju grāmatu un apsvērdama darāmos dar­bus, bet domas kavējās pie Veļas…

Vela. Viņa mēģināja uztvert Veļas signālu gluži kā tālu radio­staciju, taču tas neizdevās. Vela gribēja, lai viņa kaut ko atceras. Es atcerēšos, Elizabete domās atkartoja, es noteikti atcerēšos.

Viņa saka domāt par Benu, un kļuva vēl sliktāk. Abi šķīrās ļo­ti vēsi, un tas mocīja Elizabeti. Viņa nespēja sev piedot asumus, ko strīda karstumā šim cilvēkam sarunāja. Benam bija taisnība, protams, bija, un viņa nesaprata, kāpēc tik dedzīgi tam iebilda. Viņa patiešām vēlējās ar Benu sadarboties un noskaidrot, kas no­ticis ar Veļu. Turklāt satraukums, ko radīja nozieguma izzināša­na, šķietami mazināja zaudējuma sāpes. Pamatus viņi jau ielika, sameklēdami pensijā aizgājušo policistu, kurš vientuļš dzīvoja piekrastē, un uzzinādami stāstu par nogalināto priesteri, stāstu, ko pēc tam ilgi un dedzīgi abi apsprieda kopā ar tēvu Dannu…

Tad kāpēc viņi šķīrās tik naidīgi, kāpēc viņa liekulīgi aizstā­vēja Baznīcu? Kāpēc viņa rīkojās tik pretrunīgi? Vela bija noslep­kavota, un tas bija noticis tāpēc, ka viņa uzzināja slepkavam ko bīstamu. Viņu nogalinaja kādas patiesības deļ, ko nedrīksteja at­klāt.

Bailes. Elizabeti plosīja bailes par sevi, ja viņa turpinās izmek­lēšanu, un bailes par Benu, ja tas nerimsies. Bija mirusi viņas la­bākā, dārgākā draudzene, bet viņa aiz bailēm zaudēja drosmi un ienīda sevi par šo gļēvumu. Jā, viņa ir gļēva… un piepeši uz vienu ļoti īsu mirkli viņa noticēja, ka Veļu, sevi sargādama, patiešam nogalinājusi Baznica. Nē, tas nevar būt. Vecajai, kaujās apbružā­tajai Baznīcai bija ne mazums grēku, bet, lai slepkavotu… nē, tas nevar būt.

Elizabete nebija truls Baznīcas rupors, nepiederēja pie Baznī­cas piejaucētajiem žurnālistiem, nebija akla tas slavinātāja. Ne vai­rāk kā Vela. Tas nebija taisnīgi, ka Bens domā par viņu citādi… Nebija taisnīgi!

Virs krēsla atzveltnes atkal uznira Dafnes galviņa, un abas at­kal mazliet patērzēja. Un Elizabeti no jauna sagrāba skumjas. Nē, tās nebija saistītas ne ar Vēlu, ne Baznīcu. Pavisam ar ko citu.

Gluži vienkārši saruna ar Dafni pievērsa viņas domas mazām meitenēm un mīlestībai. Lūkodamās šajās spožajās brūnajās acīs, Elizabete piepeši ieraudzīja tajās sevi. Atmiņā atausa cerību un gaidu pilnā bērnība llinoisā. Viņa ieskatījās šā bērna acis un juta, kā ietrīsas sirds, alkdama mīlestības, par kuru ļaudis visos laikos dzied dziesmas un sacer leģendas. Dafne. Maza plaukstiņa aiz­sedz smejošu muti. Māte ar trauslu miegu. Vai Elizabete grib tādu mazu meitenīti?

Mīlestība…

Elizabetei mīlestība bija problēma. Pietika zaudēt modribu, un ilgas pēc mīlestības iebruka sirdī, to pārpildīdamas, un acs kakti­ņā ieritināja ilgu asaru. Kā par nelaimi, mīlestība allaž uzradās ne no kurienes, spēji, un, kad tā uzradās - tas nenotika bieži -, viņa mulsa, aizbildinājās ar nevaļību un pūlējās pielūdzēju atrai­dīt, sev iestāstīdama, ka tādi sarežģījumi viņai nepavisam nav va­jadzīgi. Uzradusies tā bija kā slimība, kā drudzis, kas atņem dzī­ves sparu un spēku. Turklāt šīs mīlestības slāpes nekur nepazuda, un tām bija acīmredzamas pazimes. Viņai reizēm vai sirds gura, tik ļoti viņa alka siltuma, pieskārienu un glāstu, tik ļoti vēlējās būt atkarīga no kādas cilvēciskas būtnes… Kas gan cits tas bija? Protams, alkas pēc mīlestības, ko viņai liedza pašas izvēlētais ceļš.

Gadījās brīži, kad ilgas viņu žņaudza vai nost. Elizabete rau­dzījās Dafnei acīs un domāja par to, ka savas Dafnes viņai nekad nebūs. Nekad vairs nebūs šo nakts sarunu virtuvē pie galda, ātru vakariņu gatavošanas, nebūs Bena Driskila, kurš sēž viņai līdzās un nenolaiž no viņas acis…

Nekad viņa vairs neredzēs, kā Bens Driskils raugās uz viņu…

Elizabete atcerējās kopā ar Benu pavadīto sniegaino vakaru Gremersipārkā un alus dzeršanu bārā "Pie Pitera" - kas varēja būt jaukāks? Tāpat kā pēdējās dažas dienas kopā ar Benu, par spiti drūmajam šīs tikšanās iemeslam. Abi dzīvoja vienā mājā, zem viena jumta, un viņa dzirdēja, kā Bens staigā kaut kur lejā pa is- tabām. Pēc tam viņi abi sarunājās ar veco policistu, kopā sēdēja pie kamīna un pētīja bungās atrasto fotogrāfiju… Viņa nereti ma­nīja Bena ironiju un sāpes un juta viņa dusmas uz katoļiem. Kā­das viņai bija tiesības Benu no kaut kā atrunāt? Tā bija viņa dzī­ve, viņš bija nostājies uz kaujas ceļa un nebaidījās riskēt…

Sasodīts! Elizabete piepeši skaidri zināja, ko grib.

Viņa saprata Benu, gribēja darboties ar to kopā un būt viņam blakus, kļūt par viņa dzīves daļu, neaizstājamu palīdzi un drau­dzeni - kā gan citādi?

Taču nekā tamlīdzīga nebūs. Vajadzēja skatīties acīs dzīves īs­tenībai.

Elizabetei tik un tā viņš ļoti patika. Viņa sadusmojās tajā va­karā, kad Bens izteica savu vērojumu, ka monsinjors Sandanato esot viņā iemīlējies. Viņa pietvīka, un tikai tāpēc, ka tajā brīdī do­māja par Benu! Turklāt viņa acumirklī apjuka - ja nu Bens par viņu smejas? Kāds neprāts - ko tamlīdzīgu izgudrot! Protams, Bens par viņu smējās. Mūķene un mīlestība! Ha, ha, tas tik ir joks!

Mūķene pat domāt par tādām lietām nedrīkstēja, un Bens, droši vien apjautis, ka viņa palaikam par to domā gan, smējās par viņas pieredzes trūkumu un kautribu.

Varbūt tāpēc viņa beigās tam uzklupa?

Varbūt tāpēc ar tādu kvēli viņa metās aizstāvēt Baznīcu, sak- dama Benu atrunāt, pat izsmiet viņa nodomu? Tikai tāpēc, ka viņai šķita - Bens grib viņu pazemot?

Vai arī gluži vienkārši tāpēc, ka baidījās viņā iemīlēties?

Cita sieviete - ne mūķene - uzskatītu, ka šīs kopā pavadītās dienas un abu zaudējuma sāpes var tuvināt cilvēkus, veicināt mī­lestību. Taču citai sievietei attiecības ar vīriešiem būtu gluži citā­das. Mūķenes arī savās gaitās tiekas ar vīriešiem, lielākoties garīdzniekiem, un šīs attiecības ir tikai lietišķas - bez romantikas un juteklības. Ja vien ko tādu kāds spēj just, Elizabete nodomāja.

Viņas jūtas pret Benu… tas bija pavisam kas cits.

1a nu viņa bija uzklupusi Benam, un Bens tagad viņu nici­nāja.

Labi pastrādāts, māsa.

Romā Elizabete ieradās izmocīta, no bezmiega apsarkušām acīm. Datne atvadoties viņu apskāva, un viņa atkal juta lielo, mir­dzošo acu valdzinājumu. Nedz Dafne, nedz meitenes māte, pro­tams, nespēja iedomāties, ka viņa ir mūķene.

Taksometrā Elizabete pārlūkoja lidojuma laikā izdarītās pie­zīmes par dienas gaitu, pec tam šoferis viņu aizveda uz Via Veneto. Mājās viņa uzvilka treniņtērpu, ielika pleijerā The Beatles "Balto albumu" un četrdesmit piecas minūtes skrēja, pūlēdamās atbrī­voties no drūmajām domām un noguruma, kas jautās ķermenī pēc ilgā lidojuma.

Pēc aukstas dušas viņa ilgi, bez prieka raudzījās spoguli uz savu atspulgu, lajā brīdī viņas slapjie mati bija sapinkājušies, vai­gi iekrituši un acis lūkojās pretī bez mirdzuma. Elizabete, vērda­mās uz šo seju, atcerējās māsu Klēru, ar kuru viņa iepazinās savā novices gadā. Klēra toreiz uzaicināja firmas Revlon pārstāvi, lai tā iemācītu "jauniesaucamām", kā Klēra viņas dēvēja, nemanā­mi, bet efektīvi izmantot kosmētiku.

"Jūs nesīsiet ļaudīm Dieva vārdu," šī pārstāve sacīja. "Kā jūs to izdarisiet, ja izskatāties pēc putnubiedēkļiem?" Revlon pārstā­ves nodarbībām bija liela piekrišana, un viņas ieteikumi bija ļoti noderīgi. Šajā bridi Elizabete, protams, atgādināja putnubiedēkli, taču pēc desmit minūtēm no bezmiega nakts pēdām vairs nebūs ne vēsts un viņa stāsies pretī pasaulei vajadzīgajā veidolā.

Vairākas stundas vēlāk, pēc vētrainas un nogurdinošas "ieie­šanas atpakaļ sliedēs" un sakrājušos jautājumu izlemšanas, mā­sa Elizabete, beidzot kabinetā palikusi viena, atvilka elpu. Iedzē­rusi malku atdzisušas kafijas, viņa atlika sāņus rakstu, ko grasījās labot, un aizvēra acis. Viņa centās atcerēties kādu Veļas izmestu piezīmi, kas viņai visu dienu zemapziņā nedeva mieru un šķita ļoti svarīga.

Piepeši Elizabete atvēra acis. Istabā bija atskanējusi draudze­nes balss. lāču jau nākamajā mirklī viņa atskārta, ka runā pati ar sevi, nē, ne jau ar sevi, viņa runāja ar Veļu, un Vela viņai atbildē­ja… Elizabete labi atcerējās to vakaru. Abas sēdēja šajā kabinetā un gaidīja Kērtisu Lokhartu, jo visi trīs grasījās doties uz vienu no viņa iemīļotajiem nakts restorāniem vakariņās. Vela, kā tas rei­zēm ar viņu gadījās, bija īpaši uzbudināta, un Elizabete viņai pa­jautāja, kas noticis. Vela smaidīdama papurināja galvu, teikda­ma, ka tas ir noslēpums, kurā viņa nedrikst dalīties, taču bija redzams, ka viņa vai plist no vēlēšanās to pastāstīt. Vakariņu lai­kā Lokharts ieminējās par kādu nesen mirušu, ar Baznīcu saistī­tu cilvēku… sasodīts, Elizabete nespēja atcerēties vārdu. Šķita, ka tas bija irs. Uz mirkli viņa notvēra Veļas skatienu, un Vela notei­ca: "Kopā jau pieci." Lokharts, piepeši pārstājis košļāt, pajautāja: "Kas?" - un Vela atbildēja: "Pieci gada laikā." Tad Lokharts kaut ko noburkšķēja par vietu un laiku, bet Vela, atdarinādama Džil- du Redneri no veca televīzijas raidījuma "Sestdienas nakts dzī­ve", novilka: "Neliecies ne zinis…"

Pieci gada laikā…

Beidzot nogurums darīja savu, un Elizabete pie sava rakstām­galda aizmiga. Pēc krietna brīža pamodusies, viņa aizbrauca mā­jās, kur uzreiz likās gultā un nogulēja desmit stundas pēc kārtas.

Vairākas nākamās dienas pagāja rosīgā darbā.

Elizabete iekļāvās parastajā ritmā, un tas nozīmēja, ka septi­ņu astoņu stundu naktsmiegam sekoja drudžaina darbadiena, ko piepildīja intervijas, redakcijas un ražošanas apspriedes, plānu sastādīšana tipogrāfijai, rakstu rediģēšana un avīzes pārlūkoša­na pēdējās minūtēs pirms nodošanas iespiešanai, tulkotāju pie­runāšana pastrādāt virsstundas, preses konferences, tējas dzer­šana kopā ar dažādiem svarīgiem ļaudīm ordeņa mītnē pie Spāņu kāpnēm, pusdienas ar delegācijām no dažādām vietām - sākot no Āfrikas līdz Losandželosai un Tokijai. Uz Svēto pilsētu nepa­gurdami brauca dažāda ranga svētceļnieki, bagātie un nabagie, taisnie un ciniķi, nesavtīgie un alkatīgie, un viņi visi saistija ar savu Baznīcu lielas cerības - vieni, ka tā palīdzēs viņiem atvese­ļoties, citi vēlējās piepildīt savas kabatas vai uzspiest savu gribu milzu veidojumam, kas pletās pa visu pasauli un saucās Romas Baznīca. Un Elizabete atspoguļoja, izskaidroja, sagaidīja un pa­vadīja viesus. Un klausījās, nekad nepārstāja klausīties.

Lai arī kur viņa devās, ļaužu sarunas grozījās ap vienu - pā­vesta veselību. Žurnālisti pat sacentās, kurš pareizāk noteiks nā­ves bridi. Interesi iekvēlināja visvisādas baumas. Izplatījās valo­das, ka Viņa Svētības veselības stāvoklis strauji mainijies, un tikai no informācijas avota bija atkarīgs, vai uz labo vai slikto pusi. Kad sarunas ievirzījās par pēcteci, prognozes svārstījās gluži kā ter­mometra dzīvsudraba stabiņš nepastāvīgā laikā. Favorīti bija d'Ambrici un Indelikato, taču atbalstu baudīja arī citi. Vārdu sa­kot, skaidrības nebija nekādas.

Aktuāls temats bija arī māsas Veļas, Lokharta un Hefernana noslepkavošana tālajā Amerikā, kur tādas lietas notiek uz katra ielas stūra. Taču pat Amerikai tas bija, tā teikt, par daudz. Eliza­beti apbēra ar jautājumiem, un viņa atbildēja, cik izvairīgi vien prata. Dažreiz viņa tēloja, ka jautājumu nesaprot, un gluži vien­kārši klusēja. Ne ar vienu vārdu Elizabete neieminējās par versi­ju, ka slepkava varētu būt garīdznieks. Romā tāda rīcība būtu pie­līdzināma spridzekļa degauklas aizdedzināšanai, turklāt Elizabete nevēlējās kļūt par nepārbaudītas informācijas avotu. Ta­ču domas par to viņu nepameta un brīžam vēlēšanās ar kādu ta­jās dalīties gluži vai smacēja.

Elizabete juta, ka viņai vajadzīgs padoms. Veļas līdzās nebi­ja… Turklāt viņa gribēja saprast, kas ir tie pieci gadā, par kuriem toreiz bija runa. Piecas nāves gada laikā?

Daudz netrūka, un viņa būtu piezvanījusi Benam. Elizabete vēlējās dzirdēt viņa balsi un atvainoties, taču, pasniegusies pēc klausules, atrāva roku atpakaļ. Nē, viņa piezvanīs rīt. Rīt.

Tas bija slikts sapnis, Sandanato uzreiz to saprata. Tas mocija un dedzināja, gluži kā riebīga, pūžņojoša brūce, ko nav iespējams sadziedēt un kas paliks uz mūžu, tracinās tevi un padarīs neva­rīgu, sabojādama tev dzīvi.

Mirkli pirms pamošanās, jau neskaidri apjauzdams savu ap­ziņu, Sandanato piepeši ieraudzīja sevi klīstam kādā dīvainā tum­sā, kas, starp citu, gaidīja viņu katru nakti. Dažreiz izdevās pa­spraukties tai garām. Citreiz ne. Viņš bez skaņas gāja no istabas uz istabu, taču aiz arkveida durvīm nebija vis istabas, bet milzu kambari ar nokaitētām smiltīm uz grīdas un vara krāsas akmens sienām, ar klintī iekaltiem tūkstoš pakāpieniem, bet virs galvas zilajās debesīs kvēloja ugunīgi balts disks. Uz to raudzīdamies, viņš jutās kā nokļuvis saindētas akas dibenā, akas, no kuras iz­rāpties ārā nav iespējams…

Sapnī akas dibenā viņš allaž bija viens un satriekts tur klup­dams klīda, meklēdams izeju, un augstu virs galvas, neizsakāmi tālas un nesasniedzamas, pletās spilgti zilas, izsmējīgas debesis.

Viegli smaržoja vīraks, un visapkārt jautās karstu smilšu un de­gošu krūmu smārds, it kā šeit nekad nebūtu lijis. Sapnī vienmēr tā bija tumša, dzīva bezvārda vieta, kurā no klintis cirstajām plai­sām, gluži kā no ievainojumiem, pulsēdamas sūcās melnas asi­nis.

Un tad norisinājās kas neizskaidrojams. Brīnums.

Grīda zem kājām sāka drebēt, no akmens sienām putodamas šjācās asinis, un vienā mirklī šie akmeņi viņa priekšā pašķīrās, un viņš ieraudzīja ceļu, kas veda no šejienes ārā, taku cauri kal­nam, aiz kura vīdēja plašs klajums viss vienos pavasarīgos zie­dos… Tālumā, pie apvāršņa, vienlaikus saules un mēness gais­mas apmirdzēta, slējās pils, droša un svēta vieta…

Sapnī Sandanato nebija vairs viens. Viņu aplenca brāļi ar ka­pucēm galvā, kurus viņš pazina un izveda no šā cietuma. Kristīts karstajās melnajās asinīs, viņš jutās kā no jauna piedzimis, kļu­vis par karavīru, par gladiatoru, kāda sena ordeņa bruņinieku, jutās izpildijis savu svēto misiju…

Raudu ieleja, tā Sandanato sapnī nodēvēja šo velnišķīgo vietu, no kuras viņam bija izdevies izkļūt.

Tad visi tēli izbālēja un pagaisa, melnās asinis izzuda, un San­danato pamodies atvēra acis. Vēl ilgi viņš tā gulēja sviedru pie- mirkušajos palagos. Sākās jauna diena.

Monsinjors Sandanato ielidoja Romā pulksten četros no rīta.

Kardināla Džakomo d'Ambrici dzīvesveids bija samērā vien­tulīgs un slēpts, un četri no rīta viņam bija īsta noslēpumu stunda.

Monsinjors Sandanato, kurš sēdēja pie stūres, atpakaļskata spogulī pētīja sava senā skolotāja seju. Kardināls bija iezvēlies zila Fiat pakaļējā sēdeklī. Tas bija pieticīgākais braucamais, kādu bija izdevies atrast Vatikāna autoparkā, - ar rūsainu skrāpējumu uz spārna. Tā izpaudās kardināla slepenības mānija. Vēsā rudens rīta agrajā stundā Romas nomales ieliņas vēl tinās krēslā. Izska­tījās, ka senlaicīgās ēkas noliekušās cita citai pretī gluži kā veci sirmi draugi, kas tiecas pēc atbalsta. Radās iespaids, ka viņi brauc pa tuneli.

Kardināls no ādas etvijas izņēma melnu ēģiptiešu cigareti, ie­lika to starp lupām un aizsmēķēja, ar baudu ievilkdams dziļu dū­mu, un Sandanato ieraudzija viņa īsos, strupos pirkstus, ko klāja brūngani tabakas plankumi, - zemnieka pirkstus. Toties seja, kas tajā brīdi bija pavērsta lejup, jo kardināls iedziļinājās Šerloka I lolmsa piedzīvojumos, pauda, ka viņš ir dzīves baudītājs, tāpat ka bēdīgie slavenie Bordžu dzimtas pārstāvji. D'Ambrici bija bie­zas lūpas, nevienādi, no pastāvīgās smēķēšanas nodzeltējuši zobi un skaidras, dzidri zilas acis, ja vien zem smagajiem plakstiņiem izdevās tās ieraudzīt.

Kardināls bija ģērbies laicīgā uzvalkā. Vēl viena slepenības mā­nijas izpausme, bet monsinjors Sandanato viņu saprata. Pat sē­dēdams ar apbružātu platmali galvā uz nožēlojamas automašī­nas pakaļējā sēdekļa, viņš sarunājās čukstus, baididamies, ka salonā varētu būt ievietota noklausīšanās ierīce. D'Ambrici mē­dza teikt, ka spēlēs ar tik augstu likmi iespējams viss. "Pļāpīgs cilvēks - ienaidnieka draugs," viņš sacīja.

Platmale viņam bija zemu pārvilkta pār pieri. Zem tās kādreiz biezie melnie mati nu bija sirmi un apņēma masivo galvaskausu gluži kā cepure. Neizteiksmīgais pelēkais uzvalks viņam bija ne­daudz par mazu un slikti piegūla augumam, it kā būtu novilkts no muguras kādam krievam. Kardināls bija drukns, ar tādu kā kvadrātveida augumu, muskuļainiem pleciem un rokām. Lai gan šim vīram bija ap septiņdesmit, no viņa joprojām dvesmoja kaut kas draudīgs. Triestē, kur d'Ambrici uzauga, turienes draugu vi­du viņam bija tāda puiša slava, kurš ātri domā, bet vēl ātrāk dar­bojas ar dūrēm.

Gadu gaitā Sandanato nebija trūcis laika vērot šo cilvēku, un viņš labi pazina tā vājību uz maskēšanos. Kardināla āriene šim nolūkam labi atbilda, jo viņa izskats maldināja arī bez maskēša­nās. Tuklie vaigi un dubultzods pauda labsirdību. Iedams viņš nedaudz sakumpa, un viņa apģērbs allaž bija nedaudz saņurcīts, lai arī cik svarīgs būtu notikums, bija grūti iedomāties viņu tēr­pušos gludinātās, iecietinātās un kārtīgās drēbēs pat tad, ja vi­ņam tādas bija mugurā. Taču tas bija apmāns. Necilā āriene slē­pa spožu intelektu, nevainojamu loģiku un nekļūdīgu nojautu. Kardinālam Džakomo d'Ambrici, kurš dievināja noslēpumainī­bu, šis tas slēpjams bija pat no monsinjora Sandanato.

Sandanato jau pašā sākumā zināja, ka kardināls nodarbojas ar Baznīcas laicīgo lietu kārtošanu. Šim darbam bija vajadzīgs iz­manīgs aprēķina cilvēks ar ātru domāšanu. Vatikāna varas pār­stāvji uzreiz šīs īpašības ieraudzīja jaunajā puisī no Triestes. Vis­labāk viņš prata apieties ar naudu. Sāka ar tās krāšanu, līdz nonāca līdz investēšanai. Dažādu ienesīgu plānu īstenošanā un

Baznīcas materiālās labklājības vairošanā līdzīgu savā laikā viņam nebija.

Kārtodams dažādus jautājumus, d'Ambrici drīz vien saprata, cik piekāpīga ir Baznīca. Gluži kā pakļāvīga meitene, atsaukda­mās uz mīļotā glāstu. Tāpēc ar Baznīcu, tāpat kā ar to meiteni, varēja darīt visu, kas ienāk prātā. D'Ambrici vēlējās pasargāt Baz­nīcu no tāda ļaunuma, pasargāt no ienaidniekiem - gan iekšē­jiem, gan ārējiem. Tas nebija viegls uzdevums, taču viņš tika ar to galā. Un šajā ceļa uz varas briedumu viņam blakus allaž bija Pjetro Sandanato.

Kardināls bieži stāstīja Sandanato, kā atklājis savu aicināju­mu. Tas noticis pirms kādiem piecdesmit gadiem Neapolē, kur viņš iegājis vienā noplukušā kantorī. Atlobījies linolejs, sviedru sma­ka, uz galda šķīvji ar sakaltušiem makaroniem. Tas bija sīka, ne­izglītota darboņa kantoris, kura cerības uz Baznīcu tajā brīdī atbil­da d'Ambrici interesēm. Un nākamajam kardinālam izdevās no šā nevīžīgā cilvēka netīrajā kreklā izplēst veselus simt tūkstošus dolāru. Tas bija sākums, un d'Ambrici zināja, kur nauda jāie­gulda.

Pēc daudziem gadiem, komentēdams d'Ambrici pārvaldīto milzīgo Vatikāna investīciju portfeli un viņa darbību absolūto sle­penību, kāds amerikāņu kardināls teica: "Visu, bez šaubām, no­saka ģeogrāfija. Neprasmīgs baņķieris Cīrihē vai franču padom­nieks, kurš jūs uzaicinājis uz sliktām vakariņām Parīzē, jums izraisa smaidu, bet slinks mākleris Ņujorkas Fondu biržā aizkai­tina lidz baltkvēlei. Taču, mans draugs, vai kādreiz esat aizdo­mājies - kāds tam sakars ar Dievu?"

Tā ir, d'Ambrici atbildēja. Viņa dzīvi noteica noslēpumi un sle­penība, un ģeogrāfijai patiešām bija nozīme. Taču nedrīkstēja aiz­mirst ari darītāja dotumus un cilvēciskās īpašības. Dievs tajā ziņā bijis pret viņu dāsns, tāpēc viņš veiksmīgi strādāja Baznīcas labā. Pienāks laiks, kad to sapratīs un novērtēs.

Monsinjors Sandanato apstājās šaurā tumšā ieliņā blakus dra­zu un krāmu kaudzei un izslēdza lukturus. Te bija vecas ķieģeļu slimnīcas sētaspuses durvis, tik nemanāmas, ka tās varēja atrast tikai zinātājs. Slimnīcas pacienti bija nabadzīgi ļaudis ar zemām prasībām, un nevienam nenāca ne prātā, ka savu kāju šeit spers kardināls. Protams, tieši tāpēc d'Ambrici izvēlējās slimnīcu par tikšanās vietu. Pirms trim nedēļām nepilnu piecdesmit pēdu attā­lumā no tās parādes durvīm "Sarkano brigāžu" viri bija piekāvu­ši kādu politiķi, kuru aizveda uz citu slimnīcu divdesmit minūšu brauciena attālumā.

Vāji apgaismotais gaitenis bija pustukšs, pa to steidzās tikai divi vīri asinīm notraipītos virsvalkos. Ne viens, ne otrs nepievēr­sa uzmanību glītajam priesterim un druknajam, nedaudz sakum- pušajam vīram, kas, ģērbies sagumzītā uzvalkā, lēnā gaitā vilkās garīdzniekam blakus. Viņi iegāja tumšā stūra istabā un apsēdās uz ļodzīgiem koka krēsliem. Kardināls atkal izvilka no kabatas Konana Doila sējumu un, kustinādams lūpas, sāka lasīt. Sanda­nato sēdēja taisnu muguru un gaidīja.

Beidzot nemanāmi ieslīdēja doktors Kasoni un atvainojās par kavēšanos. Viņš izskatījās drūms. Ar kardinālu viņš bija pazīs­tams visu mužu, un tādējādi bija izskaidrojama viņa dalība d'Am­brici noslēpumainajās spēlēs pēdējos pāris mēnešus.

- Tu izskaties briesmīgi, - kardināls klusi aizrādīja. - Tev jāiet pie ārsta. - Viņš iesmējās un aizkūpināja cigareti pie zelta šķilta­vas, ko pakalpīgi viņam pastiepa Kasoni.

- Ak, Džakomo, es jūtos briesmīgi! - Kasoni piemetās uz veca koka galda malas. - Un nedomā, ka agrā stunda vainojama.

Giljermo Kasoni bija pāvesta Kallista personiskais ārsts. Tieši d'Ambrici ieteica par ārstu Kasoni, kad Svētajam Tēvam pirms di­viem gadiem bija sākušās galvassāpes.

- Netīšām sajauci rentgenuzņēmumus? - kardināls smaidī­dams pajautāja.

- Daudz ļaunāk, - Kasoni atbildēja. - Neko neesmu sajaucis, ne rentgenuzņēmumus, ne smadzeņu skenēšanas diagrammas. Neko. - Saviebies lūkodamies uz kardinālu, viņš sarauca pieri. - Esam paspēlējuši, mans draugs. Diez vai Svētais Tēvs vairs ilgi izturēs. Smadzeņu audzējs. - Viņš paraustīja plecus. - Tur nekas nav līdzams. Viņu vajadzētu ievietot slimnīcā. Brīnos, ka viņa uz- vediba nav kļuvusi… teiksim tā, dīvaina. Zinu, zinu, ka viņam ja- paliek turpat, un mums viņš jāvelk, cik ilgi vien iespējams. Jāpa­lielina zāļu devas… runa ir par dažām nedēļām. Varbūt mēnesi, ilgākais sešas nedēļas. Bet uz Ziemsvētkiem…

- Tas viss ir pilnīgi nelaika, - kardināls noteica.

Doktors Kasoni asi iesmējās.

- Nu, zini, tā nav mana vaina, Džakomo! Tu esi Brīnumu de­partamenta vadītājs. Viņa Svētībai kāds brīnums nenāktu par ļaunu…

- Mēs visi mirsim, mans draugs. Nāve neko nenozīmē. Sva­rīgi, kad pienāks nāves bridis. Tik daudz kas jāizdara, bet laika…

- Bet laika maz, - ārsts pabeidza. - Parastā sūdzība. Katru die­nu to dzirdu. Nāve allaž atnāk neīstā brīdī.

Kardināls klusi noklakšķināja ar mēli un palocīja galvu.

Monsinjors Sandanato sēdēja un klausījās, kā viņi spriež par sāpēm, par rīcībnespēju, par kaut kādām zālēm un to blakusie­darbību. Viņam gribējās iekliegties, bet viņš sēdēja un klausījās. Tikai šie trīs cilvēki, kuri bija satikušies nolaistas Romas slimnī­cas mazā istabiņā, zināja, kāds ir patiesais pāvesta veselības stā­voklis. Pat slimniekam pašam par to bija visai aptuvens priekš­stats. Zināt tādās reizēs nozīmēja milzu priekšrocības. Laika vairs nebija. Drīz Svētajā Krēslā jāsēžas citam pāvestam. Un tam jābūt īstajam cilvēkam.

Iedami atpakaļ, viņi gaitenī atkal pagāja garām ķirurgiem asi­nīm notraipītos virsvalkos. Viņi sarunajās par tenisu un prieste­rim ar veco vīru pat nepamāja ar galvu. Sandanato saoda asiņu smaku.

Rīts joprojām bija pelēks, vienīgi austrumu pusē debesis bija iesārtas. Uz Fiat jumta sēdēja melns, pūkains kaķis, kas iesildīto vietu pameta vienīgi pēc kardināla uzstājīgiem mudinājumiem.

- Aizved mani uz laukiem, Pjetro, - kardināls sacīja. - Uz Cam- po di Maggiore.

Kardinālam allaž patika apjūsmot Romas skatus stundā, kad ausa diena. Šajā rītā viņi pabrauca garām Santandželo baznīcai, kur pāvests Klements VII tūkstoš pieci simti divdesmit septītajā gadā patvērās no ienaidniekiem. Kardināls vienmēr juta licīzi na­baga vecajam Klementam, ko bija aplenkuši franču armija un kas tik vēl ne. Klements vēlējās tikai vienu - saglabāt varu. To grib ikviens pāvests, un Baznīca atkal bija nonākusi aplenkumā - ie­naidnieki ar pīķiem rāpās tās vaļņos no visām pusēm. Kārdinā- lam no prāta neizgāja trīs slepkavības Amerikā. Dieva roka? - viņš rūgti nodomāja.

Sēdēdams uz pakaļējā sēdekļa, kardināls atpakaļskata spogu­lī notvēra Sandanato skatienu. Viņš pasmaidīja un, salicis rokas klēpi, vēroja garāmslidošās lauku ainavas, īstenībā tās neredzē­dams. Viņš tāpat zināja šo apkaimi gluži vai no galvas, pat aiz­vērtām acīm. D'Ambrici domāja, un domāšana vislabāk padevās, ja smagie plakstiņi bija nolaisti. Pat Šerloks Holmss bija atlikts malā.

Kardināls uzticējās Sandanato vairak nekā jebkuram citam sev tuvam cilvēkam. Pat lepojās ar viņu, tāpat kā skulptors lepojas ar statuju, ko veidojušas viņa rokas un kas izdevusies tieši tāda, kā­du viņš to savos sapņos iztēlojies. Jā, monsinjors Sandanato bija kardināla cilvēks. Vecā vīra uzticēšanās varbūt nebija absolūta, bet tikai tāpēc, ka viņš zināja - pilnīgi uzticēties nedrikst nevie­nam. Nekad un nekādos apstākļos. Cilvēks, kurš uzticas bez ap­doma, kapā nonāk pirms laika.

Gājiens no ceļa bija garš, un taka vijās pret kalnu.

Itin visu - automašīnu, kokus un apģērbu - klāja smalku pu­tekļu kārtiņa, kas atgādināja kardinālam seno, Sicīlijā pavadito laiku. Tur putekļi bija okera krāsā un svelmainajā saulē uz ielas beidzās nost veci klaiņojoši suņi.

Kardinālam aiz akmens aizķērās kāja, un Sandanato, paņēmis viņu zem rokas, no spožās saules aizveda ēnā, kur abi apsēdās zem ķeburaina koka, tik veca kā kristīgā pasaule. Paēnā bija vē- sāk. Lejā pa nogāzi pletās saules pielieta ieleja, kuras zaļo paklā­ju greznoja gaišzila upe un izraibināja dzīvas radības, kas tur ga­nījās. Viena vai divas aitas, dažas govis, kas rāmi gremoja, un gans, kurš pastaigājās lēni kā sapnī. Ainava tā vien prasījās, lai to uz sava audekla iemūžinātu mākslinieks, idillisku lauku ska­tu meistars. Tad kardinālam ienāca prātā, ka viņa gleznojums dro­ši vien būtu bezcerīgi krāsu triepieni, kādus no stenda ielas malā lēti pārdod tūristiem.

- Vai gribat mazliet vīna? Vai pudeli alus? Vai ko citu?

- Nē, paldies, neko nevēlos, - kardināls atbildēja. - Tikai pa­sēdēt un mazliet atpūsties. Un tev arī nenāktu par ļaunu atslābi­nāties pēc tā, ko tur piedzīvoji. - Kardināls runāja par braucienu uz Ameriku. - Tev vajadzēja atvest man kādu jaunu detektīvro­mānu, Pjetro. Tie ir labs laika īsināšanas līdzeklis, daudz labāks nekā apceres par mūžīgo patiesību. Turklāt sižeti ir vienkārši, tā ka var lasīt grāmatu un domāt vienlaikus. Taču esmu to jau teicis agrāk. Tagad, - viņš pārlaida skatienu apkārtējiem pakalniem, - mēs esam vieni. Ne mikrofonu, nekā. Un es gribu uzzināt visu par tavu Prinstonas apmeklējumu.

Pirmo reizi šajā jaukajā vietā viņi bija pirms divdesmit gadiem. Sešpadsmitajā gadsimtā šī skaistā apkaime piederēja Neapoles diplomātam Bernando di Madžorem, taču viņa franču piekritēji nodeva viņu un apsūdzēja, ka viņš provocējis konfliktu ar pāves­tu. Nelaimīgais pūlējās paskaidrot, ka nav vainīgs, bet velti - pec nopratināšanas viņam nocirta galvu. Ķermeni pakāra olīvkoka zarā par biedu visiem tiem, kam ienāktu prātā doma sacelties pret Aragonu namu. Vēlāk di Madžori par uzticību Vatikānam kano­nizēja, iecēla mocekļu kārta un pamazām aizmirsa.

Sandanato šķita, ka vieglais vējš no ielejas sev līdzi atnes Ber- nando di Madžores kliedzienus. Viņš iztēlojās niknuma izķēmo­tās mocītāju sejas, un viņam ienāca prātā, ka upuris droši vien lūdzās saviem bendēm nāvi, nespēdams vairs izturēt baiso spī­dzināšanu un zaudēdams cilvēcisko veidolu, tomēr iegūdams kaut ko daudz svarīgāku - nemirstīgu dvēseli. Iespējams, viņš mi­ra kādas nozīmīgas idejas vārdā, bet neviens vairs neatcerējās, kā­das… Vai vispār vajadzīgas dižas idejas, lai iegūtu nemirstību?

Kardināls uzmanīgi klausījās Sandanato stāstā. Sandanato at­korķēja Chianli pudeli un nogrieza divas rikas no svaiga maizes klaipa. Monsinjora balss plūda klusi, un tikmēr viņi ēda, dzēra un uzkoda sieru. Stāsts saniknoja kardinālu, tas bija redzams vi­ņa sejā. Nāve viņu aplaupīja, tāpat kā slepkavības, un tas nebija ciešams. Pat sava nāve satrauca viņu mazāk, toties viņš nespēja samierināties, ka ies bojā viņa cerības. Kardināls iedzēra krietnu malku tira, izturēta vīna, tik tīra, ka no tā nekad nesāpēja galva. Pēc tam ar plaukstu noslaucīja lūpas. Jārīkojas ātri, iekams nore­gulētā mašīna nav iegāzusies bezdibenī, tukšumā un tumsā. Viņš pavērsās pret monsinjoru Sandanato.

- Labi, - viņš noteica un sejas priekšā no pirkstiem izveidoja smaili. - Tagad pastāsti par Benu Driskilu… un kā tajā visā ie­saistīta mūsu māsa Elizabete. Tādas lietas nav domātas sievie­tēm, Pjetro.

- Es nesaprotu… garīdznieks viņu sadūra, bet jūs stāvējāt un skatījāties? - Elizabetes balsī skanēja neticība un sašutums.

Vējš valstīja pa laukumu sausas lapas, raustīja virs galdiem uzstādīto saulessargu bārkstis un šūpoja palmu lapas. Virs ielas braucamās daļas, gluži kā saplēstas mežģīnes, kavējās izplūdes gāzes. Rudens turējās silts, un saules stari, izlauzušies caur dū­maku, apspīdēja pilsētu. Ara kafejnīcā grozījās cilvēki, taču trok­šņainajā Romā tā bija miera oāze.

Monsinjors Sandanato iepriekšējā dienā no sava Vatikāna ka­bineta bija piezvanījis Elizabetei, un viņa labprāt pieņēma uzai­cinājumu uz lenču. Stāstījuma satriekta, viņa nu sēdēja ar pavēr­tu muti. Sandanato izskatījās mierīgs un savaldīgs, tikai acis, ap kurām bija tumši loki, viņu nodeva. Turklāt, Elizabeti gaidīdams, viņš bija iztukšojis pusi pudeles vīna. Sandanato rūpīgi izvēlējās vārdus, it kā runādams rediģētu sevi. Elizabete bija novērojusi, ka priesteri viņas klātbūtnē tā izturējās vienmēr, nevēlēdamies at­klāt savas izjūtas. Galu galā viņa bija žurnāliste un sieviete, tā­tad divējādā ziņā bīstama.

- Nē, nē, es biju tālāk, dīķa otrā galā. Kad ieraudzīju, kas noti­cis, jau bija par vēlu. Nebiju pamanījis, ka uz ledus ieradies vēl viens slidotājs… Dīķis ir aiz mājas un dārza, tur tek maza upīte vai strauts, kas tajā vietā veido paplašinājumu… Ūdens bija tikko sasalis, var teikt, mēs atklājām sezonu. - Sandanato ar dakšiņu noknieba no zivs gabaliņu, ielika to mutē un pakošļāja. - Kad pie- slidoju pie Bena, tas cilvēks jau bija prom… Bens sadurts gulēja uz ledus. Es viņu pacēlu un palīdzēju tikt uz mājām. Tik daudz asiņu…

- Vai tagad ar viņu viss ir kārtībā? Vai jūs palikāt Prinstonā tik ilgi un pārliecinājāties…

-Jā, protams. Viņš veseļojas, kaut gan ievainojums bija smags. - Sandanato ar dakšiņu rādīja uz savu sānu. - Par laimi, nav skarts neviens svarīgais orgāns… Viņa tēvs arī atlabst, kaut gan viņam klājas grūtāk… vecs.

Abu skatieni sastapās. Sandanato lūkojās viņai acīs, it kā vai­cādams, it kā vēlētos rast atbildi uz kādu jautājumu. Ko viņš gri­bēja? Ko nepateica? Elizabete atcerējās Driskila vārdus, ka San­danato viņā esot iemīlējies.

- Tātad viņu sadūra priesteris?

- Varu atkārtot tikai to, ko teica Driskils. Es biju tālāk un viņu neredzēju. Driskils sacīja, ka tas bijis sirms garīdznieks, pēc viņa apraksta tāds pats, kāds redzēts "Helmslija pilī". Driskils bija pār­liecināts, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. - Sandanato paraus­tīja plecus.

Garām rūkdams pabrauca motorollers un nozuda satiksmes plūsmā. Nelikdamies par to ne zinis, starp galdiņiem graciozi pār­vietojās viesmīļi baltās žaketēs.

-Tātad jūs pats to priesteri neredzējāt?

- Kā es to varēju, māsa? Es jau teicu… biju pārāk tālu, kad tas notika, pēc tam, mēģinādams noturēties kājās, steidzos pie Dris­kila.

Māsa Elizabete nopūtusies nolika galda piederumus sānis. Plānās teļa gaļas šķēlītēs uz viņas šķīvja tikpat kā nebija aiztik­tas. Palūkodamās sāņus, viņa iedzēra mazu malciņu Orvjeto vi­ņa. Savads šis Sandanato… raugās sarunas biedram acis, ne uz mirkli nenovērsdamies. Un acīs viņam ciešanas, gluži kā mocek­lim…

- Kaut kas neticams, - viņa novilka. - Un kam pieder spožā ideja par slidošanu? Cik zinu, Benam nepatīk slidot…

- Atzīstos, tā bija mana ideja. Man šķita…

- Zinu, tobrīd tā šķita laba doma. Taču, lai paliek, misis Lin- kolna, kā jums patika luga?

- Piedodiet, es nesaprotu, - Sandanato noburkšķēja.

- Ak, nekas! Neizdevies joks. Tātad jūs ierosinājāt paslidot.

- Jā, man ienāca prātā, ka nenāks par ļaunu mazliet izkustē­ties un izvēdināt galvu. Kā es varēju zināt, ka notiks kas tamlī­dzīgs?

- Mani uztrauc kas cits, monsinjor. Kā priesteris varēja zināt, ka Bens Driskils ies slidot?

- Protams, viņš to nevarēja zināt, māsa. Nē. Es arī par to do­māju. Varbūt viņš grasījās uzbrukt Driskilam mājā? Tad viņš to ieraudzīja un nolēma nelaist izdevību garām. Sadabūt slidas bija viegli, tās mētājas aiz sētaspuses durvīm. Acīmredzot viņš iepriekš tajā mājā visu izlūkojis. - Saule, pakāpusies augstāk, spīdēja tieši virs galvas, un Sandanato biezie melnie mati spožajos staros mir­dzēja.

- Nūjā… Kad ielauzās un nozaga Veļas portfeli. Droši vien tā tas notika. Ak Dievs, kāda laime!

- Laime? - Sandanato pārprasīja. - Jā, jā… saprotu. Iespējams, odere viņu paglāba. Ievainojums ir smags. Varēja nomirt… Palicis dzīvs, varbūt pārdomas.

- Pārdomās?

- Driskils ieņēmis galvā, ka notvers slepkavu. Tas ir neprāts.

- Jus tā domājat, monsinjor?

- Viņam nav iespēju to izdarīt. Varbūt tas varētu izdoties tā­dam pašam slepkavam.

- Varbūt…

- Ja man kāds iegrūstu sānos nazi, es katrā ziņā apdomātos.

- Varbūt Driskils patiešām apdomāsies, kaut gan es par to šau­bos. Viņš ir stūrgalvīgs un ļoti neatlaidīgs cilvēks. Varbūt šis uz­brukums tieši stiprinās viņa apņēmību?

- Ak Dievs, ceru, ka ne! Citādi viņš mirs, tā ari neuzzinājis, kas un kāpēc viņu nogalinājis. Nekad neuzzinās, kas tas par iemeslu…

- Vai slepkavībai vispār iespējams atrast iemeslu?

- Turklāt patlaban, - Sandanato turpināja, it kā nebūtu dzir­dējis, ko viņa saka, - Driskils ir ļoti vajadzīgs tēvam. Viņš stāstīja, ka esat mēģinājusi viņu atrunāt no izmeklēšanas un atstāt to va­ras iestāžu ziņā.

-Jā, mēģināju, taču, kā redzat, lielas jēgas no tā nav bijis.

Sandanato bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

- Ceru tomēr, ka viņš pārdomās.

- Ziniet, Prinstonas un Ņujorkas varas iestādes neatšķetinās šo noziegumu. Tas ir skaidrs kā diena. Viņi taču nebāzīsies Baz­nīcā, lai sameklētu sirmu garidznieku…

-Tātad jūs uzskatāt, ka slepkava ir priesteris…

- Paklausieties… Baznīca nekādu okšķerēšanu nepieļaus. Ja slepkava ir priesteris, tā aizbarikadēsies un nevienu policistu sev klāt nelaidīs. Kas notiks tālāk? Mēs abi to zinām. Baznīca veiks iekšējo izmeklēšanu, un, ja ļaunums ir pašā Baznīcā, var gadī­ties, ka ļaunums izmeklē sevi. - Elizabete atspieda muguru pret krēsla atzveltni un kāri iedzēra malku vēsa minerālūdens. Pār lau­kumu pūta dzestrs, rudenīgs vējš.

- Nevajadzīgs cinisms, - Sandanato noteica.

- Patiešām? Nūja, pats jūs esat no iekšienes. Kādu, jūsuprāt, izmeklēšanu Baznīca var veikt?

- Vienu mirkli, māsa. Gluži vienkārši es nepieļauju domu, ka mūsu priesteris, kāds no mūsu Baznīcas, ir slepkava…

- Tomēr iespējams, ka šis pieņēmums ir pareizs. Un būtu jā­noskaidro, kas ir šis priesteris. Kas viņu pazīst? Kas dod viņam pavēles? Vai arī viņš darbojas viens un pats izraugās upurus? Sa­protu, ka šie jautājumi skan briesmīgi…

- JUs pati neticat tam, ko sakāt, māsa! Upuris taču ir Baznīca, jo nogalināti Baznīcas ļaudis, mūsu cilvēki!

- Tagad jūs man teiksiet, ka kardināls d'Ambrici nemaz nein­teresējas par šiem notikumiem.

- Viņš patlaban ir ļoti aizņemts. Pati saprotat, cik saspringtas ir šīs dienas. Skandālu tāpat jau netrūkst.

- Ak… - Elizabete pasmaidīja. - Tie jau vairs nav pirmā svai­guma jaunumi.

Sandanato noklepojās. Elizabete uzminēja, ko viņš teiks.

- Jā, par jaunumiem. Ceru, ka jūs negrasāties par to rakstīt sa­vā žurnālā.

- Es taču nevaru izlikties, ka Vela ir dzīva, vai ne? Viņa bija viena no mūsu oficiālajām varonēm, monsinjor. - Elizabete ievē­roja, ka Sandanato uz baltā metāla krēsla nervozi sagrozās. - Bet es neko nezinu. Ko tad lai rakstu? - Viņa manīja, ka monsinjors acumirklī atslābinās, un nolēma vēl mazliet viņu paurdīt. - Cribu jums ko jautāt. Tas saistīts ar Veļu.

- Un kas tas ir?

- Vela kādas sarunas laikā, uzzinājusi par kāda ar Baznīcu saistīta cilvēka nāvi, izmeta: "Pieci gada laikā." Nespēju atcerē­ties šā cilvēka vārdu… Ko šī frāze jums izsaka? Pieci miruši? Kā­dā nāvē? Pieci katoļi? Kas ir tie pieci? Ko viņa ar to gribēja teikt?

- Māsa, man nav ne jausmas.

Atbilde atskanēja pārāk ātri. Sandanato izgrūda to strauji, pat nepadomājis. Elizabete bija to pieredzējusi jau agrāk. Viņš vai nu negribēja domāt, vai baidījās to darīt. Sandanato novērsās. Un tā vienmēr. Tiklīdz saruna ievirzījās par nopietniem jautājumiem, kas skar Baznīcu, viņai, sievietei, bija jāpakāpjas malā.

Viņa Svētībai pāvestam Kallistam IV šad tad vēl iegadījās jauks rīts. Sapratis, ka viņam atvēlētais laiks strauji rūk, viņš pulējās izbaudīt katru minūti, cik vien to ļāva apstakļi. Turklāt vēl daudz ko vajadzēja izdarīt. Viņa rīcībā bija stunda vai divas, un tad krū­tis vai galvā sākās sāpes. Tabletes, protams, sāpes mazināja, bet prāts no tām kļuva miglains un neskaidrs. Tāpēc laiku tērēt ne­drīkstēja. Šis rīts bija viens no tiem, kad viņš jutās labi. Uzaicinā­jis cilvēkus, kurus vēlējās redzēt, viņš gaidīja.

Nostājies pie loga savā kabinetā Apustuliskās pils trešajā stā­vā, viņš vēroja, kā pār Svēto pilsētu aust saule, lūkojās uz Tibras straujajiem ūdeņiem un dūmakā tītajiem pakalniem pie apvāršņa. Jaunībā viņš bieži prātoja, par ko gan domā pāvests, no saviem augstumiem raudzīdamies uz pasauli, taču nekad nebija iztēlo­jies, ka reiz šeit stāvēs pats, turklāt juzdamies tik vārgs. Viņš ne­bija diez cik emocionāls cilvēks un vienmēr, ja iespējams, izvēlē­jās bezkaislīga un objektīva vērotāja pozīciju. Varbūt tieši tāpēc ari kļuva par pavestu. Un daudzajos gados bija kļuvis imūns pret bailēm, satraukumu, kaislībam, godkāri un ekstrēmistu aizskara­miem. Mūža pēdējā cēlienā viss bija citādi. Klusi apbrīnodams saullēkta skaistumu, viņš piepeši iedomājās, vai iepriekšējo pā­vestu ari biedējis tas, kas notiek aiz šiem logiem. Tajā pašā mirklī viņš saprata, ka jautājums ir idiotisks. Kallists IV ļoti labi zināja, ka patlaban ir pēdējais šausmu pārņemto pāvestu virknē.

Šīs slepkavības viņu satrieca un apstulbināja. Baismīgie noti­kumi Ņujorkā… un nemiera cēlēja mūķene. Kā lai to aptur? Kurp tas var novest?

Nopūties viņš no sudraba paplātes paņēma tasi biezas mel­nas kafijas. Uz galda neaiztikts stāvēja groziņš ar smalkmaizītēm. Pa logu bija redzama Romas daļa, kur viņš mitinājās, kad bija stu­dents. Un piepeši Kallistu IV satrieca doma, ka vienā no šiem na­miem, kas izvietojušies pakalnu nogāzēs, ierīkojies cilvēks ar mo­derni un viltīgi aprīkotu šauteni, ar kuru iespējams nekļūdīgi nogalināt. Šis cilvēks ierīkojies slēpnī un gaida bridi, kad saul­lēkta savaldzinātais pāvests nostāsies pie loga, un tad snaiperis izšķaidis viņa smadzenes pa visu kabinetu.

Nē, muļķības, gatavā melodrāma. Neviens ar šauteni uz viņu šaut negrasījās. Vismaz pagaidām ne.

Pāvests beidza dzert kafiju brīdī, kad iezvanījās viņa greznais, pēc pasūtījuma gatavotais šveiciešu rokaspulkstenis - slavenas kinozvaigznes dāvana -, kurā bija iemontēts modinātājs. Tas no­zīmēja, ka priekštelpā gaida pirmais apmeklētājs.

Vņš izvilka no kabatas antīku emaljētu zāļu kārbiņu un kārtē­jo reizi pabrīnījās par cilvēku ačgārno rīcību, kad tie spītēja likte­nim. Kādas viņam ir tiesības iejaukties notikumu dabiskajā gaitā, kaut ko tai uzspiest? Tūlīt radās otrs jautājums. Vai viņš tādā ga­dījumā drīkst sevi uzskatīt par dievbijīgu cilvēku? Starp citu, diev­bijība ne tuvu nebija svarīgākā īpašība, kas nepieciešama pāves­tam divdesmitā gadsimta beigās.

Kafija bija stimulators, kas piešķīra možumu, bet tajā pašā lai­kā varēja saasināt trauksmes izjūtu. Izsmalcinātajā, mazajā kastī­tē atradās propranolols, beta blokators. Tas palēnināja sirdsdar­bību, mazināja svīšanu un roku trīcēšanu, balsi darīja stingru un toni autoritatīvu. Tas apslāpēja piepešus baiļu uzliesmojumus, kas nereti pārņēma Kallistu svarīgos brīžos. Viņš paņēma tableti, uzdzēra tai aukstu ūdeni no kristāla glāzes, kas stāvēja uz bro­kastu paplātes, un, izvilcis no kabatas sarakstu, ievilka tur ķeksī­ti. Sirdszāles iedzertas, tablete pret augstu asinsspiedienu arī un tagad vēl šis, propranolols.

Ja Dievs viņam atvēlēs ilgāku mūžu, viņš būs pirmais "sintē­tiskais" pāvests. Kallists pasmaidīja par savu domu.

Viņš pacēla klausuli.

- Eminence var nākt iekšā, - pāvests sacīja sekretāram.

Kardināls Manfrēdi Indelikato četrdesmitajos gados, kad jau virzījās pa Vatikāna karjeras kāpnēm augšup, mazajam cilvēkam tēvam di Monam iedvesa bailes. Daudzi domāja, ka Indelikato vi­sādā ziņā cenšas līdzināties Pijam, taču viņi maldījās. Indelikato nāca no dižciltīgas dzimtas, viņa ģimenes saknes iesniedzās glu­ži vai ledus laikmetā. Turklāt viņš bija ārkārtīgi turīgs, un, lai gan viņam piederēja greznas, ar kalpotājiem pilnas villas, viņš dzīvo­ja kā askēts. Viņš bija labākais no visiem - aristokrātisks, gudrs, bagāts, viņam bija stāja, gan fiziska, gan morāla. Šķita, piemēro­tāku kandidātu uz Svēto Krēslu atrast nav iespējams. Viņš bija labāks par Piju, labāks par Salvatori di Monu. Taču par pāvestu kļuva Salvatore di Mona, un visam pārējām vairs nebija nozīmes.

Kallists lūkojās uz Indelikato miroņbālo seju. Ienācējam bija melni, droši vien krāsoti mati, un acīs plēsīga putna izteiksme, putna, kas pacietīgi vēro laupījumu, gaidīdams bridi, kad varēs iecirst knābi no šausmām trīcošajā upurī.

- Jusu Svētība, - viņš klusi sacīja, pat šos divus vārdus pama­nīdamies izteikt draudīgi. īpaši nepūlēdamies, Indelikato spēja no­biedēt lidz nāvei ikvienu. To zināmā mērā prasīja viņa amats.

- Apsēdies, Manfrēdi. Ko rēgojies kā spoks? - Kallists allaž centās veidot ar kardinālu brīvākas attiecības, uzrunādams viņu gan vārdā, gan uz "tu" un viegli par viņu pazobodamies. Indeli­kato apsēdās un sakrustoja neticami garās, tievās kājas. - Drīz klāt būs arī "tavs draugs" Svētais Džeks. Vai tu izdarīji visu, ko es lūdzu?

Garā, šaurā galva īsi, tikko manāmi pamāja.

- Es labprāt uzklausīšu tavu ziņojumu.

Pāvests atliecās un salika rokas uz ceļgaliem. Prātā ienāca do­ma, vai nebūtu par vēlu Manfrēdi Indelikato, Vatikāna izlūkoša­nas un drošibas dienesta vadītāju, cilvēku, no kura visi baidījās, mācīt reizi pa reizei noskupstit pāvesta gredzenu. Protams, bija par vēlu. Taču tas uzjautrinātu.

- Cilvēki, par kuriem ir runa, tiek cieši novēroti, Jūsu Svētība. Doktors Kasoni, protams, visādā ziņā ir diskrētuma paraugs, ta­ču… vakar viņš piecēlās nakts vidū un aizbrauca uz noplukušu slimnīcu, kas atrodas pilsētas nomalē starp graustiem. Tur viņam bija tikšanās, un baidos, ka sarunas temats bijāt jūs.

Bija noteikts, ka ziņas par pāvesta veselību drīkst izpaust vie­nīgi uzticamam personām, kūrijas locekļiem. Tieši kardināls In­delikato bija ierosinājis novērot pāvesta personisko ārstu.

- Es negribu dzirdēt vispārīgas frāzes, Manfrēdi. Man vajadzī­ga informācija. Ar ko viņš tikās?

- Atļaujiet pajautāt, Jūsu Svētība, - kā Kasoni kļuva par jūsu ārstu?

- Viņu ieteica d'Ambrici.

- To jau varēja gaidīt, - Indelikato noburkšķēja, gluži ka sev pārmezdams.

- Pat jūs nevarat paredzēt visu.

- Varbūt. Jūsu ārsts tikās ar kardinālu d'Ambrici.

Pāvests nerada uz. to atbildi. Pacēlis skatienu no tases, kurā kafija bija sen atdzisusi, viņš pamanīja, ka Indelikato plānajās lū­pās pavīd smīns.

Ienāca kardināls d'Ambrici un, sasveicinājies ar pāvestu, pie­vērsās Indelikato.

- Fredi, kāpēc tik sāja sejas izteiksme? Vai radušās nepatikša­nas? Ha! Es tev varētu pastāstīt, ko nozīmē īstas nepatikšanas! - Viņš pakāpās soli atpakaļ un nopētīja garo, kalsno vīru, kas bija ģērbies nevainojami kārtīgā un pieticīgā parasta priestera uzval­kā. D'Ambrici iesmējās un, pastiepis tuklo roku, ar saviem resna­jiem pirkstiem pataustīja atloku. - Labs uzvalks, ļoti labs. To pa­šuva tavs drebnieks? Mans augums nav tādam piemērots, citādi es ari pasūtītu. Jo apģērbs vaļīgāks, jo labāk izskatos. Tā ir, Fredi, vai ne?

Indelikato no sava auguma augstumiem paskatījās lejup.

- Džakomo, mums vajadzētu tikties biežāk. Nesaprotu, kā tik ilgi spēju iztikt bez taviem jociņiem. - Viņš aizgriezās. - Ak, mon­sinjors Sandanato! Priecājos, ka atradāt laiku mums piebiedroties.

Kamēr pāvests pacietīgi gaidīja, kad kardināli beigs apmainī­ties dzēlībām, sekretāre ienesa kafiju un smalkmaizītes. Abi līdzās viņi izskatījās smieklīgi - nu gatavie Dons Kihots un Sančo Pan- sa. Beidzot Indelikato apsēdās un sāka malkot melnu kafiju, bet d'Ambrici savējai dāsni pievienoja cukuru un krējumu. Sandana­to gluži vienkārši raudzījās uz savu tasi, tai nepieskardamies.

- Un tā, veselas astoņas, - pāvests teica, kad iestājās klusums, un acumirklī juta sev pievēršamies visu skatienus. - Pastradātas astoņas slepkavības. Astoņas slepkavības Baznīcas iekšienē. Mēs joprojām nezinām, kāpēc tās notikušas. Mēs nezinām, kas noga­lina mūsu ļaudis. Mums nav nevienas versijas… un mums nav ne jausmas, kad notiks nākamā. Taču varam būt pārliecināti, ka no­tiks. - Viņš brīdi klusēja un tad sacīja: - Esam apsvēruši visus iespējamos variantus un pieļāvuši, ka ar slepkavībām varētu but saistīti… musu draugi, mafija, ekstrēmisti… Opus Dei, Propaganda Duc.

Indelikato papurināja galvu.

- Mani izmeklētāji nav atraduši neko tādu, kas norādītu uz šim organizācijām. Viņu atbilde ir skaidra - tajā virzienā nav jā­meklē.

- Neviens nekārto ar mums rēķinus?

- Nē, Jusu Svētība. Neviena no šim grupām.

- Viens fakts nav apstrīdams, - sarunā iesaistījās d'Ambrici. - Visi šie ļaudis nevar mūs ciest. Jezuīti skaišas, uzskatīdami, ka jūs, Svētiba, vairāk uzmanības veltāt Opus Dei, nevis viņiem. Opus Dei ari nav apmierināta, jo grib iegūt neatkarību no bīskapijas un pārvaldīt Vatikāna radio, bet jūs neatvēlat viņiem nedz vienu, nedz otru. Marksisti mūsos redz kapitālistu rokaspuišus un tirā­nus, bet konservatori mūs uzskata par komunistiski noskaņotiem izdzimteņiem, kas iznīcina Baznīcu no iekšienes. Tikai Dievs zi­na, ko domā Propaganda Duc, bet bailes viņi iedveš pat man. Taču Baznīcas cilvēku slepkavošana… - Viņš nogrozīja galvu. - Šķiet, ka viņi nogalina neatkarīgi no filozofiskās orientācijas. Vai esmu pareizi sapratis, Jūsu Svētība?

Kallists rezignēti pamāja ar roku.

-Ja uz ielas stūra satiksies trīs priesteri, tā arī būs kliķe ar uz­skatu pretrunām. Bet slepkavot… - Pāvests nopūtās. - Pastāstiet man, kas dzirdams par tiem trim, kuri Amerikā nogalināti. Vai patiešām viņus noslepkavojis priesteris?

D'Ambrici saviebās. Pierē ievilkās dziļas grumbas, bet acis no smago plakstiņu apakšas raudzījās ar izbrīnu.

- Vai drīkstu vaicāt, Jūsu Svētība, no kurienes jums tādas zi­nas?

- Džakomo, lūdzu. Esmu pāvests…

D'Ambrici palocija galvu.

-Sapratu.

-Tātad? Vai tā ir taisnība?

- Pjetro? - D'Ambrici palūkojās uz Sandanato.

Sandanato izstāstīja visu, ko zināja, un, kad viņš beidza, Kal­lists pateicās, kaut ko nesaprotamu noburkšķēdams.

- Mums jātiek skaidrībā, kas notiek, - viņš pēc tam teica. - Mums tas jāaptur.

- Protams, jūsu Svētība, - d'Ambrici sacīja, - bet viegli tas ne­būs.

Indelikato gribēja kaut ko iebilst, taču saprata, ka tam nav

jēgas.

- Viņam taisnība. Tomēr mums jāmēģina…

- Es gribu, lai tas izbeigtos. Ja šis ļaunums ieperinājies Baznī­cā, tas nekavējoties jāizravē ar visām saknēm. Es negrasos slēpt slepkavas… viņi jāatmasko un viņiem jāsaņem pēc nopelniem. - Viņš saviebās, juzdams, ka sāk sāpēt galva. - Vairāk par visu es vēlos zināt, kāpēc tas notiek. - Viņš dziļi ievilka elpu. - Un ne­kādu varas pārstāvju šo slepkavību izmeklēšanā no ārpuses. Ne Romā, ne Amerikā, ne kur citur. Sapratāt? Tā ir tikai Baznicas lietai - Pāvesta seju izķēmoja sāpju grimase, un viņš piespieda rokas pie galvas.

- Jūsu Svētība… - D'Ambrici piegāja pie pāvesta.

- Man uznāca nogurums, Džakomo. Vēlos atpūsties.

Ar d'Ambrici un Indelikato palīdzību Kallists lēni piecēlās un ļāva sevi aizvest.

Māsa Elizabete dusmojās uz sevi, ka noslogotība liegusi viņai visu apsvērt, ka pienākas, tāpēc vērtīgas domas ienāca prātā ar novēlošanos. Viņa atcerējās pusmūža mūķeni, kas, vadīdama or­deņa Sadzīves lietu padomi, dzīvoja un strādāja pelēksārtajā ēkā Spāņu kāpņu pakalnā. Ēka atgādināja pili, un ordenis to izman­toja gan par klosteri, gan baznicu. Šī mūķene, francūziete, kura vienlaikus vadīja arī šo klosteri, bija ļoti iemīļojusi māsu Valentī­nu. Elizabete viņu pazina jau vismaz desmit gadu. Tā bija labsir­dīga sieviete, kas tomēr allaž ievēroja protokolu. Viņa noteica toni savā pasaulē un kuru katru savā birojā vis nepieņēma.

Klostera priekšnieces kabinets bija iekārtots dekoratīvajā stilā, un tajā valdīja maigi rožainie un pērļu pelēkie toņi. Moderns kru­cifikss, kas divu collu attālumā no sienas šķita sastindzis gaisā un ko apmirdzēja klusināta gaisma, meta dramatisma pilnu ēnu. Tāda siena visnotaļ iederētos nelielā privātā muzejā. Interjeru pa­pildināja vāzes ar ziediem un vijīgi mūžzaļie augi. Aiz loga bija redzamas Spāņu kāpnes, pa kurām augšup un lejup gāja saules nogurdināti cilvēki. Priekšniece, salikusi rokas uz krūtīm, krietnu bridi stāvēja pie loga, pēc tam pagriezās pret Elizabeti. Viņa bija apbrīnojami līdzīga aktrisei Džeinai Vaimenai, savā laikā Ronal­da Reigana kundzei.

- Vai vēlaties parunāt par mūsu dārgo Valentīnu?

- Man vajadzēja atnākt jau agrāk, - Elizabete sacīja, - taču tik daudz kas reizē notiek… Sakiet, vai jūs tikāties ar viņu pēdējā pus­gada laikā?

-Jā, protams. Viņa šeit dzīvoja, mana mīļā.

- Taču lielākoties viņa uzturējās Parizē.

- Lielākoties? Zinu, ka viņa daudz braukāja, strādādama gan šeit, gan Parīzē. Māsa Valentīna bija rosiga, sabiedriska meitene, taču ari noslēpumaina… - Viņa uzsmaidīja savām atminam. Tad, sakārtodama kristāla vāzē ziedus, pastāstīja: - Es nodevu viņas rīcībā vislielāko šejienes guļamistabu, un mēs ienesām tajā rak­stāmgaldu. Viņa cītīgi strādāja. Kā vienmēr.

- Vai jūs jau atbrīvojāt šo istabu no viņas lietām?

- Vēl ne, māsa. Neesmu saņēmusies, lai to izdarītu. Starp citu, grasījos jums zvanīt. Vēlējos aprunāties, ko lai dara ar viņas man­tām… papīriem un grāmatām, kas viņai tur vesels lērums.

- Man nebija ne jausmas, ka viņa šeit uzturējusies, - Elizabete domīgi novilka.

- Nu, jums nevajadzētu viņai to ņemt ļaunā. Māsa Valentīna bija pilnīgi nodevusies darbam. Vienmēr tik mērķtiecīga… Daudz laika pavadīja slepenajos arhīvos. Viņa bija liela… kā to saka ame­rikāņi?

- Autoritāte?

- Protams, autoritāte. Viņa bija liela autoritāte - piekļuva pat augstākajiem varas pārstāvjiem.

- Kas ar to jāsaprot?

- Kardināls d'Ambrici, protams. Kardināls kādam aizlika par māsu Valentīnu vārdiņu, un slepenie arhīvi bija pilnigā viņas rī­cībā.

- Vai varu apskatīt viņas istabu?

- Protams. Ja jau esat atnākusi, citādi nemaz nevar būt. Iesim, uzvēdīšu jūs augšā, mīļā.

Saulainajā istabā klostera priekšniece atstāja Elizabeti vienu. Aiz augstiem, šauriem logiem bagātīgi ziedēja bugenvilijas. Eli­zabete kādu pusstundu pārlūkoja piezīmju grāmatas, mapes un dažādus papīrus, kas bija salikti uz galda. Šķita, ka tie visi saisti- ti ar agrākajām Veļas grāmatām, rakstiem un runām. Māsa Eliza­bete vīlusies nopūtās un pievērsās pēdējai bloknotu un mapju kaudzei, kuru kopā saturēja gumija.

Uz virsējās mapes ar flomāsteru bija uzrakstīts viens vārds. SLEPKAVĪBAS.