TREŠĀ NODALA

DRISKILS

Vēl viena nomāta automašīna, vēl viena lietaina pēcpusdiena ar drūmiem mākoņiem. Šķita, ka, zemu skriedami pa debesim, tie ķeras robainajās kalnu virsotnēs, kas stiepās gar Donegolas zie­meļrietumu piekrasti. Kalni mani aplenca no visām pusēm, virzī­dami preti trokšņainajam Atlantijas okeānam. Donegola bija viens no skaistākajiem un nabadzīgākajiem irijas nostūriem, un šķita, ka Dievs to radījis, lai ļaudīm būtu kur paslēpties, šeit bija seklas lagūnas un ielejas starp kalnu grēdām, kas pie līča asi aprāvās, un akmeņainas nogāzes, kur auga biezs tumšs mežs. Šī zeme vairs nespēja pabarot vecos vietējos iedzīvotājus, kuru skaits ar katru gadu desmitu samazinājās. No dabas skaistuma šeit aizrāvās el­pa, un tajā pašā laikā ši vieta atspoguļoja visas zemes nelaimes un likstas, pirmā nodrebēdama no likteņa triecieniem. Par upu­riem, protams, kļuva istie katoļi.

Diena bija klusa un mierīga, mugura gandrīz vairs nesāpēja. Man nebija ne jausmas, kas mani priekšā gaida, taču tālāk dzina bailes un nevaldāmas dusmas. Manas šausmu istabas rēgiem bi­ja pievienojies arī nabaga Robijs Heivuds, ko tēvs Augusts Horst­mans - droši vien pēc Romas pavēles - noslepkavoja, biju saga­tavojies uz visu.

Gaiss smaržoja pēc kūdras, viršiem un sausseržiem. Es daudz ko atdotu, lai uz bridi aizmirstu slepkavības, assassini un Romas intrigas. Bija patīkami braukt pa šo vientuļo ceļu, ieelpot mitras zemes aromātu un vērot gar ceļa malām reti izkaisītās, rūpīgi no- balsinātās lauku mājas. Starp zili violetajiem lietus mākoņiem ik pa bridim pavīdēja oranža saules ripa.

Taču man nebija lemts bezgaligi jūsmot par dabas jaukumiem. Virsū mācās neizskaidrojams nemiers - it ka šī noslēpumainā ai­nava, kurā lēzeni lauki mijas ar draudīgām, okeāna izrobotām klintīm, mani sagūstītu, lai nekad vairs nelaistu vaļā.

Gara un vientulīgā brauciena laikā manas domas atkal un at­kal atgriezās pie māsas Elizabetes.

Kāpēc gan? Domāt par viņu nebija jēgas, nebija jēgas vēlēties, lai viņa būtu blakus, sēdētu šeit kopā ar mani mašīnā un sarunā­tos, un uzmundrinātu mani, teikdama, ka es rīkojos pareizi. Tāpēc es nemitīgi sev atgādināju, ka viņa man neko nenozīmē. Citādi nemaz nevar būt, jo Elizabete taču bija viena no viņiem, mūķene, un uzticēties viņai nekādā ziņā nedrīkstēja. Uz visu viņa raudzī­jās caur Baznīcas prizmu - gan uz laicīgajiem likumiem, gan ne­nozīmīgiem niekiem. Kopā ar tādiem ļaudīm mērķi sasniegt nav iespējams.

Es prātoju par Toričelli ari. Biskaps Toričelli, ar sirdi un dvē­seli Baznīcas piederīgais, vēstures griežos nokļuva spīlēs starp nacistiem, katoļiem un Pretošanās kustības cīnītājiem. Viņam ne­bija izvēles - allaž vajadzēja balansēt uz bezdibeņa malas. Bīs­kaps Toričelli nedrīkstēja būt nedz viens, nedz otrs, un viņš vairī­jās atzīt, kas ir labs un kas - slikts. Dzīve ir sarežģīta, ja nacistu pārvaldītā pasaulē nav iespējas noteikt robežu starp labu un ļaunu.

lāču māsa Elizabete vecā bīskapa dilemmu izprastu. Tiklīdz cilvēks kļūst piederīgs Baznīcai, viņš tiek pakļauts tādai kā am- putācijai. baznīca atņem viņam apjēgu par morāli un to aizstāj ar kaut ko savu, nedabisku, sadomātu un iepriekš noteiktu. Tajā vairs nav vietas ne vienkāršībai, ne vaļsirdībai, ne izpratnei par labu un ļaunu. Jaunā morāle dibināta vienīgi uz izdevīgumu.

Man šķita, ka neesmu ticies ar Elizabeti veselu mūžību. Tas bija sen, pirms tās nakts uz ledus, kad Horstmans ietrieca manī nazi. Toreiz es pat nenojautu, ka kļūšu par uzbrukuma upuri, ne­biju pārvērties medniekā, nebiju izgājis uz kara takas. Toreiz ne­nēsāju sev līdzi ieroci. Patiešām - mēs nebijām redzējušies veselu mūžību. Daudz netrūka, un es būtu nogalināts. Pārbiedējis kādu cilvēku Ēģiptē, biju netiešs vaininieks viņa nāvē. Biju noskaidro­jis, kā sauc priesteri ar sudrabainajiem matiem. Biju apmeklējis klosteri, kas atrodas vientuļā vietā pašā tuksneša vidū. biju uzzi­nājis par vēl vienu slepkavību Parīzē. Pēc tā visa biju pavisam cits cilvēks, nevis tas puisis, pie kura ciemojās Elizabete. Taču vi­ņa droši vien nebija pārvērtusies. Viņa joprojām bija baznicas ofi­ciālas nostājas sludinātāja, kam Baznīca diktēja, ka jārīkojas un kas jāraksta. Viņa gan ticēja, ka ir labāka un jaukāka, tāda kā ma­na māsa, taču maldījās. Viņa iedomājās zinām daudz, taču fak­tiski zināja tikai oficiālo versiju.

Taču tam visam vairs nebija nozīmes, tiklīdz atcerējos, kā mēs kopā smējāmies, kā nakts vidū "uzlidojām" ledusskapim, kā pū­lējamies atminēt bungās atstātās fotogrāfijas mīklu, ka braucām uz piekrasti apciemot veco policistu un uzzinājām patiesību par tēvu Governo - ka viņš nemaz neizdarīja pašnāvību, ka izmeklē­šanu apturēja… Mums kopā bija labi. Taču tad idille beidzās, un es ieraudzīju īsto Elizabeti.

Viņa bija mūķene, un tas bija galvenais. Vismazāk es vēlējos no jauna ienirt pasaulē, ko viņa pārstāvēja. Man bija skaidrs, ka cīņā ar Baznīcu nekad neuzvarēšu, un riskēt vairs nevēlējos. Par mūķenēm es zināju visu. Biju to sapratis dienā, kad uz skolas žo­ga atradu beigtu putnu… Nekad tu nedrīksti būt pārliecināts, ka zini, ko mūķene domā. Tu uzticies viņai, paļaujies, un piepeši vi­ņa paziņo, ka nav sieviete, pat cilvēks nav, bet ir mūķene. Māsai Elizabetei izdevās iemidzināt manu modrību, un es, uz bridi aiz­mirsis mūķenes atšķiribu no citam sievietēm, ļāvu sevi sāpināt.

Sāpes… Tas bija otrs, varbūt svarīgākais iemesls, lai es nesais­tītu ar Elizabeti nekādas cerības. Es milēju savu māsu, un baznī­ca viņu nogalināja. Ja es patiešām Elizabetē iemīlētos, Baznīca no­galinātu ari viņu. Mirtu vēl viens nevainīgs cilvēks. Es to zināju.

Ja es kaut ko tādu sacītu Elizabetei, viņa, protams, nodēvētu mani par jukušu, lai gan pati pierādīja, ka man ir taisnība. Viņa bija mūķene, es viņai ticēju, bet viņa manu uzticību pievīla.

Saule aizslēpās aiz mākoņiem, un es iebraucu miglas un lie­tus joslā. No okeāna puses pretī traucās auksts, mitrs vējš, un pie­peši skatienam, atgādinādamas bišu stropus, pavērās tūkstošga­dīgas celles, akmens sienu drupas un pelēki, apsūnojuši torņi, kas slējās starp klintīm…

Svētā Siksta klosteris.

Biju lasījis par tādām vietām, taču nekad nebiju tās skatījis sa­vām acīm. Šķita, ka pašķīries priekškars uz pagātni un es, ceļo­dams laikā, esmu nokļuvis mūsu ēras sestajā gadsimtā, kad svē­tais Finians noteica bardzību un askētismu, kas atbilda ainavai ar kailo, akmeņaino krauju un roboto krastu. Svētā Siksta kloste­ris lieliski iekļāvās šajā skarbajā Īrijas piekrastes daļa, pret kuras klintīm nepagurdami triecās un plīsa nikni okeāna viļņi. "Stro­pi", kas bija veidoti no raupjiem, plakaniem akmeņiem, uz jūras un klinšu fona izskatījās sīki un droši vien bija celti vēlāk par klos­teri, kurš bija vairāk nekā tūkstoš gadu vecs.

Svētā Finiana un viņa pēcteču priekšraksti paredzēja mūkiem visai necilvēcisku askētismu. Nelaimīgie nodevās nebeidzamiem miesas mērdēšanas rituāliem, iztikdami ar niecīgu uzturu un mi­nimālu miegu un daudz laika veltīdami lūgšanām. Akmeņaino lauku apstrādāšanai mūkiem bija aizliegts izmantot dzīvniekus, tāpēc viņi arklos jūdzās paši. Askētisms bija galvenais klostera noteikums, kas prasīja, lai mūki izvēlētos eremitu dzīvi, jo citādi viņu dvēselei lemta mūžīga klejošana. Tā bija unikāla iru bardzī­ba. Līdz tam klosteru vēsturē nebija faktu, ka tradicionālie šo vie­tu iemītnieki sevi tā noliegtu.

Svētais Kolumbāns bija viens no maniem favorītiem. Viņam bija garš sodu saraksts, kas pat par niecīgākajām miesas velmju pazī­mēm paredzēja visstingrāko sodu, un tas izraisīja pārdomas par svēto svētumu vispār, un īru svētajiem jo īpaši. Svētā Kolumbāna aizdomas par sodomiju vai masturbēšanu galu galā vainagojās ar cietsirdīgu sadismu. Kopš seminārā par šo nežēlīgo cilvēku bi­ju uzzinājis, mani neatstāja kads tēls. Kails mūks no rītausmas līdz krēslai, no krēslas līdz rītausmai stāv lidz kaklam jūrā, tādā pašā negantā un aukstā, uz kādu patlaban raudzījos es, un dzied psalmus. Tik ilgi, līdz balss saites pārtrūkst, līdz asinis vēnas at­dziest, lidz, pārstājis cīnīties, viņš paiet zem ūdens… Kā dēļ? Kā­da jēga? Varbūt viņi tā rīkojas, jo gluži vienkārši zaudēja prātu, nespēdami izmantot savu dzīvi citādi? Reizēm starp viņiem iela­vījās kāds baznicas ienaidnieks, neticīgais, grēcinieks, un, kad tas bija atklāts, to apsūdzēja sodomijā un turpat akmeņainajā krastā sita krustā, turklāt krustu iedzina smiltis otrādi, lai paisuma lai­kā neticīgais aizrītos, ja vēl nebūtu miris no elpas trūkuma vai asiņu zaudējuma… Senie stāsti, ko biju lasījis pirms gadsimta ce­turkšņa, šajā nāves vietā manu gara acu priekšā atdzīvojās.

Es nobraucu no šaurā ceļa un izkāpu no automašīnas. Sejā acumirklī iecirtās spēcīga vēja brāzma, nesdama sev līdzi mitru­mu un sāļu un sīvu jūras smaržu. Īrijas piekraste neprātīgajiem mūkiem ar asiņu pielijušajām acīm, mūkiem, kuri nespēja vien sevi i/pērt tā, lai galu galā justos apmierināti, bija piemērota vieta. Vis­apkārt līcim slējās kailas klintis, tik robainas, it kā tas kāds būtu dragājis ar milzu āmuru. No ūdens, gluži kā plaisas zemes adā, atzarojās neskaitāmas aizas, to nogāzēs auga nīkulīgi koki ar li­ku stumbru, no akmeņu spraugām ārā līda dzeloņaini krūmi un irbulenes. Kādā grāmatā biju lasījis, ka šis skarbās vietas mūki uztvēruši ka aicinājumu uz mokām un sāpēm, uz ko viņi visu sa­vu zemes dzīvi tiecās.

Acīmredzot manas ģenētiskās matricas dziļumos bija saglabā­jies kaut kāds atavisms. Kā gan citādi izskaidrojams mans ceļo­jums uz šejieni un interese par šīs svešādās pasaules reliktiem? Kāpēc man vajadzēja to visu skatīt kāda raupja svētceļnieka acīm, kuru likteņa untums vai nevaidama vētra pirms pieciem simtiem gadu nometinājusi šajā krastā? Man aiz muguras, tricinādami ak­meņaino liedagu, kas bāls un bezpalīdzīgs gulēja starp drūmām klintīm, gluži kā satverts milzu žokļos, dārdēja viļņi. Kā neizdibi­nāmas melnas acis manī noraudzījās klinšu alas un iedobumi.

Pirms senseniem laikiem nelaimīgi cilvēki, cerēdami uz aizmir­stību un piedošanu un ilgodamies noslēpties ne vien no visas pa­saules, bet ari no Tā Kunga, šeit, pie bangojošas jūras, starp ne­auglīgām zemēm un neviesmīlīgiem purvājiem, būvēja klosteri.

Starp neskaitāmām mazākām piebūvēm slējās no neapstrādā­tiem akmeņiem celta klostera galvenā ēka. Tās apakšējo daļu klā­ja bieza un mitra tumšzaļu sūnu bārda, bet augstāk sūnas un ķērpji bija izkaltuši, kļūdami neglīti brūni. Pret zemajiem māko­ņiem slējās tornis ar krustu galā, un vienīgā skaņa visapkart bija vēja svilpošana un mežonīga viļņu duna, vienmērīga un uzstājī­ga, it kā pūlēdamās iekarot tavu dvēseli, lai tad nedalāmi par to valdītu.

Es gāju gar cellēm, dažās no tām ieskatīdamies un vairīdamies izkustināt kādu akmeni, kas gadsimtu gaitā bija kļuvuši vaļīgi, bet nevienā nemanīju ne mazākās dzīvības pazīmes. Pretī dves­moja vienīgi putnu mēslu un juras smārds. Kā gan ļaudis, dzīvo­dami šādā vietā, spēja radīt ornamentālās mākslas priekšmetus, kas joprojām liek ieplesties sajūsminātu vērotāju acīm, rakstīt grā­matas, izgatavot neparasti smalkus izstrādājumus no zelta, tur­pināt ģermāņu un ķeltu kultūras tradīcijas? Kas tie bija par ģēni­jiem? Atbildi es nezināju. Man nebija ne jausmas, kā tā butu formulējama, tāpat kā nemācēju izskaidrot, kapec es pametu jau iemīdīto ticibas taku.

beidzot, platu muti tverdams gaisu - brāzmainajā vējā nebija iespējams normāli elpot-, atgriezos pie automašīnas. Es sapratu, kāpēc viņi nebija ieviesuši neko jaunu klosteru arhitektūras vēs­turē. Pārak dziļi viņos bija iesakņojies īriskais. Viņi neuzticējās nekam, kas izstarotu skaistumu vai dvesmotu mūžības elpu. Dro­šāk bija klaiņot vai slēpties alā un galu galā izzust, gluži kā no pergamenta noskrāpctiem latīņu vārdiem, kas izšķīduši citās va­lodas, izdzēsti, lai dotu vietu jauniem, kuri ar laiku tāpat izgai­sīs, jo virsū spiedīsies citi.

Es braucu pa šauro ceļu, un pagātne vilkās aiz manis kā mil­zu līķis.

jādodas tālāk. Man bija mērķis.

Es atradi brāli Leo aiz senas, pusdrupušas akmens sienas ruši­nāmies zemes gabalā, ko ar zināmu piespiešanos varēja nodēvēt par dārzu. Pāris dobju ar dārzeņiem, dažas puķes. Viņš tupēja uz ceļgaliem gandrīz pašā klints virsotnē un vēroja, kā, cīnīdamies ar stipro vēju, es tuvojos. Mundri man pamājis gluži kā vecam pazi­ņam, viņš no jauna pievērsās dobei. Kad pārrāpos pāri sienai un, paslīdēdams uz mitrajām sūnām, iegāju viņa īpašumā, viņš no jau­na pacēla uz mani skatienu, pateica dažus vārdus, ko vējš aizne­sa, un pasmaidīja. Vēju aprautā, grumbainā seja bija laipna un tā­da kā apmulsusi, tomēr apņēmības pilna padarīt darbu lidz galam. Viņš bija ģērbies ar zemi notrieptās melnas biksēs ar atlokiem un melnā svīteri, kura augstā, vaļīgā apkakle atsedza tievu, krunkai­nu kaklu. Kailas rokas ari bija zemjainas, un zeme bija pat uz sa­rainā vaiga, ko viņš acīmredzot pakasījis. Beidzot, nolīdzinājis un pieblīvējis zemi ap tikko iestādītu man nepazīstamu augu, viņš pie­cēlās un noslaucīja rokas netīrā dvieli.

- Brāli Leo, - es teicu, - mani sauc Bens Driskils. Hsmu iera­dies no Parīzes. Par jums man pastāstīja Robijs Heivuds.

Viņš skatījās uz mani un mirkšķināja acis. Brālis Leo bija no tiem cilvēkiem, kuru nevainīgā sejas izteiksme allaž pauž izbrī­nu. Tad viņš pacēla pret mani sarepējušu pirkstu, it kā es biitu pateicis burvju vārdu.

- Robijs… - viņš novilka. - Kā tad Robijam klājas? - Tas nav iru akcents, es nodomāju. Tomēr ne pēc izrunas, ne intonācijas nespēju noteikt, kas tas ir par akcentu. Varbūt viņš dzimis Īrijā, bet dzīvojis citur? Es pastāstīju, ka Heivuds miris, un viņš klausī­damies nepārtraukti māja ar galvu un rāmi darbojas - aizsēja ga­lu minerālmēslu maisam, pacēla no zemes kapli un nelielu lāp­stu. - Parīze, - brālis Leo noteica. - Esat veicis tālu ceļu… no pašas Parīzes. Tātad Robijs miris. Mēs saucām viņu par Vikāru. Vai viņš patiešām jūs sūtīja pie manis? Patiesība tas mani izbrīna. Pēc tik daudziem gadiem… Mēs šeit dzīvojam sānis no iestaigātiem ce­ļiem. Taču, - viņš it kā sarunājās ar sevi, - manā priekšā stāv dzivs cilvēks no citas pasaules, tā ka būs vien jātic savām acīm. Vikārs! Es priecātos, ja varētu vēlreiz ar viņu tikties. - Viņš iepleta acis, un viņa seja izskatījās vēl nevainīgāka. - Ak, priecāties mums šeit neviens vairs neliedz! Tas ir liels atvieglojums. Gluži vai Dieva svētība. Skaļš un straujš bija mūsu Robijs, bet grūtos laikos labs biedrs. Kas to būtu domājis… - Nogrozījis galvu, viņš sarauca sa­rainās uzacis. - Miris! Acīmredzot vecie laiki atgriežas. Lien ēnas, biezē tumsa… - Pateicis drūmos vārdus, viņš nez kāpēc man prie­cīgi uzsmaidīja.

- Viņš nenodzīvoja sev atvēlēto laiku, - es sacīju. - Robiju 1 lei- vudu pirms nedēļas Parīzē nogalināja…

- Kas to izdarīja?

- Cilvēks, kurš ieradās no četrdesmit gadus vecas pagātnes. Cilvēks, kuram Robijs uzticējās… un kurš viņu izsekoja. Noslep­kavoja, ne vārda nepaskaidrodams. Pirms nepilna mēneša tas pats cilvēks nogalināja mūķeni Valentīnu, manu māsu. Robijs Hei­vuds uzskatīja, ka jūs varētu viest skaidrību šajā notikumā… kas ir slepkava, no kurienes, kāpēc nogalina. Atkal un atkal.

- Vai es varu uzzināt, - brālis Leo jautāja, - kāpēc viņš nogali­nāja jūsu māsu?

- Tāpēc, ka viņa vāca materiālus grāmatai, kurā grasījās pastāstīt, kas notika Parīzē kara laikā. Par Toričelli, nacistiem, Pre­tošanās kustības dalībniekiem, par tā dēvēto Pija sazvērestību. Un vel par vienu neparasti mīklainu cilvēku, gluži vai fantomu, vārdā Simons…

- Vienu mirkli… - Brālis Leo uzsmaidīja man tik maigi, it kā gribēdams, lai es saprotu, ka uz. visu pasaulīgo - vainu, grēkiem un slepkavībām - viņš raugās no augšas. - Šķiet, ka esat labi in­formēts par šiem senajiem, slepenajiem notikumiem. Patiešām ne­zinu, ko lai domāju par jums, mister Driskil.

- Esmu mērojis tālu ceļu, lai dzirdētu jūsu stāstu. Nogalina cilvēkus…

- Ko nu es lielu zinu, - viņš noburkšķēja.

- Vispirms Parīzes kapsētā pirms četrdesmit gadiem nogali­nāja tēvu Lebeku - nē, protams, viņš nebija pirmais. Neviens īsti nezina, kad tas viss sākās… Mana māsa, jūsu senais draugs Hei­vuds un vēl daži cilvēki ir pēdējā laika upuri. Man ir zināmi seg­vārdi, pēc kuriem jūs, iespējams, varētu pateikt, kas tie par ļau­dīm. - Es tik strauji bēru vārdus, ka viņš pat atrāvās. Tāda uzstājība viņu biedēja. Pēc izteiksmes viņa acīs to sapratis, es ap­klusu, ļaudams viņam aptvert, ko teicu.

Viņa skatiens pārslīdēja pāri selgai, it kā tur, tālumā, valdītu ilgotais klusums un miers.

- Es mazliet baidos no jums, mister Driskil. Ja jus patiešām esat misters Driskils. - Kad grasījos iebilst, viņš apņēmīgi turpināja: - Vienmēr esmu zinājis, ka reiz tas notiks, ka uzradīsies kāds cil­vēks un liks samaksāt rēķinu. Toreizējie notikumi nav izdzēšami no atmiņas, nav aizmirstami, kamēr vien kāds no mums ir dzivs, vienalga kurš, kam zināms šis stāsts… vai tikai daļa no ta. Manu­prāt, es zinu tikpat, cik jebkurš no mums. Un tas ir pārak daudz, lai mani atstātu dzīvu, ja kāds šo pagātni grib noslēpt vai izdzēst.

Kāds no viņiem piepeši atcerēsies Leo un sāks domāt, vai tik viņš joprojām nav dzivs… un sūtīs cilvēku, lai to noskaidro. - Viņš pa- brauclja zodu, tad sakrustoja rokas uz krūtīm. - Pagājis ilgāks laiks, nekā domāju. Un tagad es raugos uz jums un prātoju - vai jūs esat tas cilvēks? Un, ja esat, kas jūs sūtījis?

Brālis Leo aizgriezās un atkal pievērsās viļņiem, kas arvien nik­nāk triecās pret klinšu pakāji. Es pasaucu viņu vārdā, taču vējš un viļņu troksnis manu balsi noslāpēja. Tad es satvēru viņu aiz pleca un pagriezu pret sevi. Straujāk, neka gribēju. Viņš pacēla uz mani skatienu, kas pauda eņģelisku nevainību.

- Man vajadzīga jūsu palīdzība, - es sacīju. Tirgoties nekad neesmu mācējis. Taču, atbraucis šo gaisa gabalu, es vairs nedrīk­stēju atkāpties. Vējš sita ciet elpu, un es uz mirkli jutos vājš. Šis nelielais vīrelis bija viena no atslēgām, bez kurām nevarēju iztikt. -Man jāuzzina… patiesība.

- Jūs vēlaties dzirdēt manu stāstu? Es saprotu, - viņš klusi bilda, bet, kā par brīnumu, es saklausīju katru vārdu. Noliecis gal­vu, viņš ar tādu kā nolemtību pamāja. - Taču jums jāpārliecina mani. Radītājs man atvēlējis vēl daudzus gadus… Iespējams, ma­na dzīve bijusi nelietderīga, taču nevēlos mirt agrāk, kā man no­likts. Vai tad jūs nesaprotat? Jau teicu, ka jūs mani biedējat. Ja jūs patiešām esat viens no viņiem, ja esat atsūtīts no Romas, lai noga­linātu mani… es nespēšu jūs apturēt, bet, ja esat ieradies pēc pa­tiesības, man ir ko teikt. Dosimies pastaigā, un jūs vēlreiz man izstāstiet, kas esat. Jūs uzticēsiet man savu stāstu, es jums - savē­jo. - Brālis Leo atkal pasmaidīja. Lai gan viņš teica, ka baidās, tā nebija. Šajā cilvēkā no bailēm nebija ne miņas. - Ja tomēr esat viens no viņiem, es centīšos jūs pārliecināt, ka neesmu nekas vai­rāk kā nekaitīgs vecs vīrs, kas neapdraud nedz jūs, nedz jūsu saimniekus.

-Jūs sakāt "viņi", - es teicu. - Kas tie tādi ir?

- Jaunais cilvēk, lai arī kas jūs būtu, jūs ļoti labi zināt, kas viņi ir. Kādēļ tad bija jādodas tik tālā ceļā? Iesim pastaigāsimies… tur, gar klintīm. Es nekur neaizbēgšu, toties jums būs iespēja mani no­galināt. - Viņš klusi iesmējās kā par labu joku. Es sāku iet viņam blakus.

Otrā pasaules kara laikā Katoļu baznīcu, tāpat kā jebkuru citu Eiropas institūciju, satrauca izdzīvošanas jautājums. Vajadzēja iz­strādāt jaunu politiku un jaunus uzvedības noteikumus un tos ārkārtīgi rūpīgi ievērot, turklāt bija uzmanīgi jāseko situācijai ka­rā, pārmaiņām spēku līdzsvarā, reālpolitikai. Turklāt sarežģījumi radās, kad indivīdu morāles izpratne nonāca pretrunā ar tās vai citas institūcijas sludināto morāli, un brāļa Leo stāsts tam bija skaidrs apstiprinājums, baznīcas divdabibu padziļināja fakts, ka divdesmitajā gadsimtā tai nebija nedz savas armijas, nedz līdzek­ļu savas politikas un neatkarības pasargāšanai no ārējām intere­sēm. Pirmkārt, vajadzēja ņemt vērā ikvienu pavērsienu kara gai­ta, kas varēja mainīties ikkatru brīdi, otrkārt, nedrīkstēja nelikties zinis par nacistu šausmu darbiem, un, treškārt, Baznīcu vadīja pāvests Pijs, kuru ar Vāciju saistīja stipras, dziļas un savā ziņā neizprotamas attiecības.

Tādā vispārēja apmulsuma un morāles vērtibu sajukuma gai­sotnē kāds garīdznieks, vārdā Simons Verginijs, starp Parīzes ak­tīvajiem katoļiem - priesteriem un mūkiem, ari lajiem, - sāka ver­vēt savus piekritējus, tos saistīdams ar slepenības zvērestu, un tas nozīmēja, ka šie cilvēki mūža garuma nevienam nekad un nekā­dos apstākļos nedrīkst izpaust ne vārda nedz par šo brālību, nedz savu piederību tai. Ikviens bija drošībā līdz brīdim, iekams kāds zvērests lauza.

Lai gan noteikumus stingri ievēroja, jau pašā sākumā viņiem radās neskaitami sarežģījumi. To teikdams, brālis Leo gurdi paraustīja plecus.

- Vispirms vēlos izvirzīt dažus jautājumus, nedodams atbil­des, - viņš sacīja. - Pirmām kārtām - kas bija šīs brālības ieceres autors? Katrā ziņā Simons tas nebija. Pavēles deva kāds no Ro­mas - vismaz tāds bija mans, šajā notikumu virpulī ierauta jauna cilvēka viedoklis. Kāds virzīja Simonu… Par to liecināja konflikti. Kad Simons sadumpojies dažām pavēlēm neklausīja, mēs nīkām bezdarbībā.

brālības mērķis bija ne vien pasargāt baznīcu no kara posta, bet arī padarīt to bagātu, iegūstot īpašumā kara trofejas, saglabāt šajā asinspirti Baznīcu stipru un rīcībspējīgu, paglābt to no sli­mīgām ambīcijām un neprata, kas īstenībā karš ari bija. Sevišķi asi šie jautājumi uznira nacistu pārvaldītajā Parīzē, kur brālības kopīgie mērķi un to sasniegšanas paņēmieni nonāca pretrunā ar viena otra indivīda morāles principiem. - Brālis Leo apklusa, ļau­dams man to visu apjēgt, un tad turpināja.

Brālības dalībnieki cits citu dēvējuši segvārdos, brālis Leo tei­ca, ka šos izdomātos vārdus esot aizmirsis. Ilgi un cītīgi pūlējies tos apglabat kopā ar pagātni, izmest no atmiņas, lidz beidzot tas izdevies. Es nolēmu viņam tos atgādināt. Kristoss, jā, bijis viens tāds Kristoss, viņš atceroties šo vārdu, un drīz es uzzināšot, kā­pēc. lajā laikā, brālis Leo teica, tā bijusi ļoti vienota katoļu grupa, kurā valdījis absolūts autoritārisms. Neviens neesot uzdrošinā­jies ne kaut ko jautāt, ne iebilst. Pavēles nav domātas apsprieša­nai, tās jāpilda. Lēmumus pieņēma citi. Šie cilvēki kļuva vienīgi par instrumentu Baznīcas rokās. Plosījās karš, un Baznīca nekad aiz bailēm nav tricējusi laicīgo armiju priekšā, vismaz ne bieži. Vēs­turiski tā pulcinājusi savu armiju, sūtījusi kareivjus kaujā. Ja vaja­dzēja, tie mira, ja vajadzēja, - nogalināja. Un okupētajā Parīzē Baz­nīca izveidoja sev jaunu armiju, kas pildīja ikvienu tās pavēli. Brālis Leo šajā bridi raudzījās kaut kur sāņus un nekonkretizēja, kas tās par pavēlēm, taču es sapratu - tās bija pavēles nogalināt, un viņi nogalināja.

- Tāds bija laiks, - viņš sacīja, kā nolasījis manas domas. - Laiks, kad jāpilda pavēles. Jebkādas. Visas. Varat to neteikt, mis­ter Driskil, esmu ar jums vienisprātis… Ar pavēļu pildīšanu to­reiz aizbildināja daudzas slepkavības - gan Treblinkas koncen­trācijas nometnes sargs, gan priesteris, kas sekojis upurim Parizes graustos… - Paraustījis plecus, viņš atkal ilgi raudzījās jūrā, virs kuras biezēja tumši mākoņi. Vējš kļuva arvien aukstāks. - Es ne­attaisnoju nedz sevi, nedz pārējos. Stāstu, kā bija. Dažreiz pienā­ca pavēle nogalināt cilvēku. Protams, kāda lielāka mērķa vārdā. Vienmēr ticējām, ka darām labu baznīcai, licējām, ka glābjam Baz­nīcu.

lāču bieži viss notika pavisam citādi. Par galveno kļuva tirgo­šanās. Tirgojās ar visu - uzticību, akcijām, kas mums jāveic, labu­mu un izdevīgumu Baznīcai. Tirgojās ar nacistiem - ar vērmahtu, SS, gestapo. Un labumu allaž guva arī Baznica, kam tika daļa vā­ciešu salaupīto mākslas vērtību. Dārgās trofejas piederēja bagā­tiem ebrejiem, kurus fašisti vajāja un iznīcināja it visur. Šo gleznu un skulpturu īstie saimnieki nozuda bez pēdām, bet viņu vērtī­gais īpašums tādā vai citādā ceļā parasti nonāca Romā. Kad radās vajadzība, darbībā iesaistījās Simona banda. Par tādām ope­rācijām atbildīgais bija Kristoss, kas veidoja Pretošanās kustības dalībnieku sarakstu, un, kad viņam nebija izvēles, viņš gluži kā kaulu nacistiem pameta vienu otru franču draugu. Un atkal tas bija darīts ar cildenu mērķi - Baznīcas interešu vārdā, vienmēr baznicas interešu vārdā. Tajā pašā laikā vajadzēja saglabāt trauslo līdzsvaru attiecībās gan ar Pretošanās kustības dalībnie­kiem, gan nacistiem, lāču galvenā bija baznīca, jo viņi zināja, ka Baznīca, ticības simbols, pārdzīvos visus-gan Pretošanās kustī­bas cīnītājus, gan fašistus, gan karu.

Taču bija jautājumi, ko nerisināja ne ar tirgošanos, ne Pretoša­nās kustības nodošanu no vienas puses un kaitniecību nacistiem - no otras, bija reizes, kad nacistiem vajadzēja kāda cilvēka nāvi. Kāpēc viņi nenogalināja paši? brālis Leo par to bija daudz domā­jis. Vai okupanti tādējādi pārbaudīja brālības dalībnieku uztica­mību un gatavību sadarboties ar viņu režīmu? Vai demonstrēja varu, uzspiezdami savu gribu?

brālis Leo atcerējās gadījumu, kad atklājās Simona un Kristo- sa nesaskaņas. Toreiz viņš saprata, ka labi tas nebeigsies, ka agri vai veļu viņu rindās radīsies nopietni sarežģījumi, notiks kas ne­labojams… Toreiz neapmierinātības iemesls bija Pretošanās kustī­bas dalībnieks, kāds mācītājs.

Tēvs Devero cīņā ar okupantiem īpaši izcēlās. Viņš pamanījās pat noorganizēt kāda esesiešu virsnieka nolaupīšanu, un vēlāk tā līķi atrada atkritumu tvertnē kādā ciematā Parīzes tuvumā. Šā uzdevuma tiešie izpildītāji nebija zināmi, taču ciemata bija jauša­mas simpātijas pret Pretošanās kustību, un lielā mērā tas bija tēva Devero nopelns.

Vācieši nolēma dot atbildes triecienu ar simbolisku zemtekstu. Mācītājs mirs, un viņu nogalinās Simona vadītie katoļi. Simons sacīja, ka tas nav iespējams, ka viņš ies un pateiks esesiešiem "ne". Taču Kristoss, rēgam līdzīgs gara auguma priesteris no Pa­rīzes, iebilda, ka labu attiecību saglabāšana ar nacistiem esot sva­rīgāka par viena nemiera cēlēja mācītāja dzīvību. Ir karš, viņš sa­cīja, un jebkura karā cilvēki iet bojā. Lielāka mērķa vārdā tēvam Devero esot jāmirst.

Kristoss stingri aizstāvēja savu taisnību. Viena dzīvība neko nenozīmējot, ja svaru kausos ir Baznīca un tās pastāvēšana.

- Ziniet, mister Driskil, - brālis Leo klusi teica tik nevērīgā to­nī, it kā lielas nozīmes tam nebūtu, - mēs bijām no jauna atdzi­muši assassini Baznīcas kalpībā… Ko gan kara laikā nozīmēja dažas slepkavības! Tās pat nebija slepkavības! Tie bija kritušie. Kristoss dēvēja sevi par reālistu, pragmatiķi. Taču viens otrs ne­lielās vienības dalībnieks uzskatīja viņu par brutālu un nežēlīgu slepkavu. Kristoss palika pie sava, citi paklausīja, bet Simons sa­vu viedokli negrozīja, taču arī neapturēja pārējos. Devero nogali­nāšanā nelielajā franču ciematā viņš nepiedalījās. Kristoss prata pakļaut cilvēkus savai gribai. - Brālis Leo nopūtās. - Taču ne Simonu, ne jauno Salvatori, ne mani, ne Holandieti viņš nepakļā­va. Mēs palikām kopā ar Simonu…

Viņiem vajadzēja izpildīt daudzus netīrus darbus, un viņi da­rīja, ko lika. Simons ari, viņi visi. L.ai arī kā beigtos karš, Baznīcai jābūt kopā ar uzvarētāju. Baznīcai jāizdzīvo.

Vai Romā to zināja?

Vai zināja pāvests Pijs?

Ar prātu neaptveramie jautājumi, uz kuriem nebija atbilžu. Ta­ču Simons bija ieradies Parīzē no Romas…

brālis Leo to visu izklāstīja nosvērtā, rāmā balsī, šad tad ar plaukstām paberzēdams vēja aprautos vaigus vai pieglauzdams baltos matus, ko vējš acumirklī sāka pluinīt no jauna.

Tad, tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā gada ziemas bei­gās, pienāca pēdējā nakts.

Atkal vajadzēja nogalināt cilvēku.

Šajā reizē nacisti neko par to nezināja. Nezināja arī Pretoša­nās kustības dalībnieki. Par to nezināja neviena dzīva dvēsele, tikai assassini. Bija paredzēts nogalināt ietekmīgu cilvēku.

Baznīcas labā. Lai glābtu Baznīcu.

Tas bija Simona uzdevums, un visi tam gatavojās ar īpašu at­bildību. Tas prasīja rūpīgu plānošanu, vairāk transportlīdzekļu, un šajā ziņa bija jāpaļaujas uz Pretošanās kustības cilvēkiem. Sai organizācijai bija uzdots ari sadabūt papildu bruņojumu.

Dinamītu. Divus automātus. Rokasgranātas.

Vajadzēja grozīt vēstures gaitu un izglābt baznīcu ar vienu pār­drošu triecienu.

Viņi noslēpās mežsarga namiņā, kas atradās pakalnā. No tu­rienes bija pārredzams dzelzceļa posms, bet māju no nevēlamiem skatieniem slēpa biezs mežs. Ar vilcienu uz slepenu tikšanos ar augstām nacistu amatpersonām Parīzē ieradās liels vīrs. Runāja, ka tikšanās dalībnieks būšot ari reihsmaršals Gērings.

Viņi gatavojās uzspridzināt sliežu ceļu. ja vilciena katastrofā lielais vīrs neies bojā, viņiem tas jānošauj, tāpat kā ikviens, kurš stāsies ceļā.

Taču plāns izjuka.

Vācieši par gatavošanos uzbrukumam uzzināja un svarīgo cil­vēku brīdināja. Bija notikusi informācijas noplūde.

- Tas vīrs ar šo vilcienu nemaz nebrauca, - brālis Leo stāstīja. - bijām nodoti… Baisaja slaktiņā tikai daži no mums palika dzīvi.

Vairākus mūsējos izsekoja un nogalināja vēlāk, kad Parīzē mūs meklēt ieradās cilvēks, kuru dēvējām par Kolekcionāru. Jā… - Brā­lis Leo drūmi nogrozīja galvu. - Sen tas bija. Simons saprata, ka viss ir beidzies, un zināja arī, kas mūs nodevis. Mēs dzīvojām nā­ves bailēs un grasījāmies bēgt, lai glābtu dzīvību. Un tad Simons paziņoja, ka par mums parūpesies, tiesa, mums nebija ne jaus­mas, kā. Mēs ticējām viņam, paļāvāmies uz viņu… Viņš mums pa­teica, kas jādara, un devās uz tikšanos ar nodevēju… tas bija Kris­toss. Viņš vienmēr bija nacistiem tuvāks nekā citi… Holandietis, Salvatore un es tonakt Simonām sekojām, jo gribējām būt tuvumā, ja pēc mums rastos vajadzība. Mēs zinājām, ka Kristoss nēsā līdzi ieroci.

Nakts bija neparasti auksta, ass vējš dzenāja sniegu. Bija tūk­stoš deviņi simti četrdesmit ceturtā gada februāris. Tā bija neliela, aizaugusi kapsēta pie nolaistas baznīcas drūmā Parīzes nomalē. Vējš klaudzināja vaļā palikušu slēģi. Uz kapakmeņiem kā saplai­sājis stikls vizēja ledus, zem plānās sniega segas rēgojās nokaltu­si, sasalusi zāle. Šķita, pat peles no aukstuma apmirušas.

Vārgajā gaismā starp kapakmeņiem stāvēja Simons un Kris­toss.

Leo, Holandietis un Salvatore paslēpās ēnas aiz žoga. Leo bai­dījās, ka apsaldēs degunu. Salvatore, garīdznieks, ko dzīve, mez­dama negaidītus līkločus, nakts vidū bija atvedusi uz šo salto kapsētu, kur gaisā jautās šausmu elpa, murmināja lūgšanas.

Kristoss pūlējās pārliecināt Simonu, ka nevienu nav nodevis, ka nesaprot, kā viss noticis… jā, starp viņiem ir nodevējs, taču viņš nezina, kurš tas ir…

Simons atbildēja, ka Kristoss ir nacists, vienmēr bijis nacists un ka šonakt tam pienāks gals.

- Tu nogalināji Pretošanās kustības mācītāju Devero, un tu mūs nodevi saviem nacistu draugiem…

- Devero bija traucēklis, viņš apdraudēja mūs visus! Viņam bija jāmirst!

Simons kaut ko teica, bet viņa balss pagaisa, tad atskanēja no jauna. Vējš līdz žogam atnesa vārdus:

- Tu nogalināji krietnu, godājamu viru. - Leo pagriezās pret Holandieti, kas papurināja galvu un pielika pie lūpām pirkstu. Blāvi dzeltenā gaisma baznīcas priekštelpā piepeši nodzisa. No kapakmens otras puses, medīdams peli, izlēca kaķis ar spožām acīm. - Baznīcas labā tā nerīkojas, - Simons turpināja. - Tas ne­var būt Dieva darbs…

- Un tas, ko jūs grasījāties darīt ar to cilvēku vilciena, - vai tas ir Dieva darbs?

- Tu sadarbojies ar nacistiem, bezdievīgiem barbariem! Un uz­drošinies sacīt, ka tas mums visiem nāk par labu, par labu baznī­cai? Labi, varbūt tā ir. - Lai gan Simons, vērdamies Kristosam cieši acīs, runāja klusi, Leo saprata katru vārdu. - Taču, nogalinādams tēvu Dovero, tu nodevi baznīcu. Nodevi Dievu. Nodevi mūs visus. Cilvēks vilcienā bija pelnījis nāvi… bet tu nodevi mūs vēlreiz, un mēs zaudējām savus virus. Tevis dēļ… Šī ir tava pēdējā nakts…

Kristoss no padilušā mēteļa, ko valkāja virs sutanas, izrāva pistoli. Leo atlēca no žoga nost, uzmīdams kaķim.

Ja kaķis, izlaizdams no zobiem pusnokosto peli, nebūtu iebrē­cies, Kristoss Simonu nošautu un pamestu līķi nolaistajā kapsē­tā, lai tas sasalst ragā.

Taču kaķis, šis netīrais radījums ar savēlušos spalvu un apa­ļajām, izsalkušajām acīm, iebrēcās, un Kristoss tikko manāmi pa­grieza galvu uz spalgās skaņas pusi. Ar to pietika, lai Simons ar savam lielajam augumam pārsteidzošu veiklību viņam uzkluptu.

Simons ar muskuļotajām, spēcīgajām rokām sagrāba Kristosu. Izskatījās, ka abi apskāvušies vīri starp kapakmeņiem, kapu plāk­snēm, izsalkušiem kaķiem un pelēm, viegli šūpodamies, dejo lem­pīgu rituāla deju. Šķita, ka šis apskāviens ilgs mūžīgi. Abu svied­riem noplūdušās un piepūles izķēmotās sejas gandrīz saskārās, līdz kaislīgo nāves deju pārtrauca ass krakšķis, ar kādu lūst kauls. Simons atlaida tvērienu, un viņa pretinieks, izdvesis klusu vai­du, noslīga zemē.

Kristoss bija miris.

Simons bija nogalinājis viņu kailām rokām.

Viņš aizvilka līķi pie žoga, kur ar kāju to iegrūda starp kapak­meni un tumšiem, slapjiem krūmiem. Vēl viens spēriens, lai uz celiņa nerēgotos līķa kājas, un Simons devās prom, nozuzdams tumsā un aukstajā, vējainajā naktī.

Līdz ar Kristosa nāvi bija miruši ari assassini. Tā vismaz ap­galvoja brālis Leo. Vasarā Parīzi ieņēma sabiedroto spēki, un vāciešus no turienes patrieca. Uz ielām izbira ļaudis, priecīgi sagaidīdami atbrīvotājus, lai gan lidz galigai uzvarai bija tālu. Sa­biedrotos vēl gaidīja grūtas dienas. Mazajai slepkavu brālībai gan karš bija beidzies.

Leo pastiepa rokas pretī rietošajai saulei, gluži kā izpildīdams kādu vingrojumu. Zemie mākoņi, ko pēdējie saules stari apmir­dzēja no apakšas, izskatījās sarkanzeltaini, bet pie apvāršņa pa­debeši veidoja zilmelnu joslu.

- Pēc tās nakts, kad nogalināja Kristosu, ar Simonu vairs ne­esmu runājis… nekad vairs neesmu viņu redzējis.

brālis Leo gāja pa šauro taciņu starp kapu kopām, te noliek­damies, lai sagrozītu taisni puķu groziņu, te notraukdams no plāksnes sakaltušas lapas, ko viņš sauca par mirušām, te izrau­dams kādu garu, īpaši neatlaidīgu nezāli. Saule grima aizvien ze­māk, vējš kļuva dzestrāks. Es nodrebinājos, taču ne tikai aiz auk­stuma. No prāta neizgāja Simona tēls. Kur viņš ir, kas noticis ar viņu? biju uzzinājis par Kristosu, priesteri, kurš sadarbojās ar fa­šistiem. Es zināju arī viņa īsto vārdu un zināju, kā viņš mira.

- Ko jūs darījāt pēc tam? Kad Kristoss bija miris un Simons prom? Starp citu, es zinu, ka Kristoss bija tēvs Lebeks, mākslas priekšmetu tirgotāja dēls. Bet Simons… Kas bija Simons?

Šķita, ka brālis Leo manu jautājumu nav dzirdējis. Viņš klusē­dams turpināja ceļu, pēc tam sarunas tematu mainīja.

- Pēc tās nakts es atgriezos savā parastajā darba Parīzē. Viss bija beidzies - vismaz uz laiku. Lidz brīdim, kad Romā ieradās Kolekcionārs.

- Ak jā, Kolekcionārs. Kāds ir viņa īstais vārds?

- Cik jūs nepacietīgs, mister Driskil! Mums ir milzum daudz laika. Visa kā cita ļoti maz, taču laika šeit ir atliku likām.

- Nenosodiet manu ziņkārību, - es sacīju. - Kas ir Holandie­tis, ko jus minējāt? Un Salvatore, kura dzīve iegrozījās pavisam citādi, nekā viņš cerējis? Kas notika ar viņiem visiem pēc tam?

- Manuprāt, mēs visi atgriezāmies savā agrākajā dzīvē. Vis­maz uz kādu laiku…

- Zinu, zinu. L.idz ieradās Kolekcionārs.

- Tieši tā. Ieradās, lai izveidotu no mums kolekciju. - Viņš ie­smējās un atbalstījās ar roku pret lielu, senu kapakmeni. Tā pa­kājē mētājās sakaltuši ziedi, kas reiz bijuši dzelteni. - Simons bija pats dižākais cilvēks no visiem, kurus jebkad esmu saticis. Vai saprotat? Uzticīgs vienigi Dievam un Baznīcai, vairāk nevienam. Tagad, pamezdams skatienu atpakaļ, varu teikt, ka ne visi mūsu darbi bija Dievam pa prātam, taču tas bija briesmīgs laiks visiem, jo notika cīņa nevis uz dzīvību, bet nāvi. Simons bija tikai cilvēks, un, kā jums zināms, pat svētie reizēm pieļauj kļūdas.

- Kļūdas? Tas būtu maigi teikts, - es novilku.

- Tik un tā Simons bija liels cilvēks, bezgala virišķigs…

- Tad kur, pie joda, viņš palika?

- Mister Driskil, lūdzu!

-Jūs taču viņu pazināt. Labi pazināt.

- Kad mēs kopā pavadījām dažas naktis, slēpdamies šķūņos, es viņu vēroju. Mēs ļoti daudz sarunājāmies. Spriedām par to, ko darām, - vai rīkojamies pareizi, vai tas patiešām nāk par labu baznīcai… Lielākoties viņš skaidroja musu darbības jēgu, teica, ka tā nav velta, ka tas vajadzīgs Baznīcai, un es klausījos. Jā, viņš bija gudrs… izglītots. Viens no tiem dižajiem prātiem, kuri pārzi­na pagātni… tā dēvēto vēsturi. Tieši Simons Verginijs pastāstīja man par Bordžas konkordātu.

Brālis Leo izvadīja mani no kapsētas, un mēs lēnām gājām uz klinšu pusi.

- Par ko? - es kliegdams pārjautāju. Vējš atkal cirtās sejā, rau­dams vārdus no lūpām un nesdams tos prom.

Viņš atmetās pret līka, grubuļaina koka stumbru un iegrūda rokas netīro bikšu kabatās. Un, kad ierunājās, viņa tonis atkal bi­ja tāds, it kā apspriežamais temats būtu visai nesvarīgs, sen zau­dējis nozīmi, drupatas 110 kara laika. Brāzmas nedaudz pierima.

- Simons teica, ka tāds konkordāts bijis, nu, vienošanās. Pā­vests Aleksandrs Bordža to noslēdzis ar cilvēkiem, kuri… ar to no­darbojās. Kā Simons sacīja? Nūjā, "izpildīja netīro darbu". Noga­lināja. Simons apgalvoja, ka mēs esam to ļaužu pēcteči, kuri pirms pieciem simtiem gadu ar to nodarbojās. Tāpēc mēs esot dzīva baz­nīcas vēstures daļa. Viņš savām acīm redzējis to līgumu, turējis rokās… - Leo apklusa un domīgi raudzījās uz putainajiem viļ­ņiem, un viņa sejā atkal iegūla iepriekšējā nevainīgā izteiksme, kas it kā pauda samierināšanos ar pagātni.

- Vai viņš teica, kāds tas izskatās? Vai šis tā dēvētais konkor­dāts joprojām eksistē?

Brālis Leo, redzēdams manu nepacietību, pasmaidīja.

- Kara laikā un pēc tam daudz, kas pazuda. Simons bija ār­kārtīgi ieinteresēts šā konkordāta, šo pergamenta lapu, likteni. Viņš teica, ka tajā dokumentā minēti to cilvēku vārdi, kuri īpaši uzticīgi kalpojuši pāvestam Aleksandram, kā arī viņu tiešo pēc­nācēju vārdi vairāku gadsimtu garumā. Es neticēju savām ausīm, tas izklausījās pēc pasakas… Taču, ja padomā, Baznīcas vēsturē nekad nav trūcis noslēpumu, leģendu un visādu slepenu doku­mentu. Acīmredzot katoļiem tā ierasts. Simons baidījās, ka doku­ments kara laikā var nonākt nacistu rokās, un tad viņiem būtu runga, ko pastāvīgi turēt virs Baznīcas galvas.

- Vai jūs gribat sacīt, ka toreiz šis dokuments bija pie viņa?

Leo pamāja ar galvu.

- Kā viņš pie tā tika?

- To viņš man neteica.

- Varbūt viņš meloja vai uzdeva vēlamo par esošo?

- Simons? Meloja? Nemūžam!

- Kā jūs varat būt tik pārliecināts?

Brālis Leo paglūnēja uz mani ar acs kaktiņu, un šis greizais skatiens pauda iecietību, ko diktēja pieredze un vecums.

- Gluži vienkārši es to zinu, un viss. Es viņu labi pazinu, tā­pēc ari esmu pārliecināts.

- Izstāstiet visu pārējo. Varbūt jūsu rokās patlaban ir Baznī­cas liktenis. - Saraksts, kurā minēti assassini]

- Šaubos, mister Driskil. Tās ir jezuītu runas.

Es negrasijos viņu nogurdināt ar saviem pieņēmumiem un pārstāstīt visu, ko biju pieredzējis. Brālis Leo savā garajā mūžā bija piedzīvojis daudz ko vairāk, un nu viņa cīņa bija galā. Man negribējās viņu ne biedēt, ne viņam pieglaimoties, ne uzstāt, lai viņš rīkotos tā, kā vēlos es. Šī ciņa vairs nebija viņējā.

- Reiz es biju jezuīts, - sacīju.

Brālis Leo sāka skaļi smieties.

-Jūs esat viens interesants eksemplārs, Driskil! - viņš iesau­cās. - Sakiet, vai jūs vispār esat godigs cilvēks?

- Daudzmaz, - es atbildēju. Manā pasaulē neviens man tādu jautājumu nebija uzdevis. Ko lai atbildu?

- Labi. - Viņš nopūtās. - Lai būtu par konkordātu… Kad Si­mons devās prom no tās Parīzes nomales kapsētas, viņa prātu nodarbināja Bordžas konkordāts… šā dokumenta vēsture. Jo tas bija tāda kā licence slepkavošanai. Vēsture to pierādījusi - vai jūs tā nedomājat? Kad assassini kļuva nepieciešami, baznīca tos aici­nāja kalpot, un tie gluži kā atdzīvojās, atgriezās no pagātnes. - Viņš palūkojas uz mani. - Es nekad neuzņemtos tadu atbildību - izlemt, kurā bridi viņi vajadzīgi. Un jūs, mister Driskil?

- Pastāstiet labāk man, kas notika ar konkordātu.

- Ak, viņš to nosūtīja uz ziemeļiem! Lai tie būtu drošībā. īste­nība… -braļa Leo seja piesarta, gluži kā Ziemsvētku vecītim sko­las uzvedumā, - viņš to nosūtīja uz ziemeļiem ar mani! Saprotiet, viņš man uzticējās. - Mūks pasmaidīja, atsegdams mazus, baltus un neparasti asus zobus. - Ar mani un vēl vienu cilvēku. Tas bija Holandietis, ar kuru kopā tajā naktī biju aiz kapsētas žoga. Viņš ieradās pie manis ar vēstuli un vēl vienu biezu aploksni. Simons vēstulē rakstīja, lai ņemu aploksni ar konkordātu un kopā ar Ho­landieti dodos uz kādu ziemeļu valsti… ak, tas tik bija piedzīvo­jums! Pārģērbušies par franču zvejniekiem, mēs izvedām svarīgo aploksni cauri Lamanšam, uz Angliju. Gluži kā tādi apmetņa un dunča bruņinieki. lāču mums izdevās. Dievs droši vien velējās, lai pabeidzam Simona darbu. - No jauna pārdzīvodams triumfa mirkli, brālis Leo vērās uz tumstošo juru. - Un tā, - viņš turpinā­ja, atkal pagriezies pret mani, - mēs paglābām šo dokumentu no nacistu nagiem. Līdz pat šim brīdim tas glabājas šeit, kur mēs to nogādājām, - Svēta Siksta klosterī. Kā jau daudzi Īrijas klosteri, tas jau no viduslaikiem kalpo baznīcai par dokumentu glabāta­vu. Tradīcija. Tādā nomaļā vietā papīri ir drošībā.

- Tātad dokuments ir šeit? Patiešām šeit? - Man galvā dunēja asinis. Assassini saraksts…

-ļā, protams. Arhīvs ir brāļa Padraka ziņā. Viņš ir vecs vīrs, baidos, patlaban nejūtas labi… Viņš to noglabājis klostera arhiva. Šajos četrdesmit gados mēs ar Padraku esam ļoti sadraudzējušies. Acīmredzot pienācis laiks noņemt sev šo atbildibas nastu. Nebi­jām iecerējuši tā rīkoties, bet, ja jau esat šeit, būs labāk, ja atdosim to jums. Varbūt ar Dieva palīdzību jūs radīsiet atbildi uz mūsu šaubām, vai bija pieļaujami mūsu pagātnes darbi Kristus vārdā. Drīz pienāks mūsu stunda… varbūt jums izdosies atbildēt uz mū­su lūgšanām. Mēs esam vienkārši ļaudis, divi veci vīri… - Viņš nopūtās vēlreiz, taču bez žēluma pret sevi. - Domāju, ka man ir tiesības atdot jums konkordātu… tas taču man jāizlemj, vai ne? - Viņš noplātīja rokas. - Holandietis, kurš kopā ar mani atnāca uz ziemeļiem, uzreiz mani pameta. Gluži kā izgaisa. Bet Simons… - Viņš paraustīja plecus.

- Vai Simons ir dzīvs? Vai jūs to skaidri zināt?

- Ak jā, Simons ir dzīvs. Un Salvatore ari. - Brāļa Leo grum­bainos vaibstus rotāja viegls smaids. - Viņi tagad ir lieli viri, - viņš mīklaini piebilda.

- Dieva dēļ, kāpēc jūs nevarētu man pateikt visu? - es iesau­cos nervozā, trīcošā balsī. Es drebēju ne tikai no satraukuma vien - aukstajā vējā biju pārsalis. - Kas bija Simons? Kas, pie joda, ir Simons?

-Ja neatdošu papīrus jums, tie var pazust uz visiem laikiem. Mēs ar Padraku nomirsim, un konkordāts nogulēs mūsu arhīvā vēl gadsimtu vai divus. Bet ja iedošu jums… Sakiet, vai varat man un Baznīcai izdarīt pakalpojumu?

- Kādu?

- Es atdošu jums Bordžas konkordātu, ja apsolīsiet to nogā­dāt…Vai apsolāt?

- Kam tas jānogādā? Kam?

- Kam? Simonām, protams! Visu kara laiku tas atradās pie vi­ņa. Tāds ir mans lūgums. Nogādājiet to mājās un atdodiet Simo­nām.

-Tad jums man jāizstāsta, kur…

- Katrā ziņā. Kam un kur.

-Jūs daudz ko noklusējat, brāli Leo.

- Patiešām?

-Jūs visi bijāt slepkavas. Visi.

- Manuprāt, es izskaidroju apstākļus. Karš, tā neprāts…

- Tagad atkal esat ķerušies pie darba.

- Ne jau es, jūs savām acīm to redzat. Varbūt kāds vēl palicis… Lai tad atbild par sevi.

- Vai jūs man beidzot pateiksiet, kas ir Simons?

-Jā. Visam savs laiks. - Brālis Leo ilgi lūkojās man acīs. - Kāds joprojām nogalina, - viņš beidzot zem deguna noburkšķēja. - No­galina Baznīcas uzdevumā. Ak, mister Driskil, ja jūs zinātu… grē­ki nedod man mieru. - Viņš sastinga, gluži vai pamira uz vairā­kām sekundēm, kas man šķita vesela mūžība. - Kāds joprojām nogalina, lai glābtu Baznicu. Bet Robijs Heivuds? Jūsu māsa? - Viņa seja piepeši it kā sakrita. - Ak Dievs… - viņš klusi novilka. - lis jau sen vairs neko nesaprotu.

Es pūlējos savaldīties, lai ar savu satraukumu nenobiedētu ve­co, vientuļo viru, taču iekšēji aiz nepacietības vai degu. Nu jau pavisam drīz, pavisam drīz saņemšu atbildes uz vairākiem jau­tājumiem. Simons bija dzīvs. Es uzzināšu viņa īsto vārdu un kur viņš atrodas… Taču man bija jāpielāgojas braļa Leo nesteidzīga­jam ritmam.

Tieši tāpēc, klumburodams lejā pa stāvo nogāzi, biju izmircis līdz ādai. Mēs virzījāmies pa tik tikko saskatāmu taciņu, un man bez mitas slīdēja kājas uz slapjajiem akmeņiem, tāpēc es vēzēju rokas, it kā vēlēdamies pietverties margām, bet sagrābu saujā garus, i/kaltušus stiebrus. Šis bija otrais klosteris, ko apmeklēju kopš briža, kad sāku savu izmeklēšanu. Es ilgojos pēc citādas mie­ra vietas. Ar gludiem zaļiem zālieniem, ligustru dzīvžogiem, putnu dziesmām pagalmā un liegām zvanu skaņām. Tādam, manuprāt, vajadzētu but klosterim. Miera valstībai, kas paredzēta klusām pārdomām. Nekā vairāk.

Kad bijām nokļuvuši nogāzei līdz pusei, no jūras puses strau­ji tuvojās melni mākoņi, debesis satumsa, un mūs pārsteidza spē­ja lietusgāze. Par seju mums tecēja ūdens. Leo atskatījās un kaut ko nokliedza par laika untumiem, kas šeit neesot nekas neparasts, bet es pieliecu galvu un viņam sekoju. Lejup, tikai lejup, cauri dze­loņainiem krūmiem, pāri asiem akmeņiem un slidenām klinšu at­lūzām. beidzot nokļuvām uz viļņu apskalotas smilšu joslas, kas no augšas nebija redzama. Manā acu priekšā pletās neliels līcis, kuram pieeju sargāja divi milzīgi no ūdens izspraukušies klints- bluķi piecdesmit jardu attālumā no mums. Pār smiltīm klints pa­kāje klusi slīdēja viļņi, brālis Leo man pamāja, lai sekoju, un mēs bridi gājām pa slapjām un kā betons cietām smiltīm, lidz nonā­cām uz takas. Ceļš turpinājās starp klintīm.

- Ala, - brālis Leo teica, rādīdams ar roku.

Mes nostājāmies alas ieejas aizvējā, brālis Leo izvilka no bik­šu kabatas nelielu pīpiti un saplaisājušu vaskadrānas tabakma- ku ar dažām tabakas šķipsnām, ar ko piebāza mazo pīpes galvi­ņu. Tad viņš to aizdedzināja, izpūta dūmu mākonīti un saberzēja rokas. Dažas pēdas tālāk lietus atkal gāza kā ar spaiņiem, brālis Leo pastāstīja, ka tādas alas klintīs esot no vienas vietas un tās visas esot daļa no klostera, patvērumi eremītiem, kuri savulaik, akmeņu celles celšanu uzskatīdami par pārāk lielu greznību, šeit ierīkojās gluži kā lielas bites medus šūnās. Vairākas alas, arī tā, kuras sākumā stāvējām, ieveda klostera iekšienē. Izrādījās, ka šo alu brālis Leo man rāda ar nolūku.

Viņš pastāstīja, ka tā ved uz vienu no kambariem, kur īpašās lādēs glabājas slepeni dokumenti. Tā bija arhivāra brāļa Padraka valstiba.

- Vai varēsiet pats atrast šo vietu? - viņš jautāja, berzēdams pipes galviņu pret aukstajām plaukstām. - Vai, gaismai austot, spēsiet nokāpt lejā pa klinti? Viegli tas nebūs.

Es atbildēju, ka droši vien tikšu galā.

- Labi. Taču esiet uzmanīgs. Tātad norunāts - rītausmā. Mēs ar brāli Padraku šeit gaidīsim, lai atdotu jums to asinim aptraipī­to konkordātu reizē ar norādījumiem, kas ar to darāms. Es paļau­jos uz jums, mister Driskil, un ticu, ka pats Dievs jūs atsūtījis. Bei­dzot es būšu atbrīvojies no pagātnes, no atmiņām… - Vērodams, kā pie alas ieejas gāž lietus, viņš izpūta dūmus. - Mes visi esam grēcinieki, vai ne? Citam grēku vairāk, citam mazāk. Vienīgais, ko varam darīt, ir tajos atzīties un lūgties iecietību un žēlastību. Mēs atņēmām cilvēkiem dzīvību Baznīcas vārdā. - Sācis par to runāt, brālis Leo nespēja rimties. Diez vai kopš ierašanās Svētā Siksta klosterī viņš to visu kādam stāstījis, es domāju. Nu, arhivāram Padrakam noteikti pastāstīja. Tomēr pārāk ilgi un smagi pagātne acīmredzot spieda viņa dvēseli, ja jau viņš bija tik vaļsirdīgs pret mani, svešu cilvēku. - Es, ziniet, domāju - vai tas ir viens grēks vai divi? Mēs nogalinājām un atbildību par to uzkrāvām Baznī­cai. Domāju, ka divi. Un es jums pateikšu vēl ko, mister Driskil. Parasti uzskata, ka jau kopš pirmās komūnijas mēs labprātīgi pie­deram Baznīcai. Tā nav, draugs. Baznīca mūs apmāj. Un vaļā ne­laiž. Dīvaini, vai ne?

Lietus pārstāja, mākoņi izklīda, un to spraugā pavīdēja mē­ness, kas apspīdēja neviesmīlīgo krastu. Mēs devāmies atpakaļ pa cietajām smiltīm virzienā, no kura bijām nākuši, brālis Leo man ieteica negadities acīs citiem klostera iemītniekiem. Jo ma­za k jautājumu, jo labāk un mierīgāk. Es atgādināju, ka mani jau redzēja vairāki mūki no galvenās ēkas bridi, kad meklēju viņu, bet brālis Leo atmeta ar roku.

- Es viņiem samelošu, - viņš priecīgi paziņoja. - Pateikšu, ka esat mans Amerikas brālēns, apciemojāt mani un tūlīt devāties prom. Ja kāds jautās. Mazi grēki neko nenozīmē.

Teikdams, ka nakti varu parlaist kādā no "stropiem", viņš pie­bilda, ka atnesīšot man maizi, sieru, vīnu un segu. Kamēr viņš gāja pēc šīm lietām, es pabraucu nomāto automašīnu tālāk no ce­ļa un novietoju aiz sabrukušas sienas un paliela krūma. Lai to ieraudzītu, ipaši tumsā, būtu jāskatās ļoti vērīgi. Tīstīdamies sa­vā vecajā šineļveida mētelī, es stāvēju pie celles un gaidiju brāli Leo.

Drīz viņš atgriezās ar ēdamo un pāris resnām svecēm. Mēs ie­kārtojāmies šaurās celles vidū, tieši uz akmens grīdas. Es centos nedomāt par mitrumu, kas lavijas caur drebem, par glumajām sie­nām, uz kurām paskatoties pār muguru pārskrēja drebuļi, brālis Leo atkorķēja pudeli mājas vīna, un es labprāt to dzēru, piekoz­dams svaigu maizi un asu balto sieru. Mēs pārrunājām rītdienas plānus, un, kad viņš jau grasījās iet prom, es izteicu kādu vārdu.

- Augusts Horstmans, - es saciju.

Viņš bija pieliecies, lai i/.ietu pa zemo aiļu, bet, izdzirdējis šo vardu, pieķērās pie augšējas malas akmeņa un sastinga.

- Ko tu teici? - viņš izgrūda, pret mani nepagriezdamies.

-Augusts Horstmans. Vai jus viņu saucāt par Holandieti?

Skumjā grimasē savilcis lupas, viņš leni pagriezās un vīlies

paraudzījās uz mani.

- Man nepatīk, ja mani pataisa par muļķi, mister Driskil. Nav īpaši patīkami, ja cilvēks, kuram esi uzticējies, piepeši tev aiz mu­guras sāk smieties…

- Par ko jūs runājat?

-Jūs saprotat, par ko es runāju. Jūs daudz ko zinājāt jau pašā sākumā, bet aptināt mani ap pirkstu kā tādu ēzeli…

- Blēņas! Minēju uz labu laimi. - Es nepateicu, ka veco Vikā­ru, Heivudu, nogalinaja Holandietis.

-Jā, Horstmans kopā ar mani atnāca uz ziemeļiem. Holandie­tis. Mes atgādājām konkordātu šurp, uz Svētā Siksta klosteri. Kad iestājās nakts, viņš izgaisa kā ēna… bet es paliku. Ļoti drosmīgs vīrs, šis Holandietis. Viņš bailes nepazīst.

Es biju pārguris, turklāt aukstums un mitrums nenāca par la­bu mugurai. Pārsējs bija sacietējis un pielipis pie miesas. Aizdzi­jusi vieta atkal smeldza, neļaudama man aizmigt. Ietinies divās segās un tām virsū vēl uzstīvējis mēteli, es grozījos uz visām pu­sēm, bet ērti man nebija. Vaska sveces liesma caurvējā locījās, aug­šup vijās melni dūmi. Šķita, ka jūra bango tepat ārpusē, aiz ma­nas guļvietas. Taču diez vai es spētu aizmigt, pat ja gulētu gultā savās mājās.

Tātad viena saikne bija skaidra. Horstmans un Leo. Divatā vi­ņi atveda bordžas konkordātu no Parīzes uz šo Īrijas ziemeļu pie­krasti. Pirms četrdesmit gadiem. Šo uzdevumu viņiem deva Simons Verginijs, lai dokuments būtu drošībā, lai tas nenonāktu nacistu rokas. Parīze. Assassini. Simons. Konkordāts. Horstmans… Lebeks kapsētā un viņa brālis, kas atgāzies pret lidmašīnas priekš­galu Ēģiptes tuksnesī četrdesmit gadu vēlāk. Divas kaut kādā zi­ņā saistītas nāves. Mana māsa Vela… Rihters, Toričelli, d'Ambrici un Lebeks - kopā uz četrdesmit gadus vecas fotogrāfijas. Kolekci­onārs… Leo, Holandietis, nelielā auguma Salvatore, visi trīs no aukstuma sarāvušies, slēpjas aiz kapsētas žoga… tēvs Governo, kas nodarbināja Veļas prātu viņas nāves dienā…

Leo. Nebija jēgas viņam stāstīt, ka Holandietis, viņa uzticamais palīgs konkordāta izvešanā no nacistu sagrābtas Parīzes, jopro­jām ir dzivs. Klist pa zemes virsu kā ļauns gars.

Es nespēju izmest no prāta šo 1 lorstmanu, kas tur ieperinājās gluži ka vēl viena okupācijas armija. Šķita, ka senajā muka cellē vairs neesmu viens, ka tepat blakus viņš ir. Horstmans gaidīja ma­ni Parīzē, kur nogalināja Heivudu, lai tas neizstāstītu man ko lie­ku par algotajiem slepkavām, pēc tam nozuda. Pirms tam viņš mē­ģināja nogalināt mani Prinstonā, bet uzbrukums neizdevās. Man bija skaidrs, ka šis cilvēks mani medīs, lidz nogalinās vai ari es nogalināšu viņu… Nakts tumsā, klausidamies lietus skaņās un krasta bangu troksnī, es domāju par to, vai man vispār ir izre­dzes pārspēt viņu. Vai arī viņš, pats palikdams nesasniedzams, turpinās savus mēģinājumus atkal un atkal, zagdamies man pa pēdām un pārvērzdams manu dzīvi par elli.

Es žāvājos, drebinājos un, sarāvies kamolā, ciešāk tinos segās. "Stropā" es jutos droši. Diez vai viņš zināja, kur esmu… Taču Horstmans reiz, pirms četrdesmit gadiem, šeit bija, tieši te, vecajā Svēta Siksta klosterī.

Man bija jāsaglabā miers. Es nedrīkstēju ļauties bailēm un bēgt. Taču es zināju, kads cilvēks ir Horstmans. Profesionāls slepkava, apņēmīgs un neatlaidīgs, virs, kurš, sargādams Simona noslēpu­mus, nogalina bez žēlastības. Gandrīz jau dzirdēju viņa soļus, jutu pakausī viņa elpu…

Vai patiešām nav iespējams pavērst visu otrādi? Vai patiešām es nevaru kļūt par mednieku un vajāt viņu lidz triumfālai uzva­rai? bet kā lai vajāju neredzamo? Vai es spēju uzošņāt viņa pē­das, iedzīt viņu stūrī un nogalināt, atriebdams Veļu un Lokhartu, Heivudu un monsinjoru Hefernanu, un galu galā sevi? Vai es vis­pār spēju kādu nogalināt? Ja spētu, es zinātu, kuru.

Šis cilvēks man bija mikla, tāpat kā visi lielie Baznīcas noslē­pumi. Es jutos kā Tēsējs, kuram seko Minotaurs, puscilvēks pus- dzlvnieks, kas spej kļūt neredzams, kad vien vēlas, bet nākamajā mirkli atkal parādās aiz kāda labirinta stūra, lai es pa galvu pa kaklu trauktos pakaļ rēgam, kurš no jauna pagaisis. Tomēr izvē­les man nebija. Apstāties nedrīkstēja, bija jāturpina aklā pakaļ­dzīšanās, līdz viss būs galā.

Man nedeva mieru arī domas par brāli Leo. Pēc skata laipns, kluss un nekaitīgs vecs virs, taču Parīzes periods, darbošanās al­goto slepkavu brālībā liecināja par ko citu. Man asinis stinga dzīs­lās, kad atcerējos Pretošanās kustības dalībnieku pragmatisko no­došanu, lai brālība uzturētu labas attiecības ar nacistiem. Kara laikā tāda politika bija raksturīga Baznīcai. Pāvests Pijs pat neiz­slēdza Hitleru no Baznīcas! Un Leo attieksme pret Simonu? Šķi­ta, ka Leo viņu dievina, uzskata gluži vai par svēto. Simons, kura rokās nez kā bija nonācis konkordāts, manuprāt, nebija nekas cits ka rūdīts slepkava… Taču viss varēja būt daudz sarežģītāks. Kas gan es, pie joda, biju, lai tiesātu? Man gluži vienkārši vajadzēja atrast vienu cilvēku un viņu nogalināt.

Kas notika ar Simonu pēc kara?

Kas viņš ir? Vai joprojām dod pavēles Horstmanam?

beidzot grimdams miegā, es domāju par Veļu un to, kā turp­māk rīkotos viņa un māsa Elizabete…

Pirmo reizi uztrūkos no miega, it kā būtu saņēmis grūdienu. Sapnī biju redzējis mirušo Veļu, kā viņa guļ kapelā. Pie manis atnāca tēvs, gluži nomelnējis aiz bēdām, un mēs runājāmies, tad piepeši es dzirdēju blīkšķi, it kā viņš nokristu pa kāpnēm. Pēc tam atkal aizmigu un otru reizi pamodos no aukstuma. Es drebēju, vienlaikus pārklādamies ar sviedriem un juzdamies tā, it kā iek­šas būtu sametušās mezglā. Es svaidījos pa savu guļvietu, mēģi­nādams atbrivot domas no nakts murgiem, bet acīmredzot biju ie­snaudies no jauna, jo Prinstonas mājas durvīs ieraudzīju negaidīti atbraukušo Elizabeti, ko sākumā noturēju par savu māsu.

Mēnessgaismā nozibēja nazis, ledus saldēja vaigu, un kaut kur no tālienes atlidoja Sandanato kliedziens.

Ak Dievs, nu kas tie par sapņiem!

Es vairs neaizmigu, un drīz sāka svīst gaisma.

Kad izgāju no savas celles, man sejā kā slapjš cimds iesitās bieza migla, ko gandrīz vai varēja sataustīt. Tālāk par izstieptu roku nekas nebija saskatāms. Vienā mirklī izmircis līdz ādai, es klupdams krizdams devos pa akmeņiem uz priekšu un drīz vien gāju pa kalna kori, pārliecināts, ka atliek paspert vienu aplamu soli un iegāzīšos bezdibeni. Jutos gluži kā Konana Doila romānā minētajā baisajā tīrelī, no kura naktī plūda Bāskervilu suņa gau­das un kur ikviens solis varēja būt liktenīgs. Es nebiju nekāds Šerloks Holmss, un man pakaļ nedzinās bāskervilu suns, taču saraustītie nakts murgi bija mani nogurdinājuši un padarījuši ner­vozu, tāpēc centos saglabāt aukstasinību un neļauties bailēm.

Lēni, collu pa collai, es virzījos pa klints malu un visapkārt redzēju tikai miglu. Nedz klosteri, nedz stāvo krauju kreisajā pusē, nedz drošo smilšu strēli, nedz divus klintsbluķus pie līča, neko. Taču es gāju uz priekšu, un man prātā ienāca Eljota dzejas rin­das.

Uz mirkli sevi diženu es redzēju,

Tad sapratu, ka aiz mēteļa stūra mani mūžīgais Sulainis turēja un smīnēja.

Vārdu sakot, tās bija manas bailes.

Ticis pie nodrupušās kapsētas sienas, es pūlējos nedomāt par tiem, kas šeit raduši mūžīgo mieru, bet, atsaucis atmiņā apkaimi, devos tālāk, lidz sataustīju klintī slidenos izciļņus, kas attāli at­gādināja kāpnes. Man šķita, ka esmu ceļā jau vairākas stundas - nosalis, izmircis un apmaldījies miglā. Vārdu sakot, tās bija ma­nas bailes.

Taustīdamies soli pa solim es rāpos pa klinti lejup. Turējos pie irbuleņu puduriem un glumām saknēm, ķēros akmeņu plaisās un lūdzos, lai tie neizkustas no vietas. Migla, gluži ka klusinātājs, apslāpēja bangu troksni. Turklāt tā padarīja mani aklu, dezorien- tēja, toties saasināja citas maņas. Pieskardamies klintsakmeņiem, es tajos jutu viļņu izraisītas vibrācijas. Kājas man drebēja un ļi­ma, it kā klints, pa kuru es virzījos lejup, tūlīt, tūlīt neizturēs un pāršķelsies.

Bailes mani neglābjami sastindzināja pusceļā starp klints vir­sotni un cietās smilts liedagu. Jutu, ka mani pārņem panika, tāpēc apstājos. Prātā bija viena doma - pamats zem kājām man izslī­dēs, es zaudēšu līdzsvaru un iegāzīšos blāvi pelēcīgajā aizmirstī­bā. Karādamies pie sienas, es gaidīju, lai šis bridis pāriet, un mē­ģināju sataustīt ar kāju nākamo izcilni. Taču kāja paslidēja. Ar labo roku stingri ieķēros augu murskulī, bet tā saknes no sprau­gas izrāvās. Iekliedzies es kritu lejup, gaisā izlocīdamies gluži kā kaķis. Nobrāzdams rokas lidz asinīm, pūlējos pie kaut kā pietver­ties, bet velti.

Es nokritu četrrāpus un krampjaini ar muti kampu gaisu. De­niņos dunēja, biju kritis no nepilnu sešu pēdu augstuma, tātad līdz lejai trūka pavisam maz, taču miglā to nebiju sapratis. Toties nu attapos ilgotajās smiltīs. Cīnīdamies pēc elpas, es atspiedos pret slapjajiem akmeņiem un noslaucīju no sejas ūdeni un svied­rus. Joprojām nekas nebija redzams. No pārdzīvotajām šausmām nāca vēmiens.

Nezinu, ko es iesāktu, ja migla pamazām neizklīstu. Droši vien, kritiena apstulbināts, sēdētu smiltis gluži kā katalepsijas slim­nieks. Taču vējš negaidīti iegriezās no ūdens puses, brīžam nes­dams līdzi lietus brāzmas un izraudams miglā spraugas. Es ierau­dzīju sev labajā pusē gaišu smilšu strēli un sapratu, kur atrodos.

Es lēni piecēlos. Nobrāztie ceļgali dega kā uguni, un plauk­stas bija saplēstas asinīs. Lietus lāses pātagoja seju. Lādēdamies sāku iet, lai nokļutu laikā pie alas, kur mani gaidīja brālis Leo un arhivārs Padraks. Es klusibā sodījos, ka viņi padarījuši uzdevu­mu gandrīz nepaveicamu, taču adrenalīns dzina uz priekšu, ja šajā bridi manā priekšā uzrastos manu murgu melnais eņģelis, es mestos viņam virsū, nepievērsdams uzmanību zalgojošam as­menim, un nobeigtu viņu. Vai ari viņš mani, un tas bija ticamāk.

Sākās atplūdi. Iedams vēroju, kā virs ūdens spokaini lidinās kaijas, te nozuzdamas miglas vālos, te no tiem iznirdamas, bei­dzot aizgājis pie alas, es nostājos tās priekšā mazajā laukumiņā, kur brālis Leo bija kūpinājis savu pīpi, teikdams, ka Baznīca mūs apmāj, lāču Leo nekur nemanīju, un tas bija kas neizprotams. Lai nokļūtu līdz alai, man bija vajadzīga vesela mūžība, toties viņš ar Padraku nāca no klostera iekšienes. Pats taču teica, ka dažas alas aizved uz galvenās ēkas kambariem. Varbūt viņi gaida mani kaut kur iekšpusē, pazemē?

Stāvēt šeit un gaidīt nebija jēgas, tāpēc es devos alas tumsā, kaut gan sapratu, ka bez pavadoņa necik tālu ieiet nevaru. Kā iz­rādījās, tālu iet man nevajadzēja.

Atgūlies uz lēzena klintsakmeņa, mani gaidīja cilvēks. Izska­tījās, ka viņš aizsnaudies. Taču dobumos iegrimušās acis, tumšas kā valrieksti, bija plati vaļā. Es sastingu kā zemē iemiets, sapraz­dams, ka tas noticis atkal, un instinktīvi gaidīdams liktenīgo si­tienu. Ieklausījos, vai aiz muguras neatskan soļi, pametu skatie­nu pār plecu, vai uz alas atveres gaišā fona nerēgojas no murgiem pazīstamais stāvs ar nazi rokā…

Taču neviena šeit nebija. Ne man aiz muguras, ne uz gaišā alas mutes fona.

Es piegāju tuvāk un nopētīju līķi nobružātajā sutanā. Uz kak­la vidēja asiņu svītra, gluži kā tumšsarkana lente. Es pieskāros tai ar pirkstu. Asinis bija lipīgas, vēl nesarecējušas. Brālis Padraks…

Es atstreipuļoju atpakaļ un atgāžos pret glumo alas sienu. Matiņi uz skausta man saslējās stāvus. Bailes… Pūlējos domāt par saviem nobrāztajiem ceļgaliem un savainotajām delnām, un mu­guru, bet tas neizdevās. Es nespēju domāt. Piepeši man gribējās ātrāk tikt no alas ārā. Bet kas mani gaidīja ārā?

Beidzot, kaut cik saņēmies, es bridu pa seklo ūdeni atpakaļ. Izkļuvis pelēcigajā miglā, atkal stāvēju alas priekšā, mirkšķināju acis un mēģināju sakopot domas.

Kur ir brālis Leo?

Kur ir konkordāts?

Vajadzētu iet atpakaļ uz klosteri… Šeit kavēties vairs nebija jē­gas. Grīļodamies izgājis cietajā liedagā, es vilkos pa miglu uz klints pusi, lai gan apzinājos, ka uzrāpties tajā nespēju, ļa ne, ne. Griezīšos atpakaļ.

Caur miglas vāliem ieraudzīju milzīgos klintsbluķus, kas it ka sargāja pieeju līcim. Taču ūdenī starp akmeņiem bija vēl kas. Mē­ģinādams saskatīt, kas tas ir, devos ūdens malai tuvāk.

Paspēris vēl vienu soli, es pamanīju ko savādu - no ūdens arā slējās krusts. Šķita, ka, miglā un lietū līgodamies, tas aicina un vilina mani pie sevis…

Miglas mutuļos joprojām to īsti nespēju saskatīt. Sejā triecās lietus. Kaut kur tāluma, aiz miglas un lietus, uzspīdēja saule. Vis- apkart sāka celties balti garaiņi.

Beidzot es to ieraudzīju skaidri.

Iebridis aukstajā ūdenī, es stāvēju no krusta desmit pēdu attā­lumā. Kurpēs smēlās ūdens.

Rupji sanaglotais krusts bija iedzīts smiltīs otrādi. Apkārt ska­lojās viļņi, to viegli šūpodami.

Apgrieztais krusts. Sens brīdinājuma simbols kristīgajā pa­saulē.

Krustā sistā cilvēka līķis jau bija uzpūties un nozilējis. Viena roka ieslīgusi ūdenī, kur kuļājās viļņu ritmā. Tas bija brāļa Leo līķis.

Izlikties, ka spēju savaldities, vairs nebija iespējams.

Mani pārņēma panika. Mani Sagrāba šausmas. Es necentos apsvērt situāciju, man pat prātā neienāca doma vērsties pie sava veselā saprāta un pieredzes un to izvērtēt. Biju aizmirsis, ka man kabatā ir pistole un nesen grasījos šo maitasgabalu medīt. Es ne­gāju uz klosteri un nepaziņoju, ko maniaks pastrādājis. Neizda­rīju neko no tā visa, ko daudzu gadu garumā dzīve bija man iemā­cījusi. Es bēgu.

No brīža, kad pie kājām ieraudzīju savas māsas līķi, līdz šim biju turējies itin braši. Taču, ieraudzījis groteskajā krustā sisto brāli Leo, es metos bēgt pa galvu pa kaklu. Kā neprātīgs brāžos prom pa liedagu, klupu un cēlos, un atkal, pīdamies pats savās kājās, klupu - es vairs nebiju cilvēciska būtne, bet dzīvniecisku baiļu iemiesojums. Neizprotama veidā nokļuvis līdz cellei, es pagrābu savas mantas un iesviedu tās automašīnā, braukdams ārā no slēptuves, pret akmens mūri noskrāpēju priekšējo spārnu, taču ārā uz šaurā ceļa tiku. Man prātā nebija nevienas domas. Es rīkojos instinktīvi. Traucos pa asfaltu nesaprātīgā ātrumā, it ka man dzī­tos kads pakaļ. Un tieši tā varēja būt istenība. Vajātajs man sekoja visur, lai kur es dotos. Man atmiņā atausa bērnu dienu lielākās izbailes. Es atkal biju mazs zēns, kam nakts tumsā rādās visvisā­di briesmoņi, un domās atkārtoju rindiņas, ko biju izlasījis vecā dzejas grāmatā, kuras nosaukumu vairs neatcerējos.

Ja viena tu braši soļo

Pa ceļu nomaļo.

Tik nebaidies, liec kāju solī stingrā!

Un galvu grozīt nedomā,

Ini redzētu zvēru viltīgo,

Vai cieši pēdās seko tas.

Tā es traucos lielā ātrumā divas stundas, līdz, juzdamies ne­daudz nomierinājies, apstājos ceļmalā un apēdu iepriekšējā va­karā atlikušo maizi un sieru. Jo vairāk attālinājos no jūras, jo sil­tāks kļuva. Tiesa, smalkais lietus gan nemitējās, sijāja visu laiku. Apkārtnei neveltīju ne mazāko uzmanību, tāpat kā ciematam, kur apstājos, lai iedzertu kafiju. Izdzēris tasi, es pasūtīju vēl vienu, turklāt arī olas, cīsiņus, sautētus tomātus un tostermaizi. Mans izsalkums bija neremdināms, es notiesāju visu pēc kārtas, taču sātu nejutu. Iespējams, košļāšana sniedza mierinājumu. Galu ga­lā es piecēlos un izgāju laukā, kur piepeši bija uzspīdējusi saule, apsēdos parkā uz sola un vēroju, kā bērni pa zālienu dzenā fut­bolbumbu, kā mātes ratiņos vizina bērneļus, un pamazām sirds man pārstāja dauzīties kā jukusi, un es atguvu spēju domāt.

Tas neapšaubāmi bija Horstmana roku darbs. Pirms četrdes­mit gadiem viņš aizgādāja uz klosteri konkordātu un nu ieradās vēlreiz, lai slepkavotu. Viņš ieradās manis dēļ, par to nebija šau­bu. Zināja, ka meklēšu brāli Leo. Droši vien ne mazumu uzzināja no Robija Heivuda, pirms to apklusināja uz mūžu. Pēc tam gaidī­ja, vēroja, sekoja… un nogalināja Leo, kas varēja vel daudz ko man pastastit.

Kāpēc viņš nenogalināja mani?

Horstmans man sekoja, pastrādāja savu briesmu darbu un no­zuda miglā… Man pie kājām pieripoja futbolbumba. Es to atsitu meitenītei ar divās priecīgās astītēs sasietiem matiem, un viņa man uzsmaidīja. Viņai trūka divu priekšzobu.

Konkordāts bija pie I lorstmana, un es varēju to aizmirst. Ja vien… ja vien man izdotos noskaidrot, kam viņš to nogādās.

Kāpēc viņš nepagaidīja alā ilgāk un nenogalināja ari mani? Kāpēc nepadarīja iesākto lidz galam? Šajā reizē tikt ar mani galā butu viegli. Taču viņš atstāja mani dzivu… Vai tāpēc, ka paspēja pievākt konkordātu? Cik svarigs tas viņam ir? Vai tas papildināts ar Simona algoto slepkavu vārdiem? Varbūt līdz pat mūsdienām tajā tiek rakstīti jauni un jauni vārdi?

Nē. Tas būtu neprāts.

Vai es vairs neesmu Horstmanam bīstams? Tagad, kad nogali­nāti divi veci viri, kas glabāja baisu pagātnes noslēpumu, un ie­gūts konkordāts, es viņu vairs neinteresēju, biju kā apendicīts, ar kuru var laimīgi nodzīvot visu mūžu.

Un tomēr - kāpēc viņš mani palaida?

Varbūt kāds mani piepeši aizstāv? Un šis "kāds" devis Horst­manam pavēli mani neaiztikt? Kas ir šis cilvēks? Zināju tikai vie­nu cilvēku, kas devis Horstmanam pavēles… Simons Verginijs. lā­ču tas bija sen.

Taču Horstmans jau reizi bija mēģinājis mani nogalināt. Kā­pēc jāapstājas pusceļā? Pat ja biju nekaitīgs vaļā pasprucis gals, kāpēc to nenocirst reizi par visam reizēm? Kāpēc tajā miglā viņš nenogalināja arī trešo, ja bija ticis galā ar diviem?

Varbūt man gluži vienkārši laimējies? Varbūt kāds viņu iztrau­cēja? Varbūt izglābos tāpēc, ka aizkavējos, pie alas neierazdamies laikā? Iespējams, viņš mani tajā miglā pazaudēja, varbūt mēs pa­gājām viens otram garām…

Ak Dievs, kāda jēga no visiem šiem minējumiem!

Tajā bridī es atkal atcerējos māsu Elizabeti. Vēlējos izstāstīt vi­ņai visu, ko esmu piedzīvojis, vēlējos redzēt viņas seju un ieskatī­ties zaļajās acīs, vēlējos… lai Dievs man palidz… vēlējos cieši pie- kļaut viņu pie krūtīm un nelaist vairs vaļā.

Nākamajā mirklī attapos, ka tādas iztēles ainas ir muļķīgas. Aizdomāties lidz kaut kam tadam! Acīmredzot pārdzīvotā šoka sekas.

Joprojām sēdēju parkā uz sola, un bērni, saģērbti siltās vējja- kās, joprojām skraidīja pa nodzeltējušo zālienu. Mazliet tālāk, par­kam otrā pusē, bija dzelzceļa stacija. Neliela ķieģeļu ēka, vientuļu ceļotāju piestātne. Es noraudzījos, kā vilciens apstājas, minūti vai divas pakavējas un klaudzēdams aizbrauc.

No stacijas iznāca vīrietis un tuvojās man. Pāri zālienam, garām bērnu baram. Apstājies manā priekšā, viņš nolika ceļaso­mu zemē.

- Man sacīja, ka šeit pieturot autobuss, kas brauc uz Svētā Sik­sta klosteri. - Vīrietis pagrozīja galvu uz visām pusēm, kā meklē­dams to vietu, tad pievērsās man. - Jāteic, jūs izskataties sliktāk, nekā biju iedomājies. Jusu drēbnieks nezinātu, kur acis likt. Kur tas der? Jūs atgādināt lupatlasi, nevis džentlmeni.

- Tēvs Danns, - es vārgā balsi noņurdēju.

Загрузка...