AIZLIDOJUMS

Tukšajā laukumā, pretī Losa darbnīcai, sāka lasīties ļaudis. Nāca no krastmalas, skrēja no Pētera salas puses, sastājās pulciņos, lūkojās uz zemo sauli, kas raidīja caur mākoņiem platus starus. Sākās pārrunas:

— Ko te sapulcējušies — vai kāds nosists?

— Tūlīt laidīsies uz Marsu.

— Te tev nu bija, tā tik vēl trūka!

— Ko jūs stāstāt? Kas laidīsies?

— Divi bandīti paņemti no cietuma, viņus ielodēs tērauda bumbā un — uz Marsu, izmēģinājuma pēc.

— Nudien, beidziet melst niekus!

— Ak tu nelieši, viņiem nav žēl cilvēku! …

— Tas ir: kādiem «viņiem»?

— Bet jūs, pilsoni, nepiesienieties.

— Nejēdzība, protams.

— Nu, bet ir arī ļaudis muļķi, ak tu kungs!

— Kāpēc ļaudis muļķi? No kā jūs to spriežat?

— Jūs pašu vajadzēja nosūtīt par šiem vārdiem.

— Lai paliek, biedri. Se tik tiešām vēsturisks notikums, bet jūs melšat velns zina ko.

— Kādos nolūkos tad sūta uz Marsu?

— Atvainojiet, nupat viens te stāstīja: aģitācijas literatūru vien iekrāvuši divdesmit piecus pudus.

— Tā ir ekspedīcija.

— Pēc kā?

— Pēc zelta.

— Pilnīgi pareizi — lai papildinātu zelta fondu.

— Vai daudz domā atvest?

— Neaprobežotu daudzumu.

— Pilsoni, vai mums vēl ilgi jāgaida?

— Tiklīdz saule nolaidīsies, tā viņi uzskries gaisā …

Līdz krēslai turpinājās kņada, gāja vaļā dažādas pārrunas pūlī, kas gaidīja neparasto notikumu. Cilvēki strīdējās, ķildojās, bet projām negāja.

Blāvi rieti applūdināja ar tumšsarkanu gaismu pusi no debess. Un, skat, lēni pašķirot pūli, parādījās lielais izpildkomitejas automobilis. Šķūnī no iekšienes iemirdzējās logi. Pūlis apklusa, pievirzījās tuvāk.

No visām pusēm atbrīvotais, kniedējumu rindām mirdzošais, olveidīgais aparāts stāvēja šķūņa vidū uz mazliet ieslīpa cementa paaugstinājuma. Tā spilgti apgaismotā iekšiene ar stepētajiem dzeltenās ādas rombiem bija redzama caur apaļo lūku.

Loss un Gusevs jau bija uzāvuši velteņus, apvilkuši aitādas puskažokus, uzlikuši galvā pilotu cepures. Izpildkomitejas locekļi, akadēmiķi, inženieri, žurnālisti stāvēja ap aparātu. Izvadrunas jau bija pabeigtas, fotouzņēmumi izdarīti. Loss pateicās izvadītājiem par uzmanību. Vioa seja bija bāla, acis kā no stikla. Viņš apkampa Hohlovu un Kuzminu. Palūkojās pulkstenī:

— Laiks doties ceļā!

Izvadītāji noklusa. Gusevs sarauca pieri un līda pa lūku iekšā. Aparāta iekšienē viņš apsēdis uz ādas spilvena, uzlika labāk galvā cepuri, sakārtoja puskažoku.

— Aizej pie sievas, nepiemirsti! — viņš uzsauca Hohlovam un vēl vairāk sarauca pieri.

Loss vēl vienmēr kavējās, lūkojās sev zem kājām. Viņš pacēla galvu un sacīja padobjā, satrauktā balsī:

— Es domāju, ka sekmīgi nolaidīšos uz Marsa. Esmu pārliecināts, paies vēl nedaudz gadu un simtiem gaisa kuģu šķels zvaigžņu izplatījumu. Mūžam, mūžam mūs virza uz priekšu meklējumu gars. Nu, bet, ja iesim bojā, atcerieties, biedri: lai cik laba ir dzīve, lai cik lieli tās sasniegumi, nekad nevajag apmierināties, mūžam, mūžam tik traukties uz priekšu, uz tāliem mērķiem.

Loss aprava savu runu, pavērās izvadītājos. Uzbīdīja uz acīm cepuri:

— Uz redzēšanos, biedri, lūdzu atiet pēc iespējas tālāk no aparāta …

Tūdaļ Gusevs sauca no lūkas:

— Biedri, es nodošu tur tiem uz Marsa kvēlu sveicienu no Padomju republikas. Vai pilnvarojat mani?

Pūlis iedūcās. Atskanēja aplausi.

Loss pagriezās, ielīda lūkā un tūlīt spēcīgi aizcirta to aiz sevis. Izvadītāji, spiezdamies kopā, uztraukti pār- mīdami dažus vārdus, metās skriet no šķūņa uz laukumu pie pūļa. Kāda balss sāka kliegt gari stiepjot vārdus:

— Uzmanīgāk, atejiet, gulstieties zemē!

Tagad tūkstošiem cilvēku klusēdami raudzījās uz četrstūrainajiem, apgaismotajiem šķūņa logiem. Tur

bija klusu. Klusums arī uz laukuma. Tā pagāja dažas minūtes. Daudzi nogulās zemē. Pēkšņi tālumā skaļi iezviedzās zirgs. Kāds iekliedzās drausmīgā balsī:

— Klusu!

Šķūni apdullinoši nodārdēja, nosprakšķeja. Tūlīt atskanēja stiprāki, biežāki dārdieni. Zeme nodrebēja. Pār šķūņa jumtu pacēlās truls meta-la knābis un iegrima dūmu un putekļu mākonī. Sprakstoņa kļuva stiprāka. Melnais aparāts parādījās it viss pār jumtu un it kā pielāgodamies palika karājoties gaisā. Sprādzieni saplūda nepārtrauktā kaukšanā, un četru asu ola iešķībi kā raķete uzšāvās pār pūli gaisā, devās uz rietumiem, novilka ugunīgu Svītru un nozuda tumšsarkanās, blāvās vakarblāzmas mākoņos.

Tikai tad pūlī atskanēja kliedzieni, sāka lidot gaisā cepures, cilvēki skrēja, ielenca šķūni.

Загрузка...