Aelita

BEZMIEGA NAKTS

Viss bija sagatavots aizlidojumam no Zemes. Bet divas turpmākās dienas vajadzēja gandrīz bez gulēšanas nopūlēties, novietojot aparāta iekšienē — dobajos spilvenos — daudzas un dažādas sīkas lietas. Tika kontrolētas ierīces un instrumenti. Tika noņemtas sastatnes ap aparātu, nojaukta viena daļa jumta.

Loss parādīja Gusevam kustības mehānismu un svarīgākās ierīces, Gusevs izrādījās veikls un apķērīgs vīrs.

Nākamajā dienā, sešos vakarā, bija paredzēts aizlidot.

Veļu vakarā Loss atlaida strādniekus un Gusevu; izdzēsis elektrību, izņemot spuldzīti virs galda, neizģērbies nolikās dzelzs gultā, šķūņa stūrī, aiz teleskopa trij- kāja.

Nakts bija klusa un zvaigžņaina. Loss negulēja. Aizlicis rokas aiz galvas, lūkojās krēslā. Daudzas dienas viņš bija cieties. Tagad, pēdējā naktī Zemes virsū, viņš ļāva sirdij vaļu: mocies, raudi.

Viņš atcerējās … Pustumša istaba.. Svece aizsegta ar grāmatu. Smacīga zāļu smaka. Uz grīdas, uz paklāja, — bļoda. Kad piecelies un ej garām bļodai, pa sienu, pa sērīgām tapetēm ligojas ēnas. Cik skumji! Gultā tā, kas visdārgākā pasaulē, — sieva Katja — ātri jo ātri, klusi elpo. Uz spilvena biezi, sajaukti mati. Ceļgali pacelti zem segas. Katja aiziet no viņa. Pārvērtusies nesen tik skaistā, maigā seja. Tagad tā sārta, nemierīga. Katja izbāzusi roku un plūkā ar pirkstiem segas malu. Loss atkal un atkal ņem viņas roku, bāž zem segas.

«Nu. paver acis. paskaties, atvadies no manis.» Viņa runā žēlā, tikko dzirdamā balsī: «Vel loru, vel loru.» Viņas bērnišķīgā, tikko dzirdamā, žēlā balss grib sacīt: «Atver logu.» Briesmīgāk par drausmām žēl viņas, žēl šās balss. «Katja, Katja, paskaties!» Viņš skūpsta viņas vaigus, pieri, aizvērtos plakstiņus. Viņas kakls dreb, krūtis raustās, pirksti ieķērušies segas malā. «Katja, Katja, kas ar tevi notiek?» Viņa neatbild, aiziet… Pacēlās uz elkoņiem, pacēla krūtis, it kā kāds no apakšas viņu grūstītu, mocītu. Mīlā galviņa noslīga no spilvena … Viņa atkrita atpakaļ, iegrima gultā. Zods ieplaka. Loss, izmisumā drebēdams, apkampa viņu, piekļāvās klāt.

… Nē, nē, nē — ar nāvi nevar samierināties …

Loss piecēlās no gultas, paņēma no galda kārbiņu ar papirosiem, aizpīpēja un staigāja kādu laiku pa tumšo šķūni. Tad pakāpās pie teleskopa, uzgāja Marsu, kas jau bija pacēlies pār Petrogradu, un ilgi skatījās uz nelielo, skaidro, silto lodīti. Tā mazliet trīsēja okulāra krustotajos diegos.

… Viņš atkal atlaidās guļus … Atmiņa atsvaidzināja vīziju. Katja sēž pakalnē zālē. Tālumā, aiz viļņojošiem laukiem, — Zveņigorodas zelta punktiņas. Klijas iras vasaras tveicē pār labību, pār griķu laukiem. Katju- šai karsti, viņu pārņēmis laiskums. Loss, sēdēdams līdzās, košļādams zālīti, raugās uz brūno Katjušas galvu, uz iedegušo plecu ar gaišo ādas svītriņu starp iedegumu un tērpu. Katjušas pelēkās acis ir vienaldzīgas un skaistas — arī tanīs iras klijas. Katjai astoņpadsmit gadu. Viņa sēž un klusē. Loss domā: «Nē, mana mīļā, man ir daudz svarīgāks uzdevums nekā ņemt un iemīlēt jūs šai pakalnā. Uz šo āķīti neuzķeršos, nebraukāšu vairs pie jums uz vasarnīcu.»

Ak dievs! Cik neprātīgi palaistas garām šīs vasarīgās, kvēlās dienas. Vajadzēja apturēt toreiz laiku! Tas vairs nav atgūstams! Nav atgūstams!..

Loss atkal cēlās no gultas, rāva sērkociņus, pīpēja, staigāja. Bet arī staigāt gar dēļu sienu bija nomācoši: kā zvērs bedrē.

Loss atvēra vārtus un lūkojās uz Marsu, kas jau bija pakāpies stipri augstu.

«Arī tur nevarēs aiziet no sevis — aiz Zemes, aiz nāves robežām. Kāpēc vajadzēja pamēģināt šo indi — mīlēt! Labāk dzīvot bez atmodas. Lido taču izplatījumā sastingušas dzīvības sēklas, ledus kristāli, snaudoši lido. Nē, jākrīt un jāizplaukst — jāatmostas slāpēs — mīlēt, savienoties, aizmirsties, nebūt vairs vientuļai sēklai. Un viss šis īsais sapnis tādēļ, lai atkal nāktu nāve, šķiršanās un atkal — ledus kristālu lidojums.»

Loss ilgi stāvēja vārtos. Dimanta krāsā — gan sārts kā asinis, gan zils — spulgoja Marss augstu pār dusošo Petrogradu. «Jauna, brīnišķa pasaule,» Loss domāja, «varbūt jau sen izdzisusi vai arī fantastiska, ziedoša un pilnīga … Tāpat no turienes kādreiz naktī lūkošos pats uz savu zvaigzni zvaigznājos.. Atcerēšos pakalnu un klijas, un kapu, kur atdusas Katja … Un vieglas būs manas sēras. .»

Pret rītu Loss uzlika virs galvas spilvenu un iesnau- dās. Viņu pamodināja ratu rīboņa krastmalā. Loss pārvilka delnu pār seju. Viņa acis, kas vēl bija nakts vīziju varā, vērās kartēs pie sienām, aparāta apveidos. Loss, pilnīgi pamozdamies, nopūtās, piegāja pie krāna un aplēja galvu ar aukstu ūdeni. Viņš uzvilka mēteli un devās pār tukšo laukumu uz savu dzīvokli, kur priekš pusgada bija nomirusi Katja.

Se viņš nomazgājās, noskuvās, uzvilka tīru veļu un drēbes, apskatījās, vai visi logi aizdarīti. Dzīvoklī neviens nedzivoja — visur bija putekļi. Viņš pavēra durvis uz guļamistabu, kur pēc Katjas nāves nekad nebija gulējis. Guļamistabā bija gandriz tumšs no nolaistajiem aizkariem, tikai skapis, kurā karājās Katjas drēbes, zaigoja ar savām spoguļdurvīm, — tās bija pusatvērtas. Loss sadrūma, piegāja uz pirkstgaliem un cieši aizdarīja tās. Tad aizslēdza guļamistabas durvis. Izgājis no dzīvokļa, noslēdza galveno ieeju un iebāza plakano atslēdziņu vestes kabatā.

Tagad viss bija nokārtots pirms aizbraukšanas.