Aelita

MIGLAINA LODĪTE

Ēdot brokastis, Gusevs sacīja:

— Mstislav Sergejevič, tas nu nav nekādā jēgā. Lidojām velns viņu sazin kādu gaisa gabalu, un lūdzu, — sēdi nomalē. Gurķoties pa vannam — tāpēc jau nebija vērts lidot šurp. Pilsētā taču viņi mūs neielaida, redzējāt, kā tas bārdainis sabozās. Ak Mstislav Sergejevič, sargieties no tā. Pagaidām mūs dzirdina, ēdina, bet kas būs vēlāk?

— Nesteidzieties, Aleksej Ivanovič, — sacīja Loss, raudzīdamies uz parūgti un saldi smaržojošiem gaišzilajiem ziediem, — padzīvosim, paskatīsimies, viņi redzēs, ka neesam bīstami, ielaidīs arī pilsētā.

— Nezinu, kā jūs, Mstislav Sergejevič, bet es neesmu atbraucis še gurķoties.

— Kas tad, pēc jūsu domām, mums jādara?

— Savādi to no jums dzirdēt, Mstislav Sergejevič! Vai tikai neesat saodis kaut ko saldu?

— Jūs gribat ķildoties?

— Nē, nevis ķildoties. Bet sēdēt — ziedus ost — to var arī pie mums uz Zemes, cik vien ādā lien. Bet es domāju — ja esam pirmie še ieradušies, tad Marss tagad ir mūsu, padomju Marss. To vajag nostiprināt.

— Dīvains jūs esat, Aleksej Ivanovič.

— Gan jau redzēsim, kurš no mums dīvains. — Gusevs parāva ādas jostu, paslieca plecus, viltīgi piemiedza acis. — Tas ir grūti, pats saprotu: mēs esam tikai divi. Bet nepieciešams, lai viņi mums izdod papiru, ka grib iestāties Krievijas Federatīvā Republikā. Ar labu viņi šo papīru mums, protams, nedos, bet jūs pats redzējāt: uz Marsa viņiem kaut kas nav kārtībā. Tādā ziņā mani acs neviļ..

— Ko tad, vai revolūciju gribat sarīkot?

— Kā to lai saka, Mstislav Sergejevič, gan redzēsim. Ar ko tad mēs Petrogradā atgriezīsimies? Žāvētu zirnekli aizvedīsim, vai? Nē, jāatgriežas un jāliek galdā: lūdzu — Marsa planēta pievienota Krievijas Federācijai. Tad ta Eiropa sacelsies spārnos! Zelta vien še, kā redzat, var vest kuģiem. Tā ja, Mstislav Sergejevič.

Loss domīgi vērās viņā; nevarēja saprast, vai Gusevs joko vai runā nopietni: viņa viltīgās, vientiesīgās actiņas smējās, bet kaut kur tanīs slēpās neprāta dzirksts.

Loss pakratīja galvu un, pieskardamies lielo ziedu gaišzilajām, caurspīdīgajām, it kā vaska ziedlapiņām, domīgi sacīja:

— Man neienāca prātā — kāpēc lidoju uz Marsu. Lidoju, lai atlidotu. Bija laiki, kad konkvistadori sarīkoja kuģi un brauca meklēt jaunas zemes. Jūrā parādījās nezināms krasts, kuģis ieīrās upes grīvā, kapteinis noņēma cepuri ar platajām malām un nosauca zemi savā vārdā. Pēc tam viņš sāka laupīt krastus. Jā, jums varbūt taisnība: nepietiek piebraukt pie krasta, jāpiekrauj kuģis ar dārgumiem. Mums jāieskatās jaunajā pasaulē, — kas tur par dārgumiem! Gudrība, gudrība, — re, kas Aleksej Ivanovič, jāizved ar mūsu kuģi.

— Grūti mums abiem būs saprasties, Mstislav Sergejevič. Jūs neesat nekāds vieglais cilvēks.

Loss iesmējās:

— Nē, tikai pats sev es esmu smags, sapratīsimies, mīļais draugs.

Pie durvīm kāds pieskrubināja. Mazliet pietupdamies aiz bailēm un godbijības, parādījās pārvaldnieks un ar zimēm lūdza doties viņam līdzi. Loss steidzīgi piecēlās, pārvilka plaukstu pār baltajiem matiem. Gusevs enerģiski sagrieza ūsas uz augšu. Viesi devās pa gaiteņiem un kāpnītēm uz attālāko mājas da|u.

Pārvaldnieks pieklauvēja pie zemām durvīm. Aiz tām atskanēja steidzīga, it kā bērna balss. Loss un Gusevs iegāja garā, baltā istabā. Gaismas stari ar tanīs dejojošiem puteklīšiem krita no griestu logiem uz mozaīkas grīdu, kur atspoguļojās vienādas grāmatu rindas, bronzas statujas, kas stāvēja starp lēzeniem skapjiem, galdiņi uz smailām kājiņām, blāvi ekrānu spoguļi.

Netālu no durvīm stāvēja jauna sieviete ar pelnu krāsas matiem, melnā tērpā, kas viņu iekļāva līdz kaklam, līdz roku plaukstām. Pār viņas augstu saceltajiem matiem slīdošā starā, kas krita uz zeltītajiem grāmatu sējumiem, dejoja puteklīši. Tā bija tā pati, kuru vakar pie ezera marsietis bija nosaucis par Aelitu.

Loss tai zemu palocījās. Aelita nekustēdamās vērās viņā milzīgām pelēku acu zīlītēm. Viņas bālzilganā, iegarenā seja tik tikko drebēja. Mazliet paceltais deguns, drusciņ iegarenā mute bija bērnišķi maiga. It kā no kāpšanas kraujā cilājās viņas krūtis zem melnajām un mīkstajām krokām.

— Ellio utara geo, — viņa izteica maigā, gandrīz čukstošā balsī, kas bija liega kā muziķa, un nolieca galvu tik zemu, ka kļuva redzams viņas pakausis.

Loss tikai nokraukšķināja pirkstus. Saņēmies sacīja nezin kāpēc pārspīlēti svinīgi:

— Atnācēji no Zemes apsveic tevi, Aelita.

Izteica un nosarka. Gusevs norunāja ar cieņu:

— Atļaujiet iepazīties, — pulka komandieris Gusevs, inženieris Mstislavs Sergejevičs Loss. Esam ieradušies jums pateikties par viesmīlību.

Noklausījusies Zemes cilvēku runu, Aelita pacēla galvu, viņas seja kļuva mierīgāka, acu zīlītes mazākas. Viņa klusēdama izstiepa roku, pagrieza šauro plaukstu uz augšu un tā turēja to kādu laiku. Losam un Guse- vam sāka likties, ka uz viņas plaukstas parādījusies bāl- zaļa lodīte. Tad Aelita ātri apgrieza plaukstu un devās gar grāmatu plauktiem bibliotēkas dibenā. Viesi gāja viņai līdzi.

Tagad Loss ievēroja, ka Aelita ir vienāda auguma ar viņu, maiga un liega kā tie ziedi ar rūgteno smaržu, kurus viņa bija atsūtījusi no rīta. Viņas platā tērpa apakšmala lidoja pa spoguļaino mozaīku. Apgriezdamās viņa smaidīja, bet viņas acis palika satrauktas, nemierīgas.

Viņa norādīja uz platu solu, kas stāvēja istabas ieapaļā paplašinājumā. Loss un Gusevs apsēdās. Tūlīt ari Aelita nosēdās viņiem pretim pie lasāmgaldiņa, nolika uz tā elkoņus un sāka maigi un vērīgi raudzīties

viesos.

Tā viņi kādu laiku klusēja. Pamazām Loss sāka sajust mieru un saldu tīksmi, — sēdēt, lūk, tā un vērties šai brīnišķajā, savādajā jaunavā.

Gusevs nopūtās, ieteicās pusbalsī:

— Laba meiča, ļoti patīkama meiča.

Tad Aelita sāka runāt, it kā pieskārās mūzikas instrumentam — tik brīnišķa bija viņas balss. Rindu pēc rindas viņa, tikko pavērdama lūpas, atkārtoja kādus vārdus. Viņas pelnu krāsas skropstas gan kļāvās ciet, gan lēni vērās vaļā.

Viņa atkal izstiepa roku ar plaukstu uz augšu. Gandrīz tai pašā brīdī Loss un Gusevs ieraudzīja viņas plaukstas iedoba bālzaļu, miglainu lodīti neliela ābola apmērā. Tā visa kustējās un zalgoja savā sfērā.

Tagad abi viesi un Aelita uzmanīgi raudzījās uz šo mākoņaino, opālo ābolu. Pēkšņi zalgošana tanī norima, izveidojās melni plankumi. Ieskatījies Loss iekliedzās: uz Aelitas plaukstas gulēja zemeslode.

— Talcetl, — viņa sacīja, norādīdama uz to ar pirkstu.

Lode sāka lēni griezties. Aizīrās garām Amerikas apveidi, Klusā okeāna Āzijas krasts. Gusevs uztraucas.

— Tur esam mēs, mēs — krievi, — viņš sacīja, bakstīdams ar nagu tur, kur bija Sibīrija.

Kā līkumaina ēna aizīrās Urālu grēda, Volgas lej — gala pavediens. Iezīmējās Baltās jūras krasti.

— Se, — sacīja Loss un norādīja uz Somu līci.

Aelita izbrīnā pacēla uz viņu acis. Lodes griešanās

apstājās. Loss koncentrējās, atmiņā radās ģeografijas kartes nostūris, — un tūlīt it kā viņa iztēles atplaik- snijums uz miglainās lodes virsmas parādījās melns traips, uz visām pusēm no tā skrejoši dzelzceļu pavedieni un uzraksts uz zaļganā lauka — «Petrograda».

Aelita ieskatījās un aizsedza lodi, tagad tā zaigoja caur viņas pirkstiem. Pavērusies uz Losu, viņa pašūpoja galvu.

— Ozeo, ho sua, — viņa sacīja, un Loss saprata: «Koncentrējieties un atcerieties.»

Tad viņš.sāka atcerēties Pēterburgas kontūras — granīta krastmalu, saltos, zilos Ņevas viļņus, tanīs nirstošu laiviņu, miglā iestrēgušās, garās Nikolaja tilta1 arkas, biezos rūpnīcu dūmus, blāvo saulrietu tvaikus un mākoņus, mitro ielu, sīku preču veikaliņa izkārtni, pavecu ormani uz stūra.

Atbalstījusi zodu, Aelita klusi raudzījās uz lodi. Tanī slīdēja Losa atmiņas, gan skaidras, gan it kā nobružātas. Izvirzījās blāvais Izāka katedrāles kupols, un tai pašā vietā jau parādījās granita kāpnes ūdens malā, sola pusloks, kāda skumji sēdoša blonda meiča, — viņas seja notrīsēja, pagaisa, un pār viņu divas sfinksas ar tiārām[5] galvā. Aizīrās skaitļu kolonas, kāds rasējums, parādījās liesmojoša ēze, drūmais Hohlovs, kas uzpūta ogles.

Aelita ilgi raudzījās savādajā dzīvē, kas pavērās viņas priekšā miglainajā lodes zalgošanā. Bet tad atveidi sāka jukt: tanīs uzmācīgi lauzās iekšā pavisam citādas ainavas — dūmu plaismas, ugunsgrēka blāzmas, auļojoši zirgi, nezin kādi skrejoši, krītoši cilvēki. Rau, visu aizsedzot, iznira bārdaina, asinīm slacīta seja. Gusevs skaļi nopūtās. Aelita uztraukta pagriezās pret viņu un tūlīt apgrieza plaukstu. Lode pazuda.

Dažas minūtes Aelita sēdēja, atspiedusies uz elkoņiem, aizsegusi ar roku acis. Piecēlās, paņēma no plaukta vienu no cilindriem, izņēma no tā kaula veltnīti un ielika lasāmgaldiņā, kam bija pierīkots ekrāns. Pēc tam viņa pavilka aiz saitītes, un bibliotēkas augšējos logus aizsedza zili aizkari. Viņa piebīdīja galdiņu pie sola un pagrieza ieslēgu.

Ekrāna spogulis iegaismojās, no augšas uz leju pa to sāka slīdēt marsiešu un dzīvnieku figūriņas, mājas, koki, dažādas ierīces.

Aelita sauca katru figūriņu vārdā. Kad figūriņas kustējās un tuvojās cita citai, viņa nosauca darbības vārdu. Dažreiz attēli krustojās ar krāsainām zīmēm kā dziedošaja grāmatā un atskanēja tikko dzirdama mūzikas frāze, — Aelita nosauca jēdzienu.

Viņa runāja klusā balsī. Lēni slīdēja šās savādās ābeces priekšmetu attēli. Klusumā, bibliotēkas iezilganajā krēslā uz Losu raudzījās pelnu krāsas acis. Aelitas balss ar spēcīgu un maigu burvestību iespiedās apziņā. Reiba galva.

Loss juta — viņa smadzenes skaidrojas, it kā paceļas miglas plīvurs, un jauni vārdi un jēdzieni iespiežas atmiņā. Tā turpinājās ilgi. Aelita pārvilka roku pār pieri, nopūtās un izdzēsa ekrānu. Loss un Gusevs sēdēja kā miglā.

— Ejiet likties gultā, — Aelita sacīja viesiem tai valodā, kuras skaņas vēl bija savādas, bet nozīme jau vīdēja apziņas miglā.