Aelita

NEBŪTĪBA

— Nu ko, Mstislav Sergejevič, — vai esat dzīvs?

Kaut kas apdedzināja muti. Šķidra uguns izplūda pa miesu, pa dzīslām, pa kauliem. Loss atvēra acis. Pavisam zemu pār viņu liesmoja putekļos ietīta zvaigznīte. Debesis bija dīvainas — dzeltenas, it kā šuvju caurdiegtas. Kaut kur skanēja, skanēja vienmērīgi sitieni, drebēja putekļos ietītā zvaigznīte.

— Cik pulkstenis?

— Pulkstenis apstājies, tad ta ķeza, — atbildēja kāda balss.

— Vai mēs jau sen lidojam?

— Sen, Mstislav Sergejevič.

— Bet kurp?

— Velns viņu zina, — nekā nesaprotu, tumsa un zvaigznes. . Drāžamies pasaules izplatījumā.

Loss atkal aizvēra acis, pūlēdamies iespiesties atmiņas tukšumā, bet atmiņā nekas neatausa, un viņš atkal iegrima smagā miegā.

Gusevs apsedza viņu siltāk un atgriezās pie novērošanas caurulītēm. Marss tagad likās mazāks par tējas tasīti. Kā mēness plankumi uz tā rēgojās izžuvušo jūru gultnes, nedzīvie tukšneši. Smiltīs ieputinātās Turnas disks vienmēr samazinājās, arvien tālāk no tā aizlidoja aparāts, drāžoties kaut kur galīgā tumsā. Brīžiem iedūrās acī zvaigznes stariņš. Bet, lai kā Gusevs skatījās, sarkanā zvaigzne nekur nebija redzama.

Gusevs nožāvājās, noklabināja zobus, tāda smeldze viņu nomāca tukšajā pasaules izplatījumā. Aplūkojis ūdens, pārtikas, skābekļa krājumus, ietinās segā un nogulās uz trīsošās grīdas līdzās Losam.

Pagāja nenoteiķti ilgs laiks. Gusevu pamodināja ēstgriba. Loss gulēja pavērtām acīm, seja viņam bija grumbaina, veca, vaigi iekrituši. Viņš klusi jautāja:

— Kur mēs tagad atrodamies?

— Vēl aizvien turpat, Mstislav Sergejevič, — izplatījumā.

— Aleksej Ivanovič, vai mēs bijām uz Marsa?

— Jūs, Mstislav Sergejevič, laikam pavisam esat zaudējis atmiņu.

— Jā, man kaut kas noticis … sāku atcerēties, un atmiņu tēli kaut kā nenoteikti izplēn. Nevaru saprast, kas patiesībā bijis, viss it kā sapnis. Dodiet dzert..

Loss aizvēra acis un mazliet vēlāk drebošā balsī jautāja:

— Vai arī viņa ir sapnis?

— Kas?

Loss neatbildēja, nolaida galvu, aizvēra acis.

Gusevs pavērās pa visām actiņām debesīs — tumsa, tumsa. Uzvilka uz pleciem segu un saknupis apsēdās. Negribējās ne domāt, ne atcerēties, ne kaut ko gaidīt. Monotoni klaudzēja, trīsēja dzelzs ola, kas ar reibinošu ātrumu traucās bezgalīgajā tukšumā.

Pagāja nesamērīgi ilgs laiks, kas nebija tāds kā uz Zemes. Gusevs sakumpis sēdēja stingā snaudā. Loss gulēja. Mūžības saltums neredzamiem putekļiem gulās uz sirds, uz apziņas.

Šausmīgs vaids iegriezās ausīs. Gusevs ieplestām acīm uzlēca kājās. Kliedza Loss, — stāvēja starp izsvaidītām segām, marles apsējs bija noslīdējis viņam no sejas.

— Viņa ir dziva!

Viņš pacēla kaulainās rokas un metās pret ādas sienu, sizdams to, skrāpēdams nagiem.

— Viņa ir dzīva! Laidiet mani ārā… Es smoku nost… Viņa bija, bija!..

Loss ilgi raustījās un kliedza, tad nevarīgi noslīga Guseva rokās. Un vēlreiz norima, iesnaudās.

Gusevs atkal sakumpa zem segas. Kā pelni bija izdzisušas visas iegribas, stinga jūtas. Dzirde bija pieradusi pie olas dzelzs pulsa un vairs neuztvēra skaņas. Loss murmināja miegā, vaidēja, brīžiem viņa seju apstaroja laime.

Gusevs lūkojās uz dusošo un domāja:

«Labi tev miegā, mīļais cilvēk. Un nevajag mosties, guli, guli … Ja pamodīsies — notupsies, rau tā, zem segas, drebēsi kā krauklis uz sasaluša celma. Ak nakts, nakts, pēdējais gals..»

Gusevam negribējās pat aizvērt acis, tā viņš sēdēja, raudzīdamies uz kādu mirdzošu nagliņu.. viņu bija pārņēmusi lielā vienaldzība, mācās virsū nebūtība..

Tā aizlidoja nesamērīgi ilgs laika sprīdis.

Atskanēja savāds troksnis, klaudzieni, kādu ķermeņu pieskaršanās no ārpuses olas dzelzs apšuvumam.

Gusevs atvēra acis. Apziņa atgriezās, viņš sāka klausīties — likās, ka aparāts virzās caur akmeņu un šķembu kaudzi. Kaut kas mācās virsū un sāka slīdēt gar sienu. Čabēja, čaukstēja. Lūk, iesitās otros sānos — aparāts nodrebēja. Gusevs pamodināja Losu. Viņi pielīda pie novērošanas caurulītēm un tūlīt abi iekliedzās.

Visapkārt tumsā bija šķembu lauki, kas mirdzēja kā dimanti. Akmeņi, šķautnes, kristālu skaldnes zibēja asiem stariem. Aiz šo dimanta lauku milzīgās tāles melnajā naktī rēgojās daudzstaraina saule.

— Mēs laikam virzāmies caur komētas galvu, — Loss čukstēja. — Ieslēdziet reostatus. Jātiek ārā no šiem laukiem, citādi komēta aiztrauks mūs pie Saules.

Gusevs pielīda pie augšējās actiņas, Loss nostājās pie reostatiem. Sitieni pret olas apšuvumu kļuva biežāki un stiprāki. Gusevs sauca no augšas:

— Vieglāk — šķautne pa labi… Tagad pilnā sparā … Kalns, kalns lido … Esam garām … Uz priekšu, uz priekšu, Mstislav Sergejevič!