Aelita

SAULRIETS

Izpletuši šaurus, miglainus spārnus, liesmojošā saule taisījās rietēt.

Loss un Gusevs steigšus gāja pa tumstošu, tagad vēl tuksnešaināku un mežonīgāku klajumu uz kanāla krastu. Saule ātri slīdēja aiz tuvā lauka malas — un pazuda. Apžilbinoši sārts mirdzums izplūda tai vietā, kur tā bija norietējusi. Smaili stari apmirdzēja pusi no debess un aši jo aši pārklājās pelēkiem pelniem — dzisa. Debesis likās necaurredzami tumšas.

Pelnu krāsas rietos zemu pār Marsu pacēlās liela, sarkana zvaigzne. Tā uzlēca kā nikna acs. Dažus acumirkļus tumsu piestrēdza tikai tās drūmie stari. Bet driz jau visā neaptverami augstajā debesu spraislī sāka parādīties zvaigznes, mirdzoši, zaļgani zvaigznāji, to ledainie stari durstīja acis. Drūmā zvaigzne, kāpdama augstāk, iekvēlojās arvien vairāk.

Aizgājis līdz krastam, Loss apstājās un, rādīdams ar roku uz zvaigzni, sacija:

— Zeme.

Gusevs noņēma cepuri, noslaucīja sviedrus no pieres. Atmetis galvu, lūkojās uz tālo dzimteni, kas īrās starp zvaigznājiem. Viņa seja bija sakritusi, skumja.

— Zeme, — viņš atkārtoja.

Tā viņi ilgi stāvēja uz senā kanāla krasta, kur zvaigžņu gaismā neskaidri rēgojās kaktusu apveidi.

Bet, paskat, virs asās apvāršņa svītras parādījās gaišs sirpis, mazāks par mēnesi, un sāka pacelties pār kaktusu lauku. Augu ķetnas meta garas ēnas.

Gusevs piegrūda ar elkoni Losam:

— Paskatieties, kas aiz mums.

Aiz viņiem pār kalnaino klajumu, pār birzēm un drupām mirdzēja Marsa otrais pavadonis. Tā apaļais, iedzeltenais disks, arī mazāks par mēnesi, slīga aiz robaina^ jiem kalniem. Uzkalnos zaigoja metala diski.

— Tad ta nakts! — Gusevs nočukstēja. — Kā sapnī.

Viņi uzmanīgi nokāpa no krasta kaktusu krūmājā.

Zem kājām pazibēja kāda ēna. Pinkains kamols skrēja pāri divu mēnešu atspulgiem. Nošņirkstināja zobus. Iepīkstējās — spalgi, neciešami, smalki. Kustējās mirgojošās kaktusu lapas. Pie sejas lipa tīmekļi, kas bija elastīgi kā tīkli.

Pēkšņi glūnīgs, plosīgs kauciens atskanēja naktī. Norima. Viss apklusa. Gusevs un Loss lieliem lēcieniem, drebēdami aiz riebuma un šausmām, skrēja pa lauku, augstu lēkdami pāri dzīvību atguvušajiem augiem.

Beidzot uzlecošā sirpja gaismā pazibēja aparāta tērauda apšuvums. Viņi pieskrēja klāt. Atsēdās, smagi elsdami.

— Nu nē, pa naktīm es šais zirnekļu apsēstajās vietās neesmu gājējs, — sacīja Gusevs. Viņš atskrūvēja lūku un ielīda aparātā.

Loss vēl kavējās. Klausījās, lūkojās visapkārt. Un, re, viņš ieraudzīja — starp zvaigznēm ar fantastisku siluetu īrās spārnota kuģa ēna.