Aelita

AELITAS RITS

Aelita pamodās agri un gulēja, atbalstījusies spilvenos. Viņas plašā, no visām pusēm vaļējā gulta pa paradumam stāvēja guļamistabas vidū uz paaugstinājuma. Griestu telts pārgāja augstā marmora akā, no turienes izklaidus krita rīta gaisma. Guļamistabas sienas ar bālo mozaīku palika pustumsā: gaismas stabs slīga tikai uz baltajiem palagiem, uz spilveniņiem, uz rokā atbalstīto Aelitas pelnu krāsas galvu.

Nakti viņa bija pārlaidusi nelabi. Savādu un baigu sapņu ainas nesakarīgi slīdēja viņas aizvērto acu priekšā. Miegs bija vārs kā ūdens plēksnīte. Visu nakti viņa juta sevi guļot un raugoties nogurdinošos rēgos un pusmiegā domāja: kādi nevajadzīgi sapņu tēli!

Kad griestu akā ieplūda rīta saule un gaisma noslīga uz gultas, Aelita nopūtās, pilnīgi pamodās un pašlaik gulēja nekustīgi. Viņas domas bija skaidras, bet asinīs vēl plūda nenoteikts baigums. Tas bija pavisam, pavisam nelabi.

Viņa nopūtās vēlreiz, izkāpa no gultas, uzvilka kājās pītas kurpītes, uzmeta rītasvārkus un devās uz vannas istabu.

Pelde viņu atspirdzināja, domas atgriezās pie ikdienas rūpēm. Katru rītu viņa sarunājās ar tēvu — tā bija parasts. Viņas istabā atradās neliels ekrāns.

Aelita piesēdās pie tualetes spoguļa, sakārtoja matus, iezieda ar smaržeļlu, tad noskaloja ar ziedu esenci seju, kaklu un rokas, paskatījās uz sevi caur pieri, saiga, pievirzija klāt galdiņu ar ekrānu un ieslēdza skaitļu dēli.

Miglainajā spogulī parādījās pazīstamais tēva kabinets: grāmatu skapji, kartogramas un rasējumi uz prizmām, kas griezās apkārt Ienāca Tuskubs, nosēdās pie galda, atbīdīja ar elkoni rokrakstus un uzmeklēja ar skatienu Aelitas acis. Viņa garo, smailo lūpu stūrī parādījās smaids:

— Kā gulēji, Aelita?

— Labi. Mājās viss labi.

— Ko dara Debesu Dēli?

— Viņi ir mierīgi un apmierināti. Viņi vēl gul.

— Vai tu turpini ar viņiem valodas stundas?

— Nē. Inženieris runā brivi. Viņa ceļabiedram zināšanu pietiek.

— Vai viņi vēl nevēlas atstāt manu māju?

— Nē, nē. ai nē!

Aelita atbildēja pārāk steidzīgi. Tuskuba blāvās acis izbrīna iepletās Zem viņa skatiena Aelita sāka virzīties atpakaļ, kamēr viņas mugura pieskārās krēsla atzveltnei. Tēvs sacīja:

— Es tevi nesaprotu.

— Ko tu nesaproti? Tēvs, kāpēc tu man visu nesaki? Ko tu esi nodomājis ar viņiem darīt? Es lūdzu tevi…

Aelita nenobeidza: Tuskuba seja pārvērtās, it kā to būtu apliesmojusi traku dusmu kvelde. Spogulis nodzisa. Bet Aelita vēl vienmēr vērās tā miglainajā virsmā, vēl vienmēr redzēja sev drausmīgo, katrai dzivai būtnei drausmīgo tēva seju.

— Tas ir šausmīgi, — viņa noteica, — tas būs šausmīgi — Viņa strauji piecēlās, bet [āva nosligt rokām un atkal apsēdās.

Viņu aizvien vairāk pārņēma nenoteikts baigums. Aelita lielam acim vēroja savu attēlu spogulī. Baigums ieplūda asinis, viņu sāka kratīt drebuli. «Cik tas bija nelabi, veltīgi.»

Negribot kā pagājušās nakts sapnis viņas priekšā parādījās Debesu Dēla seja — liela sniegbaltiem matiem, satraukta, nenotverami mainiga, gan skumjām, gan maigām acim. piesātinātām ar Zemes sauli, Zemes valgmi — baigām kā miglas aizas, negaisu verdošām, prātu satricinošam acim.

Aelita papurināja galvu. Sirds drausmīgi, dobji pukstēja. Noliekusies pār skaitļu dēlīti, viņa iebāza slēg- tapiņas. Miglainajā spogulī parādījās krēslā snaudoša vecīša sarauktā figūriņa starp daudziem spilventiņiem

Pa logu krita gaisma uz viņa izkaltušajām rokām virs pūkainās segas. Vecītis nodrebēja, sakārtoja noslīdējušās brilles, pavērās pāri stikliem ekrānā un pasmaidīja ar bezzobu muti.

— Ko teiksi, mans bērns?

— Skolotāj, man ir baigi, — Aelita sacīja, — skaidrība atkāpjas no manis. Es to negribu, es bīstos, bet nevaru.

— Vai tevi mulsina Debesu Dēls?

— Jā. Mani mulsina viņā tas, ko nevaru saprast. Skolotāj, es nupat runāju ar tēvu. Viņš bija nemiera pilns. Es jūtu — viņiem Augstākajā padomē notiek cīņa. Es bīstos, ka Padome nepieņem šausmīgu lēmumu. Palīdzi!

* — Tu nupat sacīji, ka Debesu Dēls mulsinot tevi. Labāk būs, ja viņš pilnīgi pazudīs.

— Nē! — Aelita izteica to ātri, asi, satraukti.

Vecītis sarauca pieri no viņas skatiena. Pačāpstināja

krunkaino muti.

— Es labi nesaprotu tavu domu gājienu, Aelita, tavās domās ir divdabība un pretrunas.

— Jā, es to jūtu.

— Lūk, labākais pierādījums, ka tev nav taisnība. Augstākās atziņas ir skaidras, mierīgas un nepretrunī- gas. Es darīšu, kā tu vēlies, un parunāšu ar tavu tēvu. Ari viņam nemierīgs raksturs, un tas var viņu pavedināt uz rīcību, kas neatbilstu gudrībai un taisnībai.

— Es cerēšu.

— Apmierinies, Aelita, un esi uzmanīga … Ieskaties dziļi sevī. Kas tevi satrauc? Tavās asinīs ir mulsa …

— Skolotāj, viņš mulsina mani ar ko citu.

— Lai ar cik trauksmainām jūtām viņš tevi mulsinātu, tu iesi bojā. Tikai gudrības saltums, Aelita, tikai visu dzīvu radību neizbēgamās bojā ejas mierīgs vērojums, tikai gaidas, ka tavs jau pilnīgais gars, kam nav vairs vajadzīga nekāda nožēlojama dzīves pieredze, beigs eksistēt, — tā ir laime. Saltas skumjas. Bet tu vēlies griezties atpakaļ dzīvē. Bīsties šā kārdinājuma, mans bērns. Viegli ir krist, viegli ir ripot no kalna lejā, bet lēni un grūti ir kāpt augšā. Esi gudra.

Aelita klausījās, viņas galva sliga lejup…

— Skolotāj, — viņa pēkšņi sacīja, un viņas lūpas nodrebēja, acīs pavīdēja ilgas, — Debesu Dēls sacīja, ka Zemes virsū viņi zina kaut ko tādu, kas ir augstāks par saprātu, augstāks par zinību, augstāks par gudrību. BH: kas tas ir — to es nesaprotu. Tāpēc arī mani pārņēmis baigums. Vakar mēs bijām pie ezera, uzlēca Sarkanā Zvaigzne, viņš norādīja uz to ar roku un sacīja: «Ap to vijas mīlas migla. Cilvēki, kas iepazīst mīlu, nemirst.» Ilgas saplosīja man krūtis, skolotāj.

Vecītis sarauca pieri, ilgi klusēja, bez apstājas kustējās tikai viņa izkaltušās rokas pirksti.

— Labi, — viņš sacīja, — lai Debesu Dēls tev to iemāca. Iekams tu nezināsi visu, netraucē mani. Esi uzmanīga.,

Spogulis nodzisa. Istabā ieilga klusums. Aelita paņēma no ce)iem mutautiņu un noslaucīja seju. Pēc tam pavērās sevī — uzmanīgi, stingri. Viņas uzacis pacēlās. Viņa atvēra nelielu šķirstiņu un zemu noliecās pār to, pārkravājot lietiņas. Atrada un uzmauca sev kaklā mazu, dārgmetālā iestiprinātu, sažuvušu brfnumzvēriņa indri ķepiņu, kura saskaņā ar seniem ticējumiem stipri palīdz sievietēm grūtos brīžos.

Aelita nopūtās un devās uz bibliotēku. Loss pacēlās viņai pretim no loga, kur bija sēdējis ar grāmatu rokā. Aelita pavērās viņā — lielais, labais, satrauktais. Viņai kļuva karsti ap sirdi. Viņa uzlika roku uz krūtim, uz brīnumzvēriņa ķepiņas, un sacīja:

— Vakar es jums apsolīju pastāstīt par Atlantīdas bojā eju. Sēdieties un klausieties.