Aelita

HAO

— Debesu Dēls, Debesu Dēls! — sauca sīka balstiņa.

Gusevs un Loss tuvojās mājai no birzes puses. Zilajā krūmājā parādījās smaila sejiņa. Tas bija Aelitas mehāniķis, pelēkā kažociņā ģērbies zēns. Viņš sasita rokas un sāka lēkāt, viņa sejiņa sakrunkojās kā tapiram. Pašķīris zarus, viņš parādīja cirka drupās paslēptu spārnoto laivu.

Viņš izstāstīja: nakts pagājusi mierīgi, pirms ausmas atskanējis attāls rībiens un parādījusies ugunsgrēka blāzma. Viņš nodomājis, ka Debesu Dēli gājuši bojā, ielēcis laivā un aizlidojis uz Aelitas paslēptuvi. Arī viņa dzirdējusi sprādzienu un no klints augšas lūkojusies uz ugunsgrēku. Viņa sacījusi zēnam: «Atgriezies mājās un gaidi Debesu Dēlu. Ja tevi notvers Tuskuba kalpi, mirsti klusēdams; ja Debesu Dēls nogalināts, nokļūsti pie viņa līķa, uzmeklē akmens flakoniņu, kas viņam klāt, un atved man.»

Loss, sakodis zobus, noklausījās zēna stāstu. Pēc tam Loss un Gusevs nogāja pie ezera, nomazgāja asinis un putekļus. Gusevs izgrieza no stipra koka milnu, gandrīz kā zirga kāju. Viņi iesēdās laivā, uzlidoja zaigojošajā zilgmē.

Gusevs un mehāniķis ievilka laivu alā, nogulās pie ieejas un izpleta karti. Sai brīdī no augšas, no klintīm noskrēja Iha. Raudzīdamās uz Gusevu, saņēma vaigus rokās. Asaras plūda straumēm no viņas mīlā mirdzošajām acīm. Gusevs līksmi iesmējās.

Loss viens devās lejā bezdibenī pie Svētā Sliekšņa. It kā vēja spārni trauca viņu pa stāvajām kāpnītēm, šaurajām ejām un tiltiņiem. Kas notiks ar Aelitu, ar viņu, vai tie izglābsies, vai ies bojā? — to viņš nepētīja: sāka domāt un atmeta šīs domas. Galvenais, satricinošais būs tas, ka tūdaļ viņš atkal ieraudzīs «zvaigžņu gaismas radīto».

Strauji pārskrējis pāri tvaika mutuļos ietītajam līkajam tiltam, kas veda pār alas ezeru, Loss, tāpat kā pagājušajā reizē, zemo kolonu otrā pusē ieraudzīja kalnu perspektīvu. Viņš uzmanīgi izgāja uz laukumiņa, kas karājās pār bezdibeni. Svētais Slieksnis mirdzēja blāvā zeltā.

Bija tveicīgi un klusi. Losam gribējās aizgrābti, maigi noskūpstīt rūsganās sūnas, soļu pēdas šai pēdējā patvērumā.

Dziļi lejā stīdza neauglīgas kalnu smailes. Blīvajā zilgmē vizēja ledāji. Rau, uguns sārta pelni, rau, nomīdītās sūnas, kur Aelita dziedāja ullas dziesmu. Ķirzaka ar šķautnainu muguru šņākdama metās skriet pa akmeņiem un, pagriezusi galviņu, sastinga.

Loss piegāja pie klints, pie trīsstūrainajām durtiņām, pavēra tās un pieliecies iegāja alā.

No griestiem gaismekļa apstarota, baltos spilvenos dusēja Aelita. Viņa gulēja augšpēdu, aizlikusi kailo elkoni aiz galvas. Viņas kalsnā seja bija skumja un maiga. Sakļautās skropstas trīsēja, viņa laikam redzēja sapni.

Loss noslīga pie viņas pagalvja un aizgrābts un satraukts raudzījās uz savu laimes un bēdu biedreni. Kādās mokās viņš tūlīt dotos, lai nekad nesatumstu šī brīnišķā seja, lai tiktu apturēta dailes un jaunības bojā eja.

Losam ienāca prātā tie, kas labirinta tumsā dvašo, čaukst un šņāc dziļajā akā, gaidīdami savu stundu. Viņš ievaidējās bailēs un skumjās. Aelita pamozdamās nopūtās. Viņas acis vēl brīdi bez sajēgas vērās Losā. Uz acis izbrīnā pacēlās. Viņa abām rokām atbalstījās spilvenos un apsēdās.

— Debesu Dēls, — viņa sacīja maigi un klusi, — mans dēls. Es redzēju tevi sapnī, tu nesi mani rokās pa stikla kāpnēm, nesi arvien augstāk. Es dzirdēju tavas sirds pukstus.

Loss noslīga ceļos pie guļvietas, nolika galvu uz spilvena. Aelita sāka glāstīt viņa baltos matus.

— Tu esi noguris, Debesu Dēls, mans vīrs. Aizdari uz dažiem mirkļiem acis. Aizmirsti visu, atpūties. .

Aiz alas durvīm atskanēja troksnis, it kā neskaitāmu bišu dūkoņa. Ne Loss, ne Aelita to nedzirdēja. Kaucošais troksnis kļuva stiprāks. Un, lūk, aizā kā drausmīga lapsene lēni ienira kara kuģis, skrāpēdams ar priekšgalu klintis.

Kuģis apstājās vienā līmenī ar laukumiņu. No kuģa malas nosvieda kāpnītes. Pa tām nokāpa Tuskubs un kareivju pulks bruņās un šķautnainām metala cepurēm galvā.

Kareivji sastājās puslokā ap alu. Tuskubs piegāja pie trīsstūrainajām durtiņām un sita pa tām ar spieķa galu.

Loss un Aelita gulēja dziļā miegā. Tuskubs pagriezās pret kareivjiem un pavēlēja, norādīdams ar spieķi uz alu:

— Ņemiet viņus!