Aelita

KARALIENES MAGRAS LABIRINTS

Loss un Gusevs uzmanīgi virzījās uz priekšu pa piesmakušo un tveicīgo tumsu.

— Nogriežamies, Mstislav Sergejevič …

— Vai eja šaura?

— Plata, rokas nesniedz.

— Atkal nezin kādas kolonas. Pag! Kur tad mēs… … Ne mazāk kā trīs stundas bija pagājušas no ta

brīža, kad viņi nokāpa labirintā. Sērkociņu vairs nebija.

Laternīti Gusevs bija pazaudējis jau kautiņa laikā. Viņi virzījās uz priekšu necaurredzamā tumsā.

Tuneli bezgalīgi sazarojās, krustojās, stiepās aizvien dziļāk. Dažreiz varēja skaidri dzirdēt noteiktu, vienmuļu krītošo ūdens pilienu troksni. Izplestās acis saskatīja neskaidrus, pelēkus apveidus, bet šie līganie plankumi bija tikai tumsas halucinācijas.

— Ne soļa tālāk!

— Kas ir?

— Nav dibena.

Viņi sāka klausīties. Sejā sitās saldens, sauss vējiņš. No tālienes, it kā no liela dziļuma, atplūda neskaidras nopūtas — kāds it kā ieelpoja un izelpoja. Nenoteiktā baigumā viņi juta, ka priekšā ir tukšs dziļums. Gusevs sataustīja zem kājas akmeni un iemeta tumsā. Pēc dažiem mirkļiem atskanēja nestiprs kritiena troksnis.

— Iegruvums.

— Bet kas tur dvašo?

— Nezinu.

Viņi pagriezās un satvēra sienu. Taustīja pa labi, pa kreisi, delnas slīdēja pa sabirstošām plaisām, spraišļu iedobumiem. Neredzamā bezdibeņa mala bija pavisam tuvu no sienas, gan pa labi, gan pa kreisi, gan atkal pa labi. Viņi saprata, ka nomaldījušies un nevar atrast eju, pa kuru nokļuvuši uz šās šaurās dzegas.

Viņi pieslējās līdzās, plecu pie pleca, pie raupjās sienas. Stāvēja, klausījās vienmuļajās nopūtās, kas nāca no dziļuma.

— Beigas, Aleksej Ivanovič?

— Jā, Mstislav Sergejevič, acīm redzot — beigas.

Pēc brīža Loss jautāja savādā balsī, paklusām:

— Vai tagad — nekā neredzat?

— Nē.

— Pa kreisi taluma.

— Nē, nē.

Loss nočukstēja kaut ko pie sevis, pārmija kājas:

— Neganti un valdonīgi mīlēt dzīvi… Tikai tā …

— Par ko jūs to sakāt?

— Par viņiem. Un arī par mums.

Arī Gusevs pārmija kājas, nopūtās:

— Lūk, dzirdiet, elpo.

Kas — vai nāve?

— Velns zina kas.

— Viņa ir še, — Loss sacīja tai pašā savādajā balsī.

Sai brīdī tālumā atskanēja dārdi neskaitāmos tuneļos.

Nodrebēja dzega zem kājām, notrīsēja siena. Sāka birt tumsā akmeņi. Gaisa viļņi aizdārdēja un apklusa. Tas bija septītais sprādziens. Tuskubs turēja vārdu. Pēc sprādziena atstatuma varēja vērot, ka Soacēra palikusi tālu rietumos.

Kādu laiku čabēja krītošie akmentiņi. Kļuva klusi, vēl klusāk. Gusevs pirmais ievēroja, ka nopūtas dziļumā norimušas. Tagad no turienes plūda dīvainas skaņas — šalkoņa, šņākoņa, likās, tur sāk mutuļot kāds mīksts šķidrums.Gusevs tagad kļuva kā ārprātīgs: izpleta rokas gar sienu un devās uz priekšu iekliegdamies, lamādamies, atsviezdams akmeņus.

— Dzega iet apkārt. Vai dzirdat? Vajag būt izejai. Pie joda, sasitu galvu! — Kādu laiku viņš virzījās uz priekšu klusēdams, pēc tam uztraukti teica kaut kur priekšā Losam, kas joprojām nekustīgi stāvēja pie sienas: — Mstislav Sergejevič … Rokturis … Svirslē- dzis … Nudien, svirslēdzis …

Atskanēja kaucoša, ierūsējusi čirkstoņa. Putekļaina gaisma uzliesmoja zem zema ķieģeļu kupola. Tā lēzeno spriešļu sāni balstījās uz šauras, gredzenveidīgas dzegas, kas nokārās pār apaļu, metru desmit platu šahtu.

Gusevs vēl arvien turējās pie svirslēdža roktura. Loss bija piespiedies pie sienas šahtas otrā pusē zem kupola arkas. Viņš ar delnu aizsedza acis no spilgtās gaismas. Tad Gusevs ieraudzīja, ka Loss atvilka roku un pavērās lejup šahtā. Viņš zemu noliecās ieskatīdamies. Viņa roka sāka drebēt, it kā pirksti censtos kaut ko nokratīt. Viņš pacēla galvu, baltie mati bija sacēlušies stāvus, acis ieplestas kā nāvīgās šausmās.

Gusevs uzsauca viņam:

— Ko jūs tā skatāties? — un tikai tad pavērās ķieģeļu šahtas dziļumā.

Tur kustējās, ņurdzījās tumšbrūnu spalvu mudžeklis. No tā nāca šī šņākoņa un čaukstoņa, kas kļuva arvien stiprāka un draudīgāka. Spalvu mudžeklis sacēlās, izbozās. Tas viscaur bija pārklāts pret gaismu pavērstām lielām, it kā zirga acīm, pinkainām ķetnām …

— Nāve! — Loss iekliedzās.

Tas bija milzīgs zirnekļu bars. Viņi acīm redzot vairojās siltajā šahtas dziļumā, sprādziens bija satraucis tos, un visa šī masa uzburbdama sāka rāpties uz augšu. Tie tad arī šņāca un mīksti čaukstēja. Pēkšņi viens no zirnekļiem izslietām ķetnām sāka skriet pa dzegu.

Izeja uz dzegu bija netālu no Losa. Gusevs iekliedzās:

— Bēdz! — un ar stipru lēcienu triecās pāri šahtai, noskrambādams galvu gar kupola spraisli, nokrita zemē pie Losa, saķēra viņu aiz rokas un vilka iekšā ejā, tunelī. Abi cik spēdami metās skriet.

Tālu cita no citas zem tuneļa spraišļiem dega noputējušas laternas. Biezi putekļi klāja grīdu, kolonu un statuju drupas, šauru durvju sliekšņus, aiz kuriem atradās citas ejas. Gusevs un Loss ilgi gāja pa šo gaiteni. Tas nobeidzās zālē ar lēzeniem spraišļiem, zemām kolonām. Vidū stāvēja sagrauta akmens statuja — sieviete ar platu un bargu seju. Dziļumā krēsloja durvju iedobumi. Arī še visu klāja putekļi — karalienes Magras statuju, trauku drumslas.

Loss apstājās, viņa acis bija glāžainas, izplestas.

— Tur viņu ir miljoniem, — viņš sacīja atskatīdamies, — viņi gaida, viņu stunda nāks, viņi uzvarēs dzīvību, kļūs par Marsa valdniekiem …

Gusevs aizvilka Losu visplatākajā tunelī, kas sākās no zāles. Laternas dega retumis un blāvi. Viņi gāja ilgi. Pārgāja pāri apaļam tiltam, kas bija pārmests pār platu plaisu, tās dibenā gulēja milzu mašīnu skrituļi. Tālāk atkal slējās putekļainas, pelēkas sienas. Grūtsirdība pārņēma sirdi. Aiz noguruma ļodzījās kājas. Loss vairākkārt atkārtoja klusā balsī:

— Laidiet mani, es atgulšos.

Viņa sirds brīžiem stājās pukstēt. Šausmīga smeldze pārņēma viņu, viņš klupdams vilkās pa putekļiem aiz Guseva. Aukstu sviedru lāses plūda pa seju. Loss bija ieskatījies tur, no kurienes vairs nevar būt atgriešanās. Un tomēr vēl stiprāks spēks viņu atvirzīja no šās robežas, un viņš vilkās pusdzīvs pa tukšiem, bezgalīgiem gaiteņiem.

Tunelis krasi nogriezās. Gusevs iekliedzās. Apa|ajā ejas ietvarā viņu acīm pavērās spilgti zilas, apžilbinošas debesis un Losam tik pazīstamā kalna ledū un sniegā mirdzošā virsotne. Viņi iznāca no labirinta netālu NO Tuskuba mājas.