Aelita

GAIŠZILAJĀ BIRZĒ

Soacēra pazuda tālu aiz kalniem. Kuģis lidoja pāri klajumam Sur tur bija redzamas vienmuļas ēku rindas, gaisa ceļu stabi un stieples, šahtu caurumi, piekrautas strūgas, kas kustējās šaurajos kanālos.

Bet tad mežu skupsnās arvien biežāk sāka pacelties klinšainas smailes. Kuģis nolaidās zemāk, pārlidoja pāri aizai un nosēdās uz pļavas, kas lēzeni slīga pret tumšiem un kupliem krūmājiem.

Loss un Gusevs paņēma maisus un līdz ar savu plikpauraino ceļabiedru devās pa pļavu lejup uz birzi.

Ūdens lāsītes, kas sitās no koka apakšas, mirdzēja varavīksnes staros pār rasā vizošo, cirtaino zāli. Zemu, garspalvainu, melnu un baltu lopu bars ganījās nogāzē. Visapkārt valdīja miers. Klusi čaloja ūdens. Pūta vējiņš.

Garspalvainie lopi gausi cēlās, pašķirdami ceļu cilvēkiem, un pagāja nostāk, cilādami savas lāčainās ķepas, pagrieza plakanus, īsus purnus. Uz pļavas nolaidās dzelteni putni un izpluksināja savas spalvas zem ūdens strūklu varavīksnes.

Viņi piegāja pie birzes. Kuplie sēru koki bija gaišzili. Sveķainās lapas sausi šalca nokārenajos zaros. Caur plankumainajiem stumbriem tālumā zaigoja mirdzošs ezera ūdens.

No pliekanās, saldās svelmes reiba galva šai zilajā biezoknī.

Birzē krustojās daudz taciņu, kas bija apkaisītas zeltsārtām smiltīm. Krustcelēs, apaļos laukumiņos, stāvēja veci, lieli smilšakmens tēli, daži salūzuši, apsūnojuši. Pār krūmājiem pacēlās kolonu atlūžņi, ciklopiskās sienas atliekas.

Celiņš nogriezās uz ezeru. Parādījās tā tumšzilais spogulis ar tāla, klinšaina kalna apgāztu virsotni. Odenī tikko kustējās sēru koku atspīdumi. Mirdzēja krāšņa saule. Krasta līkumā, ezerā slīgstošu, sūnainu kāpņu malās pacēlās divi milzīgi sēdošu cilvēku tēli, ieplaisājuši, staipekņiem apauguši.

Uz pakāpēm parādījās jauna sieviete. Viņai bija galvā dzeltena, smaila cepurīte. Viņa likās jaunavīgi tieva, baltzilgana līdzās apsūnojušā, sēdošā, pastāvīgi miegā smaidošā Magacitla smagajam stāvam. Viņai paslīdēja kāja, viņa saķēra akmens izcilni, pacēla galvu.

— Aelita, — nočukstēja marsietis, aizsedza acis ar piedurkni un aizvilka Losu un Gusevu no celiņa biezoknī.

Drīz vien viņi izgāja uz liela klajuma. Tā malā biezā zālē stāvēja drūma, pelēka māja ar slīpām sienām. No zvaigžņveidīgā, smilšainā laukumiņa mājas priekšā veda taisni celiņi pār pļavu lejup uz birzi, kur starp kokiem bija redzamas zemas akmens celtnes.

Plikpaurainais marsietis iesvilpās. No mājas ajzstūra parādījās mazs, resns marsietis svītrainā virsvalkā. Viņa tumšsarkanā seja bija kā ar bieti ieziesta. Saulē viebdamies, viņš pienāca klāt, bet, izdzirdis, kas ir atbraucēji, tūlīt gribēja bēgt. Plikpaurainais marsietis sāka ar viņu runāt pavēlnieka balsī, un resnītis, pietupdamies aiz bailēm, atgriezdamies, rādīdams dzeltenu zobu savā bezzobu mutē, veda viesus uz māju.