Aelita

LOSS PALIEK VIENS

— Revolūcija, Mstislav Sergejevič. Visa pilsēta ar kājām eaisā Lieliski!

Gusevs stāvēja bibliotēkā. Viņa parasti miegainajās acīs sprēgāja jautras dzirkstis, deguns bija saslējies uz augšu, ūsas izspūrušas. Rokas viņš bija dziļi sabāzis aiz ādas jostas.

— Es jau visu sakrāvu laivā: pārtiku, granātas. Dabūju viņu šautenīti. Taisieties drīzāk, metiet nost grāmatu, lidosim.

Loss, pierāvis kājas, sēdēja dīvāna stūrī, neredzošām acīm vērās Gusevā. Viņš jau vairāk nekā divas stundas gaidīja parasto Aelitas ierašanos, gāja pie durvim, klausījās — Aelitas istabās bija klusums. Viņš nosēdās dīvāna stūrī un gaidīja, kad atskanēs viņas soļi. Viņš zināja: vieglie soļi atbalsosies viņā kā debesu pērkons. Viņa ienāks, kā vienmēr, skaistāka, brīnišķīgāka, nekā viņš gaidījis, paies gar apmirdzētiem augšējiem logiem, spogujgrīdu pārlidos tās melnais tērps. Un viņā viss nodrebēs. Viņa dvēseles dzīles nodrebēs un sastings kā pirms negaisa.

— Vai jums ir drudzis, Mstislav Sergejevič? I

Loss nolaida galvu — tā ieurbās viņā Gusevs ar acīm. Viņš klusi jautāja:

— Kas notiek pilsētā?

— Velns viņu sazin. Ielās (aužu kā biezs, rūkoņa. Dauza logus.

— Aizlidojiet turp, Aleksej Ivanovič, bet vēl šonakt esiet atpakaļ. Es apņemos darīt visu, ko gribat. Taisiet revolūciju, ieceliet mani par komisāru, ja vajadzīgs — nošaujiet. Bet šodien, lūdzu, lieciet mani mierā. Labi?

— Lai iet, — Gusevs sacīja. — Pusnaktī atgriezīšos. Ihiņa uzmanīs, lai kāds mani nenodod.

Gusevs aizgāja.

Aiz loga aizlidojot gari nosvilpa laiva. Tad bibliotēkā pabāza galvu Iha.

— Debesu Dēls, nāciet pusdienās..

Loss steidzīgi devās uz ēdamistabu — baltu, apa|u telpu, kur šais dienās ēda kopā ar Aelitu. Še bija karsts. Pie kolonām augstās vāzēs smagi un tveicīgi smaržoja ziedi. Iha, novērsdama no asarām sasarkušās acis, sacīja:

— Jūs ēdīsiet viens pats, Debesu Dēls, — un pārklāja Aelitas traukus ar baltiem ziediem.

Loss sadrūma. Skumji nosēdās pie galda. Ēdienam nepieskārās, tikai drupināja maizi un izdzēra dažus kausus vīna. No spoguļkupola pār galdu skanēja, kā vienmēr ēšanas laikā, liega muziķa. Loss sakoda zobus.

No kupola dziļumiem plūda divējādas mūzikas skaņas — stīgu un pūtēju instrumentu: apvienojās, savijās, dainoja par neiespējamo. Augstos, dziedošos skandienos tās aiznira katra uz savu pusi, un nu jau zemās skaņas atkal aicināja, satraukti sasaucās un atkal dainoja par tikšanos, tuvojās viena otrai, virmoja kā sens sens valsis.

Loss sēdēja, sažņaudzis rokā šauro kausu. Iha, pagā- jusies aiz kolonas, slēpa seju tērpa krokās — viņai raustījās pleci. Loss nometa servjeti un piecēlās. Smeldzošā muziķa, ziedu tveice, stiprais vīns — viss bija pilnīgi veltīgi.

Viņš piegāja pie Ihas:

— Vai varu satikt Aelitu?

Neatsedzot seju, Iha papurināja rūsganos matus. Loss paņēma viņu aiz pleca:

— Kas noticis? Vai viņa slima? Man vajadzīgs viņu satikt.

Iha aizslīdēja gar Losa elkoni un aizskrēja. Pie kolonas uz grīdas palika Ihiņas nomestā fotogrāfijā. No asarām mitrā ģīmetne attēloja Gusevu pilnā kaujas tērpā: vilnas cepure, siksna uz krūtīm, viena roka uz zobena roktura, otrā — revolveris, aizmugurē plīstošas granātas; parakstīts: «Daiļajai Ihiņai par neaizmirstamu piemiņu.»

Loss nometa ģīmetni, izgāja no mājas un devās pa pļavu uz birzi. Viņš, pats nemaz nemanīdams, soļoja, augstu palēkdamies, murmināja:

— Negrib redzēt, — nav arī vajadzīgs. Nokļūt citā pasaulē ir neaptveramas pūles, lai sēdētu dīvāna stūri un gaidītu, gaidītu, kad viņa nāks, pasmaidīs, noglāstīs ar acīm. . Ārprāts! Gusevam taisnība — man ir drudzis. «Saodis kaut ko saldu.» Gaidīt kā debesu dāvanu maigu skatienu. . Pie joda! …

Viņu nikni kveldēja domas. Loss brīžiem iekliedzās kā zobu sāpēs. Neapsvērdams spēkus, palēcās asi augstu gaisā un krītot tikko noturējās kājās. Viņa baltie mati plīvoja. Viņš briesmīgi neieredzēja sevi.

Loss aizskrēja līdz ezeram. Ūdens bija kā spogulis; uz melnzilā līmeņa kvēloja saules staru kūļi. Bija tveicīgi karsts. Viņš saķēra galvu, nosēdās uz akmens.

No dzidrās ezera dzelmes lēni nira augšup apaļas purpursārtas zivis, kustināja garās spuras, vienaldzīgi raudzījās ūdeņainām acīm uz Losu.

— Jūs dzirdat, zivis, rēgules, muļķīgās zivis, — Loss pusbalsī sacīja, — es esmu mierīgs, runāju, skaidri apzinādamies visu. Rīt uz pilsētu. Cīņa — lieliski. Nāve — lieliski. Tikai ne mūzikas, ne ziedu, ne viltīgu kārdinājumu. Es vairs nevēlos tvīkt. Burvju lodīte uz viņas plaukstas — pie joda, pie joda, tas viss ir māņi, rēgi! …

Loss piecēlās, paņēma lielu akmeni un iesvieda zivju barā. Sāpēja galva. Gaisma žilbināja acis. Tālumā kalna virsotne mirdzēja ledū, kā ass pīķis pacēlās pār birzi. «Jāieelpo ledainais gaiss.» Loss piemiegtām acīm pavērās uz dimanta kalnu un devās šai virzienā caur zilo krūmāju.

Koki beidzās, viņa priekšā pacēlās tuksnešaina, kalnaina augstiene, ledainā virsotne bija tālu aiz augstienes malas. Pa ceļam zem kājām vāļājās izdedži un šķembas, visur rēgojās pamestu šahtu caurumi. Loss spītīgi nolēma kaut vai zobiem iekosties šai tālumā vizošajā sniegā.

Iesāņus gravā pacēlās brūnu putekļu mākonis. Karsts vējš attrauca daudzu balsu troksni. No uzkalna Loss ieraudzīja lielu pūli marsiešu, kas klīda pa sauso kanāla gultni. Viņi nesa garas nūjas ar galos piesietiem dunčiem, kapļus, rūdu drupināmos veserus. Gāja klupdami krizdami, kratīja ieročus un nikni rēca. Aiz viņiem pār brūnajiem mākoņiem laidās plēsigi putni.

Loss atcerējās nesenos Guseva vārdus par notikumiem. Nodomāja: «Jā — dzīvo, cīnies, uzvari, ej bojā … Bet sirdi turi cieši rokās.»

Pūlis pazuda aiz kalniem. Loss gāja ātri, kustības un cīņas alku satraukts, un pēkšņi apstājās, atmeta galvu atpakaļ. Augstajā zilgmē, nolaizdamās zemāk, īrās spārnota laiva. Rau, pamirdzēja, apmeta loku arvien zemāk zemāk, pārslīdēja pāri galvai un nolaidās lejā.

Laivā pacēlās kāds, ietinies baltās kažokādās, balts kā sniegs. No kažokādām, no ādas cepures uz Losu raudzījās Aelitas satrauktās acis. Viņam sāka strauji pukstēt sirds. Viņš piegāja pie laivas. Aelita atvirzīja no sejas kažokādu, kas bija kļuvusi mitra no elpas. Satum- sušām acīm Loss vērās viņai sejā. Viņa sacīja:

— Es ierados pēc tevis. Es biju pilsētā. Mums jābēg. Es mirstu aiz ilgām pēc tevis.

Loss tikai sažņaudza pirkstos laivas malu, ar pūlēm atvilka elpu.