Aelita

GUSEVA DARBĪBA PAGAJUŠAJĀ DIENA

Pulksten desmitos rītā Gusevs izlidoja no Tuskuba mājas uz Soacēru; laivā viņam bija aviācijas karte, ieroči, pārtika un sešas rokas granātas — tās viņš, Losam nezinot, bija paķēris līdzi no Petrogradas.

Pusdienas laikā Gusevs ieraudzīja lejā Soacēru. Centrālās ielas bija tukšas. Pie Inženieru padomes nama milzīgā, zvaigžņveidīgā laukumā stāvēja kara kuģi un karaspēks trijos koncentriskos puslokos.

Gusevs sāka nolaisties zemāk. Un tad viņu acīm redzot bija pamanījuši. No laukuma pacēlās mirdzošs seš-spārnu kara kuģis, trīsēdams saules staros, uzlidoja stāvus gaisā. Katrā kuģa malā stāvēja sidrabotas figūriņas. Gusevs palaida loku virs tā. Uzmanīgi izvilka no maisa granātu.

Uz kuģa sāka griezties krāsaini riteņi, sakustējās stiepju stiebri mastā.

Gusevs izliecās no laivas un padraudēja ar dūri. Uz kuģa atskanēja pakluss sauciens. Sidrabotās figūriņas pacēla īsas šautenes. Nokūpēja dzelteni dūmiņi. Iesvilpās lodes. Laivai atrāva sānos šķembeli.

Gusevs izgrūda lāstu. Pacēla rokas. Metās lejā uz kuģi. Traukdams kā vējš tam pāri, izsvieda granātu. Viņš dzirdēja, ka aiz muguras nodārdēja skaļš sprādziens. Sakārtoja stūres un pavērās atpakaļ. Kuģis liesmodams un izirdams neveikli virpuļoja gaisā un nogāzās uz jumtiem.

Ar to tad arī viss iesākās.

Lidodams pār pilsētu, Gusevs pazina spogulī redzētos laukumus, valdības ēkas, arsenālu, strādnieku kvartālus. Pie garas fabrikas sienas kā iztraucēts skudru pūznis viļņoja daudzgalvains marsiešu pūlis. Gusevs

laidās lejup. Pūlis metās sāņus. Gusevs smīnēdams nolaidās atbrīvotajā vietā.

Viņu pazina. Pacēlās simtiem roku, atskanēja saucieni: «Magacitls, Magacitls!» Pūlis sāka nedroši tuvoties. Viņš redzēja drebošas sejas, lūdzošas acis, plikus pakaušus — sarkanus kā redīsus. Tas bija nabadzīgu strādnieku pūlis.

Gusevs izkāpa no laivas, uzzvēla plecā maisu, ar plašu mājienu savēcināja gaisā roku.

— Sveiki, biedri! — Iestājās dziļš klusums. Gusevs likās īsts milzis šo trauslo cilvēciņu vidū. — Vai jūs, biedri, esat še sapulcējušies, lai pļāpātu vai lai karotu? Ja gribat pļāpāt, man nav laika, sveiki.

Pūlis smagi novaidējās. Izmisušās balsīs iekliedzās vairāki marsieši, un pūlis uztvēra viņu kliedzienus:

— Glāb, glāb, glāb mūs, Debesu Dēls!

— Tātad gribat karot? — Gusevs noteica un iegār- dzās aizsmakušā balsī: — Kauja sākusies! Man nupat uzbruka kara kuģis. Es to notriecu velnam rīklē. Pie ieročiem, visi man līdzi! — Viņš tvēra gaisu ar roku, it kā tvertu iemauktus.

Pūlim izspraucās cauri Gors (Gusevs viņu tūlīt pazina). Gors bija pelēks aiz uztraukuma, viņam raustījās lūpas. Viņš ieķērās ar pirkstiem Gusevam krūtīs:

— Ko jūs runājat? Uz kurieni mūs saucat? Mūs iznīcinās. Mums nav ieroču. Vajadzīgi citi cīņas līdzekļi …

Gusevs atgrūda no sevis viņa rokas.

— Galvenais ierocis ir izšķirties. Kas izšķiras, tam pieder vara. Ne tādēļ es atlidoju no Zemes, lai še pļāpātu … Es atlidoju no Zemes, lai jūs iemācītu izšķirties. Iesūnojuši jūs esat, biedri marsieši. Kas nebīstas nāves — lai nāk man līdzi! Kur jūsu arsenāls? Pie ieročiem! Visi man līdzi uz arsenālu! …

— Ai-jai! — iespiedzās marsieši.

Visi spiedās uz priekšu. Gors izmisuma pilnā drosmē izstiepa rokas pūlim pretim.

Tā sākās sacelšanās. Vadonis bija atradies. Galvas reiba. Neiespējamais likās iespējams. Gors, kas lēni un zinātniski bija gatavojis sacelšanos, bet pat pēc vakardienas vilcinājās un nevarēja izšķirties, pēkšņi it kā pamodās. Viņš norunāja divpadsmit trakas runas, kuras miglainie spoguļi pārraidīja strādnieku kvartālos. Četrdesmit tūkstoši marsiešu sāka virzīties uz arsenālu. Gusevs sadalīja uzbrucējus nelielos pulciņos, un viņi devās uz priekšu, slēpdamies aiz mājām, pieminekļiem, kokiem. Viņš pavēlēja nostādīt sievietes un bērnus pie visiem kontroles ekrāniem, ar kuriem valdība sekoja kustībai pilsētā, un lika gurdi lamāt Tuskubu. Sī aziātiskā viltība uz kādu laiku iemidzināja valdības, modrību.

Gusevs bijās kara kuģu gaisa uzbrukuma. Lai kaut uz neilgu laiku novērstu uzmanību, viņš nosūtīja piecus tūkstošus neapbruņotu marsiešu uz pilsētas centru — kliegt, lūgt siltas drēbes, maizi, havru. Viņš tiem sacīja:

— Neviens no jums neatgriezīsies no turienes dzīvs. Nepiemirstiet to. Ejiet.

Pieci tūkstoši marsiešu vienā rīklē iekliedzās: «Aijai!» — atpleta milzīgus saulessargus ar uzrakstiem un devās mirt, skumji kaukdami senu, aizliegtu dziesmu: Zern stikla jumtiem, Zem dzelzu arkām, Akmens podā Havra kūp.

Mēs esam līksmi, līksmi,

Dodiet mums rokās akmens podu!

Ai-jail Mēs neatgriezīsimies

Akmens lauztuvēs, šahtās,

Mēs neatgriezīsimies

Drausmu pilnajos, nedzīvajos gaiteņos

Pie mašīnām, mašīnām.

Mēs gribam dzīvoti Ai-jai! Dzīvot!

Dodiet mums rokās akmens podul

Vēcinādami milzīgos saulessargus, viņi kaukdami pazuda šaurajās ielās.

Arsenālu, zemu, kvadrātveidīgu celtni vecpilsētā, apsargāja neliela karaspēka daļa. Kareivji stāvēja puslokā uz laukuma bronzā kaltu vārtu priekšā, aizsedzot divas dīvainas mašīnas ar stiepļu spirālēm, diskiem un lodēm (tādu mašīnu Gusevs bija redzējis pamestajā mājā). Pa neskaitāmām līkām šķērsieliņām uzbrucēji pienāca un ielenca arsenālu: tā sienas bija stāvas un izturīgas.

Raudzīdamies no stūriem, slāpstīdamies aiz kokiem, Gusevs aplūkoja poziciju. Skaidrs — arsenālu vajadzēja ieņemt no priekšas, no vārtiem. Gusevs pavēlēja izcelt kādas bronzas durvis un apsiet ar virvēm. Uzbrucējiem pavēlēja mesties virsū ciešā masā, pēc iespējas draus- mīgāk kliegt: «Ai-jaib

Kareivji, kas apsargāja vārtus, mierīgi raudzījās uz kustību šķērsieliņās, tikai mašīnas bija izbīdītas uz priekšu, un mašīnu spirālēs sāka sprakstēt mēļas dzirkstis. Norādīdami uz mašīnām, marsieši saduga un klusi svilpēja: «Bīsties no tām, Debesu Dēls.»

Nedrīkstēja zaudēt laiku.

Gusevs izpleta kājas, ķērās pie virvēm un pacēla bronzas durvis — tās bija smagas, bet nekas, nest varēja. Tā viņš nogāja, mājas sienas aizsargāts, līdz laukuma malai, no turienes — vārti pavisam tuvu. Viņš klusi pavēlēja savējiem: «Gatavoties!» Noslaucīja ar piedurkni pieri, nodomāja: «Ak, tagad tikai vajadzētu sadusmoties!» Pacēla durvis, aizsedza sevi ar tām.

— Dod arsenālu! … — viņš ierēcās pārvērstā balsī un smagiem soļiem metās skriet pa laukumu uz kareivjiem.

Nodārdēja daži šāvieni, sprāgstošas lodes atsitās pret durvīm. Gusevs sagrīļojās. No visas tiesas sadusmojās un devās straujāk uz priekšu, skaļi lādēdamies. Bet visapkārt jau kauca, spiedza marsieši, sāka birt no visiem stūriem, parādes durvīm, kokiem. Gaisā skaļi sprāga bumba. Bet uzbrucēju straume noslaucīja kareivjus un briesmīgās mašīnas.

Gusevs lādēdamies aizskrēja līdz vārtiem un iezvēla pa atslēgu ar bronzas durvju stūri. Vārti nokrakšķēja un salūza. Gusevs ieskrēja kvadrātveidīgajā pagalmā, kur rindās stāvēja spārnoti kuģi.

Arsenāls bija ieņemts. Četrdesmit tūkstoši marsiešu dabūja ieročus. Gusevs savienoja spoguļtelefonu ar Inženieru padomes namu un pieprasīja izdot Tuskubu.

Valdība atbildēja ar to, ka izsūtīja gaisa eskadriļu uzbrukt arsenālam … Gusevs izlidoja tai pretim ar visu floti. Valdības kuģi bēga. Tos panāca, ielenca un iznīcināja virs senās Soacēras drupām. Kuģi krita no debesīm pie milzīgās Magacitla statujas kājām, un Maga- citls smaidīja aizvērtām acīm. Saulrieta zelts liesmoja uz viņa zvīņainās bruņu cepures.

Debesis bija dumpinieku varā. Valdība savilka policijas spēkus pie Padomes nama. Uz jumta uzstādīja ma- šinas, kas raidīja uguns lodes, — apaļus zibeņus. Daļu dumpinieku flotes notrieca zemē. Naktī Gusevs ielenca Augstākās padomes nama laukumu un sāka celt barikādes ielās, kas zvaigžņveidīgi stiepās no laukuma. «Es jūs mācīšu revolūciju taisīt, brūnie velni!» rūca Gusevs, rādīdams, kā jāizceļ bruģa plāksnes, jāgāž koki, jālauž durvis, jāpiebāž krekli ar smiltīm.

Pret Augstākās padomes namu viņi uzstādīja divas arsenālā iegūtās mašīnas un sāka apšaudīt ar uguns lodēm karaspēku. Bet valdība ieslēdza laukumu elektromagnētiskā laukā.

Tad Gusevs teica pēdējo, ļoti īso, bet spēcīgo runu tai dienā, uzkāpa uz barikādes un svieda citu pēc citas trīs rokas granātas. Sprādziena spēks bija šausmīgs: nozibēja trīs liesmu plandi, uzskrēja gaisā akmeņi, kareivji, mašīnu daļas, laukumu ietina putekļi un rūgti dūmi. Marsieši iekaucās un devās uzbrukumā. (Tas bija taisni tai brīdī, kad Loss pavērās miglainajā spogulī Tuskuba mājā.)

Valdība izslēdza magnetlauku, un no abam pusēm pār laukumu, pār karotājiem sāka dejot uguns bumbiņas, kas plīsa zilganu liesmu strēlēm. No dārdiem drebēja drūmās, piramīdveidīgās mājas.

Kauja neturpinājās ilgi. Pa kritušiem pārklāto laukumu izlases pulka priekšgalā Gusevs ielauzās Augstākās padomes namā. Nams bija tukšs. Tuskubs līdz ar visiem inženieriem bija aizbēdzis.