Aelita

AELITAS OTRAIS STĀSTS

— Lūk, ko mēs izlasījām krāsainajās grāmatās, — Aelita sacīja.

Tais tālajos laikos Zemes virsū pasaules centrā atradās Simt Zelta Vārtu pilsēta, kas tagad guļ okeāna dibenā. No pilsētas nāca zinibas un kārdinājumi grezni dzīvot. Tā pievilka pie sevis Zemes ciltis un iekveldēja tanis mežonīgu mantkāri. Pienāca brīdis, un jauna tauta uzbruka valdītājiem un sagrāba pilsētu. Civilizācijas

gaisma uz laiku apslāpa. Bet pagāja laiks, un tā uzliesmoja jaunā spilgtumā, iemantojusi svaigās uzvarētāju asinis. Aizritēja gadsimti, un no jauna staiguļu ordas kā mākoņi apsēda mūžīgo pilsētu.

SimtZeLTa Vārtu pilsētas pirmie nodibinātāji bija Zemzes cilts Āfrikas nēģeri. Viņi uzskatīja sevi par tās melnās rases jaunāko nozarojumu, kas sirmā senatnē apdzīvojusi Klusā okeāna viļņos bojā gājušo milzīgo Gvandanas kontinentu. Melnās rases pārpalikušās daļas bija saskaldījušās neskaitāmās ciltīs. Daudzas no tām bija pārvērtušās par mežoņiem un izvirtušas. Tomēr nēģeru asinīs virmoja varenās pagātnes atceres.

Zemzieši bija ārkārtīgi spēcīgi un liela auguma. Viņiem piemita neparasta īpašība: tie varēja atstatumā sajust priekšmetu būtību un formu, tāpat kā magnēts sajūt otra magnēta klātbūtni. So īpašību viņi bija attīstījuši, dzīvojot tropu mežu tumšajās alās.

Glābjoties no indīgās gohu mušas, Zemzes cilts atstāja mežus un sāka virzīties uz rietumiem, kamēr uzgāja dzīvei derīgu apgabalu. Tā bija kalnaina augstiene, kuru apskaloja divas milzīgas upes.

Še bija daudz augļu un medījumu, kalnos zelts, alva un varš. Krāšņi bija meži, pakalni un klusās upes, un tur neplosījās nāvīgie drudži.

Zemzieši uzcēla sienu pret plēsīgiem zvēriem un, atzimējot šās vietas izdevīgumu, sakrāva no akmeņiem augstu piramīdu.

Virs piramīdas viņi novietoja stabu ar klitli putna, cilts labvēļa spalvu pušķi, jo šis putns bija viņus ceļā glābis no gohu mušas. Zemzes cilts vadoņi greznoja galvas ar putna spalvām un iesauca sevi putnu vārdos.

Uz rietumiem no augstienes klejoja sarkanādaiņu ciltis. Zemzieši uzbruka tām, saņēma gūstekņus un pavēlēja art zemi, celt mitekļus, rakt rūdu un zeltu. Pilsētas slava izplatījās tālu rietumos un iedvesa bailes sarkanādaiņiem, jo zemzieši bija spēcīgi, prata uzminēt naidnieku domas un nogalināt tos lielā atstatumā, sviežot saliektu koka gabalu. Koka mizas laivās viņi īrās pa platajām upēm un ievāca no sarkanādaiņiem meslus.

Zemzes cilts pēcnācēji izgreznoja pilsētu ar apaļām akmens celtnēm, kurām bija niedru jumti. Viņi auda

lieliskas vilnas drēbes un prata pierakstīt domas ar priekšmetu attēliem, šo prasmi viņi bija saglabājuši atmiņas dzīlēs kā senu zudušās civilizācijas atceri.

Pagāja gadsimti. Un tad rietumos parādījās varens sarkano vadonis. Viņu sauca Uru. Viņš bija dzimis pilsētā, bet jaunībā aizgājis stepē pie medniekiem un staiguļiem. Viņš savāca neskaitāmus karapulkus un devās iekarot pilsētu.

Zemzes cilts pēcnācēji izlietoja aizsardzībai visas savas zināšanas: iznīdēja naidniekus ar uguni, laida tiem virsū satracinātu bifeļu barus, dragāja tos ar bumerangiem1, kas brāzās kā zibeņi. Bet sarkanādaiņu bija daudz, un tie bija ļoti mantkārīgi. Viņi sagrāba pilsētu un izlaupīja to. Uru izsludināja sevi par pasaules vadoni. Viņš pavēlēja Sarkanajiem kareivjiem ņemt sev Zemzes cilts jaunietes. Daļa uzvarēto, kas slēpās mežos, atgriezās pilsētā un sāka kalpot uzvarētājiem.

Sarkanie ātri piesavinājās Zemzes cilts zinības, paražas un mākslas. Uru dinastijas karavadoņi paplašināja īpašumus, rietumos viņi iznicināja staiguļus un pie Klusā okeāna sacēla zemes un akmens piramīdas. Austrumos viņi mācās virsū nēģeriem. Nigēras un Kongo krastos, klinšainajā piekrastē gar Vidusjūru, kas skalojās tur, kur tagad ir Sahāras tuksnesis, viņi lika pamatus stipriem cietokšņiem. Tas bija karu un jaunceltņu laikmets. Zemzes cilts zeme tad saucās par Hamaganu.

Pilsētai uzcēla visapkārt jaunu sienu, un tanī ierīkoja simt vārtus, kas bija apsisti ar zelta lapām. Mant- kāres un ziņkāres vilinātas, tur saplūda visas pasaules tautas. Starp daudzajām ciltīm, kas klaiņoja pa pilsētas tirgiem un cēla teltis pie tās sienām, parādījās vēl neredzēti cilvēki. Tie bija melnīgsnēji kā olīvas, ar lielām, kvēlām acīm un gariem deguniem kā knābjiem. Viņi bija gudri un viltīgi. Neviens nevarēja atcerēties, kad viņi ienākuši pilsētā. Bet jau pēc vienas paaudzes kā zinātne, tā tirdzniecība Simt Zelta Vārtu pilsētā izrādījās šās nelielās cilts rokās. Viņi sauca sevi par «Aama dēliem».

•Bumerangs — austrāliešu koka ierocis. Kad to izsviež, tas grieža^ kā propelleris un, ja neķer tnerķi, atgriežas tur, no kurienes sviests.

Gudrākie Aama dēli izlasīja senos Zemzes cilts uzrakstus un sāka attīstīt sevī spēju redzēt priekšmetu būtību. Viņi uzcēla Dusošās Nēģera Galvas apakšzemes templi un sāka pievilkt ļaudis, pareģoja likteni un rādīja ticīgajiem mirušo ēnas.

Ar bagātību un zināšanu spēku Aama dēli nokļuva līdz zemes pārvaldīšanai. Viņi dabūja savā pusē daudzas ciltis un tai pašā laikā radīja valsts malienās un pašā pilsētā sacelšanos par jaunu ticību. Asiņainā cīņā gāja bojā Uru dinastija. Aama dēli sagrāba varu.

Ap šo seno laiku notika pirmais Zemes satricinājums. Daudzās vietās starp kalniem iznira liesmas, un pelni ietina debesis. Lielas zemes platības Atlantijas kontinenta dienvidos nogrima okeānā. Ziemeļos no jūras dibena pacēlās klinšainas salas un savienojās ar sauszemi: tā izveidojās Eiropas līdzenuma kontūras.

Visu savu varu Aama dēli izlietoja, lai ieviestu kultūru daudzajās ciltīs, kas kādreiz bija padevušās Uru dinastijai un pēc tam no tās atkritušas. Bet Aama dēli necienīja karu. Viņi sarīkoja ar Dusošā Nēģera Galvu izgreznotus kuģus, piekrāva tos ar garšvielām, audumiem, zeltu un ziloņkaulu. Viņi tirgojās un dziedināja ar buramiem vārdiem un maģiskām formulām slimos un gaudenos. Preču apsardzībai viņi cēla katrā zemē lielu, piramīdveidīgu māju, uz kurieni pārnesa Dusošā Galvu. Ja tauta sacēlās pret ienācējiem, no kuģa nokāpa bronzā kalts sarkanādaiņu karapulks ar spalvām greznotiem vairogiem un augstām bruņu cepurēm, kas iedvesa šausmas.

Tā no jauna vērsās plašumā un nostiprinājās senās Zemzes cilts zemes īpašumi. Tagad tā saucās par At- lantīdu. Atlantu tirdzniecības kuģi īrās uz austrumiem līdz Indijai, kur vēl valdīja melnā rase. Āzijas austrumu piekrastē viņi pirmoreiz ieraudzīja gigantus ar dzeltenām un plakanām sejām. Šie cilvēki svieda akmeņus viņu kuģos.

Dusošās Galvas kults bija pieejams katram — tas bija varas un spēka galvenais ierocis, bet kulta nozīmi un iekšējo saturu Atlanti glabāja vislielākā slepenībā. Viņi audzēja Zemzes cilts gudrības sēklu un bija vēl pašā sākumā uz tā ceļa, kas noveda bojā visu rasi.

Viņi runāja tā:

«Patiesā pasaule nav redzama, nav jūtama, nav dzirdama, tai nav garšas un smaržas. Patiesā pasaule ir saprāta kustība. Šās kustības sākuma un beigu mērķi nav aptverami. Saprāts ir matērija, kas vēl cietāka nekā akmens un ātrāka nekā gaisma. Meklēdams mieru kā katra matērija, saprāts iekrīt it kā miegā, tas ir, kļūst lēnāks, ko sauc par saprāta iemiesošanos vielā. Sakarā ar miega dziļumu saprāts iemiesojas ugunī, gaisā, ūdenī, zemē. No šīm četrām stihijām rodas redzamā pasaule. Priekšmets ir saprāta pagaidu sabiezējums. Priekšmets ir sabiezējoša saprāta sfēras kodols, it kā apaļš zibens, kurā sablīvējas pērkona gaiss.

Kristālā saprāts atrodas pilnīgā mierā. Zvaigžņu izplatījumā saprāts ir pilnīgā kustībā. Cilvēks ir tilts starp šiem diviem saprāta stāvokļiem. Caur cilvēku plūst saprāta vilnis redzamajā pasaulē. Cilvēka kājas izaug no kristālā, viņa vēders ir saule, viņa acis — zvaigznes, viņa galva — bļoda ar malām, kas izplešas Visumā.

Cilvēks ir pasaules valdnieks. Viņam paklausa stihijas un kustība. Viņš valda tās ar spēku, kas izplūst no viņa saprāta, tāpat kā gaismas stars izplūst pa māla trauka kaklu.»

Tā runāja Atlanti. Vienkāršā tauta nesaprata viņu mācību. Daži pielūdza dzīvniekus, citi mirušo ēnas, citi elkus, citi nakts trokšņus, pērkonu un zibeni vai bedri zemē. Bija neiespējami un bīstami cīnīties ar šīm daudzajām māņticībām.

Tad priesteri — augstākā Atlantu kasta saprata, ka jāievieš skaidrs un saprotams, visiem vienāds kults. Viņi sāka celt milzīgus, ar zeltu izrotātus tempļus un ziedot tos saulei — bargai un dzīvinošai, mirstošai un no jauna atdzimstošai dzīvības mātei un valdniecei.

Saules kults drīz vien pārņēma visu Zemi. Ticīgie izlēja daudz cilvēku asiņu. Galējos rietumos starp sarkanādaiņiem saule pieņēma spalvām apklātas čūskas veidu. Galējos austrumos saule, mirušo ēnu valdniece, pieņēma ar putna galvu greznota cilvēka veidu.

Pasaules centrā, Simt Zelta Vārtu pilsētā, bija uzcelta pakāpjveidīga piramīda, tik augsta, ka mākoņi dū- makoja ap tās virsotni, turp pārnesa Dusošā Galvu. Pie piramīdas pakājes uz laukuma bija nostādīts spārnains zelta vērsis ar cilvēka seju, lauvas ķetnām. Zem tā nedziestoši dega uguns.

Tais dienās, kad diena ar nakti vienādā garumā, tautas priekšā, olveidīgām bungām rībot, sievietēm dejojot, augstākais priesteris, Saules Dēls, varenais virsaitis, nogalināja skaistāko pilsētas jaunekli un sadedzināja viņu vērša vēderā.

Saules Dēls bija pilsētas un zemju neaprobežots valdnieks. Viņš cēla slūžas un ierīkoja apūdeņošanu, izdalīja no pārdotavām drēbes un uzturu, noteica, cik kuram pienākas zemes un lopu. Daudzie ierēdņi bija viņa pavēļu izpildītāji. Neviens nevarēja sacīt — «Tas ir mans», jo viss piederēja saulei. Darbs bija svēts. Par laiskumu sodīja ar nāvi. Pavasarī Saules Dēls pirmais izgāja tīrumā un af vēršiem izdzina vagu, iesēja kukurūzas graudus.

Tempļi bija pilni ar labību, audumiem, garšvielām. Atlantu kuģi ar purpura burām uz kurām bija izšūta čūska, kas tur mutē sauli, vagoja visas jūras un upes. Iestājās ilgs miers. Ļaudis piemirsa, kā jātur rokā šķēps.

Un tad pār Atlantidu sabiezēja mākonis no austrumiem.

Āzijas austrumu augstienēs dzīvoja spēcīga Učkuru cilts ar dzeltenām sejām, šķībām acim. Viņi padevās kādai velna apsēstai sievietei, kuru sauca Su Hutam Lu, kas nozīmēja — «tā. kas runā ar mēnesi».

Su Hutam Lu sacīja Učkuriem:

«Es jūs vedīšu uz zemi, kur saule slīgst kalnu aizā. Tur ganās tik daudz aunu, cik zvaigžņu debesīs, tur plūst kumisa upes, tur ir tik augstas jurtas, ka katrā var sadzīt kamieļu baru. Tur vēl nav spēruši kāju jūsu zirgi, un jūs vēl neesat smēluši upju ūdeni savās bruņu cepurēs.»

Učkuri nokāpa no augstienes un uzbruka daudzajām dzelteno staiguļu ciltīm, uzvarēja tās un kļuva par viņu karavadoņiem. Viņi sacīja tiem, kas bija uzvarēti: «Nāciet mums līdzi uz saules zemi, kuru norādījusi Su Hutam Lu.»

Staiguļi, kas pielūdza zvaigznes, bija lieli sapņotāji un nepazina baiļu. Viņi novāca jurtas un sāka dzīt ganāmpulkus uz rietumiem. Virzījās lēnām gadu pēc gada. Priekšā atradās Učkuru jātnieki, kas uzbruka, cīnījās un iznīcināja pilsētas. Aiz jātniekiem nāca ganāmpulki un pajūgi ar sievietēm un bērniem. Staiguļi pagāja garām Indijai un izrisa pa Eiropas austrumu līdzenumu.

Tur daudzi palika ezeru malās. Spēcīgākie turpināja virzīties uz rietumiem. Vidusjūras piekrastē viņi iznīcināja Atlantu pirmo koloniju un dabūja zināt no uzvarētajiem, kur atrodas saules zeme. Še Su Hutam Lu nomira. No viņas galvas noņēma matus līdz ar ādu un piesita pie augstas kārts. Ar šo karogu viņi devās tālāk gar jūras krastu. Tā viņi nonāca līdz Eiropas malai un, palūk, ieraudzīja no kalnu augstumiem apsolītās zemes apveidus. Kopš tās dienas, kad Učkuri pirmoreiz nokāpa no augstienes, bija pagājuši simt gadi.

Staiguļi sāka cirst mežus un taisīt plostus. Ar plostiem viņi pārcēlās pāri sāļai, siltai upei. Nonākuši iecerētajā Atlantīdas zemē, staiguļi uzbruka svētajai Tules pilsētai. Kad viņi sāka rāpties uz augstajām sienām, pilsētā atskanēja zvanu skaņas; zvanīšana bija tik patīkama, ka dzeltenie neizpostīja pilsētu, neiznīcināja iedzīvotājus, neizlaupīja tempļus. Viņi paņēma pārtikas un apģērbu aizgādu un devās tālāk uz dienvidrietumiem. Putekļi, kurus sacēla rati un ganāmpulki, aizsedza sauli.

Beidzot staiguļiem aizkrustoja ceļu sarkanādaiņu vS karaspēks. Atlanti bija visi tērpušies zeltā, daudzkrāsainās spalvās, izlutināti un skaisti pēc izskata. Učkuru jātnieki iznicināja tos asiņainā kaujā, kas ilga no saules lēkta līdz rietam.

No Simt Zelta Vārtu pilsētas izsūtīja vēstnešus uz rietumiem pie sarkanajiem, uz dienvidiem pie nēģeriem, uz austrumiem pie Aama ciltīm, uz ziemeļiem pie ciklopiem. Atlanti ziedoja cilvēku upurus. Nedziestoši liesmoja uguns sārti tempļu virsotnēs.

Prātnieki aiznesa Lielo Zināšanu grāmatas dziļi kalnu alās un ieraka zemē.

Sākās karš. Tā liktenis bija jau iepriekš izšķirts: Atlanti varēja aizstāvēt tikai savu pārsātināto bagātību, staiguļiem bija mežonīga mantkāre un ticība uz to, kas viņiem apsolīts. Tomēr cīņa bija ilgstoša un asiņaina. Zeme tika izpostīta. Sāka plosīties bads un mēris. Kara

pulki izklīda un laupīja visu, ko spēja. Simt Zelta Vārtu pilsēta tika ieņemta triecienuzbrukumā un tās sienas nojauktas. Saules Dēls metās zemē no pakāpjveidīgās piramīdas. Nodzisa ugunis tempļu virsotnēs. Nedaudzi prātnieki un iesvētītie aizbēga kalnos, alās. Civilizācija gāja bojā.

Starp varenās pilsētas sagrautajām pilīm, pa laukumiem, kas bija apauguši ar zāli, klejoja aitas, un gans ar dzelteno seju dainoja skumju dziesmu par svētlaimīgo, sirdij dārgo valsti, kas ir kā mirāža stepē un kur zeme ir zila un debesis mirdz zeltā.

Staiguļi jautāja saviem vadoņiem: «Kurp vēl mums doties?» Vadoņi atbildēja tiem: «Mēs esam atveduši jūs apsolītajā zemē, apmetieties un dzīvojiet mierīgi.»

Učkuri, dzeltenģīmju virsaiši, izvēlējās gudrāko karavadoni un uzticēja tam iekarotās zemes pārvaldīšanu. Viņu sauca Tubalu. Viņš pavēlēja salabot sienas, iztīrīt dārzus, art laukus un atjaunot mitekļus. Viņš izdeva daudz gudru un vienkāršu likumu. Viņš atsauca pie sevis alās aizbēgušos prātniekus un iesvētītos un sacīja tiem: «Manas acis un ausis atvērtas gudrībai.» Viņš iecēla tos par padomdevējiem, atļāva atvērt tempļus un izsūtīja uz visām pusēm vēstnešus ar ziņu, ka grib mieru.

Tā sākās trešais, visaugstākais Atlantu civilizācijas vilnis.

Staiguļi ātri sakusa ar citām ciltīm. No jurtām, ganāmpulkiem, mežoņu brīvestības palika pāri tikai dziesmas un teikas. Jātnieku un karavadoņu pēcnācēji bija pilsētas aristokrātijā. Atlanti cienīja zinātnes, mākslas un greznību. Viņi izgreznoja pilsētu ar jaunām sienām un septiņstūru torņiem, pārklāja ar zeltu divdesmit vienu milzīgās piramīdas pakāpi, ievilka akveduktus, pirmoreiz sāka izmantot arhitektūrā kolonu.

No jauna tika izlasītas senās Zemzes cilts grāmatas un gudrās Aama dēlu grāmatas. Alās atrada pusizplēnējušus «septiņus Dusošā papirusus». Līdz ar šo atklājumu sāka ātri attīstīties zinātne.

Jaunās zinātnes pamats bija šāds:

«Cilvēkā snauž visvarenākais pasaules spēks — saprāta matērija. Tāpat kā drošas rokas uzvilkta stopa bulta ķer mērķi, tā arī snaudošā saprāta matērija var

sasprindzināt ar zinātnes rokas vadītu gribas stopu. Mērķtiecīgās zinātnes spēks ir bezgalīgs.»

Zinātnes mācība sadalījās divās daļās: sagatavošanās daļā — miesas, gribas un prāta attīstībā un pamat- daļā — dabas, pasaules un formulu izpratnē, ar kurām mērķtiecīgās zinātnes matērija pārvalda dabu.

Pilnīga zinātnes apguve, vēl Zemes virsū neredzētas un līdz šim laikam neatgūtas kultūras uzplauksme ilga vienu gadsimtu, starp četrsimt piecdesmito un trīssimt piecdesmito gadu pirms Ūdensplūdiem, tas ir, pirms At- lantīdas bojā ejas.

Zemes virsū valdīja vispārīgs miers. Zemes speķi, kurus atdzīvināja zinātne, bagātīgi un krāšņi kalpoja cilvēkiem. Dārzi un lauki deva milzīgu ražu, ganāmpulki vairojās, darbs bija viegls. Tauta atcerējās senās paražas un svētkus, un neviens neliedza tai dzīvot, mīlēt, līksmot. Teiksmās šis gadsimts nosaukts par zelta gadsimtu.

Tai laikā uz Zemes austrumu robežas uzstādīja sfinksu — saprāta simbolu. Uzcēla septiņus pasaules brīnumus: labirintu, kolosu Vidusjūrā, stabus Gibraltāra rietumos, zvaigžņu skaitītāju torni Poseidonesā, sēdošu Tubala statuju un Lemuru pilsētu Klusā okeāna salā.

Melno cilvēku ciltīs, kas līdz tam dzīvoja, saspiestas tropu purvos, ieplūda zinātnes gaisma. Nēģeri ātri piesavinājās civilizāciju un sāka celt milzu pilsētas Centrālajā Āfrikā.

Bet tad gudrākie starp zināšanās iesvētītiem sāka saprast, ka visā civilizācijas uzplaukumā guļ sākotnēja kļūda. Zinātnes tālākajai attīstībai vajadzēja novest līdz bojā ejai: cilvēce iznīcinās pati sevi kā čūska, kas dzeļ sev astē.

Kļūda bija tā, ka esamību — Zemes un radību dzīvi apjēdza kā kaut ko tādu, kas iziet ārpus cilvēka saprāta. Iepazīdams pasauli, cilvēks iepazina tikai pats sevi. Saprāts bija vienīgā realitāte, pasaule — tā priekšstats, tā sapnis. Šādai būtības izpratnei vajadzēja novest līdz tam, ka katrs cilvēks sāktu ieskatīt sevi par vienīgi esošo, bet visu pārējo — visu pasauli — tikai par savas iztēles rezultātu. Turpmākais bija neizbēgams: cīņa par vienīgo personību, visu cilvēku cīņa pret visiem, cilvēces

iznīcināšana tāpēc, ka cilvēka paša sapnis sacēlies pret viņu, — nicinājums un riebums pret esamību kā Jaunu sapni.

Tai pašā laikā tika izdarīts apbrīnojams atklājums — atrasta iespēja vienā mirklī atbrīvot augu sēklās snaudošo dzīvības spēku. Sis spēks — dārdoša, dedzinoši salta matērija atbrīvojoties traucās izplatījumā. Tika izveidoti milzīgi lidojoši kuģi, kurus virzīja uz priekšu šis spēks.

Zelta gadsimts deģenerējās, Atlantīdas pilsētās iestājas pārsātinājums Nekas vairs neatturēja izlaidīgo fantāziju, izvirtības slāpes, noplicinātā saprāta trakumu. Spēks, kuru bija iekarojis cilvēks, vērsās pret viņu. Neizbēgamā nāve padarīja cilvēkus drūmus, ļaunus, nesaudzīgus.

Un tad pienāca pēdējās dienas. Tās iesākās ar lielu postu: Simt Zelta Vārtu pilsētas centrālo daļu satricināja apakšzemes grūdiens, daudz zemes nogrima okeāna dibenā.

Bagātākie pilsoņi, kas sauca sevi par Magacitliem, kas nozīmē «nesaudzīgie», sacīja: «Jo labāk, palīdzēsim stihijām un iznīcināsim uz visiem laikiem nelabo, saprāta sapni — cilvēci.»

Lai jo pilnīgi izbaudītu nāves skatu, viņi izsludināja visā Zemē svētkus un izpriecas, atvēra visiem valsts bagātību krātuves un pārdotavas, piepildīja strūklakas ar vinu un cepa laukumos gaļu. Tas bija rudenī vīnogu ievākšanas dienās.

Nakti uguns sārtu apmirdzētos laukumos, kad tauta bija padarīta neprātīga ar vīnu, dejām, ēšanu, parādījās Magacitli. Viņi bija ar asām sekstēm greznotām, augstām ķiverēm, bruņu jostām, bez vairogiem. Ar labo roku viņi svieda bronzas lodes, kas plīsa salti, iznīcinoši lies-, mojot. ar kreiso roku dūra šķēpus piedzērušajos un neprātīgajos.

Asiņaino orģiju pārtrauca šausmīgs apakšzemes grūdiens. Nogāzās Tubala statuja, saplaisāja sienas, nokrita akvedukta kolonas, no dziļajām plaisām izplūda liesmas, pelni aizklāja debesis.

No rīta asiņains, blāvs saules disks apmirdzēja drupas, liesmojošus dārzus, ārprātīgu cilvēku pūļus, miroņu

kaudzes. Magacitli metās pie olveidīgiem lidaparātiem un sāka atstāt Zemi. Viņi aizlidoja zvaigžņu izplatījumā.

Bija aizlidojuši jau daudzi tūkstoši aparātu. Tad nodārdēja ceturtais, vēl daudz spēcīgākais zemes grūdiens. Ziemeļos pelnu krāsas miglā pacēlās okeāna vilnis un plūda pāri zemei, iznicinādams visu dzīvo radību.

Sākās vētra, zibeņi krita lejup, cilvēku mitekļos. Šļāca lietus straumes, lidoja vulkānisko akmeņu šķembas.

Aiz varenās pilsētas sienām, aiz pakāpjveidīgās, ar zeltu pārklātās piramīdas virsotnēm caur šļācošā ūdens okeānu, dūmiem un pelniem Magacitli turpināja aizlidot zvaigžņu izplatījumā. Trīs grūdieni pēc kārtas saskaldīja Atlantīdas zemi. Zelta Vārtu piisēta ieslīga verdošos viļņos.