Atreja maska

Divdesmit sestā nodaļa

Debora baidijas, ka svešinieks - tas noslēpumainais vīrie­tis ar angļu akcentu - varētu gaidīt viņu viesnīca. Viņš taču bija sekojis gan lidosta, gan muzeja un pavisam viegli atra­dis viņu Akropole. Bija neiedomājami, ka svešais nezinātu, kura viesnīcā apmeties viņa intereses objekts.

Ejot pa šaurajam [Takas ieliņām līdz "Ahillejam", Debora iedarbina ja visas piecas maņas un atsauca atmiņa senseno spī­tu. To bija atmodinajis policista saprotošais smaids, lai gan šis spīts saka atgadinat par sevi vel pirms tam, kad sveši­nieks uzruna ja viņu l'artenona, vel iekams viņa bija aizbrau­kusi no Štatiem, varbūt jau toreiz, kad aizbēga pati no sava dzīvokļa.

Aizbēga.

Tas bija vārds, kuru viņa ienīda. Debora Millere nekad neatkapas. Viņa bija gatava cīņai. Viņa spes aizstavet sevi, bruņojusies ar asu pratu, sīkstu gribu un, ka bija izteicies Harvijs/ Vebsters - tagad šķita, ka tas noticis četrpadsmita gadsimta sakuma, - prasmi gudri izteikties. Viņa nekad ne­kur vairs nebegs.

Viesnīcas foajē bija vess un tumšs - un Debora atgriezās ka begle no ārpasaules. Atkal dežureja vecais virs. Viņš šķi­ta sagumis aiz. noguruma, taču izslējās, kad ieraudzīja De­boru, un automatiski pieversas skapītim, kura glabajas at­slēgas. Jautat, kuras istabas atslēgas vajadzīgas, nebija nepieciešams.

Debora pateicās un paņēma atslēgu - milzīgu misiņa at­slēgu, kadam, viņasprat, an vajadzēja but atslegam Atēnas.

- Vai man atstatas kadas vēstules? - viņa jautaja. - Var­būt kads zvanījis? Kads meklejis mani?

Reģistratūras darbinieks sarauca pieri, jo juta, ka šaja jau­tajuma slēpjas kads konkrēts mērķis.

- Nē, jaunkundz, - viņš atbildēja. - Vai kaut kas atgadī­jies?

- Nedomāju vis, - Debora noteica. - Es no savas istabas piezvanīšu uz arzemem.

- Par to nav nepieciešams paziņot iepriekš, - vīrietis pa­skaidroja.

- Zinu, - Debora teica. - Taču domāju, ka dnz vien man kads zvanīs. Bet telefons dažas minūtes bus aizņemts. Pa­teiksiet viņam, lai parzvana, teiksim, desmitos?

Ja ari veco viru apmulsinaja ši dīvaina informācija, viņš to neizradija.

- Protams, jaunkundz, - viņš teica un mazliet paklanijas.

Istaba nebija aiztikta, un neviens viņu tur negaidīja. De­boru tas nepārsteidza, taču viņa piesardzīgi parbaudija vi­sus kaktus. Ejot uz istabu, viņa bija prātojusi, kam lai pie­zvana. Saraksta pirmā bija mate, taču jau doma vien par skaidrošanos nogurdinaja. Ja vien policija nav piezvanījusi viņas ģimenes locekļiem - un tas nu gan butu briesmīgi -, tie pat nenojauš, ka Ričards miris. Debora saprata, ka nevar atļauties šo sarunu, ja vien negrib justies atbildīga par to. Si doma skumdinaja, jo pirmo reizi daudzu gadu laika viņa tie­šam gribēja visu izstāstīt mātei - viņu abu deļ - tapat ka des­mit gadu vecuma.

Piedod, mamm, Debora domas teica. Tev visu izstāstīšu vē­lāk. Visu. Apsolu.

No somiņas izņēmusi telefona numuru, viņa uzgrieza to. Ilgu laiku neviens neatbildeja, līdz otra gala atskanēja vīrie­ša ņurdiens.

- Kelvin? - Debora ierunājās.

- Ja, pie velna, kas zvana? Nolādēts, četros no rīta!

- Debora Millere.

Iestājās klusums, un jau nakamaja mirkli advokata balsi bija izzudusi gan miegainība, gan aizkaitinajums.

- Debora? Dieva deļ, kur jus esat?

- Grieķija, Kelvin, - viņa rami atteica. - Un palieku šeit. Vismaz pagaidam.

- Kas notiek?

- Vai policija mani mekle?

-Ja, bet nekas nopietns, - vīrietis atbildēja. - Neesmu īsti pārliecināts. Viens no viņiem apjautajas, vai nezinu, kur esat, bet tas ari viss.

- Kurš no viņiem?

- Kurš? Kada atšķirība?

- Ir atšķirība. Tatad, kurš?

- Kins, - advokats noteica. - Nedomāju, ka jus viņam pa- tikat. Viņš kļus traks, kad uzzinās, ka esat izbraukusi no valsts.

- Iespejams, viņš jau zina. Paklau, Kelvin, mes neesam pa­rak labi pazīstami, taču man ar kadu jaizrunajas, un jums bija darīšanas ar Ričardu, tatad… nāksies iztikt.

- Protams, - ieintriģēts iesaucas Kelvins. - Kas vajadzīgs?

- Viss, ko vien varat Ričarda datora atrast par Slimanu, Mikenam, Agamemnonu vai Atreju un atsūtīt man elektro­niskajā pasta.

- Ne, nu patiešam! F.s taču tam netieku klat!

- Varat gan. Jus parvaldat viņa īpašumus. Ričardu noga- linaja tadeļ, ka viņa slepenajā kolekcijā bija kaut kas īpašs, un slepkavas to paņēmuši līdz.

-Ka tur trūkst? '

Debora vilcinājās. ,

- īsti nezinu, bet domāju, ka kolekcija bija ari pēcnāvēs maska, - viņa teica.

- līdzīga tai, kuru jus pētījat datora, - Kelvins precizēja.

- Iespējams, - Debora piekrita. - Vienkārši pabdziet. Ju­su elektroniskā pasta adrese ir uz vizītkartes. es jums uz­rakstīšu, un jus man atsūtīsiet visu, ko vien varēsiet atrast. - Viņa atkal uz, mirkli apklusa un tad turpinaja. - Domāju, ir pilnīgi iespejams, ka policija nenotvers Ričarda slepkavu, jo nemaz, neveļas to notvert.

- Ko jus ar to gribat teikt? Domājāt, ka policija ir… ie­saistīta šaja lieta?

- Vel nezinu, - Debora atbildēja, - taču es jusu vieta vis­pirms pārliecinātos, kas tie par cilvekiem, un tikai tad vērtu muti vaļa.

Kelvins klusēja. Debora gaidīja, kad viņš piekritis palī­dzēt.

- labi, - advokats beidzot noteica. - Izdarīšu visu, kas manos speķos.

- Un vēl kaut kas, Kelvin.

-Ja?

- Ja viņi sak runāt, ka es nogalinaju Ričardu, - Debora lūdza, - neticiet.

Pēkšņi viņa atskarta, ka galva rosās vel kadi vardi, ka tie jau ir meles gala, tadeļ nolika klausuli, iekams Kelvins pa­guva atbildēt, iekams pati pateikusi kaut ko muļķīgu.

Desmit minūtes paskatījusies televīziju, Debora aši no- mazgajas cietajā ūdeni (būdama prom no majam, viņa allaž ilgojas pec Atlantas ūdens) un jau gatavojas doties pie mie­ra, kad iezvanījas telefons.

- Mis Millere, - iesaka pazīstama balss ar angļu akcentu, - baidos, ka pirmīt parbiedeju jus.

- Nekas, - Debora atbildēja, - bet sarunu mes turpinā­sim daudz vienlīdzīgākos apstakļos.

- Ko jus ar to gribat teikt? - vīrietis noprasīja.

- Jus zināt manu vardu, bet es jūsējo nezinu.

Svešinieks mirkli vilcinājās, un Deborai šķita, ka dzird no­putu.

- Ļoti labi, - viņš teica, - mans vārds ir Markuss Ficsti- venss.

Viņš, iespējams, meloja, taču Deborai bija vienalga. Daudz svarigak šķita mudināt viņu atklat kārtis.

- Saksim no paša sakuma, labi? - viņa ierosinaja.