Sešdesmitā nodaļa

Kad Debora atgriezās mājās, lietus bija mitējies - ceļi ku­peja, circeņi un kokvardes atsaka savas melodijas. Debora smagiem soļiem izkapa no mašīnas - viņu apņēma biezs, karsts naksnīgs gaiss, nomācošs un mitrs ka turku pirti. Tas izsūca pēdējo enerģiju, kas vel bija atlikusi pec tikšanas ar Kernigu.

Patiesību sakot, ta vairak bija vardu ciņa, nevis tikšanas, nepārtraukta lamašanas par to, ka viņa uz savu roku sākusi izmeklēšanu un slēpusi informāciju no cilvēkiem, kas vienī­gie ir spējīgi saukt pie atbildības Ričarda slepkavas, un par to, ka viņa ir līdzvainīga divu grieķu nave. Kins viņiem bija pievienojies velak, taču apmierinajas ar klausīšanos un vē­rošanu. Debora neraudaja un ari neraudas, bet pec dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem apliecinat savu nevainīgumu un paust sašutumu sēdēja klusi. Nebija nozīmes iebilst. Un ļaunakais tas, ka vīram no FIB bija pilnīga taisnība.

Viņai tiešam bija diezgan daudz iemeslu ar aizdomam raudzīties uz policiju un Kernigu pirmām kartam; viņas aiz­domas neizpleneja ari tad, kad Kerniga atziņas, ka ir FIB aģents, jo viņš turpinaja slēpt informāciju, taču tas bija vajš attaisnojums. Ka izmeklētājam viņam galu gala bija tiesības stāstīt tik daudz vai tik maz, cik pats uzskatīja par nepiecie­šamu. Viņai turpretī tadu tiesību nebija, un tadej, iespejams, viņa varētu pilnīgi pamatoti tikt apsūdzēta izmeklēšanas ka­vēšana. Apsūdzības izvirzīšana varētu but atkarīga no ta, cik spēcīgi Grieķijas valdība kritizēs FIB par nespeju aizsargat tas pilsoņus. Debora klusībā bija pārliecinātā, ka Grieķijas valdības iebildumi bus vaji vai ari tadu nebūs vispār, taču apziņa, ka no soda varētu izvairīties, nemazināja viņas vainu.

-Jums vienkārši vajadzēja paņemt roka telefona klausu­li! - Kerniga bija aurojis. - Vienkārši vajadzēja pateikt: ziniet, ko, aģent Kerniga? Varu saderēt, ka viņi aizveduši to kasti uz Džor­džijas universitāti, lai datētu ar radioaktīva oglekļa metodi. Tas bija viss, kas no jums tika prasīts. Jus butu varone! Bet jums ta­ču ar to vien nepietiek, vai ne?

Debora nespeja izdomāt, ko atbildēt. Viņa nespēja formu­lēt skaidrojumu, kas šķita pietiekams viņai pašai. Kadeļ vi­ņa, nevienam neko neteikusi, brauca uz Atenam? Vai viņa to darīja Ričarda deļ - lai, pienākumā vadīta, noskaidrotu sava priekšnieka nāves apstakļus? Iespejams. Pa ceļam uz mā­jām prata bija iešāvies daudz mazak pagodinošs skaidrojums

- ka viņa to izdarījusi, lai atstatu iespaidu uz Kelvinu. Si do­ma lika sagumt un saplakt, nokaunēties un neieredzēt sevi.

- Ko gan jus iedomājāties? - bija teicis Kerniga. - Ka esat pārgudrs amatieris, kas dzen pēdas atrak par profesionā­ļiem? Jusu izmeklēšana mus ne tikai aizkavējusi un maksa- jusi divu cilvēku dzīvības; ta nav devusi neko butisku. Do­mājāt, ši ir kada arheoloģiska mikla? - aģents bija turpinājis stindzinoša balsi. - Ziniet, mis Millere, brīnos, ka tik izglī­tota sieviete rīkojusies tik muļķīgi.

Ši tirāde skanēja Deboras galva vel tad, kad viņa iegaja tumsas apņemtaja klusaja dzīvokli. Viņa meģinaja glābties ar mūzikas un televizora palīdzību, taču šie līdzekļi šķita pā­rāk negodbijīgi un nepiemēroti diena, kad boja gājuši divi cilvēki. Nolēmusi sevi klusumam, Debora atlaidas gulta un bridi vēroja ventilatoru, kura radīta vēja pusmiņas glastija viņas sasvīdušo miesu. Tad viņa pieceļas, ieslēdza datoru un ieskatijas elektroniskajā pasta. Neka. Viņa nez kadeļ bija gai­dījusi kadu ziņu no Kelvina, taču, iespejams, bija pat labak, ka patlaban nevajadzēja uzklausīt viņa pārmetumus. Kelvi­nam, bez šaubam, bija visas tiesības dusmoties un apvaino­ties par viņas izturēšanos atceļa no Atenarn, taču viņa bija nojautusi, kas gaida brauciena beigas, un tas ņema virsroku par daudzsološajam romantiskajam jutām. Viņš taču to sa­pratis, ko?

Bet tas vel nebija viss. Pirms sarunas ar Kernigu un Kmu bija vel kaut kas, ka deļ viņa satrukas: sajuta, ka Kelvins pie­nācis par tuvu un viņš mazliet jaatgruž, lai šie uzmanības ap­liecinājumi nesmacetu. Debora sarauca pieri. Iespejams, ši pa­ļaušanas tikai uz sevi un lepošanās ar vientulību, kas tik labi sargajusi kopš skolas gadiem, kad viņa jutas parak atšķirī­ga no pārejām meitenēm, pēkšņi bija izspēlējusi ļaunu joku

- ka uzticams suns, kurš pēkšņi atņirdzis zobus. Varbūt pat divkārt. Jo, sēžot pie datora un skatoties tukšaja elektronis- kaja pastkastīte, viņai pēkšņi ienaca prata, ka vēlēšanas attā­lināties no Kelvina un informācijās slēpšana no FIB patiesī­ba ir viens un tas pats.

Vai tu tikai tagad to saprati? Zini, Debij, Kernigam taisnība, labrinas, ka inteliģenta sieviete var tik sasodīti stulbi rīkoties.

Vel joprojām pratodama par to, Debora pamanīja, ka le­ni mirgo automātiska atbildetaja lampiņa. Viņa nospieda po­dziņu un izdzirdēja negaidītu, taču pazīstamu balsi - rimtu, taču mazliet pastivu.

- Sveika, Debora!

Si balss lika atgriezties vakara, kad šis juceklis bija sācies, vakara, kad tika nogalinats Ričards.

-Sveiks, Markus, - Debora noteica, it ka viņš stāvētu pre­tī ar pīpi roka.

- Piedod, ka pametu tevi CGrieķija, - Markuss turpinaja. - Mēģināju izsekot vel vienu pavedienu, un nu esmu šeit. Paklau, Debora, mums jaaprunajas. Tā lieta… - Viņš meklē­ja vārdus, balss pēkšņi bija kļuvusi spalgaka un nepacietīgā­ka. - Tā lieta, ko centāmies noskaidrot. Tas nepavisam nav tas, ko mēs domājām. Tas… īsti nezinu, bet… - Markuss uz. mirkli apklusa, un Deborai šķita, ka fona viņa sadzird kus­tību. - es piezvanīšu velak, - viņš piebilda.

Otra zvana nebija.

Загрузка...