Atreja maska

Divdesmit treša nodaļa

Atceļa no arheoloģijas muzeja Debora apstajas pie kios­ka un nopirka koši dzeltenu mugursomu - savai nelielajai bagažai. Tad viņa uzmeklēja pašu Ietāko apģērbu veikalu un iegādājās drēbes, vienlaikus pratodama, vai tas nozīme, ka viņa te uzturēsies vairak par paris dienam. Viņa nopirka te- niskreklus, šortus, kokvilnas apakšveļu, daudzsološu sauļo­šanas kostīmu, kas, iespejams, bija parak mazs, un garu, plī­vojošu baltu kleitu no mīksta, gaisu caurlaidiga auduma, kas atgadinaja muslinu. Ta bija ļoti grieķiska - vismaz. Deborai šķita, ka tas ir klasiskais grieķu stils. Mūsdienas visas sie­vietes izskatas ka eiropietes: jaunakas ir stilīgi spilgtas, pau­žot pašpārliecību un valdzinoši seksīgu naivitati, savukart vecākās ietinušas muļķīgas šalles, kas sedz bezveidīgas mel­nas kleitas. Debora cereja, ka viņas pirkumi ļaus saplūst ar puli, lai gan iespēju bija maz. Viņa nebija redzējusi nevienu - ne vīrieti, ne sievieti -, kas butu tikpat garš, tadeļ juta, ka mugura duras ziņkārīgi, nekautrīgi skatieni.

Temistokla iela Debora atrada milzīgu gramatu veikalu, kura bija plaša ceļvežu un vēsturisku apcerejumu kolekcija, un iegādājās vairakas gramatas par arheoloģiju un mākslu ■ dažas no tam viņa agrak bija redzējusi Ričarda plauktos - un divsejumu brošuru "Grieķu miti", kuras autors bija Ro­berts Greivss25 . Klasikas laikmeta priekšmetu kolekcija, kas bija apskatama muzeja, lika skaudri atskarst, cik daudz no homera, eshila vai Firipida26 darbiem viņa aizmirsusi vai nekad nav zinājusi. Steidzami vajadzēja atsvaidzinat zinašanas.

Viesnīca viņa atgriežas pec četriem - nogurusi un izsal­kusi. No vienas puses, gribējās taisna ceļa doties pie miera, taču vajadzēja kaut ko apēst. Jaunas gramatas atgadinaja ne­izsaiņotas Ziemassvētku davanas. Pusotru stundu lasījusi, vi­ņa iegaja duša, uzvilka jaunas drebes un, paņēmusi līdzi da­žas gramatas, atkal izgaja sausaja, putekļainaja svelme.

Pa Prmou ielu viņa no Sintagma laukuma aizgaja līdz Pla­kai -nesen atjaunotai vecpilsetas sirdij, kura jautas turku gai­sotne. Tur aizmirsas Atēnu mašīnas un betona sienas, bru­ģēto ielu malas slejas neoklasicisma stila celtas majas no terakotas flīzēm, bet starp majam vidēja pareizticīgo baznī­cas ar minaretiem, kupoliem un rupji aptestiem bluķiem, un liela daļa celtņu šķita smieklīgi mazas. Ieliku pa laikam bija redzamas daudz, senākās drupas - romiešu arkas vai Grie­ķijas klasiska laikmeta kolonādes paliekas. Ši vieta nomieri­nāja daudz vairak neka muzejs vai dīvaina saruna ar ta di­rektoru. Tieši šadas Atēnas viņa bija domājusi un cerejusi ieraudzīt - plaukstoša un grezna pilsēta, kas ciena savu vēs­turi.

Apceredama šo domu, Debora pacēla acis un ieraudzīja Akropoli27 un daļu celtnes, ko ieskava kolonnas (doriešu vai joniešu? no tada attaluma bija grūti pateikt), kuras apmir­dzēja zeltaina gaisma. Viņai aizravas elpa. Debora apstajas un aizgrabta veras uz. vareno vietu. Ceļvedi viņa izlasīja, ka skatas uz Propilejiem28 vai Atēnas kārotājās templi, nevis uz. pašu Partenonu, kas bija ieverojami lielāks. Greznais gaišais celtnes marmors šķita mirgojam, izstarojam iekšeju gaismu - un tadeļ likās īpašs, pardabisks. Šeit, ka vēstīja miti, Tēsē­ja tevs gaidījis ziņas no sava dela, kas bija devies cīnīties ar Minotauru, kurš mita labirinta zem Knosās pils Kreta. Tē­sējs bija apsolījis - ja atgriezīsies ar uzvaru, uzvilks kuģim baltas buras; taču varonis aizmirsa savu solījumu. Kad kuģi iebrauca osta ar melnajam buram, Tēsēja tevs, nospriedis, ka dels miris, meties leja no kraujas un gājis boja.

Miti. Šo vietu burtiski apvija mitu dvesma. Varbūt tieši ta pievilka tādus cilvēkus ka Ričards vai, teiksim, Šlimans. Šada vieta, iespejams, stāsti par dieviem un varoņiem tie­šam var šķist patiesi.

Ara taverna "Pieci brāļi" Debora notiesāja griletus jera kebabus un tomātu, melno olīvu un fetas siera salatus. Viņa lasīja - lai atvairītu viesirtoļu un visu parejo romantiskos ska­tienus - un vēroja izkāmejušos kaķus, kas lavijas gar resto- raniņa krēslu kajam. Un beigu beigas nosprieda, - grieķis, kurš sastastijis Fleinai Sotridžai, ka fetas siers, ko viņa iz­mantojusi savos ēdienos, ir tikpat gards ka viņa dzimtene, labakaja gadījuma bijis pieklājīgs, bet sliktakaja - ļāvis vaļu sarkasmam. Tagad Debora eda īstu mantu - valgu, saļu un asu, ko lieliski papildinaja saldenie, ar eļļu apsmidzinātie to­māti. Izlasījusi pietiekami, lai butu pārliecinātā, ka atradis ceļu uz Akropoli, viņa samaksaja un devas prom.

Līdz apskates vietas slēgšanai bija palikusi mazak neka stunda. Ar to nepietika, lai visu kārtīgi izpētītu, tadeļ Ak­ropoles muzeja noteikti nāksies atgriezties, taču gribējās iz­baudīt visu maigaja vakara gaisma un vēsuma. Ceļvedis vēs­tīja, ka šaja stunda tur bus mazak turistu, jo vakaros lielākā daļa dodas uz Filopapa kalnu2 "', no kura saulrieta paveras brīnišķīgs skats uz Partenonu.

No romiešu tirgus laukuma Debora mundri saka kapt augša pa garo, lēzeno nogāzi, kas veda uz Partenonu. Viņa apmierinata secinaja, ka gajeju plūsma jau virzās lejup - to­starp tūristi košas drebes, absurdas cepurēs, saule apsartu- šam, sasvīdušam sejām, kajam un rokam. Viņu vidu bija an daži pargalvigi pusaudži ar mugursomām, kas, šķita (un gri­bēja izlikties) gatavi uzkāpt vel kada kalna, tomēr lielākā da­ļa cilvēku bija noguruši un mazliet nomākti. Kadeļ? Vaino­jams speķu izsīkums, neapmierinātībā, neizbegama un tracinoša zinašanu trukuma sajuta, apziņa, ka izcilajas ves- turiskajas vietas gūtie iespaidi sagrudušies viena milzīga ne­nozīmīgu akmeņu kaudze? Pat vesturniece un arheologu bū­dama, 1 )ebora nespēja šiem cilvekiem neko pārmest. Prata atausa kada replika par tūrista būtību: Tas, ko redzu, garlaiko, un tas, ko neesmu redzejis, nebūt neuztrauc.

Taču viņa vel nebija tik parsatinajusies. Tuvodamas augsta- kajai virsotnei, Debora paskatijas ziemeļu virziena uz klinšai­no atsegumu, kas bija pazīstams ar nosaukumu Areopags jeb Arēja kalns30 . Taja sprediķi lasījis Svētais Pavils; taja izvietoju­šies turki, kad piecsimt gadus pirms Kristus dzimšanas aplen­ca Akropoli, un taja, pirms vel Atēnas bija dzimusi pasaule pir­mā (rudimentārā) demokrātijā, pulcējas dižciltīgo padome. Saskaņa ar mitu Orests Areopaga tika tiesāts par to, ka noga­linājis savu mati Klitaimnestru, ta atriebjoties par teva, Mike­nu valdnieka Agamemnona, Atreja dela, nogalinašanu.

Pēdējais vārds, ko sava mūža uzrakstījis Ričards, bija Atrejs. Tas bija novedis Deboru līdz viņa līķim telpa aiz grā­matplaukta. Taču - ko šis vārds bija nozīmējis Ričardam ta rakstīšanas bridi? Un ko nozīmēja daudzas jautajuma zīmes vardam apkart?

Debora pagaja garam Atēnas Nikes templim, kas palika pa labi, un cauri Propilejiem devas uz Akropoles augstako pun­ktu. Erehtejs ar kariatidem - kolonnām, kas atgadinaja sie­viešu augumus - palika pa kreisi31 , 'tieši priekšā vidēja pats Partenons. Debora staveja, skatijas un priecājās, ka ir viena.

Nav brīnums, ka ši ir viena no ieverojamakajam celtnēm pasaule - tas izcila pakapienu platforma un doriešu kolon­nu līnijas norada uz, varenību un noslēpumainību, kurai nav līdzīgas nekur citur. Protams, tas ne vienmēr izskatījies šā­di, un lielākā daļa turistu parbitos, ieraugot bezgaumīgi iz­krāsoto un statu jam piebliveto negliteni, ko Perikls32 pavēlēja uzcelt pec Maratonas kaujas, ļumtu Partenons bija pazaudē­jis septiņpadsmitaja gadsimta - turki, kas aplenca Akropoli, to bija izmantojuši par pulvera glabatavu, un templis pec sprādzienā dedzis divas dienas. Partenona lielakais bieds mūsdienas, ka vēstīja ceļvedis, bija tūristi, kas rāpās templi ik mīļu bridi, kad vien sargi novērsa uzmanību, un skābie lieti. Savu sena marmora daļu - nepieredzeta apmēra - pa­ņēma arī šausmīgais Atēnu smogs…

- Celtnei ir izcilas proporcijas deviņi pret četri visas di­mensijas, - atskanēja Deborai aiz muguras.

Debora pagriežas un ieraudzīja svešinieku, kurš aizgrābts skatijas uz templi, bet runaja acīmredzot ar viņu.

- Tiešam? - Debora jautaja.

Tad viņa atcerejas, kas šis ir par cilvēku, un atplauka smaida. Tagad viņš bija ģerbies pavisam citādi, taču tas bija cilvēks no Atlantas lidostas. Viņi bija saskrējušies bridi, kad viņa pratoja, vai vispār kapt lidmašīna - un ari lidmašīna bija sēdējis šis pats cilvēks.

Vīrietis palocīja galvu, uzmeta skatienu Deborai un tad atkal pievērsās templim.

- Pieņemu, ka jau esat atradusi Ričarda nelielo kolekciju, - viņš teica. - Vai, dnzak, esat sapratusi, ka taja kolekcija nebija.

Un tad ka slēdzenes mehānisms, kas noklikšķ sava vie­ta, Deborai iedarbojas atmiņa - viņa pazina šo balsi.

Vai viņi paņēma līķi? - bija jautajusi ši pati balss ar neame- rikanisko akcentu.

Debora pavēra muti un sastinga, bet tūdaļ saka kāpties atpakaļ - viņu bija pārņēmušās šausmas.