Deviņpadsmitā nodaļa

Tā bija Tonja.

- Piedodiet, - apkopēja teica, taču balsi atvainošanas ne­bija saklausama līdz bndim, kad viņa ieraudzīja Deboras pel­nu peleko seju. - Neredzēju, ka pa durvju apakšu plustu gaisma, tadeļ uzskatīju… Vai ar jums viss kartība? Izskatās, ka jus butu redzejusi spoku.

- Viss ir kartība, - atbildēja Debora. - Es tikai… esmu mazliet nogurusi. Sis bijušas visai smagas dienas. Domāju, ka es…

Taču viņa nezinaja, ko grasas iesākt. Nenoteikti pavēci­nājusi roku, Debora meģinaja smaidīt, tomēr bažas Tonjas seja apliecinaja, ka tas nav izdevies.

- Vai jums kas vajadzīgs?

- Nē, paldies.

- Vai gribat, lai dabuju tos kruķus leja?

- Ne, - atteica Debora daudz uzstājīgāk neka bija veleju- sies. - Tas ir… Ne, ir jau labi. Aprunāsimies velak.

Un tad viņa devās prom - šķērsam hallei, garam kapnem uz Ričarda kabinetu - uz muzeju. Ar katru soli apņēmība pie­auga, un, nonākusi hdz drausmīgajiem Viktorijas laikmeta izbāzeņiem, viņa jau gandrīz skrēja. Iegājusi muzeja direk­tora kabineta, Debora atslēdza seifu un izņēma savu pasi. I'ec divām minūtēm viņa jau bija foajē pie tiranozaura ske­leta un kuģa priekšgala ar sievietes teļu. Pec četrām - sava mašīna brauca prom.

Mobilais telefons bija atslēgts, un ta ari palika.

Vajadzēja aizbraukt majas vai vismaz uz viesnīcu. Izgulē­ties. Sakartot domas.

Taču tas nemainīs to, ko tu dzirdēji caur ventilācijas šahtu.

Tas tiesa, Debora pratoja, braukdama pa Bafordas šoseju un tuvodamās starpštatu maģistralei, taču dzirdētais varbūt taptu loģiskāks, ja viņa varētu distancēties no muzeja ar ta dīvainajiem eksponātiem. Vienkārši bija nepieciešams maz­liet laika.

Nonākot uz 1—85 maģistrāles un sakot braukt dienvidu virziena, Deboru parsteidza riepu iekaukšanas aiz viņas ma­šīnas. Viņa ieskatijas spoguli tieši tanī bridi, kad krustoju­ma paradijas tumšs furgons un tūdaļ uzņēma ātrumu viņai pakaļ.

Atlantas šoferi, Debora nosprieda, allaž gatavi riskēt ar dzī­vību un veselību, lai tikai par piecām minūtēm atrak nokļūtu ma­jas.

Viņa palika labaja josla, lai palaistu pargalvigo braucēju garam, un pratoja, kurp braukt talak. Instinktīvi viņa bija sā­kusi ceļu mājup un attalinajas no "Brīvdienu viesnīcas", kas atradas parak tuvu muzejam. Parak tuvu Kernigam un Ki- nam.

Varbūt vienkārši kadu stundiņu pabraukaties? Vai pastai- gaties pa Pjedmontas parku? Ja. Braukt mājup, atstat mašī­nu Džaniperstnta un pastaigat gar ezeru.

Nu braucienam bija mērķis, un Debora mazliet nomieri­nājās, ka parasti ļaudama, lai satiksme uzsuc visu viņas ne­mieru. Apziņa - jau krietni ramaka - atgriežas pie tualete noklausītas sarunas. Vai viņa butu pārklausījusies? Tas dro­ši vien ir iespejams, taču Debora varēja saderet, ka ta nav. Vai tas butu bijis kads policistu jociņš? Diez vai. Tatad Kins turēja aizdomas Kernigu - cilvēku, kurš ir atbildīgais par Ri­čarda nāves apstakļu izmeklēšanu - ka tas nemaz nav poli­cists? Ka gan tas iespejams? Un ko tas nozīme?

pieveikusi Greidija likumu, Debora vel joprojām turējās iekšēja josla - pa labi bija stava betona siena. Un neapzinati palocīja galvu, kad ieraudzīja pazīstamo noradi: Inba josla bei­dzas, 1500 pēdas. '

Ieskatījusies sanu spoguli, Debora saka sturet pa kreisi un strauji paravas atpakaļ, kad ieraudzīja smago mašīnu, kas līdz šim bija ērti iekārtojusies viņai aizmugure.

Uzmanies!

Debora atvairīja visas nelāgās domas un ciešāk ieķeras stūre.

Smaga mašīna vel joprojām atradas turpat - acīmredzot vaditajs nebija pat pamanījis, ka gandrīz notika sadursme. Debora palielinaja ātrumu, lai tiktu garam, taču smaga ma­šīna (ieskatījusies ciešāk, viņa saprata, ka tas ir furgons) an piespieda gāzi.

Cik tipiski!

- Nu, tad brauc an, tu, stulbais mačo! - Debora norūca, samazinadama ātrumu. Uz ceļa nebija pietiekami daudz vie­tas, lai stīvētos, un satiksme Atlanta traucas mežonīga ātru­mā. Šosejas malas nebija parak platas, lai apstatos, pa labi stiepās tikai betona siena, tatad kļūdīties nednksteja.

An furgons samazina ja ātrumu, turēdamies cieši viņai aiz­mugure. Debora pagriežas, lai veltītu šoferim niknu skatie­nu, taču furgona stikli bija stipri aptumšoti un cauri redzēt nebija iespejams.

Furgons?

Viena pec otras Deboru pārsteidza divas lietas. Šis bija tas pats furgons, kas jau krustojuma ar starpštatu maģistrā­li nebija taupījis riepas, lai turētos viņai astē. Tatad furgona vadītājs nebija nekāds pustraks plānprātiņš, kas telo rallija meistaru.

Josla beidzas, 1000 pēdas, vēstīja norāde virs galvas. Griez­ties pa kreisi.

- Es jau cenšos, -' Debora norūca.

Viņa piespieda automašīnas skaņas signālu. Furgona šo- leris nereaģēja. Tas jau an bija sagaidams. Viņš bija sekojis kopš paša muzeja un mērķtiecīgi centies iespiest Deboras toi- jotu apmale. Debora palielina ja ātrumu līdz piecdesmit, tad sešdesmit jūdzēm stunda. Priekšā jau bija redzams, ka ma­ģistrāles josla sašaurinas - to asaja pagrieziena iezimēja oranži konusi, aiz. kuriem bija tikai betona siena.

Furgons palielinaja ātrumu un mazliet iebrauca Deboras josla. Šis cilvēks pilnīgi noteikti bija apņemies iespiest viņu siena. Deboras mašīnai vairs nepietika vietas. Pieaugošās pa­nikas lēkmē Debora pilnīgi skaidri apzinajas vienu - ja fur­gons nepabrauks sānis, viņa milzīga atruma ietrieksies sie­na un neapšaubami ies boja…

Josla beidzas, 500 pēdas.

Debora nospieda bremzes - tik spēji, ka toijotas aizmugu­rēja daļa nedaudz sagriezās un ar troksni ietriecās betona, bet pec tam atskanēja griezīgs metala šviksts. Pirmaja bndi likās, ka furgons turpinās ceļu, bet jau nakamaja an tas nobremzē­ja un palēnināja ātrumu - lai kārtīgi viņu saspiestu.

Deboras mašīnas ātrums tagad bija divdesmit piecas jū­dzes stunda, taču siena priekša tapa arvien lielākā.

labi, viņa nosprieda, es apstāšos vispār.

Un ko tad? Ja nu ari viņš apstajas? Un izkāpj no mašī­nas?

Pēkšņi atmina atausa nesen redzētā aina - Ričarda mirstigas atliekas uz grīdas - viņš bija tik bals, tik vecs. I .ai kas ari bija vainīgais, tam cilvēkam žēlsirdība nepiemita.

Debora koncentrēja skatienu uz. betona sienu un iespie­da gāzes pedāli grīda.

Загрузка...