Atreja maska

Četrdesmit devita nodala

Debora bija mazliet atravusies no sava sekotāja un iegu­vusi dažas sekundes - sekundes, kuras pieķerties cerībai, ka puisis bus pārdomājis un nolēmis doties atpakaļ, ja viņš gai­dītu ārpuse, butu daudz, labak - Deborai negribejās justies ka žurkai, kas noķerta tumša stun.

šī aina no jauna uzjundīja vēlēšanos tikt brīvība.

Es neesmu žurka, Debora sev atgadinaja. Viņš ir. Pašapmie­rināta, slepkavnieciska zebiekste…

Viņš jau tuvojas. Bez soļiem IDebora saklausīja vel kaut ko - mazliet skaļaku par smagu elpošanu.

Viņš svilpo!

Vienmuļš, neskanīgs svelpiens - spalgs un nelīdzens - it ka viņš pustu gaisu caur zobiem, bet lupas butu atieztas ka šakalim vai hiēnai. Viņš taču gatavojās nogalinat, bet iztu­rējās tik bezrūpīgi un nejedzigi vieglprātīgi! Deboru tas tra- cinaja. Viņa pavērsa mirgojošo telefona gaismiņu pret pēdē­jo ejas likumu un atkapas līdz pašam tuneļa galam.

Vajatajs jau gandnz bija klat. Ja nebutu zaļganigas gais­miņas, Debora varētu apzvērēt, ka viņu jau var aizsniegt ar roku. Viņa piespiedās sienai, kur kādreiz atradas tuneļa ma­la, kam neskaitami stulbi tūristi savulaik noteikti parvelu- šies pari un gājuši boja. Šķita, ka muskuļi saspringuši ka zir­neklim, kas ieķēries sava tikla, - un ir gatavi ncibai. Viņai bus tikai viena iespeja. Domāt vairs nebija laika.

Puiša stava aprises Debora pamanīja tikai tad, kad apklu­sa svilpošana. Ieraudzījis telefona izstaroto gaismiņu, viņš pieliecas - seja zaļgana ja blāvu ma pēkšņi šķita klaji neķītra.

Marta Zaķis…

Viņas acis samiedzas - tas parak ilgi bija atradušas tum­sa. Debora metas uz priekšu un no visa speķa ar veselo ka­ju iespera vajatajam pa seju. Trāpīts! Viņš atkrita sēdus.

- Negaidīji gan, ko? - Debora iesaucas un trieca duri pui­sim pa vaigu.

Viņš noveļas zeme, ar muguru atsitas pret pakapieniem un saka smagi sekt. liet nu viņu vairs neapgaismoja no tele­fona ekrana spīdošais zaļais stariņš, un Deborai vajatajs kļu­va neredzams. Viņa spēra vēlreiz, taču netrapija un gandrīz zaudēja pamatu zem kajam. Viņa piegaja tuvāk - un parak veļu aptvēra, ka zaļganaja gaismiņa redzams viņas siluets. Va ja taja duncis ķera viņas plecu un kakla sanu daļu.

Sāpes saviebusies, Debora pakrita un saķēra plecu - vis­pirms instinktīvi, bet pēc tam tadeļ, lai novērtētu asiņu dau­dzumu. Viņai nebija ne jausmas, ka prot uzmeklet artēriju. Ta, šķiet, nebija skarta, tadeļ Debora vairs netereja laiku. Vi­ņa aizmeta telefonu un metas pa labi - prom no vajataja ro­kas ar dunci. Debora atkal uzbruka - ar pieliektu galvu ka vērsis.

Ja pretinieks butu viņas auguma, iespejams, sāktos cīniņš, taču puisis bija par vairakam collām īsāks un, šķiet, nebija gatavs tadam paversienam. Debora ar plecu kaut kam uz- grudas (rokai? sejai?) un no visa speķa trieca pret ejas sienu. Atskanēja dobjš bukšķis - puiša galva atsitas pret klinti - un spalga, metāliskā džinkstoņa, kad duncis nokrita zeme. Debora par to nelikās ne zinis un pat necentās noskaidrot, vai vajatajs vel ir pie samaņas. Viņa patrausas garam saļi­mušajam augumam un metas augšup pa kāpnēm.

Divas reizes paslīdējusi uz nedrošajiem pakapieniem (vis­maz par to ceļvedis nebija melojis), Debora skrēja talak un juta, ka gaiss paliek arvien siltāks. Vel joprojām bija pilnīgi tumšs, taču priekša gaidīja gaisma, siltums un dzīvība. Viņa auļoja - brīžiem lēkdama, brīžiem sāpīgi atsizdamās pret sie­nu ejas likuma, taču ne uz. mirkli neapstadamas. Tad tumsa iekrāsojās brūngana, klinšainais pamats saka iegūt kontūras. Aiz nākama likuma kļuva vēl gaišaks - Debora uzņēma gais­mu ka skābekli. Vel pieci soļi, vel viens ass likums - un viņa jau bija ara. Spoža gaisma apžilbinaja. Pēkšņi viņa apjauta, ka nosvīst - par sevi atgadinaja panika un sapošais plecs -, taču Debora turpinaja skriet, hdz nonaca pie pils drupām, atstaja aiz. sevis kapeņu apli un sasniedza Lauvu vārtus. Atcereju- sies mitu par Orfeju, kurš devas pazemē, lai atgutu sievu, viņa neatskatījās.48