Atreja maska

Divdesmit ceturta nodala

Viņš bija liela auguma - platam krūtīm un pleciem, ne la­ba forma, ne atlētisks, bet spēcīgs un masīvs. Viņam bija četrdesmit pieci gadi, varbūt ma/ak. Un viņa acis bija pie­vērstas Deborai.

- Turies no manis pa gabalu! - viņa bndinaja. Vardi maz­liet aizķeras kakla un šķita nevieta, parak meitenigi. Debo­ra atkapas vel vienu soli, nokremšļojas un nospļāvās uz mar­mora plāksnēm pie kajam. Šada rīcība, šķita, piesaistīja svešinieka uzmanību, taču tikai uz mirkli. Viņš paspēra soli tuvāk Deborai, un viņa samulsa no ta, cik viegli šis cilvēks pārvietojās.

- Mis Millere, - vīrietis teica, - mums jaaprunajas.

- Vel viens solis, un es zvanīšu policijai, - Debora bndi­naja. Šoreiz daudz klusākā un stingrākā balsi.

- Tu tik ļoti uzticies policijai? - sausi atcirta svešinieks.

Pieklājīgais tonis, ar kadu viņš bija izrunājis Deboras uz­vārdu, un šis pēdējās frāzes sardoniskais rugtums vel vai­rak izcēla vīrieša akcentu. Viņš ir anglis, Debora domas no­sprieda, nevis austrālietis vai dienvidafrikanis. Taču ta apziņas daļa, kas pasauli dalīja plēsoņās un medījumos, bija ņēmusi virsroku un lika saprast, ka šadas nianses patlaban ir nevie­ta. Līdz šim Deborai nebija nācies izjust šis apziņas daļas klātbūtni, taču tagad viņa tai uzticējās vairak. Un ta lika sa­sprindzināt kaju muskuļus un ar acīm meklet tuvākās turis- tu grupas. Ta vēroja svešinieka piesardzīgās, pārdomātās kustības un centas atcerēties, kur atrodas sardzes postenis.

Tuvuma neviena nebija. Svešais bija perfekti izvēlējies pa- radīšanas laiku. Akropole, kas pirmīt bija šķitusi patīkami - pat apgaroti - klusa, tagad likās nāves apdvesta.

- Tev nav jabaidas no manis, - svešais teica, taču balss bija vairak nepacietīga neka mierinoša.

- Nu, protams, - Debora atcirta.

Sensena izdzīvošanas instinkta vadīta, viņa bija nopētīju­si zemi, mēģinot atrast kadu akmeni, ko izmantot ieroča vie­ta, taču grieķi bija sapratuši, ka tūristi gatavi ņemt līdzi it visu, kas bus pietiekami mazs, lai panestu. Apkārt nebija neka, ko varētu izkustināt bez autokraveja palīdzības.

- F,smu tava puse, - teica vīrietis, sperdams vel vienu pie­sardzīgu soli tuvāk Deborai.

- Man nekādās puses nav, - viņa izaicinoši atteica.

Debora pameta skatienu sev par plecu. Divsimt jardu at­taluma Propilejos paradijas turistu grupa, kas pusloka izvie­tojas ap gidu un sagatavoja fotoaparatus. Viņa dziļi ievilka elpu, un atkal viens mozaīkas gabaliņš nostājās sava vieta - šis vīrietis oda pec pīpes un odekolona. Sajūtot šos aroma- tus tagad, kad asinis auļdja adrenalīns, Debora atcerejas, ka saodusi tos ari lidosta, tačiļ nav saistījusi tos ar cilvēku, kurš ielauzies viņas dzīvoklī.

- Tev ir kaut kas tads, kas vajadzīgs man, - vīrietis teica.

- Un es esmu gatavs sarunam, lai to dabutu, kas, ņemot ve­ra, ka mana ģimene reiz par šo lietu jau samaksajusi, ir pie­tiekami sapratīgs piedāvājums.

- Nesaprotu, par ko tu runa, - Debora atbildēja.

- Izbeidz, - vīrietis iecietīgi pasmaidīja. - Fsmu gatavs samaksat krietni vairak, neka tev jebkad piedāvās kads mu­zejs.

Vel viens slēdzenes mehānisms noklikšķēja sava vieta.

- Tu mani šodien izsekoji, - Debora teica.

- Protams, - svešinieks paraustīja plecus, - tieši ta, ka tu paredzēji.

Viņš ir traks, Debora domas nosprieda. Protams, ka gan ci­tādi.

- ļa ari man butu kaut kas tads, kas reiz piederējis Ričar­dam, vai tiešam tu doma, ka es to pārdotu viņa slepkavam?

- Debora iesaucas un kapas tuvāk tūristiem, kas šķita atro­damies teju nesasniedzama attaluma.

Vīrieša seja apmacas.

- Tatad Ričards ir miris. No ta es ari baidījos.

Debora pārsteigtā paskatijas viņa.

- Tu taču zināji, ka tā ir.

- Ieraudzīju policijas mašīnas un nobijos… Taču iedomā­jos… Cereju…

Viņa balss apsīka. Uz mirkli svešais izskatijas sagumis, ta­ču tad viņa vaibsti saspringa un acis samiedzas.

- Saprotu, - vīrietis noteica. - Nav brīnums, ka tu aizlai­dies no valsts. - Tas izskanēja ka apsūdzība, taču viņš ne­gaidīja atbildi. - Bet, ja tu doma, ka roku mērkšana asinis palielinas summu, kuru esmu gatavs tev maksat, tu rūgti maldies. Patiesībā vienīgais, ko panaks tava slepkavniecis­ka brutalitate, bus situācijā, ka tu to nespesi pārdot nevie­nam muzejam. - Viņš skumji pasmaidīja. - Iesaku tev veikli visu apsvērt, vai an es bušu spiests paziņot policijai par ta­vu atrašanas vietu.

Debora pec tik savada pavērsiena jutas ka apskurbusi.

Viņš cenšas mani apmulsināt.

Viņa juta, ka dvēselē briest nežēlīgs naids pret šo cilvē­ku - tik briesmīgs naids, ka gribējās ar durem mesties vi­ņam virsu. Bet varbūt tieši to šis svešinieks centas panakt: izsist viņu no līdzsvara, radīt apjukumu.

- Tu doma, ka es nezinu, ko esi pastradajis? - viņa teju čukstus teica, apslapēdama nelabuma vilni. - Tu nogalinaji Ričardu.

Vīrietis atkal piemiedza acis - it ka mēģinātu noment sa­vu sarunu biedreni.

- Tu taču zini, ka es taja neesmu piedalījies, - vīrietis tei­ca. Ta nebija kaismīga iebilde, bet gan rūpīgi apdomats ap­galvojums par faktu, kas, viņaprat, Deborai jau zināms. - Tad kadeļ es tev zvanīju?

- To, ka viņš miris, tu zināji tūdaļ pec nozieguma pastra- dašanas.

- Ne, - svešinieks atbildēja. - Nezināju. Es zināju, ka to­nakt paredzets… darījums. Es piezvanīju, taču neviens neat­saucas. Tadeļ piezvanīju tev.

- Es zinu par masku, - Debora pavēstīja. Muļķīga repli­ka, taču viņa vēlējas novērst ši cilvēka uzmanību, lai tiktu tuvāk tūristu grupai. - Es tev to atņemšu un pec tam nodo­šu tevi policijai.

- Atņemsi? - vīrietis šķietami i/.brinits iesaucas. - Ko tu ar to gribi teikt?

- Tev ta ir, - Debora neatlaidas. - Es zinu.

Viņš papurina ja galvu un ar žestu, kads piedienetu sanik­notam tēvam, aizgriezas. l'ienāca bridis, kuru Debora bija gaidījusi. Viņa saka skriet.