Viņš teica, ka drīz bus. Bet nepateica, kapec, kas viņam vajadzīgs un cik ilgs laiks paies, kamēr viņš atbrauks. Viņš nepateica, kas viņš ir; ka zinaja, kas noticis muzeja; kadej tik ļoti nobažījies par Ričarda līķi un kas varētu gribēt to paņemt. Lai vai ka - bija pilnīgi skaidrs, ka viņš kaut ka ir saistīts ar Ričarda Diksona navi. To pašu viņa bija pateikusi policijas dispečerei - šis paziņojums uz sākotnēji gauso un dīvaino sarunu bija iedarbojies ka adrenalīns. Vai viņa ir pārliecinātā, ka cilvēks ir miris?
- Viņam ir neskaitamas durtas brūces krūtis un vedera, - Debora stastija. - Viņa… līķis bija tada ka slepena istaba. Viņš uzrakstījis vardu Atrejs un tādejādi lika man aizdomāties par Troju, tadeļ es pavilku "Iliadas" sējumu, un grāmatplaukts pagriežas…
- lēnāk, mīlulīt, - teica operatore.
Debora bija metodiski sākusi visu no sakuma (neskaitamas durtas brūces…), taču nespēja turpināt. Balss aizlūza, un viņa saka šņukstēt.
- Piedodiet, - viņa teica, pēkšņi juzdamas ka vientuļa muļķe. - Fs mazliet… es…
Viņa nezināja, ka pati jutas, vai an nespēja atrast vārdus, lai paustu savu stāvokli.
- Bus jau labi. Vienkārši d/iļi ievelciet elpu.
Dispečere nebija pateikusi, ka policijas traucēšana ar viltus zvaniem var sagadat nepatikšanas, - lai an Debora bija pastastijusi par slepeno istabu (ar to taču pietika, lai parbau- ditu, va; zvanītajam dnkst ticēt) un sākusi murmulet par At- reju. Sieviete droši vien saprata, ka ta ir patiesība, un tadeļ 1 )eborai vajadzēja visu paskaidrot. Viņa noklepojās.
- Piedodiet, - viņa atkartoja. - Ričards bija ļoti… Mes bijām ļoti tuvi.
- Tas ir ievainotais?
-Ja, mirušais.
Viņa to pateica diezgan mierīgi - vardi šķita pareizi, taču zaudējuši jēgu. Uz bndi iestājās klusums.
- Kur tieši jus atrodaties? - jautaja dispečere.
- Guļamistaba, - atbildēja Debora.
- Adrese?
-Ak, jā, - atteica Debora, atkal juzdamas nomāktā un apmulsusi. - Piedodiet. Druidu kalna muzejs, Dirbornstnta, simt četrdesmit trīs. Maja ir savienota ar muzeju. Jums, visticamāk, janak caur to. Ne jums, protams. Tiem, kuri atbrauks…
- Aha, - novilka dispečere. - Jus varētu viņus sagaidīt pie durvīm. Tas ir netālu no notikuma vietas?
- Ne visai, - atbildēja Debora.
- Labi, - teica dispečere. - Un tas vīrietis, kurš zvanīja, jus nezināt, kas viņš ir?
-Ne.
- Vai eka ir kada droša telpa, kura jus varētu ieslēgties un sagaidīt policiju?
- Vannasistaba, - Debora atbildēja.
Un viņu atkal parņema panika - tadeļ, ka ši sieviete ārkārtīgi nopietni bija uztvērusi ziņu par noslēpumaino zvanīta ju.
- Jus varat aizslēgt vannasistabas durvis? Vai tas ir pietiekami stipras?
- Ja, bet nu man jābeidz runāt. Šis nav be/vada telefons. Man ir mobilais, ko varu izmantot, ja…
- Labi. lieliski. Vai ar jums viss kartība?
- Jā, Debora atteica. - es lieku nost klausuli.
- Jūs esat pārliecinātā, ka ar jums viss ir kartība?
-Jā.
- Ejiet uz vannasistabu un ieslēdzieties, jā?
Debora palocīja galvu un tad pateica jā. Tad viņa nolika klausuli un, skatīdamas u'z vannasistabas pusi, uz. bridi apsēdas uz gultas malas. Tad novērsās, piecēlās kajas, paspēra divus soļus un ieskatijas blāvi apgaismotaja telpa aiz grāmatplaukta - izvaindamas no grīdas un lika, kas tur gulēja, viņa pirmo reizi nopētīja iespaidīgo - ne, neiespējamo - kolekciju pie sienam.