Atreja maska

Piecdesmit astota nodaļa

- Aģents Kerniga, - atsaucas balss telefona.

- Te Debora Millere. Fsmu Atēnās.

- Kur jus esat?

- Atēnas, Džordžijas štatā, - Debora paskaidroja. - Tik tikko kaut ko uzzināju un domāju, ka an jums tas butu jazina.

- Turpiniet!

Debora visu izstastija. Ka vēlējusies noteikt galjonas ve­cumu un nejauši uzdurusies cilvēka mirstīgo atlieku parbau- des rezultātiem. Kerniga neko neteica, tadeļ viņa turpinaja, pat nemeģinadama neko apzinati slēpt. Un tomēr Debora nepieminēja, ka kopa ar viņu bijis Kelvins. Kad tas iznaca no ēkas - nopietni smaidīdams - Debora novērsās, lai va­rētu koncentreties telefona sarunai.

- Kads ir Izotopu lietišķo pētījumu centra telefona nu­murs? - pajautaja Kerniga, kad klusēdams bija noklausījies Deboras atskaiti par parbaužu rezultātiem.

Debora ieskatijas čeka par kuģa priekšgala parbaužu veik­šanu un nosauca numuru.

- lespejams, neko vairak viņi jums nepastāstīs, - Debora piebilda.

- Man nekas vairak nav vajadzīgs, - attrauca Kerniga. - Man vajadzīgas ta cilvēka koordinātās, kurš atnesa parau­gus. Patlaban šī cilvēka atrašana ir daudz svangaka neka parbaužu rezultāti. Atgriezieties Atlanta un turieties telefo­na tuvuma!

Protams, tas ir svarīgi, nosprieda Debora, beigdama saru­nu ar FIB aģentu. Ka gan viņa varēja to aizmirst? Te nebija runa par kadu arheoloģijas noslēpumu; ši lieta saistīta ar vi­ņas tuvaka drauga navi. Viņi mekleja slepkavu, nevis līķi. Apziņa, ka viņa to piemirsusi, lika justies ievainotai, paze­motai un vainīgai.

Debora brauca atri, un prāts drudžaini apstradaja nesen uzzināto informāciju. Jaunumu deļ gribējās noslēgties sevi, un, lai gan viņai nebija iebildumu pret iepriekšējo nakti, ko bija pavadījusi kopa ar Kelvinu, patlaban butu labak, ja viņš brauktu ar savu mašīnu. Deborai negribejas runāt. Viņai ne­gribējās draiskoties vai flirtēt. Gribējās domāt, turklāt viņa nebija radusi runāt, ja nezinaja, ko īsti grib pateikt. Parasti attalums starp šiem diviem punktiem bija mērāms milisekun- des, turpretī tagad viņa jutas apmulsusi, nedroša un maz­liet nobijusies. Viņai negribējās apspriest tadas izjūtas un vel mazak - nosaukt tas varda.

- Kas noticis? - jautaja Kelvins.

Debora papurinaja galvu un tad piespieda sevi pateikt:

- Nekas. Vienkārši koncentrējos.

-Stūrēšanai? Vai an doma par parbaužu rezultātiem?

Saka līņāt. Debora iesledza logu tīrītājus un ertak iekār­tojās sēdeklī.

- Gan viens, gan otrs, - viņa teica. Viņa nesmaidīja un neatravas no ceļa. Strupa frāze bija domāta, lai izbeigtu šo pļapašanu.

- Ko tu doma par to līķi? - jautaja Kelvins.

Debora juta, ka advokatam nav tik svarīgi zināt atbildi ka atjaunot sarunu, taču viņai negribejas izpalīdzēt. Viņa pa­raustīja plecus.

- Bet kaut ko taču tu doma, - Kelvins neatlaidas.

- Neko īpašu.

Kelvins aizgriezas un saka lūkoties ara pa lietus norasinato logu.

- Ar tevi tiešam viss kartība? - viņš vēlreiz noprasīja. - An kopa ar mani?

- Viss ir labi, Kelvin, - Deboras balsi jautas aizkaitina- jums. Vienkārši aizveries un liec mani miera! - Fs tikai cenšos koncentrēties.

Patiesībā viņas domas saistīja tns lietas: mirstīgo atlieku ve­cums, FIB interese par slepkavibam, kuru motīvs ir naids, un Otraja pasaules kara bojāgājušais melnādainais tanka koman­dieris, kas nekad nav redzējis savu meitu. liet ja cilvēks - vai cilvēki -, kas nogalināja Ričardu un Grieķija meģinaja nogali- nat an viņu, zina, ka redeļu kaste nav vis Agamemnona, bet gan Tonjas teva mirstīgas atliekas? Ka tas patiesība ir visu aiz­mirstais ziņkangais Šermana tanka komandieris, kuru pirms piecdesmit gadiem nogalinajis rasists no militārās policijas? Ja slepkava to zina, kadeļ viņš tik neatlaidīgi - tik neželigi izmi­sīgi - veļas šis mirstīgas atliekas dabūt savas rokas?

No domam Deboru izrava telefona zvans - vel joprojām ta bija La Cucharacha melodija. Ričarda jociņš. Klusuma viņi bija braukuši vairak neka stundu un patlaban, iz.niruši no me­žainajam Sarkanas virsotnes kalnu nogāzēm, kur cauri lie­tus slacītajiem kokiem mirguļoja Alatunas ezera tumšais ūdens, devas dienvidu virziena uz pilsētu.

- Padod, ludzu, - Debora teica, kad telefons i/.slideja vi­ņai no rokam un nokrita uz gndas Kelvinam starp kajam.

- Izrādās, tu proti runāt? - Kelvins iesaucās. Tas bija joks, taču indīgs.

- Vienkārši… paldies, - Debora asi izrava telefonu viņam no rokas un atvēra vāciņu. - I lallo?

- Te Kerniga, - atbildēja FIB aģents. - Kur jus esat?

- Pusstundas brauciena attaluma, varbūt ma/ak. Kas no­ticis?

- Nosaukšu adresi, uz kurieni jums jabrauc, - aģents tur- pinaja. - Jabrauc nekavējoties. Nekur citur nebrauciet!

- Labi. Sapratu!

- Vai jums jaapstajas, lai pierakstītu adresi?

-Atcerēšos, - Debora teica, piespiedusi klausuli ar plecu

pie galvas un atbrīvojusi roku, lai paradītu Kelvinam nepa­cietīgu rakstīšanas žestu.

- Ko vajag? - viņš noprasīja.

- Pildspalvu, - Debora ar lupām atdarinaja.

- Labi, - turpinaja Kerniga. - Tatad, Grinkovstrīta, simt trīsdesmit seši. Apmēram divdesmit minūtes uz dienvidiem no lidostas. Pie Palmeto nogriezieties no 1-85 maģistrales pa kreisi un nobrauciet četras jūdzes pa heisbridžas ceļu. Vis­pirms pa kreisi, tad pa labi - nonāksiet Grīnkovstrita. Vaja­dzīga maja ir pirmā kreisaja puse. Ta atrodas pietiekami tā­lu no ielas, taču ir labi saskatama. No malas šķiet pamesta.

Debora atkartoja skaļi visu, ko aģents bija teicis, savukart Kelvins steigšus pierakstīja - savilcis seju grimase, kas ap­liecina, ka stenografistes amats viņam nav pa pratam.

- Kas ta par vietu? - Debora jautaja. - Un kadeļ man ja­brauc uz turieni?

- tur savulaik slepušies tie grieķi, - Kerniga paskaidro­ja. - Un tur viņi glabajuši ari kolekciju.

- Ka jus viņus atradat? - pēkšņas enerģijas pārņemtā, pajautaja Debora.

-Piezvanījām uz Izotopu lietišķo pētījumu centra labora­toriju. Viņiem bija pierakstīti visi dati.

-Ak ta, - noteica Debora. - Protams. Lieliski!

- Ne gluži, - iebilda Kerniga. - Kads mums aizsteidzies priekšā.

- Vai… - Debora nespēja atrast vārdus. - Vai viss ir kar­tība?

- Vienkārši brauciet uz turieni! - noteica Kerniga un pārtrauca sarunu.