Atreja maska

Sešpadsmitā nodaļa

Debora apmetas "Bnvdienu viesnīca", kas atradas aiz stūra. Kad viņa jau bija iekārtojusies un pasutijusi sev bur- geru, gramatu kaudze, kas (ar Kernigas atļauju) bija paņemta no Ričarda bibliotēkas, saka atgadinat sienu. Debora skati­es televīziju, ieslegdama te vienu, te otru parraidi, līdz no­gurums šķita iesūcies līdz pat kaulam. Izslēgusi televizoru, viņa ar visam drebem atlaidas gulta un aizmiga.

Nakamaja rīta Debora šķirstīja gramatas, šo to parlasija, parbaudija uzziņas un laiku pa laikam iegrima garaku frag­mentu lasīšana. Pabeidza viņa pusdienlaika, taču apetītes ne­bija. Brokastīs viņa bija izdzērusi tikai kafiju, un kofeīns vel joprojām joņoja vēnas, ziņojot, ka ēdiens nav nepieciešams. I ai gan - tadu enerģiju, iespejams, deva nevis kofeīns, bet lasāmvielā.

Sakuma arheologu sabiedrība bija izsmējusi Šlimana ap­galvojumus, ka Trojas karš21 ir reāls notikums. Taču, kad ar­heologs Turcijas ziemeļos atraka Trojas drupas, pēkšņi ik­viens saka intereseties par viņu. Daudzi vel joprojām i/turejas piesardzīgi, un pat Šlimana skolniekus uztrauca viņa izmantotās metodes. Viņu apvainoja atradumu iedalīšana, pa­tieso atradumu vietu slēpšana un senlietu kolekcijas vakša- na, lai pieradītu, ka senajiem dzejniekiem bijusi taisnība, un vairotu savu slavu. Un tad vel ta epizode ar Priama dārgu­miem.

Priams, ka rakstījis Homērs, bija Trojas valdnieks laika, kad grieķi aplenkuši pilsētu. I lektora, Troila un Parīda tevs. Parīda deļ savukart bija sācies Trojas karš - viņš nolaupīja Agamemnona braļa Menelaja sievu Helēnu. I Iomers rakstī­jis, ka Priama pilsēta bijusi bagata ar zeltu, taču līdz pat iz­rakumu beigām Šlimanam to neizdevās atrast. Kad rakšana bija faktiski partraukta, viņš personīgi uzduras sleptuvei, ku­ru klaja ne visai bieza zemes karta. Starp dārgumiem bija ari neparastu juvelierizstrādājumu kolekcija. Šis iespaidīgais un liela mera apšaubamais stāsts kļuva vel divainaks, kad visi atradumi pazuda pec nofotografēšanas - par modeli kal­poja Šlimana sieva Sofija. Turcijas valdība saniknojas, jo bija pārliecinātā, ka arheologs visas dārglietās slepus izvedis no valsts…

Ja vieni artefakti varēja pazust, kadeļ nevarētu pazust art citi?

Pabeidzis darbu Turcijā, Šlimans saka i/rakumus Mikenas

- un viņam bija īpašs nolūks. Saskaņa ar mitu, karu uzvarē­jušo grieķu vadoni Agamemnonu pec atgriešanas Mikenas neuzticīga sieva Klitaimnestra ievilinaja vanna un, mīļaka- jam piepalīdzot, nogalinaja. Agamemnonam tika sarīkota krašņa apbedīšanas ceremonija. Un Šlimans bija pārliecināts, ka noteikti varēs atrakt kapenes.

Grieķijas valdība, tapat ka visi citi, skeptiski izturējās pret arheologa centieniem, taču beigu beigas deva atļauju sakt iz­rakumus. Šlimans bija pārliecināts, ka valdnieka kapenes ja- mekle cietokšņa augšējas sienas, izraka šahtu galvenajos vār­tos - uzskatīdams, ka rokas cauri nevis dabiski uzkrātām zemes slānim, bet gan mākslīgi radītam pildījumam. Kad viņš, nonācis desmit pedu dziļuma, vel joprojām neko nebi­ja atradis, sakas pamatīgas lietusgāzes. Šlimans saka rakt jaunu šahtu, tad vel vienu un tad vēl tns - darbi kļuva ar­vien aizraujošāki.

Viņš atrada neskaitamas kapenes ar daudzu cilvēku mir­stīgajam atliekam. Galva viņiem bija zelta diadēmas, ko ro- taja vara stieplītes, līdzas atradas sudraba vāzes un obsidia- na naži. Ceturtajās šahtu kapenēs viņš atklaja piecus nelaiķus

- visiem aizgājējiem blakus atradas bagatigs juvelierizstrādā­jumu klāsts. Turpat bija an brīnišķīga sudraba kalta vērša gal­va ar zelta ragiem, bronzas zobeni un zelta kausi. Un - gal­venais - trim apbedītajiem bija iespaidīgas pēcnāvēs maskas.

Atgriezies pirmaja šahta, viņš turpinaja izrakumus, un ti­kai tad arheologu sabiedrība parstaja šaubīties un gaidpilni pievērsās senajam grieķu cietoksnim. Visbagatigakais gu­vums bija tieši šaja pēdējā šahta - vel trīs nelaiķi, un divi no tiem zelta maskas. Savukart treša maska nebūt nelīdzinājās pārejām - ta bija lielākā, īpatnejaka, majestātiskākā.

Telegramma, kas velak tika pasludinata par neīstu, Šli­mans visu pavēstīja Atēnu avīzei un visai iedomīgi paziņo­ja, ka viņš "skatījies Agamemnona seja".

Bet ta nebija. I'atiesiba mirstīgas atliekas un vērtslietas bi- ja trīs gadsimtus senākās par Agamemnonu, ja tads cilvēks vispār jebkad eksistejis. Vel vairak - daži lietpratēji visai pie­sardzīgi izteicas par iespaidīgo "Agamemnona" masku. Vi­ņi apgalvoja, ka tai ir nepareiza forma. Ka deguns neatbilst pārejām dētajam. Ka ūsas vairak atgadina deviņpadsmito gadsimtu… Vai Šlimans butu pārstājis zagt un manipulēt ar patiesību un sācis atklati viltot mākslās priekšmetus?

Taču, kad Debora atslīga krēsla un apsvēra uzzināto, prata brieda jauna varbūtība. Vai bija iespejams, ka izra­kumos Mikenas atrasts daudz kas vairak neka Šlimans at­zinis oficiāli? Vai bija iespējams, ka neparasta pēcnāvēs mas­ka, kas tiek saistīta (kaut varbūt kļūdaini) ar Agamemnonu un tagad ir Atēnu Nacionala arheoloģijas muzeja lepnums, ir viltojums? Un, ja ta - vai ir bijusi an īsta maska, kuru Šlimans nobēdzinājis? Vai īsta maska "pazudusi" tapat ka l'riama dārgumi no Trojas? Vai ši maska vel nesen atradu­sies Ričarda guļamistaba? Un, ja ta - ka, pie velna, ta tur nokļuvusi?

Ričardu varbūt an bija apžilbinājuši viņa zeniskie sapņi, taču prata viņam netmka. Ja Ričards ticējis, ka slepenajā telpa aiz grāmatplaukta atrodas izcilākā Mikenu kulturas piemi­nekļu kolekcija ārpus Grieķijas, tad viņam acīmredzot bijuši pierādījumi, ka ta ir autentiska. Un šiem pierādījumiem pa­visam noteikti jabut saistītiem ar izcelšanos - ar vietu un lai­ku, kad maska atrasta. Arheologu aprindas izcelsmes vieta un laiks nozīmēja visu. Vai Ričardam butu izdevies izsekot šai senlietai līdz brīdim, kad ta pirmo reizi izcelta no zemes dzīlēm? Ja ta, kurš vel par to zinaja? Slepkavas? Un kam viņš zvanījis uz Grieķiju? Vai padzīvojuša krieva uzrašanas tikai dažas dienas pirms savas nāves taja paša nakti un tikai di­vus kvartalus talak bija sagadīšanas? Vai viņam kaut kas bi­ja zināms par šim antīkajam senlietām?

Debora no naktsskapīša izņēma telefonu gramatu un, tu­rēdama roka pildspalvu, uzgrieza numuru.

- Dekalbas apgabala policijas iecirknis, - atskanēja sievie­tes balss.

- Ja, - iesaka Debora, - es zvanu saistība ar kadu krievu, kurš pirms divām dienam noslepkavots netālu no Druidu kalna muzeja.

- Un kas jus esat?

- Debora Millere, - viņa atbildēja, pēkšņi atskartusi, ka policija neko neuzzinās. - F,s strādāju muzeja. Un, - viņa, spējas dziņas mudināta, piebilda, - palīdzēju identificēt līķi.

Ta bija patiesība.

- Lietu izmeklē detektīvs Robinss, taču viņš patlaban iz­gājis. Vai viņam ko pateikt?

- Nedomāju vis, - atteica Debora. - Es tikai gribēju no­skaidrot, ciktāl esat tikuši izmeklēšanā.

- Lieta gandrīz pabeigta, - pavēstīja sieviete vada otra gala.

-Jau? Vai kads tiek turēts aizdomas?

- Ne, - atbildēja policiste. - Un, ņemot vera apstakļus, diez vai tadu atradīsim. Nedomāju, ka radīsies kads pave­diens, ja vien neizdosies identificēt ieroci, ar kuru šauts.

- Ņemot vera apstakļus, - Debora atkartoja. - Ko tas no­zīme?

Sieviete uzkrītoši nopūtas, un 1 )eborai šķita, ka dzird pa­pīru čaukstoņu. Kad policiste atkal ierunājās, likās, ka viņa lasa sagatavotu tekstu.

-Sergejs Vološinova kungs nebija Savienoto Valstu pilso­nis. Viņš bijis ārvalstnieks, kura vīzai beidzies derīguma ter­miņš un kurš, cik pagaidam izdevies noskaidrot, bijis garīgi nelīdzsvarots. Viņš naktis klaiņojis ielas, tadeļ, iespejams, sa­stapies ar noziedzīgu grupējumu. Tik vienkārši. Nedomāju, ka varam vel ko noskaidrot.

- Vološinovs, - Debora atkartoja, ieskriceledama vardu bloknota. - Ka jus uzzinājāt viņa vardu?

- Mirušajam kabata bija apzīmogota aploksne. Vismaz pa­ris pēdējas nedeļas viņam grūti klājies. Esam sazinājušies ar krievu varas iestadem un radiniekiem, taču iespejams, ka viņš tiks apglabats šeit.

- Kādiem radiniekiem?

- Meitu Aleksandru, kas dzīvo Maskava.

- Un ta vēstulē? Vai tulkotājs varēja no tas kaut ko izda­būt?

- Pagaidiet, - atteica policiste. - Tulkotājs… tulkotājs. Ja.

Viņa automatiska un mazliet garlaikota balsi atsaka lasīt.

Tulkotājs Deivids Beronss ziņo, ka vēstule stipri sabojata

un skaidri izlasāmi tikai daži vardi. Viena teikuma daļa skan šadi: "F,smu vairak neka pārliecināts, ka atliekas nekad nav nonākušas pie Merijas." Lai gan pēdējo vardu grūti izlasīt un tas var but nepilnīgs. Teksts rakstīts pirms vismaz div­desmit gadiem. - Policiste uz mirkli apklusa. - Lielākoties tas an viss. Varat piezvanīt velak, taču detektīvs Robinss, iespejams, neko vairak pastastlt nespēs. Bet tagad, ja neie- bilstat…

"Esmu vairak neka pārliecināts, ka atliekas nekad nav nonāku­šās pie Merijas."

Debora atskarta, ka visu laiku domas atkarto šo frāzi. Vai šis atliekas butu arheoloģiskas? Vai tas saistītas ar mikenie- šu pēcnāvēs masku? Vai šis mīklainais krievs dzinies pec šim atliekam un sastapies ar cilvēkiem, kas paņēmuši senlietas no slepenas telpas Ričarda guļamistaba?