Slabenden PROFESORA BIRMINGA INTERVIJA

Mūsu korespondentam izdevās notvert pro­fesoru Birmingu aerodromā, kur viņš kopā ar jauno zinātnieku Nilu Kersenu gaidīja lidmašīnu, kas dotos uz galvaspilsētu.

— Atļaujiet uzdot jums dažus jautājumus, profesora kungs.

— Esmu jūsu rīcībā. —• Profesors paklanījās.

— Kāda nozīme ir jūsu izgudrojumam?

— Par to es runāju jau kongresā. Teledubultnieki — tās ir dzīvas būtnes, un tātad tām atveras plašs dar­bības lauks visās sfērās.

— Zinātniski fantastiskos romānos bieži tiek aprak­stītas robotu sacelšanās pret to radītājiem. Vai arī mums nedraud šīs briesmas no telecilvēkiem? Šķiet, ka arī jūs izteicāt šādas bažas.

Profesors Birmings noslēpumaini pasmaidīja.

— Dumpji mēdz būt dažādi.

— Esiet tik laipns, profesora kungs, un neatsakieties paskaidrot, kā jāsaprot šie jūsu vārdi?

— Teledubultnieki precīzi atdarina to konkrēto cil­vēku labās un sliktās īpašības, kuru kopijas tie ir. Viss atkarīgs no tā indivīda, no kura tie reproducēti. Pats par sevi saprotams, ka šis indivīds var izrādīties par nelieti, neģēli vai despotu — dzīvē taču sastopami tādi tipi.

— Pēdējā laikā jūsu filozofiskie uzskati pārsteidzoši mainījušies. Kā izskaidrojams tas, ka jūs kongresā uz­stājāties par jaunas, uz kolektīvisma principa organi­zētas sabiedriskās iekārtas aizstāvi?

— Palikdams arī turpmāk jebkāda veida personības apspiešanas pretinieks, esmu pārliecināts, ka cilvēks, kurš nejūtas par kolektīva locekli, nevar būt patiesi brīvs, jo vienīgi kolektīvs, tātad sabiedrība, spēj ga­rantēt personības brīvību. Patiesa brīvība taču nav domājama bez neierobežotas darbības brīvības. Un- vie­nīgi sabiedrība spēj sagādāt cilvēkam plašu darbības lauku, iespēju attīstīt nekādi neierobežotu radošu iniciatīvu. Citiem vārdiem sakot, sabiedrība paplašina indivīda ^personiskās brīvības loku. Tā ir neapstrīdama patiesība, kas loģiski izriet no mana atklājuma dziļākas būtības. Tādēļ man pilnīgas tiesības apgalvot, ka pār­maiņas manos uzskatos noteica pati dzīve ar savu at­tīstību un evolūciju.

Diemžēl interviju ar profesoru Birmingu vajadzēja pārtraukt, jo šajā brīdī sākās iekāpšana lidmašīnā. Uz­kāpis pa trapu, profesors pagriezās atpakaļ un smai­dīdams pamāja mums draudzīgi ar roku.

Kaut arī intervija bija īsa, man vajadzēja diezgan daudz laika, lai to rūpīgi izstudētu. Vairāk par šo, pēc manām domām, mazliet grotesko dialogu mani interesēja paša izda­rīto prāta slēdzienu un ieskatu analīze sakarā ar jautājumiem, ko uzdeva manam tele- dubultniekam. «Reproducētais Birmings nav tik noslēgts kā es . . . Nē, nē, nu ir pienācis laiks visu skaidri izstāstīt,» es nospriedu. At­cerējies, cik apdullinošu sitienu pa galvu man bija devis «dumpinieks», nolēmu aicināt val­dību palīgā bēgli notvert un padarīt nekai­tīgu. Galu galā tas taču nav dzīvs cilvēks, bet aparāts, cilvēka roku un prāta mākslīgs ražojums.

— Kungi, — es svinīgi ierunājos, — tie nav mani, bet gan mana teledubultnieka «reproducētā Birminga» izteicieni.

Ja es nebūtu bijis tik ļoti satraukts, aina, kas atklājās manu acu priekšā, droši vien man liktos visai komiska! Monsens sāka mulsi mirkšķināt acis, izstīdzējušais senāta pārstāvis smieklīgi izstiepa kaklu kā zos­tēviņš, bet ministrs, iekodis zobos apakšlūpu, atgādināja azarta spēlmani, kas pazaudējis visu savu mantību.

— Re-reproducētais Birmings? — viņš uz­traukts stomījās.

— Tieši tā.

— Ko tas viss nozīmē? — viņš vēl arvien neizprata.

— Tas nozīmē, ka vakar vakarā manis pirmoreiz pielietoto biostrāvu un staru

ietekmē eksperimentālais elektronu aparāts «atdzīvojās».

— Atdzīvojās?

— Jā.

— Bet…

— Jūs interesē, kāpēc es pieļāvu, ka viņš aizbēg?

— Protams!

— Raidītājs bija izslēgts laikā.

— Nu kā tad tas varēja notikt?!

— Aparāts tomēr turpināja darboties …

Monsens pielēca kājās kā dzelts:

-— Tas taču vareni, Birming, jūs esat ģē­nijs! Kāds radošais spēks, kāda vitalitāte! Dabisks cilvēks!

Ministrs tomēr bija noskaņots visai skep­tiski.

— Jā, jā, tas patiešām ir kolosāli. Mākslī­gais Birmings ir sacēlis milzīgu traci, satrau­cis sabiedrības domas, izpaudis nedzirdēti svarīgu kara noslēpumu …

— Kara noslēpumu? — Es neticēju savām ausīm.

Nu bija reize senāta pārstāvim. Izslējies visā augumā, viņš no saviem «augstumiem» cienīgi skaidroja:

— Dārgo profesor, ceru, jūs saprotat, ka tik vērtīgu izgudrojumu mēs nekavējoties iz­mantosim mūsu varenās valsts labā, tās mili­tāro spēku nostiprināšanai. Kā jūs zināt, uz kareivjiem tagad ir grūti paļauties, vienkāršie cilvēki kļūst arvien neuzticamāki…

— Jūs taču pats esat pārliecinājies, — ministrs iejaucās, — ka miera piekritēju kai­tīgā propaganda iedarbojas pat uz jūsu tele- dubultnieka psiholoģiju. Es ceru, jūs sapratī­siet, ka mums jāpasargā sabiedrība no viņu kaitīgās ietekmes, jādarbojas pret šo propa­gandu ar visiem mums pieejamiem līdzek­ļiem!

Garais senāta pārstāvis no jauna ņēmās spriedelēt. Vārdus viņš bēra kā no pilnības raga, runāja steigšus, it kā pūlēdamies atgūt nokavēto:

— Nekavējoties jāsaceļ trauksme, jāmo­bilizē policija un bruņotie spēki, jāsaceļ kā­jās visa Miklana! Teledubultnieks jānotver visīsākajā laikā!

— Tas nav tik sarežģīti, — es piebildu, — ja ņem vērā, ka «reproducētais Birmings» bez bailēm nāk manā mājā, lai gan…

— Lai gan? — vienā mutē iejautājās mi­nistrs un senāta pārstāvis.

— Viņš patvarīgi paņēma dažus manus apģērba gabalus un krietni patukšoja čeku grāmatiņu. Pēc manām domām tas liecina, ka viņš gatavojas dzīvot patstāvīgu dzīvi.

— Starp citu, par patstāvību, — ministrs ierunājās. — Jūsu teledubultnieks taču jau no paša sākuma neuzvedas tā .. .

— Kā būtu rīkojies es? — es pabeidzu viņa domu.

— Nu, zināms!

— Acīm redzot, šajā apstāklī slēpjas viena no brīnišķīgākajām mana aparāta priekšro­cībām: jūs paši pārliecinājāties, ka profesora Birminga teledubultnieks ir apveltīts ar spē­jām patstāvīgi rīkoties un pieņemt lēmumus, pamatojoties pats uz savu gribu!

— Tas tik ir numurs! — Monsens izsau­cās. — Jūs sākat runāt sava drauģeļa valodā!

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Es runāju par jūsu teledubultnieku, profesor.

Monsena replika mani mazliet samulsi­nāja. Pēc apjukuma mirkļa es tomēr turpi­nāju savu domu:

— Vārdu sakot, biokameras pārraida do­mas nevis mehāniski, bet funkcionāli, tās pil­nībā pārvada visas centrālās nervu sistēmas un citu orgānu funkcijas, un tādā veidā tele- dublieris .. .

— Jūs teicāt «teledublieris»? — visi trīs korī izsaucās un nozīmīgi saskatījās.

Es lauzīju galvu, kā viņiem to visu vien­kāršāk izskaidrot.

— Saprotiet, dieva dēļ, «reproducētais Bir­mings» taču nav nekas cits kā mana kopija, nu, teiksim, mans dublikāts. Tādēļ nav jābrī­nās, ja reizēm mēs abi ar viņu lietosim vienus un tos pašus izteicienus.

Ministra gluži pārakmeņojusies seja maz­liet atdzīvojās. Viņš apsēdās un ar saviem labi koptajiem pirkstiem sāka virpināt glāzī­tes kājiņu. Acīm redzot, šī darbošanās izrai­sīja viņā humoru, tiesa gan, nebūt ne mier­mīlīgu.

— Un tātad, mīļo profesor, kā rādās, galve­nais dumpinieks esat jūs pats! Jūsu otrā «daba» ir jūs nodevusi, kā saka, caur un caur! Ha-ha-ha!

Iesmējāmies arī mēs, tomēr tie bija smiekli caur asarām.

Atdarinādams ministru, arī Monsens mēģi­nāja jokot:

— Rādās, ka jūs, dārgo profesor, taisāties ķert rokā pats sevi!

Nezinu, kā pārējiem, bet man no šī seklā jociņa sametās nelāgi.

— Esmu demokrātisku brīvību piekritējs, tai skaitā atbalstu arī vārda un darbības brī­vību sabiedrības labā. Tas visiem zināms ..— Nu, tad ļaujiet mums brīvi rīkoties, lai notvertu jūsu teledubultnieku, — ministrs steidzīgi pārtvēra manus vārdus.

8

— Pēc manām domām, — viņš turpināja, — sākumā vajadzētu kādā avīzē apšaubīt visus paziņojumus par Birminga at­klājumu. Turklāt nebūtu par ļaunu rakstā iepīt dažādus moralizējošus pārspriedumus, varētu pieļaut pat filozofēšanu.

— Bet, ministra kungs, kā tas izdarāms, lai neiegūtu…

— Ārprātīgā slavu?

— Tieši tā! Ar to vajadzēs samierināties. No diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Būs sliktāk, ja aiz robežas par jūsu atklājumu zinās patiesību! Jūsu «reproducēto Birmingu» mēs, profesor, ātri padarīsim nekaitīgu, un jūs

varēsit turpināt savus eksperimentus. Pro­tams, strādājot pilnīgi slepeni, jūs taču sa­protat, ka nedrīkst neko izpaust… Bet pa to laiku kaislības norims un profesora Birminga «prāta aptumsums» drīz vien piemirsīsies. Jebkurš jaunums pēc trim četrām dienām vairs nav cilvēku uzmanības centrā.

— Tā tas ir gan, ministra kungs, bet vajag taču kaut kā izskaidrot, kādēļ es atsakos no sava paziņojuma!

— Uzrakstiet, ka jums iegribējās izsmiet Bodienas kongresa dalībniekus un pierādīt, ka visi šie apsēstie tā saucamās miera propa­gandas sludinātāji, — ministrs šos vārdus iz­runāja indīgi smaidīdams, ar uzsvērtu sar­kasmu, — ir kā nelgas, kas danco pēc citu stabules. Viņi paši spējīgi noticēt visam, kas pagadās, un prasa to ari no citiem …

— Labi teikts! — Monsens izsaucās.

— … un paši, — ministrs turpināja, ne­pievērsdams uzmanības viņa replikai, — ir gatavie teledublieri. Starp citu, kur jūs ņē­māt šo apzīmējumu?

— Sengrieķu valodā vārdam «tele» bija divas nozīmes, — es paskaidroju, — «tāls» un «pilnīgs».

— Vārdu sakot, salīdziniet viņus ar tele- dublieriem, kuru skaitu pēc vēlēšanās var pavairot līdz bezgalībai, reproducējot no viena un tā paša subjekta, un viņi visi reizē atkārtos to, ko tiem pavēlēs.

Senāta pārstāvis pat noklakšķināja ar mēli:

— Vareni izdomāts! Tad neviens jūs vairs nesauks par ārprātīgu, drīzāk gan otrādi!

— Attiecībā uz pārējo paļaujieties uz mani, cienījamo profesor, — ministrs turpi­nāja. — Vai jums čeku grāmatiņa ir līdzi?

— Jā.

— Lieliski! Dodiet, paskatīsimies … Hm … Izrauti deviņi čeki, es atzīmēšu to numurus. Lai tikai jūsu Birmings parādās bankā: tur mēs viņam uzrīkosim slazdus un notversim to! Jā, gandrīz būtu piemirsis: kā tad tā, profesor? Pavisam nesen jūs apgalvojāt, ka esat guvis tikai daļējus rezultātus, un nu pēkšņi…

— Par negaidītajiem panākumiem mums jāpateicas kādai neparedzētai nejaušībai, ku­ras būtība man vēl līdz šim nav skaidra. Šo­brīd es vēl nevaru pateikt, kas radīja tik neparastu efektu, bet dažnedažādus minēju­mus uzskatu par nevajadzīgiem.

— Nepieciešams pēc iespējas ātrāk no­skaidrot īstenību. Neaizmirstiet, Birming, pie­nākumus, kādi jums ir pret valdību. Valsts ir ieinteresēta, lai tie tiktu izpildīti stingri un precīzi.

— Centīšos darīt visu, kas manos spēkos, ministra kungs!

— Sakiet, profesor, vai vēl kāds zina par jūsu eksperimentu raksturu un būtību, es, protams, domāju to laiku, kad jūsu aparā­tam vēl nepiemita dzīva organisma funk­cijas?

— Mūsu televīzijas centrā, — aizsteigda­mies man priekšā, ātri nobēra Monsens, — eksperimentālie darbi organizēti tā, ka da­žādām pētnieku grupām bija uzticēti tikai atsevišķi uzdevumi. Vienīgais, ko viņi zi­nāja, — ka mēs risinām problēmu par bio­strāvu ārstnieciskās iedarbības efektivitātes palielināšanu.

— Bet jūsu tuvākie palīgi? — ministrs no­prasīja, cieši skatīdamies man sejā.

— Centrālajā laboratorijā, kur notiek pē­dējie eksperimenti, var iekļūt vienīgi mans palīgs un sekretārs Nils Kersens. Taču no bioelektronikas viņš neko nesaprot, un viņam nav nekādas sajēgas par manu pētījumu mērķiem.

— Pietiek, profesor. Mēs centīsimies jums paziņot visus notikumus. Bet jūs katrā ziņā saceriet avīzei rakstu. Starp citu, mēs laikam varam jūs atbrīvot no šīs delikātās misijas: mēs to uzrakstīsim paši un jūsu vārdā pub­licēsim, teiksim, avīzē «Miclan's Tribune». Un, kaut arī šī avīze nav valdības oficiālais orgāns, tā tomēr tuva komersantu aprindām. Vai brauksiet uz māju?

— Jā.

— Jauki. Būtu vēlams, lai, izbraucot no mājām, jūs darītu to zināmu mums. Tas at­vieglotu izmeklēšanas orgānu darbu.

*

Notikumi risinājās vēja ātrumā. Nebiju gandrīz vēl paguvis pārkāpt pār mājas sliek­sni, kad atskanēja telefona zvans — runāja ministra personiskais sekretārs:

— Hallo, profesor! Jūsu etviju atradām. Tā patiešām bija pie mums!

— Piedodiet, par kādu etviju jūs runā­jat? — es apjuku.

— Kā? Aizgājis no mums, jūs tūdaļ atgrie­zāties pēc aizmirstās etvijas. Bet tā nekur

nebija atrodama. Atcerieties, mēs vēl kopīgi to meklējām.

— Es meklēju?

— Etvija atradās kādas divas minūtes pēc jūsu aiziešanas… Tā nez kā bija nokļuvusi zem galdauta.

— Kas bija nokļuvis zem galdauta?

— Etvija, protams.

— Sakiet, vai ministra kungs tur vēl ir?

— Jā.

— Esiet tik laipns, savienojiet mani ar viņu!

Uzzinājis, kas noticis, ministrs gandrīz aiz­rijās.

— Un jūs tiešām nesmēķējat?

— Nekad neesmu smēķējis.

Klausulē bija dzirdamas klusinātas lamas, steidzīga rāšanās ar sekretāru, pēc tam atkal atskanēja ministra balss:

— Nolādēts, Birming! Tātad viņš bijis šeit, mums pašā deguna galā! Kāda bezkaunība! Pašam līst lauvai taisni rīklē! Un es ar viņu sarunājos! (Atkal skanēja šķendēšanās un lāsti — ministrs ļāva vaļu savām jūtām.) Pro­fesor, mums viņš jānotver šodien pat, lai notiek kas notikdams! Dzirdat?!

Pirms iepazīstinu lasītāju ar noti­kumu tālāko gaitu, man gribētos sniegt izvil­kumus no avīžu rakstiem un ziņojumiem, kas sacēla daudz trokšņa un izraisīja par mani visfantastiskākās valodas. Avīžu slejas bija izraibinātas kliedzošiem virsrakstiem, kas saistījās ar manu atklājumu. Šī sensācija vēl arvien atradās preses uzmanības centrā. Bet es pats šajā laikā biju spiests sēdēt mājās un par dramatiskajiem notikumiem uzzināju no avīžu rakstiem. Neiedomājamais tracis, kas bija sacelts ap manu personu, nebūt netraucēja mani ar baudu iedzert melnu kafiju.

Jāatzīstas, ka man kļuva mazliet vieglāk ap sirdi pēc tam, kad biju dalījies ar citiem noslēpumā, kas mani tik ļoti nomāca. Man likās, "ka «reproducēto Birmingu» izdosies aizturēt visdrīzākā laikā un es varēšu mie­rīgi nodoties pārtrauktajam darbam. Tiesa gan, domās es atkal un atkal atgriezos pie tā, kas manu sirdi pildīja ar nemieru un satraukumu. Un kāds tur brīnums, ja pa to laiku, kamēr es savā mājā dzīvoju bezdar­bībā, kāds manā izskatā, tomēr man svešs uti naidīgs, dzīvoja manu dzīvi kaut kur tepat tuvumā vai varbūt tālu prom no manis …

No dienas un vakara avīzēm man kļuva pilnīgi skaidrs, ka paziņojums par teledubult- nieka radīšanu ir uzbudinājis cilvēku fantā­ziju līdz galējai robežai.

Загрузка...