Telecilvēks

MICLAN'S FUTURE VAI NEBŪTU LAIKS ATSAUKT PILNĪGI NEPAMATOTOS APGALVOJUMUS PAR PRO­FESORA BIRMINGA SAJUKŠANU PRATA? VALDĪBA NONĀKUSI GRŪTĪBĀS!

Kā kļuvis zināms, Denijs Birmings spīdoši atspēkojis versiju, kas neatlaidīgi izplatās valstī, ka viņš būtu it kā sajucis prātā. Mēs uzskatām, ka viņš reproducējis pats sevi un radījis savu teledubultnieku, lai pierādītu, ka viņa izgudrojums nebūt nav slimas fantāzijas auglis, nedz arī liecina par tieksmi izsmiet Bo­dienas pretkara kongresu. Diez vai vēl kāds šaubās, ka Birminga izgudrojums ir nevis tukša izdoma, bet visreā­lākā īstenība. Tieši tā zinātnieks cenšas pievērst mūsu uzmanību patiesajām briesmām, kas draud visai cilvē­cei, ja teledubultniekus sāks izmantot militārām vaja­dzībām. Nu jau kļuvis skaidrs: valdības taktika cietusi pilnīgu krahu; Birmings nav sajucis prātā. Valdībai vairs neizdosies izvairīties no atbildes: vai tā ir gatava dot garantiju, ka šo izcilo mūsdienu zinātnes atklājumu neizmantos militāriem mērķiem?

Pār vienu no avīžu virsrakstiem bija steig­šus plašā rokrakstā uzrakstīts: «Profesor, jums draud briesmas! Dotija».

Tā, nu manas bažas bija piepildījušās. Es, protams, zināju, ka mēs varam vienā laikā parādīties dažādās vietās. Taču es cerēju, ka galu galā visi notikumi pavērsīsies par labu man un visiem kļūs skaidri redzams, ka īstais Birmings esmu es. Bet nu reportieri apgalvo, ka tieši es, nevis mans teledubultnieks, esot devies uz Jaunatnes klubu Kreti prospektā! Mēs bijām sajaukti, iespējams, ka tas noticis nejauši, tomēr visdrīzāk gan ar iepriekšēju nodomu! …

«Valdība nonākusi grūtībās …» Līdz šim varas iestādes centās izgudrojumu noklusēt, bet tagad pēkšņi sacēlušas trauksmi! Laikam gan tās vispār nebija domājušas arestēt «re­producēto Birmingu», kamēr es pastāvīgi sē­dēju mājās? Tad, lūk, kā! Tām interesēja no­skaidrot, kā viņš izturēsies brīvībā! Tādēļ viss tika vilkts garumā. Tagad man kļuva skaidrs, ko tās bija gribējušas panākt. Jau agrāk, kad mani izsauca pie ministra, jutu, ka man neuzticas. Uz mani aizdomīgi noskatījās, kad lietoju izteicienus, kas atgādināja tele- dubultnieka vārdus… Tātad, ja mans du­bultnieks ir tik dumpīgi noskaņots, viņi arī mani uzskata par neuzticamu! Man ienāca prātā izveicīgā gaišzaļā sporta mašīna .,.

Bet es biju tik naivs un uzskatīju, ka rīko­jos patstāvīgi, kad uz savu galvu atstāju mā­jas un nolēmu atšķetināt šo samezgloto ka­molu! Pārbaudot izrādās, ka īstenībā esmu rīkojies kāda cita interesēs. «Apsveicam, dārgo profesor, jūs esat radījis brīnišķīgu konstrukciju,.lieliski vadāmu ierīci! …»

Es vai slāpu nost aiz niknuma. Tad redz, ko pastrādājis mans dārgais dubultnieks! Vai gan viņš nav visu manu likstu un nelaimju vaininieks?! Tieši viņa neremdināmās aktivi­tātes dēļ mūs vēl arvien jauc vienu ar otru. No Nacionālā parka uz Jaunatnes klubu taču nebūt nebraucu es. Es devos šurp, uz teātri, bet tas otrs Birmings tikmēr vazāja aiz de­guna detektīvus un reportierus! Protams, viņš jau ne ar ko neriskē, par visu norēķi­nāties vajadzēs man!

Atvainojies par piepešo aiziešanu un pus­balsī atvadījies no Livensa, es paspiedu roku teātra direktoram un steidzos uz dienesta izeju.

6

Par katru cenu jāpārcērt šis Gor- dija mezgls. Bet ar ko lai iesāk? Varbūt aiz­braukt uz ministra dzīvokli? Tiesa gan, bija jau vēls: pulkstenis nosita vienpadsmit. Taču vai gan tas varēja būt par šķērsli tik ārkār­tējos apstākļos?

Un tomēr vispirms vajadzētu parunāt ar Liānu. Diez vai uz skatuves izdosies atrast tam piemērotu mirkli. Ko lai iesāk? «Pagai­dīšu viņu ģērbtuvē» — es nolēmu. Galva dūca kā sakustināts bišu strops, domas šau­dījās šurp un turp. Es visiem spēkiem centos atrast izeju no strupceļa …

Ģērbtuvē kā parasti rosījās Lianas kostīmu pārzine krustmāte Firra. Es izklaidīgi sasvei­cinājos ar viņu un pūlējos kaut kā atbildēt uz viņas tukšajiem jautājumiem. Taisni jā­brīnās, kā es vēl spēju kaut ko saprast. Pēk­šņi kostīmu pārzine pavēstīja:

— Ak, vecā Firra, ko jūs redzat savā priekšā, patiesībā nemaz nav šeit.

— Ko? … Kā tad tā? Krustmāt Firra …

Es jutos līdz sirds dziļumiem satriekts.

Viņa to pamanīja un sapņaini piebilda:

— Jā, jā, īstā Firra ir uz skatuves…

Es atviegloti nopūtos. Nu kā tad, krustmāte Firra taču kopš jaunības dienām sapņojusi kļūt par aktrisi. Droši vien viņa runāja tieši par to.

— Man ļoti žēl, krustmāmiņ Firra. Kas tad jūs kavēja kļūt par aktrisi?

Mana sarunu biedrene ironiski pavīpsnāja.

— Vai jūs, profesora kungs, esat kādreiz dzirdējis par tādām lietām kā mācību maksa? Teātra skolā …

Taču es vairs neklausījos viņas tērgāšanā un diezgan nepieklājīgi pārtraucu to:

— Krustmāt Firra, jūs laikam lasāt avī­zes? — Uz galdiņa gulēja vesela kaudze jau­nāko laikrakstu.

— Tikai ar acenēm. Kur gan esmu tās iegrūdusi?

Acīm redzot, disputs tuvojās beigām. Drīz drīz foajē un vestibilā saplūdīs ļaudis un agri vai vēlu uzzinās to, ko pagaidām zina tikai ne­daudzi, tai skaitā arī Dotija Skota. Un ja tu­vinieki un draugi aiz pieklājības klusēja, tad viss šis pūlis diez vai izrādīsies tik delikāts. Nāksies atbildēt uz tūkstošiem āķīgu jautā­jumu, pierādīt, ka tieši es esmu īstais Bir­mings, nevis kāds cits! Nu nē, to es nevēlos! Nav nekā pretīgāka par taisnošanos …

Bet prese! Pat viskaislīgākie lasītāji, kas parasti izēdas avīzei cauri no pirmās līdz pē­dējai lappusei, diez vai spēs saprast, kādā stāvoklī atrodas cilvēks, kurš to, ko «vjņš» darījis, uzzina no avīzēm. Taču šoreiz tas vēl nav viss… Krustmāte Firra turpināja kaut ko runāt, taču es viņā neklausījos. Drudžainā steigā pārlaidu acis avīžu slejām, lai noskaid­rotu, ko vēl esmu «pastrādājis» un kā rīko­ties tālāk.