OTRA DAĻA

1

Sāku drudžaini prātot. Visas ma­nas domas vijās ap pašreizējiem notikumiem. Pārcilādams tos atmiņā, es tiecos atrast izeju no strupceļa, taču velti: uzradās pārāk daudz visādu «nejaušību», kuru dēļ nevarēja pie­pildīties iepriekš pieņemtais un šķietami pār­domātais turpmākās rīcības plāns. Par dažiem jautājumiem man vairs nebija ne mazāko šaubu, kamēr daudz kas palika neskaidrs arī turpmāk. Piemēram, kādēļ valdība stūrgal­vīgi tur noslēpumā jebkuras ziņas? Kādēļ te­ledubultnieks vēl arvien nav aizturēts? Ne­maz nebiju gaidījis, ka notikumi ievirzīsies šādā gultnē! Par ko galu galā arestēts Nils Kersens? Man tūdaļ ienāca prātā kāds cits, ne mazāk svarīgs apstāklis: par katru cenu jālūko satikt Liana un jābrīdina viņa, lai ne­uztur sakarus ar «reproducēto Birmingu». Ja tagad draud briesmas man tuviem cilvēkiem, es vairs nedrīkstu slēpt viņiem patiesību.

Taču šai sakarā radās atkal jaunas grūtī­bas: vai man atkal neuzplīsies ar uzbāzīgiem jautājumiem, vai visai lietai nevar kaitēt tas, ka es bez atļaujas iziešu no mājām? Turp­mākie notikumi parādīja, ka man nebija jānožēlo pieņemtais lēmums. Bez tam es vairs ilgāk nebiju spējīgs dzīvot bezdarbībā! Sēdēju kā uz adatām un ik bridi kļuvu nepacietīgāks.

Vakarā mani ļoti pārsteidza Dāvida nepa­rastais valodīgums. Kad apvaicājos, vai ma­šīna kārtībā, Dāvids — kaut kas tamlīdzīgs ar viņu notika ārkārtīgi reti! — piepeši iepra­sījās:

— Vai tikai profesora kungs nedomā kaut kur braukt?

— Tieši tā. Un tad?

— Profesora kungs laikam piemirsis, ka deva rīkojumu paziņot reportieriem, ka viņa nav mājās, bet es rīkojumu precīzi izpildīju.

— Vai tad viņi vēl arvien nīkst pie dur­vīm?

— Viņi nolēmuši jūs sagaidīt. Sēž uz kāp­nēm.

— Ak tu ķeza! Vai tiešām viņi nosēdējuši visu nakti?

— Kas viņus zina, profesora kungs. Var­būt patiešām. Skaits nav mainījies, bet sejas ir citas.

— Jūs gribat teikt, ka pirmos nomainījuši citi?

— Tā tas ir, profesora kungs. Uzdrīkstos vaicāt, vai jūs nedusmosieties, ja es kaut ko pateikšu?

■— Nedusmošos, Dāvid, runājiet droši, ne­kautrējieties!

— Profesora kungs, šie zeļļi nav īsti re­portieri.

— Ko tas nozīmē — nav īsti? — Man iešāvās prātā avīžu kliedzošie ievadraksti par noslēpumainajiem dubultniekiem, biju jau gatavs sarāt Dāvidu, tomēr mana balss ieska­nējās drīzāk lūdzoši nekā īgni:

— Mans dievs, un jūs arī par to pašu? Kādā ziņā viņi nav īsti?

Dāvids iesānis paraudzījās manī, viņa acīs spīdēja savāda uguntiņa. Es sapratu: Dāvids bija uzminējis, kas man prātā, viņš zina itin visu.

— Nē, profesora kungs, nevis tā, kā jūs domājat. Es tam visam neticu ne par matu.

— Kam tad tu netici?

— Vai ir vērts par to runāt, profesora kungs…

— Nē, mani interesē, ko tieši es esmu do­mājis? Kam jūs neticat?

— Mūsu ekonome vakar žēlojās. Izrādās, ka pārtikas preču veikalā visi par viņu zobo­jušies: viņa neesot tā, par ko izliekoties, bet mākslīgā, tādēļ ka profesora kungs esot mags un burvju mākslinieks …

— Burvju mākslinieks?

— Patiešām, viņi to sarūgtinājuši līdz asa­rām: ieņēmuši galvā, ka profesora kungs ir mags un burvju mākslinieks un tik tarkšķ vienā tarkšķēšanā. Kāds bezkauņa pat mēģi­nājis viņu pataustīt ar savām ķetnām, lai pār­liecinātos, vai ir īsta. Nu tad gan viņa pratās sevi aizstāvēt! Jūs jau zināt, cik tikumīga sieviete ir mūsu ekonome Streme. Par viņu vis nevar teikt, ka tā būtu vientiesīgs bērns, un viņa nav arī uz mutes kritusi… Jā .. Bet es tomēr saku: žurnālisti nu gan viņi nav.

— Kā lai jūs saprot, Dāvid? Jūs tikko ap­galvojāt, ka neticat burvju māksliniekiem …

— Nūja, neticu. Ko tad es gribu sacīt? Viņi nemaz nav reportieri, bet slepenpolicisti.

— Kādēļ jūs tā domājat?

— Ēs pazinu vienu no viņiem. Atceros vēl no pagājušā gada, kad izmeklēja slepkavību.

— Kādu slepkavību?

— Vai tad jūs esat aizmirsis, profesora kungs? Kreti un Frenoli ielu stūra savrup­mājā nogalināja veco Gandeleru. Vai tad jūs veco vīru arī neatceraties?

— Nekad neesmu par viņu dzirdējis.

• — Bija labs cilvēks, lai viņam debesu val­stība. Nelieši tīkoja pēc viņa naudas, tādēļ nogalināja…

— Labi, labi, par ko vēl runā pārtikas vei­kalā?

— Melš niekus. It kā katram strādniekam tagad būšot jārauj par desmitiem, jo katru pavairošot desmit eksemplāros, bet algu viņš saņemšot tikai vienu …

— Tātad pēc jūsu domām tie ir slepenpo­licisti?

— Tas nu ir skaidrs, profesora kungs, va­rat nešaubīties.

— Vai viņi novēro arī dārza vārtiņus?

— Dārzā es tos nelaidu. Bet kas viņus var zināt, varbūt spiegi uzglūn jums aiz pa­kalna. Aiziet apskatīties?

— Nevajag, Dāvid. Vai nu viņi tur ir vai nav, man tik un tā jāiet. Man no viņiem nav ko baidīties. Varbūt tie nemaz neizspiego mani.

Ievērojis Dāvida skatienā pavīdam vāji ap­slēptu ziņkāri, nolēmu izskaidrot viņam savu vārdu jēgu.

— Redziet, iespējams, ka viņiem uzdots pasargāt mani no uzbāzīgiem reportieriem un nelūgtiem viesiem. Jūs taču pats stāstāt, ka dažādas muļķīgas baumas un izdomājumi sakarā ar manu atklājumu satraukuši cilvē­kus un radījuši lielas jukas. Vai mašīnā ben­zīns ir?

— Acumirklī noskaidrošu, profesora kungs. Vai pasaukt šoferi?

— Nē, braukšu pats.

Tas, ko es Dāvidam stāstīju par detektī­viem, nebija tikai viltība vien. Es nešaubī­jos, ka viņi seko manam teledubultniekam, lai to notvertu, ja viņš «atgriezīsies mājās». Tādēļ es vismaz ārēji gluži mierīgs devos uz ārdurvīm. Taisnību sakot… Ja gribētu būt pilnīgi atklāts, vajadzētu atzīties, ka šis miers nemaz nebija tik visai bezrūpīgs. Es visu laiku domāju par to, ka «reproducētais Birmings» pēc izskata ir man pilnīgi līdzīgs gluži kā mans portrets, it sevišķi, kad viņš klusē … Bet tiklīdz telecilvēks sāk runāt, tūdaļ viņu var atšķirt no manis, jo viņš runā par tādiem jautājumiem, par kādiem es ne mūžam nebūtu plaši izteicies. Iespējams, ka Telebirmingam ir izdevies novērst no sevis aizdomas tieši tādēļ, ka viņš tik plaši izsakās par atklājumu. Patiesi:.kam gan ienāks prātā, ka cilvēka roku darināts aparāts uzdosies par izgudrotāju, kurš to radījis?!

Es vēl nebiju paguvis iziet, kad ar fotoapa­rātiem bruņojušies detektīvi tieši kā pēc ko­mandas metās man klāt un, ielenkuši blīvā lokā, darīja visu, ko spēja, lai piekļūtu pēc iespējas tuvāk. īsta grūstīšanās un pat plūk­šanās, kas notika ap mani, neatgādināja poli­cijas izturēšanos. «Varbūt Dāvids tomēr būs kļūdījies?» es nodomāju. «Vai arī viņi pa­gaidām neatklāj savus īstos nolūkus?» Lai būtu kā būdams, vajadzēs izturēties tā, it kā es nekā nenojaustu. Tādēļ, ar visiem spēkiem lauzdams ceļu uz mašīnu, es bezrūpīgi no­teicu:

— Brīnišķīgs laiks, džentlmeņi, vai ne?

Neīstie žurnālisti aiz pārsteiguma pat ap­juka. Izdzirduši tik dziļdomīgu teicienu, ko es izsacīju gluži nepiespiestā tonī, viņi ne­vilšus pakāpās sānis, dodami man ceļu.

Līdz Lianas dzīvoklim ar mašīnu varēja nokļūt nepilnā ceturtdaļstundā. Izbraucot uz Klena prospekta, vajadzēja apstāties pie gaismas signāla. Bezgalīgajā mašīnu virknē trešajā vai ceturtajā rindā aiz sevis es pa­manīju nelielu gaišzaļu sporta auto, kas brauca man pa pēdām kopš paša Kreti pro­spekta. Mani tas nepārsteidza. Ja mašīnā pa­tiešām sēdēja profesionāli reportieri, tad viņi sekoja man ar tiem raksturīgo neatlaidību un ķērienu. Pie Rimeras vārtiem tomēr izdevās izbēgt no veiklās mašīnas, kas brauca man pa pēdām. Tiklīdz paguvu aizšauties garām zaļajam signālam, tā iedegās sarkanā gaisma, un mašīnas, kas brauca aiz manis, spēji no­bremzēja.

Nolēmu braukt caur Nacionālo parku. Tiesa, šis ceļš bija nedaudz garāks, toties tur bija mazāka kustība. Lianai bija ieradums doties uz teātri pašā pēdējā brīdī, un es ce­rēju, ka sastapšu viņu vēl mājās. Taču nepa­redzēti apstākļi aizkavēja mani parkā ilgāk nekā parasti. Aiz Gulbju tilta man nācās no­bremzēt: visu ielas braucamo daļu bija aiz­ņēmusi cilvēku kolona, kas lēnām virzījās uz priekšu. Piebraucis tuvāk, ieraudzīju, ka tur soļoja jaunieši: puiši un meitenes. Viņu bija kādi divi simti. Nemaz nevajadzēja būt sevišķi acīgam, lai ievērotu policijas jātnie­kus, kas pa pāriem jāja abās pusēs alejai, pa kuru virzījās demonstranti. «Hm, policijas kordons — tas ir labi pārbaudīts valdības līdzeklis pret jebkuru tautas masu uzstāša­nos,» es nodomāju. Jaunie demonstranti pa­šķīrās, lai palaistu cauri mašīnu, un tomēr es caur viņu rindām virzījos uz priekšu ar lielām pūlēm. Pēkšņi kāds nosauca manu vārdu. Es nevilšus atskatījos, spēji nobrem­zēdams auto. Universitātes studenti — izrā­dījās, ka tie ir viņi — sastājās pūlī ap mašīnu un sāka… pusbalsī izsaukt lozungus. Jā, jā, viņi tos skandēja gandrīz čukstus. Jauno de­monstrantu paklusie saucieni skanēja kā sle­pena draudzīga uzruna:

— Lai dzīvo profesors Birmings!

— Mēs esam ar jums, profesor!

Kāds skaļi izsaucās:

— Ejam uz teātri!

Pamanījis pazīstamus elektronikas fakul­tātes studentus, es izkāpu no mašīnas.

— Kurp dodaties, draugi? — es apvaicā­jos satrauktajiem, sasarkušajiem studentiem, cenzdamies ar savu toni viņus nomierināt.

— Uz teātri! — apņēmīgi atbildēja jau­niete audekla cepurītē,

— Uzkuru?

— Uz «Ormu».

Kāda sagadīšanās! Tieši šajā teātrī uzstājas Liana.

— Profesor, varbūt jūs teiksiet dažus vār­dus?

— Jā, jā, mums ir tik interesanti jūsos klausīties!

No malas šī aina droši vien izskatījās ne tikai ļoti neparasta, bet arī nejēdzīga: gar alejas malām, turēdamies godbijīgā at­tālumā, it kā atrastos šeit pavisam nejauši, cēli dižojās policijas jātnieki, bet pa vidu soļoja satrauktas jaunietes un jaunieši, pus­balsī izsaukdami kaut kādus lozungus.

— Un policisti arī kopā ar jums? — es vientiesīgi ieprasījos. Nekas labāks man ne­ienāca prātā.

— Viņi baidās, ka mūsu gājiens var pār­vērsties politiskā demonstrācijā. Bet mēs taču vienīgi pastaigājamies pa parku, — plecīgs jaunietis neiecietīgi papurināja galvu. Bija grūti saprast, ko šis žests no­zīmē: protestu pret policistiem vai apņēmību par spīti visam rīkoties, lai arī šī rīcība būtu saistīta ar risku un briesmām.

— Profesor, lūdzam jūs teikt dažus vār­dus!

— Lūdzam, lūdzam! — skanēja no vi­sām pusēm. Apjucis es nezināju, ko darīt tik neparastā situācijā.

Studentu pūlis, kas bija sastājies ap mani, aizsprostoja ceļu: no aizmugures skanēja ne­pacietīgi signāli. Bija jāpārceļas uz ietves. Tomēr tas stāvokli nebūt neuzlaboja. Vēl ta­gad nevaru tikt gudrs, kā viņiem tas bija izdevies, taču kaut kur iesānis iznira žiglā gaišzaļā sporta mašīna un apstājās mums bla­kus. Vairāki reportieri vai arī policijas aģenti, kas izlikās par žurnālistiem, sāka klikšķināt fotoaparātus man tieši deguna galā.

— Mīļie draugi, jādara viss, lai neizceltos sadursme ar policiju, — es centos pārlieci­nāt jauniešus.

— Ai, neraizējieties! Mēs tos apvedīsim ap stūri, — un mans paziņa pamāja ar galvu uz policistu pusi. — Izliksimies, ka mēs vienā mierā pastaigājamies, un pa to laiku paru­nāsimies. — Pagriezies pret blakusstāvošo studentu, viņš nokomandēja: — Padod ziņu pa rindām! Bez lieka trokšņa! — Tad viņš atkal pievērsās man: — Parunāsimies vaļsir­

dīgi, profesor, bet pēc tam mēs pavadīsim jūs līdz mašīnai, nebaidieties.

Dzirdot šos vārdus, es rūgti pavīpsnāju.

— Par ko tad mēs runāsim?

— Jūs taču esat izdarījis kolosālu atklā­jumu! Un kur tad jūsu drosmīgā cīņa pret mūsu reakcionāro valdību?! Pastāstiet mums par to, dārgais profesor!

Redz, kā — dārgais profesor! Tas nu bija kaut kas pavisam jauns.

Reportieri satraukuma pilnā steigā kaut ko rakstīja savos bloknotos, tādēļ es nolēmu iz­darīt taktisku viltību — kas tikai nav jāie­mācās, kad nonāk tādās sprukās!

— Vispirms es gribētu uzklausīt jūs, kungi.

— Lūdzu, profesora kungs, mēs ļoti prie­cājamies.

— Ko jūs gribat darīt teātrī?

— Tur būs izrāde, bet pēc tam notiks dis­kusija par mākslas lomu cīņā par mieru, — atbildēja meitene ar audekla cepurīti galvā.

No pūļa iznāca jauns puisis ar jau krietni pašķidriem matiem. Pārmērīgi uzrautais de­guns piešķīra viņa sejai dīvaini bērnišķīgu izteiksmi.

— ir pienācis laiks, kad cīņā par mieru jā­izmanto visas iespējas. Šai ziņā, profesora kungs, mēs ar pilnu krūti stāvam jūsu pusē. Jūs neesat vientuļš cīnītājs.

— Ļoti jauki no jūsu puses! Tas tiešām mani pat aizkustina! Bet ko tad jūs cerat iegūt? Pie kā var novest jūsu nostāja?

— Mēs ceram iegūt daudz ko. Vispirms jāpanāk, lai valdība noteikti garantē, ka jūsu atklājums tiks izmantots vienīgi miera un progresa interesēs.

— Tātad, draugi, jūs, cik saprotu, esat uz­sākuši protesta kampaņu zinātnes progresa vārdā?

— Tieši tā!

— Tad atļaujiet jautāt: kādēļ bija vaja­dzīga šī manifestācija?

Mans naivais jautājums izraisīja studentu sejās līdzjūtīgus smaidus. Daži pat labsirdīgi iesmējās. Tūdaļ atskanēja:

— Cst! Netrokšņot!

— Uz ielas labāka dziedāšana, — nebēd­nīgi atbildēja meiča audekla cepurītē.

— Tiešām, profesor, mēs dziedam tautas dziesmas. Pret tām diez vai varētu celt iebil­dumus pat policijas jātnieki.

— Vārdu sakot, dziesma atbalsta zinātni un progresu? — Es ironiski pasmaidīju.

— Var sacīt arī tā, profesora kungs.

— Pie joda! Nebūtu slikti uzrakstīt diser­tāciju par tēmu: dziesmu loma zinātnes attīs­tībā!

Lai cik paradoksāli tas izklausās, taču manu ironisko padomu nebūt neuztvēra kā zobgalību. Studentiem, kas bija izvērsuši plašu kampaņu, lai solidarizētos ar profesoru Birmingu, pat prātā neienāca, ka šis pats pro­fesors varētu viņus izzobot! Ar mani notika tieši tāpat kā ar pasaku varoni, kurš gribēja noraut dadzi, bet tas ar saviem dzeloņiem sāpīgi sadūra viņam roku!

Visu šo laiku reportieri bez mitas klikšķi­nāja fotoaparātus un cītīgi pierakstīja savos bloknotos visu, ko tiem izdevās sadzirdēt. Līdz pat pēdējam brīdim es centos noturēt viņus atstatāk un neļaut noklausīties sarunu ar studentiem. Redzēdams, ka žurnālisti izmi­sīgi pūlas nokļūt pie manis, nolēmu par katru cenu izvairīties no intervijas, kas varēja sa­gādāt vienīgi nepatikšanas, un griezos pie apkārtstā vētā j iem:

— Jūs apsolījāt mani pavadīt līdz ma­šīnai.

— Vai jus ari uz teātri, profesora kungs? — studenti dzīvi atsaucās.

— Diemžēl, esmu jau ielūgts citur.

— Nu, tad uz redzēšanos, profesora kungs!

— Urā Birmingam!

Ieslēdzis motoru un piedevis gāzi, es ar skumjām, kas pēkšņi sažņaudza sirdi, nodo­māju, ka visi šie atzinības pilnie vārdi un uzslavas nemaz nav domāti man. Mana vieta ir tur, laboratorijā, kur mani gaida darbs, taču to turpināt nav iespējams, jo otrs «Bir­mings» lauzis kontraktu ar valdību. Kamēr viņš nebūs notverts, nav ko domāt par eks­perimentu atsākšanu.

Nogriezušies sānu alejā, mašīna paskrēja garām policijas jātniekiem un apstājās pie Lianas mājas. Es tūdaļ vēl neizkāpu. Mani aizturēja ziņojums, ko pārraidīja radio (uz­tvērējs bija iemontēts automobiļa armatūras dēlī):

«Ka jau ziņojām, šodien pēcpusdienā Na­cionālajā parkā bija paredzēts studentu gā­jiens. Uzzinājusi, ka policija spers drošības soļus, Profesora Birminga aizstāvēšanas Jau­natnes komiteja bija spiesta atcelt demon­strāciju, kas solījās izvērsties ļoti plaša. Pie­vakarē cauri parkam izgāja neliela kolona — -tie vairāk par divsimt demonstrantu. Viņi 'dziedādami virzījās uz «Ormas» teātri. Ne­tālu patrulējošie policisti demonstrāciju iz­klīdināt necentās. Drīz vien Nacionālajā parkā ieradās profesors Birmings. Laikrakstu korespondentiem un fotogrāfiem izdevās no­kļūt pie viņa brīdī, kad profesors izpauda savu vilšanos sakarā ar to, ka demonstrantu tik maz. Kad studenti apliecināja Birmingam, ka solidarizējas ar viņu, un paziņoja, ka pro­fesors nav «vientuļš cīnītājs», viņš pārlaida skatienu pūlim un ar skaidri saklausāmu iro­niju piezīmēja: «Jūs sakāt, ka neesmu vien­tuļš?» Acīm redzot, zinātnieks norādīja uz demonstrantu niecīgo skaitu, jo, domājams, bija cerējis uz daudz iespaidīgāku atbalstu. Ar ko gan citu, ja ne ar vilšanos un neapmie­rinātību var izskaidrot viņa atteikšanos pie­dalīties diskusijā, kas notika teātrī, kaut arī profesors atrunājās ar nevaļu?

Mums ir tiesības uzdot jautājumu: vai visi šie simptomi dod pamatu cerēt, ka zinātnieks atkāpsies no tās kareivīgās pozīcijas, kādu bija ieņēmis pēdējā laikā?»

Es paraudzījos apkārt. Mazā gaišzaļā sporta mašīna bija pazudusi.

Liānu es sastapu mājās, taču viņa diemžēl nebija viena pati. Istabā sēdēja man nepazīstams drukns kungs ar apaļīgu seju un tāda pati apaļīga sieviete ar tukliem vaidzi­ņiem un gludu matu sakārtojumu, ārkārtīgi līdzīga kungam. «Brālis ar māsu vai arī lau­lāts pāris», es nospriedu. Kā zināms, ilgstoša kopdzīve bieži padara cilvēkus apbrīnojami līdzīgus vienu otram. Cerība, ka Liana mūs iepazīstinās, tūdaļ izgaisa, viņi sagaidīja mani kā vecu, labu paziņu.

— Hallo, profesor! — Kad vīrietis piecē­lās no sēdekļa, viņš vairs neizskatījās tik drukns. Viņa rokas spiediens bija vīrišķīgi spēcīgs un stājā viedās zināma iznesība.

Arī sieviete man draudzīgi pastiepa pretī roku un jau gatavojās kaut ko teikt, kad pēkšņi Liana, tā pati Liana, par kuras pieklā­jību un vienkāršību stāstīja īstas leģendas, pārņēma iniciatīvu. Šāda neparasta steiga arvien skaidri liecināja, ka viņa ir uztraukta.

— Livensa kungs ar kundzi laipni piedā­vājās mani pavadīt uz teātri. Varbūt arī jūs, Denij, mums pievienosieties? Sēdieties, lū­dzu! Mūsu rīcībā taču vēl ir dažas minūtes.

Nu, kā jūs domājāt? Vai brauksiet mums līdzi?

Man nez kādēļ likās, ka Liana, it kā uzmi­nējusi manas domas, arī pūlas panākt, lai mēs paliktu divatā. Ko gan viņa būtu varē­jusi uzzināt? Livenss … Kas gan šis Livenss bija? Livenss, teātris… Skaidrs! Nu, pro­tams, Livenss ir autors lugai, kuras galveno lomu Liana šovasar iestudēja. Tiesa gan, lu­gas nosaukumu atcerēties man neizdevās, taču nu vismaz zināju, ar ko man ir darī­šana. Manā sejā laikam izpaudās mocošas pārdomas un raizes, tādēļ Livenss un viņa dzīves biedrene pieklājīgi klusēja. Visa Lia­nas izturēšanās, katra viņas kustība pauda saspringtu, acīm redzamu mākslotu mierī­gumu. Tādēļ nolēmu vienalga kādā veidā nemanot izdibināt, vai viņa ir satikusies ar teledubultnieku.

— Pavadīt tik slavenu aktrisi? Uzskatu to par lielu godu.

Mani vārdi izskanēja tik nedabiski, ka bai­dījos, vai tikai tie nebūs pievērsuši klāt­esošo uzmanību. Cenzdamies notušēt nelāgo iespaidu, es mākslotā omulībā turpināju:

— Neesam tikušies veselu mūžību… — es uz mirkli apklusu, cerēdams, ka pauzi ievēros tikai Liana, un gribēju piebilst it kā paskaidrodams: «… uz skatuves». Taču man kaklā kaut kas aizķērās, un pauze tik ļoti ieilga, ka es teikuma beigas gribot negribot noklusēju. Mani kratīja īsts drudzis, tikai sa­ņemot visus spēkus, es apvaldīju vēlēšanos mesties pie Lianas un uzsaukt: «Nu, stāsti pati un uzklausi arī mani!» Un kaut arī bija izrunāti tikai nedaudzi vārdi, šķita, ka mēs jau veselu mūžību risinām tukšas, veltīgas sarunas par sīkiem, visiem vienaldzīgiem jautājumiem un lieki tērējam dārgo laiku. Es nomocījos prātodams, kā lai palieku kaut uz dažām minūtēm ar Liānu vienatnē.

Liana uzmeta man māksloti stingru ska­tienu, viņas acis pārsteigumā plati iepletās. Kā arvien šādos mirkļos uz Lianas lūpām ro­tājās viegls smaids, kas viņas dzīvajai sejai piešķīra vai nu labvēlīgi zobgalīgu vai do­mīgu izteiksmi.

— Ak tā, veselu mūžību? — Liana pēc tam noteica, it kā gribētu pateikt, ka, lai nu citi kā, bet viņa ir labi uztvērusi vārdu apslēpto jēgu, taču gluži saprotamu iemeslu dēļ ne­spēj uz tiem tieši atbildēt, un tūdaļ atkal viņa kļuva noslēgta un mazliet nenoteikti sacīja:

— Nu jā, varbūt tiešām tā ir. — Un, it kā atradusi atbildi uz jautājumu, kas viņu visu laiku mocījis, Liana vairs tikai tāpat pieklājī­bas pēc pārjautāja:

— Tātad jūs brauksiet kopā ar mums?

— Protams, — es dzīvi attraucu, cerēdams pa ceļam pārmīt ar viņu kaut pāris vārdu. Un tikai šajā brīdī es aptvēru, kādu kļūdu esmu izdarījis! Ja jau Liana mani neiepazīs­tināja ar Livensu laulāto pāri, tad taču skaidrs, ka viņi jau ir pazīstami ar mani, tas ir — ar manu dubultnieku, kurš, protams, labāk par mani ir lietas kursā par šodienas satikšanos. Un ko iesākt tad, ja arī viņam labpatiks ierasties teātrī? Tas tik būtu skan­dāls! Grūti iedomāties nejēdzīgāku situāciju! Tātad uz teātri braukt es nedrīkstu.

— Pēc manām domām, — pēkšņi ierunā­jās Livenss, — jums, profesora kungs, ir pil­nīga taisnība. — Un viņš daudznozīmīgi pa­raudzījās manī.

— Kā jūs to domājat? — es apvaicājos ar vāji apslēptu izbrīnu. Neskatoties uz to, ka Livensu pāris man likās simpātisks, es ne­spēju iedomāties, ko jaunu viņi man varētu pateikt. Tā bija pazīstama sajūta: arī agrāk, būdams sabiedrībā, es ne vienreiz vien jutu kaut ko līdzīgu. Gandrīz vienmēr man izde­vās paredzēt iespējamo atbildi vai savu sa­runu biedru izteikto domu jēgu. Nevaru ap­galvot, ka tāda veida nodarbība mani aiz­rautu, drīzāk gan nogurdināja. Tagadējā situācijā es jutu, ka esmu bezpalīdzīgs, vaja­dzēja nemitīgi būt modram, jo katrs pat ne­jauši izmests vārds varēja izrādīties man ārkārtīgi svarīgs.

— Es daudz domāju par to, ko jūs teicāt, profesor…

Kaut jel es būtu zinājis, ko un kad «esmu teicis»!

— … par mākslu un politiku. Mēs, māk­slas pārstāvji, patiešām bieži cenšamies no­robežoties no politikas, baidīdamies, ka tā varētu padarīt nabagāku mūsu daiļradi. Bet tai pašā laikā taisni tieksme izvairīties no politikas sašaurina literārā darba idejisko sa­turu un pazemina tā māksliniecisko vērtību. Vai tad pašā dzīvē mēs ik uz soļa nesastopa- mies ar politikas izpausmes veidiem? Katru dienu mēs ar politiku saduramies visur! Po­litika — iespējams, ka tas skan mazliet para­doksāli, taču es tomēr atļaušos lietot tei­cienu, kas man iešāvās prātā, — jau sen vairs nav tikai politika vien.

Mazliet padomājis, viņš piebilda:

— Māksla arvien attēlo dzīvus cilvēkus. Bet dzīvus cilvēkus var attēlot tikai tik ilgi, kamēr tie ir dzīvi…

Sis teiciens laikam gan viņam sevišķi iepa­tikās, un rakstnieks atkārtoja vēlreiz:

— Tieši tā, kamēr dzīvi! …

Visu šo laiku Liana par kaut ko klusīti­ņām sarunājās ar dramaturga sievu, tomēr — man tā likās — uzmanību viņa bija pievēr­susi man, neatlaidīgi sekodama mūsu sa­runai.

Livenss jautājoši paraudzījās manī, it kā gaidīdams, lai es viņa domu atbalstu.

Noklepojies es atturīgi atbildēju:

— Diemžēl māksla nav mana sfēra.

Livenss vīlies atmeta ar roku.

— Atceros, iepriekšējā reizē jūs, profesor, izteicāties daudz noteiktāk un ar tādu de­dzību aizstāvējāt savus uzskatus! Kā redzat, jums izdevies pārliecināt arī mani.

— Ļoti patīkami, — es atbildēju.

— Dārgais, vai tu izmēģini savu runu? — maigi ievaicājās Livensa kundze. Tieši pre­tēji dramaturga uzbudinātajam, kaismīga­jam runas veidam no viņas maigās runas ma­nieres vēdīja nesatricināms miers tāpat kā, starp citu, no visa viņas apaļīgā auguma, un vienīgi pelēko acu izteiksmīgais skatiens lie­cināja, ka šī ironiskā toņa uzdevums ir veikli nomaskēt pilnīgo solidarizēšanos ar vīru.

Izdzirdis Livensa kundzes vārdus, es no­drebēju, it kā man būtu uzgāzuši toveri auk­sta ūdens. «Dārgais, vai tu izmēģini savu runu?» Ar to nu bija trāpīts tieši naglai uz galvas! Juzdams, ka nobālu, es ātri ierunājos:

— Protams, esmu ļoti glaimots, ka man izdevies … dabūt jūs savā pusē… ka cilde­nās idejas atradušas dzirdīgas ausis… kaut gan jūs, acīm redzot, uzreiz vis tās pilnībā nepieņēmāt… taču tagad tās kļuvušas par jūsu pārliecību… Mēdz gan sacīt, ka pa­saulē esot cik prātu, tik uzskatu. Varbūt tā­dēļ arī patiesības ir vairākas.

Livenss atkal kļuva dzīvāks.

— Kā to ņem, profesor …

Liana arvien biežāk raudzījās pulkstenī.

— Ziniet, man gribētos ar jums pastrīdē­ties. — Livenss turpināja. — Atsevišķās de­taļās un arī sakarā ar šo patiesību.

Es neizpratnē vēros viņā, plati iepletis acis.

Livenss viegli piesarka un pievērsās sie­vai, lai slēptu apmulsumu.

Ak kungs, vai tikai šī replika neatspoguļoja paša «reproducētā Birminga» loģiku? Kādi gan varētu būt viņa uzskati par patiesību? Ko tu neteiksi, mans teledubultnieks pretendē uz tiesībām izteikt savus uzskatus… Atce­ros, kā tajā nelaimīgajā vakarā, kad viņš kļuva par dzīvu būtni, es prātoju, ka nevie­nam nedrīkst uzspiest savus uzskatus … Un tagad šīs domas ir atradušas apstiprinājumu mana teledubultnieka pārspriedumos! Kas zina, varbūt viņa domāšanas veids arī pie­rāda, ka man taisnība… Bet varbūt mēs abi vienādi izprotam patiesības būtību …

Liana piecēlās.

— Mums laiks braukt.

Es gribēju piedāvāt Livensam savu auto­mobili, cerēdams, ka tādā gadījumā man iz­dosies braukt kopā ar Liānu viņas mašīnā. Taču viņa klusi noteica:

— Denij… — un, atvainojusies drama­turgam un viņa sievai, atkal pievērsās man: — Vai jūs nevarētu veltīt man dažus mir­kļus? Esiet tik labs, ieiesim otrā istabā. Man nepieciešama jūsu palīdzība.

— Atvainojiet, lūdzami, — es mulsi no­murmināju, steigdamies pakaļ Lianai.

Uztraukumā tikko nepaklupu, aizķēries aiz biezā paklāja, ko mēs ar Liānu kādreiz —• cik sen atpakaļ tas bija! — iesaucām par mājas estrādi.

— Es ļoti priecājos, ka esi atnācis, Denij. Tu sen neesi mani pavadījis uz teātri.

— Tu taču labi zini, Liana, ka visas šīs dienas biju aizņemts …

— Par to es arī gribēju parunāt. Vai pa­tiesi tev negribas dalīties ar mani, izkratīt sirdi?

— Es jau sen jūtu nepieciešamību pēc tā.

— Tu esi kļuvis ļoti savāds …

Es ne uz mirkli neaizmiršu, ka man katrā ziņā jāizdibina, ko viņa zina un ko vēl ne­zina. Kā gan lai Lianai visu izstāstu, ja mūsu rīcībā tikai nedaudzas minūtes?

— Vai esi vesels? — Liana līdzjūtīgi ievai­cājās, uzmanīgi noņemdama diega galu no manas žaketes atloka.

Es uzreiz jutu atvieglojumu kā cilvēks, kuram tikko izvilkta dziļi ierauta skabarga. Lianas rokas maigais pieskāriens ne tikai at­ņēma sāpes, bet arī lika notrīsēt manai sirdij. Tomēr dīvainā briesmu priekšnojauta mani neatstāja.

— Liana! Tev nevajag braukt uz teātri!

— Kā tad tā?

— Tas ir bīstami! Tu taču zini, kāda ne­laime notikusi ar Nilu?

— Pagaidi, bet tas taču nesaskan ar to, ko tu teici?!

— Neatceros, ko teicu, — es mēģināju iz­locīties.

— … Ka jebkuras nepatikšanas ir sīkums, salīdzinot ar kara šausmām.

— Kad es to teicu?

Liana izmisumā lauzīja rokas.

— Redzi, Denij! Mums nopietni jāizrunā­jas. Es vairs tā nespēju! Visa šī nenoteik­tība … Vēl vakar tu teici…

«Tātad vakar viņa satikusies ar teledubult- nieku!»

— … ka mums jāsarauj visas saites. Tu biji tāds dīvains … Starp citu, arī tagad tu esi bāls.

— Liana, es teicu, ka mums jāšķiras?

Viņa palika nepielūdzama.

— Tu to zini tikpat labi kā es. Ko tur vēl sacīt, lai notiek, kā tu vēlies, Denij. Man ir diezgan.

— Tev diezgan?

Mani jautājumi nepavisam neskanēja asprātīgi, taču katrs, kurš spējīgs kaut uz

mirkli iedomāties sevi manā vietā, sapratīs, kādā stāvoklī biju nonācis.

— Paklausies, Denij. Vēl vakar tu apgal­voji, ka gatavojies doties uz Jaunatnes klubu un tādēļ nevarēsi mani pavadīt uz teātri, bet šodien pēkšņi maini savu lēmumu… Ko tas viss nozīmē?

— Vai esi pārliecināta, ka es gatavojos doties uz Jaunatnes klubu?

— Nē, es to izdomāju!

«Iznāk, ka «reproducētais Birmings» šo­dien ir kaut kur aizņemts un tātad es varu Liānu pavadīt uz teātri. Bet kāpēc viņš grib pamest Liānu? Vai viņu vada pienākuma ap­ziņa vai greizsirdība?»

— Tici man, Liana, — es atbildēju, — ka to visu dara cits, «reproducētais Birmings».

Taču mani vārdi izskanēja tik gurdi un neskaidri, ka Liana, jau iedama laukā no istabas, tos nesadzirdēja.

3

Pēc izskaidrošanās ar Liānu es ilgi nevarēju norimt. Mierīgākā noskaņojumā es diez vai riskētu rādīties publiskās vietās tādā

reizē, kad mans teledubultnieks, staigādams brīvībā, varēja pēkšņi jebkur ierasties vien­laicīgi ar mani. Nemaz nav jābūt gaišreģim, lai paredzētu, kādas bīstamas sekas var būt mūsu «līdzāspastāvēšanai», vēl jo vairāk tā­dēļ, ka man bijis pārāk daudz iespēju pār­baudīt, cik glumi ir reportieri, kuru netrūkst nekur. Neslēpšu — es jau paredzēju, ka neiz­bēgamā izskaidrošanās ar Liānu, bez šaubām, būs grūta, taču nedomāju, ka tā beigsies tik muļķīgi. Turklāt vēl… Lai lasītājs nedomā, ka tā ir tukša plātīšanās, taču manī modās kaut kāda neizprotama stūrgalvība, vēlēša­nās rīkoties par spīti visam. Lai notiek kas notikdams! Kāds nepārvarams spēks virzīja mani pretī bargajai īstenībai. Bet varbūt te lauzās uz āru apslēptā vēlēšanās pierādīt, ka reproducētais cilvēks — ir reāls fakts!

Jā, negaisa mākoņi acīm redzami sabie­zēja, arvien skaidrāk bija jūtams, ka pret mani gatavojas sazvērestība. Kā citādi lai iz­skaidro valdības stūrgalvīgo klusuciešanu?

Uz mirkli man pat iešāvās prātā: un ja nu teledubultniekam ir izdevies pārliecināt val­dību, ka īstais Birmings ir tieši viņš, nevis es. Mūs taču pēc ārējām pazīmēm nav iespējams atšķirt vienu no otra… Ko iesākt, ja viņa

mērķtiecīgā taktika — neatlaidīgi uzdoties par televīzijas ceļā reproducētā cilvēka iz­gudrotāju — būtu guvusi panākumus?

Viens bija skaidrs: man viņš par katru cenu jāatmasko! Lai to varētu izdarīt, pats izgud­rošanas fakts jānodod atklātībai. Vienīgi es varu pierādīt, ka šis otrs Birmings, kurš vairs nevienam nepakļaujas, ir dumpinieks. Pie joda, es taču pats pretēji varas iestāžu aiz­liegumam biju pametis mājas! Tad jau iznāk, ka arī es esmu dumpinieks?

Mani ārkārtīgi pārsteidza un dziļi aizkus­tināja tas, ka simtiem cilvēku negaidot sniedza savu atbalstu. Nils Kersens, kurš, do­mājams, bija arestēts savu antimilitāro uz­skatu dēļ, dramaturgs Livenss, arī studenti, ar kuriem es sastapos parkā, — ar kādu paci­lātību viņi visi iesaistījās cīņā «manā» pusē! Arī Liana, ar kuru mēs bijām tik muļķīgā kārtā «izšķīrušies», acīm redzot, ne tikai aiz personiskajām simpātijām vien bija nolē­musi piedalīties publiskajā diskusijā, kurai vajadzēja notikt šovakar teātri. Cilvēkam, kas nodevies zinātnei, pati diskusijas tēma «Māksla un miera problēma» šķiet visai mig­laina. Ko lai dara, dzīve nereti mūs, neizdi­binātās patiesības meklētājus, pakļauj bar­

giem pārbaudījumiem. Vai tad es pats de­dzīgi neilgojos atklāt patiesību? Un skumīgā atziņa, ka pārāk lielas cerības dzīvē nekad nepiepildās, ka visa dzīve ir nebeidzama ne­taisnību virkne, — vai tas neizraisa vilšanās sajūtu? Kas gan cits, ja ne kliedzoša netais­nība ir dotā vārda laušana, un vai ir taisnīgiprasīt no kāda uzticību?

Baidos, ka man vispār neizdosies atcerē­ties, par ko mēs ar Livensu runājām ceļā uz teātri. Atminos, ka Livensa kundze brauca Lianas mašīnā. Tā, bez šaubām, Liana iekār­toja tīšām. Interesanti, vai man izdosies vis­maz starpbrīdī palikt ar viņu vienatnē? Viņa kaut kādā veidā jānomierina. Bet ko gan īsti nozīmē nomierināt? Vai tad mūsu izšķirša­nās simptomi neparādījās jau sen pirms visa šī notikuma? Protams, es viņu mīlēju… Kāpēc gan bija iznācis tik nejauki? Mēs ne­bijām spējuši ievirzīt savu dzīvi pareizā gultnē…

… Kad es, piebraucis pie teātra, izkāpu no mašīnas, man bija visai drūma sejas izteik­sme. Laikam pareizāk būtu bijis teikt, ka

manai sejai bija uzspiests «drūma svinīguma zīmogs». Tā izteicās kāds labvēlīgs un tais­nīgs žurnālists, kura reportāžu man izdevās izlasīt vēlāk. Lianas mašīna apstājās pie die­nesta ieejas — to parasti izmantoja aktieri. Ar Livensa kundzi mums bija norunāts satik­ties benuāra ložā.

Teātra foajē telpā, kur mēs iegājām kopā ar Livensu, nevilšus uzmanību saistīja sa­sprindzinājums un reizē arī pacilātība. At­mosfēra, kas valdīja teātrī, nepavisam neat­gādināja parasto, kad publikas vairums bija smalkās vakara tualetēs tērpti pāri, kas cie­nīgi pastaigājās pa foajē. Šodien teātri pil­dīja nemierīga, trokšņaina jaunatne. Pat es ievēroju, ka šeit, acīm redzot, sastopami īsti tautas masu pārstāvji. Jaunatne, neatzīdama nekādas ceremonijas, aplenca mūs ciešā lokā un, dedzīgi sveikdama, skaļi aplaudēja. Li­venss jūsmīgi atņēma sveicienus, smaidīja, māja ar rokām un brīdi pa brīdim ar trium­fējošu skatienu noraudzījās manī.

Pēc tam jaunie cilvēki pieklājīgi pašķīrās, palaizdami mūs tālāk. Pa platajām kāpnēm, kas bija noklātas ar purpurkrāsas celiņu, mēs netraucēti uzkāpām beletāžā, ko rotāja koka paneļi un spilgti apgaismoja kandelabri. Un tikai, kad Livenss laipni atvēra man ložas durvis, es atcerējos, ka nezinu pat viņa lugas nosaukumu. Interesanti zināt, cik tai cēlienu?

Līdz izrādes sākumam bija palikušas ne­daudzas minūtes. Ieiedams ložā, pēkšņi sāku justies kā politisks darbinieks, kas tikko at­griezies dzimtenē pēc ilgstošas emigrācijas un piepeši uzzinājis, ka ir kļuvis par valdības galvu. Aplausu vētra, ar kādu mani sagai­dīja, skaidri liecināja, ka visas zāles uzma­nību saista mūsu loža. Būdams satraukts un mazliet apdullis, es uzreiz nepamanīju, ka man blakus sēž Dotija Skota. Viņa sirsnīgi sasveicinājās ar mani, pēc tam laipni kā ve­cam paziņam pamāja ar galvu Livensam. Man gribējās viņu kaut kā uzmundrināt:

— Patiešām ļoti jūtu līdzi, Dotij…

Dotija nogludināja uz ceļgaliem kleitu.

— Paldies, profesor, jūsu advokāts izrādī­jās ar lielu pieredzi. Ļoti gudrs un enerģisks, bet, galvenais, ļoti pārdzīvo Nila nelaimi! Es viņam uzticos ne mazāk kā jums!

«Aha, «mans Birmings» sameklējis Nilam advokātu!»

— Ziniet, — Dotija turpināja, — viņš pret Nilu vērstos apvainojumus uzskata par smiek­līgiem un apgalvo, ka tiesas izmeklēšana katrā ziņā vērsīsies pret pašiem apsūdzē­tājiem.

Neuzdrošinājos pavaicāt, par ko īsti Nilu apvaino, — ja jau «es» esmu sameklējis vi­ņam advokātu, tad taču man visādā ziņā ari jābūt skaidrībā, par ko viņš arestēts. Es pat — tas nu nāca man pašam negaidot! — nosarku. Par laimi zālē pēkšņi nodzisa gaisma un visu apņēma glābēja tumsa.

Ja kāds būtu man ievaicājies par šovakar skatāmās Livensa lugas saturu, es būtu no­nācis sprukās. Izrādīja «Tālo klajumu». Tik­lab dramaturgs, kā arī inscenētājs bija iz­virzījuši sev mērķi iedarboties uz skatītājiem drīzāk emocionālā nekā intelektuālā veidā.

Izrādes laikā mani pārņēma izjūtas, kādas parasti pārdzīvoju, klausoties mūziku. Šīs izjūtas modināja atmiņas, lika domās atdzī­voties pagātnes ainām. Iespējams, ka, šādi uztverot mākslu, nevar gūt visaugstāko māk­sliniecisko baudījumu, tomēr, lai nu Livenss man piedod, šoreiz es nebiju noskaņots vē­rīgi sekot notikumiem uz skatuves. Lugas galvenā tēma bija romantiska mīlestība, kas radusies kādā vientuļā meža klajumā un pēc tam tikusi aizmirsta. Meklēdami pazaudēto laimi, varoņi laužas caur meža biezokņiem, kas simbolizē dzīves burzmu. Mani mazliet pārsteidza tas, ka tieši šāda luga izraudzīta vakaram, ko noslēgs politiskas uzstāšanās. Acīm redzot, Livenss vēl nebija paspējis uz­rakstīt politisku lugu, ko idejiski būtu ietek­mējis «reproducētais Birmings». Taču iespē­jams, ka es pārspīlēju, un tas viss nemaz tā nebija.

Mani aizrāva Lianas spēle, un es nenovērsu no viņas acu. Iekšējas pārliecības pilnā balss, kustību plastiskums un aktrises izteiksmīgie žesti saistīja visas zāles uzmanību. Uz ska­tuves viņa bija neierobežota valdniece, krasi izcēlās savu partneru vidū, nebūt nenobīdī- dama tos pie malas. Un, ja luga mani saval­dzināja, tad par to jāpateicas vispirms Lianas iespaidīgajam tēlojumam. Likās, ka viņa spēlē vienīgi man. Ar savas varones vārdiem aktrise it kā stāstīja man savas apslēptās domas, un es, elpu aizturējis, baidījos palaist garām kaut vārdiņu.

Toreiz, kad liktenis mani saveda kopā ar Liānu, man šķita, ka jaunība jau pagājusi. Un tikai tagad, pavēršot skatienu atpakaļ, es pārliecinājos,, ka naivais uzskats par jaunību, kas aizgājusi uz neatgriešanos, kā parasti mēdz domāt agrā jaunībā, ir dziļi maldīgs.

Vai gan bieži negadās, ka, domās pārstaigā­jot savu dzīves ceļu, cilvēks saprot, cik ap­lami viņš dažos dzīves brīžos sevi uzskatījis par vecu, jo laime toreiz vēl ir bijusi iespē­jama … Paies kāds laiciņš un cilvēks sapra­tīs, ka toreiz viņš nemaz nav bijis tik vecs. Bet tad teiks atkal: «Toreiz gan es vēl biju spēka vīrs! Nu tā vairs nav! …»

Un tā paiet dzīve. Vai tiešām viss jau ga­rām, cilvēks sev vaicā? Tiesa, esmu ieguvis plašu slavu, dzīve bijusi man labvēlīga, un steigā pagājušie gadi varētu likties laimīgi, ja nebūtu mocošo ilgu pēc kaut kā neikdie­nišķa, nepiepildāma … Pēc kā tad es ilgojos? Cilvēks nespēj tikt vaļā pats no sevis. No sava «es» nekur nevar aizbēgt. Ja nu reiz daba cilvēku apveltījusi ar noslēgtu rak­sturu, tad vientulības sajūta viņu neatstās nekur, viņš no tās nevarēs tikt vaļā pat īstu draugu pulkā, neko te neiespēs pat viskvē­lākā abpusējā mīla!

Kur gan tā rodas, šī vientulība? Varbūt no nepārvaramām alkām pēc pilnības? Cilvēks arvien tiecas pēc bezgalīgā, tomēr beidzot spiests atzīt, ka ir tikai sīks smilšu graudiņš bezgalības plašumos, kas ir un paliek tam nesasniedzami… Kā lai to saprot? Vai tā būtu doma par savu niecīgumu? Varbūt gan… Toreiz Liana it kā nojauta nepacie­tību, kas mani tirdīja, apslēpto vēlēšanos aiz­bēgt, lai glābtos. Cilvēks taču dažbrīd pār­liecinās, ka nav iespējams aizbēgt pašam no sevis, un tad nonāk izmisumā, no kura nav izejas.

Mazais, nemājīgais augšstāva dzīvoklis, kur es toreiz mitinājos, atstāja bēdīgu, pat drūmu iespaidu, kaut arī līdzekļu man ne­trūka, un es pilnīgi būtu varējis iekārtoties ar visām ērtībām. Taču man tas nemaz nebija ienācis prātā. Reiz mani apciemoja Liana, kas toreiz vēl bija iesācēja, tomēr jau talantīga provinces teātra aktrise, uz kuru lika cerī­bas. Viņa pārmeta: «Tu dzīvo kā tāds caur­braucējs! Kāpēc gan tu nevarētu iekārtoties mājīgāk?» Nākošajā reizē viņa atnesa gaumī­gus pārklājus, skaistas vāzes, nez kādas sta­tuetes un pat lielisku gravīru, cerēdama kaut nedaudz izdaiļot manu pieticīgo mājokli. Pa­tiesi, «… kā tāds caurbraucējs». Kālab dzīve ievirzās tā, ka es arvien izrādos par pagaidu iemītnieku? Lai kur es atrastos, viss ātri apnīk un mani velk uz citu vietu. Taču ari tur viss kļūst garlaicīgs, gribas būt vēl kur citur, un viss sākas no jauna, it kā būtu iespējams, ka man kādreiz izdosies atrasties vienlaicīgi «visur» un tad rimties! Smagā bezpalīdzības sajūta, apziņa, ka esmu vientuļš un pilnīgi izolēts no pārējās pasaules, sagādāja man ne­mitīgas mokas…

Piepeši es atguvos un bez kāda sakara ar iepriekšējo atcerējos savu teledubultnieku. Tiklīdz biju viņu iedomājies, mani pārņēma līksme un garīgs mundrums. Un ja nu esmu uzsācis cīņu pret viņu tikai tādēļ, ka viņa izturēšanās likusi man pieņemt kaut kādu lēmumu?

4

— Patīk? — Livenss manu domī- gumu izskaidroja pēc sava ieskata. Nu pro­tams, autoram taču piedodama neapzināta godkāre.

— Nav slikti, — es atteicu diezgan attu­rīgi, izvairīdamies runāt par sīkumiem un pārspriest lugas labās īpašības, lai nekristu kaunā un nenonāktu neveiklā stāvoklī. Tur­klāt es arī vēlējos ātrāk tikt pie Lianas.

Diemžēl man neizdevās pie viņas nokļūt.

Publika, draudzīgi aplaudējot, ilgi nelaida nost no skatuves izrādes dalībniekus. Sevišķi daudz aplausu izpelnījās Liana. Pēc tam, man par lielu pārsteigumu, aizkars neaizvērās, bet uz skatuves tika iznests garš galds, pie kura tāpat kostīmos sasēdās visi, kas spēlēja lugā.

— Mans dārgais, tevi gaida, — Livensa kundze pievērsās vīram.

— Jā, jā, — Livenss sāka rosīties un pa­griezās pret mani: — Cienījamo profesor, man jāiet uz skatuvi. Pēc manām domām tur jābūt arī jums.

— Kā, vai tad jau cauri? — es nomurmi­nāju, neuzdrošinādamies vaicāt, vai patiešām izrāde jau beigusies.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Livenss jutās pārsteigts.

— Cik nemanot paskrējis laiks, — biju spiests atbildēt.

Livenss apmierināti pasmaidīja. Acīm re­dzot, viņš manus vārdus uztvēra kā kompli­mentu.

Es uzmetu skatienu Dotij ai Skotai, cerē­dams vēlreiz izbaudīt to miera sajūtu, kas plūda no viņas un bija mani tik ļoti pārstei­gusi brīdī, kad mēs sastapāmies. Un pēkšņi man iešāvās prātā laimīga doma: ja es negribu pavisam izšķirties ar Liānu un pazaudēt to šajā milzīgajā ļaužu pūlī, vai tad nebūtu la­bāk turēties viņas tuvumā? Lianas uz skatu­ves nebija. Kas zina, vai pēc disputa izdosies šādā drūzmā aizspraukties pie viņas?

Es pamāju ar galvu, it kā atbildētu pats savām domām, un gandrīz tai pašā acumirklī zālē atskanēja skaļi saucieni:

— Birmingu prezidijā!

Ko man atlika darīt? «Būs milzīgs skan­dāls. Laikam gan nevajadzēja braukt šurp,» galvā pavīdēja doma, bet pa to laiku Livenss nešaubīdamies veda mani cauri dienesta telpu līčloču labirintiem. Tikko izgājām uz skatu­ves, mani burtiski padarīja aklu prožektoru spilgtās ugunis. Par laimi kādam ienāca prātā tos nodzēst. Un nu jau zālē un uz skatuves valdīja vienmērīga, maiga gaisma.

Ak vai, mani nosēdināja blakus pilnīgi ne­pazīstamiem cilvēkiem. Turpretī Liana sēdēja galda viņā galā. Livenss mani čukstus iepa­zīstināja ar kaimiņiem. Izrādījās, ka sausnē- jais sirmgalvis kreisajā pusē bija teātra di­rektors. Pieklājīgi paspiedis mums rokas, viņš tūdaļ uzrunāja skatītājus. īsos vārdos viņš izteica savu prieku par to, ka viņam ir laime apsveikt izcilo miera cīnītāju, cienījamo pro­fesoru Birmingu, «kura vārds vien jau iz­raisa jaunatnes sirdīs milzīgu pacilātību». Vārdu «pacilātība» viņš izrunāja mazliet pa­tētiski, taču pilnīgi neliekuļoti.

Pēc viņa klātesošos «Jaunatnes padomes» vārdā sirsnīgi apsveica kāda jauna meitene. Paziņojusi sapulcei, ka debatēs pieteikušies vairāk nekā divdesmit cilvēku, viņa lūdza, lai runātāji stingri ievēro jautājuma būtību, jo jāatstāj laiks Livensa kunga galavārdam. Pēc tam viņa atklāja diskusiju, kas veltīta dramaturga Livensa lugai un mākslas un miera problēmas savstarpējiem sakariem.

Lielu rosību izraisīja jau pats pirmais ru­nātājs. Tas bija kāds slaids, kalsnējs jaunek­lis, kurš runāja tieši no galerijas. Laikam gan viņš tur atradās pašā pēdējā rindā, un skatī­tājiem, kas sēdēja parterā, vajadzēja bez mitas staipīt kaklus, lai kaut nedaudz dabūtu viņu redzēt. Droši vien tādēļ, ka pats runātājs sēdēja kaut kur zem griestiem, viņa skaļā balss izskanēja sevišķi dobji un visa runa iz­nāca īpaši svinīga. Arī man neizdevās jau­nekli saskatīt, kamēr tas nebija panācies uz priekšu. Atspiedies ar rokām pret augšējā balkona barjeru kā kapteinis pret kaujas kuģa pieturi, viņš runāja skaļi un pārliecināti, ar bravūru, aiz kuras, acīm redzot, tika slēpts satraukums.

— Jauns, apdāvināts dzejnieks, — Livenss pačukstēja.

Aizbildinājies, ka viņš nebūt nevēloties nodarīt pāri citiem aktieriem un kaut kā ma­zināt viņu snieguma vērtību, dzejnieks no­sauca Liānu par lieliskāko aktrisi, kādu vi­ņam gadījies redzēt, bet pēc tam stājās pie jautājuma par mākslas un politikas savstar­pējām attiecībām.

Vai tās viena otru neizslēdz? — viņš vai­cāja auditorijai. Tad, palūdzis viņu atvainot, par cik, domājams, daudzi klātesošie nebūšot ar viņu vienis prātis, dzejnieks paziņoja, ka pēc viņa domām īstu mākslu varot radīt ti­kai lielas ciešanas, bet, ja tā, kāds liktenis tad sagaidot mākslu sabiedrībā, kas iznīci­nās cilvēku ciešanas? Viņš pats, protams, esot kara pretinieks, «kādēļ arī piedaloties šajā disputā, taču viņš šauboties, vai tikai cilvēku gribasspēks nekļūšot vājāks, ja tiem ceļā vairs nebūšot draudīgo šķēršļu, un vai prieks būšot pilnīgs un neierobežots bez sava pret­spēka — dvēseles ciešanām?

Jaunā dzejnieka vārdi izraisīja zālē dobju, sašutuma pilnu kurnēšanu. Tikko viņš bija beidzis, atskanēja rezervēti aplausi. Man šķita, it kā te izpaustos jauniešu patiesā vē­lēšanās sākumā mierīgi un pēc iespējas ob- jektīvāk uzklausīt visus runātājus. Tā kā ru­nātājs bija skāris arī Lianas māksliniecisko sniegumu, tad priekšsēdētāja lūdza, lai aktrise atbild uz jautājumiem.

Liana uzkāpa tribīnē mazliet samulsusi. Viņa sāka runāt pusbalsī, nevis tā, kā parasti uz skatuves. Es vēroju, ka viņa cenšas ne ar ko neizcelties pārējo vidū: stājā nemanīja ne mazākās pozas vai mākslotības. Liana patiesi bija aizkustināta un atturīgi pateicās jauna­jam dzejniekam par tik atzinīgu atsauksmi. Iepriekš atvainojusies, ka uz jautājumu at­bildēs pēc sava ieskata tā, kā pati to izprot, Liana izteica bažas, ka diez vai viņas atbilde būšot īsti izsmeļoša.

— Esmu aktrise, un mans radošā darba cē­liens teātrī ir jau krietni garš … Nezinu, vai mani sapratīs, taču kalpošanu mākslai, savu aktrises aicinājumu es nespēju iedomāties, nejūtot blakus drauga plecu, nejūtot vien­prātību cilvēku starpā. Lai ticami izpildītu jebkuru lomu, aktierim ir nepieciešams pil­nībā iedziļināties tēlā, sava varoņa psiholoģijā un iekšējā pasaulē, tam pilnībā jāiedzīvojas svešos likteņos. Esmu dziļi pārliecināta, ka skatītājs, atnācis teātrī un guvis no izrādes patiesu māksliniecisku baudījumu, nevilšus sāk simpatizēt lugas pozitīvajiem varoņiem un to pretiniekus uzskatīt par saviem ienaid­niekiem. Mākslā solidaritāte ir visu svētumu svētums, tās dzīvinošā augsne. Aktieris un skatītājs vienādā mērā saplūst ar lugas varo­ņiem, jo šo varoņu likteņi, lai cik ļoti tie at­šķirtos no paša aktiera vai skatītāja likteņa, tomēr ir īstā dzīve, bet visdažādāko cilvēku dzīves parādībās ir kaut kas radniecisks. Māksla — tā ir viena no lieliskākajām sa­biedriskās solidaritātes izpausmes formām!

«Jā, patiesi jāatzīst, ka mans teledubult­nieks tik īsā laika sprīdī jau guvis lieliskus panākumus!» — es nodomāju, klausīdamies Lianas vārdos. Un tomēr biju spiests atzīties, ka, lai arī Liana agrāk netika izteikusi no­teiktus progresīvus uzskatus, pret savu aktri­ses aicinājumu viņa arvien bija izturējusies ļoti nopietni tieši tādēļ, ka notikumus uz ska­tuves patiesi uzskatīja par reālu dzīvi. Uz skatuves viņa katrreiz izgāja ar tādu sajūtu, it kā tur izšķirtos pasaules likteņi, tai skaitā arī viņas pašas liktenis.

Un tomēr, izdzirdis tagad no Lianas mutes

kolektīvisma un sabiedriskas solidaritātes ideju cildinājumu, jutos neveikli. Es iedomā­jos, ka viņa mazliet pārspīlē, runādama par to, kā viņa saliedējas ar varones tēlu, un par to, ka ir nepieciešams pilnīgi saplūst ar to. Tā nevarēja būt. Personībai jāsaglabā savas individuālās īpatnības, savi raksturīgie vaib­sti, jāaizstāv sava vieta dzīvē.

Kad aplausi apklusa, Liana turpināja:

— Kas attiecas uz man uzdotā jautājuma otro pusi, tad, man šķiet, kalpošana mākslai patiešām ir nesaraujami saistīta ar ciešanām. Māksliniekam, kurš tiecas apgūt materiālu, katra mākslas darba reālo pamatu, un pie­šķirt tam kaut kādā veidā jaunu jēgu, ir jā­patērē daudz pūļu. Materiāls slepus pretojas, izkustināt to no sākuma stāvokļa un piešķirt tam noteiktas formas ir ārkārtīgi grūts uz­devums.

Taču dabiski rodas jautājums: vai jaunā, harmoniskā sabiedrība liek māksliniekiem ceļā šķēršļus? Nē. Tieši otrādi. Jaunās sa­biedriskās iekārtas apstākļos mākslinieka ra­došajām tieksmēm vai, ja vēlaties, radoša­jām mokām ir pavērts plašs ceļš. Tomēr esmu pārliecināta, — Lianas balsī ieskanējās valdzinošs iekšējās pārliecības spēks, — ka mākslinieciskā radīšana nav tikai dvēseles mokas vien, bet arī to šaubu pārvarēšana, kas tirda mākslinieku jaunrades procesa laikā. Jo vai tad cilvēkam nekļūst vieglāk, ja viņš var atklāt savu sirdi citiem? Prieks aug augumā, bet sāpes pierimst, līdzko mēs tajos dalāmies ar tuviem cilvēkiem. Patiesībā māksla jau ļoti sen, kopš pašiem tās pirm­sākumiem, arvien ir centusies, lai cilvēku jūtas un pārdzīvojumi aizkustinātu sabied­rību, savaldzinātu to. — Šos vārdus teik­dama, Liana pārlaida skatienu zālei.

Kaut arī pēdējās dienās es vairs ne par ko nebrīnījos, pārsteigums, kādu es izjutu, ap­slāpēja nemiera pilnās domas, un es pūlējos paturēt prātā Lianas negaidīti izteiktos uz­skatus. Skatītāji, elpu aizturējuši, klausījās aktrises vārdos, viņus pilnīgi savā varā bija pārņēmusi tās kvēlā idejiskā pārliecība, deg­sme un bezgalīgā ticība savu uzskatu patie­sīgumam.

— Tomēr nedrīkstam aizmirst, — Lianas balss ieskanējās ar jaunu spēku, — ka ir vēl citas mokas un ciešanas, manuprāt, nesalī­dzināmi briesmīgākas un necilvēciskākas: līdz pat šim laikam taču vēl pastāv šķēršļi, kas neļauj brīvi izteikt mūsu jūtas, noskaņo­

jumu un domas! … Vai gan var aizmirst cil­vēkus, kas bez laika gājuši bojā drausmīgi nežēlīgos, asiņainos karos, kuri plosījušies visā cilvēces pastāvēšanas laikā? Kas mums devis tiesības aizmirst talantus, kuriem bijis lemts iznīkt vēl dīglī nabadzības un beztie- siskuma dēļ! Tādām ciešanām un mokām ne­drīkst būt vietas cilvēku sabiedrībā!

Liana uz mirkli apklusa.

— Iedomājieties tikai, — viņa turpināja dziļi izjustā balsī, — kādas perspektīvas pa­vērsies mākslai tādā sabiedrībā, kur būs pil­nīgi novērsts viss, kas ļauj izpausties zemis­kiem, cilvēka necienīgiem instinktiem! Jaunā, harmoniskā cilvēku apvienībā viss kalpos ci­tādāku jūtu, citu emociju un citādas gaumes ieaudzināšanai. Cilvēkos iesakņosies paši cē­lākie morāles principi.

Liana apsēdās. Uz mirkli zālē iestājās sa­springts klusums. Likās, kāds būtu iemetis naudas gabalu dziļā akā un tas strauji kristu lejup…

Es atkal iegrimu domas… Redz, ar kadu entuziasmu Liana aizstāv mana dubultnieka uzskatus, tā paša Birminga uzskatus, kurš pa­tiesībā viņu pametis! Beidzot es sarūgtināts izvilku no kabatas piezīmju grāmatiņu,

izrāvu no tās lapu un steigā uzrakstīju pāris vārdu: «Liana, mums steidzīgi jāparunājas. Nemūžam nespēšu no tevis šķirties, bez te­vis es nevarētu dzīvot.» Salocījis zīmīti un lieliem burtiem uzrakstījis «Lianai Dianai», es piebīdīju papīriņu blakus sēdošajam di­rektoram, likdams saprast, ka lūdzu padot to tālāk. Students būdams, es tāpat lekciju laikā sarakstījos ar Lusiju.

5

Gaidīdams Lianas atbildi, es ik brīdi pametu acis uz savu kaimiņu. Pēkšņi dzirdēju kādu pieminam manu vārdu. Tai brīdī, šķiet, es būtu atdevis visu, lai tikai va­rētu palikt neviena nepamanīts, kā skatītājs kaut kur pašā pēdējā partera rindā! Ak vai, nebija lemts, ka šī vēlēšanās piepildās. Man bija vien jārunā …

Iegrimis smagās pārdomās, es uzreiz neva­rēju saprast, par ko īsti runā garais, melnīg­snējais vīrietis, kura zemais, skaļais bass skanēja šurp no partera dziļumiem. «Intere­santi tomēr, par ko īsti viņš runā?» es ne­miera pilns nodomāju. «Kas zina, vai nenāk­sies atbildēt uz jautājumiem, ko nebūšu pat ļāgā dzirdējis.» Par laimi viss beidzās labi: runātājs savu domu formulēja pietiekami skaidri.

— Izmantodams gadījumu, — viņš pazi­ņoja, — vispirms gribu apliecināt savu cieņu augsti godātajam profesoram Birmingam. Man un maniem biedriem gribētos zināt, kas tiek darīts, lai ātrāk atbrīvotu Nilu Kersenu un universitātes studentus, kas ietupināti aiz restēm? Mēs te spriedelējam par mākslu, par aktiera augsto aicinājumu, bet mūsu draugi pa to laiku nīkst cietumā. Skaidrs, ka mūsu iespējas ir stipri ierobežotas, taču tādēļ vēl jo vairāk vajag izmantot tās pilnīgi. Taisni tāpēc esmu ieradies šeit. Bez tam mēs nezi­nām, kādā veidā vajadzētu cīnīties, kādas metodes lietot? Es lasīju uzsaukumu, ko pa­rakstījuši izcili progresīvi kultūras darbi­nieki, kuri aicina humānisma vārdā būt iecie­tīgiem un saprasties savā starpā. Tas ir lie­lisks dokuments! Bet ko lai dara tie, kam iespējas ir daudz ierobežotākas? Tā mēs savā uzņēmumā, kur no mums izspiež pēdējos spēkus, sarīkojām pusstundu ilgu brīdinā­juma streiku. Tiesa gan, daži strādnieki nebija ar mieru streikot. Baidījās, ka tikai viņu vietās neieliek strādāt reproducētus cil­vēkus. Lielākā daļa tomēr izturējās apzinīgi. Viņi gluži pareizi sprieda, ka tādā brīdī ne­drīkst domāt tikai par sevi vien …

Strādnieku pārstāvja īso uzstāšanos zāle uzņēma ar piekrišanas saucieniem un drau­dzīgiem aplausiem. Līdzko tie beidzās, priekšsēdētāja paziņoja, ka vārds tiek dots profesoram Birmingam.

Es piecēlos. Tik tiešām, man nepavisam nav vēlēšanās ar atpakaļejošu datumu iztēlot sevi par varoni, atklāti sakot, tobrīd es sevi nolādēju, ka tik neapdomīgi biju ieradies teātrī! Tomēr atkāpties jau bija par vēlu — vajadzēja maksāt nodevas par paša neapdo­mību.

Pirms sāku runāt, es pa paradumam uzma­nīgi pārlaidu acis auditorijai. Mans skatiens pievērsās Dotijai Skotai. Viņa sēdēja ložā, ar visu augumu tiekdamās uz priekšu, viņas starojošās acis, kas cerību pilnas vērās manī, mirdzēja kā zvaigznes. «Nu, nu, vecais, dari nu, ko spēj, tikai nešauj pār strīpu!» — es uzmundrināju pats sevi.

Man šķita, klausītāji jutās mazliet vīlušies. Acīm redzot, tie bija gaidījuši dziļāku noti­kumu analīzi, pamatīgākus izskaidrojumus un norādījumus. Taču es, šķiet, sev neko nevaru pārmest. Godīgi atzīstoties, sākumā man gan iešāvās prātā: «Tā, nu es reiz pielikšu punktu, izstāstīšu visu un skaidri paziņošu, ka ir divi Birmingi, turklāt tas, kuru viņi uzskata par savu idejisko vadoni un domu pavēlnieku, nebūt neesmu es, bet mans teledubultnieks, un es viņa uzskatus neatbalstu.» Taču no šīs domas tūliņ atteicos. Varbūt es baidījos, ka šāds nobeigums varētu radīt publikā galīgu vilšanos, varbūt man gluži vienkārši pie­trūka drosmes…

Kritiskā brīdī cilvēka smadzenes strādā drudžainā ātrumā, un tās pāris sekundes, kamēr es šaubījos, ko darīt, mocoši garas iz­likās vienīgi man.

Es laikam pats sevi tiesāju pārāk bargi, jo pretēji tam, ko biju gaidījis, manus vārdus klātesošie uzņēma ar vētrainiem piekrišanas saucieniem. Baidos gan, ka pateicība par šiem panākumiem pienākas manam teledubultnie- kam. Publikas iztēle papildināja manus vār­dus ar tām idejām, kuras viņš bija paguvis paust jau agrāk dažādās sapulcēs un mītiņos un par kurām es pats biju lasījis vienīgi avīzēs.

Tomēr atgriezīsimies pie manas runas. Sā­kumā biju apņēmies runāt vienīgi par Nila Kersena likteni un nemaz nepieskarties prin­cipiāliem ideoloģijas jautājumiem. Taču man tas neizdevās.

— Nilu Kersenu labi pazīstu kā apdāvinātu un pēc dabas klusu, jaunu zinātnieku, — tā es iesāku. Un, pateicis vēl pāris vārdus par viņa krietnumu un pozitīvajām īpašībām, turpināju: — Jau vairākkārt esmu uzsvēris, ka augstāk par visu vērtēju personības brī­vību un uzskatu, ka ikvienam ir neatņema­mas tiesības uz savu personisko pārliecību…

Es uz mirkli sastomījos, attapies, ka pats esmu negribot pārkāpis atļautās robežas. Mē­ģinādams kaut kā izķepuroties, turpināju spriedelēt, tādējādi tikai galīgi sarežģīdams jau tāpat nelādzīgo situāciju.

— … Tādēļ tagad man gribētos runāt ne tik daudz par Nila Kersena pārliecību, kā par citu, jo man šķiet, ka vienas personas brī­vību nedrīkst aizstāvēt tā, ka aiz restēm no­nāk kāds cits.

Šī frāze man nelikās pietiekami pārlieci­noša, tādēļ es steidzos piebilst:

— Cietumā vajadzētu sēdēt slepkavām un laupītājiem!

Šos vārdus klausītāji laikam uztvēra pēc sava prāta, jo nodārdēja aplausu vētra.

Es turpināju:

— Cietumā vajadzētu ieslodzīt tos, kas tiecas sasniegt labklājību, gūt panākumus uz citu rēķina. Atkārtoju, es neticu, ka viena cilvēka personisko brīvību var nodrošināt, ierobežojot to citiem.

Pateicis šos vārdus, es devos uz savu vietu, visai zālei skanot vētrainās ovācijās, un ap­sēdos pie prezidija galda, ar mutautu slau­cīdams nosvīdušo pieri. Un tikai pamanījis tālu zālē melnīgsnējo strādnieku, kurš runāja pirms manis, atcerējos, ka tā arī paliku neat­bildējis uz viņa jautājumu par turpmākajām cīņas metodēm. Taču jutu, ka galvā nav ne­kādu domu un ka mani pārņēmis vājums, kā pēc tikko pārciestas novārdzinošas slimības, vēlējos vienīgi to, lai man blakus sēdētu Liana.

Teātra direktors droši vien jutās neveikli, jo es ik bridi pametu uz viņa pusi nepacie­tīgu skatienu, it kā viņš pats varētu uzrakstīt atbildi Lianas vietā. Vainas apziņā raudzīda­mies uz mani un pat it kā sagumis, viņš ar visu savu ārieni tiecās pateikt: «Nu, ko lai dara?» Kā gan viņš atplauka un, gaidīdams atzinību, daudznozīmīgi pavērās manī, — sak, neesmu vis pūlējies velti! — piebīdīdams man aploksni no galda viņa gala. Uz prāva formāta aploksnes (atceros — es pat pabrīnī­jos, kur Liana to dabūjusi, neaizejot prom no skatuves) lieliem drukātiem burtiem bija uz­rakstīts: «Profesoram Birmingam, personiski. Pilnīgi konfidenciāli!»

Gaidītās Lianas zīmītes vietā aploksnē at­radās divi no vakara avīzēm izgriezti raksti.

Загрузка...