Šodien, ap dienas vidu, profesors Birmings atgriezās galvaspilsētā, kur, kā viņš paziņoja, gribot turpināt savus eksperimentus.
«Nu, ko teiksiet?» — es saskatīju mēmu jautājumu savu sarunu biedru acīs, kaut arī neviens to skaļi neizteica.
— Esmu pieradis godbijīgi izturēties pret savu ienaidnieku pārliecību un pacietīgi uzklausīt viņu viedokli. — Kaut ko taču man vajadzēja teikt!
— Par ko jūs runājāt? — ministrs pikti noprasīja.
Bija manāms, ka viņš ļoti nervozē un ik mirkli uzbudinās arvien vairāk.
— Par avīzes rakstu, protams.
— Bet par kādu ienaidnieku un par kā viedokli tad jūs runājat?! Nepietiek ar to, ka esat izpaudis pilnīgi slepenas ziņas, kas ir valsts noslēpums, un ar to pašu pārkāpis noteikumus, kas tika izvirzīti, kad slēdzāt ar mums kontraktu. Jūs vēl palielināt savu vainu, izmantodams slepenos materiālus pret- valstiskas, naidīgas propagandas nolūkos! . . . Un pēc tam jūs uzdrošināties mācīt mums, kas ir domu brīvība? Protams, nav noliedzami jūsu izcilie zinātniskie nopelni, mēs cienām jūsu autoritāti zinātnes pasaulē. Bet visam ir robežas. Laupīt prestižu Miklanas valdībai mēs neļausim nevienam! Jūs spēlējat pārāk bīstamu spēli, profesor, ka tikai jums nenāktos nožēlot!
Raug, cik tālu šī lieta bija nonākusi, cienījamo lasītāj! Iedzīts strupceļā, neredzēdams citas izejas, es nolēmu ar vienu cirtienu pārcirst Gordija mezglu:
— Bet es taču neesmu bijis Bodienā!
Viņi laikam uzreiz neizprata manu vārdu jēgu. Pirmais attapās senāta pārstāvis, izstīdzējis, pasīvs cilvēks ar asām, pētošām un šaudīgām ačtelēm.
— Kā tas saprotams, — nebijāt Bodienā? Avīzē taču melns uz balta stāv rakstīts jūsu vārds! Denijs Birmings — tas taču esat jūs? Vai arī te atgadījusies kāda kļūda?
— Kļūdīties ir cilvēcīgi, mēs neviens neesam pasargāts no kļūdām, — Monsens nenoteikti izmeta.
— Šoreiz jūs patiešām dziļi maldāties, — es viņiem piekritu.
— Kā tad tas jāsaprot? — ministrs stingri noprasīja.
— Jums varētu likties, ka esmu sajucis prātā. Un ne jau jums pirmajam radies tāds iespaids.
— Lai cik bēdīgi tas būtu, taču jūs, profesor, atstājat tieši tādu iespaidu, — ministrs novilka caur zobiem.
Monsens pūlējās glābt stāvokli:
— Pēc tādiem galvu reibinošiem panākumiem nav brīnums …
— Vai to jūs arī noraidāt? — ministrs atvēra citu avīzi. — Reportieris apgalvo, ka dabūjis no jums ļoti amizantu interviju! Lūk, papriecājieties.