Telecilvēks

PA BIOROBOTU PĒDĀM

Ziemeļu ostas pārvaldes priekšnieks H. Vosdems pa­ziņojis mūsu korespondentam:

«Pēdējā laikā uz ostas ēku sienām sistemātiski parā­dās lozungi, kuru dēļ mums rodas ļoti daudz nepatik­šanu. Nav šaubu, ka visa šī kūdīšana (piemēram: «Uz­pūstais kara budžets gulsies uz darbaļaužu pleciem!» vai arī «Tvaikoņu komandas, atsakieties pārvadāt iero­čus!») notiek ar nodomu panākt, lai matroži un dokeri

sadumpotos. Mūsu pārvalde daudzkārt mēģinājusi ļaun­dari atklāt. Šonakt beidzot izdevās tikt tam uz pēdām. Ap pusnakti kāds nepazīstams mētelī ģērbies vīrietis ar spaini un krāsotāju otu rokās devās uz krodziņu «Jūras lācis». Nepazīstamais, kurš iebēga krodziņā, izrādījās neviens cits kā izdaudzinātais profesors Birmings.»

Sniedzam fragmentus no šai sakarā nopratinātā aģenta izteikumiem:

— Kā jums izdevās sazīmēt profesoru Birmingu?

— Pēc fotogrāfijas policijas izmeklēšanas cirkulārā.

— Kādēļ jūs viņu neaizturējāt?

— Birmingu mēs pamanījām pie pašām krodziņa durvīm un tūdaļ metāmies viņam pakaļ, taču viņš pa to laiku bija iejucis dokeru pūlī.

— Kādēļ tad jūs viņu tur nearestējāt?

— Dokeru bija daudz vairāk nekā mūsējo, turklāt tie bija diezgan agresīvi noskaņoti.

— Ko viņi darīja?

— Dzēra, dziedāja.

— Vai neievērojāt, ko īsti viņi dzēra?

— Kā tad ne, džinu un alu.

— Un Birmings turēja viņiem līdzi?

— Jā.

— Vai arī viņš dziedāja?

— Jā, kādu nebēdnīgu dziesmiņu par matrožu drau­dzeni.

— Tātad viņš vainojams ne vien musinošu uzrakstu triepšanā, bet arī tikumības graušanā?

— Tieši tā.

— Vai spainis un ota bija viņam klāt?

— Spainis bija nolikts uz grīdas, bet ota pieslieta pie galda.

•— Ko jūs uzsākāt?

— Vispirms paziņojām posteņa sargam, taču tas at­runājās, ka slikti jūtoties. Tad aizskrējām uz ostas pār­valdnieka kunga dzīvokli, un viņš mūsu klātbūtnē pie­zvanīja policijas priekšniekam.

Nakti ostas teritorijā pamanītā Birminga teledubult- nieka meklēšana turpinās.

Kā vēstī ziņojums, ko saņēmusi Iekšlietu ministrija, pa mācību gaisa trauksmes laiku galvaspilsētā ticis pa­manīts Birminga teledubultnieks. Lūk, ko mēs uzzinā­jām no zobu suku firmas komivojažiera O. Guntsena: «Gāju pašlaik pa Tulpju skvēru, kad piepeši sāka gaudot gaisa trauksmes sirēna. Atcerējies, ka pēc priekš­raksta katram pilsētas iedzīvotājam, lai kur tas atrastos, triju minūšu laikā jāslēpjas pretgaisa patvertnē, stei­dzos uz tuvāko metropolitēna staciju. Pārbiedētais pūlis bija aizsprostojis eskalatoru. Te nu es ievēroju kādu solīda izskata vīrieti, kurš, neskatoties uz drūzmu, pū­lējās izlauzties pretējā virzienā. Tikko mēs nonācām blakus, es viņu tūdaļ pazinu: tas bija profesors Bir­mings. Man sejā gan laikam izpaudās ārkārtēja izbrīna, jo viņš negaidot griezās pie manis ar steidzīgu jautā­jumu: «Piedodiet, vai jūs nevarētu parādīt, kur te ir tuvākā pasta nodaļa?»

Acīm redzot, viņš arī citiem bija uzmācies ar tādiem pašiem muļķīgiem jautājumiem, jo ievēroju, ka, nerau­goties uz neiedomājamo spiešanos, daudzi noskatījās viņam pakaļ un neizpratnē nogrozīja galvu. Es, protams, būtu nekavējoties ziņojis policijai, taču neuzdrošinājos pārkāpt priekšrakstu par gaisa trauksmi. Tā kā esmu ģimenes cilvēks, uzskatīju, ka man nav tiesības izdot soda naudu, kādu paredzēts iekasēt par instrukcijas pārkāpšanu.»

(RAPPER, 1968. gada 9. oktobrī.)