Telecilvēks

| MICLAN'S FUTURE NEMIERI AUGSTSKOLA

Šodien universitāte kļuva par masveida ne­mieru arēnu. Kad pulksten desmitos no rīta profesors Birmings ieradās auditorijā, kura, kā parasti viņa lek­ciju laikā, bija stāvgrūdām pilna, studenti viņam sarī­koja jūsmīgu sagaidīšanu. Aplausiem dārdot, gavilējošie klausītāji vienprātīgi sumināja iemīļoto profesoru.

— Lai dzīvo Birmings! Lai dzīvo zinātne! — viņi skandēja.

Kad ovācijas mazliet pierima, aizkustinātais profe­sors teica studentiem sirsnīgu runu:

— Dažkārt dzīve mums uzspiež savu gribu. Tādēļ es atļaušos mazliet atkāpties no mācību programmas. Pēdējie notikumi ir padarījuši mani par entuziastu. Esmu ieguvis spēju sajūsmināties, un pateicība par to pienākas vienīgi jums. Visur runā: profesors Birmings radījis telecilvēku. Bet varbūt ir iznācis tieši otrādi. (Sakustēšanās zālē.) Lūdzu saprast mani pareizi. Runa ir par radošā darba iedvesmotāju spēku. (Aplausi.) Jūs droši vien man piekritīsit: neviens no mums nepavisam nav vienaldzīgs pret to, kādi izdosies teledubultnieki, tas ir, kādi kļūsim mēs paši, kurā pusē nostāsimies, lai lemtu savu likteni. (Vētraini aplausi.) Varbūt es runāju mazliet tēlaini, taču šinī gadījumā tēli jāsaprot burtiski. Esmu pieradis izteikt savas domas ar formulām, sarež­ģītām shēmām un skaitļiem. Kad man bijis jārunā par tādām lietām, kas manā izpratnē nav zinātniskas pro­blēmas šī vārda īstajā nozīmē, es nekad neesmu juties gluži drošs par savu vārdu pareizību. Bet tagad esmu pārliecinājies, ka arī sabiedriskās problēmas jāaplūko no zinātniskām pozīcijām… Cilvēcei jārada harmonisks, saskaņots kolektīvs — brīvu darba darītāju savienība, kurā noteicēji vairs nebūs atsevišķi indivīdi vai arī ne­lielas cilvēku grupiņas, kas ieinteresētas izraisīt jaunu karu. ..

Šai brīdī zālē izcēlās kņada, un profesors Birmings bija spiests runu pārtraukt. Izlauzušies cauri studentu pūlim pie augstajām divviru durvīm, tieši uz katedru devās trīs vīri privātās drēbēs.

— Policija! — atskanēja satraukts sauciens.

Studenti vienā mirklī pielēca kājās no amfiteātra

veidā izvietotajiem soliem un kā lavīna vēlās lejup uz izeju. Profesors gan centās nodibināt kārtību, taču viņa balss noslāpa troksnī, kas arvien pieauga. Pa puspie­vērtajām durvīm bija redzami policistu formas tērpi. Neraugoties uz klausītāju nikno protestu, tie mēģināja iekļūt auditorijā, taču ceļu aizšķērsoja studentu blīvās rindas. Policistiem vajadzēja atkāpties. Viens no inspek­toriem deva viņiem zīmi atvirzīties no durvīm, un tie nekavējoties aizgāja.

— Mums dots rīkojums neatļaut nekādas politiskas demonstrācijas. — Policijas inspektors piegāja pie Bir­minga.

Viņa vārdi izraisīja jaunu sašutuma vilni, no visām pusēm skanēja saucieni, kam pievienojās simtiem balsu:

— Kauns!

— Iztriekt policistus no universitātes!

— Lai dzīvo Birmings!

— Vācieties prom!

Profesoram Birmingam kaut kā izdevās savaldīt pārāk satrakojušos studentus, un viņš griezās pie policijas in­spektora.

—■ Jūs atrodaties universitātes ēka, tātad jums jārē­ķinās ar šejienes tradīcijām. Vispirms lūdzu jūs, kā tas pieklājīgā sabiedrībā pieņemts, cik iespējams saprota­māk paskaidrot iemeslus, kāpēc esat šeit ieradušies, (Zālē jautra rosība, draudzīgi aplausi.)

Policists acīm redzami samulsa.

-— Pavēle, profesora kungs. Lekcija jābeidz!

Inspektora rupjība izraisīja jaunu sašutuma vētru, viņa vārdus pārskanēja vispārējs troksnis un svilpieni. Tajā pašā brīdī auditorijā no trim pusēm ielauzās po­licijas vienības. Dažu sekunžu laikā auditorija pārvēr­tās par kaujas lauku. Ap profesoru Birmingu izveidojās dzīvs aizstāvju loks. Studenti bezbailīgi cīnījās, atvai­rīdami uzbrūkošos policistus ar biezām mācību grāma­tām un norautiem pastatņiem. Policistus, kuri laida darbā gumijas nūjas, kopīgiem spēkiem izdevās iz­dzīt no zāles. Zaudējuši tuvcīņā, policisti pret sanik­notajiem studentiem laida darbā bumbas ar asaru gāzi. Sadursmes rezultātā cietušas izrādījās abas puses: ievai­noti četrpadsmit cilvēki, no tiem pieci policisti. Policija arestēja divdesmit piecus studentus. Profesoram Bir­mingam izdevās netraucēti atstāt auditoriju.

Pašlaik universitāte atgādina aplenktu pilsētu. Stu­denti formē kaujas vienības un ceļ barikādes. Zināt­niskās padomes ārkārtējā sēdē valdībai tika nosūtīta telegramma, kurā zinātnieki protestē pret policijas iebrukumu, solidarizējas ar profesoru Birmingu un pie­prasa nekavējoties atbrīvot arestētos studentus.

Avīze «Miclan's Future» publicēja arī foto­uzņēmumu, kurā bija redzams mītiņš univer­sitātē. Mans dubultnieks pelēksvītrainā uz­valkā, ko bija aizņēmies no mana drēbju skapja, nepavisam neizskatījās pēc kvēla tautas tribūna. Jāatzīstas, ka arī es pats biju ārkārtīgi sašutis par policijas rīcību; diez vai tā spēja veicināt valdības piekritēju skaita augšanu.

Velti lauzīju galvu. Kā tas iespējams? Mi­litārais pretizlūkošanas dienests un policija meklē «reproducēto Birmingu». Kāpēc viņš vēl arvien nav arestēts?

Skraidīju pa kabinetu kā zvērs sprostā. Vairākas reizes dienā Dāvids zvanīja uz mi­nistriju, bet katrreiz saņēma atbildi, ka mi­nistra vēl arvien neesot. Nenovēršami tuvo­jās dramatisko notikumu liktenīgais atšķeti- nājums. Jutos izmests pār bortu un pilnīgi nespējīgs ne vien novērst, bet arī palēnināt šā brīža tuvošanos.

11