Profesoram Birmingam palaimējās slepus izsūtīt no cietuma savu memuāru manuskriptu. Taču pēc tam visu viņa grāmatas tirāžu konfiscēja Miklanas varas iestādes. Kā teikts pret dienas avīzi «Miclan's Future» un izdevniecību «Progress» vērstās lietas prokuratūras apsūdzības pirmajā punktā, tām tika inkriminēts noziegums, ka abas «gatavojušās darīt zināmu atklātībai nacionālajā aizsardzībā ārkārtīgi nozīmīga izgudrojuma aprakstu un tādā veidā nodot ārvalstu rīcībā sevišķi svarīgu valsts noslēpumu».
Miklanas varas iestāžu nedibinātie apgalvojumi neatbilst īstenībai. Profesors Birmings savos memuāros nesniedz itin nekādus tehniskus datus; viņš raksta tikai par to, ko pats pārdzīvojis, un attēlo vajāšanas, kādām viņš ticis pakļauts kā zinātnieks izgudrotājs. Bez profesora memuāriem izmantojām arī oficiālus protokolus, referātus, ziņojumus un citus dokumentus, kā arī avīžu rakstus, kas vien kaut nelielā mērā apgaismotu tik sensacionālo «Birminga lietu» un palīdzētu lasītājiem gūt par to skaidru priekšstatu. Kur tas nepieciešams, esam memuāru un citu materiālu tekstu papildinājuši ar piezīmēm un komentāriem.
Ne tikai Eiropā, bet arī pašā Miklanā plaši izplatīta versija, ka profesors Birmings jau sen izceļojis no Miklanas un ka viņa, domājams, vairs neesot starp dzīvajiem, bet arestēts esot tikai profesora teledubultnieks, jo viņa skandalozā uzvedība «rada nopietnus draudus sabiedriskajam mieram un drošībai». Bija izplatītas baumas, ka Birminga reproducētie teledubultnieki esot sadumpojušies pret savu radītāju un pat viņu nogalinājuši. Patiesībā būdami sava veida roboti, viņi it kā ar mehānisku nepiekāpību cenšoties visus pielīdzināt sev un radīt sabiedrību, kurā tikšot nežēlīgi apspiests viss, kas dzīvs, kas jūt un domā, — viss, kas piešķir cilvēka personībai neatņemamo īpatnību. Rezultātā visi cilvēki zaudēšot individualitāti un tikšot pārvērsti domāt nespējīgos robotos.
Profesora Birminga dienasgrāmata, ko publicējam, ir pienācīga atbilde šiem melīgajiem izdomājumiem.
Miklanas varas iestādes šo rindu autorus sauca pie atbildības tiesā, nepatiesi apvainodamas viņus, ka tie esot «mākslīgi radīti cilvēki» (par to vajāšanas kampaņu, kas tika vērsta pret biorobotiem vai tā saucamajiem mākslīgajiem cilvēkiem, būs runa turpmāk, pašā grāmatā). Līdz tiesai bijām atbrīvoti no aresta pret lielu drošības naudu un, vienīgi pateicoties tam, guvām iespēju pārsūtīt profesora Birminga memuāru manuskriptu uz Eiropu.
Izsakām viskvēlāko pateicību Vispasaules solidaritātes komitejai ar profesoru Bir- mingu, kā arī visiem tiem labas gribas cilvēkiem, kuru neatlaidība piespieda Miklanas valdību izsniegt mums ārzemju pases un vīzas izbraukšanai. Kad Eiropā grāmata «Tele- cilvēks» būs izdota, mēs esam nolēmuši atkal atgriezties dzimtenē, lai pilni stingras apņemšanās turpinātu cīņu par profesora Birminga atbrīvošanu un par viņa izcilā atklājuma izmantošanu miermīlīgiem nolūkiem vispirms pašā Miklanā.
Hirls Rinčess,
laikraksta «Miclan's Future» galvenais redaktors
Sids Stensens,
izdevniecības «Progress» direktors
1969. gada 12. jūlijā
Saliedēties vienkop cilvēkiem vairāk par visu palīdz draudzības saites, un ir svarīgi, lai viņu rīcība arvien kalpotu šo saišu nostiprināšanai!
SPINOZA
? I R M a b a V A
1
Biju aicināts ierasties Beklahema klubā tieši pulksten astoņos vakarā. Bija ap pieciem, un es jau posos uz māju, lai pārģērbtos, kad pēkšņi sākās negaiss. Lietus gāza kā ar spaiņiem, un sākumā šķita, ka tas drīz pāries. Bet nekā nebija … Nez kādēļ man iešāvās prātā, ka tā niknums ir neizsīkstošs tāpat kā- cilvēkiem, kuri strīda brīdī cenšas izgāzt viens pār otru visas dusmas, kas krājušās daudzos saspīlētu, naidīgu attiecību gados.
Tātad es grasījos aizbraukt uz māju pārģērbties un, ja iznāktu laiks, aizstaigāt kājām līdz klubam. Tik ļoti gribējās ieelpot svaigu gaisu! Nevarēju nemaz atcerēties, kad būtu sev atļāvies tādu greznību. Bet kādreiz jaunībā man taču bija ļoti patikušas garas pastaigas, sevišķi pēc lietus. Un tā ari pašreiz es ar baudu iztēlojos, kā bez steigas soļoju un mani pavada melodija, kas atlido kaut kur no tālienes. Asfalts pēc lietus laistās un mazliet klusinātas atnes šīs skaņas pie manis. Šī mazliet klusinātā melodija it kā ļauj cilvēkam sajust, ka tas nav vientuļš, kad to uz saviem spārniem nezināmā tālē nes sapņi par nākotni, laimi un slavu …
Jā, jā, es skaidri atceros, ka ļāvos tieši šādiem sapņiem un tieši lietus manī radīja lirisku noskaņu. Toreiz es savam noskaņojumam daudz uzmanības neveltīju, jo biju pārāk noguris, lai apgrūtinātu sevi ar pašanalīzi. Taču tagad sāku atcerēties, kā, atrazdamies «Stereoskopiskā efekta pilī» (tā mēs bijām iesaukuši vienu no grandiozajām celtnēm, kur izvietoti Monsenas zinātniski pētnieciskā telecentra lieliski iekārtotie eksperimentālie cehi, laboratorijas un studijas), trīspadsmitajā stāvā, un ar skatienu urbdamies pelēkajā lietus plīvurā, es jutu dīvainu neapmierinātību, šķitu zaudējis ko neatgūstamu. Uz mirkli manā apziņā pazibēja Lusijas tēls. «Sirdssāpes,» es nevilšus nodomāju, «galu galā pierimst, notrulinās, paliek tikai viegla smeldze kā zudušās laimes atspīdums …»
Vārdu sakot, es liekuļotu apgalvodams, ka tobrīd savas izjūtas būtu uzskatījis par nozīmīgām. Cik tās svarīgas, es sāku aptvert tikai vēlāk.
Nolēmis vēlreiz pāršķirstīt lekcijas konspektu par tematu «Zinātne un cilvēces nākotne», ar ko man vakarā vajadzēja uzstāties klubā, es ielūkojos sava sekretāra Nila Kersena kabinetā. Viņš pašlaik kaut ko diktēja automātiskajai rakstāmmašīnai.
— Hallo, Nil! — es viņu sveicināju. — Nu, kā ar konspektu? Pārrakstīts?
— Gatavs, profesor! — viņš pasniedza man uz rakstāmmašīnas aprakstītu lapu žūksni.
Pēkšņi man iešāvās prātā kāda doma.
— Es aiziešu uz studiju, Nil. Ja kāds pēc manis prasa, pārslēdziet telefonu uz turieni. Norunāts?
— Protams.
— Gribu vēlreiz pārbaudīt jauno ierīci, — paskaidroju.
Nils saprotoši pasmaidīja vienīgi ar acīm — viņa seja tāpat kā līdz šim saglabāja ierasto atturību. Nils saprot jaunrades prieku, kas pārņem visu zinātnieka būtni un cieši piesaista viņu dārgajam lolojumam, ko radījis paša spēcīgais prāts. Es arvien esmu izturējies pret Nilu labvēlīgi, taču šoreiz nez kādēļ nodomāju: «Šķiet, viņš ir mazliet panaivs un izliekas briesmīgi nopietns.» Un tūdaļ man sametās kauns par savu iedomu: vai gan īstais iemesls nav tas, ka viņš apzinās savu cildeno zinātnieka aicinājumu?
Es attapos, ka pārlieku cildinu Nilu, gribēdams kaut drusciņ nolīdzināt savu vainu pret viņu par netīšo blēdīšanos. Tiesa gan, diez vai to varēja nosaukt par blēdīšanos, taču fakts paliek fakts: es negāju uz studiju tikai tādēļ, lai vēlreiz rūpīgi pārbaudītu jaunās ierīces shēmu, pie kuras biju ilgi un neatlaidīgi strādājis. Man vienkārši iegribējās reproducēt pašam sevi, lekciju lasot, un pamēģināt no malas novērtēt sevi kā lektoru. Neesmu jau nu gan šai ziņā nekāds iesācējs, tomēr katru reizi, stāvēdams universitātes katedrā, gribot negribot izjūtu zināmu nedrošību. Bet tieši šodien man gribētos uzstāties sevišķi spoži. Starp citu, iespējams, ka man vienkārši gribējās kaut kā izmantot laiku, nogaidot, kamēr pāries lietus.
Ierīce atradās nelielā zālē blakus studijai, no kurienes es pa īpašu vilni raidīju televīzijas signālus tikai aparāta uztveres ietaisei. Uztvērējs ārēji maz atšķīrās no jau pazīsta
is mās manis paša konstruētās televīzijas ierīces.
Šī ierīce atradās tieši uz grīdas. Tā bija cilindriska pēc formas un apmēram cilvēka augstumā. Korpuss, kā arī visas detaļas bija pagatavotas no īpašas caurspīdīgas vielas (tālāk es par to pastāstīšu sīkāk). Aparāta ārpuse bija viens vienīgs ekrāns. Uztvērējs darbojās pa translācijas tīklu kā parastais T-B sistēmas televizors. Uz ekrāna reproducētās figūras brīvi pārvietojās telpā, radot pilnīgu dzīvu cilvēku ilūziju. Skatītājam likās, ka viņš sēž apaļā zālē, kuras centrā kustas īsti cilvēki ar miesu un asinīm. Ja uz aparātu skatījās no pretējās puses vai sāniem, vārdu sakot, vienalga no kurienes, bija redzamas tās pašas «darbojošās personas», tas pats pārraides objekts. īpaša gāze, ar ko piepildīts cilindriskais ekrāns, tā lauž elektronu starus, ko dažādos leņķos izstaro katodu lampas, ka tie saplūzdami izveido dabīgu stereo- skopisku krāsaino attēlu. Šādu efektu nodrošina ari tas, ka stari tiek vienmērīgi vērsti pret visu cilindriskā ekrāna virsmu. Piespiežot īpašu pogu, var ieslēgt vai izslēgt līdzstrāvas barošanas sistēmu.
Man iegribējās ne vien paskatīties uz sevi no malas, bet arī fiksēt uz ekrāna pašam savu attēlu. Tādēļ es ieslēdzu uztvērēja apakšdaļā iemontēto telerekordieri. Kā zināms, šis aparāts fiksē filmā televīzijas attēlus.
Pēc tam iegāju studijā, kur ieslēdzu kameras un sāku skaļi lasīt lekcijas tekstu. Vaļsirdīgi atzīstoties, es lasīju diezgan vienmuļi; mana seja izskatījās garlaicīga un nogurusi. Par to es pārliecinājos, tiklīdz izgāju no studijas un ar telerekordiera palīdzību sāku uzmanīgi pētīt pats savu attēlu.
Nāk prātā, ka sevī spriedu: vai gan lektoram ir tiesības uztiept savus ieskatus citiem un izvirzīt par neapstrīdamu patiesību to, kas viņam šķiet neapšaubāms? Protams, lasīt lekcijas universitātē ir gluži kas cits. Tur man no katedras jāizklāsta stingri zinātniskas problēmas. Skaitļu likumi un matemātiskās formulas nepieļauj patvaļīgus izskaidrojumus. Skaitlis — tas ir stingri noteikts un precīzs jēdziens. Matemātiskie lielumi — tie ir fakti, ar kuriem tāpat kā ar reālo īstenību nevar nerēķināties. Toties, kad man nācies lasīt lekcijas par sociāliem vai filozofiskiem tematiem, es neesmu varējis atbrīvoties no izjūtas, ka varmācīgi ietekmēju cilvēku domāšanu, cenzdamies uzspiest klausītājiem savu
domu gaitu un savu loģiku. Katram cilvēkam taču ir pašam savas individuālas vēlēšanās un spriedumi. Nedrīkst aizmirst, ka dzīve nav nekas cits kā vien mūžsena cīņa, visdažādāko cilvēku, valstu un tautu pretējo uzskatu, vēlmju un darbību sadursme. Nereti atsevišķs indivīds nespēj saskaņot viengabalainā sistēmā pat savu paša rīcību un jūtas.
Piepeši aparāts pārstāja darboties.
Man saglabājies lekcijas teksts, un es precīzi atceros, kur tieši apstājos, kad notika «avārija».
Te ir šis teksts:
«Veidot nākotni — tas ir nākošo paaudžu uzdevums. Nav iespējams mākslīgi ietekmēt dzīves dabisko attīstības gaitu. Vienīgais, ko mēs spējam paveikt, ir — atbilstoši mūsu spēkiem un iespējām pacelt zinātni augstākā pakāpē, lai nākošās paaudzes varētu to virzīt vēl tālāk. Kamēr vien pasaulē dzīvos cilvēki, tikmēr nenovēršamas būs pretrunas un interešu sadursmes.
Mūsu dienās daudz runā par karu. Zinātnei nav tiesību, tieši iejaucoties, izlemt jautājumu — būt vai nebūt karam. Un tomēr, iedarbojoties uz cilvēku saprātu un popularizējot dabas zinātņu atziņas, tā spēj izskaidrot, ka pastāv tādas pamata patiesības, kam ir vispārcilvēciska nozīme. Apgūstot šīs patiesības, cilvēce droši vien spēs vieglāk izprast arī savas kopīgās intereses. Taču, kā liecina vēstures pieredze, zinātnes progress vienmēr aizsteidzas priekšā cilvēku apziņas augsmei. Tātad šai sfērā nevaram cerēt uz paātrinātu attīstības procesu…»
Šai vietā aparāts apstājās. Iespējams, ka bija sabojājušās barotājas baterijas. Acumirklī aizmirsās lekcija, ko man šovakar vajadzēja nolasīt, un visas slavenības un zinātnes spīdekļi, kuriem vajadzēja būt klāt Bek- lahema klubā. Kas noticis ar baterijām? No rīta tās darbojās bez traucējumiem.
Mēģinādams atminēt šo mīklu, es svārku augšējā kabatā sameklēju radiofonu.
— Nil?
— Kas noticis, profesor?
— Acīm redzot, sabojājušās baterijas. Pašlaik nav vaļas noskaidrot kādēļ. Man liekas, rezerves baterijas atrodas «C» skapī.
— Tā ir. Tūdaļ aiznesīšu, — viņš atbildēja.
Es ieslēdzu avārijas līniju un apgaismoju
cilindriskā uztvērēja detaļas. Pēc pāris minūtēm Nils atnesa rezerves baterijas.
— Kas gan varēja notikt? — viņš interesējās.
— Ari man pašam gribētos zināt, — atteicu.
— Varbūt traucējumus radījis negaiss?
— Kādē] tad tos nemanīja pašā sākumā?
Turpinādams runāt, es izņēmu no aparāta
baterijas. Savādi — pēc izskata spriežot, tās bija pilnīgā kārtībā.
— Ar jūsu atļauju, profesor, es tās aiznesīšu uz laboratoriju un tur pārbaudīšu, — Nils piedāvājās.
— Jā, lūdzu. Un, esiet tik laipns, paziņojiet. pārbaudes rezultātus nekavējoties.
Nils izgāja, gluži pazaudējis pašpaļāvību.
Kad šis jaunais zinātnieks pēc universitātes beigšanas sāka strādāt pie manis konstruktoru birojā, viņš ar neredzētu degsmi iekļāvās eksperimentālajā darbā, uzņēmies detaļās izstrādāt daļu projekta. Jā, jā! Tieši daļu, es neesmu pārteicies, jo Nils nebūt nebija iepazīstināts ar visu un pazina manis iecerēto konstrukciju tikai daļēji.
Apmainījis baterijas, es vēl apmēram pusstundu noņēmos ar aparātu, līdz sev par lielu prieku pārliecinājos, ka tas darbojas lieliski, un tikai pēc tam izslēdzu apgaismošanas ierīces. Tad es atkal ieraudzīju savu dubultnieku — manis paša reproducēto stereoattēlu. Ar ierastu kustību, precīzi zinādams vajadzīgo pogu izvietojumu, noregulēju attēla asumu uz uztvērēja ekrāna un iegāju studijā.
Logu rūtīs vēl arvien grabinājās lietus. Tieši tādā pašā mijkrēšļa stundā, nejaukā laikā es izšķīros ar Lusiju… Cik tas bija sen! Viņas matos mirdzēja lietus lāses. «Lietussargs tevi nepaglābs, tādā gāzienā tikpat izmirksi līdz ādai,» — šķiet, es toreiz tā sacīju vai arī nodomāju pie sevis …
Durvis biju atstājis pusvirus, un no demonstrāciju zāles skanēja «reproducētā Birminga» — tā darba biedri joka pēc bija iesaukuši manu «dubultnieku» — balss. Aparāts pilnīgi precīzi atkārtoja katru manu vārdu.
Nupat jau taisījos dalīties savā priekā ar Nilu, kad izdzirdu niknu lādēšanos:
— E-e, velns parāvis!
Tam sekoja rībiens, it kā tiktu apgāzts kāds smags priekšmets.
— Uzmanīgāk! — es iztrūcies iesaucos.
«Acīm redzot, Nils atgriezies un nejauši
apgāzis televīzijas aparātu,» — tas bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Taču par atbildi
2C uz manu saucienu atskanēja "klusa čaboņa, it kā pa demonstrāciju zāles grīdu būtu aizvē- lies priekšmets ar mīksti izolētu virsmu. Šī tikko uztveramā skaņa bija sadzirdama vienīgi tādēļ, ka piepeši bija iestājies pilnīgs klusums: ierīce atkal bija pārstājusi darboties.
Es steidzos uz durvīm. Kā tagad atceros, tobrīd mani vairāk uztrauca Nila nekā paša aparāta liktenis. Man šķita, ka Nils būs tumsā nejauši uzgrūdies ierīcei un stipri sasities.
Kad atvēru durvis, demonstrāciju zālē ielauzās šaura gaismas strēle. Tur neviena nebija. Es ieslēdzu elektrību un galīgi pārliecinājos, ka zāle ir pilnīgi tukša. Neaptverdams, kā tas iespējams, es apmulsu pavisam.
Arī tur, kur bija atradusies ierīce, nekā vairs nebija … Neizpratnē es pārlaidu skatienu zālei. «Pats no sevis taču aparāts nevarēja apgāzties un izgaist… Vai tiešām tas būtu nolaupīts?» es lauzīju galvu, pietupies un uzlasīdams no grīdas dažas skrūvītes un uzgriežņus, ko laikam pats biju aizmirsis uz noslēpumainā kārtā pazudušā aparāta vāka.
— Vai te kāds ir? — es skaļi uzsaucu, izskrējis gaitenī.
Priekšā saklausīju kādu runājam; metos turp. Aiz gaiteņa pirmā pagrieziena skaidri sadzirdēju «reproducētā Birminga» balsi:
«Mūsu dienās daudz runā par karu…»
Es sāku skaļi saukt Nilu. Neviens neatsaucās. Un, tikai nokļuvis gandrīz jau līdz kāpnēm, attapos, ka nekavējoties jāizziņo trauksme un pa radiofonu jāizsauc sardze. Taču piepildīt savu nodomu nepaguvu: nākošajā acumirklī kāds no mugurpuses man spēcīgi iezvēla pa galvu un es, zaudējis samaņu, nogāzos uz grīdas.
Kad atjēdzos, nespēju uzreiz aptvert, kas ar mani noticis un kur atrodos. Visapkārt valdīja akla tumsa. Un tikai pēc vairākām sekundēm notikušais sāka atplaiksnīties atmiņā visos sīkumos. Paraudzījos pulkstenī. Fosforiscējošās bultiņas rādīja deviņi. Tātad biju nogulējis bez samaņas veselas divas stundas!
Par laimi sitiens bija mani tikai apdullinājis. Piecēlies kājās, kādu brīdi stāvēju svārstīdamies neizpratnē, ko iesākt: skriet uz notikuma vietu un vēlreiz pārliecināties par visu vai arī sacelt kājās sardzi? Pēdējā doma šķita saprātīgāka, tomēr nolēmu vispirms vēl piezvanīt Nilam. Tas tāpat kā iepriekš neatbildēja.
«Kas ar viņu noticis?» Piezvanīju durvju sargam.
— Labvakar. Runā Birmings. Vai neatceraties, kad aizgāja Kersena kungs?
— Kersena kungs? — pārsteigts pārvaicāja sargs. — Bet Kersena kungs taču aizgāja reizē ar jums, profesora kungs, ap pulksten sešiem vakarā.
— Reizē ar mani? — Nu bija mana kārta brīnīties. — Jā, jā … Lūdzu, piedodiet. . esmu šodien mazliet izklaidīgs. Patiešām, es aizgāju kopā ar viņu… bet es pēc tam atgriezos, biju kaut ko aizmirsis laboratorijā. Tas man bija gluži izkritis no prāta …
— Vai tad profesora kungs vēl arvien ir laboratorijā?
— Protams.
— Jums no teātra zvanīja Liānas kundze. Es viņu pārslēdzu uz Beklahema kluba komutatoru.
— Beklahema kluba?
— Tieši tā. Jūs taču, profesora kungs, aiziedams pats tādu rīkojumu devāt. Atcerieties, jūs vēl teicāt, ka ap astoņiem vakarā būšot tur kopā ar Kersena kungu.
— Kurš teica? Es?!
— Jā, profesora kungs, es to dzirdēju tieši no jūsu mutes.
— No manas? …
— Nemaz nešaubieties lūdzami, es jums saku visskaidrāko patiesību.
— Tātad arī Kersens aizgāja uz klubu?
— Tieši tā.
— Pateicos. Ar labu nakti.
Es pūlējos sakārtot domas. Tātad mana teleierīce turpināja darboties arī ārpus studijas. Citādi dežurējošais sargs nebūtu varējis «mani» redzēt. Iznāk, ka mani apdullinājis Nils, un viņš arī ir nolaupījis manu aparātu! Tiesa gan, sirds dziļumos es mēģināju atmest šīs muļķīgās aizdomas. Bet — ak vai! — fakti skaidri liecināja par ļaunu Nilam.
Tā kā atrados valsts dienestā, visa atbildība par notikušo gūlās uz mani, vēl jo vairāk tādēļ, ka bija runa par sevišķi svarīgu izgudrojumu. Bažas par atklājuma likteni vēl lielākas vērta niknums uz ļaundari. Tomēr vēl vairāk mani satrauca pēkšņi radusies doma… Tieši tā mani pamudināja pirmajā acumirklī nesacelt trauksmi un neizsaukt sardzi.
Es nolēmu pagaidām neko neuzsākt un vispirms sazināties ar Beklahema klubu.
Kluba sekretariāta vadītājas Dotijas Sko- tas pazīstamā, laipnā balstiņa pārtrauca mani pusvārdā:
— Hallo, profesora kungs! Kāpēc jūs pamētāt savu palīgu vienu?
Es apstulbu.
— Nabaga Kersens, viņam no visām pusēm bruka virsū kluba biedri. Viņš jūs vīrišķīgi aizstāvēja, bet viņu apbēra ar īstu jautājumu krusu.
«Kā tad tā: Kersens ir klubā … Un aizstāv mani?!»
— Kas tur klubā notiek?
— A, tātad profesora kungs nav lietas kursā, jūs pat nezināt, cik dzīvas diskusijas izraisīja jūsu lekcija?
«Par ko viņa runā? Vai es tiešām būtu zaudējis jēgu? Vai tiešām pēc tā trieciena pa galvu man būtu aptumšojies prāts?» (Vēlāk savās intervijās korespondentiem un sarunās ar žurnālistiem es bieži vien atbalstīju versiju par savu sajukšanu prātā.)
— Dotij, dieva dēļ lūdzu nejokojiet ar mani!
— Bet apžēlojaties, profesora kungs, —
Dotija bija gluži samulsusi, — es nepavisam nej okoju.
— Paklausieties, tātad Kersens ir klubā?
— Protams, kas tur ko šaubīties?!
— Dotij, es jūs lūdzu, aizturiet viņu.
— Ceru, — tūdaļ atkal kļuvusi laipna, Dotija rotaļīgi čaloja, — ka tas man neprasīs sevišķas pūles.
— Klausieties, Dotij, tas ir ļoti svarīgi. Aizkavējiet viņu klubā, kamēr es ieradīšos. Centīšos būt tur pēc desmit minūtēm.
To teicis, es uzkāru klausuli.
Durvju sargs blenza manī ar neslēptu izbrīnu, bet jāatzīstas, ka tobrīd es tam nepievērsu ne mazāko uzmanību.
— Uz Beklahema klubu! — es uzsaucu šoferim.
Mašīna iegriezās Barija bulvāra platajā, asfaltētajā lokā, ko ieskāva spožas laternu un neona reklāmu ugunis. Mirgojošo uguņu žilbinošā gaisma iespīdēja mašīnā te izzuz- dama, te dzeldama tieši acīs; katrs gaismas kūlis, liekas, izurbās cilvēkam cauri līdzīgi trauksmainām domām, kas to sagrābušas.
Kā lai saprot visu notikušo? Varbūt bezsamaņas stāvoklī es patiesi devos kopā ar Nilu uz klubu un tur lasīju lekciju? Bet ko tad, ja tas neesmu bijis es? … Vai maz iespējams, ka spēcīga satricinājuma rezultātā es pilnīgi būtu zaudējis kontroli pār sevi? Taču, ja pieņem versiju, ka esmu bijis klubā, kā tad es varēju nākt pie samaņas gaitenī, kur mani notrieca gar zemi ar spēcīgu sitienu pa galvu? Nē, šie apstākļi viens ar otru nepavisam nesaskanēja. Vai tikai es nesāku jukt prātā? Sāku drudžainā steigā atcerēties pašas grūtākās formulas, senu paziņu vārdus, savu kolēģu tālruņu numurus un vēsturiskus datus, atsaucu atmiņā miglainās bērna dienu atmiņas … Tas viss man nesagādāja sevišķas pūles. Tātad nepavisam nav ticams, ka es neatcerētos notikumus, kas risinājušies tikai pirms pāris stundām, kad «profesors Bir- mings» lasīja savu lekciju klubā.
Pieņemsim, ka Nils mani meklēja un neatradis aizveda uz klubu televīzijas ierīci, lai pārdroša eksperimenta veidā to izmantotu manas lekcijas reproducēšanai. Taču tā bija pārāk traka un patiešām «sensacionāla» ideja! Turklāt ierīce labākajā gadījumā spēja reproducēt vienīgi lekcijas ievada daļu — tieši tik daudz, cik es studijā paguvu noraidīt uz tās iegaumēšanas centru.
Es nolaidu līdz pašai apakšai automašīnas loga stiklu; strauji ieplūda brīnišķīgs, vēss gaiss, kāds parasti mēdz būt pēc lietus. Es kāri ieelpoju to ar pilnu krūti. Lietus bija tikko mitējies. Asfalts laistījās mikli spožs. Šķita, neona reklāmu ugunis man zobgalīgi mirkšķina, it kā likdamas saprast, ka šovakar kāds, kurš uzdodas par profesoru Bir- mingu, brīvi klaiņo pa pilsētas ielām.
2
Automašīna iegriezās parkā, kura centrā slējās kluba ēka, un, klusi aizripojusi garām simtgadīgajiem kokiem, kas lepnā klusumā bija sastinguši abpus alejai, spēji nobremzēja pie parādes durvīm. Tiklīdz paguvu ieiet greznajā vestibilā ar kolonām, tūdaļ ievēroju, ka laipnības un mājības piesātināto atmosfēru, kāda parasti valdīja klubā, šoreiz kaut kas iztraucējis. Kluba biedri, cienījami kungi frakās, salasījušies pulciņos, dzīvi sarunājās. Kāds no viņiem, pamanījis manu ierašanos, pievērsa man pārējo kungu uzmanību. Tie visi kā viens pagriezās pret mani.
«Bez šaubām — nopēta manu uzvalku,» es spriedu. «Bet es taču nevaru braukt uz māju pārģērbties!»
Es pārlaidu skatienu vestibilam, velti meklēdams Nilu Kersenu. Tikko grasījos doties uz salonu, kad pēkšņi man pielēca klāt kāds dūšīgs puisis. Neļāvis attapties, viņš iedams pievērsa man fotoaparāta objektīvu un, noklikšķinājis slēdzi, izdarīja uzņēmumu. Aiz apmierinājuma viņa platajā sejā ar biezajām lūpām izplūda neapvaldīts smaids. Bija grūti iedomāties, ka šīs līdz pašām ausīm atšieptās lūpas spētu izrunāt kaut vārdu, tomēr man par lielu pārsteigumu viņš izgrūda:
— Profesora kungs! Jūsu šodienas lekcija sacēla ārkārtēju sajūsmu!
«Tas arī runā par «manu lekciju»,» man iešāvās prātā. «Tātad Dotija Skota neko nav pārspīlējusi?»
— Avīze man uzdevusi dabūt no jums interviju. Ar ko jūs pamatojat savu apgalvojumu …
Reportierim tomēr neizdevās pabeigt teikumu. Viņu atspieda sānis no visām pusēm saskrējušie citu avīžu korespondenti.
Es pagalam apjuku. Lai notiek kas notikdams, man vajadzēja sameklēt Nilu, bet tie te pieprasīja interviju par «manu» uzstāšanos!
Cits citu pārtraukdami, žurnālisti mani apbēra ar jautājumiem.. Izcēlās neaprakstāms juceklis. Neartikulēti kliedzieni un aprauti teikumi jaucās īstā kakofonijā. Tikai pa brīžam līdzīgi magnija uzliesmojumiem manā apziņā atplaiksnījās nesakarīgi vārdi un atsevišķi, ātri nobērti teikumi:
— Interv …
— Jūs teicāt…
— Tātad pēc jūsu domām karš.. .
— Kā jūs izpro …
Šai brīdī, raudzīdamies pāri pūlim, es pēkšņi ieraudzīju Nilu Kersenu un Dotiju Skotu. Viņi lēnām kāpa lejā pa platajām kāpnēm, kas veda uz salonu, un, viens otram uzsmaidīdami, gluži mierīgi sarunājās. Nils piedāvāja Dotij ai cigareti un pakalpīgi uzrāva sērkociņu.
Reportieru uzmācība darīja galu manai pacietībai. Izmantodams nelielu pauzi un cenzdamies tikt no viņiem vaļā, es neapdomīgi izgrūdu:
— Labāk nemaz neprasiet! Es pats nekā nezinu, gluži nekā!
Šie vardi visus pārsteidza kā zibens spē- riens. Apmulsušo reportieru sejās parādījās galēja izbrīna izteiksme. Acīm redzot, biju atļāvies par daudz, Ja jau uzstāšanās tika piedēvēta profesoram Birmingam, tad laikam gan visu atbildību nācās uzņemties man.
Cenzdamies pateikto cik necik izlabot, kamēr vēl nav par vēlu, es samierinoši piebildu:
— Lekcija kā jau lekcija. Nekā sevišķa nebija.
Vārdu sakot, nav ko slēpt, «intervija» izrādījās pavisam nepārliecinoša. Taču ļoti negribējās, ka avīžnieki saceļ troksni ap visu šo mīklaino notikumu!
Kamēr korespondenti drudžainā steigā kaut ko pierakstīja savos bloknotos (interesanti, ko īsti viņi tur steigā skrīvēja?), es izspraucos pūlim cauri pie Dotijas un Nila.
Nila sejā nebija manāmas ne mazākās sirdsapziņas pārmetumu vai apjukuma pēdas. Viņš nāca man pretī, smaidīdams savu ierasto, laipno un mazliet atturīgo smaidu. Viņa sejas izteiksmē vēl glabājās maigums, kas tur bija iezadzies intīmās sarunas laikā ar Dotiju. Pietika viņam uzmest ātru skatienu, lai pilnīgi atteiktos no aizdomām par aparāta nolaupīšanu un vēl jo vairāk par uzbrukumu man pašam! Ja viņš patiesi būtu pievācis manu izgudrojumu, tad jau sen būtu pacenties aizbēgt un nekādā gadījumā neierastos klubā. Bet, ja nu… Un agrākais minējums ar jaunu spēku uzliesmoja manā atmiņā. Nē, nē, to iedomājoties vien mani pārņēma šausmas … Man būtu simtreiz vieglāk, ja noziegumu būtu izdarījis tieši Nils!
Vajadzēja nekavējoties izrunāties ar viņu divatā. Bet Dotija sagaidīja mani ar tik apburošu smaidu, ka vienkārši nepietika drosmes atstāt viņu vienu pašu. Vajadzēja uz kādu brīdi atlikt izskaidrošanos ar Nilu.
— Mīļo profesor, Nils ir sajūsmā par jūsu lekciju!
— Ai, mīļā Dotij, man ir ne mazāk iemesla būt sajūsmā par Nilu.
Šos vārdus teikdams, es pametu aizdomu pilnu skatienu uz viņa pusi, taču jaunā cilvēka seja laistījās miera pilnā priekā.
— Kur tad Lianas kundze? Kādēļ viņa nav kopā ar jums? — Dotija apjautājās.
— Vai tad viņa bija šeit?
Dotija un Nils pavērās manī platām acīm. Par laimi es atcerējos savu sarunu ar sargu un šķietamā Birminga lūgumu, lai Liana viņam piezvanot uz klubu. «Tātad Liana atbrau
kusi tieši šurp.» Es uz mirkli aizveru acis, lai noslēptu apjukumu, kas mani bija pārņēmis, centos atgūties. «Un mans teledubultnieks ir saticies ar viņu! …»
— Piedodiet, Dotij, bet man būtu ļoti nepieciešams parunāt ar Nilu vienatnē.
Šķiet, meitene jau pati sāka noģist, ka noticis kas neparasts.
— Varbūt jums būtu labāk uzkāpt augšā, mazajā viesistabā, — viņa ierosināja neparasti bikli, ar nedrošu kustību atmezdama no pieres gaišo matu cirtu.
— Ieiešu tev pakaļ, tiklīdz atbrīvošos, — Nils piemetināja.
Desmitiem ziņkārīgu skatienu mūs pavadīja līdz pašām viesistabas durvīm.
Nils ierunājās pirmais:
— Profesora kungs, es nemūžam nebūtu domājis, ka ir iespējama tik strauja evolūcija.
— ? ?
— Es domāju — jūsu uzskatu evolūciju.
— Manu uzskatu?
Nils acīm redzami apmulsa, nezinādams, kā uz šiem jautājumiem reaģēt. Ar pūlēm pārvarējis kautrību, viņš mēģināja turpināt pārtraukto domu:
— Jūsu viedokli kara jautājumā… vārdu sakot, jūs, profesora kungs, ļoti labi saprotat, par ko es runāju …
— Jā, jā, zināms, lūdzu turpiniet.
— Jūs, protams, iemantosiet ne mazums ienaidnieku, tomēr es uzskatu… nē, tas laikam nav īstais vārds … es esmu pilnīgi pārliecināts, ka…
-— Nil, — es pārtraucu, — atgādiniet, lūdzu, ko īsti es šovakar teicu par karu?
Šai brīdī mēs iegājām viesistabā.
Cieši apsistajām durvīm cauri netika ne visniecīgākā skaņa. Mīkstie, ērtie atzveltnes krēsli noskaņoja uz atklātu, uzticības pilnu sarunu. Mēs tomēr laikam viens otru pilnībā nesapratām. Saruna neraisījās.
Es jau daudzkārt biju tērzējis ar Kersenu par visdažādākajiem tematiem. Viņš pret mani arvien mēdza būt atklāts un dažreiz izteica tādus spriedumus, kas, nonākuši ausīs kādam no priekšniecības, varētu radīt nopietnas sekas. Nils, kurš savas jaunības dēļ tiecās uz radikālām, brīvdomīgām idejām, jāatzīstas, ar saviem uzskatiem parasti manī neizraisīja sevišķu sajūsmu. Šoreiz es it īpaši nejutu ne mazāko vēlēšanos ielaisties diskusijā par šādiem jautājumiem.
Mans pēdējais jautajums tik ļoti parsteidza Nilu, ka viņš ilgi nevarēja attapties.
— Bet vai tad jūs, profesora kungs, esat aizmirsis . ..
— Iedomājieties, Nil, — es viņu pārtraucu, — es neatceros itin nekā. Bet kāpēc tad jūs izliekaties, it kā būtu visu aizmirsis?
— Apžēlojaties, profesora kungs …
— Nepārtrauciet! Ļaujiet man pabeigt. Ko jūs esat izdarījis? Atbildiet, kur ir televīzijas ierīce un kas ar to noticis?!
Pārsteigtais Nils aiz brīnumiem bija zaudējis valodu.
— Jūs domājat baterijas, profesora kungs? — viņš stomīdamies izdabūja pār lūpām.
— Nē! Es runāju par savu televīzijas * ierīci!
— Bet es taču jums jau ziņoju, profesora kungs…
— Kad un kam jūs ziņojāt?
Nils nobāla.
— Profesora kungs, es jūs nemaz vairs nesaprotu.
— Jūs ļoti labi saprotat, par ko ir runa.
— Kad mēs abi kopā iznācām no laboratorijas, es jums sīki izstāstīju par baterijā atklāto defektu…
— Pagaidiet. Es jau jums teicu, ka neko neatceros. Kad jūs izstāstījāt?
— Kad iznācām no «Pils».
Es nevilšus paliecos uz priekšu. Tajā brīdī mans izskats laikam bija tik draudīgs, ka Nils instinktīvi atrāvās atpakaļ.
— Ņemiet vērā, Nil, ka viss, ko tagad sakāt, ir ārkārtīgi svarīgs!
— Bet, dieva dēļ, kas tad ir noticis? Pasakiet jel beidzot. Es jūs lūdzu . . .
— Tas esat jūs, kam viss ir atklāti jāizstāsta! Klājiet vaļā visu, kas notika pēc tam, kad jūs uzkāpāt laboratorijā pārbaudīt, baterijas.
Nils nedroši pa mīņājās no vienas kajas uz otru.
— Nu, runājiet taču!
— Tikko biju sagatavojies ziņot jums par atklāto defektu …
— Tālāk …
— … Kad jūs ienācāt studijā.
— Bet pēc tam?
— Bet profesora kungs …
— Kas notika pēc tam, es jums prasu?!
— Pēc tam mēs devāmies uz klubu. Pa ceļam es jums sīki izstāstīju par bojājumu…
— Vai manā rīcībā jūs nekā sevišķa nesaskatījāt?
— Toreiz vēl ne.
— Tā. Tātad vēlāk tomēr saskatījāt. Un kad tad? — Nils nosarka.
— Nekautrējieties! Šoreiz ceremonijas nav vietā!
— Patiesību sakot, vienīgi pašlaik, profesora kungs.
Cik daudz reižu man vēlāk nācās atcerēties šo sarunu!
Nils tobrīd bija tik nopietns kā vēl nekad, tomēr es viņu sarāju:
— Pie velna jūsu jokus! Man tagad prāts uz tiem nenesas!
Nils neatbildēja. Man pēkšņi kļuva viņa žēl. Es nodomāju, ka vienkāršāk būtu bijis viņam pateikt tieši: «Nil, «reproducētais Bir- mings» ir pazudis. Kāds to nolaupījis. Es turu aizdomās jūs. Ko jūs par to varat teikt?» Tomēr kāda iekšēja balss mani brīdināja no tā: «Neizstāsti visu Nilam, — ja nu izrādīsies, ka tavs dubultnieks nemaz nav nozagts…»
— Nil, saprotiet: viss, kas noticis pēdējās stundās, ir pilnīgi pagaisis no manas atmiņas.
Es laikam esmu pastrādājis kaut ko tādu, par ko man tagad jāatbild. Tādēļ man nepieciešams zināt visu līdz pēdējam sīkumam, ko es tiku runājis un darījis.
— Vai jūs, profesora kungs, ar to gribat teikt, ka savu lekciju nolasījāt afekta stāvoklī?
— Tieši to, Nil. Turpiniet!
Jā, tiesa gan, Nilam bija daudz vairāk pamata izturēties pret mani ar neviltotu līdzjūtību. Viņš izbijies raudzījās manī. Ko tur teikt, viņam to nevarēja ņemt ļaunā, ārēji mana izturēšanās nedeva ne mazākās iespējas šaubīties par to, ka Nilam ir darīšana ar prātā jukušu.
— Profesora kungs … Varbūt jūs tomēr paskaidrotu, kas ar jums notiek? — viņš ar pūlēm izrunāja.
— Cik reižu man jums jāsaka, Nil, — jautājumus uzdodu es, jūsu uzdevums ir uz tiem atbildēt!
— Labi, labi. Tad nu tā, profesora kungs, jūs stāstījāt par savu jaunību. Teicāt, ka cilvēkiem vajagot arvien būt drosmīgiem, censties panākt, lai piepildītos viņu visskaistākie sapņi.
— Tālāk.
— Bet pēc tam jūs aicinājāt mani saglabāt uzticību ideāliem un neielaisties nekādos kompromisos.
— Vārdu sakot, kūdīju jūs uz dumpi?
— Tādus vārdus jūs netikāt. teicis, profesora kungs, jūs tikai apgalvojāt, ka zinātnei jāveicina nevien tehniskais, bet arī sabiedriskais progress.
— Kā tad jūs uz to reaģējāt?
— Biju bezgala laimīgs; jāatzīstas, man tas nāca gluži negaidīti, ka profesora kungs tik konsekventi pievienojās maniem uzskatiem.
— Hm, interesanti! Tālāk, Nil, papūlieties atminēties visu pēc iespējas precīzāk. Kā tad bija, vai mēs gājām kājām?
— Profesora kungam pēc lietus gribējās pastaigāties. Nolēmām pastaigāt pa Nacio- r.ālo parku, bet pēc tam profesora kungs atcerējās, ka viņam jāpārģērbjas.
— Ak jāpārģērbjas?
— Jā, lekcijai.
Jo vairāk pārliecinājos, ka Nils runā patiesību, jo spēcīgāka manī auga nenovēršamas nelaimes sajūta, man likās, ka gāžos bezdibenī. Visa mana būtne bija bez žēlastības iežņaugta it kā drausmīgās spīlēs …
— Interesanti, kur tad es pārģērbos?
— Savā mājā, protams.
— Kreti prospektā?
— Jā, villā.
— Un jūs mani pavadījāt tieši uz mājām?
— Jā.
— Kā tad mēs tur nokļuvām?
— Cik atceros, jūs, profesora kungs, teicāt, ka nebūtu par ļaunu kaut reizi pamēģināt, kā brauc vienkārši mirstīgie …
— Vienkārši mirstīgie?
- Jā.
— Mēs laikam braucām ar autobusu?
— Nē, ar metro.
— Bet pēc tam?
— Jūs pārģērbāties, un pēc tam mēs devāmies šurp, uz klubu.
Manas smadzenes darbojās zibenīgi, un, neskatoties uz to, šķita, it kā galvā nerastos neviena vienīga kaut cik saprātīga doma. Tātad iznāk, ka mans teledubultnieks ierodas pie manis mājās un rīkojas tur kā saimnieks? Tādā gadījumā nebūtu grūti viņu izsekot un aizturēt. Bet cik visam tam var ticēt? Prāts nespēj aptvert…
— Kā mēs nokļuvām šeit?
— Profesora kunga mašīnā.
— Kurā?
— Zilajā «Bekerā».
— Un jūs apliecināt, ka klubā es uzstājos ar priekšlasījumu?
— Protams!
— Nu, bet pēc tam?
— Neilgi pirms jūsu uzstāšanās piezvanīja Lianas kundze.
— Nevelciet garumā, Nil.
— Drīz viņa atbrauca uz šejieni, acīm redzot, jūs bijāt viņu ielūdzis. Pēc priekšlasījuma jūs kopā ar viņu iesēdāties mašīnā.
— Un kurp mēs devāmies?
— Jūs neteicāt.
— Bet vai mēs ar jums kaut ko norunā- t jām?
— Nē. Starp citu, norunājām, ka rīt no rīta turpināsim eksperimentus.
— Kur tieši?
— Mūsu studijā, «Pilī».
— Tur, kur atradās «reproducētais Bir- mings»?
— Jā. Jo tāds pat defekts var atklāties kurā katrā citā baterijā …
— Kā tad īsti šis defekts izpaužas?
— Notiek spontāns kontakts gammas staru zonā starp baterijas «Bēta» pakāpēm, un tā
rezultātā — īssavienojums. Izdarot sīkas izmaiņas konstrukcijā, šo trūkumu var viegli novērst.
— Piekritu.
Nils uzmeta man jautājošu skatienu, it kā gaidītu tālākus paskaidrojumus.
— Nil, kā jūs domājat pavadīt atlikušo vakaru un nakti?
— Līdz kādiem pulksten divpadsmitiem būšu klubā kopā ar Dotijur pēc tam braukšu mājās.
— Vienu mirklīti, Nil. Man gribētos pārliecināties, vai patiešām viss noticis tā, kā jūs teicāt. Esiet tik laipns un piezvaniet uz manu villu, uz Kreti prospektu. Noskaidrojiet, lūdzu, kad es izgāju no mājas. Klausuli tūdaļ pasniedziet man: atbildi gribu dzirdēt pats.
Nabaga Nils, kādas mocības gan viņam nācās pārdzīvot šajā nelaimīgajā vakarā! Ar trīcošu roku viņš uzgrieza numuru.
Pie telefona pienāca mans sulainis Dāvids.
— Labvakar! Runā no Beklahema kluba, pasauciet, lūdzu, profesoru Birmingu … Aizbraucis? Kad? Bez ceturkšņa astoņos? Pateicos jums.
Es skaidri sadzirdēju atbildes.
— Jūs neesat vesels, profesor?
Jāatzīstas, ka visa ši komēdija man bija līdz kaklam apnikusi, taču citādi nebūtu izdevies no Nila izvilināt ne vārda par šķietamā Birminga dēkām. Es intuitīvi nojautu, ka šo ārkārtējo atgadījumu vēl arvien vajag glabāt kā vislielāko noslēpumu. Gribot negribot vajadzēja turpināt spēli.
— Jā, Nil. Jūtos pavisam nelādzīgi.
— Vai kaut kas gadījies?
— Tas ir garš stāsts. Gan kādā citā reizē.
— Vai varu jums kaut kā palīdzēt?
— Jā, jā, katrā ziņā.
— Esmu jūsu rīcībā, — Nils cienīgi paklanījās.
— Pagaidām lūdzu jums tikai vienu: pacentieties uzkavēties klubā līdz pusnaktij, kā bijāt iecerējis, bet tad dodieties mājās. Naktī es jums zvanīšu, iespējams pat, ka vairākas reizes.
— Vai labāk nebūtu pavadīt jūs uz mājām un palikt pa nakti pie jums?
— Pateicos jums, Nil, tas nav vajadzīgs. Un brīdinu, rīkojieties, kā norunāts. Tas ir jūsu pašu interesēs.
Man pat iešāvās prātā doma, vai nebūtu labāk piezvanīt policijai un bez garas domāšanas iesēdināt Nilu aiz restēm, apvainojot viņu «reproducētā Birminga» nolaupīšanā. Taču šo domu es tūdaļ noraidīju. Skaidrs, ka Nils runāja tīru patiesību. To apstiprināja arī mans sulainis Dāvids. Bet, no otras puses, es taču nevaru riskēt un pieļaut, ka viss notikušais kļūst zināms atklātībai. Turklāt pašlaik nav iespējams paredzēt, kādas sekas būs šim notikumam. Šīs nakts laikā man jāpārliecinās, vai mans dubultnieks patiesi ieguvis patstāvīgu eksistenci, vai varbūt te iejaukts Nils. Ja Nils pretēji mūsu norunai aizbēgs, viņa vaina būs pierādīta, un tad vajadzēs sacelt kājās policiju.
Nila bažīgā skatiena pavadīts, es izgāju no kluba pilns apņēmības atrast un padarīt nekaitīgu mākslīgi radīto profesoru Birmingu. Jau tobrīd es vairs nešaubījos, ka manas nevērības dēļ biokameras nejauši bijušas ieslēgtas.