Telecilvēks

TELECILVĒKS

Profesoram Birmingam palaimējās slepus iz­sūtīt no cietuma savu memuāru manuskriptu. Taču pēc tam visu viņa grāmatas tirāžu konfiscēja Miklanas varas iestādes. Kā teikts pret dienas avīzi «Miclan's Future» un izdev­niecību «Progress» vērstās lietas prokuratū­ras apsūdzības pirmajā punktā, tām tika inkriminēts noziegums, ka abas «gatavojušās darīt zināmu atklātībai nacionālajā aizsar­dzībā ārkārtīgi nozīmīga izgudrojuma aprak­stu un tādā veidā nodot ārvalstu rīcībā sevišķi svarīgu valsts noslēpumu».

Miklanas varas iestāžu nedibinātie apgal­vojumi neatbilst īstenībai. Profesors Birmings savos memuāros nesniedz itin nekādus teh­niskus datus; viņš raksta tikai par to, ko pats pārdzīvojis, un attēlo vajāšanas, kādām viņš ticis pakļauts kā zinātnieks izgudrotājs. Bez profesora memuāriem izmantojām arī oficiā­lus protokolus, referātus, ziņojumus un citus dokumentus, kā arī avīžu rakstus, kas vien kaut nelielā mērā apgaismotu tik sensacio­nālo «Birminga lietu» un palīdzētu lasītājiem gūt par to skaidru priekšstatu. Kur tas nepie­ciešams, esam memuāru un citu materiālu tekstu papildinājuši ar piezīmēm un komen­tāriem.

Ne tikai Eiropā, bet arī pašā Miklanā plaši izplatīta versija, ka profesors Birmings jau sen izceļojis no Miklanas un ka viņa, domā­jams, vairs neesot starp dzīvajiem, bet ares­tēts esot tikai profesora teledubultnieks, jo viņa skandalozā uzvedība «rada nopietnus draudus sabiedriskajam mieram un drošībai». Bija izplatītas baumas, ka Birminga reprodu­cētie teledubultnieki esot sadumpojušies pret savu radītāju un pat viņu nogalinājuši. Pa­tiesībā būdami sava veida roboti, viņi it kā ar mehānisku nepiekāpību cenšoties visus pielīdzināt sev un radīt sabiedrību, kurā tik­šot nežēlīgi apspiests viss, kas dzīvs, kas jūt un domā, — viss, kas piešķir cilvēka perso­nībai neatņemamo īpatnību. Rezultātā visi cilvēki zaudēšot individualitāti un tikšot pār­vērsti domāt nespējīgos robotos.

Profesora Birminga dienasgrāmata, ko pub­licējam, ir pienācīga atbilde šiem melīgajiem izdomājumiem.

Miklanas varas iestādes šo rindu autorus sauca pie atbildības tiesā, nepatiesi apvaino­damas viņus, ka tie esot «mākslīgi radīti cil­vēki» (par to vajāšanas kampaņu, kas tika vērsta pret biorobotiem vai tā saucamajiem mākslīgajiem cilvēkiem, būs runa turpmāk, pašā grāmatā). Līdz tiesai bijām atbrīvoti no aresta pret lielu drošības naudu un, vienīgi pateicoties tam, guvām iespēju pārsūtīt pro­fesora Birminga memuāru manuskriptu uz Eiropu.

Izsakām viskvēlāko pateicību Vispasaules solidaritātes komitejai ar profesoru Bir- mingu, kā arī visiem tiem labas gribas cilvē­kiem, kuru neatlaidība piespieda Miklanas valdību izsniegt mums ārzemju pases un vī­zas izbraukšanai. Kad Eiropā grāmata «Tele- cilvēks» būs izdota, mēs esam nolēmuši atkal atgriezties dzimtenē, lai pilni stingras apņem­šanās turpinātu cīņu par profesora Birminga atbrīvošanu un par viņa izcilā atklājuma iz­mantošanu miermīlīgiem nolūkiem vispirms pašā Miklanā.

Hirls Rinčess,

laikraksta «Miclan's Future» galvenais redaktors

Sids Stensens,

izdevniecības «Progress» direktors

1969. gada 12. jūlijā

Saliedēties vienkop cilvēkiem vairāk par visu palīdz draudzības saites, un ir svarīgi, lai viņu rīcība arvien kalpotu šo saišu nostiprināšanai!

SPINOZA

? I R M a b a V A

1

Biju aicināts ierasties Beklahema klubā tieši pulksten astoņos vakarā. Bija ap pieciem, un es jau posos uz māju, lai pārģēr­btos, kad pēkšņi sākās negaiss. Lietus gāza kā ar spaiņiem, un sākumā šķita, ka tas drīz pāries. Bet nekā nebija … Nez kādēļ man iešāvās prātā, ka tā niknums ir neizsīkstošs tāpat kā- cilvēkiem, kuri strīda brīdī cenšas izgāzt viens pār otru visas dusmas, kas krāju­šās daudzos saspīlētu, naidīgu attiecību gados.

Tātad es grasījos aizbraukt uz māju pār­ģērbties un, ja iznāktu laiks, aizstaigāt kā­jām līdz klubam. Tik ļoti gribējās ieelpot svaigu gaisu! Nevarēju nemaz atcerēties, kad būtu sev atļāvies tādu greznību. Bet kādreiz jaunībā man taču bija ļoti patikušas garas pastaigas, sevišķi pēc lietus. Un tā ari paš­reiz es ar baudu iztēlojos, kā bez steigas soļoju un mani pavada melodija, kas atlido kaut kur no tālienes. Asfalts pēc lietus lais­tās un mazliet klusinātas atnes šīs skaņas pie manis. Šī mazliet klusinātā melodija it kā ļauj cilvēkam sajust, ka tas nav vientuļš, kad to uz saviem spārniem nezināmā tālē nes sapņi par nākotni, laimi un slavu …

Jā, jā, es skaidri atceros, ka ļāvos tieši šādiem sapņiem un tieši lietus manī radīja lirisku noskaņu. Toreiz es savam noskaņoju­mam daudz uzmanības neveltīju, jo biju pā­rāk noguris, lai apgrūtinātu sevi ar paš­analīzi. Taču tagad sāku atcerēties, kā, atraz­damies «Stereoskopiskā efekta pilī» (tā mēs bijām iesaukuši vienu no grandiozajām cel­tnēm, kur izvietoti Monsenas zinātniski pēt­nieciskā telecentra lieliski iekārtotie ekspe­rimentālie cehi, laboratorijas un studijas), trīspadsmitajā stāvā, un ar skatienu urbda­mies pelēkajā lietus plīvurā, es jutu dīvainu neapmierinātību, šķitu zaudējis ko neatgūs­tamu. Uz mirkli manā apziņā pazibēja Lusijas tēls. «Sirdssāpes,» es nevilšus nodomāju, «galu galā pierimst, notrulinās, paliek tikai viegla smeldze kā zudušās laimes atspī­dums …»

Vārdu sakot, es liekuļotu apgalvodams, ka tobrīd savas izjūtas būtu uzskatījis par nozī­mīgām. Cik tās svarīgas, es sāku aptvert tikai vēlāk.

Nolēmis vēlreiz pāršķirstīt lekcijas kon­spektu par tematu «Zinātne un cilvēces nā­kotne», ar ko man vakarā vajadzēja uzstā­ties klubā, es ielūkojos sava sekretāra Nila Kersena kabinetā. Viņš pašlaik kaut ko dik­tēja automātiskajai rakstāmmašīnai.

— Hallo, Nil! — es viņu sveicināju. — Nu, kā ar konspektu? Pārrakstīts?

— Gatavs, profesor! — viņš pasniedza man uz rakstāmmašīnas aprakstītu lapu žūksni.

Pēkšņi man iešāvās prātā kāda doma.

— Es aiziešu uz studiju, Nil. Ja kāds pēc manis prasa, pārslēdziet telefonu uz turieni. Norunāts?

— Protams.

— Gribu vēlreiz pārbaudīt jauno ierīci, — paskaidroju.

Nils saprotoši pasmaidīja vienīgi ar acīm — viņa seja tāpat kā līdz šim saglabāja ierasto atturību. Nils saprot jaunrades prieku, kas pārņem visu zinātnieka būtni un cieši pie­saista viņu dārgajam lolojumam, ko radījis paša spēcīgais prāts. Es arvien esmu izturē­jies pret Nilu labvēlīgi, taču šoreiz nez kādēļ nodomāju: «Šķiet, viņš ir mazliet panaivs un izliekas briesmīgi nopietns.» Un tūdaļ man sametās kauns par savu iedomu: vai gan īstais iemesls nav tas, ka viņš apzinās savu cildeno zinātnieka aicinājumu?

Es attapos, ka pārlieku cildinu Nilu, gri­bēdams kaut drusciņ nolīdzināt savu vainu pret viņu par netīšo blēdīšanos. Tiesa gan, diez vai to varēja nosaukt par blēdīšanos, taču fakts paliek fakts: es negāju uz studiju tikai tādēļ, lai vēlreiz rūpīgi pārbaudītu jau­nās ierīces shēmu, pie kuras biju ilgi un ne­atlaidīgi strādājis. Man vienkārši iegribējās reproducēt pašam sevi, lekciju lasot, un pa­mēģināt no malas novērtēt sevi kā lektoru. Neesmu jau nu gan šai ziņā nekāds iesācējs, tomēr katru reizi, stāvēdams universitātes katedrā, gribot negribot izjūtu zināmu ne­drošību. Bet tieši šodien man gribētos uzstā­ties sevišķi spoži. Starp citu, iespējams, ka man vienkārši gribējās kaut kā izmantot laiku, nogaidot, kamēr pāries lietus.

Ierīce atradās nelielā zālē blakus studijai, no kurienes es pa īpašu vilni raidīju televī­zijas signālus tikai aparāta uztveres ietaisei. Uztvērējs ārēji maz atšķīrās no jau pazīsta­

is mās manis paša konstruētās televīzijas ierīces.

Šī ierīce atradās tieši uz grīdas. Tā bija cilindriska pēc formas un apmēram cilvēka augstumā. Korpuss, kā arī visas detaļas bija pagatavotas no īpašas caurspīdīgas vielas (tālāk es par to pastāstīšu sīkāk). Aparāta ār­puse bija viens vienīgs ekrāns. Uztvērējs darbojās pa translācijas tīklu kā parastais T-B sistēmas televizors. Uz ekrāna reprodu­cētās figūras brīvi pārvietojās telpā, radot pilnīgu dzīvu cilvēku ilūziju. Skatītājam likās, ka viņš sēž apaļā zālē, kuras centrā kustas īsti cilvēki ar miesu un asinīm. Ja uz aparātu skatījās no pretējās puses vai sāniem, vārdu sakot, vienalga no kurienes, bija re­dzamas tās pašas «darbojošās personas», tas pats pārraides objekts. īpaša gāze, ar ko pie­pildīts cilindriskais ekrāns, tā lauž elektronu starus, ko dažādos leņķos izstaro katodu lam­pas, ka tie saplūzdami izveido dabīgu stereo- skopisku krāsaino attēlu. Šādu efektu nodro­šina ari tas, ka stari tiek vienmērīgi vērsti pret visu cilindriskā ekrāna virsmu. Piespie­žot īpašu pogu, var ieslēgt vai izslēgt līdz­strāvas barošanas sistēmu.

Man iegribējās ne vien paskatīties uz sevi no malas, bet arī fiksēt uz ekrāna pašam savu attēlu. Tādēļ es ieslēdzu uztvērēja apakšdaļā iemontēto telerekordieri. Kā zināms, šis apa­rāts fiksē filmā televīzijas attēlus.

Pēc tam iegāju studijā, kur ieslēdzu kame­ras un sāku skaļi lasīt lekcijas tekstu. Vaļ­sirdīgi atzīstoties, es lasīju diezgan vienmuļi; mana seja izskatījās garlaicīga un nogurusi. Par to es pārliecinājos, tiklīdz izgāju no stu­dijas un ar telerekordiera palīdzību sāku uz­manīgi pētīt pats savu attēlu.

Nāk prātā, ka sevī spriedu: vai gan lekto­ram ir tiesības uztiept savus ieskatus citiem un izvirzīt par neapstrīdamu patiesību to, kas viņam šķiet neapšaubāms? Protams, lasīt lek­cijas universitātē ir gluži kas cits. Tur man no katedras jāizklāsta stingri zinātniskas pro­blēmas. Skaitļu likumi un matemātiskās for­mulas nepieļauj patvaļīgus izskaidrojumus. Skaitlis — tas ir stingri noteikts un precīzs jēdziens. Matemātiskie lielumi — tie ir fakti, ar kuriem tāpat kā ar reālo īstenību nevar nerēķināties. Toties, kad man nācies lasīt lek­cijas par sociāliem vai filozofiskiem tema­tiem, es neesmu varējis atbrīvoties no izjū­tas, ka varmācīgi ietekmēju cilvēku domā­šanu, cenzdamies uzspiest klausītājiem savu

domu gaitu un savu loģiku. Katram cilvēkam taču ir pašam savas individuālas vēlēšanās un spriedumi. Nedrīkst aizmirst, ka dzīve nav nekas cits kā vien mūžsena cīņa, visda­žādāko cilvēku, valstu un tautu pretējo uz­skatu, vēlmju un darbību sadursme. Nereti atsevišķs indivīds nespēj saskaņot viengaba­lainā sistēmā pat savu paša rīcību un jūtas.

Piepeši aparāts pārstāja darboties.

Man saglabājies lekcijas teksts, un es pre­cīzi atceros, kur tieši apstājos, kad notika «avārija».

Te ir šis teksts:

«Veidot nākotni — tas ir nākošo paaudžu uzdevums. Nav iespējams mākslīgi ietekmēt dzīves dabisko attīstības gaitu. Vienīgais, ko mēs spējam paveikt, ir — atbilstoši mūsu spēkiem un iespējām pacelt zinātni augstākā pakāpē, lai nākošās paaudzes varētu to virzīt vēl tālāk. Kamēr vien pasaulē dzīvos cilvēki, tikmēr nenovēršamas būs pretrunas un inte­rešu sadursmes.

Mūsu dienās daudz runā par karu. Zinātnei nav tiesību, tieši iejaucoties, izlemt jautā­jumu — būt vai nebūt karam. Un tomēr, iedarbojoties uz cilvēku saprātu un popularizējot dabas zinātņu atziņas, tā spēj izskaid­rot, ka pastāv tādas pamata patiesības, kam ir vispārcilvēciska nozīme. Apgūstot šīs pa­tiesības, cilvēce droši vien spēs vieglāk iz­prast arī savas kopīgās intereses. Taču, kā liecina vēstures pieredze, zinātnes progress vienmēr aizsteidzas priekšā cilvēku apziņas augsmei. Tātad šai sfērā nevaram cerēt uz paātrinātu attīstības procesu…»

Šai vietā aparāts apstājās. Iespējams, ka bija sabojājušās barotājas baterijas. Acu­mirklī aizmirsās lekcija, ko man šovakar va­jadzēja nolasīt, un visas slavenības un zināt­nes spīdekļi, kuriem vajadzēja būt klāt Bek- lahema klubā. Kas noticis ar baterijām? No rīta tās darbojās bez traucējumiem.

Mēģinādams atminēt šo mīklu, es svārku augšējā kabatā sameklēju radiofonu.

— Nil?

— Kas noticis, profesor?

— Acīm redzot, sabojājušās baterijas. Paš­laik nav vaļas noskaidrot kādēļ. Man liekas, rezerves baterijas atrodas «C» skapī.

— Tā ir. Tūdaļ aiznesīšu, — viņš atbildēja.

Es ieslēdzu avārijas līniju un apgaismoju

cilindriskā uztvērēja detaļas. Pēc pāris mi­nūtēm Nils atnesa rezerves baterijas.

— Kas gan varēja notikt? — viņš intere­sējās.

— Ari man pašam gribētos zināt, — atteicu.

— Varbūt traucējumus radījis negaiss?

— Kādē] tad tos nemanīja pašā sākumā?

Turpinādams runāt, es izņēmu no aparāta

baterijas. Savādi — pēc izskata spriežot, tās bija pilnīgā kārtībā.

— Ar jūsu atļauju, profesor, es tās aizne­sīšu uz laboratoriju un tur pārbaudīšu, — Nils piedāvājās.

— Jā, lūdzu. Un, esiet tik laipns, paziņo­jiet. pārbaudes rezultātus nekavējoties.

Nils izgāja, gluži pazaudējis pašpaļāvību.

Kad šis jaunais zinātnieks pēc universitā­tes beigšanas sāka strādāt pie manis kon­struktoru birojā, viņš ar neredzētu degsmi iekļāvās eksperimentālajā darbā, uzņēmies detaļās izstrādāt daļu projekta. Jā, jā! Tieši daļu, es neesmu pārteicies, jo Nils nebūt nebija iepazīstināts ar visu un pazina manis iecerēto konstrukciju tikai daļēji.

Apmainījis baterijas, es vēl apmēram pus­stundu noņēmos ar aparātu, līdz sev par lielu prieku pārliecinājos, ka tas darbojas lieliski, un tikai pēc tam izslēdzu apgaismošanas ierīces. Tad es atkal ieraudzīju savu dubult­nieku — manis paša reproducēto stereoattēlu. Ar ierastu kustību, precīzi zinādams vaja­dzīgo pogu izvietojumu, noregulēju attēla asumu uz uztvērēja ekrāna un iegāju studijā.

Logu rūtīs vēl arvien grabinājās lietus. Tieši tādā pašā mijkrēšļa stundā, nejaukā laikā es izšķīros ar Lusiju… Cik tas bija sen! Viņas matos mirdzēja lietus lāses. «Lietussargs tevi nepaglābs, tādā gāzienā tik­pat izmirksi līdz ādai,» — šķiet, es toreiz tā sacīju vai arī nodomāju pie sevis …

Durvis biju atstājis pusvirus, un no de­monstrāciju zāles skanēja «reproducētā Bir­minga» — tā darba biedri joka pēc bija iesaukuši manu «dubultnieku» — balss. Apa­rāts pilnīgi precīzi atkārtoja katru manu vārdu.

Nupat jau taisījos dalīties savā priekā ar Nilu, kad izdzirdu niknu lādēšanos:

— E-e, velns parāvis!

Tam sekoja rībiens, it kā tiktu apgāzts kāds smags priekšmets.

— Uzmanīgāk! — es iztrūcies iesaucos.

«Acīm redzot, Nils atgriezies un nejauši

apgāzis televīzijas aparātu,» — tas bija pir­mais, kas man iešāvās prātā. Taču par atbildi

2C uz manu saucienu atskanēja "klusa čaboņa, it kā pa demonstrāciju zāles grīdu būtu aizvē- lies priekšmets ar mīksti izolētu virsmu. Šī tikko uztveramā skaņa bija sadzirdama vie­nīgi tādēļ, ka piepeši bija iestājies pilnīgs klusums: ierīce atkal bija pārstājusi dar­boties.

Es steidzos uz durvīm. Kā tagad atceros, tobrīd mani vairāk uztrauca Nila nekā paša aparāta liktenis. Man šķita, ka Nils būs tumsā nejauši uzgrūdies ierīcei un stipri sasities.

Kad atvēru durvis, demonstrāciju zālē ielauzās šaura gaismas strēle. Tur neviena nebija. Es ieslēdzu elektrību un galīgi pār­liecinājos, ka zāle ir pilnīgi tukša. Neaptver­dams, kā tas iespējams, es apmulsu pavisam.

Arī tur, kur bija atradusies ierīce, nekā vairs nebija … Neizpratnē es pārlaidu ska­tienu zālei. «Pats no sevis taču aparāts neva­rēja apgāzties un izgaist… Vai tiešām tas būtu nolaupīts?» es lauzīju galvu, pietupies un uzlasīdams no grīdas dažas skrūvītes un uzgriežņus, ko laikam pats biju aizmirsis uz noslēpumainā kārtā pazudušā aparāta vāka.

— Vai te kāds ir? — es skaļi uzsaucu, iz­skrējis gaitenī.

Priekšā saklausīju kādu runājam; metos turp. Aiz gaiteņa pirmā pagrieziena skaidri sadzirdēju «reproducētā Birminga» balsi:

«Mūsu dienās daudz runā par karu…»

Es sāku skaļi saukt Nilu. Neviens neatsau­cās. Un, tikai nokļuvis gandrīz jau līdz kāp­nēm, attapos, ka nekavējoties jāizziņo trauk­sme un pa radiofonu jāizsauc sardze. Taču piepildīt savu nodomu nepaguvu: nākošajā acumirklī kāds no mugurpuses man spēcīgi iezvēla pa galvu un es, zaudējis samaņu, nogāzos uz grīdas.

Kad atjēdzos, nespēju uzreiz aptvert, kas ar mani noticis un kur atrodos. Visapkārt valdīja akla tumsa. Un tikai pēc vairākām sekundēm notikušais sāka atplaiksnīties at­miņā visos sīkumos. Paraudzījos pulkstenī. Fosforiscējošās bultiņas rādīja deviņi. Tā­tad biju nogulējis bez samaņas veselas divas stundas!

Par laimi sitiens bija mani tikai apdulli­nājis. Piecēlies kājās, kādu brīdi stāvēju svārstīdamies neizpratnē, ko iesākt: skriet uz notikuma vietu un vēlreiz pārliecināties par visu vai arī sacelt kājās sardzi? Pēdējā doma šķita saprātīgāka, tomēr nolēmu vis­pirms vēl piezvanīt Nilam. Tas tāpat kā iepriekš neatbildēja.

«Kas ar viņu noticis?» Piezvanīju durvju sargam.

— Labvakar. Runā Birmings. Vai neatce­raties, kad aizgāja Kersena kungs?

— Kersena kungs? — pārsteigts pārvai­cāja sargs. — Bet Kersena kungs taču aizgāja reizē ar jums, profesora kungs, ap pulksten sešiem vakarā.

— Reizē ar mani? — Nu bija mana kārta brīnīties. — Jā, jā … Lūdzu, piedodiet. . esmu šodien mazliet izklaidīgs. Patiešām, es aizgāju kopā ar viņu… bet es pēc tam at­griezos, biju kaut ko aizmirsis laboratorijā. Tas man bija gluži izkritis no prāta …

— Vai tad profesora kungs vēl arvien ir laboratorijā?

— Protams.

— Jums no teātra zvanīja Liānas kundze. Es viņu pārslēdzu uz Beklahema kluba ko­mutatoru.

— Beklahema kluba?

— Tieši tā. Jūs taču, profesora kungs, aiz­iedams pats tādu rīkojumu devāt. Atcerie­ties, jūs vēl teicāt, ka ap astoņiem vakarā būšot tur kopā ar Kersena kungu.

— Kurš teica? Es?!

— Jā, profesora kungs, es to dzirdēju tieši no jūsu mutes.

— No manas? …

— Nemaz nešaubieties lūdzami, es jums saku visskaidrāko patiesību.

— Tātad arī Kersens aizgāja uz klubu?

— Tieši tā.

— Pateicos. Ar labu nakti.

Es pūlējos sakārtot domas. Tātad mana teleierīce turpināja darboties arī ārpus stu­dijas. Citādi dežurējošais sargs nebūtu va­rējis «mani» redzēt. Iznāk, ka mani apdulli­nājis Nils, un viņš arī ir nolaupījis manu aparātu! Tiesa gan, sirds dziļumos es mē­ģināju atmest šīs muļķīgās aizdomas. Bet — ak vai! — fakti skaidri liecināja par ļaunu Nilam.

Tā kā atrados valsts dienestā, visa atbil­dība par notikušo gūlās uz mani, vēl jo vai­rāk tādēļ, ka bija runa par sevišķi svarīgu izgudrojumu. Bažas par atklājuma likteni vēl lielākas vērta niknums uz ļaundari. Tomēr vēl vairāk mani satrauca pēkšņi radusies doma… Tieši tā mani pamudināja pirmajā acumirklī nesacelt trauksmi un neizsaukt sardzi.

Es nolēmu pagaidām neko neuzsākt un vis­pirms sazināties ar Beklahema klubu.

Kluba sekretariāta vadītājas Dotijas Sko- tas pazīstamā, laipnā balstiņa pārtrauca mani pusvārdā:

— Hallo, profesora kungs! Kāpēc jūs pa­mētāt savu palīgu vienu?

Es apstulbu.

— Nabaga Kersens, viņam no visām pusēm bruka virsū kluba biedri. Viņš jūs vīrišķīgi aizstāvēja, bet viņu apbēra ar īstu jau­tājumu krusu.

«Kā tad tā: Kersens ir klubā … Un aiz­stāv mani?!»

— Kas tur klubā notiek?

— A, tātad profesora kungs nav lietas kursā, jūs pat nezināt, cik dzīvas diskusijas izraisīja jūsu lekcija?

«Par ko viņa runā? Vai es tiešām būtu zaudējis jēgu? Vai tiešām pēc tā trieciena pa galvu man būtu aptumšojies prāts?» (Vēlāk savās intervijās korespondentiem un sarunās ar žurnālistiem es bieži vien atbalstīju ver­siju par savu sajukšanu prātā.)

— Dotij, dieva dēļ lūdzu nejokojiet ar mani!

— Bet apžēlojaties, profesora kungs, —

Dotija bija gluži samulsusi, — es nepavisam nej okoju.

— Paklausieties, tātad Kersens ir klubā?

— Protams, kas tur ko šaubīties?!

— Dotij, es jūs lūdzu, aizturiet viņu.

— Ceru, — tūdaļ atkal kļuvusi laipna, Do­tija rotaļīgi čaloja, — ka tas man neprasīs sevišķas pūles.

— Klausieties, Dotij, tas ir ļoti svarīgi. Aizkavējiet viņu klubā, kamēr es ieradīšos. Centīšos būt tur pēc desmit minūtēm.

To teicis, es uzkāru klausuli.

Durvju sargs blenza manī ar neslēptu iz­brīnu, bet jāatzīstas, ka tobrīd es tam nepie­vērsu ne mazāko uzmanību.

— Uz Beklahema klubu! — es uzsaucu šoferim.

Mašīna iegriezās Barija bulvāra platajā, asfaltētajā lokā, ko ieskāva spožas laternu un neona reklāmu ugunis. Mirgojošo uguņu žilbinošā gaisma iespīdēja mašīnā te izzuz- dama, te dzeldama tieši acīs; katrs gaismas kūlis, liekas, izurbās cilvēkam cauri līdzīgi trauksmainām domām, kas to sagrābušas.

Kā lai saprot visu notikušo? Varbūt bez­samaņas stāvoklī es patiesi devos kopā ar Nilu uz klubu un tur lasīju lekciju? Bet ko tad, ja tas neesmu bijis es? … Vai maz iespē­jams, ka spēcīga satricinājuma rezultātā es pilnīgi būtu zaudējis kontroli pār sevi? Taču, ja pieņem versiju, ka esmu bijis klubā, kā tad es varēju nākt pie samaņas gaitenī, kur mani notrieca gar zemi ar spēcīgu sitienu pa galvu? Nē, šie apstākļi viens ar otru nepa­visam nesaskanēja. Vai tikai es nesāku jukt prātā? Sāku drudžainā steigā atcerēties pa­šas grūtākās formulas, senu paziņu vārdus, savu kolēģu tālruņu numurus un vēsturiskus datus, atsaucu atmiņā miglainās bērna dienu atmiņas … Tas viss man nesagādāja sevišķas pūles. Tātad nepavisam nav ticams, ka es neatcerētos notikumus, kas risinājušies tikai pirms pāris stundām, kad «profesors Bir- mings» lasīja savu lekciju klubā.

Pieņemsim, ka Nils mani meklēja un ne­atradis aizveda uz klubu televīzijas ierīci, lai pārdroša eksperimenta veidā to izman­totu manas lekcijas reproducēšanai. Taču tā bija pārāk traka un patiešām «sensacionāla» ideja! Turklāt ierīce labākajā gadījumā spēja reproducēt vienīgi lekcijas ievada daļu — tieši tik daudz, cik es studijā paguvu norai­dīt uz tās iegaumēšanas centru.

Es nolaidu līdz pašai apakšai automašīnas loga stiklu; strauji ieplūda brīnišķīgs, vēss gaiss, kāds parasti mēdz būt pēc lietus. Es kāri ieelpoju to ar pilnu krūti. Lietus bija tikko mitējies. Asfalts laistījās mikli spožs. Šķita, neona reklāmu ugunis man zobgalīgi mirkšķina, it kā likdamas saprast, ka šova­kar kāds, kurš uzdodas par profesoru Bir- mingu, brīvi klaiņo pa pilsētas ielām.

2

Automašīna iegriezās parkā, kura centrā slējās kluba ēka, un, klusi aizripojusi garām simtgadīgajiem kokiem, kas lepnā klu­sumā bija sastinguši abpus alejai, spēji no­bremzēja pie parādes durvīm. Tiklīdz paguvu ieiet greznajā vestibilā ar kolonām, tūdaļ ievē­roju, ka laipnības un mājības piesātināto atmosfēru, kāda parasti valdīja klubā, šoreiz kaut kas iztraucējis. Kluba biedri, cienījami kungi frakās, salasījušies pulciņos, dzīvi sa­runājās. Kāds no viņiem, pamanījis manu ierašanos, pievērsa man pārējo kungu uz­manību. Tie visi kā viens pagriezās pret mani.

«Bez šaubām — nopēta manu uzvalku,» es spriedu. «Bet es taču nevaru braukt uz māju pārģērbties!»

Es pārlaidu skatienu vestibilam, velti mek­lēdams Nilu Kersenu. Tikko grasījos doties uz salonu, kad pēkšņi man pielēca klāt kāds dūšīgs puisis. Neļāvis attapties, viņš iedams pievērsa man fotoaparāta objektīvu un, no­klikšķinājis slēdzi, izdarīja uzņēmumu. Aiz apmierinājuma viņa platajā sejā ar biezajām lūpām izplūda neapvaldīts smaids. Bija grūti iedomāties, ka šīs līdz pašām ausīm atšieptās lūpas spētu izrunāt kaut vārdu, tomēr man par lielu pārsteigumu viņš izgrūda:

— Profesora kungs! Jūsu šodienas lekcija sacēla ārkārtēju sajūsmu!

«Tas arī runā par «manu lekciju»,» man iešāvās prātā. «Tātad Dotija Skota neko nav pārspīlējusi?»

— Avīze man uzdevusi dabūt no jums in­terviju. Ar ko jūs pamatojat savu apgalvo­jumu …

Reportierim tomēr neizdevās pabeigt tei­kumu. Viņu atspieda sānis no visām pusēm saskrējušie citu avīžu korespondenti.

Es pagalam apjuku. Lai notiek kas notik­dams, man vajadzēja sameklēt Nilu, bet tie te pieprasīja interviju par «manu» uz­stāšanos!

Cits citu pārtraukdami, žurnālisti mani ap­bēra ar jautājumiem.. Izcēlās neaprakstāms juceklis. Neartikulēti kliedzieni un aprauti teikumi jaucās īstā kakofonijā. Tikai pa brī­žam līdzīgi magnija uzliesmojumiem manā apziņā atplaiksnījās nesakarīgi vārdi un atse­višķi, ātri nobērti teikumi:

— Interv …

— Jūs teicāt…

— Tātad pēc jūsu domām karš.. .

— Kā jūs izpro …

Šai brīdī, raudzīdamies pāri pūlim, es pēk­šņi ieraudzīju Nilu Kersenu un Dotiju Skotu. Viņi lēnām kāpa lejā pa platajām kāpnēm, kas veda uz salonu, un, viens otram uzsmai­dīdami, gluži mierīgi sarunājās. Nils piedā­vāja Dotij ai cigareti un pakalpīgi uzrāva sēr­kociņu.

Reportieru uzmācība darīja galu manai pacietībai. Izmantodams nelielu pauzi un cenzdamies tikt no viņiem vaļā, es neapdo­mīgi izgrūdu:

— Labāk nemaz neprasiet! Es pats nekā nezinu, gluži nekā!

Šie vardi visus pārsteidza kā zibens spē- riens. Apmulsušo reportieru sejās parādījās galēja izbrīna izteiksme. Acīm redzot, biju atļāvies par daudz, Ja jau uzstāšanās tika pie­dēvēta profesoram Birmingam, tad laikam gan visu atbildību nācās uzņemties man.

Cenzdamies pateikto cik necik izlabot, ka­mēr vēl nav par vēlu, es samierinoši piebildu:

— Lekcija kā jau lekcija. Nekā sevišķa nebija.

Vārdu sakot, nav ko slēpt, «intervija» izrā­dījās pavisam nepārliecinoša. Taču ļoti ne­gribējās, ka avīžnieki saceļ troksni ap visu šo mīklaino notikumu!

Kamēr korespondenti drudžainā steigā kaut ko pierakstīja savos bloknotos (interesanti, ko īsti viņi tur steigā skrīvēja?), es izsprau­cos pūlim cauri pie Dotijas un Nila.

Nila sejā nebija manāmas ne mazākās sirds­apziņas pārmetumu vai apjukuma pēdas. Viņš nāca man pretī, smaidīdams savu ierasto, laipno un mazliet atturīgo smaidu. Viņa sejas izteiksmē vēl glabājās maigums, kas tur bija iezadzies intīmās sarunas laikā ar Dotiju. Pietika viņam uzmest ātru ska­tienu, lai pilnīgi atteiktos no aizdomām par aparāta nolaupīšanu un vēl jo vairāk par uzbrukumu man pašam! Ja viņš patiesi būtu pievācis manu izgudrojumu, tad jau sen būtu pacenties aizbēgt un nekādā gadījumā neierastos klubā. Bet, ja nu… Un agrākais minējums ar jaunu spēku uzliesmoja manā atmiņā. Nē, nē, to iedomājoties vien mani pārņēma šausmas … Man būtu simtreiz vieg­lāk, ja noziegumu būtu izdarījis tieši Nils!

Vajadzēja nekavējoties izrunāties ar viņu divatā. Bet Dotija sagaidīja mani ar tik ap­burošu smaidu, ka vienkārši nepietika dros­mes atstāt viņu vienu pašu. Vajadzēja uz kādu brīdi atlikt izskaidrošanos ar Nilu.

— Mīļo profesor, Nils ir sajūsmā par jūsu lekciju!

— Ai, mīļā Dotij, man ir ne mazāk iemesla būt sajūsmā par Nilu.

Šos vārdus teikdams, es pametu aizdomu pilnu skatienu uz viņa pusi, taču jaunā cil­vēka seja laistījās miera pilnā priekā.

— Kur tad Lianas kundze? Kādēļ viņa nav kopā ar jums? — Dotija apjautājās.

— Vai tad viņa bija šeit?

Dotija un Nils pavērās manī platām acīm. Par laimi es atcerējos savu sarunu ar sargu un šķietamā Birminga lūgumu, lai Liana vi­ņam piezvanot uz klubu. «Tātad Liana atbrau­

kusi tieši šurp.» Es uz mirkli aizveru acis, lai noslēptu apjukumu, kas mani bija pārņēmis, centos atgūties. «Un mans teledubultnieks ir saticies ar viņu! …»

— Piedodiet, Dotij, bet man būtu ļoti ne­pieciešams parunāt ar Nilu vienatnē.

Šķiet, meitene jau pati sāka noģist, ka no­ticis kas neparasts.

— Varbūt jums būtu labāk uzkāpt augšā, mazajā viesistabā, — viņa ierosināja nepa­rasti bikli, ar nedrošu kustību atmezdama no pieres gaišo matu cirtu.

— Ieiešu tev pakaļ, tiklīdz atbrīvošos, — Nils piemetināja.

Desmitiem ziņkārīgu skatienu mūs pava­dīja līdz pašām viesistabas durvīm.

Nils ierunājās pirmais:

— Profesora kungs, es nemūžam nebūtu domājis, ka ir iespējama tik strauja evolū­cija.

— ? ?

— Es domāju — jūsu uzskatu evolūciju.

— Manu uzskatu?

Nils acīm redzami apmulsa, nezinādams, kā uz šiem jautājumiem reaģēt. Ar pūlēm pārvarējis kautrību, viņš mēģināja turpināt pārtraukto domu:

— Jūsu viedokli kara jautājumā… vārdu sakot, jūs, profesora kungs, ļoti labi saprotat, par ko es runāju …

— Jā, jā, zināms, lūdzu turpiniet.

— Jūs, protams, iemantosiet ne mazums ienaidnieku, tomēr es uzskatu… nē, tas lai­kam nav īstais vārds … es esmu pilnīgi pār­liecināts, ka…

-— Nil, — es pārtraucu, — atgādiniet, lū­dzu, ko īsti es šovakar teicu par karu?

Šai brīdī mēs iegājām viesistabā.

Cieši apsistajām durvīm cauri netika ne vis­niecīgākā skaņa. Mīkstie, ērtie atzveltnes krēsli noskaņoja uz atklātu, uzticības pilnu sarunu. Mēs tomēr laikam viens otru pilnībā nesapratām. Saruna neraisījās.

Es jau daudzkārt biju tērzējis ar Kersenu par visdažādākajiem tematiem. Viņš pret mani arvien mēdza būt atklāts un dažreiz izteica tādus spriedumus, kas, nonākuši au­sīs kādam no priekšniecības, varētu radīt no­pietnas sekas. Nils, kurš savas jaunības dēļ tiecās uz radikālām, brīvdomīgām idejām, jā­atzīstas, ar saviem uzskatiem parasti manī neizraisīja sevišķu sajūsmu. Šoreiz es it īpaši nejutu ne mazāko vēlēšanos ielaisties disku­sijā par šādiem jautājumiem.

Mans pēdējais jautajums tik ļoti parsteidza Nilu, ka viņš ilgi nevarēja attapties.

— Bet vai tad jūs, profesora kungs, esat aizmirsis . ..

— Iedomājieties, Nil, — es viņu pārtraucu, — es neatceros itin nekā. Bet kāpēc tad jūs izliekaties, it kā būtu visu aizmirsis?

— Apžēlojaties, profesora kungs …

— Nepārtrauciet! Ļaujiet man pabeigt. Ko jūs esat izdarījis? Atbildiet, kur ir televīzijas ierīce un kas ar to noticis?!

Pārsteigtais Nils aiz brīnumiem bija zaudē­jis valodu.

— Jūs domājat baterijas, profesora kungs? — viņš stomīdamies izdabūja pār lūpām.

— Nē! Es runāju par savu televīzijas * ierīci!

— Bet es taču jums jau ziņoju, profesora kungs…

— Kad un kam jūs ziņojāt?

Nils nobāla.

— Profesora kungs, es jūs nemaz vairs ne­saprotu.

— Jūs ļoti labi saprotat, par ko ir runa.

— Kad mēs abi kopā iznācām no laborato­rijas, es jums sīki izstāstīju par baterijā at­klāto defektu…

— Pagaidiet. Es jau jums teicu, ka neko neatceros. Kad jūs izstāstījāt?

— Kad iznācām no «Pils».

Es nevilšus paliecos uz priekšu. Tajā brīdī mans izskats laikam bija tik draudīgs, ka Nils instinktīvi atrāvās atpakaļ.

— Ņemiet vērā, Nil, ka viss, ko tagad sa­kāt, ir ārkārtīgi svarīgs!

— Bet, dieva dēļ, kas tad ir noticis? Pa­sakiet jel beidzot. Es jūs lūdzu . . .

— Tas esat jūs, kam viss ir atklāti jāiz­stāsta! Klājiet vaļā visu, kas notika pēc tam, kad jūs uzkāpāt laboratorijā pārbaudīt, bate­rijas.

Nils nedroši pa mīņājās no vienas kajas uz otru.

— Nu, runājiet taču!

— Tikko biju sagatavojies ziņot jums par atklāto defektu …

— Tālāk …

— … Kad jūs ienācāt studijā.

— Bet pēc tam?

— Bet profesora kungs …

— Kas notika pēc tam, es jums prasu?!

— Pēc tam mēs devāmies uz klubu. Pa ce­ļam es jums sīki izstāstīju par bojājumu…

— Vai manā rīcībā jūs nekā sevišķa nesa­skatījāt?

— Toreiz vēl ne.

— Tā. Tātad vēlāk tomēr saskatījāt. Un kad tad? — Nils nosarka.

— Nekautrējieties! Šoreiz ceremonijas nav vietā!

— Patiesību sakot, vienīgi pašlaik, profe­sora kungs.

Cik daudz reižu man vēlāk nācās atcerēties šo sarunu!

Nils tobrīd bija tik nopietns kā vēl nekad, tomēr es viņu sarāju:

— Pie velna jūsu jokus! Man tagad prāts uz tiem nenesas!

Nils neatbildēja. Man pēkšņi kļuva viņa žēl. Es nodomāju, ka vienkāršāk būtu bijis viņam pateikt tieši: «Nil, «reproducētais Bir- mings» ir pazudis. Kāds to nolaupījis. Es turu aizdomās jūs. Ko jūs par to varat teikt?» To­mēr kāda iekšēja balss mani brīdināja no tā: «Neizstāsti visu Nilam, — ja nu izrādīsies, ka tavs dubultnieks nemaz nav nozagts…»

— Nil, saprotiet: viss, kas noticis pēdējās stundās, ir pilnīgi pagaisis no manas atmiņas.

Es laikam esmu pastrādājis kaut ko tādu, par ko man tagad jāatbild. Tādēļ man nepiecie­šams zināt visu līdz pēdējam sīkumam, ko es tiku runājis un darījis.

— Vai jūs, profesora kungs, ar to gribat teikt, ka savu lekciju nolasījāt afekta stā­voklī?

— Tieši to, Nil. Turpiniet!

Jā, tiesa gan, Nilam bija daudz vairāk pa­mata izturēties pret mani ar neviltotu līdzjū­tību. Viņš izbijies raudzījās manī. Ko tur teikt, viņam to nevarēja ņemt ļaunā, ārēji mana izturēšanās nedeva ne mazākās iespē­jas šaubīties par to, ka Nilam ir darīšana ar prātā jukušu.

— Profesora kungs … Varbūt jūs tomēr paskaidrotu, kas ar jums notiek? — viņš ar pūlēm izrunāja.

— Cik reižu man jums jāsaka, Nil, — jau­tājumus uzdodu es, jūsu uzdevums ir uz tiem atbildēt!

— Labi, labi. Tad nu tā, profesora kungs, jūs stāstījāt par savu jaunību. Teicāt, ka cil­vēkiem vajagot arvien būt drosmīgiem, cen­sties panākt, lai piepildītos viņu visskaistākie sapņi.

— Tālāk.

— Bet pēc tam jūs aicinājāt mani saglabāt uzticību ideāliem un neielaisties nekādos kompromisos.

— Vārdu sakot, kūdīju jūs uz dumpi?

— Tādus vārdus jūs netikāt. teicis, profe­sora kungs, jūs tikai apgalvojāt, ka zinātnei jāveicina nevien tehniskais, bet arī sabiedris­kais progress.

— Kā tad jūs uz to reaģējāt?

— Biju bezgala laimīgs; jāatzīstas, man tas nāca gluži negaidīti, ka profesora kungs tik konsekventi pievienojās maniem uzskatiem.

— Hm, interesanti! Tālāk, Nil, papūlieties atminēties visu pēc iespējas precīzāk. Kā tad bija, vai mēs gājām kājām?

— Profesora kungam pēc lietus gribējās pastaigāties. Nolēmām pastaigāt pa Nacio- r.ālo parku, bet pēc tam profesora kungs at­cerējās, ka viņam jāpārģērbjas.

— Ak jāpārģērbjas?

— Jā, lekcijai.

Jo vairāk pārliecinājos, ka Nils runā pa­tiesību, jo spēcīgāka manī auga nenovērša­mas nelaimes sajūta, man likās, ka gāžos bezdibenī. Visa mana būtne bija bez žēlastī­bas iežņaugta it kā drausmīgās spīlēs …

— Interesanti, kur tad es pārģērbos?

— Savā mājā, protams.

— Kreti prospektā?

— Jā, villā.

— Un jūs mani pavadījāt tieši uz mājām?

— Jā.

— Kā tad mēs tur nokļuvām?

— Cik atceros, jūs, profesora kungs, tei­cāt, ka nebūtu par ļaunu kaut reizi pamēģi­nāt, kā brauc vienkārši mirstīgie …

— Vienkārši mirstīgie?

- Jā.

— Mēs laikam braucām ar autobusu?

— Nē, ar metro.

— Bet pēc tam?

— Jūs pārģērbāties, un pēc tam mēs devā­mies šurp, uz klubu.

Manas smadzenes darbojās zibenīgi, un, neskatoties uz to, šķita, it kā galvā nerastos neviena vienīga kaut cik saprātīga doma. Tā­tad iznāk, ka mans teledubultnieks ierodas pie manis mājās un rīkojas tur kā saimnieks? Tādā gadījumā nebūtu grūti viņu izsekot un aizturēt. Bet cik visam tam var ticēt? Prāts nespēj aptvert…

— Kā mēs nokļuvām šeit?

— Profesora kunga mašīnā.

— Kurā?

— Zilajā «Bekerā».

— Un jūs apliecināt, ka klubā es uzstājos ar priekšlasījumu?

— Protams!

— Nu, bet pēc tam?

— Neilgi pirms jūsu uzstāšanās piezvanīja Lianas kundze.

— Nevelciet garumā, Nil.

— Drīz viņa atbrauca uz šejieni, acīm re­dzot, jūs bijāt viņu ielūdzis. Pēc priekšlasī­juma jūs kopā ar viņu iesēdāties mašīnā.

— Un kurp mēs devāmies?

— Jūs neteicāt.

— Bet vai mēs ar jums kaut ko norunā- t jām?

— Nē. Starp citu, norunājām, ka rīt no rīta turpināsim eksperimentus.

— Kur tieši?

— Mūsu studijā, «Pilī».

— Tur, kur atradās «reproducētais Bir- mings»?

— Jā. Jo tāds pat defekts var atklāties kurā katrā citā baterijā …

— Kā tad īsti šis defekts izpaužas?

— Notiek spontāns kontakts gammas staru zonā starp baterijas «Bēta» pakāpēm, un tā

rezultātā — īssavienojums. Izdarot sīkas iz­maiņas konstrukcijā, šo trūkumu var viegli novērst.

— Piekritu.

Nils uzmeta man jautājošu skatienu, it kā gaidītu tālākus paskaidrojumus.

— Nil, kā jūs domājat pavadīt atlikušo vakaru un nakti?

— Līdz kādiem pulksten divpadsmitiem būšu klubā kopā ar Dotijur pēc tam braukšu mājās.

— Vienu mirklīti, Nil. Man gribētos pār­liecināties, vai patiešām viss noticis tā, kā jūs teicāt. Esiet tik laipns un piezvaniet uz manu villu, uz Kreti prospektu. Noskaidro­jiet, lūdzu, kad es izgāju no mājas. Klausuli tū­daļ pasniedziet man: atbildi gribu dzirdēt pats.

Nabaga Nils, kādas mocības gan viņam nācās pārdzīvot šajā nelaimīgajā vakarā! Ar trīcošu roku viņš uzgrieza numuru.

Pie telefona pienāca mans sulainis Dāvids.

— Labvakar! Runā no Beklahema kluba, pasauciet, lūdzu, profesoru Birmingu … Aiz­braucis? Kad? Bez ceturkšņa astoņos? Patei­cos jums.

Es skaidri sadzirdēju atbildes.

— Jūs neesat vesels, profesor?

Jāatzīstas, ka visa ši komēdija man bija līdz kaklam apnikusi, taču citādi nebūtu iz­devies no Nila izvilināt ne vārda par šķie­tamā Birminga dēkām. Es intuitīvi nojautu, ka šo ārkārtējo atgadījumu vēl arvien vajag glabāt kā vislielāko noslēpumu. Gribot ne­gribot vajadzēja turpināt spēli.

— Jā, Nil. Jūtos pavisam nelādzīgi.

— Vai kaut kas gadījies?

— Tas ir garš stāsts. Gan kādā citā reizē.

— Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

— Jā, jā, katrā ziņā.

— Esmu jūsu rīcībā, — Nils cienīgi pa­klanījās.

— Pagaidām lūdzu jums tikai vienu: pa­centieties uzkavēties klubā līdz pusnaktij, kā bijāt iecerējis, bet tad dodieties mājās. Naktī es jums zvanīšu, iespējams pat, ka vairākas reizes.

— Vai labāk nebūtu pavadīt jūs uz mājām un palikt pa nakti pie jums?

— Pateicos jums, Nil, tas nav vajadzīgs. Un brīdinu, rīkojieties, kā norunāts. Tas ir jūsu pašu interesēs.

Man pat iešāvās prātā doma, vai nebūtu labāk piezvanīt policijai un bez garas domā­šanas iesēdināt Nilu aiz restēm, apvainojot viņu «reproducētā Birminga» nolaupīšanā. Taču šo domu es tūdaļ noraidīju. Skaidrs, ka Nils runāja tīru patiesību. To apstiprināja arī mans sulainis Dāvids. Bet, no otras puses, es taču nevaru riskēt un pieļaut, ka viss noti­kušais kļūst zināms atklātībai. Turklāt pašlaik nav iespējams paredzēt, kādas sekas būs šim notikumam. Šīs nakts laikā man jāpārlieci­nās, vai mans dubultnieks patiesi ieguvis pat­stāvīgu eksistenci, vai varbūt te iejaukts Nils. Ja Nils pretēji mūsu norunai aizbēgs, viņa vaina būs pierādīta, un tad vajadzēs sacelt kājās policiju.

Nila bažīgā skatiena pavadīts, es izgāju no kluba pilns apņēmības atrast un padarīt ne­kaitīgu mākslīgi radīto profesoru Birmingu. Jau tobrīd es vairs nešaubījos, ka manas nevērības dēļ biokameras nejauši bijušas ieslēgtas.