Telecilvēks

CHRONICLE «PULKVEDIS» STEPO PIEDĀVĀ SAVUS PAKALPOJUMUS KARA MINISTRIJAI

«Valdība var paļauties uz manu šefu,» — paziņoja slavenā «pulkveža» Stepo pilnvarotais.

«Pulkvedis» Stepo — tā ir pazīstamā G. Habanosa, slavenā gangsteru bandas vadoņa iesauka. Par šo cil­vēku klīst dažādas baumas: vieni apliecina, ka viņš par pasakainu summu atpircies no tiesāšanas; pēc citu iz­teikumiem viņa kaujas nopelni koloniālajos karos atzī­mēti ar augstiem valdības apbalvojumiem. Lai būtu kā būdams, taču tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums policijas pilnīgajai nevarībai, kad tā nespēja atrast no­ziedzniekus, kas aplaupīja «Grāna banku» un izdarīja

neģēlīgo slepkavību Terina laukumā. Tajā pašā laikā pat profāniem bija gluži skaidrs, ka tiklab vienā, kā otrā gadījumā ir iejaukts izdaudzinātais «pulkvedis» Stepo.

Habanoss savu iesauku dabūja vēl toreiz, kad die­nēja ekspedīcijas korpusa štābā un piedalījās Dienvid- austrumāzijas partizāņu kustības zvēriskajā apspiešanā. Viltus «pulkvedis» nekad nav bijis virsnieks, taču par «panākumiem iezemiešu iznīcināšanā» ne vienreiz vien saņēmis augstus apbalvojumus.

No drošiem avotiem saņemtas ziņas, ka «pulkveža» pilnvarotais ieradies Kara ministrijā un iesniedzis se­kojošu sava šefa memorandu:

«Piedāvāju sevi ideālas armijas saformēšanai un ceru, ka Miklanas valdība ņems vērā manus nopelnus un ilggadīgo, nevainojamo dienestu. Mans augums — 192 cm, pleci — kā lāva, zobi bez neviena cauruma un smaidu no manas sejas nespēj izdzēst ne mirēju gārdzieni, nedz nāves briesmas. Mana atlētiskā miesa» būve un augstās morālās īpašības, izmaņa, veiklība un drosme, kas robežojas ar neprātu, pazīstamas visiem. Es, pulkvedis Stepo, esmu soda rīkste mūsdienu civili­zācijas rokās, jaunatnes ideāls un sieviešu elks, visu krāsaino, imigrantu, citticībnieku un jebkuras pret Mik- lanu noskaņotas partijas vai atsevišķas personas nāvīgs ienaidnieks. Man ir trīsdesmit trīs gadi, neesmu precē­jies, esmu dzimis Stiaras štatā. Vecāki nomira, kad vēl biju pusaudzis. Taču es nebiju tas, kas viņus nožmie- dza, kaut arī viņi man bija līdz kaklam apriebušies, jo grūda man iekšā no pulvera taisītu un ar cukuru saldi­nātu pienu, man, pulkvedim Stepo, kas tāpat kā žņau­dzējčūska labprātāk savus upurus aprij dzīvus! Vārdu sakot, man ir vislielākās izredzes tikt reproducētam pēc profesora Birminga metodes. Ceru, ka ikviens atseviš­ķais pulkvedis Stepo arī nēsās tās goda zīmes, ar kādām esmu apbalvots es, tādēļ domāju stāties biokameru priekšā ar visām savām regālijām. Tā kā neviena armija nevar sastāvēt tikai no pulkvežiem vien, lūdzu katru ceturto Stepo iecelt par ģenerālmajoru vai ģenerālleit­nantu. Jo vairāk ģenerāļu, jo lielākas kaujas spējas ar­mijai. Alga, kāda pienākas visam armijas personālajam sastāvam, pārskaitāma vismaz par diviem gadiem uz priekšu uz mana tekošā rēķina: B. 0/205 179, jo faktiski taču visa armija sastāvēs no manis viena paša. Lai visu stratēģisko operāciju vadība būtu koncentrēta vienās rokās, nav izslēgts, ka pieprasīšu iecelt sevi par Mik­lanas bruņoto spēku augstāko virspavēlnieku, kā arī par kara ministru.

Stepo no Miklanas — šis vārds vien iedvesīs šausmas visai pasaulei. Nedrīkst pieļaut, ka tik izcila personība visu mūžu noņemas vienīgi ar sīkiem darījumiem, lai iegūtu peļņu! Man nepieciešams plašs darbības lauks, tāds vēriens, kas pilnībā ļautu uzplaukt visām manām dotībām, kas varētu radīt vislabvēlīgākos apstākļus ma­nas neikdienišķās dabas un savdabīgā rakstura spilgto īpatnību izpausmei.

Katru, kurš pietiekami nenovērtē neatkarīgas per­sonības īstu, ne ar ko neierobežotu brīvību, gaida ne­izbēgama nāve!

Augstākā virspavēlnieka Stepo dzelzs dūre satrieks ienaidniekus! Miklanieši, paļaujieties uz mani!»

Mūsu korespondentam nav ziņu, kā uz pulkveža Stepo priekšlikumu reaģējusi valdība (kā arī pašreizējais kara ministrs!). Ir zināms tikai, ka Stepo nav norādījis, cik ilgā laikā valdībai jāatbild uz viņa memorandu. Tas savā ziņā atvieglo oficiālo iestāžu uzdevumu.