Stāsti

Gnora dzīve

Augsti koki pievelk zibeņus.

Aleksandrs Dimā

Rīta agrumā aiz parka žoga režģiem bija dzirdama klusa sarunāšanās. Jaunais cilvēks, kas gulēja ziemeļu stūra istabā, uzmodās tieši tai brīdī, kad īss, izteiksmīgs sievietes kliedziens apklusināja putnu čivināšanu.

Kādu brīdi viņš palika guļam; izdzirdis straujus soļus zem loga, viņš piecēlās, atrāva aizkarus, bet neko nemanīja. Viss bija klusu. Agrā dzestrā saule meta alejā zemu gaismu; garās rasotās ēnas žirbināja parka jautro pusmiegu; zālāji kūpēja, klusums šķita tikai iesnaudies, nemierīgs.

«Laikam tas bijis sapnis,» nodomāja jaunais cil­vēks, nolikās atpakaļ gultā un mēģināja aizmigt.

— Balss bija līdzīga, ļoti līdzīga, — viņš nomurmi­nāja, pagriezdamies uz otriem sāniem.

Tā viņš snauda vaļējām acīm minūtes piecas, domā­dams par drīzo aizbraukšanu, par mīlestību un mai­gumu. Atmiņā atausa pusaizmirsti tēli; rīta klusumā tie ieguva aizkustinošu sapņa nokrāsu, satrauca ar savu netveramību, neatkārtojamību.

Pievērsies realitātei, Gnors kādu brīdi pūlējās sa­vus nepilnos divdesmit gadus vērst par divdesmit vienu. Pilngadības jautājums viņam bija sevišķi ak­tuāls: ļoti jauniem cilvēkiem, kad viņi nolēmuši precē­ties ar ļoti jaunu izredzēto, parasts likt ceļā dažda­žādus šķēršļus. Gnors pārlaida acis brīnišķīgi iekār­totajai istabai, kurā viņš dzīvoja jau kādu mēnesi. Tās solīdajai greznībai attiecībā pret viņu bija zināma līdzība ar izkārtni virs veikalnieka kantora: «Dien­naktī ir divdesmit četras stundas.» Gnora valodā tas skanētu: «Viņai ir pārmēru daudz naudas.»

Gnors pietvīka, apgrieza karstajam spilvenam otru pusi — un miegs pilnīgi izgaisa. Kādu brīdi viņa sirdi nospieda aizvainota lepnuma slogs; pēc tam, netīkamo smagumu nopurinājis, Gnors neloģiski maigi pasmai­dīja. Intīmās atceres viņam, kā ikvienai vienkāršai dvēselei, bija pārliecinošākas nekā sociālās matemā­tikas formulas. Lēnām Lūpas kustinādams, Gnors balsī atkārtoja dažus vārdus, kas bija teikti iepriek- sējā vakarā — vārdus, kas pārlidoja no mutes mutē kā putni — rītausmā izbiedēti un krēslas trauksmai- nībā pazuduši. Jo ciešāk piespiezdamies spilvenam, viņš atcerējās pirmos piesardzīgos roku pieskārienus, nopietno skūpstu, mirdzošās acis un zvērestus. Gnors iesmējās, muti ar segu aizklājis, izstiepās un izdzirda, kā attālākā istabā ļoti ātri cits pēc cita noskanēja seši dobji pulksteņa sitieni.

— Pulkstenis seši, — teica Gnors, — bet man ne­nāk miegs. Ko darīt?

Iepriekšējās dienas ārkārtējais notikums piepildīja viņu ar gaismu, nepamatotām skumjām un līksmi. Cil­vēks, kas pirmo reizi jutis sievietes skūpstu, nāka­majā dienā nezina, kur likt savas rokas un kājas; viss ķermenis, izņemot sirdi, šķiet nepanesams slogs. Vien­laikus vēlēšanās kustēties, dzīvot un pēc iespējas ag­rāk sākt dzīvot mēdz būt laimīgajiem par pastāvīgu miega trausluma iemeslu. Gnors steidzīgi apģērbās un izgāja cauri vairākām lepnām zālēm, kuru sienas bija bāla puķaina zīda apdarē. Pēdējā zālē sienas spogulis rādīja kāda ar avīzi rokā sēdoša cilvēka muguru. Cil­vēks sēdēja viņā stūrī pie galda; atskanot Gnora soļiem, viņa noliektā galva paslējās augšup; Gnors apstājās.

— Ko! — viņš smiedamies sacīja. — Jūs arī negu­ļat?! Jūs, regulārās dzīves paraugs! Tagad vismaz varēsim divatā apspriest, ko darīsim, tik bezjēdzīgi agri piecēlušies.

Cilvēkam ar avīzi bija ļoti garš vārds, bet visi un arī viņš pats iztika tikai ar vienu tā daļu: Enioks. Viņš nometa čaukstošo lapu uz grīdas, piecēlās, laiski sabružāja rokas un vaicājoši nopētīja Gnoru. Viņa bālajā sejā parādījās nosebojies smaids.

— Es nemaz neesmu gājis gulēt, — teica Enioks. — Tiesa, tam nebija nekāda svarīga iemesla. Es tikai esmu paradis pirms aizbraukšanas sakārtot papīrus un uzrakstīt piezīmes. Cik spirgts, zeltains rīts, vai ne?

— Jūs arī braucat prom?

— Jā. Rītu.

Enioks mierīgi un vēlīgi paskatījās uz Gnoru; viņa parasti vēsā seja tagad bija pievilcīga, gandrīz drau­dzīga.

«Kā šis cilvēks var mainīties,» nodomāja Gnors, «viņš ir vesels ļaužu pūlis, klusējošs un nervozs pūlis. Ar viņu vienu pašu ir pilna šī lielā māja.»

— Es arī rīt braucu projām, — teica Gnors, — un gribu jums pavaicāt, cikos atiet «Arhipelāga Bīs­kaps»?

— Nezinu. — Enioka balss kļuva arvien dziedošāka un patīkamāka. — Es neesmu atkarīgs no kuģu kom­pānijām; man taču, jūs jau zināt, ir pašam sava jahta. Un, ja jums būtu vēlēšanās, — viņš piebilda, — jūs savā rīcībā varētu saņemt patīkamu, ērtu kajīti.

— Pateicos, — sacīja Gnors, — bet kuģis iet taisnā ceļā. Un es būšu mājās pēc nedēļas.

— Nedēļa vai divas nedēļas — kāda starpība? — Enioks vienaldzīgi iebilda. — Mēs apmeklēsim tālus zemes nostūrus un paši sev liksimies kā ziņkārīgas zivis, kas iesprukušas zelta brīnumtīklā. Ir vietas, ku­ras, it īpaši jaunībā, paliek neizdzēšamā atmiņā. Es pazīstu zemeslodi. Izmest jūsu un pastaigas dēļ tūk­stoš jūdžu līkumu manai veselībai var tikai nākt par labu.

Gnors svārstījās. Ceļojumam bureniekā kopā ar Enioku, ar ko viņš divus mēnešus viesojies zem viena jumta, bija, kā Gnoram šķita, savas labās un savas ļaunās puses. Enioks tika runājis ar viņu, lūkojies uz viņu, trijatā viņi vairākkārt devušies pastaigā. Mīlošiem šāda cilvēka klātiene, kad ilgu priekšmets atrodas tālā prombūtnē, var sagādāt, kaut arī rūgtu, tomēr jūtamu mierinājumu. Bet ļaunums bija tāds, ka pirmajai Karmenas vēstulei, viņas rokrakstam, papī­ram, uz kura gulējusi viņas roka, būtu pārāk ilgi uz viņu jāgaida. Šo brīnišķīgo, vēl neuzrakstīto vēstuli Gnors vēlējās izlasīt pēc iespējas drīzāk.

— Nē, — viņš sacīja, — es pateicos un atsakos.

Enioks pacēla avīzi, rūpīgi to salocīja, uzmeta uz

galda un pagriezās pret terasi. Rīta gaismā tās žilbi­nošās rūtis zaigoja zaļā krāsā; iekšā spraucās puķu valgā smarža līdz ar klusajām gaismas gavilēm, kas ēkas dzedro greznumu vērta maigu un gaišu.

Gnors palūkojās apkārt, it kā vēlēdamies iespiest atmiņā pat visniecīgākos sīkumus. Šī ēka bija kļuvusi par svarīgu viņa dvēseles daļu; šķita, ka uz visiem priekšmetiem vēl kavējas Karmenas skatiens, kas ne­izprotamā kārtā piešķīris tiem maigas pievilcības spēku; lietu mēmā valoda neatlaidīgi atgādināja tās dienas, kas bija aizsteigušās tik strauji un trauksmaini, atgādināja skatienu sāpīgo nemieru, klusēšanu, neno­zīmīgas sarunas, kas saviļņoja kā dusmas, kā līksms satraukums; atgādināja mēmos aicinājumus smaido­šajai sejai, šaubas un sapņus. Gandrīz aizmirsis par Enioka klātieni, Gnors klusēdams raudzījās arkas dzi­ļumā, kur pavērās attālāko, blāvās rīta gaismas slīpo strēļu caurstrāvoto plašo zāļu perspektīva.

— Kādēļ jūs pamodāties? — žāvādamies vaicāja Enioks. — Es labprāt padzertu kafiju, bet bufetnieks vēl guļ, istabenes tāpat. Varbūt jūs redzējāt baigu sapni?

— Nē, — teica Gnors, — esmu kļuvis nervozs… Laikam kāds sīkums, varbūt sarunas troksnis uz ielas …

Enioks, slaucīdams pieri, pa rokas apakšu domīgi un rimti paraudzījās uz viņu. Gnors turpināja:

— Iesim biljarda istabā. Mums abiem taču absolūti nekā nav ko darīt.

— Labprāt. Pamēģināšu atgūt savu vakardienas zaudējumu apzeltītajam miesniekam Knastam.

— Es uz naudu nespēlēju, — teica Gnors un smai­dīdams piebilda: — Turklāt man jau tās tagad tikpat kā nav.

— Lejā norunāsim, — teica Enioks.

Viņš strauji aizsoļoja uz priekšu un nozuda gaiteņa pagriezienā. Gnors devās viņam pakaļ. Taču, izdzirdis aizmugurē labi pazīstamus soļus, pagriezās un līksmi izstiepa rokas. Pie viņa pienāca Karmena ar izbrīna pilnu, bālu, bet možu un skaidru seju; viņas kustības pauda nemieru un nedrošību.

— Tā neesat jūs, bet saule, — teica Gnors, saņēmis viņas mazo roku, — tādēļ viss tik gaišs un spodrs. Kādēļ jūs neguļat?

— Nezinu.

Šī graciozā meitene ar labsirdīgu uzacu grumbiņu un stingru mutes līniju runāja brīvi plūstošā krūšu balsī, kas viņu darīja mazliet vecāku, kā vecmāmiņas aubīte, kas uzlikta desmit gadus vecai meitenei.

— Bet jūs?

— Šodien neviens neguļ, — teica Gnors. — Es mīlu jūs. Enioks un es — mēs abi neguļam. Jūs trešā.

— Bezmiegs. — Viņa stāvēja iesānis pret Gnoru; viņas roka, ko turēja jaunais cilvēks, pakļāvīgi ieslī­dēja viņa piedurknē, atstādama starp kreklu un svār­kiem svētlaimīgu gaistoša glāsta sajūtu. — Jūs aiz­brauksiet, tikai atgriezieties (abi drīz, bet līdz tam bieži rakstiet man. Es taču arī jūs mīlu.

— Ir trīs pasaules, — sacīja aizkustinātais Gnors, — skaistā pasaule, lieliskā un burvīgā. Skaistā pa­saule ir zeme, lieliskā — māksla. Burvīgā pasaule esat jūs. Es nemaz nevēlos braukt prom, Karmen. Tēvs to vēlas; viņš ir pavisam sasirdzis, lietas ielaistas. Braucu pienākuma dēļ. Man vienalga. Negribu apbēdināt ve­čuku. Taču viņš man jau svešs. Man viss ir svešs, es mīlu tikai jūs vienīgo.

— Es tāpat, — sacīja meitene. — Ardievu, man vajag atgulties, esmu nogurusi, Gnor, un ja jūs…

Līdz galam nepateikuši, viņa pamāja Gnoram, nebeigdama raudzīties viņā ar tādu skatienu, kāds var būt tikai sievietei pirmās mīlas plaukumā, viņa pagājās līdz durvīm, bet atkal atgriezās, piegāja pie klavierēm, kas mirdzēja loga blāvajā gaismā, un pieskārās taustiņiem. Gabals, ko viņa sāka klusi un ātrā tempā spēlēt, Gnoram bija pazīstams. Galvu nodūris, viņš klausījās oriģinālās, jautrās un pilnska- nīgās melodijas sākumu. Karmena atrāva rokas; ne­pabeigtā takts izskanēja ar jautājošu akordu.

— Pabeigšu spēlēt citreiz, — vina sacīja.

— Kad?

— Kad tu būsi pie manis.

Viņa pasmaidīja un smaidīdama nozuda sāndurvīs.

Gnors papurināja galvu, domās pabeidza melodiju, ko Karmena bija aprāvusi, un aizgāja pie Enioka. Te bija krēslains; zemie logi, aizklāti ar biezu drānu, gandrīz nemaz neielaida gaismu; nelielais riekstkoka biljarda galds izskatījās sadrūvējies kā skolas tāfele tukšā klasē. Enioks piespieda pogu; elektriskās tul­pes pie griestiem nedzīvi uzblāzmoja; to gurdais spul­gojums, sajaucoties ar dienasgaismu, vāji kliedēja istabas krēslainību. Enioks apskatīja keju, rūpīgi to ieberzēja ar krītu, pasita padusē un tad sabāza rokas kabatās.

— Sāciet jūs, — teica Gnors.

— Uz ko spēlēsim? — Enioks lēni vaicāja, roku no kabatas izvilkdams un bumbiņu pirkstos grozīdams. — Es atkārtoju savu priekšlikumu. Ja jūs zaudēsiet, es vedīšu jūs ar savu jahtu.

— Lai iet, — sacīja Gnors. Viņu pārņēma laimīga cilvēka ironiska bezrūpība. — Lai iet, ja jahta, tad jahta. Tā katrā ziņā ir glaimojoša paspēle! Bet ko jūs liekat pretī?

— Visu, ko vēlaties, — Enioks pārdomāja, keju saliekdams, tā pārlūza un nokrita uz parketa. — Kāda neuzmanība, — teica Enioks, atlūzas pasperdams ar kāju. — Tad tā: ja vinnēsiet jūs, es paļaušos lik­tenim un netraucēšu jums dzīvot.

Šos vārdus viņš bērtin nobēra mazliet citādā balsī un tūlīt pat sāka smieties, raudzīdamies pārsteigtajā Gnorā nekustīgām, labsirdīgām acīm.

— Es esmu jokupēteris, — viņš sacīja. — Nekas man nesagādā tādu, būtībā nevainīgu, prieku, kā likt cilvēkam atplestu muti palikt stāvam. Nē, ja uzvarē­siet jūs, varat prasīt un saņemt no manis visu, ko vē­laties.

— Labi, — Gnors izripināja bumbu. — Es jūs neiz­putināšu.

Viņš izdarīja trīs karambolus, aizsizdams pretinieka bumbu pretējā stūrī un dodams vietu Eniokam.

— Viens, — teica Enioks. Bumbas klusiem pagrie­zieniem sāka ripot pa vadmalu un apstājās izdevīgā situācijā. — Divi. — Sizdams ar keju, viņš gandrīz neizkustējās no vietas. — Trīs. Četri. Pieci. Seši.

Gnors, piespiesti smaidīdams, raudzījās, kā divas paklausīgas bumbas, palēkdamās un griezdamās, ļā­vās trešajai, kas skraidīja tām apkārt tādā ātrumā kā aitu suns, triecot ganāmpulku. Tā skāra pēc kārtas pārējās divas īsiem knikšķiem un atgriezās pie Eni­oka.

— Četrpadsmit, — teica Enioks.

Lielas sviedru lāses izspiedās uz viņa deniņiem. Viņš nošāva garām, atvilka elpu un atgāja nost.

— Jūs esat spēcīgs pretinieks, — teica Gnors, — un es būšu piesardzīgs.

Spēles gaitā viņam izdevās satuvināt bumbas līdzās. Viņš tās noglauda ar savu bumbu gan no vie­nas puses, gan otras, pūlēdamies izšķirt un nepalikt ar tām uz taisnas līnijas. Spēles dalībnieki, pārmai­ņus gūdami te vairāk, te mazāk punktu, turējās vie­nādi. Pēc pusstundas Gnoram bija deviņdesmit pieci, Eniokam — deviņdesmit deviņi punkti.

— Pieci, — teica Gnors. — Pieci, — viņš atkārtoja, skardams abas bumbas, un apmierināts nopūtās.

— Man paliek četri.

Viņš sita vēl trīs reizes un pie pēdējā sitiena kļūdī­jās: kejs slīdēja un bumba neaizripoja līdz tīkliņam.

— Jūsu laime, — teica Gnors ar zināmu īgnumu,

— esmu paspēlējis.

Enioks klusēja. Gnors paskatījās uz vadmalu un pasmaidīja: bumbas stāvēja viena pret otru katra pie savas malas; trešā, ar kuru bija jāspēlē Eniokam, ap­stājās galda vidū; visas trīs bija saripojušas taisnā līnijā. «Karambols tikpat kā neiespējams,» viņš no­domāja un sāka vērot.

Enioks pieliecās, atspiedās ar kreisās rokas pirk­stiem pret vadmalu, nolaida keju un tēmēja. Viņš bija ļoti bāls, bāls kā baltā ziloņkaula bumba. Uz mirkli viņš piemiedza acis, tad atvēra tās, nopūtās un trieca ar visu spēku bumbai pa apakšu. Bumba pazibēja, no- knikšķēja pret tālāko, kas, izmetot gaisā loku, pasitās prom, un, ātri ripodama atpakaļ kā bumerangs, velda­mās arvien lēnāk, it kā nopūzdamās viegli skāra otro; Enioks nometa keju.

— Senāk es spēlēju labāk, — viņš teica.

. Viņa rokas drebēja. Viņš sāka tās mazgāt, nervozi klabinādams fajansa mazgājamās ierīces pedāli.

Gnors klusēdams nolika keju. Viņš nebija gaidījis paspēli, un tādēļ notikušais viņam šķita jo nejēdzī­gāks. «Tu man šodien neatnesi laimi,» viņš nodomāja, «un es tavu vēstuli nesaņemšu tik drīz. Viss atkarīgs no gadījuma.»

— Visu izšķir gadījums, — it kā viņa domas uz­minēdams, sacīja Enioks, vēl arvien rokas dvielī slau­cīdams. — Varbūt jums toties laime mīlestībā? Tātad es jums sagatavošu kajīti. Nesen augšā spēlēja Kar­mena; viņai laba tehnika. Cik savādi, ka mēs visi trīs pamodāmies vienā laikā.

— Savādi? Kādēļ savādi? — Gnors izklaidīgi vai­cāja. — Sagadīšanās.

— Jā, sagadīšanās, — Enioks nodzēsa elektrību. — Iesim brokastīs, mīļais, un parunāsimies par mūsu braucienu.