Stāsti

II

Kad nācu pie samaņas, bija nakts. Petrolejas lam­pas mazās uguntiņas pustumsā (Vizijai nepatika elek­triskā gaisma) es ieraudzīju krēslu pie gultas, bet uz krēsla aizsnaudušos, pusizģērbušos sievieti; viņas seja man šķita pazīstama, un, ievaidēdamies no stip­rām galvassāpēm, es atbalstījos uz elkoņa, lai labāk saskatītu to, kurā ar zināmu piepūli pazinu Viziju. Viņa bija pārvērtusies. Es to konstatēju kā faktu, pa­gaidām bez kādām pārdomām par pārvērtības cēlo­ņiem, un sāku vērīgi aplūkot aizmigušās seju. Es pie­cēlos, grīļodamies un turēdamies pie mēbelēm, klusī­tiņām pagriezu lielāku uguni un apsēdos Vizijai pretī, pārlaizdams skatienu viņas novājējušās, koncentrētās sejas smalkajiem vaibstiem. Mani joprojām interesēja, pats par sevi, tas, kam vispirms bija pievērsusies mana uzmanība.

Pats par sevi — tātad es domāju par niekiem, par ārējo, un tik cieši, ka domas tālāk nevirzījās. Vi- zijas sejā bija pastiprinājusies dzīves ēna, lūpu kak­tiņos ievilkusies rūgta noguruma rieva, bet lūpas zau­dējušas maigo sārtumu, un roka, kas dusēja uz ceļ­gala, kļuvusi bērnišķi tieva. Ar zālēm nokrautais gal­diņš man vēstīja, ka esmu bijis smagi un varbūt ilgi slims. «Jā, ilgi,» apliecināja sniegs, kas balsnīja caur rūts melnumu naksnīgās ielas klusumā. Galvai bija neparasti silti, es pieskāros apsējam un, sasprindzinā­dams ietrīsējušos atmiņu, atcerējos divkauju.

— Jauki! — es teicu ar zināmu pilnīgi neizskaidro­jamu apmierinājumu šinī sakarībā un uzsitu knipi ar vārgajiem pirkstiem. Vizija mani ir atveseļojusi, es redzēju to pēc viņas izmocītās sejas un it īpaši pēc modinātāja rādītāja, kas bija uzgriezts uz trijiem. Mo­

dinātāju — to laimes bendi — ne es, ne Vizija nekad nepirkām, un šis likuma pārkāpums par daudz ko lie­cināja. Nekustīgais rādītājs uz trijiem, protams, nozī­mēja nakts stundu. Skaidrs, ka Vizijai, ko zvans naktī uzcēla, bija man kaut kas jāgatavo, bet tas mani nenoskaņoja uz pateicību, tieši otrādi: es saraucu pieri, ka Vizija uzdrošinājusies traucēt manu per­sonu — slimu, sašautu, nožēlojamu. Es pašūpoju galvu.

Nepagāja necik ilgs laiciņš, kamēr es, ļaudamies dīvainai domu novirzei, prātoju par pravieša Elijas spējām izsaukt pērkonu, kad ļoti īsa, maiga ietinkšķē- šanās acumirklī uzmodināja Viziju. Viņa izberzēja acis, pietrūkās kājās un traucās pie manis ar tādām bailēm sejā kā no tumšas istabas izskrējis izbiedēts bērns, un viņas liegās rokas apvijās ap manu kaklu. Es teicu: «Vizij, tu redzi, ka es esmu vesels,» un viņa izslējās, līksmi iekliegdamās, apjukdama, pati nezinā­dama, ko dara; un nu jau vairs nevis bailes, bet lielas, karstas asaras mirdzēja viņas brūnajās acīs. Pirmo reizi visā slimības laikā viņa dzirdēja no manis apzi­nīgi teiktus vārdus.

— Mīļais Gal, liecies guļus, — viņa lūdza, gurdi, bet ļoti uzstājīgi virzīdama mani uz gultu. — Tagad es redzu, ka tu esi glābts, bet vēl jāguļ līdz rītam, kamēr atnāks ārsts. Viņš pateiks …

Es apgūlos bez mazākā aizkustinājuma par viņas prieku un satraukumu. Es gulēju ļoti cienīgi, noska­ņots labvēlīgi pret aprūpēšanu un savu horizontālo stāvokli. Vizija apsēdās pie pagalvja, stāstīdama par mani, un es ieraudzīju viņas stāstā cilvēku ar dzel­tenu seju, ar karstumā sasarkušām acīm; viņš rāvis nost no sašautās galvas apsēju un triecis visādus niekus, Uz kuriem klātesošie atbildējuši ar ledu un tab­letēm. Tā turpinājies vienu mēnesi. Komplicēto mehā­nisko barošanu es iedomājos kā mutē krītošu pīrā­dziņu un buljona karošu lietu. Vizija, starp citu, sacīja:

— Man bija tikai viens mierinājums, gadījumā ja viss beigtos traģiski: ka arī es tad miršu. Bet tu tagad par to nedomā. Cik ilgi neesmu ar tevi runājusi! Ar labunakti, mīļais, izglābtais draugs! Mam arī nāk miegs.

— Ak tā!… — es teicu, mazliet aizvainots par to, ka mani atstāj, bet visumā neparasti apmierināts. Lie­liska, ne ar ko nesalīdzināma pabeigtības un kārtības izjūta visā notiekošajā mani apņēma kā silts vilnis. «Vīrs pelnī naudu, uztur sievu, kura viņam to atmaksā ar mīlestību un kopšanu slimības laikā, bet tā kā vīrie­tis vispār ir svarīgāks par sievieti, tad viss ir pareizi un labākā kārtībā.» Tā es nodomāju un tūdaļ devu sev šādu vērtējumu: «Es esmu labs un taisnīgs vīrietis.» Vēl lielāku sajūsmu manī izraisīja priekšmeti, kurus nejauši uzlūkoju: sienas kalendārs, papīru grozs un lampa ar tīkamu zaļu kupolu. Tie galīgi nostiprināja manī un ap mani valdošās kārtības laimīgo noskaņu. Tik labi, tik mierīgi man vēl nekad nebija bijis.

— Lieliskā, mīļā Vizij! — es teicu. — Man noteikti nekas nav pretī, ka tu iemigsi. Ej. Ceru uz tavu mod­rību — ka tu vajadzīgā brīdī pamodīsies, ja man tas būs nepieciešams.

Viņa izklaidīgi pasmaidīja, teikto nesaprazdama,— kā man tagad liekas. Drīz es paliku viens. Lieliskais noskaņojums bija mani galīgi izlutinājis, nogurdinā­jis. Aiz prieka notirinājis kāju, es iemigu. «Puicis- kums,» jūs teiksiet. Ai, kaut tā būtu!