Pārmērīga domu saspringtība, ārkārtīga nervozitāte, laikmetīgo pārdzīvojumu neciešama pārsāti- nātība, tas viss, savijies nedalāmā kopsakarā kā miljoniem šķiedru vienā asbesta gabalā, turēja mani, žurnālistu Galienu Marku, pēdējos desmit gadus apziņas spīlēs. Nebija tāda jautājuma vai fakta, ko es uztvertu izolēti: viss, ko redzēju, jutu vai pārdomāju, bija cieši
jo cieši saistīts ar bezgala daudzām pasaules parādībām, kas asociāciju plūsmā traucās apziņā. īsi sakot, es atrados nepārtrauktās mokošās filozofiskās pārdomās, kas vispār raksturīgas mūslaiku cilvēkiem, protams, dažādā intensitātē un dažādā pakāpē.
Tāpat kā zūd telpa, ko iznīcina bezgalīgo tehnisko izgudrojumu saskaņota darbība, pasaule zaudēja perspektīvu, kļuva līdzīga ķīniešu zīmējumam, kur tuvais un tālais, nenozīmīgais un kolosālais — viss vienā plaknē. Viss nāca virsū, viss māca apziņu, kas bija pārmērīga darba izmocīta. Zinātne, māksla, noziedzība, rūpniecība, mīlestība, sabiedrība — viss līdz galējībai izsmalcinātās un rafinētās izpausmes formās kā neizskaitāmu faktu leģions metās aplenkt saprātu, savelkot ap garīgo apvārsni visstingrāko problēmu mākoņus, un man gribot negribot visu šo iespaidu haosu vajadzēja turēt nožēlojamā un apšaubāmā kārtībā, relatīvā līdzsvarā.
Beidzot biju noguris. Es ļoti vēlējos kļūt muļķāks, pārvērsties par neizdarīgu stulbeni, viegli sasmīdināmu subjektu ar garlaicīgām un nabadzīgām domām, ar dzīvniecisku prieku un tieksmēm.
Iedams garām vājprātīgo namam, es arvien ilgi lūkojos tā logos, kas, noziesti ar krītu, lieku reizi atgādināja aiz šausminošajām restēm mītošo cilvēku prāta aptumsumu. «Iespējams, ka ir labi zaudēt saprātu,» es sacīju sev, cenzdamies iedomāties saslimušā gara noslēpumaino stāvokli, par ko liecināja svētlaimīgi idiotiskais smaids un viltīgā acu piemiegšana. Lāgiem es uzmācīgi slaistījos vulgāru cilvēku sabiedrībā, gribēdams aizrauties ar vecpuišu anekdošu un pašapmierinātu rupjību noskaņām, taču tas mani neglāba, jo pēc neilga laika ar šausmām redzēju, ka ari banālais ir piejūgts velnišķajam domāšanas ritenim.
Bet tas vēl nekas. Kurš tikai reizi būs domās pakavējies pie neskaidrā, histēriski asā nemiera izcelšanās un kurš, neapstājoties fizioloģisko doktrīnu kārdinošās ostās, būs meklējis tā cēloni realitātes hipertro- fijā un 1ās elektrizējošo pieskārienu daudzveidībā, — tas, protams, acis nepamirkšķinājis, dos attaisnojošu verdiktu nevainīgai sliktai gremošanai un atzīs, ka bez jūtām, kas uztver pasauli, tā sakot, savstarpēju rokasspiedienu veidā ar to un tās abstrakcijām, eksistē iespaidi no attāluma — dvēseles aparāta īpaša uztvere, kas laikmeta apstākļos kļuvusi par ikdienišķu parādību. Kāds saslimis, bet jūs to nemaz nezināt, taču jūs it kā vilktin velk pie viņa aiziet. Notiek arī otrādi, — kāds pārdzīvo lielu prieku, un jūs, kaut gan līdz tam esat bijis nelabojami drūms, pēkšņi kļūstat neizprotami jautrs, atbilstoši minētā «kāda» noskaņojumam. Tādas sakritības visvairāk gadās starp tuviem cilvēkiem vai ari tādiem, kuri viens par otru daudz domā. Šos piemērus es minu tādēļ, ka tie ir elementāri vienkārši, gandrīz ikvienam zināmi no savas pieredzes un tādēļ ir neapšaubāmi, bet neapšaubāmais ir pārliecinošs. Protams, minēto sakritību pārbaudā- mība nevar attiekties uz cilvēci visumā, tomēr tas vēl nenozīmē, ka mēs esam labi izolēti; ja iespaidi no attāluma konstatēti vispār, atstatumu lielums kā tāds atkrīt pēc jautājuma būtības; citiem vārdiem sakot, tādā parādību kārtībā, kur darbojas (būtu laiks atzīt) m a z i z p ē t ī t i cēloņi, attālums zūd.
Un es secinu, ka mēs ik mirkli esam pakļauti apslēptam psihiskam spiedienam, ko izdara miljardiem dzīvu apziņu, tāpat kā bite stropā dzird spieta dūkoņu, bet tas ir ārpus liecinieku liecībām, un es, piemēram, nevarēju pavaicāt Tonkinas iedzīvotājiem, — vai man nav jāpaieicas viņu reliģiskajiem svētkiem un jaukajam laikam par vienu vienīgu spilgta satraukuma minūti, kas nebija līdzīga pārējām, bet citurienes nianšu pilna? Noteikt tādu atkarību būtu vislielākais triumfs mūsu laikos, kad, kā jau teicu un arvien vēl domāju, mūsu nervu aparāta izsmalcinātība robežojas ar domu lasīšanu.
Manam pagurumam, kas bija radies no pārmērīgas nervozitātes un dzīves apnicīgās satraukuma pilnās komplicētības, varēja līdzēt, kā es cerēju, dzija vientulība, un es kāpu kuģī, kurš devās uz Heramu. Hera- mas apkaime ir mežonīga, bet tai trūkst diženuma. Grandiozais dabā un cilvēkos pa spēkam tikai stipriem gariem, bet es, noguris cilvēks, meklēju idillisku mežonību.
Simtjūdžu Gošas ezeru mēs pārbraucām Lilianas zelta rudens sākumā, kad vēji spirgti un skumīgi, bet tālumā garām slīdošo salu sarkanās lapotnes deg kā koši sārti. Man līdzi bija Vizija, meitene ar dīvainu, brīnišķīgu dabu. Es ar viņu sastapos Kasētā, viņas dzimtenē, sēru dienā. Viņa mani pazina labāk nekā es viņu, kaut gan es domāju par viņas sirdi vairāk nekā par visu citu pasaulē, un iepazīdams tomēr paliku neziņā. Nedomāju, ka tas notika iztēles trūkuma vai muļķības dēļ, bet man šķita, ka viņas daiļumam piemita tāda spēka un maiguma harmonija, ka tā iznīcināja manu izpratnes spēku. Es nenosaukšu savas jūtas pret viņu jau nolietotajā šaurajā vārdā — mīlestība, nē; līksma, alkaina uzmanība — tas būs īstais vārds tai gaismai, ko Vizija bija iededzinājusi. Šī gaisma sarkanajā apziņas ellē zaigoja kā dimants, kas nokritis liesmās sprēgājošā katla kurtuvē; tās mirdzums bija tik maigs un spožs, ka es, ja būtu brīvs no pasaules, vēlētos nemirstību.
Vēlu vakarā, kad es sēdēju uz klāja, pie manis pienāca cilvēks ar trīskāršu zodu, melniem, uz zemās pieres uzsukātiem matiem, svalbani, rupji ģērbies, tomēr ar pretenzijām uz švītību, ko pauda milzīgā sarkanā kaklasaite, un jautāja, vai es neesot Galiens Marks. Viņa balss skanēja spalgi un aizdomīgi. Teicu: «Jā.»
— Bet es esmu Guktass! — viņš skaļi sacīja, izslie- damies un nolaizdams rokas gar sāniem.
Es redzēju, ka šis cilvēks meklē ķīviņu, un zināju, kādēļ. «Meteora» pēdējā numurā bija nodrukāts mans raksts, kas atmaskoja Rudens Mēneša partijas darbību. Guktass bija šīs partijas dvēsele, tās nepatīkamais smārds. Viņam tad arī šai rakstā bija krietni ķēris.
— Tagad es jūs sodīšu. — Šķita, ka viņš nevis runāja, bet lēnām dvesa ļaunus vārdus. — Jūs esat neslavas cēlējs, rāpulis. Šito jūs esat pelnījis …
Viņš atvēzējās, bet es satvēru viņa gaļīgo roku un noliecu lejup, raudzīdamies tieši pretinieka šaudīgajās acīs. Guktass aizelsies izrāvās un sagrīļodamies atlēca atpakaļ.
— Nu, — viņš sacīja, — kā tad būs?
— Nu tad tā.
— Kur un kad?
— Kad piestāsim Heramā.
— Es jūs pieskatīšu, — piedraudēja Guktass.
— Pieskatiet, kas man tur. — Es viņam pagriezu muguru un tikai tad pamanīju, ka mūs ielenkuši pasažieri. Daudzās labi koptās un smalkās sejās es ieraudzīju mežonīgu tirgus ziņkāri: taču oda pēc slepkavības.
Es nogāju lejā pie Vizijas, no kuras es nekad neko neesmu slēpis, bet šoreiz negribēju būt atklāts: tas laupītu viņai mieru. Es nebiju uztraukts, vismaz ārēji ne, nenervozēju, valdīju balss noskaņu kā nevainojams aktieris. Es sēdēju pretim Vizijai un stāstīju viņai par Luksoras senajiem pieminekļiem. Tomēr pēc kāda laiciņa izdzirdu viņas kluso, sirsnīgo balsi:
— Kas tev noticis?
Nezinu, kā biju sevi nodevis. Varbūt nedrošība skatienā, izklaidība roku kustībā, sasprindzinātas pauzes vai arī kas cits, ko pamana tikai mīlestība, bet man vairs nekas cits neatlika, kā salti melot.
— Nesaprotu, — es teicu, — kāpēc «noticis»? Un kas?
Pēc tam es turpināju sarunu, vaicādams sev, vai tikai šī nav pēdējā reize, kad skatu šo daiļo, maigi sa- drūmušo seju, šīs skropstas, garas kā vakara ēnas uz zilo ezeru ūdeņiem, un muti, tik sirsnīgi smaidošu, un roku nervozo, dzīvo baltumu. «Tomēr nē», es domāju, «nē, nav pēdējā reize,» — un šī mierinājuma vienkāršība aizklāja nākotni.
— Rīt no rīta mēs būsim Heramā, — pirms gulētiešanas teica Vizija, — bet es nezin kādēļ esmu uztraukusies; viss šķiet tāds nedrošs, grīļīgs. — Viņa iesmējās. — Es dažreiz domāju, ka tev derētu citāda draudzene — dzīvespriecīga, vienkārša, darbīga un jautra meiča, nevis es.
— Es nevēlos dzīvespriecīgu, vienkāršu meiču, — es teicu, — un tādēļ tu aizmiedz. Es arī drīz likšos gulēt, tikai vēl izdomāšu rakstam virsrakstu.
Kad Vizija iemiga, es apsēdos, lai uzrakstītu vēstuli viņai, iemigušai, no manis, šeit pat līdzās sēdoša, un es iesāku ar vārdu «Ardievu». Nāves kandidātam tāda vēstule jāatstāj. Uzrakstījis es to iebāzu kabatā, kur to vajadzētu atrast gadījumā, ja tas viss beidzas man par ļaunu, un sāku domāt par nāvi.
Taču — ai, labvēlīgais mūžsenais alegorijas spēks! — nāve nostājās manā priekšā pazīstamo bildīšu veidā — nepavisam baismīga: dejojošs skelets ar garu izkapti rokās un tik veco, pazīstamo miroņ- galvas grimasi, ka es skaļi nožāvājos. Un tomēr mana atmošanās bija satraukuma pilna un spēja. Es uzlēcu kājās ar skaidru apziņu, kas mani sagaida, it kā es nemaz nebūtu gulējis. Augšā pārstāja skanēt sirēnas spalgais pūtiens — iluminatorā zibēja Heramas krasts; saule rotaļājās stiklā, un es klusi noskūpstīju aizmigušās Vizijas acis.
Viņa neatmodās. Atstājis uz galda zīmīti: «Drīz būšu atpakaļ, bet tu tikmēr savāc mantas un brauc uz viesnīcu,» — uzkāpu augšā uz gaišā klāja, kur pie kāpnēm sastapu niknumā sastingušo Guktasu. Viņa sekundanti stīvi palocījās pret mani, bet es palūdzu divus pasažierus, kuri pēc sejas man bija labāk iepatikuši, sev par lieciniekiem. Tie, abi apspriedušies, piekrita. Es kopā ar viņiem sēdos faetonā, un mēs devāmies uz Rieta birztalu, viņpus pilsētas. Mans pretinieks brauca pa priekšu, reizēm pagriezdamies atpakaļ. Viņa acis kā šāvienu uguns dzirksteļoja zem baltās platmales.
Rīts todien atausa sevišķi skaists. Savilcis pret debesīm no daudzkrāsainajiem rudenīgajiem mežiem visus spožuma un līksmes spēkus, viņš savienoja tos tālumā, virs vieglās kalnu zilgmes, liesmainajā saules diskā, ar kuru kā ar dārgu saktu bija sasprausts zemes tērps. No baltajiem akmeņiem dzeltenajos ceļa putekļos gulēja tumši zilas ēnas, nobirušās lapas visdažādākajās krāsu niansēs, sākot ar citrona dzeltenu un beidzot ar košu ķirškrāsu, klāja rasā zaigojošo zāli. Lāmu spoguļi, pār kuriem bija pārkrituši melni koku stumbri, deva apbrīnojami skaidrus atspulgus. Kā iko- nostasi krāšņā mirdzumā skuma birzis. Un dzidro debesu zilgā velve šķita rimta uz mūžiem.
Mani sekundanti runāja tikai par divkauju. Sērīgais tonis viņu balsis, kas tomēr neslēpa skatītāja ziņkāres alkatību, bija tik pretīgs, ka es klusēju un ļāvu viņiem apspriesties. Protams, es nebiju mierīgs. Vesela domu gāzma mani māca un apdullināja, radīdama skumjas. Kontrasts starp slepkavību un zilajām debesīm vērta mani par nepārvaramu barjeru starp šiem diviem krastiem, kur visi principi, tēli, satraukums un nojausma traucās kā haotisks ūdenskritums, kas nepazīst nekādus šķēršļus. Veltīgi es iznīcināju dažādos redzes punktus, no viena bojā ejas izauga desmitiem jaunu, un es biju bezspēcīgs, kā vienmēr, apturēt to cīņu, kā vienmēr, nevarēju novirzīt apziņu uz kādu vienkāršu lielumu; .pret savu gribu es domāju par tūkstošiem parādību, kas devušas cilvēcei vārdus: «Slepkavība» un «Debesis». Manā nelaimīgajā galvā patiesi noturēja sēdi bezveida rēgu parlaments, kas mocīja sirdi ar spriedumu kaismīgu straujumu. Ievilcis elpu tik dziļi, ka sānos ieskrēja dūrējs, es vaicāju sev: «Vai tev nāve ir pretīga? Tu esi ļoti, ļoti noguris…,» bet es nejutu sašutuma.
Un tad mēs piebraucām pie plašas noras un gājām katrs uz savu vietu, ko bija izvēlējušies sekundanti. Ar zināmu gandarījumu es pacēlu acu augstumā dārgo, smago Guktasa pistoli, paredzēdams, ka viņa paša lode var trāpīt sava īpašnieka pieri, un tēmēju droši, nevēlēdamies tēlot jēriņu. «Viens, divi, trīs!» — kliedza mans sekundants, kaklu izstiepis. Es izšāvu, tai pašā mirklī Guktasa rokā pazibēja pretšāviens, uz manām acīm uzkrita tumsas jums, un es uz ilgu laiku pazudu. Vēlāk man stāstīja, ka Guktass nomiris no brūces krūtīs, lai gan es viņam tēmēju galvā. No tā es spriežu, ka svešs ierocis vienmēr ir rūpīgi un vispusīgi jāpiešauj. Un tā, es uz laiku zaudēju apziņu.