Stāsti

V

Uz palodzes sēdēja cilvēks. Viņš raudzījās no trešā stāva lejup uz vakarīgo ielas drūzmu. Ekipāžu rīboņa tricināja gan māju, gan bruģi, gan cilvēku.

Cilvēks sēdēja ilgi, — kamēr jumtu melnie stūri sa­plūda ar nakts tumsu. Ielas ugunis lejā svaidīja dzī­vas ēnas; cilvēku ēnas steidzās cita citu panākt, zirga ēna ņirbināja kājas. Mazie ekipāžu lukturu plankumi joņoja pa bruģi. Melnā šķērsielas ala, pilna fantas­tisku, no logu ugunīm dzeltenu s.iluetu, ielas švīksto­ņas un trokšņa, atgādināja atkritumu bedri, kurā dzīvo žurkas un kuru apspīd lupatlaša sarūsējušais lukturis.

Cilvēks nolēca no palodzes, bet drīz vien atrada jaunu nodarbību. Viņš sāka ieslēgt un izslēgt elek­trību, cenzdamies skatienu notēmēt iepriekš nolūkotā punktā uz tapetēm; istaba iznira un nozuda, paklau­sīdama slēdža klikšķim. Cilvēku nomāca garlaicība.

Nevar ne iedomāties, ko viņš darītu vēlāk, ja visu vakaru paliktu viens. Pēdējā laikā viņš bija priecīgs, ja varēja palikt mājās, vadīt dienas bez jebkāda mērķa, bez rūpēm un izpriecām, bez interesantām do­mām un darba, raudzīties pa logu, pārcilāt vecas vēs­tules un ar tām norobežot sevi no tagadnes; nekas viņu nesaistīja, nekā viņam negribējās; viņam bija laba apetīte, ciešs miegs; viņa garīgais stāvoklis zi­nāmā mērā bija tāds kā cilvēkam, kurš žāvājas, pār­guris, no ķīniešu mīklu minēšanas un beidzot pametis šo nodarbību.

Tā nogurdina dzīve, un daudziem tā izpaužas no­gurums; dvēsele un miesa apmierinās ar niekiem, at­bildot visam ar blāvas vienaldzības grimasi. Enioks pārdomāja šo jautājumu un nāca pie secinājuma, ka viņš kļūst vecs. Taču arī tas viņam bija vienaldzīgi.

Pie durvīm klauvēja: vispirms klusi, tad stiprāk.

— Lūdzu, — teica Enioks.

Cilvēks, kas pārkāpa slieksni, durvis aiz sevis aiz­vērdams un galvu viegli noliekdams, palika stāvam

Enioka priekšā sasprindzinātu gaidu pozā. Enioks cieši paskatījās cilvēkā un atkapās kaktā; šo musku­ļaino seju ar mazo zodu un mazo muti aizmirst nebija viņa spēkos.

Ienācējs, stāvēdams pie durvīm, piepildīja ar sevi visu pasauli, un Enioks, grīļodamies no satrauktas džinkstoņas galvā, skaidri ieraudzīja šo seju tādu pašu, kāda tā bija sensenā pagātnē. Pirmajā mirklī sirds neizturēja, tā apstājās; stingdams un muls- dams, ne vārda nebilzdams, Enioks berzēja rokas.

Gnors skaļi uzelpoja.

— Tas esat jūs, — viņš dobji sacīja. — Jūs, Eniok. Redziet nu, ka atkal tiekamies. Man prieks par to.

Divi cilvēki, viens pretim otram stāvēdami, skumīgi bālēja un sakniebtām lūpām smaidīja.

— Izkūlies! — kliedza Enioks.

Tas bija ievainotā sāpju kliedziens. Viņš no visa spēka trieca duri galdā, sasizdams roku; saņēmis vi­sus gribas spēkus, viņš, cik nu varēja, apvaldīja pa­sprukušos nervus un izslējās. Dusmas viņā vārīties vārījās.

— Tas esat jūs! — tīksminādamies atkārtoja Gnors. — Jūs. Visā savā godībā, no galvas līdz papēžiem. Klusējiet. Astoņus gadus esmu gaidījis tikšanos. — Viņa nervozo, saniknoto seju raustīja krampji. — Vai jūs mani gaidījāt?

— Nē. — Enioks piegāja Gnoram klāt. — Vai zi­nāt, tā ir katastrofa. — Iegrožojis bailes, viņš pēkšņi pārvērtās un kļuva tāds pats kā vienmēr. — Es me­loju. Es ļoti priecājos, jūs redzot, Gnor.

Gnors iesmējās.

— Eniok, diez vai jūs par mani priecājaties. Daudz, pārāk daudz jūtu un domu saceļas dvēselē … Ja es varētu to visu uzreiz uzgāzt uz jūsu galvas! Diezgan kliegts. Esmu apklusis.

Viņš bridi klusēja; baismīgs miers, kas bija līdzīgs strādājoša tvaika katla ārējam nekustīgumam, deva viņam spēku runāt tālāk.

— Eniok, — teica Gnors, — turpināsim mūsu spēli.

— Es dzīvoju viesnīcā. — Enioks paraustīja plecus, it kā nožēlodams. — Nav ērti traucēt kaimiņus. Šā­vieni nav visai populāra mūzika. Tomēr mēs, protams, kaut ko izdomāsim.

Gnors neatbildēja; galvu nodūris, viņš domāja par to, ka var no šejienes dzīvs neiziet. «Toties man būs līdz galam taisnība, un Karmena par to uzzinās. Svina graudiņš dos jēgu visiem maniem astoņiem ga­diem kā pielikts punkts.»

Enioks ilgi viņā lūkojās. Ziņkārība ir neiznīcināma.

— Kā jūs?… — Enioks gribēja pajautāt.

Gnors viņu pārtrauca:

— Vai nav vienalga? Esmu šeit. Bet jūs — kā jūs aizbāzāt mutes?

— Nauda, — Enioks strupi pateica.

— Jūs manās acīs esat briesmīgs, — ierunājās Gnors. — Es varbūt pašreiz izskatos mierīgs, bet man jūsu tuvumā nav iespējams elpot; gaiss, ko jūs elpo­jat, man pretīgs. Jūs man esat kas vairāk nekā ienaid­nieks — jūs esat manas šausmas. Varat raudzīties manī, cik vien jums tīk. Es neesmu no tiem, kuri piedod.

— Kādēļ piedot? — teica Enioks. — Esmu vien­mēr gatavs samaksāt. Vārdi tagad ir bezspēcīgi. Mūs sagrābusi viesuļvētra. Kuram nesašķaidīs pieri, tam būs taisnība.

Mazliet drebošiem pirkstiem viņš aizpīpēja cigāru un spēcīgi ievilka, kāri dūmus rīdams.

— Metīsim kauliņus.

Enioks pamāja ar galvu, piezvanīja un teica sulai­nim:

— Vīnu, cigārus un kārtis.

Gnors apsēdās pie galda; smags stingums piesais­tīja viņu pie krēsla; viņš sēdēja ilgi, galvu nokāris, rokas starp ceļgaliem sažņaudzis, pūlēdamies iztēlot, kā viss notiks; pie viņa elkoņa nošķindēja paplāte; Enioks atgāja no loga.

— Darīsim visu, kā pienākas, — viņš teica, balsi nepaceļot. — Šis vīns ir vecāks par jums, Gnor: jūs nīkāt mežos, skūpstījāt Karmenu, mācījāties un pie­dzimāt, bet tas jau gulēja pagrabā. — Viņš ielēja sev un Gnoram, pūlēdamies neizšļakstināt. — Mēs, Gnor, mīlam vienu sievieti. Viņa izvēlējusies jūs, bet manas kaislības šī iemesla dēļ izauga drausmīgos apmēros. Un tas varbūt ir mans attaisnojums. Bet jūs rīkojāties.

— Eniok, — ierunājās Gnors, — tikai tagad man ienāca prātā, ka citos apstākļos mēs varbūt nebūtu ienaidnieki. Bet tas tāpat starp citu. Man vajadzīga taisnība. Asaras un asinis kāpj galvā, iedomājoties, ko esmu pārcietis. Tomēr pārcietis — paldies dievam, un lieku dzīvību pret dzīvību. Man atkal ir ar ko riskēt,— ne jūsu vainas dēļ. Man ir laba tiesa sirmu matu, bet nav vēl pat trīsdesmit gadu. Esmu jūs meklējis neat­laidīgi un ilgi, strādādams kā zirgs, lai sagādātu naudu, braukājot no pilsētas uz pilsētu. Jūs rādījāties man sapņos. Jūs un Karmena.

Enioks apsēdās viņam pretim; kreisajā rokā turē­dams glāzi, viņš ar labo attaisīja kāršu komplektu.

— Melnā lai atbild par visu.

— Labi. — Gnors pastiepa roku. — Ļaujiet man iesākt. Bet pirms tam es iedzeršu.

Paņēmis glāzi, viņš malkodams pavilka kārti. Eni­oks aizkavēja viņa roku, teikdams:

— Kārtis nav sajauktas.

Viņš sāka tās jaukt, jauca ilgi, pēc tam vēdeklī iz­lika uz galda, ar mugurām augšup.

— Ja vēlaties pirmais, lūdzu.

Gnors paņēma kārti nedomādams — pirmo, kas gadījās pa rokai.

— Ņemiet jūs.

Enioks izvilka no vidus, gribēja paskatīties, bet pār­domāja un paraudzījās uz partneri. Viņu skatieni sa­stapās. Kā viens, tā otrs roku turēja uz kārts. Pacelt to nebija tik viegli. Enioka pirksti neklausīja. Viņš piespieda tiem paklausīt un izsvieda sirds dūzi. Sar­kanā acs spīguļoja kā zibens — vienam līksmi, otram drūmi.

— Kārava sešacis, — teica Gnors, atklādams sa­vējo. — Sāksim no jauna.

— Tas tikpat kā dubultšāviens. — Enioks pavici­nāja pirkstus virs komplekta un vilcinādamies pa­ņēma malējo.

— Tā atradās viņējai līdzās, — teica Gnors, — tā būs manējā.

— Sirdis un kāravi mirguļo jūsu acīs, — teica Eni­oks, — pīķi — manējās. — Viņš nomierinājās, pirmā kārts bija briesmīgāka, bet kaut kur dvēseles dziļu­mos viņš juta, ka viss beigsies viņam par ļaunu — Atklājiet vispirms jūs, man gribas pavilcināt prieku.

Gnors pacēla roku, parādīja sirds kalpu un nometa to uz galda. Kakls viņam konvulsīvi sažņaudzās, tomēr viņš savaldījās, tikai acīs spīdēja jautrība, dī­vaina, šaušalīga.

— Tā arī ir, — teica Enioks, — mana kārts ir smaga; nojauta, šķiet, nevils. Pīķa divacis.

Viņš to saplēsa sīkos gabaliņos un uzsvieda gaisā; baltas grīstītes virpuļodamas krita lejup un noklāja .galdu nevienādiem raibumiem.

— Nāve divacim, — sacīja Enioks, — nāve arī man.

Gnors cieši paskatījās viņā, piecēlās un uzlika ce­puri. Viņa sirds nejuta žēluma, taču otra tuvā nāve radīja nelāgu sajūtu. Viņš stiprināja sevi ar atmiņām; bālās izmisuma dienas, kas izcēlās no Ašas kapa, ielenca Gnoru draudīgā lokā; viņam taisnība.

— Eniok, — Gnors piesardzīgi iesāka, — es esmu laimējis un aizeju. Norēķinieties ar likteni bez manis. Tikai man ir viens lūgums: pasakiet, kādēļ mēs visi trīs bijām pamodušies tai dienā, kad jūs acīmredzot manu likteni jau bijāt izlēmis? Varat arī neatbildēt, es neuzstāju.

— Sakarā ar puķi no Vankuveras, — pēc īsas vil­cināšanās atbildēja Enioks, ņemdams trešo cigāru. — Sniegšu jums kaut ko līdzīgu mazai grēksūdzei. Es biju atvedis puķi. Neatceros tās nosaukumu. Ne­liela, zaļa puķīte ar brūnām putekšnīcām. Vainadziņš atveras katru rītu, bet ap vienpadsmitiem sakļaujas. Iepriekšējā vakarā es teicu tai, kuru vēl arvien mīlu: «Piecelieties agri, es jums parādīšu augu valsts un­tumu.» Jūs jau, Gnor, Karmenu pazīstat, viņai grūti nākas atteikt otram cilvēkam mazu prieku. Turklāt tas taču patiešām interesanti. Tai rītā viņa pati bija kā ziediņš. Mēs izgājām uz terases. Es nesu kasti ar augu. Vainadziņš, līdzīgs sisenim, lēnām atvēra zied­lapiņas. Tās izlīdzinājās, saspringa, un ziediņš sāka vējā šūpoties. Tas nebija diezin cik skaists, bet oriģi­nāls. Karmena lūkojās un smaidīja. «Elpo,» viņa teica, «tik sīciņš.» Tad es saņēmu viņas roku un pateicu to, kas jau ilgu laiku mani bija mocījis. Pateicu, ka mīlu viņu. Viņa nosarka, raudzīdamās man tieši acīs un noliedzoši purināja galvu. Viņas seja pauda daudz vairāk nekā ierastais vārds «nē», pie kura sievietes gan mani nebija radinājušas. «Nē,» viņa ledaini sa­cīja, «tas nav iespējams. Ardievu.» Kādu brīdi viņa stāvēja, domās iegrimusi, tad aizgāja dārzā. Es viņu panācu slims aiz bēdām un pats neapjaudu, ko viņai sarunāju. «Atjēdzieties,» viņa sacīja. Nevaldīdams savus kaislību uzplūdus, es apskāvu viņu un noskūp­stīju. Viņa sastinga. Es piespiedu viņu sev pie krūtīm un noskūpstīju uz lūpām, taču tai pašā mirklī viņa atguva spēkus, iekliedzās un izrāvās. Tā tas bija. Es varēju tikai atriebties — jums. Es atriebos. Varat būt pārliecināts: ja jums būtu gadījusies melnā, es jums ceļā nestātos.

— Es to zinu, — mierīgi iebilda Gnors. — Abiem mums zem saules nav vietas. Ardievu.

Bērnišķīgais cilvēkā mājo līdz sirmam vecumam. Enioks ar skatienu apstādināja Gnoru un aizstājās durvīm priekšā.

— Jūs, — viņš patmīlīgi sacīja, — jūs, lokanais cil­vēcības tērauds, atcerieties, ka jums bija cienīgs pre­tinieks.

— Tas tiesa, — Gnors dzestri atbildēja, — ar divām lietām, ar pļauku un rokasspiedienu, es jūs izteiktu pilnīgi. Zināmu iemeslu dēļ es pirmo jums nedošu. Saņemiet otro.

Viņi pasniedza viens otram roku, saspiezdami pirk­stus. Tas bija savāds, ļauns un mēms divu stipru ienaidnieku rokasspiediens.

Viņu pēdējos skatienus aprāva durvis, ko bija aiz­vēris Gnors. Enioks nokāra galvu.

•— Es palieku ar tādu sajūtu, — viņš čukstēja, — kā pēc trokšņainas, galvu reibinošas, draudīgi skaistas balles. Tā vilkusies ilgi, un visi noguruši. Viesi izklī­duši, saimnieks palicis viens pats. Cita pēc citas no­dziest sveces, iestājas tumsa.

Viņš piegāja pie galda, kārtis izsvaidīdams, samek­lēja revolveri un ar stobra galu paberzēja deniņus. Saltā tērauda pieskāriens pie kvēlojošās ādas bija gandrīz vai patīkams. Pēc tam viņš sāka atcerēties dzīvi un brīnījās: viss tajā šķita senatnīgs un muļķīgs.

— Es varētu viņu apmānīt, — sacīja Enioks, — taču neesmu radis klaiņot un slēpties. Bet tas būtu neizbēgami. Un kam tas vajadzīgs? Esmu no dzīves guvis visu, ko vēlējies, izņemot vienu. Un ar šo «vienu» esmu lauzis sprandu. Nē, viss ir iznācis kaut kā pilnīgi likumsakarīgi un impozanti… Muļķīga nāve, — turpināja Enioks, grozīdams revolvera ma­gazīnu. — Nav interesanti mirt tā no šāviena. Es varu kaut ko izgudrot. Tikai nezinu — ko. Jāpastaigā.

Viņš ātri apģērbās, izgāja laukā un sāka klaiņot pa ielām. Aborigēnu kvartālos dega eļļas lukturi no sarkana un zila papīra; smirdēja eļļas degums, atkri­tumi, kvēpaini putekļi. Ieliņas pildīja lipīga tumsa; klaudzēja kādi rokas ratiņi; fantastiskos tempļu ap­veidos spīdēja retas uguntiņas. Uz bruģa, kas bija piemētāts ar augļu mizām, salmiem un avīžu driskām, ielu laternu pakājē krita gaismas diski; šurp un turp šaudījās garāmgājēji; lēnā gaitā soļoja liela auguma sievietes līdz acīm aizsegtām sejām; viņu melnās, ar valgu blāvumu aizmiglotās acis aicināja pie nodris­kātām mašām, pūlīša kailu bērneļu un netīra ģimenes gaiļa, kas glaudīja bārdu pie apelsīnu ūdens glāzes.

Enioks slāja, aprazdams ar domu par tuvo nāvi. Aiz stūra atskanēja melanholiski iezemiešu bungu vaidi, spalgi radziņu kaucieni: šī ellišķīgā mūzika pavadīja reliģisko nakts procesiju. Tūdaļ no kādas vecas mājas aizmugures sāka birtin birt sablīvējies pūlis; pa priekšu, vaibstīdamies un nūjaš vicinādami, klunku- roja plānprātiņi; sāņus cilpoja puišeļu bars; garu, ar griezumiem izrotātu nūju galos šūpojās lukturi, svēto attēli, saknūpuši tumši elki, kas izskatījās pēc nokaiti­nātiem mazuļiem mātes klēpī; tiem apkārt drūzmējās vāji apgaismota galvu jūra raudot un vaimanājot, spīdēja blāvs koka apzeltījums; metāla karogi, cits citam pieskardamies, strinkšķēja un žvadzēja.

Enioks apstājās un pavīpsnāja; viņam iešāvās prātā pārgalvīga doma. Nolēmis mirt ar troksni, viņš ar acīm sameklēja viscienīgāko večuku, kas bija apkārts ar grabuļiem. Večukam bija barga, lūgsnas saviļņota seja. Enioks iesmējās; smagi sirds pārsitieni uz brīdi apgrūtināja elpošanu; pēc tam, juzdams, ka sairst sai­tes ar dzīvi un baismīga tumsa reibina galvu, viņš metās pūļa vidū.

Procesija apstājās. Enioku no visām pusēm grūs­tīja melnīgsnēji pleci; karsta elpa, sviedru un vaska smārds viņu apdullināja, viņš sagrīļojās, bet nepa­krita, pacēla rokas un, večukam no rokām izrautu elku skurinādams, kliedza cik spēka:

— Dancotāji, kailie pērtiķi! Spļaujiet virsū saviem koka klucīšiem! Jūs esat ļoti jokaini, bet man tas ap­nicis!

Nikns rēciens uzbudināja viņu; jau afekta stāvoklī, vairs neapjauzdams, ko dara, viņš svieda elku pir­majā, niknumā savaikstītajā brūnajā sejā. Māla dievs, saskāries ar bruģi, sašķīda lauskās. Tai pašā brīdī trieciens sejā nogāza Enioku gar zemi; pār viņu no­šalca niknuma brāzma; viņa ķermenis noraustījās un izstiepās. '

Saņemdams fanātiķu pēdējos, nāvīgos triecienus, Enioks, asiņaino galvu ar rokām aptvēris, skaidri iz­dzirda it kā no tālienes plūstošu balsi. Sī balss atkār­toja viņa paša nesen teiktos vārdus:

«Balle beigusies, viesi izklīduši, saimnieks paliek viens. Un tumsa ietin zāli.»