Stāsti

V

— Es tūlīt atnākšu, — teica sulainis, pamanījis, ka Ajans iet viņam nopakaļ. — Pagaidiet.

— Vai tas nav vienalga? — Ajans iebilda. — Sa­tikt viņu taču vajag man, ne jums.

Sulainis saknieba lūpas. Viņa skatiens pauda saltu augstprātību un nicinājumu.

— Ja jūs nejokojat, — viņš sacīja, — bet esat tikai izklaidīgs, tad palūdziet man paskaidrojumu. Seit visi gaida. Un ja tiks izteikta vēlēšanās jūs pieņemt — jo labāk.

— Man šinīs lietās maza saprašana, — Ajans pa­smaidīja. — Ejiet, ja tas nepieciešams, taču man nav laika.

Viņš izturēja vēl vienu šāvienu, kas nāca no izbrīna pilnām, lieliski izdresētām sulaiņa acīm, un apsēdās kaktā. Gaidīšana viņu nomāca, viņam pārskrēja dīvai­nas trīsas; ziņkārība, klusa piesardzība, noslēpumi, kauns un dusmas, izklaidība un skaudra sasprin- gtība — tas viss rūga viņa galvā kā vīns.

Viņš bija viens gaišajā tukšajā istabā. Daudzkrā­sainais stikla kupols, caur kuru iepiūda iekšā dienas gaisma, priekšmetu dabisko nokrāsu vērta mazliet ci­tādu; šķita, ka caur kupolu birtu smalki krāsaini putekļi. Pulētas sidrabainā, skābarža mēbeles bija izvietotas gar sienām, sienas tapsētas ar gaišzilu puķainu drānu, bet puķes uz gaišzilā fona plaši izple­tušas savas lapas ar smailiem galiem. Grīda — mo­zaīkas, melnām un sārtām arabeskām. Lielajā, plaši atvērtajā pusapaļajā logā mirdzēja debesis, caur dārza kuplo zaļumu varēja redzēt saplaisājušas mūra sienas malu.

Tas viss bija jauns, interesants un prasījās pēc sa­līdzinājuma. Lielākais «Degļa» greznums atradās kopkajītē, kur bija novietoti zagti bronzas svečturi un dažas ķīniešu lādītes,'kurās šad un tad mēdza iemest cigāru galus. Ajanam' izlauzās nepacietīga nopūta, viņa acis, kas bija pievērstas portjerām, pauda mo­košu nepacietību. Doma, ka viņu varētu nepieņemt, šķita briesmīga. Klusums satrauca.

Laiks ritēja, neviens nerādījās; Ajana sasprindzi­nājums bija sasniedzis tādu pakāpi, kad mazākais klusuma traucēklis, mazākais troksnītis nes atvieglo­jumu. Viņš viegli piedauzīja ar kāju pret grīdu, pēc tam ieklepojās. Viņa galvā jaucās visdažādākie minē­jumi. Vispirms viņam iešāvās prātā, ka cilvēks, kurš solījās par viņu ziņot, nebūs bijis mājinieks un, viņu izjokojis, mierīgā garā aizgājis prom. Sī doma viņu vai traku padarīja. Tālāk viņš prātoja, vai nebūs noti­kusi kāda nelaime. Cilvēks ar spožajām pogām varēja, piemēram, pakrist, sasist galvu, zaudēt samaņu. Bei­dzot vēl viens pieņēmums, kas iegrūda Ajana iztēli visādu iespējamību jūklī un kā zibens spēriens uzrāva viņu kājās: viņš iekritis slazdā. Spožās pogas aizgā­jušas pēc policijas. Tikai kā viņi varēja zināt, kas viņš tāds ir?

Vispār, prātot vairs nebija laika. Ajans izņēma re­volveri, uzlika pirkstu uz mēlītes un klusiem, zaglī­giem soļiem piegāja pie durvīm. Sejā kvēloja sašu­tums; iespējams, ka sulaiņa parādīšanās šai mirklī nozīmētu viņam galīgu norēķināšanos ar dzīvi šai pasaulē. Atrāvis portjeru, Ajans ieraudzīja zāli, kas viņam šķita kā liels laukums; zāles viņā galā bija redzamas durvis; caur milzīgajiem logiem plūda dzīvespriecīgs saules zelts un caurstrāvoja gaišo tuk­šumu.

Tagad nu, cik vien ātri iespējams, vajadzēja izpildīt savu uzdevumu un manīties prom. Nekas Ajanu ne­traucēja sameklēt jaunkundzi, nodot viņai svarīno sainīti un glābt savu ādu, ārkārtējā gadījumā pat lais­ties pa logu. Ja viņam stāsies ceļā, viņš kausies. Ajans apņēmīgi atrāva portjeru un straujā gaitā de­vās uz priekšu; tukšajā telpā viņa jūrnieka zābaki dobji klaudzēja; aiz satraukuma viņš sīkumus pat lāga neatšķīra: zāle un tās iekārta saplūda vienā lielā neredzētā stikla, griezumu un zelta raibumā.

Divi reizes viņam paslīdēja kāja. Tas tikko neat­grieza pie iepriekšējām domām, ka spožās pogas sa- triekušas sev galvu. Nākamajā mirklī, nezkur radies, kur ne, no kakta viņam pretī iznāca jauns, vingrs cilvēks, vēja appūstu seju, dzedrām platām acīm; ģēr­bies viņš bija ādas biksēs, blūzē un apjozies ar raibu jostu. Ajans izstiepa revolveri, to pašu darīja arī cil­vēks, kas bez trokšņa virzījās viņam pretī; un tā nu viņi pāris mirkļu stāvēja, kamēr Ajans saskatīja spo­guli. Apjucis un sasarcis viņš sāka raudzīties pēc dur­vīm, bet tās bija slēptas, visas sienas šķita vienādas, acis žilba, no zeltītiem ietvariem raudzījās stingi greznu sieviešu smaidi. Ajans sāka virzīties gar sienu — viņa acu priekšā pamirdzēja sprauga; viņš pastiepa roku — tur bija durvis, kas, viegli pastumtas, bez trokšņa atvērās.

Ajans gandrīz vai skriešus skrēja — viss bija tukšs, nekādu dzīvības zīmju. Viņš traucās no vienas istabas otrā. Trakais uzbudinājums viesa viņa smadzenēs jucekli un neskaidrību. Viņš neapstājās. Tikai vienu reizi, pārsteigts par dīvaino skatu: uz milzīgas melni pulētas kastes malas bija rindā saliktas baltas un melnas kaula nūjiņas, viņš gribēja tās paņemt, bet tās izslīdēja no pirkstiem, un negaidīti noskanēja sku­mīgs zvans. Ajans dusmīgi atrāva roku un trīcēdams ieklausījās: zvans apklusa. Tas bija neizprotami.

Šis pilnīga apstulbuma, izbrīna, baismīgas vientulī­bas mirklis izraisīja viņa dvēselē trulas sāpes. Viņš izdrāzās mazā gaitenītī, izskrēja saules pielietajā stikla galerijā, atvēra vēl vienas durvis un apstājās, sastinga aiz pārsteiguma, sirds vai pamira, un ap­trūka elpas.