Stāsti

II

Ienācējs tik krasi atšķīrās no trim afrikāņu snobiem ar skaistumu, spēcīgo augumu, bērnišķīgas paļā­vības mirdzumu nopietnajās acīs, ka neviens nevarētu iedomāties viņam ko ļaunu nodarīt. Viņam bija lielas un smagas rokas, karavīra stāja, vientieša seja. Viņš bija ģērbies lētā kokvilnas uzvalkā un lieliskos zāba­kos. Blūzi izspīlējis revolvera spals. Viņa platmale, pie kuras platās malas pakausī bija piešūts balts la­kats, izskatījās kā telts, kurā mājo milzis. Viņš maz runāja un jauki māja ar galvu it kā kopā ar visu pa­sauli, kas ar interesi viņā klausās. īsi sakot, kad viņš ienāca, gribējās noiet maliņā.

Konseils, viegli pašūpojis kāju, paraudzījās kalsnajā, izvairīgi smaidošajā Harta sejā; Harts uzmeta ska­tienu Konseila marmorbaltajai pierei "un zilajām acīm; pēc tam abi samirkšķinājās ar melno, žultaini nikno Veberu; un Vebers savukārt caur brillēm uzmeta vi­ņiem vissmalkāko šautru; un tad visi sāka sarunā­ties.

Pirms dažām dienām Stils sēdēja, dzēra un runājās ar viņiem, un viņi to pazina. Tā bija iekšēju, saltu smieklu pilna saruna, ar mazliet naivu ticību visam, kas pārsteidz un piesaista uzmanību. Taču Stils pat nenojauta, ka viņu izjoko.

— Tas ir viņš, — sacīja Konseils.

— Cilvēks no miglāja, — izmeta Harts.

— Miglājā, — izlaboja Vebers.

— Noslēpumu malas meklējumos.

— Vai arī ceturtās dimensijas meklējumos.

— Nē, tas ir retumu meklētājs, — paziņoja Harts.

— Ko viņš toreiz runāja par mežu? — vaicāja Vebers.

Konseils, parodēdams Stilu, kā zirņus nobēra:

— Sai milzīgajā mežā, kas iestiepjas kontinentā ka- das tūkstoš jūdzes, droši vien slēpjas ķēniņa Zāla­mana raktuves, Seherezadas pasakas un tūkstošiem lietu, kas gaida atklājumus.

— Pieņemsim, — teica Harts, uzliedams konjaku mušai, ko jau bija apskurbinājusi uz galda nolijusī vīna lāse, — pieņemsim, ka tā nu gluži viņš neteica. Viņa doma toreiz izskanēja nenoteikti. Bet tās būtība bija tāda: «šai meža okeānā jābūt vislielāko un vis­pārsteidzošāko nezināmo iespaidu centram, kādam no vienas vietas izbārstītu iespaidu Himalajam». Un ja viņš zinātu, kā šo zenītu atrast, viņš dotos turp.

— Nu lūk, kāds dīvains noskaņojums Kordon- brinā, — teica Konseils, — un bagāts materiāls spēlei. Pamēģināsim šo cilvēku.

— Kādā veidā?

— To lietiņu esmu pārdomājis. Tāpat, kā jau daudz­reiz esam to darījuši. Man šķiet, ka es to izklāstīšu diezgan izturēti. Jums tikai uz katru vaicājošu skatienu sakarā ar materiālu jāatbild «jā».

— Labi, — Vebers un Harts piekrita.

— Ehē! — Konseils bez vilcināšanās uzsauca. — Stil! Apsēdieties pie mums.

Stils, kas sarunājās ar bufetnieku, pagriezās un piegāja pie kompānijas. Viņam tika pasniegts krēsls.