Stāsti

i

pusdienlaikā Matisens Peds, kā aizvien, aiz- slāja uz zemesraga smilšu pauguriem. No viņa spal­vainās paduses bija izslējušies mirguļojoši pudeļu kakli, kas uz katra līko kāju soļa cits pēc cita skumīgi piešķindināja, it kā tiem savu saturu būtu lemts liet nevis virtuoza tēraudstiprajā vēderā, bet zīdaiņa kus­lajās iekšās.

Ar Pedu bija noticis tas pats, kas notiek ar dau­dziem negaušām, ja viņiem ķermeņa uzbūves un nervu trūkuma ziņā ir kaut vai attāla līdzība ar sugas bulli: viņš bija nonācis dzeršanas varā. Visstiprākie dzē­rieni, kas spēja kā pistoles šāviens notriekt gar zemi jebkuru gvardu, viņa ar spirtu pārsātināto organismu skāra tikai kā viegla vēsmiņa statuju. Kamēr šoneris slamstīja pa arhipelāgu, viņš patiešām bija visnelai­mīgākais cilvēks pasaulē — šis vecais jūras laupītājs, kas nāvei acīs skatījies tik daudz reižu, cik granāt- ābolā sēkliņu.

Tiklīdz «Deglis uz pulvera» noenkurojās pie šau­ruma krastiem, pēc dabas attapīgais Peds prata ar godu izķepuroties no sarežģītas situācijas. Katru dien­vidu, sēdēdams sakaitušajās kāpu smiltīs un tveicē­dams iekšas ar tērauda troses stipruma rumu, bet ār­pusi — ar smiltīm un sauli, kas uzkarsētajos spirta tvaikos vārīja smadzenes kā pupas eļļā, Peds nonāca uzbudinājuma stāvoklī, kas bija tuvs noreibumam.

Ar šo izgudrojumu viņš lepojās laikam gan ne ma­zāk kā ar nosaukumu, ko bija devis savam šonerim. Senāk kuģis bija piederējis privātai akciju sabiedrībai un tā vārds bijis «Regīna»; Peds, ar noslieci uz nik­numu pat vārdos, domās pārcilāja visus šaušalīgos nosaukumus un, lai gan viņam bija trakulīga iztēle, neko satriecošāku par «Degli uz pulvera» izdomāt nevarēja.

Svilinoša saules versme sveilēja zemi, sakaitušo bālo debesu sausais virmojums neciešami spieda acis. Peds atpogāja blūzi, apsēdās smiltīs un ķērās pie da­rāmā, tas ir, iztukšoja pudeli, tās dibenu gaisā izslējis.

Spirts iedarbojās gausi. Pirmie malki Pedam šķita kā remdens ūdens, kam piemesti novadējušies pipari, bet nākamajai porcijai bija solīdāks iedarbības spēks; to varēja salīdzināt ar svelmaina vēja brāzmu, kas apsvilina sniega kupenu. Tas tomēr nevilkās ilgi. Šausmīgi normālais stāvoklis saērcināja viņā nepa­cietību. Viņš papurināja galvu, noslaucīja sasvīdušo seju un izvilka ellišķīgu džina, viskija un konjaka maisījumu, kas bija uzliets ingvēra sēkliņām.

Pēc dažiem pamatīgiem malkiem no tumša plakana trauka Pedam radās tāda sajūta, it kā viņš sēdētu tvaika katlā vai kurtuvē. Smiltis bez žēlastības dedzi­nāja miesu caur ādas biksēm, debesis meta uz galvas nokaitētas plātes, katrs trieciens noblinkstēja ausīs kā liela gonga sitiens; neredzamas atsperes sāka at- rist smadzenēs, kas no tādas dzeršanas kvēloja kā dzirksteļu spieti, kuri lēkāja smiltīs un līča tirkīzā; tālais jūras apvārsnis šūpojās tāpat kā Peds reibumā; tā krampjainās kustības šķita kā milzīgu debess žokļu vēzieni.

Gandrīz jau piedzēries, Peds atzinīgi īdēja, pūlēda­mies uzvilkt meldiņu, bet, izņemot gārdzošu rēkoņu, nekas cits laukā nenāca no viņa iekaisušās rīkles, kurā meldija pajuka kā miežu maize. Un tomēr viņš izjuta mānīgu dzērāja laimi, sapņainu lāča svētlai- mību, kurš no saskaldīta celma velk laukā plerkšķošu noti.

Tā tas turpinājās apmēram stundu, kamēr sarkans mākonis pietuvojās Peda rīklei, atgādinādams, ka laiks doties gulēt. Pārvarējis galvas reiboņu, vecais pagrieza savu sarkano pinkaino seju pret līci. Pašā ūdens malā divi matroži darvoja kuteri; cēlās dūmu mākonītis, maigs kā gaišzils plīvurs; uz šonera netīrā borta plivinājās izžauta veļa. Starp šoneri un krastu pletās saulaina jūras josla.

Jautrs, izsautējies kā apīnis kublā, Peds grīļoda­mies, kājas nedroši likdams, sāka kustēties. Viņa sejā tai pašā brīdī parādījās visdziļākais izbrīns: gaiss kļuva blāvs, pelēks, debesīs izlija asinis, un visu ietina šaušalīga mēma tumsa.

Krietnas spirta porcijas pieveikts un saules dūriena trāpīts, Peds smagi nogāzās uz mutes.

«Joki mazi!» viņš pats sev sacītu, ja būtu laiks par to padomāt. Viņa galvā vēl kādu laiku drūzmējās mastu mežs, fantastiski raksti, atsevišķi vārdi, nedzīvi kā viņš pats, bet drīz viss izbeidzās. Peds spēcīgi krāca, un tas tad arī bija pēdējais. Matroži, pieskrē­juši pie kapteiņa, ar šausmām ieraudzīja nēģeri: Peda seja bija melna kā čuguns, pat kakls kļuva zilgani melns no asinīm, kas 'bija izplūdušas zem ādas.

— Atstājis šo krastu! — iesaucās garmatainais Ro- deks, rosīdamies apkārt Pedam. — Džener, tu nāc šurp, bet tu, Sigbij, ņem viņu aiz kājām. Ko, nevar pacelt? Vai es neteicu, ka viņš sver vismaz desmit pudu!

— Rodek, — sacīja Dženers, satraukts kasīdams ausi, — aizej, atnes divas nūjas un spaini ūdens. Var­būt, ka viņš vēl dzīvs. Bet ja viņš patiešām atdevis galus, uzliksim uz nūjām un tā aiznesīsim līdz ku­terim.

— Pavisam nelaikā, — murmināja Sigbijs. — Taču gatavojāmies rīt izbraukt. Tas man nepavisam nepa­tīk. Puiši tagad sakausies. Tā vienmēr iznāk, — viņš nobeidza, nikni piecirzdams kāju, — kad dod vaļu savai mežonīgajai fantāzijai un neievēro paša velna noteikto kārtību: ja gribi piedzerties, tad sēdi zem jumta pie galda, kā godīgam jūrniekam pieklājas!