Stāsti

IV

Pagāja divi gadi, un Konseils pa šo laiku bija apce­ļojis vēl daudzas vietas, vērodams dzīves daudzvei­dību, un pastāvīgi mēģinājis iejaukties ar savām zob­galībām tās galvu reibinošajā lidojumā. Taču beidzot arī tas viņu nogurdināja. Tad viņš atgriezās mājās

pie vientulības sīvās baudas bez Dezesenta estētiska­jām konvulsijām, bet ar saltu, pašam neapzināma tukšuma īgnumu.

Pa to laiku atdzima un lūza sirdis, dunēja pasaule; un šinī dunoņā varēja saklausīt vienmērīgu soļu troksni. Tie apklusa pie Konseila mājas parādes dur­vīm; un tad viņš saņēma vizītkarti, kas atgādināja Kordonbrinu.

— Es pieņemu, — pēc īsa klusuma brīža sacīja Konseils, juzdams līdz ar smalkām nepatikšanām, kā­dās nonācis, dzīvinošu un saasinātu ziņkārību. — Lai ienāk Stils.

Sī sastapšanās notika desmit asu atstatumā milzīgā zālē, kuras sidrabainā gaisma ar visu savu caurspī­dīgo masu, šķita, apstādināja Stilu uz sliekšņa. Tā viņš kādu brīdi stāvēja, ielūkodamies mājastēva no­slēgtajā sejā. Šinī mirklī abi juta, ka atkalredzēšanās ir neizbēgama, pēc tam strauji gāja viens otram pretī.

— Kordonbrinā, — Konseils laipni sacīja, — jūs pazudāt, un es aizbraucu, neuzdāvinājis jums Morada gravīru, ko es gribēju izdarīt. Tā ir jūsu gaumē — man jums jāsaka, ka fantastiskā Saturna ainava, kas tajā attēlota, uzvēdī visuma noslēpumu elpu.

— Jā, — Stils pasmaidīja. — Kā redzat, es jūsu adresi atcerējos. Biju to pierakstījis. Esmu atnācis pateikt, ;ka biju Tuksneša sirdī un ieguvu tikpat daudz kā Pelegrins, pat vairāk, jo es tur dzīvoju.

— Esmu vainīgs, — Konseils dzedri sacīja, — taču mani vārdi ir mana darīšana, un es par tiem atbildu. Esmu jūsu rīcībā, Stil.

Stils smiedamies saņēma viņa bezkaislīgo roku, pa­cēla to un papliķēja.

— Nē taču, — viņš iesaucās, — tas nav tas. Jūs nesapratāt. Es izveidoju Tuksneša sirdi. Es! Es to neatradu, jo tās tur, protams, nebija, un sapratu, ka jūs jokojāt. Taču joks bija skaists. Par kaut ko tādu kādreiz ari es biju sapņojis. Jā, es vienmēr esmu mīlē­jis atklājumus, kas saviļņo sirdi kā skaista dziesma. Mani sauca par savādnieku — lai. Atzīstos, es šaus­mīgi apskaudu Pelegrinu un tādēļ devos viens, lai nonāktu tādos pašos apstākļos kā viņš. Jā, viens mē­nesis ceļa man parādīja, kas ir šis mežs. Bads un slāpes … viens … desmit dienas drudzī. Telts man nebija. Sārta uguns šķita krāsaina kā varavīksne. No meža nāca laukā balti zirgi. Atnāca mirušais brālis, sēdēja un raudzījās manī. Bez apstājas viņš čukstēja un aicināja kaut kur. Es riju hinīnu un dzēru. Tas viss, protams, aizkavēja. Čūska iekoda rokā. To baiļu — tā taču nāve! Saņēmos, ieklausījos, kā iztu­rēsies organisms. Tad man kā sunim iekārojās kādu zāli, un es to ēdu. Tā es izglābos, tomēr pārplūdu ar sviedriem un iemigu, pēc tam gulēju miegā. Tā sakot, laimējās. Viss bija kā pa sapņiem: zvēri, pārgurums, bads un klusums. Un es nogalināju zvērus. Bet tai vietā, par kuru toreiz tika runāts, nebija nekā. Es izpē­tīju visu plato, kas nolaideni stiepās līdz mazajai tērcei tai vietā, kur tramplīns paplašinās. Man viss, protams, bija kļuvis skaidrs. Taču tur ir īsts skais­tums. Ir lietas, pret kurām vārdi sprakšķ kā krusa pret stiklu, — tikai zvindz …

— Tālāk, — klusi teica Konseils.

— Vajadzēja, lai tā tur būtu, — Stils rāmi turpināja. — Tādēļ es ar plostu aizlaidos uz fortu un tur pasūtīju ar kuģi vajadzīgo skaitu cilvēku, tāpat visus materiālus un ierīkoju visu tā, kā tas bija attē­lots jūsu stāstā un kā man patika. Septiņas mājas. Tam bija vajadzīgs gads. Pēc tam pārskatīju tūksto­šiem cilvēku, tūkstošiem siržu, meklējumos apbraukā­dams daudzas vietas. Protams, es nevarēju ne­atrast, ja jau esmu tāds es, — tas skaidrs. Nu tad aizbrauksim paskatīties. Redzams, jums ir mākslinie­ciskā iztēle, un man gribētos zināt, vai tā jūs visu iedomājāties.

Viņš to visu izstāstīja ar šausminošu vienkāršību, kā zēns, kurš runā īpar notikumiem ,no vispasaules vēstures.

Konseila seja nosārta. Viņa dvēselē ieskanējās sen aizmirsta mūzika, un viņš lūkoja izstaigāt pēkšņo sa­viļņojumu pa zāles diagonāli, pēc tam apstājās kā zemē iemiets.

— Jūs esat turbīna, — viņš nomākts sacīja. — Vai jūs zināt, ka esat turbīna? Tas nav apvainojums.

— Ja kaut kas ir tik skaidri redzams … — Stils iesāka.

— Es ilgi esmu gulējis, — Konseils viņu skaudri pārtrauca. — Tātad… Cik tas viss līdzīgs sapņoju- mam! Varbūt vēl vajadzētu dzīvot, ko?

— Ieteicu, — attrauca Stils.

— Tomēr t ā s nebija. Nebija.

— Bija. — Stils pacēla galvu bez mazākā nolūka atstāt kādu sevišķu iespaidu, bet tāds iespaids no šā žesta piepildīja ar dunoņu visus kaktus. — Tā bija. Tāpēc ka es to nesu savā sirdī.

No šīs tikšanās un no šīs sarunas izrietēja noslē­gums, kas loti atgādināja izsmalcinātā prāta tukšos murgus Kordonbrinā. Divi cilvēki, kuru acis vēl pil­nas ar aizmugurē pamesto milzīgo tukšo telpu, no­nāca pie baļķu sienas, ko nosedzis biezoknis. Viņus sastapa saulrieta stars, un no balkona virs dabiskas dārza oranžerejas atskanēja klusa sievietes dziedā­šana. "

Stils pasmaidīja, un Konseils saprata viņa smaidu.