Stāsti

III

Pēc astoņām dienām Vizija atlaida mani pastaigāt. Viņai ļoti gribējās nākt man līdzi, bet es to nevēlējos. Es uzskatīju, 'ka viņas pārmērīgā nopietnība un ner­vozitāte neatbilst tām svētlaimīgajām jūtām, par ku­rām jau runāju iepriekšējā nodaļā. Nepamatota prieka, kā arī neierastas vienkāršības un iespaidu skaidrības pārņemts, es baidījos, ka Vizija, manas ilgās slimības nogurdināta, pastaigas laikā nepacelsies līdz mana noskaņojuma līmenim un tātad negribot to sapostīs. Es izgāju viens 'pats, atstādams Viziju satrauktu un izbrīnījušos.

Herama ir neliela pilsētiņa, un es ātri vien -pa loka ielu apgāju tai apkārt, tīksminādamies par klusumu un sniega baltumu. Garāmgājēju nebija daudz. Ar pa­tiku es nolūkojos viņu provinciālajās stiprajās, rāma­jās sejās. Pie tirgus, 'kur pītos grozos vizēja glumu, zilganu zivju pārpilnība, gozējās dārzeņi zaļā, sar­kanā, violetā un sārtā apmalē, bet gaļas liemeņi vēlīgi stāstīja par garšīgiem, sviestā čurkstošiem bifštekiem, es dziļdomīgi .pastāvēju minūtes piecas gastronomiskā noskaņā, bet tad devos tālāk, domādams, cik jauki dzī­vot šai brīnišķajā pasaulē. Ar kvēlas atzinības jūtām es atcerējos kādreiz ienīsto Guktasu. Ja nebūtu bijis Guktasa, nebūtu bijis divkaujas; ja nebūtu bijis div­kaujas, es nebūtu mēnesi nogulējis bez apziņas. Sli­mības mēnesis devis atpūtu dvēselei. Tā es domāju, neapjauzdams sava stāvokļa patiesos cēloņus.

Nepieciešams pateikt, lai pie tā vairs nebūtu jāat­griežas, ka sakarā ar smadzeņu ievainojumu manas domas tagad kavējās tikai pie tām parādībām, pie tiem priekšmetiem, kurus uztvēru tieši ar pieciem jutekļiem. Tas pats attiecās ari uz manu atmiņu. Es atcerējos

tikai to, ko biju redzējis un dzirdējis, varēju atcerēties pat smaržu, vājāk — pieskārienu, vēl vājāk — ēdiena vai dzēriena garšu. Atcerēties noskaņojumu, domas nebija manos spēkos; pareizāk, domas un noskaņas izzuda no atmiņas pilnīgi bez pēdām, bez mazākās satraukuma ēnas.

Un tā es gāju vienmērīgiem ātriem soļiem, jautrā pacilātībā, kad pēkšņi ieraudzīju otrpus ielai izkārtni ar zelta burtiem. ««Mazās Heramas» redakcija» — es izlasīju un tūlīt iegriezos tur, vēlēdamies bez kavēša­nās uzrakstīt rakstu, par ko, kā es labi atcerējos, man vienmēr labprāt maksāja naudu. Istabā, kurā bija ma­nāmas pretenzijas uz zināmu stilu, tomēr ar lietišķu mājīgumu, sēdēja trīs cilvēki. Viens no viņiem, ar cieņu palocīdamies, teicās esam redaktors un īsām patīkamām frāzēm izteica prieku par manu izveseļo­šanos. Pārējie bez apstājas smaidīja, un ar šiem smai­diem visa sabiedrība mani sajūsmināja līdz sirds dzi­ļumiem; es uzsitu redaktoram uz plecu un sacīju:

— Nekas, nekas, cienītais! Kā redzat, viss kārtībā. Mēs jūtamies lieliski. Bet atļaujiet palūgt tinti un papīru. Es uzrakstīšu jums mazu rakstiņu!

— Kāds gods! — iesaucās redaktors, rosīdamies ap galdu un pamādams citiem darbiniekiem, lai nozūd.

Viņi izgāja laukā. Es apsēdos atzveltnī un paņēmu spalvu.

— Es jūs netraucēšu? — teica redaktors vaicājošā tonī. — Es arī iziešu.

— Lieliski, — es piekritu. — Jo uzrakstīt rakstu … jūs zināt? He-he-he!…

— He-he-he!… — viņš, zobus spīdinādams, atkār­toja un nozuda.

Es raudzījos uz balto papīra lapu bez mazākās no­jausmas, ko rakstīšu, un tomēr nejutu nekāda domu spraiguma. Man vēl arvien .bija jautrs un mierīgs prāts. Padomājis par saviem senākajiem rakstiem, es konstatēju, ka tie ir ļoti smagi, nepārdomāti un sa­mudžināti — nez kādas senatnīgas hartas, kuru drū­majā fonā parādījās un nozuda blāvi burti. Dvēsele prasīja minimālu piepūli. Palūkojies pa logu, es ierau­dzīju sniegu un tūlīt pat uzrakstīju:

Sniegs

G. Marka raksts

Rakstīšanas laikā, kas ilga kādas desmit minūtes, es reizreizēm palūkojos pa logu, un man iznāca seko­jošais:

Ārā aiz loga redzams balts sniegs. Aiz tā stiepjas dzeltenas, pelēkas un brūnas mājas. Pa sniegu aiz­gāja kāda dāma, jauna un skaisti ģērbusies, sniega baltumā atstādama mazas pēdas, kas jo bieži cita pie citas stiepās taisnā līnijā. Kādu bridi uz sniega nebija neviena. Tad aizskrēja suns, ošņādams dāmas iemītās pēdas, un tām līdztekus atstāja savas, ļoti maziņas suņa pēdas. Suns nozuda. Pēc tam parādījās vīrietis ar kažokādas cepuri galvā; viņš gāja lieliem soļiem pa suņa un dāmas pēdām un ar savām lielajām galo­šām sajauca tās vienā takā. Uz sniega, taku šķērsojot, guļ zilas ēnas trīsstūris.

G. Marks

Pilnīgā apmierinājumā es atgāžos atzveltnī un pa­zvanīju.

Redaktors, strauji ienācis, ar acīm ieurbās lapiņā.

— Tas ir viss, — es teicu. — «Sniegs». Vai tāds gabaliņš jūs apmierina?

— Ļoti oriģināli, — lasīdams uzrakstīto, viņš no­spiestā balsī teica. — Te ir kaut kas.

— Lieliski! — es teicu. — Tad samaksājiet man tik un tik.

Klusēdams, manī neskatīdamies, viņš pasniedza man naudu, bet es, to iebāzis kabatā, piecēlos.

— Man gribētos, — redaktors klusi iesāka, raudzī­damies uz mani ar tālu, neizdibināmu, aiz brillēm slēptu skatienu, —dabūt no jums rakstu par politisku vai militāru tēmu. Mūsu darbiniekiem nav talanta. Tirāža krīt.

— Skaidrs, ka krīt, — es pieklājīgi atzinu. — Dar­biniekiem nav talanta. Bet kam jums militārs vai po­litisks raksts?

— Ļoti vajadzīgs, — viņš žēli novilka caur zobiem.

— Bet es nevaru! — Es atcerējos, ko nozīmē «poli­tisks» raksts, bet pēkšņi uznāca šausmīgs slinkums runāt un domāt un neatvairāma vēlēšanās iet prom. — Ardievu, — es teicu, — ardievu! Visu labu!

Es izgāju, atpakaļ neatskatījies, gandrīz tai pašā mirklī aizmirsis gan redakciju, gan «Sniegu». Man loti gribējās ēst. Bez kavēšanās es sēdos ormanī, pa­teicu adresi un braucu mājās, atcerēdamies šo un to no senāk baudītiem ēdieniem. It īpaši garšīgi man šķ-i-ta gajas plācenīši ar dārzeņu pildījumu. Biju aiz­mirsis to nosaukumu. Pa to laiku ekipāža bija pieripo­jusi pie durvīm, es pieklauvēju, un man atvēra nevis kalpone, bet Vizija. Viņa, līksmi smaidīdama, nervozi sacīja:

— Kur tu biji pagaisis, klaidonīt? Nāc nu ieturēt maltīti. Vai esi ļoti noguris?

— Vai nu ne, — es teicu, vērīgi viņā raudzīdamies. Es viņu nenoskūpstīju, kā to biju paradis darīt. Kaut kas viņā mani mulsināja un darīja viņu, ja nu ne svešu, tad nesaprotamu, — neizsakāma sajūta, ko var salīdzināt tikai ar obligātu un grūti risināmu uzdevumu.

Es vairs neredzēju viņas dvēseli, — uz ilgu laiku tās priekšā bija it kā tērauda durvis aizvērušās, aiz kurām nu glabājas brīnišķīgi dārgumi, un ar šo reto likteņa rotaļu man bija liegta neizskaidrojamā garīgā saskare, kas kādreiz bija jaušama pat klusējot. Kaut kas no pagātnes tomēr pūlējās izlīdzināt spārnus ma­nās satriektajās smadzenēs, bet gandrīz tai pašā mir­klī apdzisa. Tāda sīka disonanse nespēja satricināt manu svētlaimību; to varētu salīdzināt ar mušu, kas uzmetusies uz smieklos trīcoša cilvēka pieres.

Man tikai bija skaidrs, ka uz Viziju patīkami skatī­ties, bet viņas lielās draudzīgās acis raugās pētījoši. Es novilku mēteli. Mēs apsēdāmies pie galda, un es klupu klāt ēdienam, bet tad pēkšņi atcerējos gaļas plācenīšus.

— Vizij, kā sauc tos gaļas plācenīšus ar pildījumu?

— «Kalešiņas». Tās tūdaļ pasniegs. Zinu, ka tev tās garšo.

Aiz labsajūtas es sirsnīgi un skaļi iesmējos, — tik spēcīgi uz mani iedarbojās negaidīts prieks, šī mirkļa nopietnais iprieks.

Pēkšņi Vizijas acīs saskrēja asaras, — bez elsām, bez straujām kustībām viņa aizklāja seju ar salvjeti un, muguru man pagriezusi, piegāja pie loga.

Es par to ļoti nobrīnījos. Neko nesaprazdams un neko citu nejuzdams kā vien nepatiku par pārtrauk­tām pusdienām, es vaicāju:

— Vizij, kādēļ tā?

Iespējams, ka manas balss tonis viņu maldināja. Viņa aši pienāca man klāt, pārstāja raudāt, bet, trīcē­dama kā nosalusi, piestūma krēslu līdzās manējam un saudzīgi, bet cieši mani apskāva, piekļaudama savu vaigu pie mana vaiga. Tagad es vairs nevarēju ēst zupu, jo nevarēju ne pakustēties. Pacietīgi un nikni es klausījos Vizijas ātrajā runā:

— Gal, es raudu tādēļ, ka tev tik ilgi un smagi bija jācieš; tu biji bez apziņas, par matu no nāves, un es atcerējos savas bailes, veselu mēnesi ilgas bailes. Es atcerējos, kā tu stāstīji man par mazo mēness iedzī­votāju. Tu man pierādīji, ka tāds ir… un sīki aprak­stīji: divi sprīži garš, apaļš un resns, uz galvas pūci­ņas … un viņš klepo… Ai, Gal, es domāju, ka tu man nekad vairs neko tādu nestāstīsi! Kādēļ tu uz mani dusmojies? Tu gribi atgriezties atpakaļ? Bet He- ramā taču ir labi, kluss! Gal! Kas tev kait?

Es lēnām atbrīvojos no Vizijas rokām. Tas nu bija skaidrs — šī sieviete dīvaini un ļaunprātīgi mani mulsina.

— Mēness iedzīvotājs ir pasaka, — es viņai iespai­dīgi paskaidroju. Pēc tam domāju, domāju, līdz bei­dzot apjēdzu: «Vizijai šķiet, ka es nejūtos labi.» — Ek, Vizij, — es teicu, — man tagad tik jauki klājas kā'vēl nekad! Es uzrakstīju rakstiņu, saņēmu naudu! Te ir nauda!

— Kādu rakstu, kur?

Es pateicu — kur un piebildu: «Par sniegu.»

Vizija uzticīgi pamāja. Viņa laikam cerēja, ka es sākšu runāt tāpat kā senāk — nopietni un draudzīgi. Bet kalpone ienesa «kalešiņas», un es cītīgi ķēros pie tām. Mēs klusējām. Vizija neēda. Paceldams acis, es ikreiz sastapu viņas nervozi rāmo skatienu, no kura man, kā no pratināšanas, gribējās noslēpties. Es biju pilnīgi vienaldzīgs pret viņas klātbūtni.

Šķita, ka nav tāda spēka, kas varētu sagraut manu bezgalīgo, laimīgo līdzsvaru. Vizijas asaras un skum­jas tikai uz mirkli skāra to un tikai tādēļ, lai darītu vēl vairāk nesatricināmu — ar kontrasta spēku — to neizsakāmo apmierinājumu, kādā, līdz ausīm iegrimis, es sēdēju pie mirdzoši balta galda, uz kura kūpēja aro­mātisks ēdiens, lielā, gaišā un siltā istabā kā pie sēkļa saulē sasilušā ūdenī. Paēdis es paskatījos uz Viziju un atkal viņa šķita man patīkama, pēc tam piecēlos, noskūpstīju viņu uz lūpām tā, kā skūpsta nepacietīgs vīrs. Viņa atplauka (es redzēju, kāda gaisma iemir­dzējās viņas acīs), bet piecēlusies piegāja pie galdiņa un, jokodama pacēlusi virs galvas zāļu pudelīti (es vēl paretam dzēru zāles), šķelmīgi teica:

— Divas karotes pēc pusdienām. Mēs, Gal, uz pus­otra mēneša vēl esam šķirti.

— Ak tā? — es teicu. — Bet es negribu zāles.

— Un manis dēļ?

— Kas par niekiem! Esmu taču vesels! — Pēkšņi paskatījies pa logu, es ieraudzīju ātri skrienam pui­sēnu ar sārtu, draiskulīgu seju, un man tūlīt uznāca neatvairāma vēlēšanās iet, skatīties, klausīties un oš­ņāt. — Es iešu, — sacīju, — uz redzēšanos, Vizij!

— Nu nē! — viņa apņēmīgi iebilda, ņemdama mani zem rokas. — It īpaši tādēļ, ka tu tik' neparasti to vēlies!

Es izrāvos, uzvilku kažoku un uzliku cepuri. Mana jautrā, asā pretošanās pārsteidza Viziju, bet viņa vairs neraudāja. Viņas sejā parādījās bēdas un sa­mulsums. Raudzīdamies uz viņu, es nodomāju, ka viņa ir vienkārši stūrgalvīga. Es viņu apveltīju ar vienu no tiem īsajiem, tukšajiem skatieniem, ar kā­diem bez vārdiem runā par pašreizējā mirkļa apnicī- gumu, pagriezos un ieraudzīju sevi spogulī. Kāda seja! Trešo reizi es to pēc slimības aplūkoju un trešo reizi biju līksmi pārsteigts: rāma acu izteiksme, lūpu kakti­ņos labsirdīga rieva, seja — ne tukla, ne vāja, ne balta, ne pelēka, bet kā uzbužināts un nogludināts spilvens. Tā acīmredzot es priekšstatu par savu iztē­loto seju pārcēlu spoguļa attēlā, redzēdams pavisam ko citu, nekā patiesībā bija. Virs kreisās uzacs, ādu mazliet savilkusi, sārtoja rēta pupas apveidā — šo lodes zīmi es rūpīgi apskatīju un atradu par ļoti pi­kantu. Pēc tam es izgāju, durvis stipri aizcirzdams, tā parādīdams savu varu, un atrados uz ielas.