Stāsti

IV

Nezinu, cik ilgi un pa kādām vietām biju klīdis, kur apstājies un ko darījis; to es neatceros. Satumsa. Kā no miega pamodies, es izdzirdu grūtu, smagu un garu nopūtu — it kā no pašiem dvēseles dziļumiem. Uz stūra zem gaiši apgaismota loga, pie tumšas sienas piespiedies, stāvēja cilvēks bez cepures, trūcīgā, ne­tīrā apģērbā. Viņš bija sagrauzts un raidīja izplatī­jumā smagas, bezgalīgu bēdu pilnas nopūtas, elsas, raudas. Cilvēka seju es neredzēju. Beidzot viņš teica drūmā un neizsakāmi aizkustinošā izmisumā: «Ak dievs! Ak dievs!» Es nekad neaizmirsīšu toni, kādā šie vārdi tika izdvesti.

Man kļuva baismi. Es jutu: vēl viena nopūta, vēl viens mirklis — un mans labais dvēseles līdzsvars izplūdis spalgā nervozā kliedzienā.

Es steigšus atgāju nost, atstādams elsojošo cilvēku vienu ar viņa apslēptajām bēdām, un devos uz pilsē­tas centru. «Ak dievs! Ak dievs!» es mehāniski atkār­toju, šis mazais incidents bija atstājis netīkamu sa­jūtu — sapīkuma vai nemiera ēnu. Un visai mierīgs es nejutos. Tumsa pa to laiku bija sabiezējusi ar visu savu klusās ziemas nakts spēku. Garāmgājēji gadījās retāk un steidzās ātrāk. Retajās laternās monotoni šņāca gāze, un es neviļus pieliku soli, traukdamies uz mirdzošajiem centra laukumiem.

Kāda fasāde, ko vāji apgaismoja attālāka laterna, piespieda mani apstāties un vērīgi to aplūkot. Man iz­brīnu radīja sauso vīnstīgu daudzums, kuras no zemes pa sienas balto fonu stiepās uz balkoniem un pirmā stāva logiem. Melno līkloču līniju tīkls, draudīgi pie­sūcies fasādei, šķita kā tūkstošiem plaisu.

Viens no otrā stāva logiem bija pa pusei apgais­mots, gaisma mirdzēja tā dziļumā, un gaišajos blāva­jos atspulgos aiz rūtīm tikko bija samanāms sievie­tes profils — bāls zem melno matu kupluma. Es to ne­varēju labi saredzēt jau minētā nedrošā un vājā ap­gaismojuma dēļ, tomēr nezin kāpēc cītīgi pūlējos tajā ieskatīties. Profils iezīmējās pārmaiņus brīnišķīgs un riebīgs, kroplīgs un dievišķīgs, ļauns un pavasarīgi gaišs, enerģisks un maigs. Loga stikla noklusinātas, bija sadzirdamas laiskas vijoles skaņas. Lociņš rai­sīja nepazīstamu, bet liegu un skaistu melodiju. Pēk­šņi apgaismojums logā no neredzamas uguns iemir­dzējās pilnā spožumā, un es, zemajiem akordiem liegi un lepni pieklustot, ieraudzīju padzīvojušas sievietes galvu ar spēcīgu, stipri uz priekšu izvirzītu apakš­žokli; melnās acis zem sarauktās zemās pieres raudzī­jās uz šuvekli, ap ko čakli rosījās rokas.

Viss šis dīvainais redzes un dzirdes iespaidu mu­džeklis tai mirklī izraisīja tik skaudru, melnu skumju uzplūdus, kas tā sažņaudza sirdi sāpēs, ka es ar asaru pilnām acīm mehāniski atgāju tālāk prom. Vijoles Skaņas šķita visdārgākās un vissērīgākās visā pa­saulē. Es paildzināju skumjas neskaidrās brīnuma gaidās, it kā šo skumju dēļ vajadzētu plašā lokā at­vērties kādam spokaini drūmam aizkaram, atklājot valdonīgas un nepārspējamas harmonijas skatu … Tā bija pirmā skumju lēkme. Beidzot tā kļuva neizturami skaudra. Ieraudzījis lukturu ugunīs laistāmies trak­tieri, es iegāju iekšā, pie letes vienā rāvienā izdzēru vairākas glāzes vīna un apsēdos stūrī, kļuvis atkal jautrāks, rupjāks un vienkāršāks — tāds pats kā pirms stundas.

Apskatīdams klātesošos, pīpodams un iekšēji prie­cādamies kaut kādu neskaitāmu jaukumu gaidās, no vīna sasilis un kļuvis možāks, es pievērsu uzmanību kāda večuka viltīgai sejai ar šaudīgām acīm. Viņš sē­dēja turpat tuvumā slikti ģērbušās tumsnējas un kor­pulentas sievietes sabiedrībā. Sievietes nopūderētā seja ar valgajām melnajām acīm un nenormāli sar­kanu muti pavisam nebija neglīta, taču viņas neatlai­dīgais, man pievērstais skatiens pauda pašapziņu par savu sievietību, un es viņai pamāju, nolūkā ar viņu pie pudeles papļāpāt. Večuks, apspurājies kā noplucis kaķis, tūlīt piecēlās un apsēdās pie mana galdiņa.

— Kādu tad vīnu … — viņš teica tik glaimīgi, it kā roku skūpstīdams. — Kādu vīnu dzerat? Dārgs vīniņš, labs, he-he-he! Vecīšam tādu! — Un viņš pa­stiepa roku.

— Dzeriet, — es teicu, pieliedams viņam glāzi, ko pienesa sulainis trakā steigā, ne jau citādi kā aiz cie­ņas pret mani, kungu. — Kā jūs, vecais, sauc un kas jūs tāds esat? ,

Viņš alkatīgi izdzēra, samirkšķinādamies pār plecu ar savu dāmu.

— Man jums jāsaka: pārtieku no pakalpojumiem, — vecais teica, gluži familiāri un viltīgi man pamirkšķi­nādams. — Pakalpoju ikvienam, kas maksā, bet ar vislielāko patiku tādos vircoti pikantos prieciņos. Sa­protat?

— Visu saprotu, — es teicu, apskurbis un saļim­dams uz galda. — Pakalpojiet man.

— Bet ko tad jūs gribat?

Es pablenzu uz nenoteikti smaidošo sievieti pie bla­kus galdiņa. Večuka līdzgaitniece tumšzilā kleitā ar dzelteniem atlokiem un sarkanā apmetnī bija viskošā­kais plankums traktiera drūzmā, un man iegribējās ar viņu pasēdēt.

— Palūdziet savu dāmu, lai apsēžas pie mums.

— Dāma ir brīnišķīga! Pirmā zorte! — večuks līk­smi iesaucās un, pagriezies atpakaļ, spiedza pilnā kaklā: — Poļina! Pārcelieties šurp pie mums, tikai labi aši!

Viņa pienāca, apsēdās, un es, kamēr nebija piečā- pojis kaķis, acu no viņas vairs nenovērsu. Viņas pil­nīgais taisnais kakls, tuklās rokas ar mazajām plauk­stām, krūtis un apaļīgie deniņi pauda juteklīgumu. Es kāri lūkojos viņā, viņa vēroja mani, klusēja un smai­dīja īpašu smaidu. Vecais, iedvesmodamies līdz ar katru jaunu vīna pudeli, ko pienesa sulainis, turēja īsas, bet dedzīgas runas par Poļinas neparastajām īpašībām vai par savu kādreizējo bagātību, kuras, uz­drošinos domāt, viņam nekad nav bijis.

Es apskurbu. Netīrie salašņas ar skaļajām rīklēm, kuri trokšņoja pie galdiņiem, man šķita gleznainu milžu sabiedrība, ikas bauda dzīves lieliskumu. Trak­tieri pildīja krāsainas gaismas jūra. Es saņēmu Poļi­nas rokas, cieši saspiedu tās un pateicu par savu kais­lību, par atbildi saņemdams skatienu — vairāk nekā daudzsološu. Vecais jau piecēlās, sapogājās un aptina kaklu ar krāsainu šalli. Es zināju, ka braukšu kaut kur viņam līdzi, un sāku skaļi skandināt, pieprasī­dams rēķinu.

Šinī brīdī mazs pelēks traktiera kaķis, panīcis un vājš kā skaidiņa, vilcinādamies pienāca pie manis, bikli apskatīja manus ceļgalus un, klusītiņām uzlēcis uz tiem, apsēdās, izsliedams gaisā savu necilo, noplu­kušo asti. Viņš glaudījās gar manu piedurkni un izta­pīgi skaļi murrāja, acīmredzot prasīdams uzmanību pret savu dzīvi, kas ir ieinteresēta manās izpriecās. Es raudzījos viņā ar šausmām un pēkšņu sirds pagu­rumu, juzdams, ka ļaujos jaunam skumju vilnim, kas, pateicoties pudelei un sievietei, uz laiku bija atplūdis. Viss bija beidzies. Nodzisa skurbā uguns, — rūgts, neizskaidrojams izmisums satrieca mani, un es, atkal veltīgi pūlēdamies atcerēties kaut ko tādu, kas nav atmiņai pa spēkam, uzsviedu naudu uz galda, iesitu pa rokām vecajam, kas izbailēs ķērās man klāt, izgāju laukā un aizbraucu mājās.

Saltums, kamanu vieglā slīdēšana un ielu klusums pamazām skumjas izkliedēja. Gluži labvēlīgā, līdzsva­rotā un miermīlīgā noskaņā es piezvanīju pie aizputi­nātām durvīm; man atkal atvēra Vizija, bet atvērusi tūlīt iegāja istabā. Es viņu atradu pie kamīna mazā mīkstā atzveltnī ar grāmatu rokā un apsēdos līdzās. Es ļoti labi apzinājos, ika esmu piedzēries un izpūris, un nemaz negribēju to slēpt. Vizija, vērīgi un bez smaida raudzīdamās manī, klusi sacīja:

— Šodien bija ienācis ārsts un ļoti sirsnīgi apvai­cājās par tevi. Viņš vēlas pie mums iegriezties biežāk. Lūdza atļauju. Kā tu domā? Man šķiet, ka tev ir gar­laicīgi, un tāds sarunu biedrs kā ārsts ir neatsverams.

— Ārsts — mācītie, — es murmināju, — bet man,

Vizij, ļoti apnikušas sarežģītas sarunas. Pacilātas! Analītiskas! Pie joda tās, patiešām! Es esmu vien­kāršs un labsirdīgs cilvēks. Kas tur ko spriedelēt? Man ir labi, un es dzīvoju bez bēdu.

Vizija neatbildēja. Viņa domīgi raudzījās kvēlojo­šajās oglēs un satrūkušies man mīļi uzsmaidīja.

— Negribu tev slēpt… Mani zināmā mērā biedē tava krasā pārvērtība pēc slimības.

— Tās nu ir muļķības! — es teicu. — Tu runā pil­nīgi nepieņemamas muļķības! Pārvērties! Jā, droši vien, ļoti!… Ak tu kungs! Vai tiešām tu, Vizij, mani apskaud?

— Gal, kas tev nāk prātā? — Vizija izbijusies iesau­cās. — Kam tas vajadzīgs?

— Nē, — es turpināju, saklausījis Vizijas vārdos skaudīgu un greizsirdīgu piekasīšanos, — kad cilvēks jūtas labi, citiem arvien tas traucē. Kaut visi tā pār­vērstos kā es! Lai arī neskaidri, es tomēr beidzot sa­protu, kāds esmu 'bijis pirms slimības, līdz šim brīniš­ķīgajam ievainojumam, ko man pagādāja Guktass. Viss mani saviļņoja, satrauca, lika degt, steigties, rak­stīt tūkstošiem rakstu, ciešot un lādot, — kas tas bija par šausmīgu laiku! Uh! Kāds muļķis gan var būt cil­vēks! Viss, Vizij, ir ļoti vienkārši, kas tur tik daudz ko domāt.

— Paskaidro, — Vizija mierīgi sacīja, — varbūt arī es sapratīšu. Kas ir vienkārši un — kādā ziņā?

— Nu viss. Viss, ko tu redzi, tāds ari ir. — Brīdi klusējis, es ar zināmām pūlēm sagudroju piemēru, pēc manas saprašanas, pārliecinošu: — Teiksim, tu, Vizij, sēdi te manā priekšā un raugies uz mani, bet es rau­gos uz tevi.

Viņa aizklāja seju ar rokām, redzams, pārdomā­dama rņanus vārdus. Ar triumfu, ar cietsirdīgu paš­pārliecinātību es gaidīju iebildumus, bet Vizija, atklā­jusi seju, ipēkšņi vaicāja:

— Pasaki, Gal, ko tu domā par šo vietu? Tas ir tavs dievinātais Konfors. Nu paklausies!

«Diena aizrit sūrās rūpēs par maizi, nakts — brīnu­maini zeltainos sapņos. Toties dienu spoži deg saule, bet naktī, kad pamostos, mani pieveic tumsa un klu­suma šausmas. Svētlaimīgs tas, kurš domā tikai par sauli un sapņiem.»

— Ļoti slikti, — es stingri pateicu. — Katram at­ļauts atcerēties visu pēc sirds patikas. Autors katrā ziņā ir nepieklājīgs pret lasītāju. Bet, otrkārt, es esmu mazliet apskurbis un vēlos gulēt. Ardievu, Vizij. Ar labunakti.

— Ar labunakti, mīļais, — viņa izklaidīgi sacīja. — Vai tu rīt strādāsi?

— Jā-ā,— es nenoteikti novilku. — Kaut gan, zini, par ko lai raksta? Viss taču nodrāzts. Ar labunakti!

— Ar labunakti! — Vizija lēnām atkārtoja. Iz­iedams es vēl pagriezos atpakaļ, saklausījis īpašu no­krāsu Vizijas balsī, un pamanīju neslēptu skumīgu baiļu izteiksmi viņas uzbudinātajā sejā. Mūsu skatieni sastapās, Vizija pasteidzās pasmaidīt, kā arvien, maigi pamādama. Es aizgāju uz guļamistabu, izģēr­bos un apgūlos ar nospiestu sirdi, tomēr ar apslēptām svētulīgām domām, ka Vizija vienkārši ir stūrgalvīga un negrib mani saprast.