Stāsti

IX

Ajans izberzēja acis vientulīgā rīta klusumā, slapjš, -apreibis un gurds no nesenās pārpūles. Pleci bija uz­tūkuši un smeldza; apziņa klīda miglā, it kā nere­dzama roka visu laiku mēģinātu aizsegt viņa skatie­nam rāmās krasta bangas, līča zilos vārtus, kur stā­vēja «Deglis uz pulvera», un pārlaisto diennakšu spilgto, dzīvo seju.

Ajans piecēlās, noāva kājas, mazliet pastaigāja šurp un turp, tīksminādams pārpūlētās pēdas-sasilu- šajās krasta smiltīs, izvingrināja locekļus un bija pil­nīgi kā no jauna piedzimis. Netālu melnēja no ūdens izslējies applūdušās laivas ķīlis; jūra viļņojot šūpoja laivu, it kā pārdomās kavēdamās un nezinādama, ko darīt ar šādu neveiklu priekšmetu. Vētru šaurums likās rāms kā tikko laulību pārkāpušas sievas rimtās eņģeļa acis; apklusis, nomierinājies un izgaismojies, ar sidrabainām mēlēm tas laizīja dzeltenās smiltis kā prātīga cienīga kaķe, kas noņemas ar savu kaķēnu rīta tualeti.

Matrozis rūpīgi apskatīja laivu: cauruma nebija. Bise līdz ar saglabājušos airi atradās laivā, iemudži- nāti uzbriedušajā tauvā; bises stobrs bija smilšu un dūņu pilns. Ajans izņēma patronu, izmazgāja stobru un ievilka laivu dziļumā. Viņš steidzās; viņam bla­kus, ne mirkli viņu neatstājot, līdz ceļiem pa ūdeni brida snaidra pilsētas meitene.

Tās skatiens sekoja viņam. Viņš pacēla acis uz augšu un smaidīja valgajam, zaigojošajam jūras gai­sam; tukšums viņam bija šķitis par tikko nolaistu, mēmu skatienu. Skatiens piederēja viņai; un šinīs stirnas acīs, kuras bija pilnas dzīves un slēpās aiz tālā krasta, bija ir prasība, ir solītā brīnišķīgā balva. Cilvēks, kurš uzdrošinātos apšaubīt Ajana uzticību, tiktu uz vietas kā ods saplacināts.

Laiva, kā no miega pamodusies, sāka šūpoties zem viņa kājām; Ajans airēja ar vienu airi, kājās stāvē­dams. Rifi palika aiz muguras, priekšā pletās okeāns, pa kreisi — krīta klintis, kas izskatījās kā kaudzē sa­krautas baltas aitas un aizsedza līci. Viņš airēja ar apskaidrotību sejā, droši vagodams ūdeni, kas vēl ne­sen draudēja viņam ar nāvi, un šinī brīdī nebija ro­bežu viņa vēlmes spēkam mesties dvēseļu kaujā, ilg­stošos klaiņojumos, kur ar katru stundu un dienu viņa jaunajā sirdī augtu varas dzelzs, bet vārds skanētu kā nesatricināma dziesma, ar spēku, ar desmitkāršotu uzmanību. Viņš piebrauca pie šonera kā laupīšanas un pārgalvību pavēlnieks, jauns, nepacietīgs, kuram dvē- * seli sadedzinājusi bezskaņas mūzika, atmiņas ufi cerības.

Ajanam asinis kūsāt kūsāja, saule pie debesīm kū­sāja; kūsādams un noplakdams, skalojās ūdens. — Ho-ho! — kliedza matrozis, kad atstatums starp viņu un šoneri, kas stāvēja vecajā vietā, vairs bija tikai viena kabeļtauva. Viņš elpoja ātri, tādēļ ka airēt ar vienu airi nav nekāds joks, un laikam viņa klie­dzieni bija pārmēru vāji, jo neviens neiznāca uz klāja. Ajans ievilka elpu, un atkal jautrs, nepacietīgs klie­dziens noskanēja pār līci:

— Ehei! Nolaidiet trapu! Pašu ļaudis! …

Laiva piepeldēja cieši klāt. Netīrais, vecu šāvienu

Caururbtais šonera borts klusi snauda; snauda masti, štagas; miegaini blāvoja iluminatoru rūtis, vecā kuģa laiskajā, reizēm mazliet čīkstošajā klusumā bija jūtams skumjš miers, it kā vientulīgs ceļinieks atpūs­tos simtgadīgā aizaugušā dārzā, kur salūzušie soli apsūnojuši un Venēras dzeltenais marmors iestidzis krūmājā. Ajans uzkliedza:

— Ei, uz šonera! Harvej! Sigbij! Rodek! Nolaidiet taču kādu trapu! Puiši!

Viņa sejā iegula ēna, viņš sacīja klusu, it kā pats sev:

— Aizmiguši. Piemirsu, ka puišiem nav ko darīt.

Uzrāpties uz klāja ar pavisam parasta dzelzs kaķa

palīdzību — tas viņam tīrais nieks. Viņš piecēlās kā­jās, pietauvoja laivu, lai neaiznes projām, un piegāja pie kubrika. Pie trapa viņš apstājās, pārdomādams, ar ko apmierināt biedru pilnīgi saprotamo ziņkārību, un atcerējās skūtā veča netīro kantori, par kuru tika stās­tījis Stellai.

— Jā, — viņš sev domās sacīja, — man bija darī­šanas ar veci, Stellas nebija. Vecis paņēma portretu, es atgriezos.

Jau smaidīdams par izsaucieniem un iztaujāšanu, Ajans nokāpa kubrikā. Pirmajā mirklī krēslainajā telpā viņš neticēja pats savām uzbudinātajām, plaši atplestajām acīm, bet tūlīt pārliecinājās, ka neviena nav. Kubriks bija zaudējis apdzīvotas telpas izskatu. Gultas bez segām bija skumīgi izstiepušās Ajana acu priekšā; grīda piemētāta ar gružiem, auklām, lupa­tām, sveču galiem, tukšām skārda bundžām; nozuduši bija mantu maisi, apģērbi, kas arvien karājās pie sie­nām, ieroči. Mēma pamestība un skumība raudzījās no katras spraugas, vaļā atvērtām kastēm, blāvi ap­gaismotās lūkas …

Pārsteigtais Ajans pūlējās kaut ko saprast, bet ne­varēja. Pirmajā mirklī viņš izklaidīgi pabružāja ro­kas; viņa lūpas sašķobīja neapzināts smaids. Tas bija acumirklīgs, satraukuma pilns stingums, kad nav ne spriedumu, ne minējumu, — viņš bija apjucis. Mazliet izbijies, Ajans izgāja uz klāja. Tur, tāpat kā pirmāk, neviena nebija. Viņš aiztraucās uz kajītēm cerībā sa­meklēt Redžu vai Harveju, pa ceļam vēl iegriezās vir­tuvē. Tur viss bija nepiekopts; grīda apkaltuši ar iz- šļakstītām samazgām; plīts saltais čuguns kā līķa pieskāriens apsvilināja roku; ap sasilušo, iesmakušo gaļu mudžēt mudžēja mušas. Uz naglas karājās Seta priekšauts, it kā pavārs tikai nupat būtu aizgājis, lai drīz vien atgrieztos un ar aso nazi sāktu uz dēļa gar­šīgi klaudzināt. .

Pirmais, kā dēļ Ajans pēkšņi uz vietas sastinga kā zemē iemiets un sniedzās pēc revolvera, bija Redža līķis. Tas gulēja zem bezanburas un acīmredzot sāka jau trūdēt, jo no sejas, pie kuras Ajans noliecās, nāca pretīga salkana smaka. Kakls, ko bija caururbusi lode, uzblīdis un ar sārtiem puniem; labās pusviru palikušās acs baltums blāvoja; agonijā sakrampētie pirksti šķita kā izmežģīti. Viņš bija bez cepures, puskails.

Ajans lēnām atgāja nost, seju aizsegdams. Viņš virzījās klusi; krūtīs auga trulas, smagas sāpes, pār­ņēma izmisums. Matrozis aizgāja līdz kuģa pakaļga­lam: iet kajītēs nozīmēja risku ieraudzīt bagātu nāves pļauju — uz grīdas pamestu līķu rindas. Viņš paska­tījās visapkārt; līča zilais klusums viņu mazliet uz­mundrināja.

Pēc katra soļa ieklausīdamies, Ajans nokāpa pa trapu un devās uz Harveja kajīti. Durvis nebija aiz­slēgtas. Viņš klusītiņām tās atvēra un palika stāvam, skatienu telpai pārlaizdams, tad nodrebēja aiz prieka;

no kojas, it kā viņu nepazīdamas, raudzījās smagas, tēraudcietas stūrmaņa acis.

— Harvej! — jauneklis čukstēja, pieiedams tuvāk. — Harvej!

Stūrmanis atvēra muti un pakustināja lūpas. Pir­mais mēģinājums runāt bija neveiksmīgs. Pēc tam — varēja redzēt, ka tas no viņa prasīja milzīgu pie­pūli, — Harvejs gārdza:

— Puisēn!… Aj… Ar vārdu sakot: visi aizlaidās. Es sprāgstu nost, ievainojums pie sirds … Patiesību sakot, biju muļķis … mēs ar Redžu … esam ienaid­nieki … tomēr ne …

Viņš pakustināja roku, paberzēja zodu gar segu un turpināja:

— Sakaļi aizdieba katrs uz savu malu, Ajan. Mēs ar Redžu pretojāmies: zini, mūsu amata brāļiem citā jomā enkuru izmest ir par vēlu. Un jāsaka — Peds nomira … Nekādi nevarēja izvēlēt jaunu rīmu… lopu bars!… Jau todien, kad tu aizbrauci, sanāca ma­tos … Kristofs aizgāja pie Peda … viņu nošāva Dže- ners. Es nevaru stāstīt, Aj, — visu laiku kaut kas žņaudz rīkli … un lauž muguru… Nu bet tu jau visu sapratīsi … nolēma dalīties, sakūdīja Sigbijs. Šoneris tukšs. Aj… Aizgāja … Visi aizgāja …

Harvejs apklusa, viņa iekritušās sejas asie vaibsti pauda ārprātīgu niknumu.

— Padod ūdeni! — viņš strupi pateica.

Ajans pasniedza alvas krūzīti. Ievainotais pusi iz­lēja uz segas; rīkle viņam krampjaini raustījās. Ajans vaicāja:

— Kad tas, Harvej, notika?

— Vakar vakarā. Viņi visi … sanāks kopā … Viens … pie «Drauga» … Saprati?

— Jā.

— Izstāsti… — iegārdzās Harvejs. — Kaut gan…

Viņam aizrāvās elpa, viņš aizvēra acis un nekus­tējās. Ajans apsēdās, atspieda galvu rokās; viņa pleci un kakls smagi raustījās; tās bija raudas bez skaņām, bez asarām. Harvejs laikam bija aizmidzis. Piepūle bija atņēmusi visu viņa dziestošā, sašautā ķermeņa enerģiju.

— Stella, — teica Ajans vēl klusāk nekā ievainotā Harveja elpa. — Ko tālāk? …

Bija aizritējusi kāda pusstunda; atjēdzies viņš ar sagrauztu sirdi vērīgi uzlūkoja stūrmani. Vēlēšanās, lai kāds viņu uzklausītu, lai varētu izteikt daļu sma­guma kaut pusdzīvajam, ciešanu pārņemtajam Har- vejam, izraisīja veselu birumu vārdu; viņš sacīja:

— Zināt, Harvej, man tāpat sāp kā jums. Es … ar mani ir noticis, bet jūs jau neko nezināt… Es varēju būt laimīgs, Harvej!…

Viņš apklusa, viņam atbildēja klusums.

— Harvej, — Ajans sacīja pieceldamies, — es varu būt jums noderīgs. Es arī jūs tāpat mīlēju, Harvej, bet man viņi nebūtu aizdiebuši; tā tas ir. Es savaldītu viņus, kā savalda suņu baru, Harvej! Es saplūkāšu šarpiju un pārsiešu jūsu brūci. Turklāt jūs droši vien gribat ēst. Kas jūs ievainoja?

Viņš pastiepa roku un pieskārās stūrmaņa plecam. Harvejs klusēja. Ajans viņu paraustīja, tad noliecās un pielika ausi pie viņa krūtīm — visam beigas.

— Ardievu, stūrman! — teica matrozis. — Tagad nu es šeit esmu vienīgais dzīvais. Ardievu!…

Uzgājis uz klāja, viņš sameklēja šo to ēdamu — sausiņus, žāvētu cūkgaļu — un piegāja pie borta. Lai­viņa šūpodamās būkšķināja šonera sānu. Ajans devās lejā, bet pēkšņi, vēl neiekāpis laivā, kaut ko atcerējās, steidzīgi uzkāpa atpakaļ kruskamerā, kur glabājās muciņa ar pulveri.

Iedams laukā, viņš atstāja aiz sevis sīku degļa dūmu strūkliņu.

— Tu attaisnosi savu nosaukumu, — viņš teica dusmīgi, bet jau valdīdams pār sevi. — Izkūpi!…

Pametis laivu un izkāpis krastā, Ajans izslējās. Vientuļā snaudošā kuģa cēlais siluets melnēja zilgmē. Pagāja minūte, un debesis nodārdināja trieciens. Lie­lās putās sakults vilnis atvēlās līdz krastam, nolaizīja Ajana kājas un lēnām kā asinis, vaigiem nobālot, at­griezās atpakaļ savās dzīlēs.

— Vētru šaurums mani piemānījis, — teica jau­neklis, — vai es izglābos tādēļ, lai pavēlētu līķiem? Tas taču nevar būt!

Viņš iesmējās. Tie bija tie paši dīvainie spalgie smiekli, vitālās stūrgalvības smiekli.

— Es atnākšu, — viņš sacīja, sūtīdams smaidu uz ziemeļiem, — atnākšu! Man ir dziesma — mana dziesma.

Un viņš gāja uz apdzīvotajām vietām, pusbalsī dziedādams:

Ne jau pasaule visa uz šī kuģīša turas:

Saimniek, diezgan — lai norēķins skan!

Jo kā mežsargam mežā, tā no burām un stūres

Sava sajēga ir arī man!

Puikas gados vēl mani uz fregates pirmās

Vilnis šūpoja, osta līdz māj,

Un mans vecākais brālis bija okeāns sirmais,

Manas spējlietas — vantis un klājs!

Viņš aizgāja.

Mirstot, vientujš, viņš teiks tos pašus maigas ticī­bas un skumju pilnos, tvirtos un lielos vārdus:

— Es atnākšu!…

Viņš ir laimīgs — ne mēs,